27.2.2017

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 63/29

Prasība, kas celta 2016. gada 15. decembrī – MS/Komisija

(Lieta T-314/16)

(2017/C 063/40)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: MS (Castries, Francija) (pārstāves – L. Levi un M. Vandenbussche, advokātes)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu:

—	atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

līdz ar to

—	atcelt Komisijas 2016. gada 2. februāra lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve dokumentiem, un 2016. gada 19. aprīļa lēmumu, ar kuru šis atteikums ir apstiprināts;

—	atlīdzināt no Eiropas Komisijas nepareizās rīcības izrietošo nemateriālo kaitējumu, kas novērtēts ex aequo et bono EUR 20 000 apmērā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza vienu pamatu, kurā apgalvo Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) un it īpaši tās 2. un 4. panta pārkāpumu.

Kā norāda prasītājs, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, Komisija ir atsaukusies uz diviem Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētiem izņēmumiem, proti, pirmkārt, personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību un, otrkārt, tiesvedības aizsardzību. Taču Komisija neesot pierādījusi, ka šo dokumentu izpaušana varētu kaitēt šajos dokumentos minēto personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzībai. Turklāt šajos dokumentus ietverto personas datu nodošana esot absolūti nepieciešama, lai saprastu pret prasītāju izvirzītās apsūdzības. Bez šādas iespējas prasītājam netiekot nodrošināta pušu procesuālo tiesību vienlīdzība un neesot iespējas pienācīgi sagatavot aizstāvību. Savukārt piekļuve dokumentiem, kā arī tajos ietvertajiem personas datiem esot nepieciešama, pamatota un samērīga ar labas pārvaldības mērķi, tiesību uz aizstāvību aizsardzību un prasītāja tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ievērošanu. Komisija vēl jo vairāk radot prasītāja privātās dzīves aizskārumu tāpēc, ka tā neesot godprātīgi apstrādājusi ar prasītāju saistītos personas datus.

Pakārtoti prasītājs uzsver, ka 4. pantā paredzētie izņēmumi liedz izpaust pieprasīto dokumentu tikai tad, ja šāda izpaušana nav pamatota ar sabiedrības interesēm. Viņš uzskata, ka šādas sabiedrības intereses veido pamattiesības, īpaši tiesības uz aizstāvību.

Lēmumā par pieteikuma noraidījuma apstiprināšanu Komisija esot sniegusi tikai vispārīgu pamatojumu, jo neesot paskaidrojusi, kādā ziņā daļēja piekļuve šiem dokumentiem varētu apdraudēt interesi aizsargāt tajos minēto indivīdu personas datus un privāto dzīvi.

Visbeidzot prasītājs uzskata, ka Komisijas pieļautās pretlikumības ir uzskatāmas par pārkāpumu, kura rezultātā prasītājam ir nodarīts reāls un droši zināms kaitējums.