Lieta C‑516/16

Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse eGen

pret

Agrarmarkt Austria

(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Darbības programma augļu un dārzeņu nozarē – Regula (EK) Nr. 1234/2007, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 361/2008 – 103.b, 103.d un 103.g pants – Eiropas Savienības finansiālais atbalsts – Īstenošanas regula (ES) Nr. 543/2011 – 60. pants un IX pielikuma 23. punkts – Ieguldījumi ražotāju organizāciju saimniecībās un/vai telpās – Jēdziens – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā noteiktība

Kopsavilkums – Tiesas (septītā palāta) 2017. gada 20. decembris

  1. Lauksaimniecība–Tirgu kopīgā organizācija–Augļi un dārzeņi–Ražotāju organizācijas–Savienības finansiālais atbalsts–Ieguldījumi ražotāju organizāciju saimniecībās un/vai telpās–Jēdziens

    (Komisijas Regulas Nr. 543/2011 IX pielikuma 23. punkts)

  2. Lauksaimniecība–Tirgu kopīgā organizācija–Augļi un dārzeņi–Ražotāju organizācijas–Savienības finansiālais atbalsts–Atteikumu izmaksāt finansiālā atbalsta atlikušo summu un lūgums atmaksāt nepamatoti izmaksāto atbalstu–Tiesiskās paļāvības aizsardzība–Neesamība

    (Komisijas Regulas Nr. 543/2011 IX pielikuma 23. punkts)

  3. Prejudiciāli jautājumi–Pieņemamība–Robežas–Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kas neļauj sniegt noderīgu atbildi

    (LESD 267. pants)

  4. Eiropas Savienības pašu resursi–Nepamatoti izmaksāts Savienības līdzfinansētais atbalsts–Neatgūšana–Pieļaujamība–Nosacījumi

  1.  Komisijas 2011. gada 7. jūnija Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari, IX pielikuma 23. punkts, ciktāl tajā ir atsauce uz ieguldījumiem, kas vērsti uz “ražotāju organizācijas [..] saimniecībām [un/vai telpām]”, ir jāinterpretē tādējādi, ka

    –

    tas apstāklis vien, ka ieguldījumi, kas veikti saskaņā ar šīs regulas 60. panta 1. punktā paredzēto darbības programmu, ir izvietoti uz zemesgabala, kura īpašnieks ir trešā persona, nevis attiecīgā ražotāju organizācija, atbilstoši šai pirmajai minētajai tiesību normai principā nav iemesls, kādēļ par izdevumiem, kas šai ražotāju organizācijai radušies saistībā ar šo ieguldījumu, nevar tikt saņemts atbalsts;

    –

    šī IX pielikuma 23. punkts attiecas uz ieguldījumiem, kas vērsti uz saimniecībām un/vai telpām, kuras gan juridiski, gan faktiski atrodas minētās ražotāju organizācijas ekskluzīvā kontrolē, tādējādi, ka jebkāda šo ieguldījumu izmantošana trešo personu labā ir izslēgta.

    (skat. rezolutīvās daļas 1) punktu)

  2.  Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka kompetentā valsts iestāde tādos apstākļos kā pamatlietā, pirmkārt, atsakās izmaksāt tāda finansiālā atbalsta atlikušo summu, kuru ražotāju organizācija bija pieprasījusi saistībā ar ieguldījumu, kas gala rezultātā tika atzīts par tādu, par kuru nevar tikt saņemts atbalsts saskaņā ar Regulas Nr. 543/2011 IX pielikuma 23. punktu, un, otrkārt, pieprasa šai ražotāju organizācijai atmaksāt jau saņemto atbalstu saistībā ar šo ieguldījumu.

    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jebkāda dalībvalsts rīcības brīvības izmantošana attiecībā uz iespēju prasīt vai neprasīt tādu Savienības līdzekļu atmaksu, kas piešķirti nepamatoti vai pieļaujot pārkāpumus, būtu pretrunā pienākumam atgūt nepamatoti vai pieļaujot pārkāpumus izmaksātos līdzekļus, kas dalībvalstu iestādēm noteikts kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 21. septembris, Deutsche Milchkontor u.c., no 205/82 līdz 215/82, EU:C:1983:233, 22. punkts).

    Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties pret skaidru Savienības tiesību noteikumu, un valsts iestādes, kas ir atbildīga par Savienības tiesību piemērošanu, Savienības tiesībām pretējā rīcība nevar pamatot tirgus dalībnieka tiesisku paļāvību, nodrošinot viņam Savienības tiesībām pretēju attieksmi (spriedumi, 1993. gada 1. aprīlis, Lageder u.c., no C‑31/91 līdz C‑44/91, EU:C:1993:132, 35. punkts, kā arī 2013. gada 20. jūnijs, Agroferm, C‑568/11, EU:C:2013:407, 52. punkts).

    Turklāt attiecīgās darbības programmas apstiprināšanas laikā jau bija skaidri noteikts, ka saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu ir nepieciešama stingra to nosacījumu interpretācija, kuri skar izdevumu attiecināšanu uz Savienību, jo kopējās lauksaimniecības politikas pārvaldīšana, piemērojot vienlīdzīgus nosacījumus dalībvalstu uzņēmumiem, liedz vienas dalībvalsts iestādēm, plaši interpretējot noteiktu tiesību normu, radīt šīs valsts tirgus dalībniekiem labvēlīgāku situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1985. gada 27. februāris, Itālija/Komisija, 55/83, EU:C:1985:84, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2014. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑610/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2349, 41. punkts).

    (skat. 68., 69. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

  3.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (skat. 80. un 82. punktu)

  4.  Tādos apstākļos kā pamatlietā Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja netiek ierobežota šī sprieduma iedarbība laikā, tām nav pretrunā tiesiskās noteiktības principa ņemšana vērā, lai novērstu nepamatoti izmaksāta atbalsta atgūšanu, ar nosacījumu, ka paredzētie nosacījumi ir tādi paši kā valsts finansiālā atbalsta atgūšanai noteiktie, ka pilnībā ir ņemtas vērā Eiropas Savienības intereses un ka ir pierādīta atbalsta saņēmēja labticība.

    Tādējādi par pretēju Savienības tiesībām nevar uzskatīt to, ka finansiālā atbalsta, ko nepamatoti izmaksājusi valsts pārvaldes iestāde, atgūšanas jomā valsts tiesībās vienlaicīgi ar tiesiskuma principu tiek ņemts vērā tiesiskās noteiktības princips, ņemot vērā, ka tas ir Savienības tiesību sistēmas daļa (spriedumi, 2002. gada 19. septembris, Huber, C‑336/00, EU:C:2002:509, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2007. gada 21. jūnijs, ROM projecten, C‑158/06, EU:C:2007:370, 24. punkts).

    It īpaši tiesiskās noteiktības princips prasa, lai Savienības tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt to pienākumu apjomu, kuri tām tajā ir noteikti. Personām nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi un jāspēj atbilstoši rīkoties (spriedums, 2007. gada 21. jūnijs, ROM–projecten, C‑158/06, EU:C:2007:370, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

    Ņemot to vērā, Savienības intereses tāda atbalsta atgūšanā, kas ticis saņemts, pārkāpjot atbalsta piešķiršanas nosacījumus, ir pilnībā jāņem vērā, izvērtējot attiecīgās intereses, tostarp, ja tika atzīts, neraugoties uz to, kas atgādināts iepriekšējā punktā, ka tiesiskās noteiktības principam ir pretrunā tas, ka atbalsta saņēmējam ir pienākums atbalstu atmaksāt (spriedumi, 2002. gada 19. septembris, Huber, C‑336/00, EU:C:2002:509, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2007. gada 21. jūnijs, ROM–projecten, C‑158/06, EU:C:2007:370, 32. punkts).

    Turklāt tikai gadījumā, ja atbalsta saņēmējs ir bijis labticīgs attiecībā uz atbalsta tiesiskumu, viņš var apstrīdēt tā atgūšanu (spriedums, 2002. gada 19. septembris, Huber, C‑336/00, EU:C:2002:509, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

    (skat. 97., 98., 100. un 101. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu).