1

Ar apelācijas sūdzību Xellia Pharmaceuticals ApS un Alpharma LLC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 8. septembra spriedumu Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (T‑471/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2016:460), ar ko ir noraidīta to prasība, pirmkārt, daļēji atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2013) 3803 final (2013. gada 19. jūnijs) par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (lieta AT/39226 – Lundbeck; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un, otrkārt, samazināt tiem ar šo lēmumu noteiktā naudas soda apmēru.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 17. panta “Izmeklēšana attiecībā uz ekonomikas nozarēm un līgumu veidiem” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Ja tirdzniecības attīstība starp dalībvalstīm, cenu neelastība vai citi apstākļi liek domāt, ka konkurence [iekšējā] tirgū ir iespējami ierobežota vai traucēta, Komisija var veikt savu izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu ekonomikas nozari vai atsevišķu līguma veidu dažādās nozarēs. Šīs izmeklēšanas gaitā Komisija var pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai īstenotu [LESD 101. un 102.] pantu, un var veikt pārbaudes, kas vajadzīgas minētajā nolūkā.”

3

Šīs regulas 21. panta 3. punktā ir noteikts:

“Lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar 1. punktu, nevar izpildīt bez iepriekšēja pilnvarojuma no attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādes. Valsts tiesu iestāde kontrolē, lai Komisijas lēmums ir autentisks un lai paredzētie piespiedu līdzekļi nav patvaļīgi vai pārmērīgi, jo īpaši ņemot vērā tā pārkāpuma nopietnību, par kuru ir aizdomas, savākto pierādījumu nopietnību, attiecīgā uzņēmuma iesaistīšanos un pamatotu iespējamību, ka uzņēmējdarbības grāmatvedības un citi dokumenti, kuri saistīti ar pārbaudes priekšmetu, tiek turēti telpās, attiecībā uz kurām pieprasīts pilnvarojums. Valsts tiesu iestāde var tieši vai ar dalībvalsts konkurences iestādes starpniecību prasīt Komisijai tādus sīkus paskaidrojumus par minētajiem elementiem, kas ir vajadzīgi, lai atļautu tās kontroli attiecībā uz paredzēto piespiedu līdzekļu proporcionalitāti.

Tomēr valsts tiesu iestāde nedrīkst apšaubīt pārbaudes vajadzību vai pieprasīt, lai tai tiek sniegta informācija, kas ir Komisijas lietas materiālos. Komisijas lēmuma likumību var pārskatīt vienīgi Eiropas Kopienu Tiesa.”

4

Minētās regulas 23. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības [finanšu] gadā.

[..]”

5

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), 19.–22. un 37. punktā ir noteikts:

[..]

6

Komisijas 2008. gada 15. janvāra lēmuma sākt izmeklēšanu attiecībā uz farmācijas nozari saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu (lieta Nr. COMP/D2/39.514) (turpmāk tekstā – “2008. gada 15. janvāra lēmums sākt izmeklēšanu attiecībā uz farmācijas nozari”) 3.–5., kā arī 8. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

7

Šī apelācijas sūdzība iekļaujas sešu saistītu apelācijas sūdzību kopumā, kas ir vērstas pret sešiem Vispārējās tiesas spriedumiem, kuri tika pasludināti, izskatot prasības atcelt apstrīdēto lēmumu, proti, papildus šai apelācijas sūdzībai ir iesniegta apelācijas sūdzība lietā C‑586/16 P (Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (T‑460/13, nav publicēts, EU:T:2016:453), apelācijas sūdzība lietā C‑588/16 P (Generics (UK)/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Generics (UK)/Komisija (T‑469/13, nav publicēts, EU:T:2016:454), apelācijas sūdzība lietā C‑591/16 P (Lundbeck/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumuLundbeck/Komisija (T‑472/13, EU:T:2016:449), apelācijas sūdzība lietā C‑601/16 P (Arrow Group un Arrow Generics/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (T‑467/13, nav publicēts, EU:T:2016:450), kā arī apelācijas sūdzība lietā C‑614/16 P (Merck/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Merck/Komisija (T‑470/13, nav publicēts, EU:T:2016:452).

8

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–38. punktā ir izklāstīta šādi:

“Sabiedrības, uz kurām attiecas šī lieta

Attiecīgais produkts un ar to saistītie patenti

Nolīgums, ko Lundbeck noslēdzis ar Alpharma grupu, un citi saistītie apstākļi

Komisijas īstenotās darbības farmācijas nozarē un administratīvais process

[..]

[Apstrīdētais] lēmums

9

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 28. augustā, Xellia Pharmaceuticals (turpmāk tekstā – “Xellia”) un Zoetis, kas ir kļuvis par Alpharma LCC, cēla prasību daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu un samazināt naudas sodu, kuru tiem ir noteikusi Komisija.

10

Prasības pamatojumam Xellia un Zoetis ir izvirzījuši astoņus pamatus, no kuriem pirmais būtībā attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, kā Komisija ir interpretējusi strīdīgā nolīguma tvērumu, otrais – uz tiesību kļūdu un kļūdu vērtējumā saistībā ar Alpharma grupas kvalifikāciju par Lundbeck potenciālu konkurentu, trešais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar strīdīgā nolīguma kvalifikāciju par “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, ceturtais – uz tiesību kļūdu saistībā ar konstatējumu par šāda ierobežojuma esamību, lai gan šī nolīguma tvērums atspoguļo izslēgšanas spēju, kas ir raksturīga jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem, piektais – uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, sestais – uz nediskriminācijas principa pārkāpumu, jo Zoetis ir apstrīdētā lēmuma adresāts, septītais – uz kļūdām, kas skar tiem noteiktā naudas soda apmēra aprēķinu, un astotais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas ir saistīta ar tās naudas soda daļas maksimālā apmēra noteikšanu, kuras kopparādnieks ir A.L. Industrier.

11

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja kopumā.

12

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 25. novembrī, Xellia un Alpharma LLC (turpmāk tekstā – apelācijas sūdzības iesniedzēji”) iesniedza šo apelācijas sūdzību.

13

Ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2017. gada 28. jūlijā, Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam šajā lietā, kā arī lietās C‑586/16 P (Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija), C‑588/16 P (Generics (UK)/Komisija), C‑601/16 P (Arrow Group un Arrow Generics/Komisija) un C‑614/16 P (Merck/Komisija), kas ir minētas šī sprieduma 7. punktā. Ar 2017. gada 25. oktobra rīkojumiem SunPharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:831), Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:829), Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:826), XelliaPharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:825) un Merck/Komisija (C‑614/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:828) Tiesas priekšsēdētājs šos lūgumus apmierināja. Tomēr, ņemot vērā it īpaši Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 5. jūlija rīkojumu Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:532), viņš attiecībā uz šo dalībvalsti visās šajās lietās nodrošināja konfidencialitāti īpaši attiecībā uz apstrīdētā lēmuma konfidenciālo versiju, līdz ar to Apvienotajai Karalistei tika paziņota tikai tā nekonfidenciālā versija.

14

2018. gada 27. novembrī Tiesa nolēma, ka šī lieta tiks nodota ceturtajai palātai, kurai ir jāpieņem nolēmums pēc tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas ir kopīga šai lietai un lietām C‑586/16 P (Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija), C‑588/16 P (Generics (UK)/Komisija), C‑591/16 P (Lundbeck/Komisija), C‑601/16 P (Arrow Group un Arrow Generics/Komisija) un C‑614/16 P (Merck/Komisija), kā arī pēc ģenerāladvokātes secinājumu uzklausīšanas.

15

Pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 61. panta 2. punktu, 2018. gada 29. novembrī tā šīs lietas dalībniekiem nosūtīja virkni rakstveida jautājumu mutvārdu atbilžu sniegšanai tiesas sēdē, kā arī tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai pagaidu plānu, precīzi aprakstot tās norisi. Pēc šo lietas dalībnieku apsvērumiem, 2019. gada 22. janvārī tiem tika nosūtīts galīgais tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai plāns.

16

Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas ir kopīga šai lietai un šī sprieduma 14. punktā minētajām lietām, norisinājās 2019. gada 24. janvārī.

17

2020. gada 6. februārī ģenerāladvokāte, pamatojoties uz Reglamenta 62. pantu, lietas dalībniekiem šajā lietā uzdeva jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai, ar ko viņa tos aicināja paust nostāju par iespējamo 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) ietekmi uz šajā lietā izvirzītajiem pamatiem, kuri attiecas uz potenciālas konkurences esamību starp Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotājiem, kā arī par nolīgumu, kas ir noslēgti starp Lundbeck un pēdējiem minētajiem, kvalifikāciju par “ierobežojumiem mērķa dēļ”. Atbildes uz šo jautājumu Tiesā tika saņemtas 2020. gada 6. martā.

18

Ar 2020. gada 10. marta lēmumu Tiesa nolēma pēc 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) pasludināšanas izskatīt šo lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem.

19

Apelācijas sūdzībā tās iesniedzēji lūdz Tiesu:

20

Komisija lūdz Tiesu:

21

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt kopumā.

22

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzēji izvirza deviņus pamatus.

23

Pirmais pamats attiecas uz to, ka nav ievērota prezumpcija par jauno Lundbeck paņēmiena patentu spēkā esamību, analizējot, vai pastāv potenciāla konkurence starp Lundbeck un Alpharma grupu, un otrais pamats attiecas uz pierādīšanas pienākuma apvēršanu, kā arī to, ka minētajā analīzē Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā elementus, kas nav ietverti apstrīdētajā lēmumā.

24

Trešais un ceturtais pamats attiecīgi ir saistīti ar kļūdainu strīdīgā nolīguma kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ” un to, ka nav ticis pārbaudīts, vai Komisija ir pierādījusi savus apgalvojumus par strīdīgajos nolīgumos paredzēto ierobežojumu tvērumu attiecībā uz Alpharma grupu.

25

Piektais līdz devītais pamats attiecīgi ir saistīti, pirmkārt, ar tiesību kļūdu, kas attiecas uz vērtējumu par Komisijas veiktās izmeklēšanas ilgumu un uz apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību uz aizstāvību aizskārumu, otrkārt, ar diskriminējošu attieksmi pret Alpharma LLC, treškārt, ar neskaidrību par juridisko kontekstu, kam būtu bijis jāizslēdz naudas soda noteikšana Alpharma grupai, ceturtkārt, ar to, ka nav ņemts vērā pārkāpuma smagums, lai noteiktu tā naudas soda apmēru, kas Alpharma grupai ir noteikts apstrīdētajā lēmumā, un, piektkārt, ar tiesību kļūdu, jo Vispārējā tiesa ir piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, lai noteiktu atbilstošo finanšu gadu ar nolūku noteikt naudas soda maksimālo apmēru, kādu var noteikt A.L. Industrier.

26

Vispirms ir jāpārbauda pirmais un otrais pamats kopā, pēc tam ir jāpārbauda arī trešais un ceturtais pamats kopā un, visbeidzot, secīgi ir jāpārbauda piektais līdz devītais pamats.

27

Ar otro pamatu, kas ir izvirzīts prasībā atcelt tiesību aktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā saistībā ar Alpharma grupas kvalifikāciju par Lundbeck potenciālo konkurentu.

28

Vispārējā tiesa šo pamatu noraidīja pārsūdzētā sprieduma 49.–156. punktā.

29

Vispirms Vispārējā tiesa ir apkopojusi apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi attiecībā uz potenciālo konkurenci, saistībā ar kuru tā pārsūdzētā sprieduma 51.–58. punktā ir norādījusi:

[..]

[..]

30

Runājot par Alpharma grupas iespēju ieiet tirgū, Vispārējā tiesa novērtēja divus iespējamos variantus.

31

Runājot par pirmo, proti, ieiešanu tirgū ar tabletēm, kas ir ražotas atbilstoši paņēmienam, kuru Cipla izmanto citaloprama ražošanai (turpmāk tekstā – “Cipla paņēmiens”), un ko Alpharma grupa jau bija saņēmusi vai pasūtījusi, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā atgādināja par apstrīdētā lēmuma 1027. apsvērumā paredzētās šīs grupas ģenerāldirektora 2002. gada 19. februāra e‑pasta vēstules saturu (turpmāk tekstā – “2002. gada 19. februāra e‑pasta vēstule”), kurā it īpaši ir atsauce uz pieteikumiem par jauno Lundbeck paņēmiena patentu spēkā neesamības atzīšanu, kam bija saprātīgas izredzes tikt apmierinātiem, un ir minēta iespēja izmantot citalopramu, kurš ir ražots atbilstoši Matrix izmantotajam paņēmienam, ko tas uzskatīja par tādu, kurš nav problemātisks, ņemot vērā jaunos Lundbeck paņēmiena patentus. Minētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka atbilstoši pašas Alpharma grupas atzītajam tā uzskatīja, ka tai ir saprātīgas izredzes panākt, ka tiek atcelts Lundbeck patents, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti.

32

Minētā sprieduma 91. un 92. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Alpharma grupa, lai iekļūtu tirgū, bija īstenojusi vairākas darbības un veikusi ievērojamus ieguldījumus, kurus tā ir uzskaitījusi.

33

Šī paša sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka no Alpharma grupas iekšējās 2002. gada 14. februāra e‑pasta vēstules un no 2002. gada 19. februāra e‑pasta vēstules izriet, ka šī grupa, apzinoties riskus, ko varēja radīt ieiešana tirgū, nebūt nebūtu atteikusies no saviem plāniem, ja tā nebūtu varējusi noslēgt ar Lundbeck pietiekami izdevīgu nolīgumu.

34

Pārsūdzētā sprieduma 123. punktā Vispārējā tiesa piebilda – lai gan tas, ka 2002. gada 30. janvārīLundbeck saņēma patentu, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti, pārsteidza Alpharma grupu, jo tā sagaidīja, ka Lundbeck pieteikums tiks noraidīts, šī grupa turpināja uzskatīt, ka, neraugoties uz dažu risku esamību, tai ir saprātīgas izredzes panākt šī patenta atcelšanu un ka, ņemot vērā it īpaši jau veiktās darbības un ieguldījumus, tās ieiešana tirgū joprojām ir reāla un konkrēta iespēja, kas ir vēl viens risinājums papildus pietiekami izdevīga nolīguma noslēgšanai ar Lundbeck.

35

Minētā sprieduma 132. punktā Vispārējā tiesa – tāpat kā Lundbeck – uzskatīja, ka Alpharma grupai ir reāla un konkrēta iespēja ieiet tirgū.

36

Visbeidzot, minētā sprieduma 136. punktā tā atzina – tas, ka Cipla paņēmiens, iespējams, pārkāpj Lundbeck patentu, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti, Alpharma grupai nav tik liels šķērslis ieiet tirgū, ka tā nevarētu tikt uzskatīta par Lundbeck potenciālo konkurentu.

37

Runājot par otro ieiešanas tirgū variantu, izmantojot citalopramu, kas ir ražots atbilstoši Matrix izmantotajam paņēmienam, Vispārējā tiesa attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 139., 143. un 154. punktā norādīja, ka starp Tiefenbacher un Alpharma grupu noslēgtais līgums ļāva pēdējai minētajai iegūt citalopramu, kurš ir ražots atbilstoši Cipla un Matrix izmantotajiem paņēmieniem, ka Alpharma grupas ieskatos paņēmiens, ko Matrix tajā laikā izmantoja citaloprama ražošanai, varēja tai ļaut ieiet tirgū, nepārkāpjot Lundbeck patentu, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti, un ka tāpēc strīdīgā nolīguma noslēgšanas brīdī pat pāriešana uz citalopramu, kas ražots atbilstoši Matrix paņēmienam, Alpharma grupai bija reāla un konkrēta iespēja ieiet tirgū.

38

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 155. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka Alpharma grupai bija vismaz divas reālas un konkrētas iespējas ieiet tirgū un ka šo iespēju dēļ tā radīja konkurences spiedienu Lundbeck.

39

Visbeidzot, atbildot uz ceturto pamatu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kas attiecas uz tiesību kļūdu saistībā ar konstatējumu, ka pastāv “ierobežojums mērķa dēļ”, lai gan strīdīgā nolēmuma tvērums atspoguļo izslēgšanas spēju, kāda piemīt jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 339. punktā it īpaši uzskatīja:

40

Ar pirmo pamatu, kas ir vērsts it īpaši pret pārsūdzētā sprieduma 54. un 339. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē Vispārējo tiesu, ciktāl tā ir secinājusi, ka Alpharma grupa ir Lundbeck potenciālais konkurents, neraugoties uz pierādījumiem, kas skaidri pierāda, ka šīs grupas produkti pārkāpj jaunos Lundbeck paņēmiena patentus, kuru spēkā esamība bija jāprezumē.

41

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējai tiesai bija jāpārliecinās, vai Komisija ir iesniegusi pierādījumus, kas juridiski pietiekami pierāda, ka jaunie Lundbeck paņēmiena patenti ir vāji, jo pretējā gadījumā bija jāprezumē, ka šie patenti ir spēkā esoši un produktu, ar kuriem tiek pārkāpts patents, ieiešana tirgū ir prettiesiska. Šādi nerīkojoties, tā esot pārkāpusi elementāru principu par patentu spēkā esamības prezumpciju un neesot ievērojusi to, ka patents tā īpašniekam sniedz ekskluzīvas tiesības, nevis tikai tiesības atsaukties uz šo ekskluzivitāti tiesā. Šādā veidā tā savu vērtējumu atbilstoši LESD 101. pantam esot “nodalījusi” no principiem, kas izriet no patentu tiesībām.

42

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka konkurenta statuss ir atkarīgs no attiecīgā patenta spēkā esamības, kas ir neskaidra līdz galīga tiesas nolēmuma pieņemšanai, vienlaikus apgalvodami, ka konkurences tiesībās ir piemērojama patentu spēkā esamības prezumpcija, kas Komisijai, kura vēlas pierādīt konkurences ierobežojuma esamību, uzliek pienākumu pierādīt attiecīgā patenta vājo raksturu. Turklāt tie piebilst, ka, lai gan patentu spēkā esamības prezumpcija netika atzīta, jebkurš izlīgums vienmēr ierobežos konkurenci.

43

Šajā gadījumā Komisijas pierādījumus par tā Lundbeck patenta vājo raksturu, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti, Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi un tos nevar konstatēt, vienkārši atsaucoties uz kāda Alpharma grupas darbinieka e‑pasta vēstuli vai uz Lundbeck paziņojumiem. Šajā ziņā Komisija, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 54. punkta, tikai esot uzskatījusi, ka paņēmiena patenti esot neaizsargātāki nekā citu veidu patenti.

44

Turklāt Komisija esot abstrahējusies no tālaika pierādījumiem, saskaņā ar kuriem abas strīdīgo nolīgumu puses uzskatīja, ka Alpharma grupas produkti pārkāpj jaunos Lundbeck paņēmiena patentus.

45

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pārbaudījusi, vai Komisija bija pierādījusi, ka strīdīgā nolīguma noslēgšanas dienā Alpharma grupai faktiski bija reālas iespējas ieiet tirgū ar tabletēm, ar kurām tiek pārkāpts patents un ko tā bija iegādājusies, un tādējādi ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu.

46

Saskaņā ar 2012. gada 29. jūnija spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332, 114. punkts), ja puse gatavojas ieiet tirgū un sastopas ar neparedzētu šķērsli – šajā gadījumā tās produktu pārkāpjošo raksturu – Komisijai ir jāpierāda, ka, neraugoties uz šo šķērsli, ieiešana tirgū joprojām ir ekonomiski dzīvotspējīga stratēģija. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka šajā gadījumā Komisijai bija jāpierāda, ka iespēja, ka Alpharma grupa neuzvarēs tiesvedībā, kas attiecas uz jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem, bija salīdzinoši vāja, lai ieiešana tirgū joprojām būtu ekonomiski dzīvotspējīga stratēģija. Tomēr Komisija neesot iesniegusi šo pierādījumu un esot tikai norādījusi, ka nav skaidrs, vai Lundbeck savus jaunos paņēmiena patentus varēs izmantot, lai bloķētu Alpharma grupas ieiešanu tirgū, kā tas izrietot no apstrīdētā lēmuma 1039. apsvēruma.

47

Turklāt Vispārējā tiesa esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu, liekot apelācijas sūdzības iesniedzējiem pierādīt, ka jaunie Lundbeck paņēmiena patenti neļauj ieiešanai tirgū veidot ekonomiski dzīvotspējīgu stratēģiju, un šādus pierādījumus ir tik grūti iesniegt, ka Komisija esot gaidījusi sešus līdz septiņus gadus, lai paziņotu savus iebildumus Alpharma grupai.

48

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa esot pamatojusies uz pierādījumiem, kas nav ietverti apstrīdētajā lēmumā, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējiem iespēju atspēkot to atbilstību un tādējādi pārkāpjot to tiesības uz aizstāvību.

49

Komisija uzskata, ka pirmais un otrais pamats ir jānoraida.

50

Lai būtu piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais principiālais aizliegums, uzņēmumu rīcībai ne tikai ir jābūt saistītai ar to starpā panāktas vienošanās esamību – proti, nolīgumu starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību –, bet ir būtiski, ka šī vienošanās arī nelabvēlīgi un būtiski ietekmē konkurenci iekšējā tirgū (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 31. punkts).

51

Šī pēdējā minētā prasība, runājot par horizontālas sadarbības nolīgumiem, kas ir noslēgti starp uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, nozīmē, ka minētā vienošanās ir panākta starp tādiem uzņēmumiem, kas atrodas ja ne pašreizējas, tad vismaz potenciālas konkurences situācijā (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 32. punkts).

52

Lai novērtētu, vai uzņēmums, kas nedarbojas kādā tirgū, atrodas potenciālas konkurences attiecībās ar vienu vai vairākiem citiem uzņēmumiem, kuri jau darbojas šajā tirgū, ir jānoskaidro, vai pastāv reālas un konkrētas iespējas, ka šis pirmais minētais iekļūst minētajā tirgū un konkurē ar vienu vai vairākiem no otrajiem minētajiem, ņemot vērā, ka šis kritērijs nekādā ziņā neprasa, lai pārliecinoši tiktu pierādīts, ka minētais pirmais uzņēmums faktiski iekļūs attiecīgajā tirgū un vēl arī ka pēc tam tas būs spējīgs tajā palikt (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 36. un 38. punkts).

53

Ja runa ir par tādiem nolīgumiem kā strīdīgie nolīgumi, kuru sekas ir vairāku uzņēmumu īslaicīga neielaišana tirgū, ņemot vērā tirgus struktūru un ekonomisko un juridisko kontekstu, kas nosaka tā darbību, ir jānoskaidro, vai, minētajiem nolīgumiem nepastāvot, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka šie uzņēmumi piekļūs minētajam tirgum un konkurēs ar uzņēmumiem, kuri tajā darbojas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 37. un 39. punkts).

54

Konkrētāk, runājot par šādiem nolīgumiem, kas ir noslēgti situācijā, kad tādu zāļu tirgus, kurās ir ietverta aktīvā viela, kas nesen ir kļuvusi vispārpieejama, tiek atvērts ģenērisko zāļu ražotājiem, ir jānoskaidro – pienācīgi ņemot vērā zāļu nozarei raksturīgos regulatīvos ierobežojumus, kā arī intelektuālā īpašuma tiesības un it īpaši patentus, kuri pieder oriģinālo zāļu ražotājiem un kuri attiecas uz vienu vai vairākiem par vispārpieejamu kļuvušas aktīvās vielas ražošanas paņēmieniem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 40. un 41. punkts) –, vai ģenērisko zāļu ražotājam faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un tam nav nepārvaramu šķēršļu ieiešanai tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 58. punkts).

55

Šajā nolūkā ir jānovērtē, pirmkārt, vai šādu nolīgumu noslēgšanas dienā minētais ražotājs bija veicis pietiekamus sagatavošanas darbus, kuri tam ļāva piekļūt attiecīgajam tirgum tādā termiņā, kas spēj radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Otrkārt, ir jāpārbauda, vai šāda ģenērisko zāļu ražotāja iekļūšanai tirgū nav nepārvaramu šķēršļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 43. un 45. punkts). Turklāt potenciālas ģenērisko zāļu ražotāja un oriģinālo zāļu ražotāja konkurences konstatējums var tikt apstiprināts ar papildu pierādījumiem, piemēram, nolīguma noslēgšanu starp tiem, kaut gan pirmais minētais nedarbojās attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 54.–56. punkts).

56

Konkrētāk, runājot par vērtējumu, vai attiecīgajā tirgū pastāv nepārvarami šķēršļi iekļūšanai tajā, Tiesa ir norādījusi, ka tāda patenta esamību, ar ko ir aizsargāts par vispārpieejamu kļuvušas aktīvās vielas ražošanas paņēmiens, pašu par sevi nevar uzskatīt par šādu nenovēršamu šķērsli, lai gan pastāv ar šo patentu saistīta spēkā esamības prezumpcija, jo LESD 101. un 102. panta piemērošanas nolūkā tā neko nepasaka par iespējama, ar minētā patenta spēkā esamību saistīta strīda iznākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46.–51. punkts).

57

Līdz ar to šāda patenta esamība pati par sevi nevar liegt par attiecīgā oriģinālo zāļu ražotāja “potenciālu konkurentu” kvalificēt ģenērisko zāļu ražotāju, kam faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un kas, veicot savas darbības, pierāda, ka ir gatavs apstrīdēt šī patenta spēkā esamību un uzņemties risku, ka, ieejot tirgū, tas saskarsies ar prasību par [patenta] pārkāpumu, kuru ir iesniedzis minētā patenta īpašnieks (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46. punkts).

58

Turklāt Tiesa arī ir precizējusi, ka attiecīgajai konkurences iestādei nebija jāpārbauda attiecīgā patenta spēks vai tas, cik liela ir iespējamība, ka strīds starp šī patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju varētu noslēgties ar konstatējumu, ka šis patents ir spēkā esošs un pārkāpts (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 50. punkts).

59

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma un konkrētāk no tā 58., 85., 91., 92., 123., 139., 143. un 154. punkta izriet ne vien tas, ka Alpharma grupa bija īstenojusi vairākas darbības TA iegūšanai un veikusi ievērojamus ieguldījumus, lai iekļūtu ģenēriskā citaloprama tirgū, bet arī ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī tai bija vismaz divas reālas un konkrētas iespējas ieiet tirgū. Pirmā, proti, ieiešana tirgū, izmantojot tabletes, kas ir ražotas atbilstoši Cipla paņēmienam un ko Alpharma grupa bija saņēmusi vai pasūtījusi no Tiefenbacher, netika apšaubīta ar jaunajiem pierādījumiem, kas Alpharma grupai tika darīti zināmi 2002. gada janvārī un februārī saistībā ar Cipla paņēmiena iespējami pārkāpjošo raksturu. Otrā iespēja bija iespēja ieiet tirgū, izmantojot citaloprama tabletes, kas ir ražotas atbilstoši Matrix paņēmienam, attiecībā uz kuru nepastāvēja pārkāpuma esamības risks, un kas nebija Alpharma grupas rīcībā, bet ko tā varēja iegūt īsā termiņā, izmantojot līgumu, kuru tā noslēgusi ar Tiefenbacher.

60

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 88. un 136. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Alpharma grupa uzskatīja, ka Lundbeck patents, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti nav šķērslis tās ieiešanai tirgū un ka strīda gadījumā šai grupai ir saprātīgas izredzes panākt šī paņēmiena patenta atcelšanu.

61

Turklāt minētā sprieduma 132. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka pats Lundbeck uzskatīja, ka Alpharma grupa ir potenciāla konkurente.

62

Ņemot vērā šos konstatējumus, Vispārējā tiesa pamatoti un nepārkāpjot ar jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem saistīto spēkā esamības prezumpciju, ne arī apvēršot pierādīšanas pienākumu, ir atzinusi, ka Alpharma grupa un Lundbeck strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī bija potenciālas konkurences attiecībās.

63

Šo secinājumu nevar atspēkot ar apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot abstrahējusies no pierādījumiem, kuri ir datējami ar laiku, kad tika noslēgts strīdīgais nolīgums, un saskaņā ar kuriem Alpharma grupa un Lundbeck uzskata, ka šīs grupas produkti pārkāpj jaunos Lundbeck paņēmiena patentus. Šis apgalvojums ir nepieņemams, ciktāl saskaņā ar Reglamenta 169. panta 2. punktu tajā nav precīzi minēts pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas punkts, kā arī nav identificēti pierādījumi, kuri ir datējami ar laiku, kad tika noslēgts strīdīgais nolīgums, no kuriem Vispārējā tiesa esot abstrahējusies.

64

Visbeidzot, runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz pierādījumiem, kas nav ietverti apstrīdētajā lēmumā, nedodot tiem iespēju atspēkot to atbilstību un tādējādi pārkāpjot to tiesības uz aizstāvību, pietiek norādīt – kā par to liecina pārsūdzētā sprieduma 108. punkta sākumā ietvertā frāze “katrā ziņā” –, ka šajā punktā ir norādīts pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvs salīdzinājumā ar tiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji nav apstrīdējuši un kas ir izklāstīti minētā sprieduma 104.–106. punktā, lai pamatotu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenta noraidījumu, kurš īsumā ir izklāstīts minētā sprieduma 103. punktā. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 108. punktu, ir jānoraida kā nelietderīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, SV Capital/ABE, C‑577/15 P, EU:C:2016:947, 65. punkts).

65

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots un otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nelietderīgs un kā daļēji nepamatots.

66

Noraidot otro pamatu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kas attiecas uz tiesību kļūdu un kļūdu vērtējumā saistībā ar Alpharma grupas kā Lundbeck potenciālā konkurenta kvalifikāciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. un 120. punktā ir norādījusi:

67

Ar pirmo pamatu, kas ir izvirzīts prasībā atcelt tiesību aktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Komisija, uzskatīdama, ka ar strīdīgo nolīgumu Alpharma grupa bija apņēmusies attiecīgajā laikposmā nepārdot nekādu ģenērisko citalopramu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar šī nolīguma tvēruma interpretāciju.

68

Šī pamata noraidīšanai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 164.–243. punktā secīgi ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, kas attiecas uz strīdīgā nolīguma 1.1. punkta formulējumu, tā preambulu, apstākļiem, kuri attiecas uz tā noslēgšanu, piekrišanas rīkojumu, kas izdots pēc strīdīgā nolīguma noslēgšanas, lai izbeigtu prasību par patenta pārkāpumu AK, un datumu, kurā Alpharma grupa iekļuva tirgū.

69

Minētā sprieduma 244.–247. punktā Vispārējā tiesa galu galā atzina, ka prasītājiem nav izdevies atspēkot pierādījumus, kas Komisijai ļāva pierādīt, ka strīdīgais nolīgums radīja ierobežojumus, kuri pārsniedz tos, ko Lundbeck būtu varējis panākt, pamatojoties uz tā jaunajiem paņēmiena patentiem un uzvarot tiesvedībās šajā ziņā.

70

Ar trešo pamatu, kas ir izvirzīts prasībā atcelt tiesību aktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”.

71

Vispārējā tiesa šo pamatu noraidīja pārsūdzētā sprieduma 248.–333. punktā.

72

Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 251.–257. punktā izklāstīja ievada apsvērumus, saistībā ar kuriem tā atgādināja Tiesas judikatūru, kas attiecas uz kvalificēšanu par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

73

Pēc tam, atgādinot par apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi attiecībā uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, tā norādīja:

74

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 266.–333. punktā Vispārējā tiesa vērtēja, vai šajā gadījumā pastāv “ierobežojums mērķa dēļ”.

75

Šajā ziņā tā minētā sprieduma 268. punktā atzina – pat ja pieņem, ka strīdīgo nolīgumu tvērums sakrīt ar jauno Lundbeck paņēmiena patentu tvērumu, ir jāsecina, ka Alpharma grupa, par to saņemot apgrieztos maksājumus, bija atteikusies no iespējas ieiet tirgū ar citalopramu, kas ražots atbilstoši Cipla paņēmienam, kurš tika uzskatīts par tādu, kas pārkāpj patentu, attiecībā uz kuru bija saprātīgas izredzes, ka tas varētu tikt atcelts, lai gan šī iespēja Alpharma grupai bija reāla un konkrēta, līdz ar to maksājums bija noteicošais tās izvēlē atteikties no šīs iespējas.

76

Minētā sprieduma 277.–279. punktā Vispārējā tiesa atteicās strīdīgo nolīgumu kvalificēt kā izlīguma nolīgumu. Šajā nolūkā tā, pirmkārt, atgādināja par Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru nolīgums nav pasargāts no konkurences tiesību piemērošanas tādēļ vien, ka tas attiecas uz patentu, vai tādēļ, ka ar to ir paredzēts panākt izlīgumu strīdā par patentiem. Otrkārt, tā atzina, ka strīdīgajam nolīgumam bija plašāks tvērums nekā prasības par patenta pārkāpumu AK tvērums un ka minētā prasība tikai bija apturēta šī nolīguma darbības laikā, un tas izslēdza, ka ar minēto nolīgumu strīds tika izbeigts.

77

Minētā sprieduma 287. punktā, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, saskaņā ar kuru Komisija nav skaidri pierādījusi, ka Alpharma grupa būtu uzvarējusi iespējamā strīdā par jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem, Vispārējā tiesa atzina, ka nekādā ziņā nebija vajadzīgs, lai Komisija skaidri pierādītu, ka Alpharma grupa būtu uzvarējusi, ja tā būtu izvēlējusies uzsākt tiesvedību.

78

Runājot par tā maksājuma apmēru, ko Lundbeck veica Alpharma grupas labā, Vispārējā tiesa attiecīgi šī paša sprieduma 296. un 298. punktā norādīja, ka Komisija pamatoti apgalvoja, ka šī maksājuma apmērs bija saistīts ar Alpharma grupas sagaidāmo peļņu un ka šis apmērs bija noteikts tās ieguvums, bet ieguvums, kas varēja izrietēt no ieiešanas tirgū, bija nejaušs.

79

Pārsūdzētā sprieduma 301.–310. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija šīs lietas apstākļus pamatoti pielīdzināja tiem, kas raksturo lietu, kurā tika pasludināts 2008. gada 20. novembra spriedums BeefIndustry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643).

80

Minētā sprieduma 311.–326. punktā Vispārējā tiesa atteicās arī apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, saskaņā ar kuru strīdīgo nolīgumu nevar kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, ja nepastāv precedents un tāpēc, ka saistībā ar šāda veida nolīgumiem pastāv tiesiska nenoteiktība.

81

Šajā ziņā minētā sprieduma 315.–317. punktā Vispārējā tiesa vispirms atgādināja par Tiesas judikatūru, kas attiecas uz konkurences tiesību piemērošanu tieši intelektuālā īpašuma tiesību jomā. Pēc tam šī paša sprieduma 318. punktā tā konstatēja, ka gan Lundbeck, gan Alpharma grupa zināja, ka to rīcība var radīt vismaz problēmas no konkurences tiesību viedokļa. Pārsūdzētā sprieduma 319. un 320.–325. punktā tā attiecīgi uzskatīja, ka nav prasīts, lai Komisija jau būtu piemērojusi sodus par tāda paša veida nolīgumiem kā strīdīgais nolīgums, lai to varētu uzskatīt par “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, un ka KFST2004. gada 28. janvāra paziņojums presei (turpmāk tekstā – “KFST paziņojums presei”), uz kuru ir atsaukušies apelācijas sūdzības iesniedzēji, nebija šķērslis šādai kvalifikācijai šajā gadījumā. Pēc tam pārsūdzētā sprieduma 326. punktā tā secināja, ka “jau strīdīgā nolīguma noslēgšanas laikā bija konstatēts, ka patenta īpašniekam nav tiesību maksāt potenciālajam konkurentam, lai tas atteiktos no vairākām vai pat visām reālām un konkrētām iespējām ieiet tirgū, pretī par to saņemot minētā īpašnieka veiktu maksājumu, kas ir noteikts, ņemot vērā šī konkurenta paredzamo peļņu ieiešanas tirgū gadījumā”.

82

Ar trešo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 248.–333. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pretēji 2014. gada 11. septembra spriedumam CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204) apgalvodama, ka strīdīgais nolīgums bija “ierobežojums mērķa dēļ”.

83

Pirmkārt, minētā sprieduma 57. un 58. punktā Tiesa norādīja, ka kvalifikācija par “ierobežojumu mērķa dēļ” prasa lielu konkurences izkropļošanas iespējamību un ka tā ir jāvērtē šauri, jo tā liedz atbildētājiem elementāras procesuālās garantijas un nedrīkst izraisīt aizliegumu slēgt nolīgumus, kas varētu izrādīties konkurencei labvēlīgi. Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē pārsūdzētā sprieduma 287. punktu, kurā no fakta, ka Alpharma grupa bija Lundbeck potenciālais konkurents, kas tā nav, Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka pastāv liela iespējamība, ka strīdīgais nolīgums var ierobežot konkurenci. Pat ja pieņem, ka Alpharma grupa bija Lundbeck potenciālais konkurents, tas ļauj secināt nevis, ka pastāvēja liela iespējamība, ka strīdīgais nolīgums var ierobežot konkurenci, bet gan tikai, ka bija iespējams, ka tas ierobežo konkurenci.

84

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka obligāti bija jāparedz “hipotētisks scenārijs”, proti, jānosaka, kas būtu noticis, ja strīdīgā nolīguma nebūtu bijis. Tādējādi, lai pierādītu, ka bija liela iespējamība, ka strīdīgajam nolīgumam var būt negatīva ietekme uz konkurenci, Komisijai esot bijis jāpierāda, ka strīdīgā nolīguma neesamības gadījumā būtu bijis ļoti iespējams, ka Alpharma grupa uzvarēs tiesvedībā par jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem vai ka tā noslēgs mazāk ierobežojošu nolīgumu nekā strīdīgais nolīgums, kas tai ļautu ieiet tirgū agrāk. Pat ja atzītu Alpharma grupas izredzes, ko ir paredzējis Lundbeck – proti, 50 % līdz 60 % lielas izredzes panākt, ka Lundbeck patents, kas aizsargā paņēmienu, kurā tiek izmantota kristalizācija, attiecībā uz Apvienoto Karalisti tiek atcelts, – tas neļauj uzskatīt, ka bija liela iespējamība, ka strīdīgais nolīgums var ierobežot konkurenci, vēl jo vairāk tāpēc, ka Alpharma grupa novēloti būtu atklājusi sava produkta pārkāpjošo raksturu, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 119.–121. punkta.

85

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējās tiesas izvēlētais risinājums varētu robežoties ar absurdu, ja vēlāk tiktu konstatēts, ka jaunie Lundbeck paņēmiena patenti bija spēkā. Attiecīgie nolīgumi joprojām būtu ierobežojums mērķa dēļ, pat ja attiecīgais patents vēlāk tiktu uzskatīts par spēkā esošu un pārkāpjošo produktu pārdošana – par prettiesisku.

86

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka 2014. gada 11. septembra spriedumā CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204) Tiesa uzstāja uz gūtās pieredzes nozīmi saistībā ar tādu nolīgumu veidiem, kas ir līdzīgi strīdīgajam nolīgumam. Pārsūdzētā sprieduma 311.–326. punktā Vispārējā tiesa nepamatoti esot noraidījusi argumentu, ka bija neatbilstoši strīdīgo nolīgumu kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, nepastāvot pieredzei jomā, kas ir saistīta ar nolīgumiem par izlīgumu strīdos par patentiem, kuri paredz apgrieztos maksājumus. Šādi rīkojoties, tā esot ne vien noliegusi jebkādu strīdīgā nolīguma specifiskumu salīdzinājumā ar Eiropas lēmumu pieņemšanas un tiesu praksi, kas attiecas uz konkurences tiesībām saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, bet arī abstrahējusies no doktrīnā ļoti plaši paustajiem viedokļiem par šāda veida nolīgumiem. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo – no tā, ka Lundbeck un Alpharma grupa zināja, ka to nolīgums var radīt problēmas saistībā ar konkurences tiesībām vai ka par to ir notikusi juridiska konsultācija atzinuma saņemšanas nolūkā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 318. punktā nevarēja secināt, ka strīdīgais nolīgums ir “ierobežojums mērķa dēļ”. Tāpat arī apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 319. punktā, nepārkāpjot prasību par jēdziena “ierobežojums mērķa dēļ” šauru interpretāciju, Vispārējā tiesa nevarēja uzskatīt, ka pieredze saistībā ar vispārējo kolūzijas formu šajā gadījumā ļāva veikt šo kvalifikāciju, ņemot vērā specifisko raksturu, kāds piemīt nolīgumiem par izlīgumu strīdos par patentiem, kas paredz apgrieztos maksājumus, kas atrodas konkurences tiesību un patentu tiesību krustpunktā un kas turklāt acīmredzami atšķiras no tiem, kuri ir paredzēti 2008. gada 20. novembra spriedumā Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643), ko Vispārējā tiesa ir citējusi pārsūdzētā sprieduma 301.–310. punktā. Strīdīgo nolīgumu varētu izskaidrot ar leģitīmu Lundbeck vēlmi aizsargāties pret patentu pārkāpjošu ieiešanu tā zāļu tirgū un no tās izrietošajām sekām, kā arī ar leģitīmu Alpharma grupas vēlmi novērst tā ieiešanas tirgū, kuras prettiesiskums būtu ticis atklāts novēloti, finansiālās un juridiskās sekas un pārvaldīt lielus patentu pārkāpjošu produktu krājumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē arī to, ka pārsūdzētā sprieduma 320., 321. un 325. punktā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā KFST paziņojumu presei, saskaņā ar kuru attiecīgie nolīgumi atrodas “juridiskas ēnas zonā”, kā arī Komisijas šaubas par šo nolīgumu kvalifikāciju, kas pamatoja nozares apsekojumu, kura beigās tā uzskatīja, ka šādi nolīgumi ir jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā visus atbilstošos faktus. Šādi elementi neļauj secināt, kā Vispārējā tiesa to ir darījusi pārsūdzētā sprieduma 326. punktā, ka strīdīgo nolīgumu var kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”.

87

Ar ceturto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 160.–247. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, nepārbaudot, vai Komisija ir pierādījusi savus apgalvojumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, strīdīgajā nolīgumā paredzētais ierobežojums pārsniedza jauno Lundbeck paņēmiena patentu tvērumu un, otrkārt, Alpharma grupa bija līgumā apņēmusies nepārdot to citalopramu, kas ir ražots atbilstoši paņēmienam, kurš nepārkāpj šos patentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji tomēr apgalvoja pirmā atcelšanas pamata ietvaros. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 162. punktā esot atbrīvojusi Komisiju no tās pierādīšanas pienākuma un tādējādi apvērsusi šo pienākumu, minētā sprieduma 162.–243. punktā liekot apelācijas sūdzības iesniedzējiem pierādīt, ka nebija tāda citaloprama pārdošanas ierobežojuma, ar ko netiek pārkāpts patents.

88

Vispirms ir jānorāda, ka ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu un apvērsusi pierādīšanas pienākumu, noraidot to pirmo pamatu, kas bija izvirzīts to prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kas attiecās uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, kā Komisija ir interpretējusi strīdīgā nolīguma tvērumu.

89

Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 157. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā pirmajā pamatā apgalvoja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka ar strīdīgo nolīgumu Alpharma grupa ir apņēmusies attiecīgajā laikposmā nepārdot nekādu ģenērisko citalopramu, jo tai šajā ziņā nebija pierādījumu.

90

No minētā sprieduma 244.–247. punkta arī izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka strīdīgā nolīguma gramatiskā, kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija ļauj secināt, ka pienākumi, kurus Alpharma grupa ir uzņēmusies saskaņā ar šī nolīguma 1.1. punktu, attiecās ne tikai uz to citalopramu, kas ir ražots atbilstoši paņēmieniem, par kuriem šī grupa un Lundbeck bija atzinuši, ka tie pārkāpj jaunos Lundbeck paņēmiena patentus, minētā sprieduma 162.–243. punktā secīgi noraidot visus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus par strīdīgā nolīguma saturu, tā noslēgšanas apstākļiem, kā arī notikumiem, kas ir norisinājušies pēc tā noslēgšanas.

91

Tādējādi ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji tikai lūdz Tiesu no jauna novērtēt visus Vispārējai tiesai iesniegtos faktus un pierādījumus par strīdīgā nolīguma tvērumu.

92

Šajā ziņā no LESD 256. panta, kā arī no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā.

93

Apelācijas sūdzības iesniedzēji nekādā veidā nav ne apgalvojuši, ne a fortiori pierādījuši, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus vai pierādījumus.

94

Turklāt tas, ka Vispārējā tiesa nav apmierinājusi to argumentāciju, nozīmē nevis to – kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji – ka tā ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu vai apvērsusi pierādīšanas pienākumu, bet tikai to, ka tā uzskatīja, ka to paustie argumenti nav pietiekami pārliecinoši.

95

Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

96

Runājot par trešo pamatu, ir jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt – kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 252.–254. punktā, kā arī 256. punktā –, ka jēdziens “ierobežojums mērķa dēļ” ir jāinterpretē šauri un to var piemērot tikai dažiem uzņēmumu noslēgtiem nolīgumiem, kas paši par sevi un ņemot vērā to noteikumu saturu, tajos izvirzītos mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tie iekļaujas, rada pietiekamu kaitējumu konkurencei, lai varētu uzskatīt, ka to seku pārbaude nav nepieciešama, jo noteiktu veidu saskaņošana starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

97

Runājot par līdzīgiem izlīguma nolīgumiem strīdos par paņēmiena patentu attiecībā uz tādas aktīvās vielas ražošanu, kas ir kļuvusi vispārpieejama, kuri ir noslēgti starp oriģinālo zāļu ražotāju un vairākiem ģenērisko zāļu ražotājiem un kuru rezultātā tiek atlikta ģenērisko zāļu ieiešana tirgū, pēdējiem minētajiem par to no pirmā minētā saņemot monetāru vai nemonetāru līdzekļu pārskaitījumus, Tiesa atzina, ka šādus nolīgumus visos gadījumos nevar uzskatīt par “ierobežojumiem mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts).

98

Tomēr kvalifikācija par “ierobežojumu mērķa dēļ” ir jāveic, ja no attiecīgā izlīguma nolīguma analīzes izriet, ka tajā paredzētie līdzekļu pārskaitījumi ir izskaidrojami tikai ar patenta īpašnieka un pārkāpuma izdarītāja komercinteresēm neīstenot konkurenci atbilstoši spējām, jo nolīgumi, ar kuriem konkurenti ar konkurenci saistītos riskus apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību, acīmredzami ir kvalificējami kā “ierobežojums mērķa dēļ” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 83. un 87. punkts).

99

Šīs pārbaudes veikšanas nolūkā katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē, vai oriģinālo zāļu ražotāja veikto līdzekļu pārskaitījumu ģenērisko zāļu ražotājam pozitīvā bilance bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu pēdējo minēto atteikties ieiet attiecīgajā tirgū un tādējādi oriģinālo zāļu ražotājam neradīt konkurenci atbilstoši spējām, un nav prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā ienākumi, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā par patentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 93. un 94. punkts).

100

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma un it īpaši no tā 261., 263., 268., 296., 298. un 326. punkta vispirms izriet, ka strīdīgajā nolīgumā bija paredzēta Alpharma grupas apņemšanās neieiet tirgū šī nolīguma spēkā esamības laikā, pretī par to no Lundbeck saņemot maksājumus, kuru apmērs bija saistīts ar ieņēmumiem, ko sagaidīja Alpharma grupa. Vispārējā tiesa arī norādīja – ja pieņem, ka šim apmēram ir jābūt mazākam par 10 miljoniem USD, ko ir noteikusi Komisija, tas tomēr Alpharma grupai ir noteikts ieguvums, jo ieņēmumiem, kuri var izrietēt no tās ieiešanas tirgū, bija nejaušs raksturs.

101

Pēc tam minētā sprieduma 278. un 279. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgajam nolīgumam bija plašāks tvērums nekā prasībai par patenta pārkāpumu AK, kas attiecās konkrēti uz tabletēm, kuras Alpharma grupa jau bija saņēmusi vai pasūtījusi, un kas turklāt tikai bija apturēta ar strīdīgo nolīgumu, kas apstiprina Lundbeck paziņojumu, kurš ir pārņemts apstrīdētajā lēmumā, ka ar šo nolīgumu netika izbeigts strīds.

102

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa piekrita vērtējumam, ko Komisija ir veikusi apstrīdētajā lēmumā un kas ir atgādināts pārsūdzētā sprieduma 262. punktā, saskaņā ar kuru būtībā neskaidrība par to, kā varētu noslēgties tiesvedības tiesās par jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem, ar strīdīgo nolīgumu ir pārvērsta skaidrībā, ka Alpharma grupa neienāks tirgū, lai gan šis nolīgums tika noslēgts nevis pēc tam, kad šī grupa bija izanalizējusi attiecīgo paņēmiena patentu spējas, bet gan drīzāk paredzētā apgrieztā maksājuma apmēra dēļ, kas to mudināja neturpināt savus centienus ieiet tirgū.

103

Tādējādi, nepastāvot vajadzībai noskaidrot, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 301.–310. punktā pamatoti varēja strīdīgo nolīgumu pielīdzināt nolīgumiem, kas tika aplūkoti lietā, kurā ir taisīts 2008. gada 20. novembra spriedums Beef Industry Development Society unBarry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643), ir jāuzskata, ka, nepieļaudama tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa secināja, ka strīdīgais nolīgums ir kvalificējams kā “ierobežojums mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

104

Šo secinājumu nevar atspēkot ar apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem argumentiem.

105

Pirmkārt, tiem nav pamata pārmest Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 287. punktā tā nav atzinusi, ka Komisijai bija objektīvi jānovērtē Alpharma grupas reālās izredzes uzvarēt tiesvedībā par jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem.

106

Šajā ziņā, kā tas izriet no šodien pasludinātā sprieduma lietā C‑591/16 P Lundbeck/Komisija 60. punkta un no šodien pasludinātā sprieduma lietā C‑588/16 P Generics (UK)/Komisija 80. punkta, tāpat kā vērtējumam par to, vai pastāv iespējamas potenciālas konkurences attiecības starp izlīguma nolīguma, piemēram, strīdīgā nolīguma pusēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 50. punkts), arī attiecīgo paņēmiena patentu spēka vērtējumam un vienas vai otras attiecīgā izlīguma nolīguma puses izredžu uzvarēt vērtējumam nav nozīmes šī nolīguma kvalifikācijai par “ierobežojumu mērķa dēļ”, jo ir konstatēts, kā tas būtībā izriet no pārsūdzētā sprieduma 346. punkta, ka oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu pārskaitīšanas iespēja mudināja ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 89. punkts).

107

Strīdīgā nolīguma kvalifikācija par “ierobežojumu mērķa dēļ” ir atkarīga tikai no tā, vai šī nolīguma puses ar konkurenci saistītos riskus apzināti aizstāj ar praktisku savstarpēju sadarbību, kā tas izriet no šī sprieduma 98. punkta.

108

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar arī pārmest Vispārējai tiesai, ka tā strīdīgo nolīgumu ir kvalificējusi kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, lai gan tas atbilda gan Alpharma grupas, gan Lundbeck leģitīmām raizēm tādā ziņā, ka tas šai grupai ļāva izvairīties no nelikumīgas ieiešanas tirgū finansiālajām un juridiskajām sekām, kā arī pārvaldīt lielus patentu pārkāpjošu produktu krājumus un Lundbeck – nodrošināties pret risku asimetriju, kāda pastāvēja starp paņēmiena patentu īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotājiem.

109

Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 277. un 317. punktā, nolīgums, pirmkārt, nav pasargāts no konkurences tiesību piemērošanas tādēļ vien, ka tas attiecas uz patentu, vai tādēļ, ka ar to ir paredzēts panākt izlīgumu strīdā par patentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 27. septembris, Bayer un MaschinenfabrikHennecke, 65/86, EU:C:1988:448, 15. punkts), un, otrkārt, var uzskatīt, ka tam ir ierobežojošs mērķis, pat ja tā vienīgais mērķis nav ierobežot konkurenci, bet tam ir arī citi leģitīmi mērķi (spriedums, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts).

110

Turklāt tas, ka pretkonkurences darbību veikšana uzņēmumam var būt visizdevīgākais vai vismazāk riskantais risinājums, arī nevar izslēgt kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

111

Tiesai it īpaši jau ir bijusi iespēja atteikties izslēgt kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ” saistībā ar tādiem nolīgumiem kā strīdīgais nolīgums tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar faktu, ka zaudējumi, uz kuriem var atsaukties oriģinālo zāļu ražotāji prettiesiskas ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū gadījumā, bieži vien ir daudz mazāki nekā zaudējumi, kas tiem ir radušies, jo publiskām iestādēm, nevis privātiem uzņēmumiem ir jānodrošina tiesību aktu prasību ievērošana (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 88. punkts).

112

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju minētās intereses nevar ļaut nolīgumam, par kuru šī sprieduma 103. punktā ir konstatēts, ka tas rada pietiekamu kaitējumu konkurencei, lai tiktu kvalificēts kā “ierobežojums mērķa dēļ”, izvairīties no šī kvalifikācijas.

113

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav pamata Vispārējai tiesai pārmest, ka tā ir atzinusi strīdīgā nolīguma pretkonkurences mērķi, nepārbaudot “hipotētisko scenāriju”.

114

Kā tas izriet no šodien pasludinātā sprieduma lietā C‑591/16 P Lundbeck/Komisija 139. punkta, šī pārbaude ļauj novērtēt saskaņotu darbību ietekmi, ņemot vērā LESD 101. pantu, ja minēto darbību analīze nenorāda uz pietiekamu kaitīgumu konkurencei, kas var ļaut to kvalificēt par “ierobežojumu mērķa dēļ” (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 115. un 118. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

115

Tādējādi, kā Tiesa to ir atzinusi šodien pasludinātajā spriedumā lietā C‑591/16 P Lundbeck/Komisija (140. punkts), ja vien netiek noliegts skaidrs nošķīrums, kāds pastāv starp jēdzieniem “ierobežojums mērķa dēļ” un “ierobežojums seku dēļ”, kas izriet no paša LESD 101. panta 1. punkta formulējuma (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c.C‑307/18, EU:C:2020:52, 63. punkts), “hipotētiska scenārija” pārbaude, kuras mērķis ir atklāt konkrētu saskaņotu darbību sekas, nevar būt vajadzīga, lai saskaņotas darbības kvalificētu kā “ierobežojumu mērķa dēļ”.

116

Turklāt, kā tas izriet no šodien pasludinātā sprieduma lietā C‑601/16 P Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (86. punkts), vērtējuma, kas saskaņā ar šī sprieduma 98. un 99. punktu ir jāveic, lai noskaidrotu, vai tāds nolīgums kā strīdīgais nolīgums ir kvalificējams kā “ierobežojums mērķa dēļ”, mērķis nekādā ziņā nav identificēt un noteikt saskaņotu darbību pretkonkurences sekas, bet tikai noteikt šo darbību objektīvo smagumu, kas konkrēti var pamatot to, ka to sekas nav tikušas vērtētas.

117

Kā ir norādīts šodien pasludinātā sprieduma lietā C‑591/16 P Lundbeck/Komisija 131. punktā un šodien pasludinātā sprieduma lietā C‑601/16 P Arrow Group un Arrow Generics/Komisija 87. punktā, tas, ka šis vērtējums ir jāveic, ja vajadzīgs, pēc detalizētas attiecīgā nolīguma un it īpaši tajā paredzēto līdzekļu pārskaitījumu pamudinošās ietekmes, kā arī tā mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kādā tas iekļaujas, analīzes, nebūt nav saistīts ar šī līguma pretkonkurences seku tirgū vērtējumu. Tas nozīmē tikai vispārīga un rūpīga pašu sarežģīto nolīgumu vērtējuma veikšanu, lai ne tikai izslēgtu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ja rodas šaubas par to pietiekamo kaitīgumu konkurencei, bet arī lai novērstu, ka nolīgumi var nesaņemt šādu kvalifikāciju tikai to sarežģītā rakstura dēļ un neraugoties uz to, ka to analīze liecina, ka objektīvi tie ir pietiekami kaitīgi konkurencei.

118

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav pamata atsaukties uz to, ka pieredzes, kas judikatūrā ir prasīta, lai strīdīgo nolīgumu kvalificētu par “ierobežojumu mērķa dēļ”, šajā gadījumā nebija.

119

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 319. punktā, nekādā ziņā nav vajadzīgs, lai Komisija jau iepriekš būtu nosodījusi tāda paša veida nolīgumus, kādi ir strīdīgie nolīgumi, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, lai gan tie ir noslēgti īpašā kontekstā, piemēram, saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām.

120

Lai konkrētu nolīgumu varētu kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, nozīme ir tikai tā raksturīgajām īpašībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts), no kurām ir jāsecina iespējams īpašs kaitīgums konkurencei, vajadzības gadījumā veicot detalizētu šī nolīguma, tā mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kādā tas iekļaujas, analīzi.

121

Strīdīgais nolīgums, kas ļāva aizkavēt Alpharma grupas ieiešanu tirgū un ko papildināja Lundbeck maksājumi tai, kuri to lielā apmēra dēļ mudināja šo grupu neturpināt savus centienus ienākt tirgū, pieder šai darbību kategorijai, kas ir īpaši kaitīgas konkurencei.

122

Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav pamata kritizēt Vispārējo tiesu, ka tā uzskatīja, ka KFST paziņojums presei nav šķērslis strīdīgā nolīguma kvalificēšanai par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

123

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 320.–324. punktā, lai gan šajā paziņojumā ir minēta Komisijas nostāja saistībā ar attiecīgo nolīgumu pretkonkurences raksturu, šī nostāja papildus tam, ka tā tika pausta tikai iepriekšēja novērtējuma beigās, tika pausta nevis paziņojumā, ko ir paudusi tieši Komisija vai tās dienesti, bet kādas valsts konkurences iestādes paziņojumā, kurš uzņēmumiem nevarēja radīt tiesisko paļāvību, ka to rīcība nav pretrunā LESD 101. pantam.

124

Turklāt no tiem pašiem pārsūdzētā sprieduma punktiem izriet, ka KFST minētajā paziņojumā bija norādījis, ka minētā Komisijas nostāja it īpaši attiecās uz Lundbeck veikto maksājumu apjomu un ka visi nolīgumi, kuru mērķis ir nopirkt kāda konkurenta izslēgšanu no tirgus, ir vērsti pret konkurenci.

125

Tādējādi, ņemot vērā šos konstatējumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 326. punktā strīdīgo nolīgumu pamatoti varēja kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, neraugoties uz KFST paziņojumu presei.

126

Sestkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji nepamatoti pārmet Vispārējai tiesai, ka faktu, ka Alpharma grupa un Lundbeck zināja par strīdīgā nolīguma varbūtību radīt problēmas saistībā ar konkurences tiesībām un ka par šo nolīgumu ir notikusi juridiska konsultācija atzinuma saņemšanas nolūkā, pārsūdzētā sprieduma 318. punktā tā ir atzinusi par elementu, kas pamato šī nolīguma kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

127

Šis arguments ir pamatots ar kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 318. punkta interpretāciju. Apsvērums, ko Vispārējā tiesa ir paudusi šajā punktā, iekļaujas pārbaudē, kuru tā ir veikusi attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, kas attiecas uz iespējamu tiesisku nenoteiktību par tādu nolīgumu kā strīdīgie nolīgumi pretkonkurences raksturu. Vispārējā tiesa būtībā tajā ir tikai konstatējusi, ka, neraugoties uz apgalvoto juridisko nenoteiktību, gan Lundbeck, gan Alpharma grupa zināja, ka to rīcība vismaz varēja radīt problēmas no konkurences tiesību viedokļa.

128

Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais un ceturtais pamats ir jānoraida attiecīgi kā nepieņemami un nepamatoti.

129

Ar piekto pamatu, kas ir izvirzīts apelācijas sūdzības iesniedzēju prasībā atcelt tiesību aktu, tie norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, saprātīgā termiņā tos neinformējot par to, ka attiecībā uz tiem tiek veikta izmeklēšana, un par iebildumiem, kurus tā ir izvirzījusi attiecībā uz tiem, kā rezultātā to rīcībā nebija attaisnojošu pierādījumu.

130

Lai noraidītu šo pamatu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 353.–358. punktā atgādināja par judikatūru, kas attiecas uz saprātīga termiņa ievērošanu administratīvajā procedūrā konkurences politikas jomā, kā arī par kārtību, kādā pierāda tiesību uz aizstāvību aizskārumu šī termiņa neievērošanas dēļ, atgādinot it īpaši 2006. gada 21. septembra sprieduma TechnischeUnie/Komisija (C‑113/04 P, EU:C:2006:593) 42., 43. un 54. punktu, kā arī 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittalLuxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittalLuxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190) 118. un 120.–122. punktu.

131

Pārsūdzētā sprieduma 360. un 361. punktā Vispārējā tiesa vispirms atzina, ka ne pirmais, ne otrais tās administratīvās procedūras posms, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nepārsniedza saprātīgu termiņu.

132

Pēc tam minētā sprieduma 362. punktā tā atzina, ka, “ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji savu pamatu balsta uz datumu, kurā Komisija pirmoreiz uzzināja par strīdīgo nolīgumu, lai pierādītu, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā un tādējādi ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, ir svarīgi uzsvērt, ka šāda pieeja nekādā ziņā nav ievērota judikatūrā, kurā kā atskaites punkts ir ņemts datums, kurā ir veikti pirmie pasākumi, kas ir saistīti ar pārmetumu par pārkāpuma izdarīšanu”.

133

Visbeidzot, lai izslēgtu jebkādu administratīvās procedūras saprātīga ilguma pārkāpumu, pārsūdzētā sprieduma 367.–371. punktā tā atzina:

134

Ar piekto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 361.–364. un 366.–371. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtēdama izmeklēšanas ilgumu, un ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, neievērojot 2015. gada 15. jūlija sprieduma SLM un Ori Martin/Komisija (T‑389/10 un T‑419/10, EU:T:2015:513) 341. punktu. Tā esot nepamatoti ņēmusi vērā tikai laikposmu pēc tam, kad Alpharma grupai tika paziņoti pasākumi, kuros bija norādīts, ka tā tiek vainota pārkāpumā, proti, 2010. gadu attiecībā uz Alpharma LLC un 2011. gadu attiecībā uz Xellia, nevis datumu, kad Komisija saņēma informāciju par pārkāpumu, proti, 2003. gada oktobri, kas atbilst datumam, kad KFST Komisijai paziņoja informāciju par attiecīgajiem nolīgumiem. Šādi rīkojoties, tā neesot atzinusi, ka Komisijai bija pienākums izklāstīt iemeslus, kuru dēļ šis ilgums nav pārmērīgs. Otrkārt, Vispārējā tiesa nepamatoti esot Alpharma grupai uzlikusi stingru pienākumu saglabāt dokumentus laikposmā pirms brīža, kad tā tika informēta par izmeklēšanu, kura uz to attiecas, kas ir pretrunā 2011. gada 16. jūnija spriedumam HeinekenNederland un Heineken/Komisija (T‑240/07, EU:T:2011:284, 301. punkts). Tā it īpaši nevarēja uzskatīt, ka Alpharma grupai bija šāds pienākums, jo Komisija bija izmeklējusi Lundbeck darbības un veikusi nozares apsekojumu, lai gan nav pierādīts, ka šī grupa zināja par šīs izmeklēšanas un apsekojuma veikšanu.

135

Piektais apelācijas sūdzības pamats būtībā ir sadalīts divās daļās.

136

Ar pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd datumu, ko Vispārējā tiesa ir atzinusi par dienu, kad Komisija uzsāka procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, lai novērtētu šīs procedūras ilguma saprātīgo raksturu.

137

Ar šī pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē Vispārējo tiesu, ka tā ir atteikusies konstatēt to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu minētās procedūras nesaprātīgā ilguma dēļ tāpēc, ka tie nebija izpildījuši rūpības pienākumu, kam esot bijis tiem jāliek saglabāt ikvienu dokumentu, kurš ir noderīgs, lai nodrošinātu to aizstāvību šīs pašas procedūras ietvaros.

138

Runājot par šī pamata pirmo daļu, ir jānorāda, kā Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 356. punktā, ka saprātīga termiņa principa piemērošanas nolūkā ir jānošķir divi Komisijas īstenotās administratīvās procedūras posmi, proti, izmeklēšanas posms līdz paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai un posms, kas atbilst atlikušās administratīvās procedūras daļai, no kuriem pirmais ilgst no pirmajiem Komisijas veiktajiem pasākumiem, kas ir saistīti ar uzņēmumam adresētiem pārmetumiem, ka tas ir izdarījis pārkāpumu, līdz iebildumu paziņošanai un otrais ilgst no šīs iebildumu paziņošanas līdz Komisijas pieņemtajam galīgajam lēmumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Technische Unie/Komisija, C‑113/04 P, EU:C:2006:593, 42. un 43. punkts).

139

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 359. un 361. punkta izriet, ka pirmie pasākumi, kas bija saistīti ar Komisijas pārmetumu uzņēmumam Zoetis, kurš kļuvis par Alpharma LLC, un uzņēmumam Xellia, attiecīgi tika veikti 2010. gada 19. martā un 2011. gada 14. martā. Apelācijas sūdzības iesniedzēji ne apgalvo, ne a fortiori pierāda, ka šie datumi izriet no faktu sagrozīšanas, it īpaši tādā nozīmē, ka tas, ka Komisija saņēma informāciju, ko KFST nosūtīja 2003. gada oktobrī un kas attiecas uz attiecīgajiem nolīgumiem, vai jebkādi vēlāki Komisijas pasākumi, kuri ir paredzēti pārsūdzētā sprieduma 359. punktā, esot izraisījuši tās pārmetumu Alpharma grupai.

140

Tādējādi, nepieļaudama tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 361. punktā varēja atzīt, ka ar Zoetis un Xellia saistītās procedūras pirmais posms attiecīgi sākās 2010. gada 19. martā un 2011. gada 14. martā.

141

Runājot par šī pamata otro daļu, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa divu iemeslu dēļ atteicās piekrist apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem par to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ņemot vērā ilgo laiku, kāds bija pagājis no strīdīgā nolīguma noslēgšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, kā rezultātā tie nebija spējīgi atrast dažus dokumentus, ko tie uzskatīja par izšķirošiem savai aizstāvībai.

142

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 367. punktā tā atzina, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucās tikai uz triju kategoriju dokumentu zudumu, proti, projektiem un komentāriem par strīdīgo nolīgumu, piemēram, projektu, kas ir minēts Alpharma grupas darbinieka 2002. gada 20. februāra e‑pasta vēstulē, darbības plāniem, kuri attiecas uz citalopramu, un kāda šīs grupas ārējā padomdevēja dokumentiem. Otrkārt, minētā sprieduma 370. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav snieguši paskaidrojumus par īpašu notikumu rašanos, kas nav tikai vienkāršs laika notecējums, lai pamatotu attiecīgo dokumentu zudumu. Treškārt, minētā sprieduma 371. punktā tā uzskatīja, ka saistībā ar Alpharma grupas ārējā padomdevēja dokumentiem, ko viņš esot iznīcinājis 2007. gadā saskaņā ar Dānijas advokātu kolēģijas tiesisko regulējumu, apelācijas sūdzības iesniedzēji nav arī snieguši precizējumus par šo tiesisko regulējumu un katrā ziņā, ja tie būtu bijuši rūpīgi, tie paši būtu varējuši saglabāt šo dokumentu kopijas.

143

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 368. un 369. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar atsaukties uz to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu procedūras iespējami nesamērīgā ilguma dēļ, ja tie nav izpildījuši rūpības pienākumu, par kuru ir atgādināts 2011. gada 29. marta spriedumā ArcelorMittalLuxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 120.–122. punkts), kas ir minēts pārsūdzētā sprieduma 358. punktā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā KFST paziņojumu presei un Komisijas uzsākto nozares apsekojumu, rūpīgam uzņēmumam ikviens dokuments, kas ir noderīgs, lai nodrošinātu savu aizstāvību iespējamā tiesvedībā par konkurences tiesību pārkāpumu, ir jāsaglabā vismaz līdz maksimālā noilguma termiņa beigām, kāds ir paredzēts Savienības tiesībās.

144

Runājot par šo otro Vispārējās tiesas minēto iemeslu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 368. un 369. punktā Vispārējā tiesa ir piemērojusi judikatūru, kam nav nekāda sakara ar apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto iebildumu, un tāpēc uz tiem ir attiecinājusi rūpības pienākumu, kurš izriet no judikatūras, kas nav piemērojama situācijai, kādā tie atrodas.

145

Lai gan, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 361. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir konstatējusi, ka administratīvā procedūra attiecībā uz Zoetis un Xellia tika sākta attiecīgi 2010. gada 19. martā un 2011. gada 14. martā un tā nebija nesaprātīgi ilga, un, otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Komisijai – kā tas izriet no minētā sprieduma 349. punkta un no to prasības atcelt tiesību aktu –, ka par izmeklēšanu, ko Komisija bija uzsākusi 2003. gada decembrī un kas ir saistīta ar attiecīgajiem nolīgumiem, tā tos informēja tikai astoņus līdz deviņus gadus pēc izmeklēšanas uzsākšanas, kā rezultātā tie nebija spējīgi savākt noderīgus pierādījumus savai aizstāvība, Vispārējā tiesa tieši piemēroja judikatūru, kura attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu Komisijas īstenotās administratīvās procedūras pirmā posma nesamērīgā ilguma dēļ un it īpaši pārsūdzētā sprieduma 357., 358., 362. un 369. punktā minētā 2006. gada 21. septembra sprieduma Technische Unie/Komisija (C‑113/04 P, EU:C:2006:593) 43., 54. un 60.–71. punktu, kā arī 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittalLuxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittalLuxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190) 118.–122. punktu.

146

Šādi rīkojoties, kaut gan netika apstrīdēts Komisijas īstenotās administratīvās procedūras ilgums, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 368. un 369. punktā uzskatīja, ka, lai novērtētu Zoetis un Xellia tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tai bija jāpārliecinās, ka šie uzņēmumi faktiski ir izpildījuši rūpības pienākumu, kas saskaņā ar iepriekšējā punktā minētajiem spriedumiem ir jāizpilda ikvienam uzņēmumam, kurš ir ticis informēts par procedūras uzsākšanu attiecībā uz to.

147

Tādējādi, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Komisijai, ka tā nav pietiekami agri uzsākusi attiecībā uz Zoetis un Xellia ierosināto administratīvo procedūru, kas izraisīja to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Vispārējā tiesa uz tiem attiecina rūpības pienākumu, kurš izriet no judikatūras, kas ir piemērojama tikai attiecībā uz laikposmu pēc Komisijas administratīvās procedūras uzsākšanas.

148

Tādējādi, kā to pamatoti norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

149

Tomēr tad, ja Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļā ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa ir pamatota ar citiem tiesiskiem pamatiem, šāds pārkāpums nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un ir jāveic pamatojuma aizstāšana (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare MariaMontessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 48. punkts).

150

Tā tas ir šajā gadījumā.

151

Lai gan, protams, Vispārējā tiesa nevarēja uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem attiecināt rūpības pienākumu, kas ir piemērojams uzņēmumiem, kuri atrodas tādā atšķirīgā situācijā, kāda ir aplūkota šī sprieduma 145. punktā minētajos spriedumos, tomēr ir jāatzīst, ka vismaz šajā gadījumā Vispārējā tiesa varēja uz tiem attiecināt specifisku rūpības pienākumu, kas tiem liek nodrošināt, ka to grāmatvedībā vai arhīvos tiek pienācīgi uzglabāti dokumenti, kuri ļauj izsekot to darbībai, ar mērķi it īpaši, lai to rīcībā būtu nepieciešamie pierādījumi vēlāku administratīvu vai tiesas lietu gadījumā.

152

Tas, ka 2008. gada 15. janvārī, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 17. pantu, tika uzsākts nozares apsekojums, kura mērķis, kā tas būtībā izriet no pārsūdzētā sprieduma 22. punkta, apstrīdētā lēmuma 12. apsvēruma, kā arī 2008. gada 15. janvāra lēmuma, ar ko tiek sākts farmācijas nozares apsekojums, 3.–5. apsvēruma, bija pārbaudīt farmācijas sabiedrību noslēgtos nolīgumus, piemēram, izlīguma nolīgumus strīdos par paņēmiena patentiem, lai noskaidrotu, vai ar tiem ir pārkāpts LESD 101. un 102. pants, ir, pirmkārt, elements, ko tādi ģenērisko zāļu ražotāji kā Zoetis un Xellia, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 189. punktā ir norādījusi, ka tie bija rūpīgi un farmācijas nozarē pieredzējuši uzņēmumi, nevarēja nezināt, un, otrkārt, elements, kam tiem bija jāliek nodrošināties pret tādu pierādījumu zudumu pagājušā laika dēļ, kuri tiem var būt noderīgi vēlāku administratīvu procedūru vai tiesvedību gadījumā.

153

Gan no Regulas Nr. 1/2003 sagatavošanas dokumentiem, gan no šīs regulas 17. panta 1. punkta pirmās daļas skaidri izriet, ka nozares apsekojumi ir instruments, kura mērķis ir apstiprināt prezumpcijas par konkurences ierobežojumu nozarē, uz kuru attiecas šie apsekojumi.

154

Tādējādi, ja Komisija uzsāk šādus apsekojumus, attiecīgajai nozarei piederošajiem uzņēmumiem un it īpaši tiem, kas ir noslēguši nolīgumus, kuri ir skaidri paredzēti lēmumā sākt attiecīgo apsekojumu, kā tas bija Zoetis un Xellia gadījumā, ir jābūt gataviem, ka attiecībā uz tiem nākotnē, iespējams, varētu tikt uzsāktas atsevišķas procedūras, vēl jo vairāk tāpēc, ka 2008. gada 15. janvāra lēmuma, ar ko tiek sākts farmācijas nozares apsekojums, 8. apsvērumā skaidri ir noteikts – “ciktāl farmācijas nozares apsekojums atklāj, ka, iespējams, pastāv pret konkurenci vērsti nolīgumi vai darbības vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, Komisija [..] var paredzēt [..] [sākt] izmeklēšanas attiecībā uz atsevišķām vienībām, kas varētu izraisīt lēmumu pieņemšanu atbilstoši [LESD 101. un/vai 102. pantam]”.

155

Tādējādi, nepastāvot vajadzībai noskaidrot, vai Zoetis un Xellia zināja vai nezināja par KFST paziņojumu presei, ņemot vērā iepriekš izklāstīto un to, ka 2008. gada 15. janvārī, proti, mazāk nekā četrus ar pusi gadus pēc strīdīgo nolīgumu darbības beigām, Komisija uzsāka farmācijas nozares apsekojumu, ir jāuzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav pamata apgalvot, ka tas, ka Komisija attiecībā uz Zoetis un Xellia uzsāka administratīvo procedūru, tās novēlotā rakstura dēļ apdraudēja to tiesības uz aizstāvību, un tam bija jāizraisa apstrīdētā lēmuma atcelšana.

156

Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka pārsūdzētā sprieduma 371. punktā Vispārējā tiesa norādīja, un apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā apelācijas sūdzībā šo aspektu neapstrīdēja, ka, “konkrēti runājot par Alpharma grupas ārējā padomdevēja dokumentiem, ko viņš esot iznīcinājis 2007. gadā[, proti, pirms Komisijas nozares apsekojuma uzsākšanas,] atbilstoši Dānijas advokātu kolēģijas tiesiskajam regulējumam, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav arī precizējuši šo tiesisko regulējumu un katrā ziņā, ja tie būtu bijuši rūpīgi, tie būtu varējuši paši saglabāt šo dokumentu kopijas”.

157

Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida.

158

Ar sesto pamatu, kas ir izvirzīts prasībā atcelt tiesību aktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, jo saistībā ar strīdīgo nolīgumu tā ir noteikusi sodu gan A.L. Industrier, kas ir Alpharma grupas mātesuzņēmums, un Xellia, kurš ir Alpharma grupas meitasuzņēmums, gan Alpharma LLC, kas ir Alpharma grupas mātes starpniekuzņēmums, lai gan saistībā ar nolīgumu, kurš ir noslēgts starp Lundbeck, no vienas puses, un Merck KGaA un Generics (UK) Ltd, no otras puses, tā sodu noteica tikai Merck, kas ir Merck grupas mātesuzņēmums, un Generics (UK), kurš ir Merck grupas meitasuzņēmums, izslēdzot Merck Generics Holding GmbH, kas ir Merck grupas mātes starpniekuzņēmums.

159

Lai noraidītu šo pamatu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 387.–392. punktā atzina:

[..]

160

Ar sesto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 378.–394. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, apstiprinot apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas bija adresēts Zoetis, kas kļuvis par Alpharma LLC, nevis Merck Generics Holding, lai gan nekas šajā lēmumā nepamato abu šo uzņēmumu situāciju nošķiršanu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir aizstājusi pamatojumu un ir pārkāpusi judikatūru, saskaņā ar kuru pamatojuma nenorādīšanu nevar novērst tādējādi, ka ieinteresētā persona par attiecīgā lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesās notiekošajā tiesvedībā, atsaucoties uz 2012. gada 19. jūlija sprieduma Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija (C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479) 74. punktu.

161

Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

162

Ar apelācijas sūdzības sestā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, noraidīdama sesto pamatu, ko tie bija izvirzījuši prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam.

163

Šajā ziņā ir jāatgādina – ja uzņēmums pārkāpj Savienības konkurences noteikumus, saskaņā ar personiskās atbildības principu tam ir jāatbild par šo pārkāpumu (spriedums 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 49. punkts).

164

Ja šādu uzņēmumu veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav noteikts, kuru juridisko vai fizisko personu Komisijai ir pienākums saukt pie atbildības par pārkāpumu un sodīt, uzliekot naudas sodu (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 50. un 51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

165

Tomēr, īstenojot savas pilnvaras noteikt sodu, kas ir ierobežotas ar iepriekšējā punktā atgādināto judikatūru, Komisija nedrīkst pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu, kurš prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu izvērtētas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu izvērtētas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (spriedums, 2020. gada 24. septembris, Prysmian un Prysmian Cavi eSistemi/Komisija, C‑601/18 P, EU:C:2020:751, 101. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 386. punktā.

166

Turklāt ir jāatgādina – ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis LESD 101. pantu, tas nevar izvairīties no jebkāda soda tāpēc, ka citam tirgus dalībniekam nav ticis uzlikts naudas sods (spriedums, 2017. gada 9. marts, Samsung SDI un Samsung SDI (Malaysia)/Komisija, C‑615/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:190, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). It īpaši uzņēmums, kam ir uzlikts naudas sods par to, ka tas ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, pārkāpjot konkurences noteikumus, nevar prasīt atcelt vai samazināt šo naudas sodu tāpēc, ka cits šīs pašas aizliegtās vienošanās dalībnieks nav ticis sodīts par tā daļēju vai pilnīgu dalību minētajā aizliegtās vienošanās darbībā (spriedums, 2017. gada 9. marts, Samsung SDI un Samsung SDI (Malaysia)/Komisija, C‑615/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:190, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

167

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa katrā ziņā pārsūdzētā sprieduma 387.–392. punktā konstatēja, ka Alpharma LLC un Merck Generics Holding apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā bija dažādās situācijās, ņemot vērā, pirmkārt, ka Xellia, Zoetis, kas kļuva par Alpharma LLC, un A.L. Industrier katrs bija atsevišķs uzņēmums, bet Merck un Merck Generics Holding, kas attiecīgi ir Generics (UK), kurš izstājās no Merck grupas pēc attiecīgā nolīguma darbības beigām, galvenais mātesuzņēmums un mātesuzņēmums, ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā un, otrkārt, attiecīgajos nolīgumos iesaistīto uzņēmumu īpašo finansiālo stāvokli.

168

Tādējādi, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji neatrodas situācijā, kas ir līdzīga Merck Generics Holding situācijai, tiem nav pamata pārmest Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

169

Šo secinājumu nevar atspēkot ar faktu, uz ko apelācijas sūdzības iesniedzēji ir atsaukušies šī pamata otrajā daļā, saskaņā ar kuru, lai pamatotu atšķirīgu attieksmi pret Zoetis, kas ir kļuvis par Alpharma LLC, un Merck Generics Holding, Vispārējā tiesa esot papildinājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, norādot, ka Zoetis neietilpst tajā pašā uzņēmumā, kurā ietilpa A.L. Industrier apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā.

170

Papildus tam, ka šis pārsūdzētā sprieduma 387. punkta otrajā teikumā sniegtais Vispārējās tiesas precizējums ir tikai viens no diviem iemesliem, kuri pamato apelācijas sūdzības iesniedzēju un Merck Generics Holding situāciju nošķiršanu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji nav apstrīdējuši otro iemeslu, kas ir saistīts ar attiecīgajos nolīgumos iesaistīto sabiedrību īpašo finansiālo stāvokli un kas ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 392. punktā, ir jānorāda – kā Vispārējā tiesa to ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 387. punktā – minētais precizējums izriet no paša apstrīdētā lēmuma.

171

Tā kā akta pamatojums ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 14. februāris, Delacre u.c./Komisija, C‑350/88, EU:C:1990:71, 16. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), vajadzības gadījumā ņemot vērā to, ka šis akts ir pieņemts tā adresātam zināmā kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. septembris, Rosneft u.c./Padome, C‑732/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:727, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), tas, ka paskaidrojums, kuru Komisija ir sniegusi savos rakstveida apsvērumos Vispārējā tiesā, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 379. punkta, skaidri un izsmeļoši nav ietverts apstrīdētajā lēmumā, noteikti nevar izraisīt to, ka Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā šo paskaidrojumu, kā arī šajā lēmumā ietvertos elementus, lai atbildētu uz prasītāja argumentāciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, FreistaatSachsen u.c./Komisija, C‑57/00 P un C‑61/00 P, EU:C:2003:510, 62. un 63. punkts).

172

Tā tam it īpaši ir jābūt gadījumā, ja Vispārējai tiesai ir jāatbild uz tādu argumentāciju kā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu apstrīdētā lēmuma sagatavošanas stadijā, jo, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 164. punktā, uzņēmumā, ko veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas, Komisija principā var brīvi izvēlēties to personu, kuru tā sauc pie atbildības par pārkāpumu, un nebūtu saprātīgi tai uzlikt pienākumu savā lēmumā un attiecībā uz katru uzņēmumu, kam tas adresēts, paskaidrot iemeslus, kuru dēļ tā sauc pie atbildības vai nu visas fiziskās vai juridiskās personas, kas veido uzņēmumu vai uzņēmumus, kuri ir piedalījušies darbībās, kas ir pretrunā LESD 101. vai 102. pantam, vai arī tikai daļu no tām.

173

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

174

Pārsūdzētā sprieduma 401.–407. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi septītā pamata otro daļu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un ar ko tie norāda, ka Komisija, aprēķinot tiem noteikto naudas sodu, nav ņēmusi vērā tiesiskās nenoteiktības situāciju saistībā ar strīdīgā nolīguma vērtējumu, ņemot vērā konkurences tiesības.

175

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 403.–405. punktā tā atgādināja Tiesas judikatūru, no kuras izriet prasība par pārkāpumu paredzamību, kā arī judikatūru, kas attiecas uz nosacījumu, ka LESD 101. un 102. panta pārkāpumam ir jābūt izdarītam “tīši vai nolaidības dēļ” Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē. Minētā sprieduma 407. punktā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka Alpharma grupa nezināja, ka strīdīgā nolīguma noslēgšana var būt problemātiska no konkurences tiesību viedokļa.

176

Pēc tam Vispārējā tiesa norādīja, ka no pārsūdzētā sprieduma 314. un 318. punkta izriet, ka nebija tiesiskas nenoteiktības saistībā ar iespēju tādu nolīgumu, kam ir strīdīgā nolīguma iezīmes un kas ir noslēgts šādā kontekstā, kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”.

177

Ar septīto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 401.–407. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, uzskatīdama, ka nepastāv tiesiska nenoteiktība saistībā ar strīdīgā nolīguma kvalificēšanu par ierobežojumu mērķa dēļ, un tādējādi ļaudama Komisijai tiem noteikt ļoti lielu naudas sodu. Šo tiesiskās nenoteiktības situāciju pierādot KFST paziņojumi, kā arī tā nozares apsekojuma ilgums, kas tika veikts pirms procedūras, kuras beigās tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kā arī šī lēmuma garums.

178

Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepamatots.

179

Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 405. punktā, uzņēmumam var noteikt sodu par rīcību, kas ietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja tas nevarēja nezināt par savas rīcības pretkonkurences raksturu, neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par Līguma konkurences tiesību normu pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 37. punkts).

180

No tā izriet – kā Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 404. punktā un kā Tiesa to ir nospriedusi šodien pasludinātajā spriedumā lietā C‑588/16 P Generics (UK)/Komisija (137. punkts) – tas, ka šāds uzņēmums juridiski kļūdaini ir kvalificējis rīcību, ar kuru ir pamatots konstatējums par pārkāpumu, nevar to atbrīvot no naudas soda noteikšanas, ja tas objektīvi varēja noteikt, ka šai rīcībai ir pretkonkurences raksturs, vajadzības gadījumā saņemot atbilstošus padomus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 38. punkts).

181

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 315.–317. punktā, uz kuriem ir izdarīta atsauce šī paša sprieduma 406. punktā, pamatoti ir norādījusi, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 109. punktā, nolīgums nav pasargāts no konkurences tiesību piemērošanas tādēļ vien, ka tas attiecas uz patentu, vai tādēļ, ka ar to ir paredzēts panākt izlīgumu strīdā par patentiem.

182

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 318. punktā, kas arī ir minēts šī paša sprieduma 406. punktā, Vispārējā tiesa būtībā norādīja, ka gan no Lundbeck, gan no Alpharma grupas viedokļa strīdīgais nolīgums vismaz varēja radīt problēmas saistībā ar konkurences tiesībām, jo Lundbeck uzskatīja, ka “nolīgumu noslēgšana ar ģenērisko [zāļu ražotājiem] tika uzskatīta par “grūtu” no konkurences tiesību viedokļa”, un Alpharma grupa strīdīgā nolīguma projektu bija nodevusi atzinuma saņemšanai no padomdevēja, kas ir eksperts konkurences tiesību jomā.

183

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 407. punktā pamatoti uzskatīja, ka Alpharma grupai bija zināms, ka strīdīgā nolīguma noslēgšana varēja būt problemātiska no konkurences tiesību viedokļa. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, ļaujot Komisijai tiem noteikt naudas sodu strīdīgā nolīguma noslēgšanas dēļ.

184

Šo secinājumu nevar atspēkot ar KFST paziņojumu presei to pašu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti šī sprieduma 123. un 124. punktā.

185

Ja minētais paziņojums nav šķērslis strīdīgā nolīguma kvalificēšanai par “ierobežojumu mērķa dēļ”, tas a fortiori nevar liegt par to noteikt sodu, pat nosakot naudas sodu tādā apmērā, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata par ļoti lielu.

186

Šķērslis šī soda noteikšanai nevar būt arī apelācijas sūdzības iesniedzēju minētais fakts, ka ar tādiem nolīgumiem kā strīdīgie nolīgumi saistīto tiesisko nenoteiktību apstiprina nozares apsekojuma ilgums, kas tika veikts pirms procedūras, kuras beigās tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kā arī šī lēmuma garums.

187

Papildus tam, ka saskaņā ar pārsūdzēto spriedumu apelācijas sūdzības iesniedzēji nenorādīja uz šiem elementiem ne trešajā atcelšanas pamatā, kas attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā strīdīgā nolīguma kvalificēšanu par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ne septītajā atcelšanas pamatā, kurš attiecas uz kļūdām, kas ir pieļautas tiem noteiktā naudas soda apmēra aprēķinā, pietiek norādīt, kā tas izriet no šī sprieduma 153. un 154. punkta, ka šāds apsekojums tika uzsākts, lai apstiprinātu vai atspēkotu prezumpcijas par konkurences ierobežojumu nozarē, uz kuru tas attiecas, un ka nekas neļauj apstiprināt tēzi, ka tā ilgums ļauj novērst šaubas, ko Komisija ir paudusi attiecībā uz konkrētiem nolīgumiem, uz kuriem attiecas šis pats apsekojums.

188

Tāpat arī lēmuma garumam nav nozīmes šajā ziņā, jo šī sprieduma 120. punktā jau ir atgādināts, ka līguma kvalificēšana par “ierobežojumu mērķa dēļ” var nozīmēt detalizētu šī nolīguma, tā mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kādā tas iekļaujas, analīzi. Konkrētāk runājot par apstrīdēto lēmumu, ir jānorāda, ka tas attiecās uz pieciem dažādiem uzņēmumiem, kā arī uz sešiem dažādiem nolīgumiem, kas nozīmē specifisku vērtējumu, un tas bija adresēts divpadsmit sabiedrībām.

189

Līdz ar to septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

190

Lai noraidītu septīto pamatu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kas attiecas uz kļūdām, kuras skar tiem noteiktā naudas soda apmēra aprēķinu, Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 398. punktā it īpaši atzina, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka attiecīgais pārkāpums ir smags. Pēc tam saistībā ar naudas soda pamatsummas noteikšanu tā pārsūdzētā sprieduma 414.–433. punktā norādīja, ka Komisija ir izmantojusi 2006. gada Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 37. punktu, lai noraidītu vispārējo naudas sodu aprēķināšanas metodoloģiju, kas ir paredzēta šajās pamatnostādnēs, un par pamatsummu ir izvelējusies to maksājumu vērtību, ko Alpharma grupa bija saņēmusi no Lundbeck, un apelācijas sūdzības iesniedzēji to nepārmet Komisijai.

191

Ar astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noraidījusi to argumentus, kas attiecas uz to, ka, aprēķinot tiem noteiktā naudas soda apmēru, Komisija nav ņēmusi vērā pārkāpuma smagumu. Vispārējā tiesa, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 21. panta 3. punktu, esot atzinusi, ka Komisija, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 1361. punkta, nosaka ģenērisko zāļu ražotājiem uzlikto naudas sodu apmēru, nenošķirot pārkāpumus atkarībā no to rakstura vai to ģeogrāfiskā tvēruma vai atkarībā no tiem piederošajām tirgus daļām, lai gan it īpaši šajā gadījumā paziņojumā par iebildumiem pārkāpums tika kvalificēts kā “ļoti smags”, pēc tam apstrīdētajā lēmumā – vienkārši kā “smags”.

192

Komisija uzskata, ka astotais pamats ir jānoraida.

193

Kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 419. un 421. punkta, ir jānorāda, ka Alpharma grupai noteiktā naudas soda apmērs tika aprēķināts nevis atbilstoši vispārējai metodoloģijai, kas ir paredzēta 2006. gada Pamatnostādnēs naudas sodu aprēķināšanai, bet, izmantojot metodi, ar kuru no tās tiek izdarīta atkāpe, kā tas ir atļauts to 37. punktā, un apelācijas sūdzības iesniedzēji to nav apstrīdējuši. Komisijai šīs pamatnostādnes un it īpaši to 19.–22. punkts, kurā ir noteikts pienākums noteikt naudas soda pamatsummu atkarībā no precīzas attiecīgā pārkāpuma smaguma pakāpes, nav saistošas.

194

Līdz ar to apelācijas sūdzības astotais pamats ir jāsaprot tādējādi, ka tā mērķis ir apšaubīt nevis Komisijas izmantoto metodoloģiju, ko ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa, bet pašu tā naudas soda apmēru, kas ar apstrīdēto lēmumu ir noteikts izdarītā pārkāpuma dēļ, kura smagumu Vispārējā tiesa pamatoti ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 398. punktā.

195

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, taisnīguma apsvērumu dēļ nav ar savu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, ir veikusi, lemjot par to naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir piemēroti par Savienības tiesību pārkāpumu (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Philips un PhilipsFrance/Komisija, C‑98/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:774, 107. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

196

Tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas apmērs ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai būtu jākonstatē tiesību kļūda, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi neatbilstoša naudas soda apmēra dēļ (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Philips un PhilipsFrance/Komisija, C‑98/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:774, 107. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

197

Tādējādi pamats, ar ko tiek apšaubīts naudas soda apmērs, kuru ir novērtējusi Vispārējā tiesa, bet kurā nav minēti iemesli, kuru dēļ šis apmērs ir tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, ir nepieņemams (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, OrangePolska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 115. punkts).

198

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēji nekādā ziņā nav ne norādījuši, ne a fortiori pierādījuši, ka naudas sods, kas tiem ir noteikts apstrīdētajā lēmumā un ko Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, bija tādā mērā pārmērīgs, ka tas bija nesamērīgs.

199

Tādējādi apelācijas sūdzības astotais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

200

Lai noraidītu astoto pamatu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kura ir saistīta ar tā naudas soda maksimālā apmēra noteikšanu, kura kopparādnieks bija A.L. Industrier, kas strīdīgā nolīguma noslēgšanas laikā bija Alpharma grupas mātesuzņēmums, ciktāl Komisija šajā ziņā esot ņēmusi vērā 2011. gada apgrozījumu, nevis lielāko 2012. gada apgrozījumu, kā rezultātā A.L. Industrier esot tikusi uzlikta atbildība par lielākas tā naudas soda daļas samaksu, kas solidāri tika noteikts A.L. Industrier, Alpharma LLC un Xellia Pharmaceuticals, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 449.–456. punktā, pirmkārt, norādīja, ka Komisija nebija ņēmusi vērā pēdējo pilno finanšu gadu, kas bija pirms dienas, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, proti, 2012. gadu, bet iepriekšējo gadu, proti, 2011. gadu, jo šis pēdējais minētais bija pēdējais pilnais parastās [saimnieciskās] darbības finanšu gads, un, otrkārt, uzskatīja, ka Komisijai bija pamats šādi rīkoties, ciktāl 2012. finanšu gads bija A.L. Industrier aktīvu likvidācijas gads, kurā bija redzami ieņēmumi, kas nav saistīti ar parasto saimniecisko darbību.

201

Pārsūdzētā sprieduma 458. un 459. punktā Vispārējā tiesa atzina:

202

Ar devīto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 458. un 459. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, kā arī 2007. gada 7. jūnija spriedumu Britannia Alloys & Chemicals/Komisija (C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 20. punkts) un 2014. gada 15. maija spriedumu 1. garantovaná/Komisija (C‑90/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:326, 15.–17. punkts), piemērojot kļūdainu kritēriju, lai noteiktu atbilstošo finanšu gadu ar nolūku noteikt naudas soda maksimālo apmēru, kādu var noteikt A.L. Industrier.

203

Vispārējā tiesa pārāk šauri esot interpretējusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, ņemdama vērā tikai mērķi novērst, ka naudas sodi pārsniedz uzņēmumu maksātspēju, nelīdzsvarojot to ar citu mērķi – uzliktajiem naudas sodiem nodrošināt pietiekami preventīvu iedarbību. Tādējādi, ņemot vērā šī uzņēmuma apgrozījumu 2011. gadā, tā A.L. Industrier esot uzlikusi neatbilstošu naudas sodu, ņemot vērā tā maksātspēju un tā reālo ekonomisko situāciju laikposmā, kurā tika izdarīts pārkāpums. Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēji precizē, ka pārsūdzētā sprieduma 459. punktā Vispārējā tiesa 2005. gadu esot noraidījusi kā atsauces gadu tikai tāpēc vien, ka tas neesot pēdējais A.L. Industrier parastās [saimnieciskās] darbības gads pirms 2012. gada.

204

Komisija savukārt uzskata, ka devītais pamats ir nepieņemams, jo konstatējums, ka pēdējais pilnais finanšu gads, kas atspoguļo A.L. Industrier parasto saimniecisko darbību, ir tas, kurš atbilst 2011. gadam, ir faktu jautājums un katrā ziņā nepamatots.

205

Vispirms ir jānorāda, ka ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē nevis Vispārējās tiesas veikto vērtējumu attiecībā uz 2011. finanšu gada vai 2005. finanšu gada parasto raksturu, kas ir faktu vērtējums, kuru nevar apstrīdēt apelācijas tiesvedībā, ja apelācijas sūdzības iesniedzēji ne apgalvo, ne a fortiori ir pierādījuši faktu vai pierādījumu sagrozīšanu, bet gan kritēriju, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi, lai noraidītu 2012. finanšu gada ņemšanu vērā.

206

Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis pamats ir pieņemams.

207

Tāpat tas ir arī, ciktāl iespējama Vispārējās tiesas pieļautas tiesību kļūdas konstatācija attiecībā uz kritēriju, kas ir piemērots, izvēloties finanšu gadu, kurš ir kalpojis par pamatu A.L. Industrier solidāri noteiktā naudas soda daļas maksimālā apmēra noteikšanai, neizraisa to, ka šim uzņēmumam, attiecībā uz kuru apstrīdētais lēmums ir kļuvis galīgs, tiek palielināta tam noteiktā solidārās atbildības daļa, ko turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji neprasa, un tā ietekmēs tikai pēdējos minētos.

208

Pēc būtības ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts tā naudas soda maksimālā apmēra noteikšanas mehānisms, ko Komisija ir uzlikusi uzņēmumiem par LESD 101. un 102. panta pārkāpumu, lai novērstu, ka šie naudas sodi ir nesamērīgi salīdzinājumā ar attiecīgo uzņēmumu lielumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 24. punkts) un ka tie pārsniedz 10 % no kopējā apgrozījuma, kuru tie ir guvuši finanšu gadā, kas ir pirms tā, kurā tika pieņemts Komisijas lēmums, ar ko tiem ir noteikts sods.

209

Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka jēdziena “iepriekšējais finanšu gads” noteikšanai Komisijai katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā kontekstu, kā arī ar Regulu Nr. 1/2003 izveidotās sodu sistēmas izvirzītos mērķus, ir jānovērtē iecerētā ietekme uz attiecīgo uzņēmumu, it īpaši, ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad ir ticis izdarīts pārkāpums (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 25. punkts).

210

Tādējādi tai ir tiesības neņemt vērā pēdējo finanšu gadu, kas ir pirms tā, kurā Komisija pieņēma lēmumu, ja tas neatbilst pilnam parastas saimnieciskās darbības gadam divpadsmit mēnešu laikposmā (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 26. punkts).

211

Tomēr, ņemot vērā ar Regulu Nr. 1/2003 izveidotās sodu sistēmas būtību, kontekstu, kā arī tās izvirzītos mērķus, tai ir jāņem vērā pirmais pilnais iepriekšējais parastās saimnieciskās darbības finanšu gads.

212

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 451. un 459. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka pēdējais finanšu gads pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, proti, tas, kas atbilst 2012. gadam, nebija parastās saimnieciskās darbības finanšu gads, jo tas bija aktīvu likvidācijas gads, un, otrkārt, ka finanšu gads, kurš atbilst 2011. gadam, bija parastās saimnieciskās darbības gads.

213

Ņemot vērā šos konstatējumus, kas ir saistīti ar Vispārējās tiesas neatkarīgu faktu vērtējumu un attiecībā uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēji nav atsaukušies uz sagrozīšanu, Vispārējā tiesa pamatoti, nenovērtējot, vai ir lietderīgi izmantot apgrozījumu, kas ir gūts iepriekšējā finanšu gadā, šajā gadījumā gadā, kurš atbilst 2005. gadam, varēja ņemt vērā tā finanšu gada apgrozījumu, kas atbilst 2011. gadam, lai aprēķinātu tā naudas soda maksimālo apmēru, kurš A.L. Industrier ir noteikts atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai.

214

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, devītais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots un tādējādi apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

215

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

216

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējiem segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

217

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kuras iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

218

Tādējādi Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: