25.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 270/22

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2016. gada 25. februārī iesniedza Østre Landsret (Dānija) – Skatteministeriet/Y Denmark Aps

(Lieta C-117/16)

(2016/C 270/30)

Tiesvedības valoda – dāņu

Iesniedzējtiesa

Østre Landsret

Pamatlietas puses

Prasītāja: Skatteministeriet

Atbildētāja: Y Denmark Aps

Prejudiciālie jautājumi

1.

Vai priekšnoteikums tam, lai dalībvalsts atsauktos uz Direktīvas (1) 1. panta 2. punktu par valsts noteikumu piemērošanu, kas paredzēti krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, ir fakts, ka attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi konkrētu valsts noteikumu, ar ko tiek īstenots Direktīvas 1. panta 2. punkts, vai ka valsts tiesību aktos ir paredzēti vispārēji noteikumi vai principi attiecībā uz krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu, kuri var tikt interpretēti saskaņā ar 1. panta 2. punktu?

1.1

Ja atbilde uz 1. jautājumu ir apstiprinoša, vai Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā ir paredzēts, ka “priekšnoteikums ir, lai dividendēm netiktu piemērots nodoklis [..] saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs”, var tikt uzskatīts par Direktīvas 1. panta 2. punktā minēto īpašu valsts noteikumu?

2.

Vai starp divām dalībvalstīm noslēgtas un atbilstoši ESAO Nodokļu paraugkonvencijai izstrādātas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikums, saskaņā ar kuru nodokļu piemērošana izmaksātajām dividendēm ir atkarīga no tā, vai dividenžu saņēmējs tiek uzskatīts par šo dividenžu īpašuma beneficiāru, ir līgumā paredzēts noteikums ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, uz kuru attiecas šīs direktīvas 1. panta 2. punkts?

2.1.

Ja tā ir, tad vai termins “līgums” direktīvas 1. panta 2. punktā ir jāinterpretē tā, ka dalībvalsts saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem var atsaukties uz konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu par sliktu nodokļu maksātājam?

3.

Ja Tiesas atbilde uz 2. jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesai ir jānosaka, kas ir ietverts jēdzienā “īpašuma beneficiārs”, vai arī šis jēdziens, piemērojot Direktīvu 90/435/EEK, ir jāinterpretē tā, ka šim jēdzienam ir jāpiešķir īpaša Savienības tiesību nozīme, uz ko attiecas Eiropas Savienības Tiesas pārbaude?

4.

Ja Tiesas atbilde uz 2. jautājumu ir apstiprinoša un atbilde uz 3. jautājumu ir tāda, ka valsts tiesu uzdevums nav definēt, kas ir iekļauts jēdzienā “īpašuma beneficiārs”, vai šis jēdziens ir jāinterpretē tā, ka uzņēmējsabiedrība, kas ir dalībvalsts rezidents un kas tādos apstākļos kā šajā lietā saņem dividendes no meitasuzņēmuma citā dalībvalstī, ir šo dividenžu “īpašuma beneficiārs” atbilstoši šā jēdziena interpretācijai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem?

a)

Vai jēdziens “īpašuma beneficiārs” ir jāinterpretē atbilstoši attiecīgajam jēdzienam Direktīvas 2003/49/EK (turpmāk tekstā – “Procentu un honorāru direktīvas”) 1. panta 1. punktā, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 4. punktu?

b)

Vai šis jēdziens būtu jāinterpretē, ņemot vērā tikai komentāru par ESAO 1977. gada Nodokļu paraugkonvencijas 10. pantu (12. punkts), vai arī šajā interpretācijā var ņemt vērā turpmākos komentārus, tostarp 2003. gadā veiktos papildinājumus par “starpnieksabiedrībām”, un 2014. gadā veiktos papildinājumus par “līgumsaistībām vai juridiskām saistībām”?

c)

Izvērtējot jautājumu par to, vai dividenžu saņēmējs ir jāuzskata par “īpašuma beneficiāru”, kāda nozīme ir tam, ka dividenžu saņēmējam ir līgumiskas vai likumiskas saistības nodot procentus citai personai?

d)

Izvērtējot jautājumu par to, vai dividenžu saņēmējs ir jāuzskata par “īpašuma beneficiāru”, kāda nozīme ir tam, ka iesniedzējtiesa pēc lietas faktisko apstākļu izvērtēšanas secina, ka saņēmējam (nepastāvot līgumiskām vai juridiskām saistībām saņemtos procentus nodot citai personai) nebija “pilnīgas” tiesības “izmantot un lietot” procentus, kā minēts 2014. gada komentāros par 1977. gada Nodokļu paraugkonvenciju?

5.

Ja lietā tiek pieņemts, ka ir “valstu noteikumi, kas vajadzīgi, lai novērstu krāpšanu vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu”, (skat. Direktīvas 90/435/EEK 1. panta 2. punktu), ka dalībvalsts rezidente uzņēmējsabiedrība (A) ir izmaksājusi dividendes mātesuzņēmumam (B) citā dalībvalstī un no turienes tas nodotas šīs uzņēmējsabiedrības mātesuzņēmumam (C), kurš ir rezidents ārpus ES/EEZ, kas savukārt ir izmaksājis šos līdzekļus savam mātesuzņēmumam (D), kurš arī ir rezidents ārpus ES/EEZ, ka starp pirmo no minētajām dalībvalstīm un C rezidences valsti nav noslēgta konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, ka starp pirmo no minētajām dalībvalstīm un D rezidences valsti ir noslēgta konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, un ka pirmajai no minētajām valstīm saskaņā ar tās tiesību aktiem tādēļ nebūtu bijušas tiesības piemērot nodokli ienākuma gūšanas vietā par dividendēm, ko A izmaksāja D, ja D būtu bijis tiešais A īpašnieks, vai tā ir ļaunprātīga izmantošana saskaņā ar Direktīvu tā, ka B saskaņā ar to nav aizsargāts?

6.

Ja tiek uzskatīts, ka uzņēmējsabiedrība, kura ir dalībvalsts rezidents (mātesuzņēmums), faktiski nav atbrīvota no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvas 90/435/EEK 1. panta 2. punktu par dividendēm, kas ir saņemtas no uzņēmējsabiedrības, kura ir citas dalībvalsts rezidents (meitasuzņēmums), vai EK līguma 43. pantam, to lasot kopsakarā ar EK līguma 48. pantu (un/vai EK līguma 56. pantu), ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pēdējā minētā dalībvalsts piemēro nodokļus par dividendēm mātesuzņēmumam, kas ir citas dalībvalsts rezidents, savukārt uzskata, ka rezidenti mātesuzņēmumi, kas citādi atrodas līdzīgos apstākļos, ir atbrīvoti no nodokļa par šādām dividendēm?

7.

Ja tiek uzskatīts, ka uzņēmējsabiedrība, kura ir dalībvalsts rezidents (mātesuzņēmums), faktiski nav atbrīvota no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvas 90/435/EEK 1. panta 2. punktu attiecībā uz dividendēm, kas saņemtas no uzņēmējsabiedrības, kura ir citas dalībvalsts rezidents (meitasuzņēmums), un tiek uzskatīts, ka pēdējās minētās dalībvalsts mātesuzņēmumam ir ierobežots nodokļu maksāšanas pienākums par attiecīgajām dividendēm minētajā dalībvalstī, vai EK līguma 43. pants, to lasot kopsakarā ar EK līguma 48. pantu (un/vai EK līguma 56. pantu), nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pēdējā minētā dalībvalsts pieprasa par nodokļa ieturēšanu ienākuma gūšanas vietā atbildīgajai uzņēmējsabiedrībai (meitasuzņēmumam) nokavētas ieturamā nodokļa samaksas gadījumā samaksāt nokavējuma procentus atbilstoši likmei, kas ir augstāka nekā nokavējuma procentu likme, ko dalībvalsts piemēro prasījumiem par uzņēmumu ienākuma nodokli, kas ir vērsti pret uzņēmējsabiedrību, kura ir tās pašas dalībvalsts rezidents?

8.

Ja Tiesas atbilde uz 2. jautājumu būtu apstiprinoša, un atbilde uz 3. jautājumu būtu tāda, ka valsts tiesu uzdevums nav definēt, kas ir iekļauts jēdzienā “īpašuma beneficiārs”, un, ja nevar uzskatīt, ka uzņēmējsabiedrība, kas ir citas dalībvalsts rezidents (mātesuzņēmums), pamatojoties uz to, ir atbrīvota no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvu 90/435/EEK attiecībā uz dividendēm, kuras ir saņemtas no citas dalībvalsts rezidentes uzņēmējsabiedrības (meitasuzņēmuma), vai pēdējai no minētajām dalībvalstīm ir pienākums saskaņā ar Direktīvu 90/435/EEK vai EK līguma 10. pantu paziņot, ko šī dalībvalsts šajā gadījumā uzskata par “īpašuma beneficiāru”?

9.

Ja tiek uzskatīts, ka uzņēmējsabiedrība, kura ir dalībvalsts rezidents (mātesuzņēmums), faktiski nav atbrīvota no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvu 90/435/EEK par dividendēm, kas ir saņemtas no uzņēmējsabiedrības, kura ir citas dalībvalsts rezidents (meitasuzņēmuma), vai EK līguma 43. pants, to lasot kopsakarā ar EK līguma 48. pantu (pakārtoti, EK līguma 56. pantu), apskatot atsevišķi vai kopumā, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru:

a)

pēdējā no minētajām dalībvalstīm pieprasa, lai meitasuzņēmums par dividendēm ietur nodokli ienākuma gūšanas vietā, un liek šai personai uzņemties atbildību attiecībā pret iestādēm par ienākuma gūšanas vietā neieturēto nodokli situācijā, savukārt šāda pienākuma ieturēt nodokli ienākuma gūšanas vietā nav, ja mātesuzņēmums ir rezidents pēdējā no minētajām dalībvalstīm?

b)

pēdējā minētā dalībvalsts aprēķina nokavējuma procentus par nesamaksātu nodokli ienākuma gūšanas vietā?

Eiropas Savienības Tiesa tiek lūgta atbildi uz 6. un 7. jautājumu iekļaut atbildē uz 9. jautājumu.

10.

Vai tādos apstākļos, kad:

1)

uzņēmējsabiedrība (mātesuzņēmums), kas ir dalībvalsts rezidents, atbilst Direktīvā 90/435/EEK paredzētajai prasībai, proti, tai (2005. un 2006. gadā) pieder vismaz 20 % no uzņēmējsabiedrības (meitasuzņēmuma), kas ir citas dalībvalsts rezidents, akciju kapitāla;

2)

tiek uzskatīts, ka mātesuzņēmums faktiski nav atbrīvots no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvas 90/435/EEK 1. panta 2. punktu par meitasuzņēmuma izmaksātajām dividendēm;

3)

mātesuzņēmuma (tiešs(-i) vai netiešs(-i)) dalībnieks(-i), kas nav ES/EEZ valsts rezidents(-i), tiek uzskatīts(-i) par attiecīgo dividenžu īpašuma beneficiāru(-iem);

4)

iepriekš minētais(-ie) (tiešais(-ie) vai netiešais(-ie)) dalībnieks(-ie) arī neatbilst minētajai kapitāla prasībai;

EK līguma 56. pantā tiek aizliegts tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko dalībvalsts, kurā atrodas meitasuzņēmums, piemēro nodokļus attiecīgajām dividendēm, ja attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka rezidentes uzņēmējsabiedrības, kuras atbilst Direktīvā 90/435/EEK noteiktajai kapitāla prasībai, proti, tām 2005. un 2006. fiskālajā gadā pieder vismaz 20 % no akciju kapitāla dividendes izmaksājošajā uzņēmējsabiedrībā (15 % – 2007. un 2008. gadā, un 10 % pēc tam), ir atbrīvotas no nodokļiem par šādām dividendēm?

(1)  Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīva 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV 1990, L 225, 6. lpp.).