Lieta C‑441/16

SMS group GmbH

pret

Direcţia Generală Regională a Finanţelor Publice Bucureşti

(Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Astotā direktīva 79/1072/EEK – Direktīva 2006/112/EK – Nodokļa maksātājs, kas dzīvo citā dalībvalstī – Par importētajām precēm samaksātā PVN atmaksāšana – Nosacījumi – Objektīvi elementi, kas apstiprina nodokļa maksātāja nodomu importētās preces izmantot savai saimnieciskajai darbībai – Būtisks risks, ka importu pamatojušais darījums netiks veikts

Kopsavilkums – Tiesas (desmitā palāta) 2017. gada 21. septembra spriedums

Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Nodokļa atmaksāšana valstī nereģistrētiem nodokļa maksātājiem – Preču importēšanas līguma izpildes apturēšana – Darījuma, kam bija paredzētas minētās preces, neīstenošana – Pierādījumu par minēto preču turpmāku apriti neesamība – Tiesību uz atmaksu noraidījums – Nepieļaujamība

(Padomes Direktīva 79/1072 un Direktīvas 2006/112 170. pants)

Padomes 1979. gada 6. decembra Astotā direktīva 79/1072/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī, aplūkota kopā ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 170. pantu, ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj, ka nodokļa maksātājam, kas nav reģistrēts attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tajā tiek atteiktas tiesības uz tā pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu, kas samaksāts par preču importu, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ja importa īstenošanas brīdī tā līguma izpilde, atbilstoši kuram nodokļa maksātājs šīs preces iegādājās un importēja, bija apturēta, darījums, kuram tās bija jāizmanto, galu galā netika īstenots un nodokļa maksātājs nav iesniedzis pierādījumus par to turpmāko apriti.

No pastāvīgās Tiesas judikatūras izriet, ka radušās tiesības uz nodokļa atmaksu saglabājas, ja nepastāv krāpnieciska vai ļaunprātīga rīcība, kā arī ievērojot iespējamu koriģēšanu atbilstoši PVN direktīvā paredzētajiem nosacījumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 22. marts, Klub, C‑153/11, EU:C:2012:163, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

Konkrētāk, ja nodokļa maksātājs nav varējis izmantot preces, saistībā ar kurām ir veikta atmaksa par darījumu, kas ir apliekams ar nodokli, no viņa gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, tiesības uz atmaksu saglabājas, jo šādā gadījumā nepastāv nekāds krāpniecības vai ļaunprātīgas izmantošanas risks, kurš attaisnotu atmaksāšanas atteikumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 22. marts, Klub, C 153/11, EU:C:2012:163, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

(skat. 55., 56. un 58. punktu un rezolutīvo daļu)