1)

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 132. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nav tā, ka tajā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams vienīgi pakalpojumiem, kurus sniedz attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos reglamentētas medicīnas vai paramedicīnas profesijas speciālisti.

2)

Direktīvas 2006/112 98. pants kopsakarā ar šīs direktīvas III pielikuma 3) un 4) punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi starp zālēm un medicīnas ierīcēm, kuras piegādātas saistībā ar terapeitiska rakstura iejaukšanos vai aprūpi, no vienas puses, un zālēm un medicīnas ierīcēm, kuras piegādātas saistībā ar estētiska rakstura iejaukšanos vai aprūpi, no otras puses, uz pēdējām minētajām neattiecinot samazināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi, kas piemērojama pirmajām minētajām.

3)

Tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie valsts tiesa nevar izmantot valsts tiesību normu, kas tai dod iespēju saglabāt konkrētas atcelta valsts tiesību akta tiesiskās sekas, lai provizoriski uzturētu spēkā tādu valsts tiesību normu iedarbību, kuras tā atzinusi par nesaderīgām ar Direktīvu 2006/112, līdz tiks panākta to atbilstība šai direktīvai, lai, pirmkārt, ierobežotu tiesiskās nedrošības riskus, kuri izriet no šīs atcelšanas ar atpakaļejošu spēku, un, otrkārt, izvairītos piemērot valsts tiesisko regulējumu, kas pastāvēja pirms šīm normām, kuras ir nesaderīgas ar minēto direktīvu.