Lieta C‑449/16

Kerly Del Rosario Martinez Silva

pret

Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS)
un
Comune di Genova

(Corte d’appello di Genova lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 3. pants – Ģimenes pabalsti – Direktīva 2011/98/ES – 12. pants – Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi – Trešo valstu valstspiederīgie, kuriem ir vienota atļauja

Kopsavilkums – Tiesas (septītā palāta) 2017. gada 21. jūnija spriedums

  1. Sociālais nodrošinājums–Migrējoši darba ņēmēji–Savienības tiesiskais regulējums–Materiālā piemērošanas joma–Minētie pabalsti un izslēgtie pabalsti–Atšķirības kritēriji

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkts)

  2. Sociālais nodrošinājums–Ģimenes pabalsti–Jēdziens–Pabalsts ģimenēm ar vismaz trim nepilngadīgiem bērniem–Iekļaušana

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 1. panta z) punkts un 3. panta 1. punkta j) apakšpunkts)

  3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija–Imigrācijas politika–Vienota pieteikšanās procedūra, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā–Direktīva 2011/98–Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi–Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru vienotas atļaujas īpašniekam tiek liegts ģimenēm ar vismaz trim nepilngadīgiem bērniem paredzētais pabalsts–Nepieļaujamība

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98 2. panta c) punkts, 3. panta c) punkts un 12. pants; Padomes Direktīva 2003/109)

  1.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 20.–22. punktu)

  2.  Kas attiecas uz jautājumu par to, vai konkrēts pabalsts ir viens no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā minētajiem ģimenes pabalstiem, ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs regulas 1. panta z) punktu “ģimenes pabalsts” ir visi pabalsti natūrā vai naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus, izņemot šīs regulas I pielikumā minēto uzturēšanas maksājumu un īpašo bērna piedzimšanas un adoptēšanas pabalstu avansus. Tiesa jau ir nospriedusi, ka izteikums “segt ģimenes izdevumus” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas tostarp attiecas uz publisko ieguldījumu ģimenes budžetā, lai atvieglotu finanšu slogu saistībā ar bērnu uzturēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Hliddal un Bornand, C‑216/12 un C‑217/12, EU:C:2013:568, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

    Attiecībā uz pabalstu, par kuru ir runa pamatlietā, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, ANF tiek maksāts saņēmējiem, kuri to pieprasa, ja ir izpildīti Likuma Nr. 448/1998 65. pantā paredzētie nosacījumi par bērnu skaitu un ienākumiem. Tādējādi šis pabalsts tiek piešķirts, individuāli un diskrecionāri neizvērtējot pieteicēja personiskās vajadzības, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju. Otrkārt, ANF veido naudas summa, kas šiem saņēmējiem tiek izmaksāta katru gadu un kas ir paredzēta, lai segtu ģimenes izdevumus. Tādējādi runa ir par pabalstu naudā, kas domāts, lai ar publisko ieguldījumu ģimenes budžetā atvieglotu finanšu slogu saistībā ar bērnu uzturēšanu.

    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tāds pabalsts kā ANF ir sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas ir viens no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā minētajiem ģimenes pabalstiem.

    (sal. ar 23.–25. punktu)

  3.  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir vienota atļauja šīs direktīvas 2. panta c) punkta nozīmē, nevar saņemt tādu pabalstu kā pabalsts ģimenēm ar vismaz trim nepilngadīgiem bērniem, kas izveidots ar 1998. gada 23. decembralegge n. 448 – Misure di finanza pubblica per la stabilizzazione e lo sviluppo (Likums Nr. 448 par valsts finanšu pasākumiem stabilizācijai un attīstībai).

    Šajā ziņā no Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta, to skatot kopa ar tās 3. panta c) punktu, izriet, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, ir jābauda tostarp pirmajā no šīm tiesību normām paredzētā vienlīdzīga attieksme. Un tā tas ir gadījumā ar trešās valsts valstspiederīgo, kam ir vienota atļauja šīs direktīvas 2. panta c) punkta nozīmē, jo saskaņā ar šo tiesību normu šī atļauja šādam valstspiederīgajam ļauj likumīgi uzturēties to izsniegušās dalībvalsts teritorijā nolūkā strādāt.

    Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2011/98 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta pirmo daļu dalībvalstis var ierobežot ar šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu trešo valstu darba ņēmējiem piešķirtās tiesības, izņemot attiecībā uz tiem trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta otro daļu dalībvalstis var nolemt, ka tās 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, kā arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts uzturēties tās teritorijā studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu.

    Tādējādi, tāpat kā Direktīva 2003/109, Direktīva 2011/98 noteiktiem trešo valstu valstspiederīgajiem par labu paredz tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas ir vispārējs noteikums, un uzskaita atkāpes no šīm tiesībām, kuras dalībvalstīm ir iespēja noteikt. Līdz ar to uz šīm atkāpēm var atsaukties tikai tad, ja par šīs direktīvas īstenošanu kompetentās attiecīgās dalībvalsts iestādes ir skaidri pateikušas, ka tās gatavojas izmantot šo atkāpi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 86. un 87. punkts).

    (sal. ar 27.–29. un 32. punktu un rezolutīvo daļu)