1

Ar apelācijas sūdzību H. Lundbeck A/S un Lundbeck Ltd lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 8. septembra spriedumu Lundbeck/Komisija (T‑472/13, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2016:449), ar ko ir tikusi noraidīta to prasība, pirmkārt, daļēji atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2013) 3803 final (2013. gada 19. jūnijs) par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (lieta AT/39226 – Lundbeck; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un, otrkārt, samazināt tiem ar šo lēmumu noteikto naudas sodu apmēru.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

3

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), 6., 13. un 22. punktā ir noteikts:

“6.   [..] pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar [pārkāpuma] izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars. Šie rādītāji sniedz labu priekšstatu par naudas soda mērogu, un tos nevajadzētu uzskatīt tikai par automatizētas un aritmētiskas aprēķinu metodes pamatu.

[..]

13.   Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā (turpmāk tekstā – “pārdošanas apjoms”).

[..]

22.   Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.”

4

Pamatnostādņu par [LESD] 101. panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (OV 2014, C 89, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada Pamatnostādnes par tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem”) 29. punkts ir formulēts šādi:

“Principā nolīguma puses neuzskata par konkurentiem, ja tās atrodas vienpusēji vai abpusēji bloķējošā situācijā. Vienpusēji bloķējoša situācija pastāv, ja tehnoloģiju tiesības nevar izmantot, nepārkāpjot derīgas tiesības uz kādu citu tehnoloģiju, vai ja viena puse nevar darboties konkrētajā tirgū komerciāli dzīvotspējīgā veidā, nepārkāpjot derīgas tiesības uz otras puses tehnoloģiju. Tas notiek, piemēram, ja vienas tehnoloģijas tiesības attiecas uz uzlabojumu citām tehnoloģijas tiesībām, un šo uzlabojumu nevar likumīgi izmantot bez pamata tehnoloģiju tiesību licences. Abpusēji bloķējoša situācija pastāv, ja nevienu no abām tehnoloģiju tiesībām nevar izmantot, nepārkāpjot derīgas tiesības uz otru tehnoloģiju, vai, ja neviena no pusēm nevar darboties konkrētajā tirgū komerciāli dzīvotspējīgā veidā, nepārkāpjot derīgas tiesības uz otras puses tehnoloģiju, un ja tādējādi pusēm vienai no otras jāiegūst licence vai jāatsakās no savām tiesībām. Tomēr praksē ir gadījumi, kad nav skaidrs, vai konkrētas tehnoloģiju tiesības ir derīgas un ir pārkāptas.”

5

Šī apelācijas sūdzība iekļaujas sešu saistītu apelācijas sūdzību kopumā, kas ir vērstas pret sešiem Vispārējās tiesas spriedumiem, kuri tika pasludināti, izskatot prasības atcelt apstrīdēto lēmumu, proti, papildus šai apelācijas sūdzībai ir iesniegta apelācijas sūdzība lietā C‑586/16 P (Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (T‑460/13, nav publicēts, EU:T:2016:453), apelācijas sūdzība lietā C‑588/16 P (Generics (UK)/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Generics (UK)/Komisija (T‑469/13, nav publicēts, EU:T:2016:454), apelācijas sūdzība lietā C‑601/16 P (Arrow Group un Arrow Generics/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (T‑467/13, nav publicēts, EU:T:2016:450), apelācijas sūdzība lietā C‑611/16 P (Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu XelliaPharmaceuticals un Alpharma/Komisija (T‑471/13, nav publicēts, EU:T:2016:460) un apelācijas sūdzība lietā C‑614/16 P (Merck/Komisija) par 2016. gada 8. septembra spriedumu Merck/Komisija (T‑470/13, nav publicēts, EU:T:2016:452).

6

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–75. punktā ir izklāstīta šādi:

“I – Sabiedrības, uz kurām attiecas šī lieta

II – Attiecīgais produkts un ar to saistītie patenti

III – Strīdīgie nolīgumi

A – Nolīgumi ar Merck (GUK)

B – Nolīgumi ar Arrow

C – Nolīgums ar Alpharma

D – Nolīgums ar Ranbaxy

IV – Komisijas īstenotās darbības farmācijas nozarē un administratīvais process

[..]

V – Apstrīdētais lēmums

7

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. augustā, H. Lundbeck un Lundbeck Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Lundbeck”) cēla prasību daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu un samazināt naudas sodus, kurus tiem ir noteikusi Komisija.

8

Prasības pamatojumam Lundbeck izvirzīja desmit pamatus, no kuriem tikai pirmā līdz sestā, devītā un desmitā pamata noraidījums tiek apstrīdēts šajā apelācijas sūdzībā. Ar pirmo pamatu Lundbeck apstrīdēja apstrīdētajā lēmumā ietverto apgalvojumu, ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas lakā ģenērisko zāļu ražotāji un Lundbeck bija vismaz potenciāli konkurenti. Otrais līdz sestais pamats būtībā attiecās uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija strīdīgos nolīgumus esot kvalificējusi kā “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”. Ar devīto un desmito pamatu Lundbeck apstrīdēja, pakārtoti, naudas sodu noteikšanu tam un, pakārtoti iepriekšējam, šo naudas sodu apmēra aprēķinu.

9

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja kopumā.

10

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 18. novembrī, Lundbeck iesniedza šo apelācijas sūdzību.

11

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 24. novembrī, Lundbeck lūdza Tiesu attiecībā uz European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA), proti, personu, kas ir iestājusies lietā pirmajā instancē, ievērot konfidencialitāti attiecībā uz apstrīdētā lēmuma konfidenciālo versiju, kas ir identiska tai, kuru Vispārējā tiesa šim pašam lēmumam nodrošināja lietā T‑472/13 (Lundbeck/Komisija). Ar 2016. gada 13. decembra rīkojumu Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:967) Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja. Tādējādi EFPIA tika paziņota tikai apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālā versija.

12

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 10. martā, Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 5. jūlija rīkojumu Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:532) Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja. Tomēr pēc Lundbeck lūguma Tiesas priekšsēdētājs attiecībā uz šo dalībvalsti nodrošināja konfidencialitāti attiecībā uz apstrīdētā lēmuma konfidenciālo versiju, līdz ar to tai tika paziņota tikai tā nekonfidenciālā versija.

13

Pēc Lundbeck2017. gada 17. marta lūgumu Tiesas priekšsēdētājs tam ļāva iesniegt repliku.

14

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. maijā, Komisija lūdza pagarināt termiņu atbildes raksta uz repliku iesniegšanai. Ar 2017. gada 17. maija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.

15

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 24. jūlijā, Apvienotā Karaliste lūdza pagarināt termiņu iestāšanās raksta iesniegšanai. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 26. jūlija lēmumu šis lūgums tika apmierināts.

16

Ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2017. gada 28. jūlijā, Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam arī lietās C‑586/16 P (Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija), C‑588/16 P (Generics (UK)/Komisija), C‑601/16 P (Arrow Group un Arrow Generics/Komisija), C‑611/16 P (Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija) un C‑614/16 P (Merck/Komisija), kas ir minētas šī sprieduma 5. punktā. Ar 2017. gada 25. oktobra rīkojumiem Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:831), Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:829), Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:826), XelliaPharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:825) un Merck/Komisija (C‑614/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:828) Tiesas priekšsēdētājs šos lūgumus apmierināja. Tomēr, ņemot vērā Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 5. jūlija rīkojumu Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:532), viņš attiecībā uz šo dalībvalsti visās šajās lietās nodrošināja konfidencialitāti īpaši attiecībā uz apstrīdētā lēmuma konfidenciālo versiju, līdz ar to Apvienotajai Karalistei tika paziņota tikai tā nekonfidenciālā versija.

17

Pēc EFPIA un Komisijas atbildes rakstu uz repliku iesniegšanas, kā arī Lundbeck, EFPIA un Komisijas atbildes rakstu uz Apvienotās Karalistes iestāšanās rakstiem iesniegšanas tiesvedības rakstveida daļa šajā lietā tika pabeigta 2017. gada 13. novembrī.

18

2018. gada 27. novembrī Tiesa nolēma, ka šī lieta tiks nodota ceturtajai palātai, kurai ir jāpieņem nolēmums pēc tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas ir kopīga šai lietai un lietām C‑586/16 P (Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija), C‑588/16 P (Generics (UK)/Komisija), C‑601/16 P (Arrow Group un Arrow Generics/Komisija), C‑611/16 P (Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija) un C‑614/16 P (Merck/Komisija), kā arī pēc ģenerāladvokātes secinājumu uzklausīšanas.

19

Pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 61. panta 2. punktu, 2018. gada 29. novembrī tā šīs lietas dalībniekiem nosūtīja virkni rakstveida jautājumu mutvārdu atbilžu sniegšanai tiesas sēdē, kā arī tiesas sēžu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai pagaidu plānu, precīzi aprakstot to norisi. Pēc lietas dalībnieku apsvērumiem, 2019. gada 22. janvārī tiem tika nosūtīts galīgais tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai plāns.

20

Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas ir kopīga šai lietai un šī sprieduma 18. punktā minētajām lietām, norisinājās 2019. gada 24. janvārī.

21

2020. gada 6. februārī ģenerāladvokāte, pamatojoties uz Reglamenta 62. pantu, lietas dalībniekiem šajā lietā uzdeva jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai (turpmāk tekstā – “2020. gada 6. februāra jautājums rakstveida atbildes sniegšanai”), ar ko viņa tos aicināja paust nostāju par iespējamo 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) ietekmi uz šajā lietā izvirzītajiem pamatiem, kuri attiecas uz potenciālas konkurences esamību starpLundbeck un ģenērisko zāļu ražotājiem, kā arī par nolīgumu, kas ir noslēgti starp Lundbeck un pēdējiem minētajiem, kvalifikāciju par “ierobežojumiem mērķa dēļ”. Atbildes uz šo jautājumu Tiesā tika saņemtas 2020. gada 6. martā.

22

Apelācijas sūdzībā Lundbeck lūdz Tiesu:

23

Komisija lūdz Tiesu:

24

EFPIA lūdz Tiesu:

25

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt kopumā.

26

Apelācijas sūdzības pamatojumam Lundbeck izvirza sešus pamatus.

27

Ar pirmo pamatu Lundbeck pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinot Komisijas secinājumu, ka strīdīgie nolīgumi ir jākvalificē kā “konkurences ierobežojums mērķa dēļ”, pat ja tie ietilpst jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomā.

28

Ar otro pamatu Lundbeck pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo neesot piemērojusi atbilstošu juridisko kritēriju, lai noskaidrotu, vai pieci no sešiem strīdīgajiem nolīgumiem – proti, GUK nolīgums attiecībā uz EEZ, Arrow UK nolīgums, Dānijas Arrow nolīgums, Alpharma nolīgums un Ranbaxy nolīgums – rada ierobežojumus, kas ir ārpus tā jauno paņēmiena patentu piemērošanas jomas, ņemot vērā, ka nav pierādījumu par šo nolīgumu slēdzēju vienprātību.

29

Ar trešo pamatu Lundbeck apgalvo, ka, pat ja Vispārējai tiesai bija juridisks pamats uzskatīt, ka vismaz pieci no sešiem strīdīgajiem nolīgumiem ir ārpus tā jauno paņēmiena patentu piemērošanas jomas, tā tomēr ir kļūdaini secinājusi, ka šie nolīgumi ierobežo konkurenci mērķa dēļ.

30

Ar ceturto pamatu Lundbeck uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, acīmredzamu kļūdu pierādījumu vērtējumā un ir nonākusi pretrunā, apstiprinot Komisijas konstatējumu, ka Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotāji strīdīgo nolīgumu noslēgšanas laikā bija reāli vai potenciāli konkurenti, neatkarīgi no tā, vai ģenērisko zāļu ražotāju produkti pārkāpj jaunos Lundbeck paņēmiena patentus.

31

Ar piekto pamatu Lundbeck pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nepamatoti ir apstiprinājusi naudas sodus, ko tai ir noteikusi Komisija.

32

Ar sesto pamatu Lundbeck pakārtoti norāda, ka Vispārējās tiesas apstiprinājums attiecībā uz to naudas sodu aprēķināšanas metodi, kurus tam ir noteikusi Komisija, ir juridiski nepareizs un nepietiekami pamatots.

33

Vispirms ir jāpārbauda ceturtais pamats, pēc tam pirmais līdz trešais pamats kopā un, visbeidzot, secīgi piektais un sestais pamats.

34

Ar prasības atcelt tiesību aktu pirmo pamatu Lundbeck norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā, uzskatīdama, ka ģenērisko zāļu ražotāji, kas ir noslēguši strīdīgos nolīgumus, šo nolīgumu noslēgšanas laikā bija vismaz potenciāli Lundbeck konkurenti.

35

Šis pamats bija sadalīts deviņās daļās, kuras Vispārējā tiesa noraidīja kā nepamatotas.

36

Vispirms, runājot par pirmā pamata pirmo līdz piekto daļu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117.–133., kā arī 157.–167. punktā atteicās apmierināt Lundbeck argumentāciju, saskaņā ar kuru attiecīgi, pirmkārt, tādu ģenērisko zāļu laišana tirgū, ar kurām tiek pārkāptas trešo personu intelektuālā īpašuma tiesības, nav potenciālas konkurences izpausme LESD 101. panta izpratnē un, otrkārt, spēkā esoša patenta apstrīdēšana nav reāla un konkrēta iespēja iekļūt tirgū.

37

Vispārējā tiesa norādīja, ka potenciālas konkurences starp Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotājiem konstatējums bija pierādīts, jo pēdējiem minētajiem bija reāla un konkrēta iespēja, kā arī spēja iekļūt tirgū, ņemot vērā dažādus Komisijas vērā ņemtos elementus un Lundbeck lēmumu maksāt šiem ražotājiem lielas summas, lai tie paliktu ārpus tirgus strīdīgo nolēmumu darbības laikā.

38

Šajā ziņā tā pārsūdzētā sprieduma attiecīgi 124. un 195. punktā it īpaši norādīja, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka jaunie Lundbeck paņēmiena patenti nebūt nav nepārvarami šķēršļi ģenērisko zāļu ražotājiem un ka ikvienam no šiem ražotājiem ir vai pietiekami īsā termiņā varēja būt citaloprama ģenēriskā versija, kas ir pamatota ar paņēmieniem, attiecībā uz kuriem nebija pierādīts, ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas laikā tie pārkāpj kādu Lundbeck patentu. Minētā sprieduma 171. punktā tā arī uzskatīja, ka potenciālā konkurence ietver it īpaši tādas ģenērisko zāļu ražotāju darbības, kuru mērķis ir iegūt tirdzniecības atļaujas (TA), kas ir vajadzīgas, lai sagatavotu to ieiešanu tirgū.

39

Novērtējot pierādījumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. un 254. punktā it īpaši ņēma vērā, ka Lundbeck zināja, ka patents attiecībā uz kristalizāciju būtībā ir vājš un varēja tikt atzīts par spēkā neesošu, minētā sprieduma 142. un 147. punktā tomēr izslēdzot, ka konstatējums par potenciālas konkurences attiecību esamību starp ģenērisko zāļu ražotājiem un Lundbeck galvenokārt ir balstīts uz subjektīviem vērtējumiem.

40

Minētā sprieduma 134.–148. punktā Vispārējā tiesa arī piekrita ņemt vērā pierādījumus, kas attiecas uz laiku pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, un šī paša sprieduma 254. punktā tā ņēma vērā pierādījumus, kuri pierāda, ka dažiem ģenērisko zāļu ražotājiem un pašam Lundbeck bija šaubas par patenta attiecībā uz kristalizāciju spēkā esamību minēto nolīgumu noslēgšanas laikā. Savukārt pārsūdzētā sprieduma 145. punktā, lai novērtētu potenciālas konkurences esamību starp Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotājiem minēto nolīgumu noslēgšanas laikā, tā atteicās par izšķirošu uzskatīt konkrēti to, ka EPI šo patentu 2009. gadā bija apstiprinājusi visos atbilstošajos aspektos.

41

Pēc tam, atbildot uz prasības atcelt tiesību aktu pirmā pamata sesto līdz devīto daļu, Vispārējā tiesa saistībā ar katru strīdīgo nolīgumu novērtēja, vai Komisijas sniegtie pierādījumi faktiski ļauj konstatēt, ka pastāv potenciālas konkurences attiecības starp katru no ģenērisko zāļu ražotajiem un Lundbeck, pārsūdzētā sprieduma 181. punktā it īpaši konstatējot, ka Komisijas izdarītais secinājums ir balstīts uz faktoru kopumu, ņemot vērā katra ražotāja īpašo situāciju strīdīgo nolīgumu noslēgšanas laikā, kā arī farmācijas nozares īpatnības.

42

Ar ceturto pamatu, kam ir septiņas daļas, Lundbeck norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kā arī acīmredzamu kļūdu pierādījumu vērtējumā un ir nonākusi pretrunā, apstiprinot Komisijas konstatējumu, ka Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotāji bija vismaz potenciāli konkurenti.

43

Ar šī pamata pirmo daļu Lundbeck apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārbaudīdama tikai to, vai ģenērisko zāļu ražotāji fiziski būtu varējuši iekļūt tirgū, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā likumīgu šķēršļu esamību, proti, jaunus paņēmiena patentus, kuri tam ir un kuri rada šķērsli šo ražotāju likumīgai iekļūšanai tirgū, ko apliecina 2014. gada Pamatnostādņu par tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem 29. punkts. Lundbeck, ko atbalsta EFPIA, uzskata – ja pastāv tādas ekskluzīvas tiesības kā patenti, konstatējums par potenciālas konkurences esamību tirgū nozīmē, ka Komisijai ir jāpārbauda, vai tās pārbaudītā nolīguma neesamības gadījumā uzņēmumam būtu bijušas reālas un konkrētas iespējas likumīgi iekļūt minētajā tirgū un konkurēt tajā ar uzņēmumiem, kas jau veic uzņēmējdarbību šajā tirgū. Tādējādi Vispārējā tiesa nevarēja, kļūdaini nepārdalot pierādīšanas pienākumu un līdz ar to nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 195. punktā uzskatīt, ka Komisijai nav jāpierāda, ka ģenērisko zāļu ražotāju paņēmieni nepārkāpj jaunos Lundbeck paņēmiena patentus. Tāpat arī Vispārējā tiesa, neapdraudot ar šiem jaunajiem patentiem saistīto spēkā esamības prezumpciju un līdz ar to nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 115.–132. un 149.–167. punktā nevarēja uzskatīt, ka, pat ja ģenērisko zāļu ražotāju rīcībā ir tikai citaloprams, kas ir aizsargāts ar jaunajiem Lundbeck paņēmiena patentiem, tie tomēr bija tā potenciālie konkurenti, jo tiem bija iespēja apstrīdēt šos patentus.

44

Ar ceturtā pamata otro daļu Lundbeck norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 145. punktā ietvertais Vispārējās tiesas konstatējums, ka pašam Lundbeck ir šaubas par patenta saistībā ar kristalizāciju spēkā esamību, ir balstīts uz “acīmredzamu kļūdu pierādījumu vērtējumā”, jo tas ir balstīts tikai uz diviem 2002. gada 22. novembra un 2003. gada 29. septembra dokumentiem, kuri ir sagatavoti pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, un tas esot pretrunā pārsūdzētā sprieduma 141. punktā ietvertajam apgalvojumam, ka pierādījumi, kas ir iegūti pēc šo nolīgumu noslēgšanas, nevar būt izšķiroši, lai pārbaudītu potenciālas konkurences esamību. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 254. punktā Vispārējā tiesa esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu par sliktu Lundbeck, prasot, lai tas iesniedz pierādījumus, kas ļauj paskaidrot, kāpēc pirms minēto nolīgumu noslēgšanas tā vērtējums par iespējamību, ka patents saistībā ar kristalizāciju tiks atzīts par spēkā neesošu, būtu bijis citāds.

45

Ar ceturtā pamata trešo daļu Lundbeck apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 134.–148. punktā uzskatīdama, ka pierādījumi, kas attiecas uz laiku pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, pat ja tie ir objektīvi, nevarēja būt izšķiroši, lai pārbaudītu, vai pastāv potenciāla konkurence starp Lundbeck un katru no ģenērisko zāļu ražotājiem.

46

Ar ceturtā pamata ceturto līdz septīto daļu Lundbeck norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 225., 230., 255., 270., 286. un 330. punktā secinādama, ka Merck (GUK) bija vismaz potenciāls Lundbeck konkurents Apvienotajā Karalistē un citās EEZ valstīs, ka Arrow bija potenciāls Lundbeck konkurents Apvienotajā Karalistē un Dānijā un ka, visbeidzot, Alpharma un Ranbaxy bija potenciāli Lundbeck konkurenti EEZ it īpaši tāpēc, ka šiem ģenērisko zāļu ražotājiem strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī nebija TA vai līdzvērtīgas atļaujas to ģenērisko zāļu laišanai tirgū attiecīgo valstu teritorijās. Turklāt, runājot par Arrow un Alpharma, šo tiesību kļūdu papildina acīmredzama pierādījumu neņemšana vērā.

47

Komisija norāda, ka ceturtais pamats ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

48

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Vienīgi Vispārējai tiesai ir kompetence konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus. Tādējādi šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot gadījumus, kad tie ir tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā.

49

Jānorāda, ka šī pamata otrajā daļā paustā Lundbeck argumentācija, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatēdama, ka tai ir šaubas par tā jauno paņēmiena patentu spēkā esamību, kā arī argumentācija, kas ir pausta šī paša pamata ceturtajā līdz septītajā daļā un saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā pierādījumus, lai secinātu, ka Merck (GUK) bija vismaz potenciāls Lundbeck konkurents un ka Arrow, Alpharma un Ranbaxy bija potenciāli Lundbeck konkurenti attiecīgajās teritorijās, ir vērsta uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas veikto faktu vai pierādījumu konstatējumu vai vērtējumu, kaut gan Lundbeck nav ne apgalvojis, ne a fortiori pierādījis, ka tā jebkādā veidā tos būtu sagrozījusi.

50

Līdz ar to minētā argumentācija, kas ir pausta ceturtā pamata otrajā un ceturtajā līdz septītajā daļā, ir nepieņemama.

51

Savukārt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, pārējās šī pamata daļas, kā arī otrās un ceturtās līdz septītās daļas pārējā daļa ir tiesību jautājumi, kuri ir pārbaudāmi Tiesā apelācijas tiesvedībā.

52

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai būtu piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais principiālais aizliegums, uzņēmumu rīcībai ne vien ir jābūt saistītai ar to starpā panāktas vienošanās esamību – proti, nolīgumu starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību –, bet ir būtiski, ka šī vienošanās arī nelabvēlīgi un būtiski ietekmē konkurenci iekšējā tirgū (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 31. punkts).

53

Šī pēdējā prasība, runājot par horizontālas sadarbības nolīgumiem, kas ir noslēgti starp uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, nozīmē, ka minētā vienošanās ir panākta starp tādiem uzņēmumiem, kas atrodas ja ne pašreizējas, tad vismaz potenciālas konkurences situācijā (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 32. punkts).

54

Lai novērtētu, vai uzņēmums, kas nedarbojas kādā tirgū, atrodas potenciālas konkurences attiecībās ar vienu vai vairākiem citiem uzņēmumiem, kuri jau darbojas šajā tirgū, ir jānoskaidro, vai pastāv reālas un konkrētas iespējas, ka šis pirmais minētais iekļūst šajā tirgū un konkurē ar vienu vai vairākiem no otrajiem minētajiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Ja runa ir par tādiem nolīgumiem kā strīdīgie nolīgumi, kuru sekas ir vairāku uzņēmumu īslaicīga neielaišana tirgū, ņemot vērā tirgus struktūru un ekonomisko un juridisko kontekstu, kas nosaka tā darbību, ir jānoskaidro, vai, minētajiem nolīgumiem nepastāvot, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka šie uzņēmumi piekļūs minētajam tirgum un konkurēs ar uzņēmumiem, kuri tajā darbojas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 37. un 39. punkts).

56

Konkrētāk, runājot par šādiem nolīgumiem, kas ir noslēgti situācijā, kad tādu zāļu tirgus, kurās ir ietverta aktīvā viela, kas nesen ir kļuvusi vispārpieejama, tiek atvērts ģenērisko zāļu ražotājiem, ir jānoskaidro – pienācīgi ņemot vērā zāļu nozarei raksturīgos regulatīvos ierobežojumus, kā arī intelektuālā īpašuma tiesības un it īpaši patentus, kuri pieder oriģinālo zāļu ražotājiem un kuri attiecas uz vienu vai vairākiem par vispārpieejamu kļuvušas aktīvās vielas ražošanas paņēmieniem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 40. un 41. punkts) –, vai ģenērisko zāļu ražotājam faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un tam nav nepārvaramu šķēršļu ieiešanai tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 58. punkts).

57

Šajā nolūkā ir jānovērtē, pirmkārt, vai šādu nolīgumu noslēgšanas dienā minētais ražotājs bija veicis pietiekamus sagatavošanas darbus, kuri tam ļāva piekļūt attiecīgajam tirgum tādā termiņā, kas spēj radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Otrkārt, ir jāpārbauda, vai šāda ģenērisko zāļu ražotāja iekļūšanai tirgū nav nepārvaramu šķēršļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 43. un 45. punkts). Turklāt potenciālas ģenērisko zāļu ražotāja un oriģinālo zāļu ražotāja konkurences konstatējums var tikt apstiprināts ar papildu pierādījumiem, piemēram, nolīguma noslēgšanu starp tiem, kaut gan pirmais minētais nedarbojās attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 54.–56. punkts).

58

Konkrētāk, runājot par vērtējumu, vai attiecīgajā tirgū pastāv nepārvarami šķēršļi iekļūšanai tajā, Tiesa ir norādījusi, ka tāda patenta esamību, ar ko ir aizsargāts par vispārpieejamu kļuvušas aktīvās vielas ražošanas paņēmiens, pašu par sevi nevar uzskatīt par šādu nenovēršamu šķērsli, lai gan pastāv ar šo patentu saistīta spēkā esamības prezumpcija, jo LESD 101. un 102. panta piemērošanas nolūkā tā neko nepasaka par iespējama, ar minētā patenta spēkā esamību saistīta strīda iznākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46.–51. punkts).

59

Līdz ar to šāda patenta esamība pati par sevi nevar liegt par attiecīgā oriģinālo zāļu ražotāja “potenciālu konkurentu” kvalificēt ģenērisko zāļu ražotāju, kam faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un kas, veicot savas darbības, pierāda, ka ir gatavs apstrīdēt šī patenta spēkā esamību un uzņemties risku, ka, ieejot tirgū, tas saskarsies ar prasību par patenta pārkāpumu, kuru ir iesniedzis minētā patenta īpašnieks (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46. punkts).

60

Turklāt Tiesa arī ir precizējusi, ka attiecīgajai konkurences iestādei nebija jāpārbauda attiecīgā patenta spēks vai tas, cik liela ir iespējamība, ka strīds starp šī patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju varētu noslēgties ar konstatējumu, ka šis patents ir spēkā esošs un pārkāpts (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 50. punkts).

61

No tā izriet, ka šajā gadījumā un pretēji tam, ko apgalvo Lundbeck, nepieļaudama tiesību kļūdu un it īpaši nepārkāpdama ne konkrēti ar tā jaunajiem paņēmiena patentiem saistīto spēkā esamības prezumpciju, ne tiesību normas, kuras ir piemērojamas pierādīšanas pienākumam attiecībā uz LESD 101. pantā paredzēto praksi, Vispārējā tiesa, kā tas būtībā izriet no pārsūdzētā sprieduma 117.–132., 157.–167. un 195. punkta, varēja atzīt, ka Komisijai nav jānodrošina pozitīvi pierādījumi, ka ar citalopramu, ko ģenērisko zāļu ražotāji vēlas pārdot, nav pārkāpti jaunie Lundbeck paņēmiena patenti un ka tas, ka Lundbeck pieder šādi patenti, nerada šķērsli konstatējumam, ka starp to un šiem ražotājiem pastāv potenciāla konkurence.

62

Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 117., 119. un 129. punktā pienācīgi ņemot vērā gan patentu, gan attiecīgajā tirgū raksturīgo konkurences attiecību pamatīpašības, kā arī situāciju šajā lietā, kurā, pirmkārt, Lundbeck sākotnējo patentu, kas vienlaikus attiecas uz AFV citalopramu un uz ražošanas paņēmieniem – alkilēšanu un cianēšanu –, spēkā esamība bija beigusies, un, otrkārt, pastāvēja citi paņēmieni, kuri ļauj ražot ģenērisko citalopramu un attiecībā uz kuriem nebija pierādīts, ka tie pārkāpj citus Lundbeck patentus, minētā sprieduma 124. punktā norādīja, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka jaunie Lundbeck paņēmiena patenti nebūt nav nepārvarami šķēršļi ģenērisko zāļu ražotājiem, kas vienlaikus vēlējās iekļūt citaloprama tirgū un bija gatavi to darīt un kas strīdīgo nolīgumu noslēgšanas laikā jau bija veikuši lielus ieguldījumus šajā nolūkā.

63

Turklāt šī paša sprieduma 159. punktā Vispārējā tiesa pamatoti norādīja, ka, ja vien nenoliedz jebkādu nošķīrumu starp reālu konkurenci un potenciālu konkurenci, potenciālas konkurences esamība prasa pierādīt nevis to, ka ģenērisko zāļu ražotāji noteikti būtu iekļuvuši tirgū un ka šāda iekļūšana neizbēgami būtu bijusi sekmīga, bet tikai to, ka šiem ražotājiem šajā ziņā ir reālas un konkrētas iespējas.

64

Turklāt secinājumu, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu, varēja atzīt, ka ģenērisko zāļu ražotāji bija potenciāli Lundbeck konkurenti, neatspēko 2014. gada Pamatnostādnes par tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem un it īpaši to 29. punkts. Pirmkārt, šis punkts ir piemērojams tikai tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem, kam strīdīgie nolīgumi nevar līdzināties. Otrkārt, no minētā punkta izriet, ka Komisijas konstatējums par konkurences attiecību neesamību starp uzņēmumiem, kas atrodas bloķējošā situācijā, kuru ir radījušas ar tehnoloģiju saistītas ekskluzīvas tiesības, ir spēkā tikai “principiāli”, un tādējādi uz to attiecas izņēmumi, un uz to turklāt ir arī izdarīta atsauce šajā pašā punktā, minot situācijas, kurās “nav skaidrs, vai konkrētas tehnoloģiju tiesības ir derīgas un ir pārkāptas”.

65

Tādējādi ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

66

Runājot par pierādījumiem, kas var tikt ņemti vērā, lai pierādītu vismaz potenciālas konkurences attiecību esamību starp Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotājiem, šī sprieduma 57. punktā jau tika atgādināts, ka, runājot par tādiem nolīgumiem kā strīdīgie nolīgumi, potenciālas konkurences esamība starp oriģinālo zāļu ražotāju un ģenērisko zāļu ražotāju ir jāvērtē dienā, kad ir noslēgts nolīgums par izlīgumu starp tiem pastāvošajā strīdā, kas attiecas uz paņēmiena patentiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 43. punkts), ņemot vērā, ka minētais nolīgums tiek noslēgts laikā, kad ikvienai no nolīguma pusēm ir neskaidrība par oriģinālo zāļu ražotāja paņēmiena patenta spēkā esamību, kā arī par to ģenērisko zāļu pārkāpjošo raksturu, kuras šo ģenērisko zāļu ražotājs vēlas laist tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 52. punkts).

67

No tā izriet, ka saskaņā ar pierādījumu brīvas novērtēšanas principu, kas ir spēkā Savienības tiesībās (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, FSL u.c./Komisija,C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), ikviens pierādījums, kurš ir iegūts pirms, vienlaikus ar vai pat pēc attiecīgā nolīguma noslēgšanas, var tikt ņemts vērā, ja tas izrādās tāds, kas var sniegt informāciju par konkurences attiecību esamību vai neesamību starp attiecīgajiem uzņēmumiem šī nolīguma noslēgšanas laikā, kā Vispārējā tiesa to būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 141. punktā.

68

Savukārt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 90. un 91. punktā, šādi pierādījumi, kas attiecas uz notikumiem pēc minētā nolīguma noslēgšanas, un it īpaši tie, kuri ir saistīti ar vēlāku tā strīda iznākumu, kas pamatoja šī paša nolīguma noslēgšanu, nevar tikt ņemti vērā, lai novērtētu un vajadzības gadījumā a posteriori atspēkotu potenciālas konkurences attiecību esamību starp šī paša nolīguma pusēm tā noslēgšanas laikā.

69

Šādi pierādījumi, kas lietas dalībniekiem attiecīgā nolīguma noslēgšanas laikā nav zināmi, nevar būt ietekmējuši to rīcību tirgū un tādējādi nevar sniegt informāciju par konkurences attiecību esamību vai neesamību starp attiecīgajiem uzņēmumiem šī nolīguma noslēgšanas laikā.

70

Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu un neapvēršot pierādīšanas pienākumu, pārsūdzētā sprieduma 141. un 254. punktā uzskatīja, ka var ņemt vērā pierādījumus, kas attiecas uz laiku pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, šajā gadījumā dokumentus, kuri atspoguļo uztveri, kāda bija šo nolīgumu pusēm attiecībā uz jauno Lundbeck paņēmiena patentu spēku to noslēgšanas laikā, jo tie ļauj pierādīt, kāda, slēdzot minētos nolīgumus, bija nolīgumu pušu nostāja.

71

Vispārējā tiesa, nenonākot pretrunā pati ar sevi, vienlaikus varēja pārsūdzētā sprieduma 141. un 254. punktā pieņemt šos pašus pierādījumus, kas attiecas uz laiku pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, un šī sprieduma 136. un 143.–146. punktā atteikties ņemt vērā citus Lundbeck iesniegtos pierādījumus, kuri arī attiecas uz laiku pēc šo nolīgumu noslēgšanas, proti, galvenokārt gan EPI Apelācijas padomes, gan Nīderlandes Patentu biroja pausto apgalvojumu par kristalizācijas patenta spēkā esamību visos tā atbilstošajos aspektos 2009. gadā, kā arī to, ka Lundbeck“saņēma rīkojumus par pagaidu aizliegumiem vai cita veida pagaidu pasākum[iem]” vairāk nekā 50 % tiesvedību, kuras tas bija uzsācis 2002.–2003. gadā.

72

Lai gan pirmie pierādījumi var palīdzēt pierādīt, kāda bija strīdīgo nolīgumu pušu nostāja to noslēgšanas laikā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 70. punktā, otrie pierādījumi, kas attiecas uz notikumiem, kuri norisinājās pēc šo nolīgumu noslēgšanas un līdz ar to nolīgumu pusēm nebija zināmi, kā Vispārējā tiesa to būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 145. un 146. punktā, nevar būt ietekmējuši [pušu] rīcību tirgū un tādējādi nevar sniegt informāciju par konkurences attiecību esamību vai neesamību starp attiecīgajiem uzņēmumiem minēto nolīgumu noslēgšanas laikā.

73

Turklāt Lundbeck pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir secinājusi, ka starp to un ģenērisko zāļu ražotājiem pastāv potenciāla konkurence, pamatojoties uz subjektīviem pierādījumiem, kas ir ņemti vērā pārsūdzētā sprieduma 126. un 254. punktā.

74

Šajā ziņā ir jānorāda – lai gan potenciālas konkurences esamība starp diviem uzņēmumiem, kas darbojas vienā un tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī, ir jāvērtē, ņemot vērā objektīvus elementus, par kuriem ir atgādināts šī sprieduma 57. punktā, tomēr ir jāsecina, ka šo esamību var apstiprināt ar papildu elementiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 54. punkts), tostarp subjektīva rakstura elementiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 42. punkts), ja tie nav noteicoši veiktā vērtējuma nolūkā.

75

No tā izriet, ka subjektīvu elementu ņemšana vērā, lai pierādītu potenciālas konkurences attiecību esamību starp diviem vai vairākiem uzņēmumiem, nevar tikt izslēgta, ja vien minētās attiecības nav pierādītas tikai vai galvenokārt ar šādiem elementiem.

76

Tā tas it īpaši ir, ja runa ir par to, kā oriģinālo zāļu ražotājs uztver risku, kuru tā komercinteresēm rada attiecīgais ģenērisko zāļu ražotājs, un šādai uztverei ir nozīme, novērtējot potenciālas konkurences esamību, jo tā nosaka oriģinālo zāļu ražotāja rīcību tirgū (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 42. un 57. punkts).

77

Kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 142. un 147. punkta, attiecībā uz kuriem nav nedz apgalvots, nedz a fortiori pierādīts, ka tajos būtu sagrozīti faktiskie apstākļi vai pierādījumi, Vispārējā tiesa ir galīgi konstatējusi, ka Lundbeck nepamatoti apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pamatojusies “gandrīz tikai” uz šādiem subjektīviem vērtējumiem, lai konstatētu potenciālas konkurences esamību starp to un ģenērisko zāļu ražotājiem.

78

Šajā ziņā minētajā 142. punktā ir norādīts, ka Komisija saistībā ar katru attiecīgo ģenērisko zāļu ražotāju rūpīgi pārbaudīja reālas un konkrētas iespējas, kādas tiem bija iekļūt tirgū, pamatojoties uz objektīviem elementiem, piemēram, jau veiktiem ieguldījumiem, pasākumiem, kas veikti TA iegūšanai, un piegādes līgumiem, kuri noslēgti tostarp ar to AFV piegādātājiem. Turklāt tā paša sprieduma 144. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka visspēcīgākais pierādījums ir tieši tas, ka Lundbeck bija noslēdzis nolīgumus ar ģenērisko zāļu ražotājiem, lai aizkavētu to ienākšanu tirgū, ko Tiesa jau ir norādījusi 2020. gada 30. janvāra spriedumā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

79

Turklāt pretēji tam, ko Lundbeck apgalvo šī pamata otrajā daļā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 254. punktā nav apvērsusi pierādīšanas pienākumu par sliktu Lundbeck. Minētajā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa būtībā tikai konstatēja, ka Lundbeck nav sniedzis tādus pierādījumus, kuri ļautu apšaubīt secinājumus, kas izriet no pierādījumiem, uz kuriem Komisija ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jautājumā par atbildību par konkurences noteikumu pārkāpumu viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, bet, to neizdarot, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (spriedumi, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 80. punkts, un 2017. gada 18. janvāris, Toshiba/Komisija (C‑623/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:21, 52. punkts).

80

Tādējādi ceturtā pamata otrā daļa, ciktāl tā ir pieņemama, un trešā daļa ir jānoraida kā nepamatotas.

81

Visbeidzot, runājot par ceturtā pamata ceturto līdz septīto daļu, kurās Lundbeck apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepamatoti uzskatījusi, ka tas bija vismaz potenciālas konkurences situācijā ar Merck (GUK) Apvienotajā Karalistē un citās EEZ valstīs, potenciālas konkurences situācijā ar Arrow Apvienotajā Karalistē un Dānijā, kā arī potenciālas konkurences situācijā ar Alpharma un Ranbaxy EEZ, ir jānorāda, ka šie apgalvojumi ir daļēji nepieņemami, kā tas ir konstatēts šī sprieduma 49. un 50. punktā, ciktāl to mērķis ir panākt, lai Tiesa atkārtoti pārbaudītu visus Vispārējās tiesas novērtētos pierādījumus vai daļu no tiem.

82

Ciktāl šiem Lundbeck apgalvojumiem nav šāda mērķa, tajos, pirmkārt, ir atkārtoti pausta metodikas kritika, attiecībā uz kuru, atbildot uz šī pamata pirmo līdz trešo daļu, ir konstatēts, ka tā ir nepamatota, un, otrkārt, būtībā Vispārējai tiesai ir pārmests, ka tā ir konstatējusi potenciālas vai vismaz potenciālas konkurences esamību starp Lundbeck un ģenērisko zāļu ražotājiem, lai gan pēdējiem minētajiem nebija TA saistībā ar to attiecīgajām ģenēriskajām zālēm strīdīgo nolīgumu noslēgšanas laikā.

83

Šajā ziņā, kaut gan ģenērisko zāļu ražotājam, protams, ir vajadzīga spēkā esoša TA, lai tas varētu iekļūt tirgū un lai tādējādi varētu konstatēt pašreizējas konkurences esamību starp pēdējo minēto un to oriģinālo zāļu ražotāju, kas atbilst minētajām ģenēriskajām zālēm, tomēr ir jāsecina – tas, ka nolīguma ar oriģinālo zāļu ražotāju noslēgšanas laikā ģenērisko zāļu ražotājam nav šādas TA, pats par sevi nevar, kā to apgalvo Lundbeck, izslēgt jebkādu potenciālu konkurenci starp šiem abiem zāļu ražotājiem.

84

Kā tas būtībā ir atgādināts šī sprieduma 57. punktā, ja nepastāv nepārvarami šķēršļi iekļūšanai tirgū, potenciālas konkurences esamība starp ģenērisko zāļu ražotāju un oriģinālo zāļu ražotāju nozīmē tikai to, ka ģenērisko zāļu ražotājs ir veicis pietiekamus sagatavošanās darbus, kuri tam ļauj piekļūt attiecīgajam tirgum termiņā, kas var radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju, un nav nozīmes tam, vai minētie pasākumi faktiski tiks pabeigti savlaicīgi vai būs veiksmīgi, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 313. un 314. punktā.

85

Šādā nozīmē Tiesai jau ir bijusi iespēja norādīt, ka farmācijas nozarē potenciāla konkurence var tikt īstenota jau pirms patenta, kas aizsargā oriģinālo zāļu aktīvo vielu, izbeigšanās, ja ģenērisko zāļu ražotāji vēlas būt gatavi ieiet tirgū šīs izbeigšanās brīdī (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 51. punkts).

86

Šādi sagatavošanās darbi, kas ļauj pierādīt ģenērisko zāļu ražotāja stingro apņemšanos, kā arī atbilstošu spēju piekļūt tādu zāļu tirgum, kurās ir ietverta aktīvā viela, kas ir kļuvusi vispārpieejama, ir, piemēram, darbi, kuru mērķis ir ļaut tam iegūt TA vai līdzvērtīgas atļaujas, kas ir vajadzīgas tā ģenērisko zāļu tirdzniecībai, un attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 171.–179., 230., 231., 246., 249., 269., 290. un 312.–326. punktā ir konstatējusi, ka tos ir veicis ikviens no attiecīgajiem ģenērisko zāļu ražotājiem un ka tie ir pietiekami, lai īstenotu konkurences spiedienu uz Lundbeck (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 134. punkts).

87

Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 171. punktā varēja uzskatīt, ka katra attiecīgā ģenērisko zāļu ražotāja darbi, ko tas ir veicis, lai iegūtu attiecīgo zāļu TA, ir atbilstošas norādes, lai pierādītu potenciālas konkurences esamību starp to un Lundbeck.

88

Turklāt ir jānorāda, ka konstatējumi par potenciālas konkurences esamību starp Lundbeck un katru attiecīgo ģenērisko zāļu ražotāju, ir pamatoti ar saskaņotu norāžu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 44. punkts), kas norāda uz to, ka Vispārējā tiesa ņēma vērā ne tikai katra minētā ražotāja reālas un konkrētas iespējas saņemt TA vai līdzvērtīgas atļaujas, bet arī, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 181. punkta, visus faktorus, kuri ir saistīti ar katra ģenērisko zāļu ražotāja specifisko situāciju strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī, kā arī to, ka Lundbeck bija noslēdzis nolīgumus ar ģenērisko zāļu ražotājiem, kas vēl nebija iekļuvuši tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 55.–57. punkts).

89

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, pārsūdzētajā spriedumā varēja secināt, ka Lundbeck ir vismaz potenciālas konkurences situācijā ar Merck (GUK) Apvienotajā Karalistē un citās EEZ valstīs, kā tas izriet arī no spriedumiem, kuri ir pasludināti šajā pašā datumā lietā C‑588/16 P Generics (UK)/Komisija (36. punkts) un lietā C‑614/16 P Merck/Komisija (45. punkts), potenciālas konkurences situācijā ar Arrow Apvienotajā Karalistē un Dānijā, kā tas izriet arī no 48. punkta spriedumā, kas ir pasludināts šajā pašā datumā lietā C‑601/16 P Arrow Group un Arrow Generics/Komisija, kā arī potenciālas konkurences situācijā ar Alpharma un Ranbaxy EEZ, kā tas izriet arī no spriedumiem, kuri ir pasludināti šajā pašā datumā lietā C‑611/16 P Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (59. punkts) un lietā C‑586/16 P Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (43. punkts).

90

Līdz ar to ceturtā pamata ceturtā līdz septītā daļa ir jānoraida kā nepamatotas, ciktāl tās ir pieņemamas.

91

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ceturtais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

92

Ar pirmo līdz trešo pamatu Lundbeck apstrīd strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”. Tādējādi tie ir jāpārbauda kopā.

93

Ar otro līdz sesto pamatu, kas ir izvirzīti prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kas būtībā attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, no kuriem tikai otrā, trešā, ceturtā un sestā pamata noraidījums ir apstrīdēts šajā apelācijas sūdzībā, Lundbeck norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā, uzskatīdama, ka strīdīgie nolīgumi apstrīdētajā lēmumā ir jākvalificē kā “ierobežojums mērķa dēļ”.

94

Pārsūdzētā sprieduma 338.–344. punktā atgādinājusi piemērojamos principus un judikatūru par kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, Vispārējā tiesa noraidīja ikvienu no šiem pamatiem.

95

Lai noraidītu otro atcelšanas pamatu, kas attiecas uz tiesību kļūdu un kļūdu faktos, kā arī pamatojuma nenorādīšanu attiecībā uz vērtējumu par līdzekļu pārskaitījumu nozīmi strīdīgajos nolīgumos, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 361.–363. punktā it īpaši norādīja, ka šo nolīgumu puses nebija vienisprātis jautājumā par to, vai jaunie Lundbeck paņēmiena patenti ir pietiekami spēcīgi, lai izslēgtu ģenēriskā citaloprama ienākšanu tirgū, līdz ar to šie patenti nevarēja būt izšķiroši, lai ģenērisko zāļu ražotāji apņemtos neienākt tirgū.

96

Minētā sprieduma 366. punktā tā arī norādīja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatojās uz pierādījumu kopumu, kura mērķis bija pierādīt, ka faktors, kas ir pamudinājis ģenērisko zāļu ražotājus pieņemt to darbības ierobežojumus, galvenokārt ir bijis par labu šiem ražotājiem veikto Lundbeck apgriezto maksājumu lielums, nevis jauno Lundbeck paņēmiena patentu pastāvēšana vai arī vēlme izvairīties no izdevumiem, kuri ir saistīti ar iespējamu tiesvedību.

97

Turklāt, vispirms norādījusi uz Lundbeck argumentiem it īpaši par to, ka zaudējumu atlīdzība, ko ģenērisko zāļu ražotājiem varēja piespriest maksāt, bieži vien varēja būt daudz mazāka nekā zaudējumi, kuri ir radušies oriģinālo zāļu ražotājam prettiesiskas iekļūšanas tirgū gadījumā, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 387. punktā uzskatīja, ka nav pieņemami, ka uzņēmumi cenšas mazināt tiesību normu ietekmi, ko tie uzskata par pārāk nelabvēlīgu, noslēdzot aizliegtas vienošanās ar mērķi koriģēt šo nelabvēlīgo ietekmi, aizbildinādamies, ka šīs tiesību normas radot tiem nelabvēlīgu līdzsvara trūkumu.

98

Visbeidzot, šī paša sprieduma 398. un 399. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Lundbeck argumentu, ka strīdīgajos nolīgumos neesot iekļauta neviena klauzula, kas ģenērisko zāļu ražotājiem liegtu apstrīdēt tā jauno paņēmiena patentu spēkā esamību, līdz ar to ar šiem nolīgumiem neesot novērsti visi pamudinājumi tiem ienākt tirgū. Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka apstrīdētajā lēmumā bija konstatēts vienīgi tas, ka strīdīgajos nolīgumos paredzētie apgrieztie maksājumi ir iedrošinājuši vai pamudinājuši ģenērisko zāļu ražotājus pieņemt to komerciālās autonomijas ierobežojumus, ko tie nebūtu pieņēmuši, ja šādu maksājumu nebūtu, nevis tas, ka ar tiem būtu novērsti visi pamudinājumi šajā ziņā, un, otrkārt, ka, pat ja strīdīgajos nolīgumos nebija iekļauta neviena klauzula par neapstrīdēšanu, ģenērisko zāļu ražotājiem katrā ziņā nebija nekādas intereses apstrīdēt jaunos Lundbeck paņēmiena patentus pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, jo apgrieztie maksājumi aptuveni atbilda peļņai, kādu tie bija cerējuši gūt, ienākot tirgū, vai zaudējumu atlīdzībai, kuru tie varētu saņemt, ja uzvarētu tiesvedībā pret Lundbeck.

99

Lai noraidītu trešo atcelšanas pamatu, kas attiecas uz tiesību kļūdu, kura esot pieļauta to principu piemērošanā, kas attiecas uz konkurences ierobežošanu mērķa dēļ, Vispārējā tiesa attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 435. un 438. punktā it īpaši norādīja, ka strīdīgie nolīgumi ir salīdzināmi ar nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kuri ir minēti starp vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, un ka nav nepieciešams, lai Komisija jau iepriekš būtu nosodījusi tāda paša veida nolīgumus, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Runājot par argumentu, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda, ciktāl tajā nav atzīts, ka “hipotētisks scenārijs” šajā gadījumā izslēdz iespēju konstatēt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 472. un 473. punktā uzskatīja, ka, runājot par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, Komisijai tikai bija jāpierāda, ka strīdīgie nolīgumi ir pietiekami kaitējoši konkurencei, ņemot vērā to noteikumu saturu, mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tie iekļaujas, nepastāvot pienākumam novērtēt to sekas, jo “hipotētiska scenārija” vērtēšana līdzinātos drīzāk strīdīgo nolīgumu ietekmes uz tirgu vērtējumam, nevis objektīvam vērtējumam par to konkurencei pietiekami kaitējošo raksturu.

100

Lai noraidītu ceturto atcelšanas pamatu, kas attiecas uz tiesību kļūdu un pamatojuma nenorādīšanu, noraidot kritēriju par patenta piemērošanas jomu kā būtisku normu izlīguma nolīgumu saistībā ar patentiem novērtēšanai LESD 101. panta 1. punkta ietvaros, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 491. un 495. punktā it īpaši atzina, ka Lundbeck arguments, saskaņā ar kuru līgumiskie ierobežojumi, kas ietilpst patenta īpašnieka tiesību piemērojamībā laikā, kā arī teritoriālās un materiālās piemērošanas jomā, nepārkāpj konkurences tiesības, jo šie ierobežojumi ir analogi tiem, kuri ir raksturīgi pamatā esošajam patentam, ir problemātisks, pirmkārt, tāpēc, ka tas liek prezumēt, ka ar ģenēriskajām zālēm tiek pārkāpts oriģinālo zāļu ražotāja patents, un tādējādi uz šā pamata tas ļauj izslēgt ģenēriskās zāles, lai gan jautājums par ģenērisko zāļu pārkāpjošo vai nepārkāpjošo raksturu nav atrisināts, un, otrkārt, tāpēc, ka tas balstās uz prezumpciju, ka jebkurš patents, kas ir minēts izlīguma ietvaros, gadījumā, ja tā spēkā esamība tiktu apstrīdēta, tiktu uzskatīts par spēkā esošu, lai gan tam nav pamata ne tiesībās, ne praksē, vienlaikus piebilstot – tas, ka dažus ierobežojumus, kuri ir ietverti strīdīgajos nolīgumos, Komisija uzskatīja par tādiem, kas potenciāli ietilpst jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomā, nozīmē tikai to, ka tas būtu varējis panākt līdzīgus ierobežojumus ar tiesu nolēmumiem, kuri tiktu pieņemti šo patentu īstenošanai, gadījumā, ja tas kompetentajās valsts tiesās būtu guvis pozitīvu rezultātu. Pārsūdzētā sprieduma 515. punktā Vispārējā tiesa ir arī norādījusi, ka tas, vai strīdīgajos nolīgumos iekļautie ierobežojumi pārsniedz jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomu, ir ticis uzskatīts par būtisku, bet ne izšķirošu faktoru, lai varētu konstatēt, ka pastāv ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

101

Lai noraidītu sesto atcelšanas pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kura ir pieļauta, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka strīdīgajos nolīgumos ir bijuši iekļauti ierobežojumi, kas pārsniedz tos, kuri ir raksturīgi jauno Lundbeck paņēmiena patentu piešķirto tiesību īstenošanai, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 539. un 572. punktā uzskatīja, ka, pat ja ar šiem nolīgumiem nav pārsniegta šo jauno patentu piemērošanas joma, minētie nolīgumi tomēr ir uzskatāmi par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo tos veido aizliegtas vienošanās ar mērķi aizkavēt ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu tirgū apmaiņā pret ievērojamiem apgrieztajiem maksājumiem, kas neskaidrību saistībā ar šādu ienākšanu pārvērta pārliecībā, ka strīdīgo nolīgumu darbības laikā tā nenotiks.

102

Ar pirmo pamatu, kam ir četras daļas un kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 335., 491., 495., 515., 536., 539., 572. un 801. punktu, Lundbeck, kuru atbalsta EFPIA, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinādama apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir secināts, ka strīdīgie nolīgumi ierobežo konkurenci mērķa dēļ, pat ja šajos nolīgumos paredzētie ierobežojumi ietilpst tā jauno paņēmiena patentu piemērošanas jomā.

103

Lundbeck būtībā norāda, pirmkārt, ka, ņemot vērā prasību šauri interpretēt jēdzienu “ierobežojums mērķa dēļ”, strīdīgos nolīgumus nevar uzskatīt par kaitējošiem konkurencei to rakstura dēļ, jo tajos ir ietverti ierobežojumi, kas ir līdzīgi tiem, kurus attiecīgo patentu īpašnieks būtu varējis panākt ar tiesas nolēmumu, ar ko ir noteikts ievērot tā patentus. Tāpat arī Vispārējā tiesa nepamatoti esot uzskatījusi, ka apgriezto maksājumu esamība un to nesamērīgais raksturs bija izšķiroši strīdīgo nolīgumu kvalifikācijā par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

104

Otrkārt, Lundbeck apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi strīdīgo nolīgumu ekonomisko un juridisko kontekstu, kas ļaujot izskaidrot iemeslus, kuru dēļ tas veica attiecīgos maksājumus ģenērisko zāļu ražotājiem. Šajā ziņā Lundbeck galvenokārt norāda, ka izlīgums strīdā par patentiem ir likumīgs un ierasts strīdu novēršanas veids, kas pats par sevi nerada konkurences problēmas, un ka risku asimetrija starp patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotājiem, kuras dēļ pirmais nevar panākt pilnīgu to zaudējumu atlīdzību, kas ir saistīti ar prettiesisku ienākšanu ģenērisko zāļu tirgū, pamato izlīgumus, pat ja attiecīgie patenti ir objektīvi stipri un pārkāpti.

105

Treškārt, Lundbeck uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 466.–477. punktā atsakoties noteikt Komisijai pienākumu pārbaudīt attiecīgo “hipotētisko scenāriju”, jo šāda pārbaude esot nepieciešams elements, kas ir jāņem vērā jebkurā konkurences analīzē, pat ja tiek uzskatīts, ka attiecīgais nolīgums rada ierobežojumu mērķa dēļ, lai konstatētu cēloņsakarību starp saskaņotām darbībām un minēto ierobežojumu, kā arī lai izslēgtu, ka šo ierobežojumu varētu būt radījuši citi faktori, piemēram, šajā gadījumā patentu esamība. 2020. gada 6. februāra atbildē uz jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai Lundbeck norādīja, ka šo tiesību kļūdu apstiprina nozīme, kādu Tiesa minētā scenārija pārbaudei ir piešķīrusi 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) 37. punktā.

106

Ceturtkārt, Lundbeck uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 435. un 470.–476. punktā strīdīgos nolīgumus pielīdzinot neslēptiem nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus tāpēc, ka tie ir noslēgti starp reāliem vai potenciāliem konkurentiem. Šiem nolīgumiem esot leģitīmi mērķi. Turklāt strīdīgo nolīgumu noslēgšanas laikā neesot pastāvējusi nedz kāda prakse, nedz kāds vienprātīgs nolīgums par kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, neatkarīgi no tā, vai runa ir par judikatūru vai Eiropas vai valsts konkurences iestāžu lēmumu pieņemšanas praksi. Turklāt no KFST sarakstes izriet, ka tolaik tādi nolīgumi kā strīdīgie nolīgumi atradās pelēkajā zonā, un līdz ar to neliecināja par pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, lai tos varētu kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”.

107

Visbeidzot, 2020. gada 6. februāra atbildē uz jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai Lundbeck norādīja, ka strīdīgos nolīgumus nevar kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, jo pretēji tiem, kas ir tikuši aplūkoti lietā, kurā ir taisīts 2020. gada 30. janvāra spriedums Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), tajos nav ietvertas klauzulas par attiecīgo patentu neapstrīdēšanu.

108

Ar otro pamatu Lundbeck uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu pierādījumu vērtējumā, nepiemērojot atbilstošu juridisko kritēriju, lai secinātu, ka pieci no sešiem strīdīgajiem nolīgumiem – proti, GUK nolīgums attiecībā uz EEZ, Arrow UK nolīgums, Dānijas Arrow nolīgums, Alpharma nolīgums un Ranbaxy nolīgums – neietilpst tā jauno paņēmiena patentu piemērošanas jomā. Šie nolīgumi, it īpaši aplūkojot tos kopā ar piemērojamajām valsts tiesībām, neatklāj vienotu gribu, kuras mērķis ir izslēgt minētos nolīgumus no jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomas un tādējādi šos pašus nolīgumus piemērot citalopramam, ar ko netiek pārkāpts patents.

109

Ar trešo pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti gadījumā, ja Tiesa pilnībā vai daļēji noraidītu apelācijas sūdzības otro pamatu un tādējādi apstiprinātu, ka no sešiem strīdīgajiem nolīgumiem pieci vai mazāk neietilpst jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomā, pēdējais minētais norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, šos nolīgumus kvalificēdama par “ierobežojumu mērķa dēļ” to iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti pirmā pamata otrajā, trešajā un ceturtajā daļā.

110

Vispirms ir jānorāda, ka Lundbeck paustā kritika ir sadalīta divās daļās – ar pirmā pamata pirmo, otro un ceturto daļu tiek apšaubīta strīdīgo nolīgumu kvalifikācija par “ierobežojumu mērķa dēļ” un ar šī pamata trešo daļu tiek apstrīdēta metodoloģija, kas ir izmantota šīs kvalifikācijas izdarīšanai, un precīzāk tas, ka Vispārējā tiesa nepārbaudīja “hipotētisko scenāriju”.

111

Tādējādi sākumā ir jāpārbauda pirmā pamata pirmā, otrā un ceturtā daļa kopā un pēc tam ir jāpārbauda šī pamata trešā daļa.

112

Pirmkārt, runājot par pirmā pamata pirmo, otro un ceturto daļu, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, kā Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 343. punktā, ka jēdziens “ierobežojums mērķa dēļ” ir jāinterpretē šauri un var tikt piemērots tikai dažiem uzņēmumu noslēgtiem nolīgumiem, kas paši par sevi un ņemot vērā to noteikumu saturu, mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tie iekļaujas, ir pietiekami kaitīgi konkurencei, lai varētu uzskatīt, ka to seku pārbaude nav vajadzīga, jo dažu veidu saskaņošana starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

113

Runājot par līdzīgiem izlīguma nolīgumiem strīdos, kas attiecas uz tādas aktīvās vielas ražošanas paņēmiena patentu, kura ir kļuvusi par vispārpieejamu, un kas ir noslēgti starp oriģinālo zāļu ražotāju un vairākiem ģenērisko zāļu ražotājiem un kuru sekas ir ģenērisko zāļu ieiešanas tirgū atlikšana, pretī par to no oriģinālo zāļu ražotāja saņemot monetāru vai nemonetāru līdzekļu pārskaitījumu, Tiesa atzina, ka šādus nolīgumus visos gadījumos nevar uzskatīt par “ierobežojumu mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts).

114

Tomēr kvalifikācija par “ierobežojumu mērķa dēļ” ir jāveic, ja no attiecīgā izlīguma nolīguma analīzes izriet, ka tajā paredzētie līdzekļu pārskaitījumi ir izskaidrojami tikai ar attiecīgā patenta īpašnieka un pārkāpuma izdarītāja komercinteresēm neīstenot konkurenci atbilstoši spējām, jo nolīgumi, ar kuriem konkurenti ar konkurenci saistīto risku apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību, acīmredzami ir kvalificējami kā “ierobežojums mērķa dēļ” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 83. un 87. punkts).

115

Šīs pārbaudes veikšanas nolūkā katrā atsevišķā gadījumā ir jāvērtē, vai oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu pārskaitījumu ģenērisko zāļu ražotājam pozitīvā neto bilance bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet attiecīgajā tirgū un tādējādi nekonkurēt atbilstoši spējām ar oriģinālo zāļu ražotāju, un nav prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā peļņa, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā patentu jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 93. un 94. punkts).

116

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka strīdīgo nolīgumu sekas bija tādas, ka ģenērisko zāļu ražotāji palika ārpus attiecīgajiem tirgiem un viens no tiem – proti, Merck (GUK) – pārtrauca veikt piegādes kādam tālākpārdevējam, kas darbojas attiecīgo ģenērisko zāļu Zviedrijas tirgū, un pameta Apvienotās Karalistes tirgu, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 131. punkta.

117

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 361.–363., kā arī 366. punkts, ko Lundbeck apelācijas sūdzībā neapstrīd, norāda, pirmkārt, uz to, ka strīdīgo nolīgumu puses pirms to noslēgšanas nebija vienisprātis par to, vai jaunie Lundbeck paņēmiena patenti ir pietiekami stipri, lai izslēgtu ģenēriskā citaloprama ienākšanu tirgū, līdz ar to šie patenti nevarēja būt izšķiroši, lai ģenērisko zāļu ražotāji apņemtos neienākt tirgū. Otrkārt, no šiem punktiem izriet arī tas, ka Lundbeck neapstrīd, ka summas, ko tas samaksāja šiem ražotājiem, varēja aprēķināt, par pamatu ņemot peļņu vai apgrozījumu, kuru pēdējie minētie cerēja iegūt strīdīgo nolīgumu spēkā esamības laikā, ja tie būtu ienākuši tirgū. Treškārt, minētajos punktos atklājas arī tas, ka pierādījumi par laikposmu pirms strīdīgo nolīgumu noslēgšanas pierāda, ka ģenērisko zāļu ražotāji bija īstenojuši būtiskus centienus, lai sagatavotu savu ienākšanu tirgū, un ka tiem nav bijis nolūka atteikties no šiem centieniem jauno Lundbeck paņēmiena patentu dēļ, un ka tādējādi galvenokārt ģenērisko zāļu ražotājiem pārskaitīto apgriezto maksājumu lielums tos bija mudinājis piekrist to darbības ierobežojumiem.

118

Ņemot vērā šos faktu konstatējumus un nenoskaidrojot, vai pārsūdzētā sprieduma 435. un 476. punktā Vispārējā tiesa pamatoti varēja strīdīgos nolīgumus pielīdzināt nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus vai pat nolīgumiem par tirgus sadali, tā, nepieļaudama tiesību kļūdu, secināja, ka strīdīgie nolīgumi ir jākvalificē kā “ierobežojums mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē it īpaši tāpēc, ka Lundbeck konkrēti 2020. gada 6. februāra atbildē uz jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai nekādā ziņā neapgalvoja, ka līdzekļu pārskaitījumus, kas papildināja strīdīgos nolīgumus, varēja pamatot ar to, ka pastāv iespējamas – apzinātas un likumīgas – viena vai otra ģenērisko zāļu ražotāja sniegtas pretatlīdzības vai atteikšanās no kaut kā.

119

Šādu secinājumu nevar atspēkot ar Lundbeck izvirzītajiem argumentiem.

120

Pirmkārt, lai noraidītu strīdīgo nolēmumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, Lundbeck nav pamata atsaukties uz to, ka tie esot attiekušies tikai uz jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomu, uz kuriem tam esot tiesības panākt to ievērošanu.

121

Lai gan tas, ka patenta īpašnieks ar patenta pārkāpuma izdarītāju noslēdz nolīgumu par izlīgumu, kas nepārsniedz šī patenta piemērojamību un atlikušo spēkā esamības laiku, protams, veido šī īpašnieka intelektuālā īpašuma tiesību izpausmi un ļauj tam iebilst pret jebkuru patenta pārkāpumu, tomēr ir jāsecina, ka minētais patents tā īpašniekam neļauj noslēgt līgumus, kuri ir pretrunā LESD 101. pantam (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 97. punkts).

122

Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 495. punktā, pat ja strīdīgajos nolīgumos ir ietverti arī ierobežojumi, kas iespējami ietilpst jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomā, “šie nolīgumi pārsniedz viņu intelektuālā īpašuma tiesību īpašo mērķi, kurš, protams, ietver tiesības iebilst pret patentu pārkāpumiem, bet ne slēgt nolīgumus, saskaņā ar kuriem faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem tirgū tiek samaksāts, lai tie neienāktu tirgū”, un tas būtībā ir apstiprināts šī sprieduma 117. un 118. punktā.

123

Tādējādi, Lundbeck nepamatoti cenšas atsaukties uz to, ka strīdīgie nolīgumi ir leģitīma tam piederošo intelektuālā īpašuma tiesību izpausme. Katrā ziņā šāds apgalvojums ir balstīts uz diviem pieņēmumiem, kas minēto nolīgumu noslēgšanas brīdī nebija pierādīti – ka jauno Lundbeck paņēmiena patentu spēkā esamība nevar tikt apšaubīta un ka ģenērisko zāļu ražotāji tos pārkāpj (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 88. punkts).

124

Otrkārt, lai noraidītu strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, Lundbeck arī nevar apgalvot, ka tiem bija leģitīmi mērķi, jo to mērķis bija nodrošināt tā jauno paņēmiena patentu aizsardzību, izmantojot leģitīmu un bieži izmantotu strīdu izšķiršanas metodi, vai tie atbilda risku simetrijai, kas pastāv starp oriģinālo zāļu ražotājiem un ģenērisko zāļu ražotājiem.

125

Pirmkārt, runājot par argumentu, ka minēto nolīgumu mērķis ir nodrošināt jauno Lundbeck paņēmiena patentu aizsardzību, izmantojot leģitīmu un bieži izmantotu strīdu izšķiršanas metodi, pietiek atgādināt, kā tas jau ir minēts šī sprieduma 121. punktā un kā to būtībā pārsūdzētā sprieduma 495. punktā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, ka patents neļauj tā īpašniekam noslēgt līgumus, ar kuriem tiek pārkāpts LESD 101. pants.

126

Otrkārt, runājot par argumentu, ka strīdīgie nolīgumi ir atbilde uz to, ko turklāt Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 378. punktā, ka zaudējumi, uz kuriem var atsaukties oriģinālo zāļu ražotāji prettiesiskas ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū gadījumā, bieži vien ir daudz mazāki nekā zaudējumi, kas tiem ir radušies, ir jāatgādina, ka tiesību aktu prasību ievērošana ir jānodrošina publiskām iestādēm, nevis privātiem uzņēmumiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 88. punkts).

127

Tādējādi, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 387. punktā, nav pieņemami, ka uzņēmumi cenšas mazināt tiesību normu ietekmi, ko tie uzskata par pārāk nelabvēlīgu, noslēdzot aizliegtas vienošanās ar mērķi koriģēt šo nelabvēlīgo ietekmi, aizbildinoties, ka šīs normas radot tiem nelabvēlīgu līdzsvara trūkumu.

128

Līdz ar to Lundbeck minētie apstākļi nevar leģitimizēt LESD 101. panta pārkāpumu un vēl jo mazāk saskaņotas darbības, attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka tās ir pietiekami kaitējošas konkurencei, lai varētu tikt kvalificētas kā “ierobežojums mērķa dēļ”.

129

Treškārt, lai noraidītu strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, Lundbeck nevar arī atsaukties uz to, ka šo nolīgumu noslēgšanas brīdī pastāvēja šaubas par iespēju apstiprināt šo kvalifikāciju attiecībā uz tādiem nolīgumiem kā strīdīgie nolīgumi, it īpaši, ņemot vērā, ka nav ar šādiem nolīgumiem saistītas lēmumu pieņemšanas prakses, un šaubas, kuras, kā uzskata Lundbeck, rada atsevišķi KFST, kā arī Komisijas paziņojumi.

130

Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 438. un 774. punktā, nekādā ziņā nav vajadzīgs, lai Komisija jau iepriekš būtu nosodījusi šāda veida nolīgumus, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, lai gan tie ir noslēgti īpašā kontekstā, piemēram, saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām.

131

Lai konkrētu nolīgumu varētu kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, nozīme ir tikai tā raksturīgajām īpašībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts), no kurām ir jāsecina iespējams īpašs kaitīgums konkurencei, vajadzības gadījumā veicot detalizētu šī nolīguma, tā mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kādā tas iekļaujas, analīzi.

132

Tāpat arī Komisijas un kādas valsts konkurences iestādes pretrunīgas nostājas saistībā ar nolīgumu, no kurām dažas vienkārši ir minētas ziņojumos, piemēram, tās, kas ir minētas pārsūdzētā sprieduma 747.–751. punktā, pat ja pieņem, ka tās ir pareizas, nevar likt izslēgt jebkuru iespēju šo nolīgumu kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, jo nekādā ziņā nav pierādīts, ka tās ir tādas analīzes rezultāts, kāda ir paredzēta iepriekšējā punktā.

133

Ceturtkārt, Lundbeck, visbeidzot, lai noraidītu strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, nevar atsaukties uz to, ka šajos nolīgumos nav ietvertas klauzulas par neapstrīdēšanu pretēji nolīgumiem, kas ir aplūkoti lietā, kurā ir taisīts 2020. gada 30. janvāra spriedums Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), vai arī uz to, ka šajā spriedumā esot norādīts uz to, cik svarīgi ir ņemt vērā attiecīgo nolīgumu konkurenci veicinošo ietekmi to iespējamās kvalifikācijas par “ierobežojumu mērķa dēļ” ietvaros.

134

Šajā ziņā šī sprieduma 114. punktā jau tika atgādināts, ka, runājot par tādiem nolīgumiem kā strīdīgie nolīgumi, ir svarīgi noskaidrot, vai ar šiem nolīgumiem konkurenti ar konkurenci saistīto risku apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību, novērtējot galvenokārt, vai tajos paredzēto līdzekļu pārskaitījumu neto bilance ir izskaidrojama tikai ar patenta īpašnieka un pārkāpuma izdarītāja komercinteresēm neīstenot konkurenci atbilstoši spējām.

135

Pārsūdzētā sprieduma 399. punktā Vispārējā tiesa galīgi ir konstatējusi, pirmkārt, ka, pat ja strīdīgajos nolīgumos nav ietverta neviena klauzula par neapstrīdēšanu, ģenērisko zāļu ražotājiem nebija intereses apstrīdēt jaunos Lundbeck paņēmiena patentus pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, jo apgrieztie maksājumi aptuveni atbilda peļņai, kuru tie bija cerējuši gūt, ienākot tirgū, vai zaudējumu atlīdzībai, ko tie varētu saņemt, ja uzvarētu tiesvedībā tiesā pret Lundbeck, un, otrkārt, pat ja tiktu pieņemts, ka šie maksājumi būtu mazāki nekā gaidāmie ieguvumi, tie tomēr ir noteikts un tūlītējs ieguvums, šiem ražotājiem neuzņemoties riskus, kuri varētu būt saistīti ar ienākšanu tirgū.

136

Ar šādu konstatējumu šajā gadījumā pietiek, lai pierādītu, ka strīdīgie nolīgumi ierobežo konkurenci mērķa dēļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka Lundbeck katrā ziņā apelācijas sūdzībā neatsaucas ne uz kādu ar šiem nolīgumiem saistītu konkurenci veicinošu ietekmi un tādējādi nav izpildījis pierādīšanas standartu, kurš ir prasīts 2020. gada 30. janvāra spriedumā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), it īpaši tā 107. punktā, un tas varētu likt noraidīt minēto nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ņemot vērā saprātīgas šaubas par to pietiekamo kaitīgumu konkurencei.

137

Vienkāršs nepamatots apgalvojums par strīdīgo nolīgumu konkurenci veicinošo ietekmi nevar būt pietiekams, lai noraidītu to kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c.C‑307/18, EU:C:2020:52, 110. punkts).

138

Lai gan prasībā atcelt tiesību aktu un konkrētāk tās pamatojumam izvirzītajā septītajā pamatā Lundbeck, protams, norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepareizi novērtējot strīdīgo nolīgumu efektivitātes palielināšanos LESD 101. panta 3. punkta piemērošanas ietvaros, tomēr ir jāsecina, ka pārsūdzētā sprieduma 708.–720. punkts, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi minēto pamatu, nav apstrīdēti šajā apelācijas tiesvedībā un ka minētajos punktos paustais pamatojums nav minēts, lai apšaubītu šo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, it īpaši Lundbeck2020. gada 6. februāra atbildē uz jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai.

139

Otrkārt, runājot par pirmā pamata trešo daļu, kas ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 472. un 473. punktu, kuros Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, lai rīcību kvalificētu kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, “hipotētiskā scenārija” pārbaude nav jāveic, ir jānorāda, ka šī pārbaude ļauj novērtēt saskaņotu darbību sekas, ņemot vērā LESD 101. pantu, ja minēto darbību analīze neatklāj pietiekamu kaitīgumu konkurencei, kas var ļaut to kvalificēt kā “ierobežojumu mērķa dēļ” (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c.C‑307/18, EU:C:2020:52, 115. un 118. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

140

Tādējādi, ja vien netiek noliegts skaidrs nošķīrums, kurš pastāv starp jēdzieniem “ierobežojums mērķa dēļ” un “ierobežojums seku dēļ”, kas izriet no LESD 101. panta 1. punkta formulējuma (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c.C‑307/18, EU:C:2020:52, 63. punkts), “hipotētiska scenārija” pārbaude, kuras mērķis ir atklāt konkrētu saskaņotu darbību sekas, nevar būt vajadzīga, lai saskaņotas darbības kvalificētu kā “ierobežojumu mērķa dēļ”.

141

Līdz ar to, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 472. punktā, lai šādas darbības kvalificētu kā “ierobežojumu mērķa dēļ”, svarīgi ir vienīgi pierādīt, ka tās ir pietiekami kaitējošas konkurencei, ņemot vērā šo tiesību normu saturu, mērķus, ko ar tām ir paredzēts sasniegt, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tās iekļaujas, un Komisijai nav pienākuma pārbaudīt to sekas.

142

Turklāt pretēji tam, ko Lundbeck norādīja 2020. gada 6. februāra atbildē uz jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai, “hipotētiska scenārija” pārbaude nevar būt vajadzīga atbilstoši 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) 37. punktam.

143

Lai gan minētajā punktā Tiesa, protams, ir precizējusi, ka tad, ja runa ir par nolīgumu, kura sekas ir uzņēmuma īslaicīga neielaišana tirgū, ir jānoskaidro, vai, minētajam nolīgumam nepastāvot, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka šis uzņēmums piekļūs minētajam tirgum, ir jākonstatē, ka šis precizējums attiecās uz vērtējumu par potenciālas konkurences attiecību esamību starp tāda nolīguma pusēm kā tie, kas tika aplūkoti lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, nevis uz minēto nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

144

Līdz ar to pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

145

Runājot par otro pamatu, nelemjot par tā pieņemamību, ko apstrīd Komisija, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 539. punktā Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, kā tas izriet no šī sprieduma 121. punkta, ir norādījusi, ka, pat ja strīdīgie nolīgumi nepārsniedza jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomu, šie nolīgumi tomēr bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 541. punkta, Lundbeck argumentu pārbaudi, kas ir kritizēta otrajā pamatā, Vispārējā tiesa veica tikai pakārtoti. Tādējādi, tā kā otrais pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīviem, tas ir jānoraida kā neefektīvs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, SV Capital/ABE, C‑577/15 P, EU:C:2016:947, 65. punkts).

146

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka trešajā pamatā Lundbeck atsaucas uz argumentāciju, kas ir pausta tā pirmā pamata pamatojumam. Risinājums, kas ir rasts saistībā ar šo pirmo pamatu, kurš attiecas uz strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ciktāl tie ietilpst tikai jauno Lundbeck paņēmiena patentu piemērošanas jomā, a fortiori ir spēkā arī saistībā ar trešo pamatu, kas attiecas uz dažu strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ciktāl tie pārsniedz minēto patentu piemērošanas jomu.

147

Līdz ar to no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais līdz trešais pamats ir jānoraida.

148

Ar prasības atcelt tiesību aktu devītā pamata pirmo daļu Lundbeck norādīja – ja pieņem, ka Komisijai bija pamats secināt, ka ar strīdīgajiem nolēmumiem ir pārkāpts LESD 101. pants, neviens spēkā esošs iemesls, ņemot vērā uzdoto faktisko un tiesību jautājumu novitāti un sarežģītību, Komisijai neļāva šajā gadījumā tam noteikt naudas sodus, nepārkāpjot tiesiskās drošības un noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma (nullum crimen, nulla poena sine lege) principus.

149

Lai noraidītu šo pamatu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 777. punktā būtībā uzskatīja, ka nolīgumos paredzētie konkurences ierobežojumi, ar kuriem oriģinālo zāļu ražotājam, izmantojot ievērojamus apgrieztos maksājumus, ir izdevies noteiktu laika periodu potenciālos konkurentus atturēt no ienākšanas tirgū, tajā laikā ne tikai nebija neparedzami, bet šo nolīgumu puses varēja saprātīgi apzināties, ka šie ierobežojumi ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam, kas tādējādi ļāva Komisijai tos sodīt, nepārkāpjot tiesiskās drošības un noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma (nullum crimen, nulla poena sine lege) principus.

150

Vispārējā tiesa šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 776. punktā it īpaši norādīja, ka daži ģenērisko zāļu ražotāji apzinājās strīdīgajiem nolīgumiem analogu nolīgumu pārkāpjošo raksturu un tieši tāpēc ir atteikušies noslēgt šādus nolīgumus.

151

Ar piekto pamatu, kas ir sadalīts trijās daļās, Lundbeck pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nepamatoti ir apstiprinājusi naudas sodus, kurus tam ir noteikusi Komisija.

152

Šī pamata pamatojumam Lundbeck norāda, pirmkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 777. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepareizi piemērojot vainas pakāpi, kāda ir vajadzīga, lai noteiktu naudas sodu pretkonkurences darbību īstenotājam, jo šādu naudas sodu var noteikt tikai tad, ja ir skaidrs – nevis tikai iespējams –, ka tās īstenotājs zināja par pārkāpuma pretkonkurences raksturu.

153

Otrkārt, ņemot vērā strīdīgo nolīgumu sarežģīto raksturu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinādama Komisijas secinājumu, ka Lundbeck nevarēja nezināt par tā rīcības pretkonkurences raksturu. Turklāt Lundbeck norāda, ka vismaz attiecībā uz visiem strīdīgajiem nolīgumiem šo secinājumu nevarēja pamatot ar pārsūdzētā sprieduma 776. punktā paredzētajiem dokumentiem, uz kuriem Vispārējā tiesa šajā ziņā ir pamatojusies, nesagrozot minētos dokumentus.

154

Treškārt, Lundbeck kritizē Vispārējo tiesu, ka tā nav ievērojusi tiesiskās drošības principu un principu par tiesību normas, ar ko tiek noteikts pārkāpums, jaunas interpretācijas atpakaļejoša spēka aizliegumu, apstiprinot pasludinātās sankcijas, kuras pārsniedz simboliskus naudas sodus. Būtu bijusi jānosaka simboliska summa, ņemot vērā, pirmkārt, strīdīgo nolīgumu radīto jautājumu sarežģīto un unikālo raksturu, otrkārt, faktisko apstākļu rašanās laikā pastāvošo nenoteiktību saistībā ar LESD 101. panta interpretāciju, kas it īpaši izriet no KFST paziņojumiem, kā arī, treškārt, ar šādiem nolīgumiem saistītu precedentu neesamību.

155

Komisija uzskata, ka piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

156

Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi apstrīdētā sprieduma 762. punktā, uzņēmums var tikt sodīts par rīcību, kas ietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja tas nevarēja nezināt par savas rīcības pretkonkurences raksturu, neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par Līguma konkurences tiesību normu pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 37. punkts).

157

No tā izriet – tas, ka šis uzņēmums juridiski kļūdaini kvalificē savu rīcību, ar kuru ir pamatots konstatējums par pārkāpumu, nevar to atbrīvot no naudas soda noteikšanas, ja tas nevarēja nezināt par minētās rīcības pretkonkurences raksturu (spriedums, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 38. punkts).

158

Tādējādi svarīgi ir zināt tikai to, vai minētais uzņēmums spēja noteikt, vai tā rīcībai ir pretkonkurences raksturs, nevis, kā to apgalvo Lundbeck, to, vai šis pats uzņēmums to faktiski bija konstatējis.

159

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 764. un 777. punktā atzina, ka strīdīgajos nolīgumos paredzētie konkurences ierobežojumi to noslēgšanas laikā ne tikai nebija neparedzami, bet šo nolīgumu puses varēja saprātīgi apzināties, ka šie ierobežojumi ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam.

160

Šī vērtējuma pamatojumam Vispārējā tiesa minētā sprieduma 765.–776. punktā galvenokārt ir atzinusi, pirmkārt, ka ne LESD 101. panta 1. punkta formulējums, ne ar šo tiesību normu saistītā judikatūra attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, attiecībā uz kuru Lundbeck neapgalvo, ka Vispārējā tiesa to būtu kļūdaini interpretējusi, nerada šaubas par strīdīgo nolīgumu pretrunā esamību LESD 101. panta 1. punktam, otrkārt, ka KFST nostājas ieņemšana attiecībā uz šiem nolīgumiem, pat ja tā būtu neviennozīmīga, nevar radīt tiesisko paļāvību par to, ka par minētajiem nolīgumiem nav paredzēti sodi, treškārt, ka par strīdīgajiem nolīgumiem noteiktā soda unikālais raksturs nevar pamatot tikai simboliskus naudas sodus un, ceturtkārt, ka daži ģenērisko zāļu ražotāji ļoti labi apzinājās strīdīgajiem nolīgumiem līdzīgu nolīgumu prettiesisko raksturu un tieši šī iemesla dēļ atteicās parakstīt šādus nolīgumus.

161

Šāds pamatojums juridiski pietiekami pierāda par strīdīgajiem nolīgumiem piemērojamā soda vismaz paredzamo raksturu.

162

Turklāt Lundbeck nav pamata apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus, atzīdama, ka daži ģenērisko zāļu ražotāji ļoti labi apzinājās strīdīgajiem nolīgumiem līdzīgu nolīgumu prettiesisko raksturu un tieši šī iemesla dēļ atteicās parakstīt šādus nolīgumus. Papildus tam, ka šis apgalvojums ir vērsts tikai pret vienu no iemesliem, kas pamatoja Vispārējās tiesas secinājumu un kas ir izklāstīti šī sprieduma 160. punktā, ir jāatgādina, ka, ņemot vērā tā pamata ārkārtējo raksturu, kurš attiecas uz faktu un pierādījumu sagrozīšanu, LESD 256. pantā, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmajā daļā un Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā it īpaši ir noteikts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus elementus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas analīzē, kuru dēļ tā, viņaprāt, ir izdarījusi šo sagrozīšanu (spriedums, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

163

Lai gan Lundbeck ir atsaucies uz pārsūdzētā sprieduma 776. punktā paredzēto dokumentu sagrozīšanu, tas nekādā veidā nav norādījis, kādas ir analīzes kļūdas, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi un kas tai esot likušas sagrozīt šos dokumentus. Līdz ar to, ciktāl piektais pamats attiecas uz iespējamu faktu un pierādījumu sagrozīšanu, tas ir jānoraida kā nepieņemams.

164

Turklāt tas, ka daži ģenērisko zāļu ražotāji vai Lundbeck personāla locekļi būtu varējuši paust šaubas par strīdīgo vai tiem līdzīgu nolīgumu likumību, ir elements, kas pilnībā var pamatot konstatējumu, ka Lundbeck spēja noteikt, ka tā rīcībai ir vai vismaz var būt pretkonkurences raksturs.

165

Visbeidzot, tas, ka Vispārējā tiesa apstiprināja Lundbeck uzliktos naudas sodus, kas pārsniedz simbolisku apmēru, nekādā ziņā nav pretrunā tiesiskās drošības principam, neraugoties uz strīdīgo nolīgumu radīto jautājumu unikālo un sarežģīto raksturu, precedenta neesamību vai ar šiem nolīgumiem saistītu dokumentu, kurus ir publicējusi KFST un kuru saturs ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 749.–752. punktā, esamību.

166

Pirmkārt, runājot par tāda soda unikālo raksturu, kurš ir noteikts par strīdīgajiem nolīgumiem, kā Vispārējā tiesa būtībā ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 763. punktā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pantā garantētais piemērojamo tiesību aktu precizitātes princips nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas aizliegtu to normu saturu, kurās ir paredzēta kriminālatbildība, noskaidrot pakāpeniski, tiesām sniedzot interpretāciju, ja vien šī interpretācija ir saprātīgi paredzama (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 167. punkts un tajā minētā judikatūra).

167

No šī sprieduma 114. punkta izriet, ka “ierobežojuma mērķa dēļ” kvalifikācija un a fortiori“konkurences ierobežojuma” kvalifikācija LESD 101. panta 1. punkta izpratnē ir jāveic tad, ja no attiecīgā izlīguma nolīguma analīzes izriet, ka tajā paredzētie līdzekļu pārskaitījumi ir izskaidrojami tikai ar attiecīgā patenta īpašnieka un pārkāpuma izdarītāja komercinteresēm neīstenot konkurenci atbilstoši spējām, ciktāl nolīgumi, ar kuriem konkurenti ar konkurenci saistīto risku apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību, acīmredzami ir kvalificējami kā “ierobežojums mērķa dēļ”.

168

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 764. un 777. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Lundbeck varēja paredzēt sodu par strīdīgajiem nolīgumiem atbilstoši LESD 101. pantam.

169

Otrkārt, runājot par norādēm, kas izriet no KFST izdotajiem dokumentiem, ir svarīgi norādīt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 749. un 750. punktā, kā arī 834. un 835. punktā būtībā pati ir konstatējusi vai nu, ka tie liecina, ka minētā iestāde uzskatīja, ka strīdīgie nolīgumi var ietekmēt konkurenci, ja izrādītos, ka Lundbeck ir maksājis konkurentiem, lai tie neienāktu tirgū, un tādējādi veido ļoti smagus LESD 101. panta pārkāpumus, vai arī, ka tie ir tikai Komisijas sākotnējā viedokļa atspoguļojums.

170

Turklāt, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 748. punktā, valsts konkurences iestādes nevar uzņēmumiem radīt tiesisku paļāvību, ka to rīcība nav pretrunā LESD 101. pantam, jo to kompetencē nav pieņemt negatīvu lēmumu, proti, lēmumu, ar kuru tiek konstatēta minētās tiesību normas pārkāpuma neesamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

171

Tāpat arī, runājot par Lundbeck apgalvojumu, ka attiecīgo naudas sodu noteikšana izraisa krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, pietiek norādīt, ka šis apgalvojums, kas pirmoreiz tika izvirzīts apelācijas tiesvedības stadijā, ir jauns pamats un tādējādi ir nepieņemams saskaņā ar Reglamenta 127. un 190. pantu, kuri aplūkoti kopā.

172

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 757. punkta, jaunā atcelšanas pamata pirmajā daļā Lundbeck ir tikai atsaucies uz tiesiskās drošības un noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma (nullum crimen, nulla poena sine lege) principu pārkāpumu.

173

Tādējādi piektais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

174

Ar prasības atcelt tiesību aktu desmito pamatu, kura pirmās un otrās daļas noraidījums ir apstrīdēts šajā apelācijas sūdzībā, Lundbeck norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas un kļūdas faktos, par tam noteikto naudas sodu pamatsummu atzīstot pārāk augstu procentuālo daļu, proti, 10 un 11 % no attiecīgā produkta pārdošanas apjoma atkarībā no strīdīgo nolīgumu ģeogrāfiskā tvēruma, kā arī attiecīgo pārkāpumu ilgumu neierobežojot tikai ar to laikposmu, kurā ģenērisko zāļu ražotāji faktiski bija gatavi ieiet tirgū, un tas nozīmēja, ka tiem bija vismaz viena TA attiecīgajās valstīs, kā tas nebija, piemēram, Austrijas gadījumā.

175

Lai noraidītu desmitā atcelšanas pamata pirmo daļu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 806. un 812. punktā ir konstatējusi, ka, nepieļaujot tiesību kļūdu un nepārkāpjot samērīguma principu, Komisija bija noteikusi attiecīgo naudas sodu pamatsummu atbilstoši 2006. gada Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 22. punktam.

176

Pārsūdzētā sprieduma 804. punktā tā it īpaši norādīja, ka “pretēji tam, ko šajā ziņā apgalvo[ja] [Lundbeck], Komisijai nebija jāsamazina [naudas sodu] pamatsumma tāpēc, lai ņemtu vērā pārdevumu vērtību vienīgi valstīs, kurās ģenērisko [zāļu ražotāji] bija veikuši visvairāk sagatavošanās darbu, lai ienāktu tirgū”, un ka, “runājot par pārkāpumiem mērķa dēļ, tā kā pārkāpumu, ko veidoja strīdīgie nolīgumi (izņemot nolīgumus, kas noslēgti ar Arrow), ģeogrāfiskais tvērums attiecās uz visu EEZ, Komisijai bija tiesības balstīties uz šo ģeogrāfisko tvērumu, sīkāk nepārbaudot ģenērisko [zāļu ražotāju] konkrētas perspektīvas ienākt tirgū katrā EEZ [dalīb]valstī”. Vispārējā tiesa šajā ziņā precizēja, ka “tieši strīdīgo nolīgumu puses ir tās, kas noteica šo nolīgumu un tādējādi arī šajā gadījumā aplūkoto pārkāpumu ģeogrāfisko tvērumu, nolemjot, ka tie attieksies uz visu EEZ (izņemot ar Arrow saistīto pārkāpumu)”.

177

Lai noraidītu desmitā atcelšanas pamata otro daļu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 815. un 816. punktā uzskatīja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka konkurence strīdīgo nolīgumu dēļ bija ierobežota visā to darbības laikā un ka Lundbeck nav pierādījis ne to, ka gadījumā, ja strīdīgie nolīgumi nepastāvētu, pat potenciāla konkurence starp tiem un ģenērisko zāļu ražotājiem nebūtu bijusi iespējama vai nebūtu pastāvējusi, ne arī to, ka šie nolīgumi nekādā veidā nav ierobežojuši konkurenci pretēji situācijai, kāda pastāvēja lietā, kurā ir taisīts 2012. gada 29. jūnija spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332). Tā arī norādīja, ka pretējs risinājums liktu noliegt nošķīrumu starp “reālu konkurenci” un “potenciālu konkurenci”.

178

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 842. punktā Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskatīja, ka šajā gadījumā nevar atzīt atbildību mīkstinošus apstākļus un ka to naudas sodu apmērs, kas Lundbeck ir noteikti apstrīdētajā lēmumā, ir jāapstiprina.

179

Ar sesto pamatu, kas ir iesniegts pakārtoti un kam ir trīs daļas, Lundbeck norāda – ar to, ka Vispārējā tiesa apstiprināja to naudas sodu aprēķinu, kurus tam ir noteikusi Komisija, ir pieļauta tiesību kļūda, un šis apstiprinājums ir nepietiekami pamatots.

180

Šī pamata pamatojumam Lundbeck norāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 804. punktā neuzskatot par vajadzīgu tam noteikto naudas sodu aprēķināšanas nolūkā izslēgt pārdošanas apjomus, ko strīdīgie nolīgumi nevarēja būt ietekmējuši, proti, Lundbeck pārdošanas apjomus dažās EEZ dalībvalstīs, kuru tirgus ģenērisko zāļu ražotājiem faktiski bija slēgts, jo pirms šo nolīguma spēkā esamības beigām tiem nebija izsniegta neviena TA vai, runājot par Austriju, tāpēc, ka Lundbeck patents uz AFV citalopramu tajā bija spēkā lielā minēto nolīgumu spēkā esamības laika daļā. Saskaņā ar 2006. gada Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 6. un 13. punktu Komisijai esot jāņem vērā tikai tie pārdošanas apjomi, kas faktiski ir saistīti ar attiecīgo pārkāpumu.

181

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 804. punktā arī esot nepareizi piemērojusi judikatūru, pirmkārt, uzskatot, ka “pārkāpuma mērķa dēļ” raksturs, kas piemīt strīdīgajiem nolīgumiem, atbrīvoja Komisiju no pienākuma veikt konkrētu pārbaudi, kaut gan šādai pārbaudei tomēr var būt zināma nozīme naudas sodu apmēra aprēķināšanā, kā Tiesa to ir norādījusi 2009. gada 4. jūnija sprieduma T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:343) 31. punktā. Otrkārt, neizslēdzot, kā tas bija lietā, kurā ir taisīts 2012. gada 29. jūnija spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332), no naudas sodu aprēķināšanas pārdošanas apjomus, kas atbilst darbībām, kuras nevar konkurēt strīdīgo nolīgumu piemērošanas laikā, Vispārējā tiesa neesot veikusi faktu un juridisku analīzi, kāda ir vajadzīga, lai noteiktu pārdošanas apjomus, kas ir tieši vai netieši saistīti ar attiecīgajiem pārkāpumiem, kā tas ir prasīts 2016. gada 28. jūnija spriedumā Telefónica/Komisija (T‑216/13, EU:T:2016:369, 309. punkts).

182

Otrkārt, Lundbeck kritizē Vispārējo tiesu, ka pārsūdzētā sprieduma 816. punktā tā nav pietiekami pamatojusi to, ka nav piemērojusi metodi, kas ir tikusi atzīta 2012. gada 29. jūnija spriedumā E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332). Vispārējā tiesa it īpaši neesot paskaidrojusi, kādā veidā ģenērisko zāļu ražotājiem de facto neesot bijis liegts iekļūt attiecīgo EEZ dalībvalstu tirgū, ņemot vērā TA neesamību un Lundbeck patenta uz AFV citaloprama esamību.

183

Treškārt, Lundbeck norāda, ka Vispārējā tiesa ir veikusi nepareizu lietas faktisko apstākļu vērtējumu, pārsūdzētā sprieduma 806. punktā uzskatīdama, ka to naudas sodu apmēra aprēķināšanai, kas tam tika noteikti saskaņā ar 2006. gada Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, Komisija pamatoti ar pārkāpumu saistīto pārdošanas apjomu procentuālo daļu noteica 10 un 11 % apmērā atkarībā no strīdīgo nolīgumu ģeogrāfiskā tvēruma. Ņemot vērā šo nolīgumu ierobežoto ģeogrāfisko ietekmi un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi līdzīgās lietās, kā arī to, ka minētie nolīgumi nav aizliegtas vienošanās, šīm procentuālajām daļām esot bijis jābūt mazākām un tās esot bijis jānosaka cik vien iespējams zemas.

184

Pirmkārt, runājot par sestā pamata pirmo un otro daļu, kas ir jāaplūko kopā, Lundbeck būtībā uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 804. un 816. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, neatbildot uz tā argumentāciju, uzskatīdama, ka Komisijai nav jāsamazina naudas sodu pamatsumma, lai ņemtu vērā pārdošanas apjomus vienīgi tajās valstīs, kurās ģenērisko zāļu ražotāji bija veikuši visvairāk sagatavošanās darbu ar mērķi ienākt tirgū.

185

Runājot par to, ka Komisija noteica naudas sodu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam, Tiesa jau ir atzinusi, ka šai iestādei katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā tā kontekstu, kā arī ar minēto regulu izveidotās sodu sistēmas izvirzītos mērķus, ir jānovērtē iecerētā ietekme uz attiecīgo uzņēmumu, it īpaši ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad ir ticis izdarīts pārkāpums (spriedums, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 16. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

186

Šajā ziņā, nosakot naudas soda apmēru, ir lietderīgi ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kurš, kaut arī tikai aptuveni un nepilnīgi, zināmā mērā raksturo tā lielumu un ekonomisko varu, gan šī apgrozījuma daļu, ko veido preces, uz kurām attiecas pārkāpums, un kas līdz ar to var būt pieturas punkts, nosakot tā apmēru (spriedums, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

187

Tā kā naudas sodus Komisija apstrīdētajā lēmumā noteica, piemērojot 2006. gada Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai gan šo pamatnostādņu 13. punktā paredzētais “pārdošanas apjoma” jēdziens, protams, nevar tikt piemērots tādējādi, lai tas ietvertu attiecīgā uzņēmuma pārdošanas apjomu, kas neietilpst pārmestās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomā, tas tomēr apdraud ar šo tiesību normu sasniedzamo mērķi, ja šis jēdziens tiktu uzskatīts par tādu, kurš attiecas vienīgi uz apgrozījumu, kas ir panākts tikai ar pārdošanu, par kuru ir konstatēts, ka to ir reāli ietekmējusi šī aizliegtā vienošanās (spriedums, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 19. punkts).

188

Protams, no šī apsvēruma izriet, ka no pārdošanas apjoma, kurš ir pārkāpuma priekšmets, ir jāizslēdz minētā pārkāpuma izdarītāja pārdošanas apjoms, kas ir īstenots tirgū, kurā nepastāv konkurence, piemēram, tirgū, kas ir aplūkots 2012. gada 29. jūnija spriedumā E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332, 105. un 155. punkts), uz kuru atsaucas Lundbeck, ciktāl šādu tirgu nevar ietekmēt LESD 101. pantā paredzētās pretkonkurences darbības, vai arī pārdošanas apjoms, ko ir īstenojis kāds no aizliegtas vienošanās dalībniekiem tirgos, kuros pārējie šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki nedarbojas un nevar tikt uzskatīti par potenciāliem konkurentiem.

189

Tomēr šajā gadījumā neviens no pārdošanas apjomiem, ko Komisija ir iekļāvusi apstiprinātajos pārdošanas apjomos, kuru kopējo apjomu ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa, neietilpst kādā no izslēgto pārdošanas apjomu kategorijām, kas ir paredzētas iepriekšējā punktā.

190

Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 222. un 223. punktā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par tiem pārdošanas apjomiem, kas ir īstenoti Austrijā, kur Lundbeck patents uz AFV citalopramu, kā tas uzskata, zaudēja spēku tikai 2003. gada aprīlī, proti, strīdīgo nolīgumu īstenošanas laikposmā, vai arī runa ir par tiem pārdošanas apjomiem, kas ir īstenoti valstīs, kurās ģenērisko zāļu ražotāji TA saņēma tikai šo nolīgumu īstenošanas laikposmā vai pat pēc tā, visi šie pārdošanas apjomi ir tikuši īstenoti tirgos, kuros attiecīgie zāļu ražotāji bija vismaz potenciāli konkurenti visā minēto nolīgumu darbības laikā, un to Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 815. punktā, un to apstiprina apelācijas sūdzības ceturtā pamata noraidījums.

191

Tādējādi nav pamata apgalvot, ka iepriekšējā punktā paredzētie pārdošanas apjomi vismaz netieši nebija saistīti ar konstatētajiem pārkāpumiem un ka tādējādi tie nebija jāņem vērā, aprēķinot Lundbeck noteiktos naudas sodus.

192

Kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 804. punktā, pašas strīdīgo nolīgumus puses noteica, ka šo nolīgumu ģeogrāfiskais tvērums, izņemot tos, kurus Lundbeck bija noslēdzis ar Arrow, attiecas uz visu EEZ, un tas pierāda, ka tās uzskatīja, ka katrā no EEZ tirgiem tie atrodas ja ne faktiskas, tad vismaz potenciālas konkurences attiecībās, kā rezultātā Lundbeck īstenotie pārdošanas apjomi katrā no minētajiem tirgiem saskaņā ar 2006. gada Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktu ir jāuzskata par pārdošanas apjomiem, “ar ko pārkāpums ir tieši vai netieši saistīts”.

193

Tādējādi Lundbeck nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 804. punktā ir pieļāvusi, ka saistībā ar strīdīgajiem nolīgumiem, izņemot nolīgumus starp Lundbeck un Arrow, tiek ņemti vērā tie pārdošanas apjomi, kas ir īstenoti visā EEZ teritorijā, sīkāk nepārbaudot ģenērisko zāļu ražotāju konkrētās iespējas ienākt tirgū katras EEZ dalībvalsts teritorijā.

194

Visbeidzot, nav arī pamata pārmest Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 816. punktā tā ir nepietiekami pamatojusi to, ka šajā gadījumā nav ticis piemērots risinājums, kas ir rasts 2012. gada 29. jūnija spriedumā E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332).

195

Minētajā punktā norādot, ka lieta, kurā ir pasludināts minētais spriedums, Lundbeck nekādi nelīdz, jo minētajā lietā vienā pārkāpuma perioda daļā nekāda konkurence nebija iespējama pat tad, ja minētajā lietā aplūkotais pret konkurenci vērstais nolīgums nepastāvētu, ņemot vērā, ka jebkāda konkurence tirgū bija likumiskā veidā likvidēta saskaņā ar šajā periodā piemērojamiem valsts tiesību aktiem, kas radīja faktisku monopola situāciju, Vispārējā tiesa ļāva ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kuru dēļ tā neapmierināja to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekamu informāciju, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, SatCen/KF, C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

196

No tā izriet, ka šī pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida kā nepamatotas.

197

Otrkārt, runājot par šī pamata trešo daļu, ir jāatgādina, ka Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, taisnīguma apsvērumu dēļ nav ar savu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemdama par to naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir piemēroti par Savienības tiesību pārkāpumu (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Philips un Philips France/Komisija, C‑98/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:774, 107. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

198

Tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka soda apmērs ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai būtu jākonstatē tiesību kļūda, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi neatbilstoša naudas soda apmēra dēļ (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Philips un Philips France/Komisija, C‑98/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:774, 107. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

199

No tā izriet – tā kā ar sestā pamata trešo daļu Lundbeck apstrīd vērtējumu, ko it īpaši pārsūdzētā sprieduma 842. punktā Vispārējā tiesa ir veikusi attiecībā uz noteikto naudas sodu apmēru, ņemot vērā lietas apstākļus, ne pierādot, ne arī apgalvojot, ka šis apmērs ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tas patiesībā cenšas panākt, ka no jauna tiek vērtēts tam noteikto naudas sodu apmēra atbilstošais raksturs. Tādējādi šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

200

Līdz ar to šīs apelācijas sūdzības sestais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots.

201

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

202

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

203

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Lundbeck atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tam ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt savus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus.

204

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 4. punktam, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā ir piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

205

Tā kā EFPIA piedalījās tiesvedībā Tiesā, jānolemj, ka šīs lietas apstākļos tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

206

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kuras iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

207

Līdz ar to Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: