1

2013. gada 24. jūnijā Eiropas Komisija ar Lēmumu C(2013) 3496 final (turpmāk tekstā – “piešķiršanas lēmums”) piešķīra Ukrainas valsts elektroenerģijas ražošanas uzņēmumam (Energoatom) Euratom aizdevumu, lai atbalstītu Ukrainas kodoliekārtu drošības uzlabošanas programmu. Šo aizdevumu garantēja Ukrainas valdība.

2

Piešķiršanas lēmums tika pieņemts, piemērojot Padomes Lēmumu 77/270/Euratom (1977. gada 29. marts), ar ko Komisiju pilnvaro piešķirt Euratom aizdevumus, lai veicinātu kodolelektrostaciju finansēšanu (OV 1977, L 88, 9. lpp.), kas grozīts ar Lēmumu 94/179/Euratom (1994. gada 21. marts) (OV 1994, L 84, 41. lpp.). Atbilstoši šī lēmuma 1. pantam Komisija ir pilnvarota Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā, nepārsniedzot Padomes noteiktos limitus, slēgt līgumus par aizņēmumiem, no kuriem ienākumus aizdevumu veidā atvēl to ieguldījumu projektu finansēšanai, kas paredzēti, lai palielinātu pielikumā minēto trešo valstu, to skaitā Ukrainas, kodolelektrostaciju drošību un efektivitāti.

3

Prasītāja, CEE Bankwatch Network, ir saskaņā ar Čehijas tiesībām dibināta nevalstisko organizāciju asociācija. Saskaņā ar tās statūtiem šīs asociācijas uzdevums ir uzraudzīt starptautisko finanšu iestāžu, kas darbojas šajā reģionā, darbības un veicināt alternatīvus risinājumus to ilgtermiņa politikai un projektiem vides, sociālajā un saimnieciskajā jomā, ja tas ir iespējams. Tās juridiskā adrese ir Prāgā (Čehijas Republika).

4

2015. gada 6. un 7. novembrī, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 6. panta 1. punktu, prasītāja lūdza Komisijai piekļuvi dažādiem dokumentiem, kas saistīti ar piešķiršanas lēmumu.

5

Pieteikums par piekļuvi attiecās uz pieciem dokumentiem vai dokumentu kategorijām:

6

Ar 2015. gada 21. decembra vēstuli Komisija uz tai adresēto pieteikumu atbildēja šādi:

7

Ar 2016. gada 19. janvāra vēstuli prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu, lai tā pārskatītu savu nostāju par pieteikuma par piekļuvi 1., 2., 3. un 4. punktā minētajiem dokumentiem. Savukārt tā vairs neiesniedza pieteikumu attiecībā uz 5. punktu. Savā atkārtotajā pieteikumā prasītāja atsaucās uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju (OV 2006, L 264, 13. lpp.).

8

Ar 2016. gada 9. februāra vēstuli Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu atbildes sniegšanai noteikto termiņu pagarināja par 15 darba dienām. Ar 2016. gada 1. marta vēstuli tā no jauna pagarināja termiņu, kas paredzēts atbildes sniegšanai uz atkārtoto pieteikumu.

9

Ar savu Lēmumu C(2016) 2319 final (2016. gada 15. aprīlis) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atbildēja uz atkārtoto pieteikumu. Apstrīdētajā lēmumā vispirms Komisija pauda uzskatu, ka šajā lietā Regula Nr. 1367/2006 nav piemērojama.

10

Attiecībā uz pieteikuma par piekļuvi 1. punktu (aizdevuma līgums) Komisija apstiprināja lēmumu piešķirt tikai daļēju piekļuvi aizdevuma līgumam, to attiecinot tikai uz šajā dokumentā iekļautajām klauzulām par vidi un sociālajiem jautājumiem. Tā uzskatīja, ka līguma pārējo daļu nevajadzētu izpaust tādēļ, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām, un, otrkārt, šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ir paredzēts izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

11

Attiecībā uz pieteikuma par piekļuvi 2. punktu (starpdienestu konsultācijas un pierādījumi par iepriekšēju novērtējumu par aizdevuma pirmās daļas atmaksāšanu) – Komisija piešķīra piekļuvi trim dokumentiem: Komisijas Vides ģenerāldirektorāta 2014. gada 24. oktobra paziņojumam Ekonomikas un finanšu lietu ĢD un divām Energoatom2014. gada 31. jūlija vēstulēm Vides ģenerāldirektorātam. Pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību tā tomēr atteica izpaust katrā no šiem dokumentiem minēto personu vārdus, amatus un parakstus.

12

Attiecībā uz pieteikuma par piekļuvi 3. punktu (oficiālā saziņa starp Komisiju un Ukrainu) Komisija apstiprināja, ka nav bijusi nekāda cita saziņa, kas ietilptu šai kategorijā, kā vien divas Vides ģenerāldirektorāta vēstules, kas jau nosūtītas 2015. gada 21. decembra vēstulē.

13

Attiecībā uz pieteikuma par piekļuvi 4. punktu (EIB ieteikums) Komisija piešķīra piekļuvi EIB ieteikumam, bet uzskatīja, ka šī piekļuve ir jāierobežo. Tā šajā ziņā atkal pamatojās uz izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā. Tā apstrīdētajā lēmumā arī norādīja, ka dažās dokumenta daļās, kurām tā atteica piekļuvi, bija atkārtotas aizdevuma līguma klauzulas, attiecībā uz kurām tā uzskatīja, ka jau ir pierādījusi, ka to izpaušana radītu kaitējumu tās un Energoatom komerciālajām interesēm.

14

Attiecībā uz pieteikuma par piekļuvi 5. punktu (saziņa par divu kodoliekārtu darbības termiņa pagarināšanu) Komisija apstiprināja, ka tās rīcībā nav neviena dokumenta, kurš, pēc tās ieskatiem, būtu atbilstošs, lai atbildētu uz pieteikumu.

15

Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka šajā lietā nav tādu sevišķu sabiedrības interešu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē, kas attaisnotu aizdevuma līguma un EIB ieteikuma pilnīgu izpaušanu.

16

Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 17. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

17

2016. gada 16. septembrī Komisija iesniedza savu iebildumu rakstu.

18

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 13. oktobrī, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2016. gada 17. novembra rīkojumu šis lūgums tika apmierināts.

19

2016. gada 22. novembrī prasītāja iesniedza savu replikas rakstu.

20

Ar 2016. gada 19. decembra vēstuli Apvienotā Karaliste informēja Vispārējo tiesu, ka tā neiesniegs iestāšanās rakstu.

21

2017. gada 9. janvārī Komisija iesniedza savu atbildes rakstu uz repliku.

22

Ņemot vērā tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) konstatēja, ka neviens no lietas dalībniekiem Reglamenta 207. panta 1. punktā paredzētajā termiņā nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu, un atbilstoši šīs pašas normas 2. punktam nolēma izlemt lietu bez procesa mutvārdu daļas.

23

Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

Iebildumu rakstā Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Ar 2017. gada 24. aprīļa rīkojumu Vispārējā tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 91. panta c) punktu un 92. pantu izdeva rīkojumu Komisijai iesniegt aizdevuma līguma un EIB ieteikuma pilnu tekstu. Šie dokumenti Vispārējai tiesai tika nosūtīti 2017. gada 2. maijā un netika paziņoti nedz prasītājai, nedz Apvienotajai Karalistei atbilstoši Reglamenta 104. pantam.

26

Prasības pieteikumā prasītāja izvirza četrus pamatus attiecīgi par:

27

Savā replikā prasītāja norāda, ka Komisija esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantu tādējādi, ka savā 2015. gada 21. decembra atbildē, apstrīdētajā lēmumā un savā aizstāvībā tā neesot pietiekami ņēmusi vērā administratīvajā procesā un tiesvedībā prasītājas izklāstītos argumentus.

28

Vispirms jānorāda, ka vispārējā sabiedrības piekļuves kārtība iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, proti, tiem, ko iestāde ir izdevusi vai saņēmusi un kas ir tās rīcībā, ir noteikta Regulā Nr. 1049/2001.

29

Saskaņā ar šīs regulas preambulas 1. apsvērumu šī regula atbilst LES 1. panta otrajā daļā, kas iekļauta ar Amsterdamas līgumu, definētajam mērķim iezīmēt jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanā, kurā lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams tuvinot to pilsoņiem. Tāpat, kā tas ir atgādināts šīs regulas preambulas 2. apsvērumā, sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 34. punkts, un 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 72. punkts).

30

Šim nolūkam šīs regulas mērķis – kā tas ir norādīts tās preambulas 4. apsvērumā un 1. pantā – ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 33. punkts, un 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 73. punkts).

31

Tomēr uz minētajām tiesībām attiecas daži ierobežojumi, kuri balstīti uz publisko vai privāto interešu apsvērumiem. Konkrētāk un atbilstoši tās preambulas 11. apsvērumam Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēts izņēmumu tiesiskais regulējums, kas iestādēm dod tiesības atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var aizskart kādas intereses, kas ir aizsargātas ar šo normu (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 74. punkts).

32

Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā šīm iestādēm ir atļauts atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušana var kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

33

Turklāt saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu iestādes drīkst atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušana var kaitēt “fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai”. Attiecībā uz šo specifisko gadījumu minētajā normā ir paredzēts, ka šis izņēmums nav piemērojams, ja iepazīšanās ar minēto dokumentu ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

34

Tā kā šādi izņēmumi ir atkāpes no principa par sabiedrības iespējami plašāku piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 75. punkts; šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 36. punkts).

35

Tādējādi, ja attiecīgā iestāde atsaka piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts izsniegt, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, kas ir aizsargātas ar kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde norāda (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 76. punkts). Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 43. punkts, un 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 76. punkts).

36

Ar savu pirmo pamatu prasītāja kritizē apstrīdēto lēmumu, ka tajā neesot ņemtas vērā visas šajā lietā piemērojamās tiesību normas. Šajā gadījumā lēmums esot ticis pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, Komisijai neņemot vērā Regulu Nr. 1367/2006, kura tomēr esot būtiska, jo ar to tikušas ierobežotas Eiropas Savienības iestāžu iespējas atteikt piekļuvi dokumentiem, ja pieprasītā informācija ir saistīta ar emisijām vidē.

37

Komisija apstrīd šo pamatu.

38

Šajā ziņā jānorāda, ka ar Regulu Nr. 1367/2006, kuras piemērošanu lūdz prasītāja, piekļuves dokumentiem vispārējā kārtībā tiek ieviesti speciāli noteikumi, ja runa ir par piekļuvi informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.

39

Tādējādi, it īpaši attiecībā uz izņēmumu, kurš minēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un šī sprieduma 33. punktā saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, uz kuru Komisija ir norādījusi, lai atteiktu piekļuvi atsevišķiem prasītājas lūgtajiem dokumentiem, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un līdz ar to dokumenti ir jāpaziņo, ja pieprasītā informācija ir saistīta ar emisijām vidē.

40

Turklāt, runājot par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kurš minēts šī sprieduma 32. punktā, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka šo izņēmumu interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē.

41

Vispirms ir jānosaka, vai šīs īpašās normas, kas ir ietvertas Regulā Nr. 1367/2006, ir piemērojamas šajā lietā, lai paredzētu nosacījumus, ar kādiem – šajā gadījumā Komisija – var atteikt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Komisija piešķīra aizdevumu Ukrainas uzņēmumam Energoatom, un šis aizdevums ir apstrīdētā lēmuma priekšmets.

43

Kā tika norādīts šī sprieduma 2. punktā, piešķiršanas lēmums tika pieņemts, piemērojot Lēmumu 77/270, kurš grozīts ar Lēmumu 94/179, un abi šie lēmumi ir pamatoti ar EAEK līguma 1., 2., 172. un 203. pantu.

44

Tādējādi neizpaustie dokumenti attiecas uz aktu, kas pieņemts uz attiecīgo EAEK līguma normu pamata.

45

Prasītāja uzskata, ka šis apstāklis neietekmē iepriekš minēto regulu piemērošanu. Savas nostājas pamatošanai tā apgalvo, ka Euratom ir daļa no Savienības. Savā replikā tā apgalvo, ka Komisija ir “Kopienas iestāde” Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. No šī apgalvojuma tā secina, ka uz visiem šīs iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem attiecas šīs regulas noteikumi, vienalga, vai šis dokuments tika izdots vai saņemts tās kompetences ietvaros, kas tai ir piešķirta ar ES līgumu vai LESD, vai kas izriet no EAEK līguma.

46

Šajā ziņā jākonstatē, pirmkārt, ka ar Regulu Nr. 1367/2006 atbilstoši tās nosaukumam, preambulas apsvērumiem un noteikumiem informācijas jomā tiek īstenoti pienākumi, kas ir noteikti tādas starptautiskas konvencijas ietvaros, kuras dalībniece Eiropas Atomenerģijas kopiena nav, proti, Orhūsas Konvencijas ietvaros. Kā izriet no Padomes Lēmuma 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Orhūsas Konvenciju (OV 2005, L 124, 1. lpp.), 1. panta, šī konvencija tika apstiprināta tikai Eiropas Kopienas vārdā, kura ir kļuvusi par Savienību. Tā kā Eiropas Atomenerģijas kopiena nav šīs konvencijas dalībniece, tad, ja nav norādes par pretējo, tai nevar noteikt regulā, ar kuru tā tiek īstenota, ietvertos pienākumus.

47

Otrkārt, ir jākonstatē, ka pretēji prasītājas apgalvotajam uz aktiem, kas pieņemti, piemērojot EAEK līgumu, ne vienmēr attiecas pienākumi, kuri ir piemērojami Savienības ietvaros. Kā uzsver Komisija, Eiropas Atomenerģijas kopiena un Eiropas Kopiena, kura ir kļuvusi par Savienību, ir atšķirīgas organizācijas, kuras ir izveidotas ar atšķirīgiem līgumiem, kurām ir atšķirīga juridiskā personība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1965. gada 7. aprīlis, Müller/Padomes, 28/64, EU:C:1965:39, 321. lpp.) un uz katru no kurām attiecas īpašas normas.

48

EAEK līgumā ir paredzētas Eiropas Atomenerģijas kopienas ietvaros piemērojamās normas. Šo normu vidū ir EAEK līguma 106.a panta 1. punkts, ar kuru Eiropas Atomenerģijas kopienas darbībai piemēro konkrētus noteikumus, kas izriet no ES līguma un no LESD, it īpaši no LESD 15. panta, kas iepriekš bija EKL 255. pants un kas ir Regulas Nr. 1049/2001 pamats. Šī regula, kas balstīta uz Eiropas Atomenerģijas kopienā piemērojamu noteikumu un ar ko ir ieviesta vispārējā kārtība piekļuvei iestāžu dokumentiem, attiecas uz to iestāžu un organizāciju rīcībā esošajiem dokumentiem, kuras rīkojas šīs regulas ietvaros.

49

Kā norāda Komisija, tas tā nav ar Regulu Nr. 1367/2006, kura, kā norādīts tās preambulā, tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. pantu, kurš pašlaik ir LESD 192. pants. Tā kā šis pēdējais nav pieminēts EAEK līguma 106.a panta 1. punktā, akti, kas pieņemti uz tā pamata, ieskaitot minēto regulu, nevar tikt piemēroti Euratom ietvaros.

50

Treškārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1367/2006 tekstā īpašā veidā ir pieminētas Eiropas Kopienas iestādes un struktūras, neparedzot to piemērot citām vienībām, piemēram, Eiropas Atomenerģijas kopienas iestādēm vai struktūrām. Tās virsrakstā ir precizēts, ka ar šo regulu Orhūsas konvencijas noteikumus piemēro “[Eiropas] Kopienas iestādēm un struktūrām”. Turklāt preambulas sākumā norādītajā regulas pamatojumā ir atsauce tikai uz EKL. Visbeidzot, 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka vārdi “Kopienas iestāde vai struktūra” ir “jebkura publiska iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, kas izveidota ar Līgumu”, kurš, ņemot vērā Regulas Nr. 1367/2006 pamatu, var būt tikai EKL, kas bija LESD priekštecis.

51

Šo analīzi nevar atspēkot ar prasītājas izvirzītajiem argumentiem.

52

Vispirms prasītāja apstrīd, ka ar Regulu Nr. 1367/2006 tiktu īstenota Orhūsas konvencija.

53

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka atbilstoši šī sprieduma 46. punktā norādītajam šis arguments ir pretrunā pašam norādītās regulas tekstam, kuras nosaukumā, preambulas apsvērumos un normās ir atsauce uz minēto konvenciju, pretēji prasītājas apgalvotajam.

54

Tālāk prasītāja uzsver, ka Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā vides informācijas definīcijā ir ietverts “starojums vai atkritumi, tostarp radioaktīvie atkritumi”. No šīs norādes uz radioaktīviem atkritumiem šajā regulā tā secina, ka regula ir piemērojama piekļuvei informācijai par kodoldrošību, ieskaitot dokumentus, kas tiek glabāti saistībā ar Eiropas Atomenerģijas kopienu.

55

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nav nekāda juridiska pamata piemērot Regulu Nr. 1367/2006 dokumentiem, kas tiek glabāti saistībā ar Eiropas Atomenerģijas kopienu, jo norma, uz kuru balstīta šī regula, nav piemērojama EAEK līgumam. Šī juridiskā pamata neesamība nav kompensējama ar tādām normām šajā regulā, kurās ir atsauce uz kodolenerģiju, jo šādas atsauces var būt arī citā kontekstā, ne tikai saistībā ar Eiropas Atomenerģijas kopienu.

56

Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisijas iekšējais reglaments tika grozīts, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti no Regulas Nr. 1367/2006 izrietošie pienākumi, it īpaši, ja šī iestāde rīkojas EAEK līguma ietvaros. Saistībā ar šo jautājumu tā norāda uz Komisijas Lēmumu 2008/401/EK, Euratom (2008. gada 30. aprīlis), ar ko izdara tās reglamenta grozījumus attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par to, kā piemēro Regulu Nr. 1367/2006 (OV 2008, L 140, 22. lpp.).

57

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā uzsver prasītāja, ka Komisija ir pieņēmusi lēmumu, lai nodrošinātu Regulas Nr. 1367/2006 piemērošanu tās pieņemtajiem aktiem, ka norāde “Euratom” parādās šī lēmuma numurā un ka tā preambulā ir norādīts, ka tas ir pieņemts, “ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu”.

58

Šo norāžu esamība izriet no tā, ka pats akts, kuru groza ar Lēmumu 2008/401, ir pamatots ar EAEK līgumu, kā arī ar EK līgumu, EOTK līgumu un ES līgumu. Tā kā Komisijas iekšējais reglaments bija tostarp pamatots ar EAEK līgumu, tad to grozošais lēmums arī ir jāpamato ar šo līgumu, kā arī ar ES un EK līgumiem. Tā kā EOTK līgums beidzās 2002. gada 23. jūlijā, kas ir pirms Lēmuma 2008/401 pieņemšanas, tas vairs netiek pieminēts kā šī lēmuma pamats.

59

Tomēr šīs norādes nevar paplašināt Regulas Nr. 1367/2006 piemērošanas jomu attiecībā uz tiem dokumentiem, kuri ir iestādes rīcībā EAEK līguma ietvaros. Turklāt, pretēji prasītājas apgalvotajam un kā tas izriet no šī sprieduma 47. punkta, gan Savienībai, gan Eiropas Atomenerģijas kopienai katrai ir atšķirīga juridiska personība un norāde “Euratom” Lēmumā 2008/401 nevar izraisīt to, ka Regulas Nr. 1367/2006 noteikumi, kas ir piemērojami Komisijai tikai tad, kad tā rīkojas Līguma par ES darbību piemērošanas jomā, būtu piemērojami šai iestādei arī tad, kad tā rīkojas EAEK līguma piemērošanas jomā.

60

Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka Regula Nr. 1367/2006 ir jāpiemēro Eiropas Atomenerģijas kopienas ietvaros pēc šajā sakarā pasludinātā Eiropas ombuda Lēmuma Nr. 2335/2008/(VIK)CK.

61

Šajā ziņā ir jānorāda, ka iepriekš minētajā lēmumā ombuds konstatē, ka dalībvalstis un Eiropas Kopiena, kuras tiesību pārņēmēja ir Savienība, ir Orhūsas konvencijas līgumslēdzējas puses ar tādām sekām, ka kompetentajām valsts iestādēm un Savienības iestādēm ir jāpiemēro tajā noteiktās normas, kad tās saņem pieteikumu par vides informācijas izpaušanu (iepriekš minētā lēmuma 61. punkts). Ombuds uzskata, ka Savienības pienākumi, kas izriet no Orhūsas konvencijas, ir daļa no Savienības tiesībām par piekļuvi dokumentiem (šī lēmuma 62. punkts).

62

Pretēji prasītājas apgalvotajam šajos apsvērumos nav norādīts, ka ombuds uzskatītu, ka Regula Nr. 1367/2006 ir piemērojama dokumentiem, kas tiek glabāti saistībā ar Eiropas Atomenerģijas kopienu. Ar tiem tiek apstiprināts tikai tas, ka Orhūsas konvencija, tā kā to īsteno ar Regulu Nr. 1367/2006, attiecībā uz piekļuvi informācijai ir piemērojama tiem aktiem, ko Savienības iestādes pieņēmušas, rīkojoties minētās regulas ietvaros.

63

Prasītāja uzskata, ka šī sprieduma 60. punktā minētajā lēmumā ombuds tomēr apstiprina, ka saskaņā ar LESD 15. pantu un EAEK līguma 106.a panta 1. punktu šie pienākumi ir piemērojami dokumentiem, kas ir [iestādes] rīcībā EAEK līguma ietvaros.

64

Šajā ziņā jāatgādina, ka pretēji prasītājas norādītajam Regula Nr. 1367/2006 netika pieņemta uz EKL 255. panta pamata, kurš kļuvis par LESD 15. pantu, bet gan uz EKL 175. panta pamata, kurš kļuvis par LESD 192. pantu, kas nav piemērojams Eiropas Atomenerģijas kopienas ietvaros. Tā kā tie nav piemērojami šīs regulas ietvaros, šie pēdējie minētie noteikumi nevar būt pamats šīs regulas piemērošanai dokumentiem, kas ir [iestādes] rīcībā saistībā ar šīm kopienām (skat. iepriekš 48. un 49. punktu).

65

Prasītāja uzskata, ka ombuds savā lēmumā vēl norāda, ka Savienības iestādēm ir jāinterpretē Savienības tiesības, ņemot vērā vispārējos principus un pamattiesības, tostarp piekļuvi dokumentiem.

66

Šajā ziņā jāvērš uzmanība uz to – kā norādījusi prasītāja –, ka tiesības piekļūt dokumentiem tika iekļautas pamattiesību līmenī ar Pamattiesību hartas 42. pantu un ka atbilstoši LES 6. panta 3. punktam pamattiesībām, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, Savienības tiesību sistēmā ir vispārējo tiesību principu spēks.

67

Attiecībā uz Savienību Pamattiesību hartas 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka tajā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumu noteikumos, izmanto saskaņā ar tajos paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

68

Šajā lietā LESD 15. pantā, kurā pārņemts EKL 255. pants, ir paredzēts, ka piekļuves tiesību robežas ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes regulās.

69

Tāpat no LESD 191. panta un 192. panta, kurā ir pārņemts EKL 175. pants, izriet, ka darbības Savienības politikas īstenošanai Vides jomā principā nosaka Parlaments un Padome.

70

Tātad, lai zinātu piekļuves tiesību robežas, ir jāatsaucas uz aktiem, kuri tika pieņemti saskaņā ar šiem noteikumiem, proti, uz Regulām Nr. 1049/2001 un Nr. 1367/2006.

71

Tomēr, ja Regula Nr. 1049/2001 ir piemērojama glabāšanā esošiem dokumentiem saistībā ar Eiropas Kopienu, tagad – Savienību, un atbilstoši EAEK līguma 106.a panta 1. punktam – Eiropas Atomenerģijas kopienas ietvaros, iepriekš norādīto iemeslu dēļ tas ir citādi ar Regulu Nr. 1367/2006, kas ir piemērojama tikai Eiropas Kopienas, pašreiz – Savienības, ietvaros attiecībā uz informāciju vides jomā.

72

Turklāt, piemērojot šos aktus, ir jāiešķir plaša piekļuve informācijai, kas ir iestāžu rīcībā, cenšoties līdzsvarot šo piekļuvi ar citām aizsargātām interesēm tādā apmērā un veidā, kas tajā ir aprakstīti, un katram no šiem aktiem piešķirto piemērošanas jomu nevar mainīt. Šāds būtu gadījums, ja Regulā Nr. 1367/2006 noteiktie pienākumi tiktu piemēroti ārpus Savienības iestādēm un struktūrām.

73

Tādējādi pirmais prasības pamats ir noraidāms.

74

Prasītāja uzskata, ka pretēji Komisijas apstrīdētajā lēmumā apgalvotajam Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecībā uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām nevar pamatot atteikumu izpaust visu aizdevuma līgumu (pieteikuma par piekļuvi 1. punkts), ja piekļuve šim dokumentam nekaitē kodoldrošībai un Komisija nav paskaidrojusi, kādā veidā šī piekļuve konkrēti un faktiski radītu kaitējumu šo interešu aizsardzībai.

75

Komisija apstrīd šo pamatu.

76

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušana var kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

77

Saskaņā ar judikatūru ar šo noteikumu aizsargāto interešu īpaši sensitīvais un būtiskais raksturs kopsakarā ar piekļuves atteikuma, kas saskaņā ar šo normu jāpieņem iestādei, ja dokumenta izpaušana aizskartu šīs intereses, obligāto raksturu padara lēmumu, kurš jāpieņem iestādei, sarežģītu un delikātu, kas prasa īpašu piesardzības līmeni. Līdz ar to šāda lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama novērtējuma brīvība (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 35. punkts, un 2015. gada 7. oktobris, Jurašinović/Padome, T‑658/14, nav publicēts, EU:T:2015:766, 26. punkts).

78

Turklāt Tiesa un Vispārējā tiesa ir uzskatījušas, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji ir ļoti vispārīgi, jo piekļuve, kā izriet no šīs normas noteikumiem, ir jāatsaka, ja attiecīgā dokumenta publiskošana var “kaitēt”“sabiedrības interešu” aizsardzībai, it īpaši saistībā ar “starptautiskajām attiecībām” (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 36. punkts, un 2015. gada 7. oktobris, Jurašinović/Padome, T‑658/14, nav publicēts, EU:T:2015:766, 27. punkts).

79

Saskaņā ar šo judikatūru šādos apstākļos Vispārējās tiesas īstenotā to lēmumu likumības kontrole, kas ir pamatoti ar šo noteikumu, ir īstenojama tikai tādā mērā, ka tiek pārbaudīts, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, tiek izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 34. punkts, un 2015. gada 7. oktobris, Jurašinović/Padome, T‑658/14, nav publicēts, EU:T:2015:766, 28. punkts).

80

It īpaši runājot par pamatojumu, tas ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Prasība norādīt pamatojumu jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 253. panta – pašreiz LESD 296. pants – prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 80. punkts, un 2008. gada 10. septembris, Williams/Komisija, T‑42/05, nav publicēts, EU:T:2008:325, 94. punkts).

81

Visbeidzot, no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka, runājot par šajā normā paredzētajiem izņēmumiem attiecībā uz piekļuves tiesībām, iestādes atteikums ir obligāts, ja dokumenta publiskošana var kaitēt šajā normā aizsargātajām interesēm, un līdzīgā gadījumā, atšķirībā no šī paša panta 2. punkta noteikumiem, nav jālīdzsvaro ar šo interešu aizsardzību saistītās prasības un nosacījumi, kas izriet no citām interesēm (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 46. punkts).

82

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo prasītāja, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu.

83

Apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā pauda trīs apsvērumus, lai pamatotu savu atteikumu sniegt piekļuvi konkrētiem dokumentiem vai dokumentu daļām atbilstoši izņēmumam saistībā ar starptautiskajām attiecībām:

84

No šiem apsvērumiem pirmo un trešo prasītāja kritizē, bet attiecībā uz otro tā neizsaka nevienu viedokli.

85

Kas attiecas uz pirmo un trešo apsvērumu, prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija nav precizējusi, vai kodoldrošības mērķis ir saistīts ar valsts drošību, aizsardzību vai ar starptautiskajām attiecībām, kas visas trīs ir minētas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

86

Šajā ziņā jānorāda, ka – pretēji prasītājas apgalvotajam – apstrīdētā lēmuma 2.2. punktā ir precizēta un paskaidrota sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar starptautiskajām attiecībām, kas minēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā. Turklāt no apstrīdētajā lēmumā esošajiem paskaidrojumiem izriet, ka gadījumā, ja pasliktinātos attiecību kvalitāte ar Ukrainu, Komisijas veiktais ieguldījums, nodrošinot kodolelektrostaciju drošību apkārt Savienībai, varētu tikt sagrauts. Pamatojoties uz šiem elementiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija piemēroto izņēmumu ir identificējusi kā tādu, kurš ir norādīts iepriekš minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā.

87

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka pretēji Komisijas norādītajam piekļuve pieprasītajiem dokumentiem nekaitētu kodoldrošībai parastā nozīmē, jo šie dokumenti ietver tikai finanšu un ekonomiska rakstura datus, un ka šādi dati nekādā veidā neietekmē šo drošības jautājumu.

88

Šajā ziņā jākonstatē, ka šis arguments nav efektīvs, jo Komisija nav pamatojusi savu lēmumu, norādot, ka pieteikums attiecās uz informāciju par kodoldrošību, bet – kā tas izriet no šī sprieduma 83. punkta – piebilstot, ka līguma izpaušana varētu kaitēt labajām attiecībām, kuras tā ir izveidojusi ar Ukrainu un kuras ir svarīgi saglabāt.

89

Treškārt, prasītāja norāda, ka veids, kādā trešās valsts iestādes uztver iestādes lēmumus, nav viens no izņēmumiem no pienākuma sniegt piekļuvi iestāžu dokumentiem.

90

Šajā ziņā jānorāda, ka veids, kādā trešās valsts iestādes uztver Savienības lēmumus, ir daļa no izveidotajām attiecībām ar šo trešo valsti. No šīs izjūtas faktiski ir atkarīga šo attiecību turpināšana un kvalitāte. Tātad ar to nevar attaisnot minētā izņēmuma piemērošanu.

91

Ceturtkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav paskaidrojusi, kādā veidā pieprasīto dokumentu izpaušana varētu pasliktināt izveidotās attiecības ar Ukrainu kodoldrošības jomā. Turklāt Komisija neesot paskaidrojusi, kādā ziņā sensitīvu komerciālo datu izpaušanai par Energoatom ir diplomātiska ietekme.

92

Ņemot vērā šī sprieduma 77.–79. punktā atgādināto judikatūru, šī argumentācija ir jānoraida. Apstrīdētajā lēmumā Komisija faktiski tiešā veidā ir norādījusi, ka Ukraina ir brīvprātīgi piekritusi izmantot “stress tests”, kas ļāva Komisijai un Ukrainai labāk saprast pastāvošos riskus un to, ka Savienības interesēs noteikti ir uzturēt šīs labās attiecības un veicināt stingrākas Eiropas normas kaimiņvalstu kodoldrošības jomā. Tāpat Komisija paskaidroja, ka līguma pilna teksta izpaušana vēlāk varētu sabojāt šīs kvalitatīvās attiecības, kas ir jau izveidotas, ar visām no tā izrietošajām sekām kodoldrošībai.

93

Tāpat minētā izņēmuma kontekstā Komisija nav norādījusi, ka sensitīvas komerciālās informācijas izpaušanai par Energoatom varētu būt negatīva diplomātiska ietekme. Tā kā šis uzņēmums ir valsts uzņēmums, šim pamatojumam nav vajadzīgs papildu skaidrojums.

94

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka risks, ko Komisija norādījusi tās pieteikuma noraidījumā, neesot saprātīgi paredzams, bet gan pilnībā hipotētisks. Ņemot vērā šī sprieduma 35. punktā minēto judikatūru, šī riska raksturs, pēc prasītājas domām, neļāva pieņemt apstrīdēto lēmumu.

95

Šajā ziņā jānorāda, ka tāda Eiropas iestādes noslēgta līguma ar trešās valsts publisku uzņēmumu izpaušana, kurš ir balstīts uz labām attiecībām, ko tā ir izveidojusi ar šīs valsts iestādēm, nevar pasliktināt šīs attiecības un līdz ar to būt par šķērsli šajā līgumā noteikto mērķu sasniegšanai un, vispārīgāk, politikai, kurā šī pēdējā minētā piedalās, jo tāda paša veida līgumi ir noslēgti ar citām trešajām valstīm. Šajā lietā šī politika ir būtiska Savienībai, jo tās mērķis ir padarīt drošākas kodolelektrostacijas savās kaimiņvalstīs. Šādos apstākļos norādītais risks ir saprātīgi paredzams un nav hipotētisks. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā, kā apgalvo prasītāja, šajā jautājumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

96

Tāpat tas ir attiecībā uz negatīvo diplomātisko ietekmi, ko varētu izraisīt komerciālu datu pa Energoatom izpaušana.

97

Turklāt no līguma teksta, kas paziņots Vispārējai tiesai šī sprieduma 25. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šī līguma neizpaustās daļas ietver sensitīvu informāciju par Energoatom, kā tas ir klauzulās par potenciālo komerciālo risku un finanšu nosacījumu identificēšanu, un izpaušana tostarp varētu konkrēti un faktiski kaitēt Savienības starptautisko attiecību aizsardzībai.

98

Pie iepriekš teiktā jāpiebilst, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma, ka tikko aprakstīto sabiedrības interešu aizsardzību nevajadzētu līdzsvarot ar sevišķām sabiedrības interesēm.

99

Visbeidzot, jākonstatē, ka, ņemot vērā šī sprieduma 80. punktā atgādināto judikatūru, Komisijas sniegtais pamatojums ir pietiekams, lai ļautu prasītājai uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.

100

Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.

101

Prasītāja uzskata, ka pretēji Komisijas nolemtajam izņēmums saistībā ar komerciālajām interesēm, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, nevarot šajā lietā attaisnot atteikumu paziņot visu līgumu (pieteikuma par piekļuvi 1. punkts) un EIB ieteikumu (pieteikuma par piekļuvi 4. punkts), jo Energoatom nebija komerciālu interešu, ka Komisija neesot paskaidrojusi, kādā veidā šī piekļuve konkrēti un faktiski kaitētu šo interešu aizsardzībai, un ka runa esot par hipotētisku risku.

102

Komisija apstrīd šo pamatu.

103

Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā iestādēm ir ļauts atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt it īpaši konkrētas “fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma aizsardzībai”, ja vien iepazīšanos ar to var attaisnot ar sevišķām sabiedrības interesēm.

104

Kā tika atgādināts šī sprieduma 34. punktā, Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri tādā veidā, lai sniegtu sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem.

105

Līdz ar to, lai pamatotu atteikumu ļaut piekļūt dokumentam, kuru lūgts izpaust, saskaņā ar judikatūru principā nepietiek ar to, ka pieprasītais dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Iestādei, kurai adresēts pieteikums, principā vēl ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar izņēmumu vai izņēmumiem, uz kuriem tā atsaucas. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedums, 2017. gada 28. marts, Deutsche Telekom/Komisija, T‑210/15, EU:T:2017:224, 27. punkts).

106

Tādējādi no šīs judikatūras šķiet, ka Komisijas norādītais atteikuma sniegt prasīto informāciju pamatojums ir jāaplūko, ņemot vērā trīs prasības.

107

Attiecībā uz pirmo, proti, to, ka tai jābūt vienai no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz kļūdu vērtējumā, jo šajā lietā nevar būt jautājuma par Energoatom komerciālajām interesēm, tādēļ ka tas ir valsts uzņēmums.

108

Šajā ziņā ir jānorāda, ka nekas neliedz uzskatīt, ka tādam valsts uzņēmumam kā Energoatom ir komerciālas intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē. Faktiski tas vien, ka uzņēmuma kapitāls pieder valstij, pats par sevi nav apstāklis, kas tam liegtu komerciālas intereses, kuras var aizsargāt tādā pašā veidā kā privātā uzņēmuma intereses. Šajā gadījumā Energoatom, kā norāda Komisija, veic komercdarbību, kuras ietvaros to ietekmē konkurence elektroenerģijas tirgū, un šis konteksts tai ir licis saglabāt savas intereses šajā tirgū. Tādējādi nevar noliegt, ka dokumenti, kuriem tiek lūgta piekļuve, var skart komerciālas intereses un tādēļ var būt viena no darbībām, kas minētas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā.

109

Kas attiecas uz otro prasību, kura izriet no šī sprieduma 105. punktā minētās judikatūras, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav paskaidrojusi, kādā veidā lietas dalībnieku intereses tiktu konkrēti un faktiski apdraudētas, ja tiktu izsniegti visi pieprasītie dokumenti pilnībā.

110

Runājot par aizdevuma līgumu, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir paskaidrojusi, ka, ja šis līgums tiktu izpausts pilnībā, tas radītu kaitējumu, pirmkārt, Energoatom komerciālajām interesēm un, otrkārt, [Komisijas] pašas komerciālajām interesēm saistībā ar Euratom aizdevuma līgumiem. Kas attiecas uz Energoatom, Komisija ir uzsvērusi, ka līgumā esot noteiktas abu līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi un atrunāts plašs potenciālo un identificēto komerciālo risku spektrs. Turklāt tajā esot ietverti sensitīvi komerciālie dati, piemēram, Energoatom praktizētā elektroenerģijas cena un finanšu saistību maksimālā robeža. Savā paskaidrojumā Komisija arī norādīja, ka līgums joprojām tiek piemērots.

111

Kas attiecas uz tās pašas interesēm, Komisija ir norādījusi, ka līgums bija balstīts uz tādu modeli, kāds tiek izmantots citiem Euratom līgumiem. Šajos apstākļos visa līguma teksta izpaušana traucētu ne tikai ar Energoatom noslēgtā aizdevuma līguma īstenošanai, bet arī citu līdzīgu spēkā esošu līgumu īstenošanai. Tā arī nostatītu Komisiju grūtākā situācijā nākotnē apspriedēs par tāda paša veida līgumiem.

112

Runājot par EIB ieteikumu, Komisija apstrīdētajā lēmumā pauda uzskatu, ka neizpaustajās daļās bija ietverta sensitīva Energoatom sniegta komerciāla informācija, kā arī ieteikumi aizdevuma risku samazināšanai. Turklāt tajās tiekot atkārtotas citas aizdevuma līguma klauzulas, par kurām tā uzskata, ka jau ir pierādīts, ka to izpaušana radītu kaitējumu tās, kā arī Energoatom komerciālajām interesēm.

113

Ievērojot šos paskaidrojumus un to, ka tā ir nošķīrusi dokumentus, kuri skar komerciālās intereses, no dokumentiem, kuri tās neskar un kuri tika paziņoti, jākonstatē, ka Komisija ir veikusi šī sprieduma 105. punktā atgādinātās judikatūras prasībām atbilstošu pārbaudi un ir sniegusi pietiekamus paskaidrojumus šajā ziņā.

114

Turklāt attiecībā uz šiem paskaidrojumiem jānorāda, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi iemeslus, kādēļ izpaušana nav paredzama tuvā nākotnē. Tādējādi tā ir norādījusi, ka ar Energoatom noslēgtais līgums joprojām tiek pildīts un ka šis līgums tika sagatavots, pamatojoties uz modeli, kas tiek izmantots citiem līgumiem. Līdz ar to visu prasīto dokumentu izpaušana, pēc prasītājas domām, varētu negatīvi ietekmēt ne tikai ar Energoatom noslēgtā līguma izpildi, bet arī citu noslēgto vai noslēdzamo līgumu izpildi.

115

Kas attiecas uz trešo no šī sprieduma iepriekš 105. punktā minētās judikatūras izrietošo prasību, prasītāja apgalvo, ka to komerciālo interešu apdraudējums, uz kurām atsaucas Komisija, esot tikai hipotētisks.

116

Šajā ziņā ir jānorāda, ka risks nodarīt kaitējumu Energoatom komerciālajām interesēm, izpaužot sensitīvus komerciālus datus, piemēram, traucēt pareizai citu jau noslēgto vai noslēdzamo līgumu izpildei, ir saprātīgi paredzams un to nevar kvalificēt kā hipotētisku, jo, pirmkārt, šie dokumenti ir daļa no aizdevuma līguma, kas sagatavots atbilstoši citiem līgumiem izmantotajam modelim un, otrkārt, attiecīgais uzņēmums darbojas elektroenerģijas tirgū.

117

Prasības pieteikumā prasītāja pārmet Komisijai arī to, ka tā ir pamatojusi izņēmuma saistībā ar komerciālajām interesēm piemērošanu ar apstākli, ka līguma vērtība bija lielāka par 300 miljoniem euro. Prasītāja uzskata, ka līguma vērtībai nav nozīmes minētā izņēmuma piemērošanā.

118

Šie argumenti ir jānoraida, jo tie ir balstīti uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni. No apstrīdētā lēmuma šķiet, ka, lai gan līguma vērtība tika pieminēta tā projekta aprakstā, uz kuru attiecas dokumenti, izņēmuma piemērošanas pamatojums šajā lietā nav balstīts uz šo informāciju. Turklāt nevar noliegt, ka kaitējums vienas līgumslēdzējas puses komerciālajām interesēm palielinās līdz ar šī līguma vērtību.

119

Turklāt, lasot pieprasītos dokumentus, kuri tika paziņoti Vispārējai tiesai šī sprieduma 25. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, var secināt, kā ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, ka aizdevuma līguma nepaziņotajās daļās un EIB ieteikumos ir precizētas līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi un tie ietver sensitīvu komerciālu informāciju, piemēram, Energoatom elektroenerģijas tarifus vai finanšu saistību maksimālās robežas, kā arī ar aizdevuma līgumu saistīto risku analīzi, kuras izpaušana radītu konkrētu un faktisku kaitējumu gan Energoatom, gan Komisijas komerciālajām interesēm Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē.

120

Tāpēc trešais pamats ir jānoraida.

121

Savā prasības pieteikumā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas nozīmē, ka dokuments jāizpauž, neskatoties uz iepriekš analizēto interešu aizsardzību.

122

Komisija apstrīd šo pamatu.

123

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt it īpaši konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar konkrēto dokumentu nav pamatota ar sevišķām sabiedrības interesēm.

124

Savukārt no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izriet, ka iespējamā sevišķo sabiedrības interešu esamība nav jāpārbauda, ja tiek izvirzīts izņēmums attiecībā uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

125

Tādējādi, kā tika nospriests šī sprieduma 98. punktā, Komisijai nevar pārmest to, ka šajā lietā tā nebūtu sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām līdzsvarojusi ar sevišķām sabiedrības interesēm.

126

Turpretim, lai piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu, Komisijai bija jālīdzsvaro, no vienas puses, komerciālās intereses, kuras, pēc tās domām, apdraudēja minēto dokumentu izpaušana, un, no otras puses, prasītājas norādītās sevišķās sabiedrības intereses, kuras attiecīgo dokumentu izpaušana apmierinātu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmums, kas tiek pieņemts attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ir atkarīgs no jautājuma par to, kādām interesēm šajā gadījumā ir jāprevalē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 42. punkts, un 2017. gada 13. janvāris, Deza/ECHA, T‑189/14, EU:T:2017:4, 53. punkts).

127

Jānorāda, ka pieteikuma iesniedzējam tomēr ir konkrēti jāatsaucas uz apstākļiem, kas pamato tādas sevišķas sabiedrības intereses, kuras attaisno attiecīgo dokumentu izpaušanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts).

128

Savā pirmajā pieteikumā prasītāja nenorādīja nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kuras ļautu izpaust ieteikumu, neskatoties uz komerciālām interesēm pienākošos aizsardzību.

129

Savā atkārtotajā pieteikumā prasītāja apgalvoja, ka sevišķas sabiedrības intereses pastāvēja tiktāl, ciktāl pieprasītā informācija bija saistīta ar emisijām vidē, kā arī ar kodolenerģiju, kas ir riskanta tehnoloģija. Tāpat sabiedrības intereses parādot ekonomiskie un finanšu aspekti, jo kodoldrošības uzlabošanas programmas izmaksas sedz visa sabiedrība kopumā.

130

Apstrīdētajā lēmumā Komisija atbildēja, ka prasītājas atkārtotajā pieteikumā norādītās intereses, lai gan tām ir patiešām publisks raksturs, nav tik nozīmīgas kā aizdevuma ietvaros izvirzītais mērķis, kas ir mērķis uzlabot kodoldrošību Eiropas kaimiņvalstu kodolelektrostacijās. Jo svarīgāk – šis mērķis tiks aizsargāts labāk, ja tiks uzturētas labas attiecības ar Ukrainu un panākts progress aizdevuma līguma ietvaros.

131

Neskarot šī sprieduma 137. punktā aplūkotās sabiedrības intereses zināt aizdevuma finansiālās izmaksas, ir jākonstatē, ka šajā lietā prasītājas apsvērumi par sevišķām sabiedrības interesēm, kas minēti tās atkārtotajā pieteikumā, ir sniegti kopsavilkuma veidā un nav precīzi.

132

Savā prasības pieteikumā prasītāja patiešām precizēja, ka pieprasītie dokumenti ietver nosacījumus, kuri attiecas uz kredītlīnijas piešķiršanu kodoldrošības jomā, un ka šo datu izpaušana ļautu sabiedrībai pārbaudīt, vai šie nosacījumi faktiski ir izpildīti. Šāda pārbaude esot būtiska, ņemot vērā, ka vairākas pazīmes liecina, ka normas par kodoldrošību Ukrainā netiek izpildītas. Šajā ziņā prasītāja paskaidro, ka finansētā programma ļautu pagarināt divu kodoliekārtu darbības termiņu ilgāk par sākotnēji paredzēto termiņu, neieviešot drošības pasākumus, ka pārvaldītāja finanšu grūtības izraisa šaubas par tā spēju finansēt drošības pasākumus, ka par kodoliekārtu atbildīgajai iestādei tika atņemta tās neatkarība, pieņemot lēmumu saistībā ar divām attiecīgajām kodoliekārtām, ka sabiedrībai esot ierobežota piekļuve lēmumu pieņemšanas procesam, ka Ukraina nav ņēmusi vērā informācijas pieprasījumus no kaimiņvalstīm un ka Savienība, šķiet, neveic vajadzīgos pasākumus, lai garantētu drošības ievērošanu. Ņemot vērā izklāstīto apdraudējumu, ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība varētu pastiprināti pārbaudīt veiktos pasākumus; tam būtu jāļauj izpaust pieprasītos dokumentus.

133

Tomēr jākonstatē, ka, tā kā šie apsvērumi tika pausti tikai prasības pieteikuma stadijā, tos nevar ņemt vērā, novērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Saskaņā ar judikatūru iestādes tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kas iestādei varēja būt pieejama tā pieņemšanas brīdī. Tādējādi Savienības tiesā neviens nevar atsaukties uz faktiem, kas nav tikuši norādīti administratīvajā procesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 687. punkts un tajā minētā judikatūra).

134

Tātad iepriekš 127. pantā minētās prasības nav izpildītas.

135

Papildus ir jānorāda, ka līguma un EIB ieteikuma daļas, kas attiecas uz vides un sociālajiem aspektiem, jau tika paziņotas prasītājai un ka neizpausto daļu par ekonomiskiem un finanšu aspektiem izpaušana neļautu sabiedrībai pārbaudīt, vai drošības nosacījumi, kas izvirzīti Energoatom, faktiski ir izpildīti.

136

Turklāt ir jāuzsver, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka kodoldrošība labāk tiktu nodrošināta, uzturot labas attiecības ar Ukrainu šajā jomā, nekā ar sabiedrības piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.

137

Kas attiecas uz sabiedrības interesi zināt aizdevuma finanšu izmaksas, Komisija, tāpat nepieļaujot šādu kļūdu, var uzskatīt, ka tās nebija tik būtiskas kā kodoldrošības nodrošināšana Eiropas kaimiņvalstīs.

138

Tādējādi ir jākonstatē, ka ceturtais pamats nav pamatots.

139

Savā replikā prasītāja izvirza pamatu saistībā ar Pamattiesību hartas 42. panta pārkāpumu, saskaņā ar kuru 2015. gada 21. decembra atbildē, par kuru ir jautājums šī sprieduma 6. punktā, un apstrīdētajā lēmumā, no vienas puses, un iebildumu rakstā, no otras puses, Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā administratīvajā procesā prasītājas izklāstītos argumentus.

140

Kā ir norādījusi Komisija – kas minēts 2015. gada 21. decembra atbildē un apstrīdētajā lēmumā –, prasības pieteikumā netika izvirzīts pamats par administratīvā procesa tiesiskumu. Tā kā šis pamats nav iepriekš prasības pieteikumā norādītā pamata paplašinājums un tas nav balstīts uz faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, kas būtu kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, runa ir par jaunu pamatu, kurš saskaņā ar Reglamenta 84. pantu jānoraida kā nepieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. novembris, Voigt/Parlaments, T‑618/15, EU:T:2017:821, 87. punkts).

141

Kas attiecas uz iebildumu rakstu, nedz no Tiesas statūtiem, nedz no Reglamenta neizriet, ka atbildētājai būtu pienākums atbildēt uz visiem prasītājas prasības pieteikumā norādītajiem argumentiem. Turklāt aizstāvības saturs nevar nekādi ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tas ir jāizvērtē attiecībā uz to brīdi, kurā lēmums tika pieņemts.

142

Visbeidzot, no Pamattiesību hartas 52. panta 2. punkta izriet, ka tajā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumu noteikumos, tiek izmantotas saskaņā ar tajos paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. Līdz ar to Pamattiesību hartas 42. pantam nevar būt plašāks saturs nekā LESD 15. pantam un Regulai Nr. 1049/2001, ar kuriem tas tiek īstenots. Tā kā apstrīdētā lēmuma tiesiskums saistībā ar šo regulu jau tika pārbaudīts iepriekš norādīto pamatu ietvaros, tas nav jāpārbauda saistībā ar Pamattiesību hartas 42. pantu.

143

Tātad piektais pamats ir jānoraida.

144

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā jānoraida.

145

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

146

Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

147

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: