Lieta C‑405/16 P

Vācijas Federatīvā Republika

pret

Eiropas Komisiju

Tiesas (trešā palāta) 2019. gada 28. marta spriedums

Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts, kas piešķirts ar noteiktām grozītā Vācijas likuma par atjaunojamiem energoresursiem (2012. gada EEG) tiesību normām – Atbalsts EEG elektroenerģijas ražotājiem un EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgajiem lietotājiem – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Jēdziens “valsts atbalsts” – Priekšrocība – Valsts līdzekļi – Valsts kontrole pār līdzekļiem – Elektroenerģijas patēriņa nodevai pielīdzināms pasākums

Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Valsts politika no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas ražotāju atbalstam – Finanšu līdzekļi, kuri iegūti no elektroenerģijas piegādātāju maksātas piemaksas un kurus kopīgi pārvalda valsts kontrolē esoši subjekti – Piemaksa, kas nav pielīdzināma nodevai – Tiesību neesamība valstij rīkoties ar konkrētajiem naudas līdzekļiem – Valsts kontroles pār naudas līdzekļu pārvadītājiem neesamība – Izslēgšana

(LESD 107. panta 1. punkts)

(skat. 64.–87. punktu)

Rezumējums

Tiesa atceļ Komisijas lēmumu, kurā bija nolemts, ka Vācijas 2012. gada Likumā par atjaunojamiem energoresursiem (2012. gada EEG) esot paredzēts valsts atbalsts

Spriedumā Vācija/Komisija (C‑405/16 P), kas pasludināts 2019. gada 28. martā, Tiesa, pirmkārt, apmierināja apelācijas sūdzību, ko Vācija iesniegusi par Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu Vācija/Komisija (T‑47/15, EU:T:2016:281), kurā Vispārējā tiesa bija noraidījusi kā nepamatotu tās prasību atcelt Komisijas 2014. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/1585 ( 1 ), un, otrkārt, atcēla apstrīdēto lēmumu. Tiesa – atšķirībā no Komisijas un Vispārējās tiesas viedokļa – nospriež, ka pasākumi, ko Vācija veikusi, lai atbalstītu no atjaunojamiem energoresursiem un raktuvju gāzes iegūtas elektroenerģijas (turpmāk tekstā – “EEG elektroenerģija”) ( 2 ) ražotājus, nav kvalificējami par valsts atbalstu tāpēc, ka tajos nav iesaistīti valsts līdzekļi.

2012. gada EEG, kura mērķis bija nodrošināt EEG elektroenerģijas ražotājiem cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu, tostarp bija noteikts pienākums visiem tīkla pārvaldītājiem iepirkt EEG elektroenerģiju pēc likumā noteiktajiem tarifiem un to tirgot elektroenerģijas biržas tūlītējā tirgū. Ja šādi saņemtā cena tiem neļāva segt finansiālo slogu, ko tiem rada iegāde pēc likumā noteiktajiem tarifiem, tā dēvētais “EEG piemaksas” mehānisms tiem ļāva prasīt, lai galalietotājus apgādājošie elektroenerģijas piegādātāji tiem samaksātu pārdotajiem daudzumiem atbilstošo starpību. Savukārt šiem piegādātājiem bija iespēja, bet ne pienākums pārnest EEG piemaksu uz galalietotājiem.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka šādi pieņemtie pasākumi, kas ir nelikumīgi tāpēc, ka nebija tai paziņoti ( 3 ), esot valsts atbalsts, taču tas esot saderīgs ar iekšējo tirgu, ja vien Vācija pilda kādu apņemšanos. Vispārējās tiesas spriedumā tika tostarp nospriests, ka Komisija bija pamatoti uzskatījusi, ka 2012. gada EEG ir iesaistīti valsts līdzekļi. Proti, Vispārējās tiesas ieskatā, ar mehānismiem, kas izriet no 2012. gada EEG, galvenokārt tika īstenota valsts politika EEG elektroenerģijas ražotāju atbalstam. Turklāt no EEG piemaksas iegūtie finanšu līdzekļi, kas palika valsts iestāžu dominējošā ietekmē un bija pielīdzināmi nodevai, ietvēra valsts līdzekļus. Visbeidzot, iestādes, kurām ir uzticēts pārvaldīt minētos mehānismus, rīkojās nevis uz sava rēķina un brīvi, bet gan kā no valsts līdzekļiem piešķirta atbalsta pārvaldītāji.

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, gan Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvušas tiesību kļūdu, domādamas, ka attiecīgajos pasākumos bija iesaistīti valsts līdzekļi.

Šajā ziņā tā vispirms konstatē, ka, tā kā 2012. gada EEG likumā nebija paredzēts pienākums EEG piemaksu pārnest uz galalietotājiem, Vispārējā tiesa nevarēja uzskatīt, ka šī piemaksa “seku ziņā ir pielīdzinām[a] nodoklim, ar ko tiek aplikts elektroenerģijas patēriņš”. Pēc tam tā nospriež, ka nav ticis pierādīts nedz tas, ka valstij būtu tiesības rīkoties ar naudas līdzekļiem, kas iegūti no EEG piemaksas, nedz tas, ka valsts būtu īstenojusi publisku kontroli pār subjektiem, kuriem ir uzdots šos naudas līdzekļus pārvaldīt. Proti, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka valsts iestādes īstenoja dominējošu ietekmi attiecībā uz naudas līdzekļiem, kas iegūti no piemaksas, taču nav spējusi secināt, ka valstij bija iespēja ar šiem naudas līdzekļiem rīkoties, t.i., izlemt par tādu šo līdzekļu izlietojumu, kas atšķirtos no 2012. gada EEG paredzētā. Otrkārt, lai arī Vispārējās tiesas konstatētie apstākļi patiešām ir ļāvuši uzskatīt, ka valsts iestādes īstenoja kontroli pār pareizu 2012. gada EEG izpildi, tie turpretim nav ļāvuši secināt, ka valsts kontrolē atrastos paši no EEG piemaksas iegūtie naudas līdzekļi.

Šo pašu iemeslu dēļ Tiesa nospriež, ka Komisija nav pierādījusi, ka 2012. gada EEG paredzētajās priekšrocībās būtu iesaistīti valsts līdzekļi un līdz ar to tās būtu valsts atbalsts, un tāpēc atceļ apstrīdēto lēmumu.

( 1 ) Komisijas Lēmums (ES) 2015/1585 (2014. gada 25. novembris) par atbalsta shēmu SA.33995 (2013/C) (ex 2013/NN) (ko Vācija īstenojusi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas un energoietilpīgu lietotāju atbalstam) (OV 2015, L 250, 122. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

( 2 ) Gesetz zur Neuregelung des Rechtsrahmens für die Förderung der Stromerzeugung aus erneuerbaren Energien (Likums par jaunu tiesisko regulējumu elektroenerģijas ieguves no atjaunojamiem energoresursiem veicināšanai) (BGBl. 2011 I, 1634. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada EEG”). Šis likums tika piemērots tikai laikā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. jūlijam un pēc tam tika aizstāts ar 2014. gada EEG, kas bija apstiprināts ar Komisijas 2014. gada 27. jūlija lēmumu.

( 3 ) LESD 108. panta 3. punkts.