–

Vion Livestock BV vārdā – H. A. Pasveer, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. Noort, pārstāves,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un E. Sebestyén, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouquet un B. Eggers, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2004. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97 (OV 2005, L 3, 1. lpp., un labojums OV 2011, L 336, 86. lpp.) 5. panta 4. punktu, 8. panta 2. punktu un II pielikuma 3. un 7. punktu, kā arī Komisijas 2010. gada 16. septembra Regulas (ES) Nr. 817/2010, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz prasībām eksporta kompensāciju piešķiršanai saistībā ar dzīvu liellopu labturību pārvadāšanas laikā (OV 2010, L 245, 16. lpp.), 3. panta 1. punktu un 4., 5. un 7. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vion Livestock BV (turpmāk tekstā – “Vion”) un Staatssecretaris van Economische Zaken (ekonomisko lietu valsts sekretārs, Nīderlande) (turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par eksporta kompensāciju, kuras saņēmusi Vion saistībā ar dzīvu liellopu eksportu uz Libānu, atgūšanu.

3

Atbilstoši Regulas Nr. 1/2005 preambulas 11. apsvērumam, lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu un efektīvu piemērošanu visā Eiropas Savienībā, ievērojot tās pamatprincipu, saskaņā ar kuru dzīvniekus nedrīkst pārvadāt tādā veidā, kas varētu tos ievainot un radīt tiem nevajadzīgas ciešanas, būtu jānosaka sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz īpašām vajadzībām, kas rodas saistībā ar dažāda veida pārvadājumiem.

4

Regulas Nr. 1/2005 1. panta, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma, 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz dzīvu mugurkaulnieku pārvadāšanu [Savienībā], ietverot īpašas pārbaudes, ko veic amatpersonas attiecībā uz sūtījumiem, kuri tiek ievesti [Savienības] muitas teritorijā vai izvesti no tās.”

5

Minētās regulas 5. panta “Dzīvnieku pārvadāšanas plānošanas pienākumi” 4. punktā ir paredzēts:

“Tālos pārvadājumos starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm zirgu dzimtas dzīvnieku, kas nav reģistrēti zirgu dzimtas dzīvnieki, un liellopu, aitu, kazu un cūku sugas mājdzīvnieku pārvadātāji un organizētāji ievēro noteikumus par pārvadājuma žurnālu, kā noteikts II pielikumā.”

6

Minētās regulas 8. panta “Turētāji” 2. punktā ir paredzēts:

“Turētāji pārbauda visus dzīvniekus, kas tiek nogādāti pārkraušanas vietā vai galamērķa vietā, un konstatē, vai dzīvnieki atrodas vai ir bijuši tālā pārvadājumā – starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Zirgu dzimtas dzīvnieku, kas nav reģistrēti zirgu dzimtas dzīvnieki, un liellopu, aitu, kazu un cūku sugas mājdzīvnieku tāla pārvadājuma gadījumā turētāji ievēro II pielikuma noteikumus par pārvadājuma žurnālu.”

7

Šīs pašas regulas 14. panta “Pārbaudes un citi pasākumi saistībā ar pārvadājuma žurnālu, kas jāveic kompetent[ajai] iestādei pirms tāliem pārvadājumiem” 1. punktā ir noteikts:

“[Ietverto sugu] tālu pārvadājumu gadījumā starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm izbraukšanas vietas kompetentā iestāde:

[..].”

8

Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma “Pārvadājuma žurnāls” 1.–3, 7. un 8. punktā ir paredzēts:

[..]

9

Regulas Nr. 1/2005 II pielikumu veido vairākas iedaļas, no kurām katra ir standarta veidlapa. Šī pielikuma 3. iedaļā ir veidlapa ar nosaukumu “Galamērķa vieta”. Šīs veidlapas 4. punktā ir norādītas “pārbaudes [, kas jāveic]”“turētājam galamērķa vietā/valsts pilnvarotajam veterinārārstam”, kurš norādīts šīs veidlapas 1. punktā. Viena no šīm pārbaudēm – norādīta šīs pašas veidlapas 4.5. punktā – attiecas uz “pārvadājuma žurnāla ierakstiem un pārvadājuma termiņiem”. Turklāt 4. iedaļā ir veidlapa, kurā ir ietverta pārvadātāja deklarācija, kas jāaizpilda autovadītājam pārvadājuma laikā. Šajā deklarācijā attiecībā uz faktisko maršrutu (atpūtas, nodošanas vai izvešana punkti) ir jānorāda dažādas vietas un adreses; ierašanās un izbraukšanas datumi un laiki; apstāšanos ilgums un to iemesli; visi iemesli, kāpēc atšķiras faktiskais un ierosinātais maršruts, un visi citi novērojumi; kā arī ievainojumu un nāves gadījumu pārvadājuma laikā skaits un iemesls. Šī deklarācija ir jāparaksta autovadītājam(‑iem) un pārvadātājam.

10

Atbilstoši Regulas Nr. 817/2010 preambulas 3. apsvērumam, “lai garantētu dzīvnieku labturības standartu saglabāšanu, būtu jāievieš uzraudzības sistēma, kura ietver obligātas pārbaudes izvešanas punktā no [Savienības] muitas teritorijas un pēc izvešanas no [Savienības] muitas teritorijas, ja notiek transportlīdzekļa maiņa, un arī pirmās izkraušanas vietā galamērķa trešā valstī”.

11

Regulas Nr. 817/2010 1. panta “Darbības joma” pirmajā daļā ir paredzēts:

“Eksporta kompensāciju maksājumi par dzīviem liellopiem, uz kuriem attiecas KN kods 0102 (turpmāk “dzīvnieki”), ievērojot [Padomes 2007. gada 22. oktobra] Regulas (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula), 168. pantu, pārvedot dzīvniekus uz pirmo izkraušanas vietu galamērķa trešā valstī, ir pakļauti noteikumiem, kuri ietverti Regulas [Nr. 1/2005] 3. līdz 9. pantā, kā arī tur minētajos pielikumos un šajā regulā.”

12

Regulas Nr. 817/2010 2. panta “Pārbaudes [Savienības] muitas teritorijā” 2. punktā ir noteikts:

“Valsts pilnvarots veterinārārsts izvešanas punktā [..] pārbauda, vai par dzīvniekiem, par kuriem ir pieņemta eksporta deklarācija:

Valsts pilnvarots veterinārārsts, kurš veicis pārbaudes, aizpilda ziņojumu saskaņā ar šīs [r]egulas I pielikumā noteikto paraugu, apliecinot, vai saskaņā ar pirmo daļu veikto pārbaužu rezultāti ir apmierinoši vai neapmierinoši.

Veterinārā iestāde, kas atbild par izvešanas punktu, saglabā minēto ziņojumu vismaz trīs gadus. Ziņojuma kopiju nosūta maksātājiestādei.”

13

Regulas Nr. 817/2010 3. pantā “Pārbaudes trešās valstīs” ir noteikts:

“1.   Pēc izvešanas no [Savienības] muitas teritorijas eksportētājs nodrošina, lai dzīvniekus pakļautu pārbaudei:

2.   Starptautiska kontroles un uzraudzības iestāde, ko šajā nolūkā apstiprinājusi un kontrolē dalībvalsts [..] vai oficiāla dalībvalsts aģentūra, atbild par 1. punktā paredzēto pārbaužu veikšanu.

[..]

Ziņojumu par katru pārbaudi, kas veikta saskaņā ar 1. punktu, sagatavo veterinārārsts, kurš veica pārbaudi, saskaņā ar šīs [r]egulas III un IV pielikumā noteiktajiem paraugiem.”

14

Šīs regulas 4. pantā “Procedūra eksporta kompensāciju maksājumiem” ir noteikts:

“1.   Eksportētājs tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā ir pieņemta eksporta deklarācija, vēlākais, eksporta deklarācijas iesniegšanas dienā paziņo visu vajadzīgo sīko informāciju par braucienu.

[..]

2.   Pieteikumiem par eksporta kompensāciju maksājumiem [..] jāpievieno:

3.   Ja 3. panta 1. punktā noteiktās pārbaudes nevarēja veikt tādu iemeslu dēļ, ko eksportētājs nespēja kontrolēt, kompetentā iestāde pēc eksportētāja saprātīgas prasības var pieņemt citus dokumentus, kuri pierāda, ka ir ievērota Regula [Nr. 1/2005].”

15

Minētās regulas 5. panta “Eksporta kompensāciju nemaksāšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Kopējā eksporta kompensāciju maksājumu summa par katru dzīvnieku, kas aprēķināta saskaņā ar otro daļu, netiek izmaksāta par:

[..]

[..]”

16

Regulas Nr. 817/2010 7. pantā “Pārmaksāto summu atgūšana” ir noteikts:

“Ja pēc kompensācijas samaksas konstatē, ka Regula [Nr. 1/2005] nav ievērota, attiecīgo kompensācijas daļu, attiecīgā gadījumā iekļaujot sodu saskaņā ar šās regulas 6. pantu, uzskata par pārmērīgi samaksātu un atgūst saskaņā ar [Komisijas 2009. gada 7. jūlija] Regulas (EK) Nr. 612/2009[, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV 2009, L 186, 1. lpp.),] 49. pantu.”

17

Regulas Nr. 817/2010 IV pielikumā ir ziņojuma par pārbaudi pirmajā izvešanas punktā galamērķa trešajā valstī paraugs. Viena no ailēm, kas izmantojama saistībā ar “veiktajām pārbaudēm”, attiecas uz “maršruta plāna pierakstiem”.

18

2010. gada beigās Vion eksportēja uz Libānu 36 dzīvus liellopus. Vispirms tie ar kravas automobili tika pārvesti no Vurdenas [Woerden] (Nīderlande) uz Koperu [Koper] (Slovēnija), kur tie tika pārkrauti uz lopu pārvadāšanai pielāgota kuģa. Pēc tam šie liellopi pa jūras ceļu tika izvesti no Savienības teritorijas, lai tiktu nogādāti Beirūtā (Libāna).

19

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Koperā pārvadātājs esot iesniedzis pārvadājuma žurnālu valsts pilnvarotam veterinārārstam izvešanas no Savienības punktā, līdz ar ko šī pārvadājuma žurnāla oriģināleksemplārs nevarēja tikt aizpildīts ar aktuālu informāciju līdz Beirūtai.

20

Saskaņā ar Regulu Nr. 1/2005 Vion pirms pārvadājuma iesniedza kompetentajai Nīderlandes iestādei pārvadājuma žurnālu, tā 1. iedaļā “Plānošana” norādot, ka pārvadājuma kopējam ilgumam jābūt septiņām dienām, ka izbraukšanas vieta ir Vurdena un galamērķa vieta ir Beirūta. Šim pārvadājumam bija jāsākas 2010. gada 9. septembrī, neprecizējot izbraukšanas brīdi, un jābeidzas 2010. gada 16. septembrī. Visbeidzot, tika norādīts, ka dzīvnieki atpūtīšoties Minhenē (Vācija) un ka tie tikšot pārvesti ar kuģi uz Koperu.

21

Tāpat, lai gan liellopi bija jāved uz Libānu, pamatlietā aplūkotā pārvadājuma žurnāla 3. iedaļā “Galamērķa vieta” ir norādīts, ka Kopera un Slovēnija ir galamērķa vieta un dalībvalsts. “Pārvadātāja deklarācijā”, kas ietverta šī pārvadājumu žurnāla 4. iedaļā, ir apstiprināts, ka dzīvnieki tika ievesti Koperā 2010. gada 10. septembrī plkst. 10.50 un ka šis datums un laiks atbilst ievešanas datumam un laikam galamērķa vietā. Taču šajā pārvadājuma žurnālā nav informācijas par pārvadājuma norisi starp kuģa izbraukšanu no Koperas un tā ierašanos Beirūtā.

22

Dzīvnieki tika izkrauti 2010. gada 22. septembrī laikposmā no plkst. 11.15 līdz plkst.13.30, un tos pārbaudīja neatkarīgs veterinārārsts, kas atrodas Beirūtā, saskaņā ar Regulas Nr. 817/2010 3. panta 2. punktu.

23

Pamatojoties uz ziņojumu ar šīs pašas dienas datumu, kuru parakstījis šis veterinārārsts, Control Union Nederland, sabiedrība, kas rīkojas Vion vārdā, 2010. gada 12. oktobrī apliecināja, ka ir ievērotas Regulu Nr. 1/2005 un Nr. 817/2010 normas.

24

Ar 2014. gada 4. februāra lēmumu valsts sekretārs tomēr pieprasīja Vion atmaksāt tai izmaksāto eksporta kompensāciju EUR 5292,92 apmērā, pieskaitot EUR 577,40 kā 10 % uzrēķinu un procentus. Valsts sekretārs pārmeta Vion pārvadātājam, ka tas ir aizpildījis pārvadājuma žurnālu tikai līdz izvešanas no Savienības punktam, nevis līdz dzīvnieku galamērķim. Tādējādi, ņemot vērā šo pārvadātāja deklarāciju, pārvadājums esot jāuzskata par beigušos Koperā, nevis turpinājušos līdz Beirūtai.

25

Tā kā valsts sekretārs ar 2014. gada 18. jūnija lēmumu noraidīja Vion sūdzību, tā iesniedza pieteikumu College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande).

26

Vion un valsts sekretārs nav vienisprātis par to, vai pienākums saglabāt un aizpildīt pārvadājuma žurnālu tāla dzīvnieku pārvadājuma gadījumā ir vienīgi līdz izvešanas no Savienības teritorijas punktam vai arī šis pienākums saglabājas līdz galamērķim un līdz ar to līdz dzīvnieku ierašanās brīdim attiecīgajā trešajā valstī.

27

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka tā ir saskārusies ar būtiskām Savienības tiesību interpretācijas grūtībām, ņemot vērā atšķirības, kas, pēc tās domām, pastāv starp Regulas Nr. 817/2010 4., 5. un 7. panta noteikumiem, no vienas puses, un Regulas Nr. 1/2005 5. panta 4. punkta, kā arī šīs regulas II pielikuma 3. punkta noteikumiem, no otras puses. Ne Vion aizstāvētā tēze, ne valsts sekretāra norādītā tēze tai nešķiet nenozīmīga.

28

Ņemot vērā Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 3. un 7. punkta formulējumu, iesniedzējtiesa, gluži kā Vion, šaubās, vai organizētājs vai pārvadātājs var saglabāt pārvadājuma žurnālu līdz pārvadājuma galamērķa punktam, proti, attiecīgajai trešajai valstij. Tā tomēr ir pārliecināta, ka, vienīgi pamatojoties uz pārvadājuma žurnālu, veterinārārsts pirmajā izkraušanas vietā galamērķa trešajā valstī var faktiski pārliecināties par Regulas Nr. 1/2005 ievērošanu.

29

No Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 7. punkta izrietošais pienākums nodot pārvadājuma žurnālu valsts pilnvarotajam veterinārārstam tādējādi neļaujot eksportētājam sniegt pierādījumus veterināram pirmajā izkraušanas vietā galamērķa trešajā valstī, ka tas ir faktiski ievērojis šīs regulas 3.–9. pantu, kā arī tās pielikumus.

30

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka valsts sekretāra norādītā tēze arī ir balstīta uz stipriem argumentiem. Konkrēti, Regulas Nr. 1/2005 preambulas 11. apsvērums, saskaņā ar kuru dzīvniekus nedrīkst pārvadāt tādā veidā, kas varētu tos ievainot un radīt tiem nevajadzīgas ciešanas, varot attiekties uz visu pārvadājumu uz trešo valsti.

31

Turklāt vairākās Regulas Nr. 817/2010 normās eksporta kompensāciju izmaksāšana ir pakļauta Regulas Nr. 1/2005 ievērošanai; šī ievērošana būtu jāpārbauda veterinārārstam pirmajā izkraušanas vietā galamērķa trešajā valstī. Taču, lai šī pārbaude būtu efektīva, tiek prezumēts, ka pārvadājuma žurnāls ir jāsaglabā līdz ierašanās brīdim šajā trešajā valstī. Iesniedzējtiesa uzskata, ka jebkurš cits risinājums liegtu to, ka daļa no trešās valsts teritorijā notikušā pārvadājuma varētu tikt pārbaudīta, izmantojot pārvadājuma žurnālu.

32

Šādos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 817/2010 7. pants, aplūkots kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktu un 2. panta 2. punktu, kā arī ar Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 3., 7. un 8. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka eksporta kompensāciju atmaksa saskaņā ar Regulu Nr. 817/2010 var tikt pieprasīta, ja liellopu pārvadātājs nav aizpildījis ar aktuālo informāciju Regulas Nr. 1/2005 II pielikumā paredzēto pārvadājuma žurnālu līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī.

34

Ievadā ir jāuzsver, ka ne Regulā Nr. 817/2010, ne Regulā Nr. 1/2005 nav tieši paredzēti dokumenti, kuri jāiesniedz pārvadātājam, kas eksportē liellopus uz trešo valsti, lai tas varētu saņemt eksporta kompensācijas.

35

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts, ievērojot tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, sistēmu un ar to izvirzītos mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts; 1990. gada 26. jūnijs, Velker International Oil Company, C‑185/89, EU:C:1990:262, 17. punkts, kā arī 2007. gada 27. septembris, Teleos u.c., C‑409/04, EU:C:2007:548, 35. punkts).

36

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, gluži kā tas izriet no Regulas Nr. 817/2010 7. panta, ja pēc kompensācijas izmaksāšanas ir konstatēts, ka Regula Nr. 1/2005 nav ievērota, attiecīgā kompensācijas daļa tiek uzskatīta par nepamatoti samaksātu. Tādēļ tā ir jāatgūst, kā arī jāpiemēro iespējamais sods eksportētājam vai transportētājam. Tādējādi eksporta kompensāciju atgūšana ir atkarīga no tā, vai eksportētājs vai transportētājs ir [vai nav] ievērojis pienākumus, kas izriet no Regulas Nr. 1/2005.

37

Regulas Nr. 817/2010 1. pantā ir paredzēts nosacījums, ka eksporta kompensāciju samaksa tiek veikta, ja dzīvnieku transportēšanas laikā līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī ir ievērots Regulas Nr. 1/2005 3.–9. pants un tajā norādītie pielikumi, kā arī tās normas. Tādēļ to atmaksāšana ir pamatota ar Regulas Nr. 1/2005 3.–9. panta pārkāpumu.

38

Otrkārt, Regulā Nr. 817/2010 saskaņā ar tās preambulas 3. apsvērumu, lai ievērotu normas saistībā ar dzīvnieku labturību, ir paredzēta uzraudzības sistēma, kas ir balstīta uz obligātajām pārbaudēm ne tikai izvešanas no Savienības muitas teritorijas punktā, bet arī līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī. Saskaņā it īpaši ar šīs regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu pārbaude ir jāveic pirmajā izkraušanas vietā galamērķa trešajā valstī un šīs pārbaudes rezultātā saskaņā ar minētās regulas 3. panta 2. punkta pēdējo daļu ir jāsagatavo ziņojums atbilstoši šī sprieduma 17. punktā minētajam paraugam. Kā to apstiprina šis paraugs, šīs pārbaudes mērķis būtībā ir noskaidrot, vai ir ievērotas Regulas Nr. 1/2005 normas, tostarp pārvadāšanas laikā starp izvešanas no Savienības punktu un pirmo izkraušanas vietu galamērķa trešajā valstī.

39

Ciktāl viens no elementiem, kas ir jāizvērtē, veicot šādu pārbaudi, ir “maršruta plāns”, kas atbilst pārvadājuma žurnālam, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 47. punktā, šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās pārbaudes veikšanai ir nepieciešams, lai sabiedrībai, kurai ir uzticēts veikt šo pārbaudi, tiktu iesniegta šajā ziņā paredzētā informācija.

40

Taču “pārvadātāja deklarācija”, kas veido pārvadājuma žurnāla 4. iedaļu, ir jāaizpilda autotransporta vadītājam, un viņam un pārvadātājam tā ir jāparaksta. Šajā deklarācijā attiecībā uz faktisko maršrutu (atpūta, nodošanas vai izvešanas punkti) ir jānorāda dažādas vietas un adreses; ierašanās un izbraukšanas datumi un laiki; apstāšanās ilgums un iemesli; visi iemesli, kāpēc atšķiras faktiskais un ierosinātais maršruts, un visi citi novērojumi; kā arī ievainojumu un nāves gadījumu pārvadājuma laikā skaits un iemesls.

41

Šī interpretācija ļauj saglabāt lietderīgo iedarbību Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punktam, kurš ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izbraukšanas vietas kompetentā iestāde atļautu attiecīgo dzīvnieku tālo pārvadājumu, kas sākas Savienības teritorijā un turpinās ārpus šīs teritorijas, pārvadājuma organizētājam ir jāiesniedz pārvadājuma žurnāls, kurš ir reālistisks un ļauj uzskatīt, ka tiks ievērotas šīs regulas normas, tostarp saistībā ar to pārvadājuma daļu, kas notiks trešās valsts teritorijā (spriedums, 2015. gada 23. aprīlis, Zuchtvieh-Export, C‑424/13, EU:C:2015:259, 56. punkts).

42

Tādējādi, lai nodrošinātu gan šādas ex ante pārbaudes, kuru veic izbraukšanas vietas kompetentā iestāde, lietderīgumu, gan dzīvnieku labturības efektivitāti, ir nepieciešams, lai šis pārvadājuma žurnāls kā informācijas avots būtu izmantojams visā pārvadājuma garumā, tostarp pārvadājuma daļā starp izbraukšanas no Savienības punktu un pirmo izkraušanas vietu galamērķa trešajā valstī.

43

Treškārt, protams, no Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 7. punkta izriet, ka gadījumā, kad dzīvnieki, uz kuriem attiecas šī regula, tiek pārvadāti uz trešo valsti, pārvadātājiem ir jāiesniedz pārvadājuma žurnāls valsts pilnvarotam veterinārārstam izvešanas no Savienības punktā.

44

Tomēr Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 8. punkts ļauj saprast, ka ar šo regulu ir paredzēta pārvadājuma žurnāla kopiju izmantošana. Tas pats attiecas arī uz Regulas Nr. 817/2010 2. panta 2. punkta trešās daļas otro teikumu.

45

Turklāt, tā kā Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 3. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka eksporta uz trešo valsti gadījumā organizētājam ir jānodrošina, lai pārvadājuma žurnāls atrastos kopā ar dzīvniekiem pārvadājuma laikā vismaz līdz izvešanas no Savienības punktam, tas nozīmē, ka organizētājam ir jāturpina aizpildīt tā kopiju līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī.

46

Līdz ar to saikne, kas Regulu Nr. 817/2010 saista ar Regulu Nr. 1/2005, ļauj uzskatīt, ka pārvadājuma žurnāla eksemplāra kopijai ir jāpilda tā pati funkcija pārvadājuma gadījumā līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī kā [šī žurnāla] oriģinālam pārvadājuma gadījumā līdz izvešanas no Savienības punktam.

47

Tā kā personai, kas lūdz eksporta kompensācijas, ir jāpierāda nosacījumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2005 3.–9. panta un tajā minētajiem pielikumiem, kā arī no Regulas Nr. 817/2010 normām, izpilde, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šai personai ir jāaizpilda pārvadājuma žurnāla kopija līdz pārbaudei, kuru veic veterinārārsts pirmajā izkraušanas vietā galamērķa trešajā valstī, un jāļauj šim veterinārārstam pārbaudīt, vai tas ir izpildījis paredzētos pienākumus saistībā ar pārvadājuma žurnāla aizpildīšanu.

48

No tā izriet, ka Regulas Nr. 817/2010 3. panta 1. punktā ir prezumēts, ka pārvadātājs aizpilda pārvadājuma žurnāla kopiju līdz attiecīgo dzīvnieku ierašanās pirmajā izkraušanas vietā galamērķa trešajā valstī.

49

Šajos apstākļos uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 817/2010 7. pants, aplūkots kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktu un 2. panta 2. punktu, kā arī ar Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 3., 7. un 8. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka eksporta kompensāciju atmaksa saskaņā ar Regulu Nr. 817/2010 var tikt pieprasīta, ja liellopu pārvadātājs nav norādījis aktuālo informāciju pārvadājuma žurnāla kopijā, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2005 II pielikumā, līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Komisijas 2010. gada 16. septembra Regulas (ES) Nr. 817/2010, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz prasībām eksporta kompensāciju piešķiršanai saistībā ar dzīvu liellopu labturību pārvadāšanas laikā 7. pants, aplūkots kopsakarā ar Regulas Nr. 817/2010 3. panta 1. un 2. punktu un 2. panta 2. punktu, kā arī ar Padomes 2004. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97 II pielikuma 3., 7. un 8. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka eksporta kompensāciju atmaksa saskaņā ar Regulu Nr. 817/2010 var tikt pieprasīta, ja liellopu pārvadātājs nav norādījis aktuālo informāciju pārvadājuma žurnāla kopijā, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2005 II pielikumā, līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa trešajā valstī.