–

G. Stollwitzer vārdā – M. Orgler un J. Pfurtscheller, Rechtsanwälte,

–

ÖBB Personenverkehr AG vārdā – C. Wolf, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll un G. Hesse, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, kā arī Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 2., 6. un 16. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp G. Stollwitzer un ÖBB-Personenverkehr AG (turpmāk tekstā – “ÖBB”) par Austrijas likumdevēja izveidotā profesionālā atalgojuma režīma, lai novērstu diskrimināciju vecuma dēļ, likumību.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

4

Šīs Direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, nepārsniedzot Eiropas Savienības kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz nodarbinātības un darba nosacījumiem, to skaitā atalgojuma nosacījumiem.

6

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

[..].”

7

Direktīvas 2000/78 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atceļ normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

8

Pēc 2009. gada 18. jūnija sprieduma Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) Bundesgesetz zur Neuordnung der Rechtsverhältnisse der Österreichischen Bundesbahnen (Bundesbahngesetz 1992) (Federālais likums par Austrijas federālā dzelzceļa tiesisko attiecību reorganizāciju (1992. gada Likums par federālo dzelzceļu), BGBl. I, 825/1992)) 2011. gadā tika grozīts (BGBl. I, 129/2011; turpmāk tekstā – “2011. gada Likums par federālo dzelzceļu”). Ar šo grozījumu šī likuma 53.a pantā no 2004. gada 1. janvāra tika ieviesta jauna atsauces datuma izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim noteikšanas kārtība.

9

2015. gada 28. janvāra spriedumā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) Tiesa atzina, ka ar 2011. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu ieviestais režīms ir pretrunā Savienības tiesībām, konkrēti Direktīvas 2000/78 2. pantam un 6. panta 1. punktam, jo veiktajā likuma grozījumā, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, gan tiek ieskaitīti dienesta laikposmi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet vienlaikus ir paredzēta tiesību norma, ar kuru vienīgi attiecībā uz darbiniekiem, ko ir skārusi šī diskriminācija, par vienu gadu ir pagarināts izvirzīšanai augstākam līmenim prasītais laikposms katrā no trim pirmajiem atalgojuma līmeņiem, šādi atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ galīgi apstiprinot. Pēc šī sprieduma 2011. gada Likumā par federālo dzelzceļu 2015. gadā tika izdarīts jauns grozījums (BGBl. I, 64/2015; turpmāk tekstā – “2015. gada Likums par federālo dzelzceļu”).

10

2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pants ir formulēts šādi:

“(1)   Atsauces datums izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim ir datums, kurā pirmoreiz sākas tā termiņa tecējums, kas ļauj tikt izvirzītam augstākam atalgojuma līmenim.

(2)   Aprēķinot atsauces datumu izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim, tiek ieskaitīti tikai tie laikposmi, ko persona ir pabeigusi, būdama darba attiecībās vai kā māceklis arodmācību attiecībās:

(3)   Izvirzīšana augstākam atalgojuma līmenim notiek nākamajā 1. janvārī pēc izvirzīšanai paredzētā termiņa beigām.

[..]

(5)   Pēc pienācīgas [iepriekšējo dienesta laikposmu] paziņošanas un apliecinājumu sniegšanas, vēlākais, pēc 4. punktā norādītā termiņa beigām, tiek veikta klasificēšana Allgemeine Vertragsbedingungen für Dienstverträge bei den Österreichischen Bundesbahnen (AVB) [Vispārīgo līguma noteikumu darba līgumiem ar Austrijas dzelzceļu] 2. un 2.a pielikumā ietverto algu tabulu atalgojuma līmeņos, pamatojoties uz atbilstoši 2. punktam noteikto atsauces datumu izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim.

(6)   Klasificēšana atbilstoši 5. punktam neizraisa pirms [2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu] izsludināšanas saņemto algu samazināšanu. Ja klasificēšana saskaņā ar 5. punktu izraisa pasliktinājumu salīdzinājumā ar pēdējā mēnesī pirms [2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu] izsludināšanas saņemto algu, tiek saglabāta šī pēdējā saņemtā alga, kamēr alga, kas izriet no klasificēšanas atbilstoši 5. punktam, sasniedz saglabātās algas apmēru saskaņā ar [Vispārīgo līguma noteikumu darba līgumiem ar Austrijas dzelzceļu] 2. un 2.a pielikumu.

[..]”

11

G. Stollwitzer1983. gada 17. janvārī uzsāka darbu kādā no ÖBB priekšgājējiem uzņēmumiem. Ņemot vērā G. Stollwitzer pabeigtos dienesta laikposmus pirms darba uzsākšanas, par atsauces datumu viņa izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim tika noteikts 1980. gada 2. jūlijs.

12

Šis datums tostarp nosaka atalgojuma grupu algu tabulā, kuras ietvaros darbinieks regulāros intervālos tiek izvirzīts augstākam līmenim. Tas tolaik tika noteikts, aprēķinot pirms dienesta attiecību uzsākšanas pabeigtos nodarbinātības laikposmus, tomēr ieskaitīti netika laikposmi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Bija noteikts, ka izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim prasītais laikposms ir divi gadi attiecībā uz visiem līmeņiem.

13

Pieņemot 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu, Austrijas likumdevējs attiecībā uz ÖBB bija izšķīries par iepriekšējo nodarbinātības laikposmu ieskaitīšanas pilnīgu reformu ar atpakaļejošu spēku, lai atceltu diskrimināciju vecuma dēļ, ko Tiesa bija konstatējusi 2015. gada 28. janvāra spriedumā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38).

14

Pamatojoties uz 2009. gada 18. jūnija spriedumu Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) un 2015. gada 28. janvāra spriedumu ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38), G. Stollwitzer cēla prasību Landesgericht Innsbruck (Insbrukas apgabaltiesa, Austrija) pret ÖBB, lūdzot piespriest minētajai izmaksāt viņam naudas summu, kas atbilst starpībai starp algu, ko viņš saņēma 2008.–2015. gadā, un to, kas viņam, viņa ieskatā, būtu pienākusies, ja izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim prasītie laikposmi būtu tikuši aprēķināti atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas pastāvēja pirms 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a panta spēkā stāšanās, bet iekļaujot dienesta laikposmus pirms viņa 18. dzimšanas dienas.

15

Landesgericht Innsbruck (Insbrukas apgabaltiesa) prasību noraidīja, uzskatot, ka, piemērojot 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu ar atpakaļejošu spēku, diskriminācija vecuma dēļ ir tikusi pilnīgi izbeigta. Tā kā G. Stollwitzer nevarēja sniegt apliecinājumu atbilstoši šī likuma 53.a panta 2. punktam prasītajiem dienesta laikposmiem, viņa gadījumā atsauces datums atalgojuma aprēķinam nebija nekādā ziņā mainījies.

16

G. Stollwitzer šo spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā Oberlandesgericht Innsbruck (Apelācijas tiesa Insbrukā, Austrija). Paralēli viņš iesniedza sūdzību Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija), kuras izskatīšanas noslēgumā minētā tiesa 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu atzina par saderīgu ar Austrijas konstitucionālo sistēmu. Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) šajā ziņā norādīja, ka pēc 2015. gada 28. janvāra sprieduma ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) visu uzņēmuma darbinieku atsauces datumi izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim ir tikuši ļoti precīzi pārrēķināti. Gadījumā, ja atsauces datumu izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim izmaiņas dažiem no viņiem izraisīja pasliktinājumu, lai tiktu ievērots tiesiskās paļāvības princips, tika saglabātas pastāvošās algas atbilstoši šī likuma 53.a panta 6. punktam (turpmāk tekstā – “iegūto tiesību saglabāšanas klauzula”).

17

Iesniedzējtiesas ieskatā, ir jāizvērtē, vai ar 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu diskriminācija vecuma dēļ tiešām ir tikusi pilnīgi novērsta. Šajā ziņā esot jāizvērtē, vai ar šo tiesību normu nav radīta jauna diskriminācijas forma, kas atšķiras no iepriekš piemērojamajās tiesību normās ietvertās.

18

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Innsbruck (Apelācijas tiesa Insbrukā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 45. pants, kā arī Direktīvas 2000/78 2., 6. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds tiesiskais regulējums kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un ar kuru, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, kas ir radusies, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, klasificējot uzņēmuma darbiniekus algu skalā, tiek ieskaitīti tikai pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas pabeigtie nodarbinātības laikposmi, šis vecuma ierobežojums ir atcelts ar atpakaļejošu spēku un attiecībā uz visiem šiem darbiniekiem, bet ir pieļauta tikai tādas darba pieredzes ņemšana vērā, kas ir iegūta uzņēmumos, kuri darbojas tajā pašā ekonomikas nozarē.

20

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Direktīvas 2000/78 nosaukuma un preambulas, gan arī no tās satura un mērķa izriet, ka ar to ir paredzēts izveidot vispārēju sistēmu, lai ikvienai personai garantētu vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā, tai nodrošinot efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kuras pamatā ir kāds no tās 1. pantā minētajiem iemesliem, pie kuriem pieder vecums (skat. spriedumu, 2016. gada 10. novembris, de Lange, C‑548/15, EU:C:2016:850, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktam šajā direktīvā ar “vienlīdzīgas attieksmes principu” tiek saprasta jebkādas tādas tiešas vai netiešas diskriminācijas neesamība, kuras pamatā ir viens no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem.

22

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu tieša diskriminācija pastāv tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu vecuma dēļ izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu netieša diskriminācija pastāv tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ noteikta vecuma personas atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām, ja vien šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar leģitīmu mērķi un ja vien līdzekļi šā mērķa sasniegšanai nav pienācīgi un vajadzīgi.

23

Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantā ir paredzēti trīs posmi. Pirmajā no tiem ar atpakaļejošu spēku tiek pārrēķināts attiecīgā darbinieka atsauces datums izvirzīšanai augstākam līmenim viņa amatam atbilstošajā algu tabulā. Tādējādi šī jaunā datuma aprēķinam šajā tiesiskajā regulējumā pilnā apmērā un neatkarīgi no vecuma, kuros šis darbinieks tos ir pabeidzis, tiek ņemti vērā vienīgi iepriekšējie nodarbinātības laikposmi, kas ir pabeigti Austrijas, citu dalībvalstu un Turcijas Republikas, kā arī Šveices Konfederācijas dzelzceļa uzņēmumos. Šajā jaunajā tiesiskajā regulējumā turpretim vairs nav paredzēta citu minētā darbinieka iepriekšējo nodarbinātības laikposmu ieskaitīšana.

24

Otrajā posmā attiecīgais darbinieks tiek pārklasificēts atbilstoši jaunajam atsauces datumam izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim, tas ir, viņam tiek piemērots ar 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu izveidotais režīms. Jaunais atsauces datums, kas tiek ņemts vērā izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim, tādējādi var izraisīt algas pieaugumu un līdz ar to – algas parādu izmaksu. Atbilstoši iegūto tiesību saglabāšanas klauzulai, ja jaunais atsauces datums izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim izraisa attiecīgā darbinieka klasificēšanu zemākā līmenī, ar iegūto tiesību aizsardzību saistītu iemeslu dēļ tiek saglabāta alga, kas faktiski tika saņemta šī jaunā datuma noteikšanas brīdī. Šī alga viņam tiek garantēta, kamēr viņš būs pabeidzis augstāka līmeņa sasniegšanai nepieciešamo dienesta laikposmu, pamatojoties uz jauno atsauces datumu izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim.

25

Austrijas likumdevēja paredzētajā trešajā posmā attiecībā uz visiem ÖBB darbiniekiem tiek ieviests jauns papildu algas līmenis pirms pēdējā algas līmeņa, lai kompensētu nelabvēlīgas finansiālās sekas, ko pretējā gadījumā izraisītu atsauces datuma izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim izmaiņas.

26

Ir jāizvērtē, vai ar šo tiesisko regulējumu netiek turpināta agrākajos režīmos pastāvējusī diskriminācija vecuma dēļ un netiek ÖBB darbinieku vidū radīta jauna diskriminācija vecuma dēļ.

27

Iesniedzējtiesas ieskatā, algu pieaugums, kas izriet no to dienesta laikposmu ieskaitīšanas, kuri ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, atbilstoši 2009. gada 18. jūnija spriedumam Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) un 2015. gada 28. janvāra spriedumam ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) ar režīmu, kas tika izveidots ar 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantu, ir pilnīgi likvidēts, jo, pirmkārt, gandrīz vispār netiek ieskaitīti no 18 gadu vecuma sasniegšanas līdz dienesta uzsākšanas pabeigtie dienesta laikposmi, lai gan šie laikposmi attiecīgajam darbiniekam sniedz prasmi labāk veikt savu darbu, otrkārt, ir ieviests jauns pirmspēdējais atalgojuma līmenis un, treškārt, iegūto tiesību saglabāšanas klauzulas dēļ. Šie pasākumi katrā ziņā izraisot to, ka tiek samazināti darbinieku, kuri līdz tam netika diskriminēti, visas profesionālās dzīves laikā gūtie ienākumi.

28

Pirmkārt, ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz kļūdainu šo spriedumu interpretāciju. Nav tā, ka, saskaņojot valsts tiesību aktus ar 2015. gada 28. janvāra spriedumu ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38), darbiniekiem, kurus bija skārusi Tiesas konstatētā diskriminācija, noteikti būtu jāpiešķir tiesības uz šādu algu pieaugumu. Kā Tiesa ir norādījusi minētā sprieduma 43.–45. punktā, lai gan dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2000/78 16. pantam ir pienākums atcelt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, tomēr ar šo pantu tām ir nevis paredzēts pienākums diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā veikt kādus konkrētus pasākumus, bet gan tām ir ļauts no vairākiem risinājumiem, kuri ir piemēroti, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi, brīvi izvēlēties to, kas tām šim nolūkam šķiet atbilstošākais, ņemot vērā iespējamās situācijas.

29

Līdz ar to nav tā, ka, veicot šādu saskaņošanu, lai atceltu diskrimināciju vecuma dēļ, atbilstoši šīs direktīvas 16. pantam darbiniekam, kura nodarbinātības laikposmi, kas ir pabeigti, pirms viņam ir apritējuši 18 gadi, diskriminējošo valsts tiesību aktu piemērošanas dēļ nav tikuši ieskaitīti, veicot aprēķinu izvirzīšanas augstākam līmenim nolūkos, noteikti tiks ļauts saņemt finansiālu kompensāciju, kura atbilst starpībai starp algu, ko viņš būtu saņēmis, ja nebūtu diskriminācijas, un algu, ko viņš ir faktiski saņēmis.

30

Citiem vārdiem sakot, diskriminācijas atcelšana tomēr nenozīmē, ka agrākajā tiesiskajā režīmā diskriminētās personas automātiski iegūst tiesības ar atpakaļejošu spēku saņemt šādu algas starpību vai piedzīvot algu pieaugumu nākotnē. Tas tā ir vienīgi, ja un tikmēr, kamēr valsts likumdevējs nav veicis pasākumus, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme. Šādā gadījumā vienlīdzības principa ievērošana var tikt nodrošināta vienīgi, piešķirot nelabvēlīgajā situācijā esošajai personu kategorijai tās pašas priekšrocības, kādas ir privileģētajai kategorijai piederīgajām personām, kas ir režīms, kurš nepareizas Savienības tiesību piemērošanas gadījumā ir vienīgā derīgā atsauces sistēma (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, ÖBB Personenverkehr, C‑417/13, EU:C:2015:38, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 36. punktā, lai novērstu diskrimināciju vecuma dēļ, ko Tiesa bija konstatējusi 2009. gada 18. jūnija spriedumā Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381), Austrijas likumdevējam bija tiesības – kuras tas arī izmantoja – izlemt agrāko nodarbinātības laikposmu ieskaitīšanas režīmu grozīt kopumā ar atpakaļejošu spēku. Vienkārši atcelt aizliegumu ieskaitīt pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas iegūto profesionālo pieredzi bija tikai viena no iespējām, ko likumdevējs varēja izmantot, lai izpildītu Direktīvas 2000/78 normu prasības.

32

Ir jākonstatē arī, ka spēkā stāšanās ar atpakaļejošu spēku dēļ vecuma kritērijs formāli ir atcelts, šādi pieļaujot darba pieredzes ņemšanu vērā neatkarīgi no tā, kurā vecumā tā ir iegūta.

33

Turklāt 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pants ir bez izšķirības piemērojams visiem ÖBB darbiniekiem, tātad gan tiem, kuri agrākajā sistēmā tika diskriminēti, gan tiem, kuri tajā bija privileģēti, un ar šo tiesību normu visi šie darbinieki tiek pārcelti uz jauno ar to izveidoto atalgojuma sistēmu.

34

Šajā ziņā 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pants atšķiras no valsts tiesiskā regulējuma, uz ko attiecas lietas, kuras ir pamatā 2014. gada 11. novembra spriedumam Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359) un 2015. gada 28. janvāra spriedumam ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) un kurās jaunais regulējums izraisīja tiesiskās sekas tikai attiecībā uz darbiniekiem, kas agrākajā sistēmā tika diskriminēti, un tādējādi starp šīm divām darbinieku grupām atšķirīgā attieksme attiecībā uz klasificēšanu atalgojuma skalā turpināja pastāvēt.

35

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka darbiniekiem, kuri pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas ir pabeiguši nodarbinātības vai mācību laikposmus, kuri neietilpst tajos, kas tiek ieskaitīti, pamatojoties uz 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantā noteikto režīmu (turpmāk tekstā – “neatbilstīga darba pieredze”), šo laikposmu ieskaitīšana tiek atteikta tāpat kā pirms šī likuma stāšanās spēkā, turklāt gan nosakot pirms minētā likuma izsludināšanas saņemto atalgojumu, kura saglabāšana saskaņā ar to tiek garantēta atbilstoši iegūto tiesību saglabāšanas klauzulai, gan vēl neparedzēto algas parādu izmaksas vajadzībām.

36

Tomēr pie šīs kategorijas pieder vienīgi tie darbinieki, kuriem ir tikai neatbilstīga darba pieredze.

37

Tādējādi ar iesniedzējtiesas pausto apsvērumu, saskaņā ar kuru diskrimināciju vecuma dēļ varētu izraisīt to laikposmu neieskaitīšana, kas pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas ir pabeigti citos uzņēmumos, tiek apšaubīta jaunā darba pieredzes vērā ņemšanas kārtība, par kuru ir izšķīries valsts likumdevējs.

38

Austrijas valdība šajā ziņā uzsver, ka neierobežotā neatbilstīgās darba pieredzes ņemšana vērā 50 % apjomā agrākajā tiesiskajā regulējumā pārsniedza atlīdzinājumu par attiecīgajā jomā iegūto darba pieredzi un būtībā bija saistīta ar tādiem pašiem trūkumiem kā vecuma kritērijs, jo nebija balstīta uz darba pieredzi, kas attiecīgajam darbiniekam sniedz prasmi labāk veikt savus pienākumus ÖBB dienestā.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atlīdzinājuma sniegšana par tādu darbinieka iegūto darba pieredzi, kura attiecīgajam darbiniekam sniedz prasmi labāk veikt savus pienākumus, ir leģitīms algu politikas mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 3. oktobris, Cadman, C‑17/05, EU:C:2006:633, 34. un nākamie punkti, un 2009. gada 18. jūnijs, Hütter, C‑88/08, EU:C:2009:381, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tātad darba devējam principā ir tiesības atalgojumā ņemt vērā tikai šādus iepriekš pabeigtos nodarbinātības laikposmus.

40

Otrkārt, Tiesa ir paudusi uzskatu, ka, lai gan valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiek ieskaitīti noteikti iepriekšējie nodarbinātības laikposmi, bet citi vērā ņemti netiek, protams, var radīt atšķirīgu attieksmi pret darbiniekiem atkarībā no datuma, kurā attiecīgais uzņēmums viņus ir pieņēmis darbā, tomēr šī atšķirīgā attieksme nav ne tieši, ne netieši balstīta uz vecumu, ne arī uz kādu notikumu, kas ir saistīts ar vecumu. Tā, kas netiek ņemta vērā, ir citos uzņēmumos iegūtā darba pieredze, kas netiek ņemta vērā neatkarīgi ne no vecuma, kurā tā ir iegūta, ne no tā, kādā vecumā attiecīgais darbinieks ir pieņemts darbā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 7. jūnijs, Pebros Servizi, C‑132/11, EU:C:2012:329, 29. punkts).

41

Treškārt, runājot par iegūto tiesību saglabāšanas klauzulu, atbilstoši kurai, ja jaunais atsauces datums izvirzīšanai augstākam atalgojuma līmenim izraisa attiecīgā darbinieka klasificēšanu zemākā līmenī, ar iegūto tiesību aizsardzību saistītu iemeslu dēļ tiek saglabāta alga, kura faktiski tika saņemta šī jaunā datuma noteikšanas brīdī, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šī klauzula sniedz darbiniekam garantiju tikt pārceltam jaunajā sistēmā bez finansiāliem zaudējumiem, ievērojot iegūtās tiesības un tiesiskās paļāvības aizsardzību, kas ir nodarbinātības politikas un darba tirgus leģitīms mērķis.

42

Katrā ziņā ir jānorāda, ka šādu klauzulu ir paredzēts attiecināt tikai uz tiem darbiniekiem, kuri vairs nevar atsaukties uz savu neatbilstīgo darba pieredzi. Tādējādi ar iegūto tiesību saglabāšanas klauzulas piemērošanas sekām saistīta šķietama diskriminācija katrā ziņā būtu balstīta nevis uz vecuma kritēriju, bet gan uz iepriekšējās darba pieredzes vērā ņemšanas kārtību. Tomēr no šī sprieduma 39. un 40. punkta izriet, ka šāds pamatojums šajā gadījumā nevar tikt apšaubīts.

43

Tas pats attiecas uz pirmspēdējā atalgojuma līmeņa ieviešanu, kuras mērķis, kā izriet it sevišķi no atbildēm uz Tiesas uzdotu jautājumu, ir kompensēt ar pārklasificēšanu zemākā līmenī saistītās sekas.

44

Tādējādi, ņemot vērā saskaņā ar Savienības tiesībām visām dalībvalstīm noteiktos pienākumus attiecībā uz diskriminācijas vecuma dēļ atcelšanu iepriekšējo nodarbinātības laikposmu ieskaitīšanas jomā un valsts likumdevējam piemītošo brīvību pārveidot ÖBB darbinieku algu režīmu, ir jākonstatē, ka spēkā esošo tiesību nepieciešamais grozījums nezaudē savu nediskriminējošo raksturu tāpēc, ka visaptveroša darbinieku pārcelšana uz jaunu iepriekšējās darba pieredzes vērā ņemšanas sistēmu, neizraisot atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, nav labvēlīga visiem darbiniekiem. Līdz ar to šajā kontekstā nešķiet, ka Austrijas likumdevējs būtu pārsniedzis tam šajā jomā sniegto pilnvaru robežas.

45

Šādos apstākļos, ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību ne tikai sociālās politikas un nodarbinātības jomā izvirzāma noteikta mērķa izvēlē, bet arī tā sasniegšanai derīgu pasākumu noteikšanā, ir jāuzskata, ka Austrijas likumdevējs 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a panta pieņemšanas procesā ir ievērojis līdzsvaru starp diskriminācijas vecuma dēļ atcelšanu, no vienas puses, un agrākajā tiesiskajā režīmā iegūto tiesību saglabāšanu, no otras puses.

46

Visbeidzot, runājot par LESD 45. pantu, tā kā 2015. gada Likuma par federālo dzelzceļu 53.a pantā ir tieši paredzēta tādu iepriekšējo nodarbinātības laikposmu dzelzceļa nozarē ieskaitīšana, kuri ir pabeigti citās dalībvalstīs, ir jāatzīst, ka Tiesai nav zināms neviens apstāklis, kas ļautu konstatēt šajā pantā paredzētu iespējamu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības pārkāpumu.

47

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2., 6. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un ar kuru, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, kas ir radusies, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, klasificējot uzņēmuma darbiniekus algu skalā, tiek ieskaitīti tikai pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas pabeigtie nodarbinātības laikposmi, šis vecuma ierobežojums ir atcelts ar atpakaļejošu spēku un attiecībā uz visiem šiem darbiniekiem, bet ir pieļauta tikai tādas darba pieredzes ņemšana vērā, kas ir iegūta uzņēmumos, kuri darbojas tajā pašā ekonomikas nozarē.

48

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro uzdoto jautājumu nav jāatbild.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 45. pants, kā arī Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2., 6. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un ar kuru, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, kas ir radusies, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, klasificējot uzņēmuma darbiniekus algu skalā, tiek ieskaitīti tikai pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas pabeigtie nodarbinātības laikposmi, šis vecuma ierobežojums ir atcelts ar atpakaļejošu spēku un attiecībā uz visiem šiem darbiniekiem, bet ir pieļauta tikai tādas darba pieredzes ņemšana vērā, kas ir iegūta uzņēmumos, kuri darbojas tajā pašā ekonomikas nozarē.