1)

Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 18. panta 10. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka līdz 2009. gada 1. janvārim to noteikumu starpā, kas Savienības tiesībās paredzēti attiecībā uz nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai, minētajā direktīvā paredzēto minimālo nodokļa līmeņu ievērošana bija vienīgais Francijas Republikas pienākums.

2)

Padomes Direktīvas 92/12/EEK (1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka cita netiešā nodokļa ieviešana elektroenerģijai nav pakļauta nosacījumam par saskaņota akcīzes nodokļa ieviešanu un, tā kā tāds nodoklis kā pamatlietā aplūkotais nav uzskatāms par šādu akcīzes nodokli, tā atbilstība Direktīvām 92/12 un 2003/96 ir jāizvērtē atbilstoši kritērijiem, kas Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktā ir noteikti attiecībā uz citu netiešo nodokļu, kuri domāti īpašiem nolūkiem, pastāvēšanu.

3)

Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds nodoklis kā pamatlietā aplūkotais var tikt kvalificēts kā “cits netiešais nodoklis”, ņemot vērā tā ar vidi saistīto mērķi finansēt papildu izmaksas saistībā ar zaļās enerģijas iegādes pienākumu, bet izslēdzot tā teritoriālās un sociālās kohēzijas mērķus, tādus kā tarifu ģeogrāfiskā izlīdzināšana un elektroenerģijas cenas samazināšana nabadzības skartām mājsaimniecībām, un izslēdzot tā tīri administratīva rakstura mērķus, tostarp tādu publisku iestāžu vai struktūru kā Valsts enerģētikas tiesībsargs un Caisse des dépôts et consignations administratīvās darbības izdevumu finansēšanu, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda atbilstība akcīzes nodokļiem piemērojamajiem aplikšanas noteikumiem.

4)

Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgie nodokļa maksātāji var pretendēt uz tāda nodokļa kā pamatlietā aplūkotais daļēju atmaksu – proporcionāli no šī nodokļa gūto ieņēmumu daļai, kas izmantota nolūkiem, kuri nav uzskatāmi par īpašiem, ar nosacījumu, ka šie nodokļa maksātāji šo nodokli nav pārnesuši uz saviem klientiem, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.