–

Komisia za energiyno i vodno regulirane (KEVR) vārdā – I. Ivanov, pārstāvis,

–

Bulgārijas valdības vārdā – E. Petranova un L. Zaharieva, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet un P. Mihaylova, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt vairākas normas Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvā 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 55. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulā (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un par Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu (OV 2009, L 211, 15. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulā (ES) Nr. 1227/2011 par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību (OV 2011, L 326, 1. lpp.) un Komisijas 2015. gada 24. jūlija Regulā (ES) 2015/1222, ar ko izveido jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas (OV 2015, L 197, 24. lpp.), kā arī LESD 101. un 102. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Balgarska energiyna borsa AD (BEB) – atbilstoši Bulgārijas tiesībām dibināta sabiedrība – vērsās pret Komisiyata za energiyno i vodno regulirane (Elektroenerģijas un ūdens resursu regulatīvā komisija, Bulgārija) (turpmāk tekstā – “KEVR”) par KEVR atteikšanos izsniegt BEB elektroenerģijas pārvades, izlīdzināšanas grupas koordinēšanas un neatkarīgā pārvades sistēmas operatora licenci.

3

Direktīvas 2009/72 preambulas 9., 11., 12., 16., 17. un 19. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 2. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

5

Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 9. pantu “Pārvades sistēmas un pārvades sistēmu operatoru nodalīšana”:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka no 2012. gada 3. marta:

[..]

8.   Ja 2009. gada 3. septembrī pārvades sistēma pieder vertikāli integrētam uzņēmumam, dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepiemērot 1. punktu.

Šādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts vai nu:

[..]”

6

Direktīvas 2009/72 10. pantā “Pārvades sistēmu operatoru norīkošana un sertifikācija” ir noteikts:

“1.   Pirms uzņēmumu apstiprina un norīko par pārvades sistēmas operatoru, to sertificē saskaņā ar kārtību, kas noteikta šā panta 4., 5. un 6. punktā un [Regulas Nr. 714/2009] 3. pantā.

2.   Uzņēmumus, kam pieder pārvades sistēma un ko valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar turpmāk izklāstīto sertifikācijas procedūru sertificējusi kā atbilstošus 9. panta prasībām, dalībvalstis apstiprina un norīko par pārvades sistēmu operatoriem. Pārvades sistēmu operatoru norīkošanu dara zināmu Komisijai un publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

[..]”

7

Šīs direktīvas 13. panta “Neatkarīgi sistēmu operatori” 1. punktā ir noteikts:

“Ja 2009. gada 3. septembrī pārvades sistēma pieder vertikāli integrētam uzņēmumam, dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot 9. panta 1. punktu un pēc pārvades sistēmas īpašnieka priekšlikuma norīkot neatkarīgu pārvades sistēmas operatoru. Šādu norīkošanu apstiprina Komisija.”

8

Šīs direktīvas 14. panta “Pārvades sistēmu īpašnieku nodalīšana” 1. punktā ir noteikts:

“Ja ir norīkots neatkarīgs sistēmas operators, [pārvades sistēmas īpašnieks, kas ir daļa no vertikāli integrēta uzņēmuma,] vismaz juridiskās formas, organizācijas un lēmumu pieņemšanas aspektā ir neatkarīgs no citām darbībām, kas nav saistītas ar pārvadi.”

9

Direktīvas 2009/72 V nodaļā “Neatkarīgs pārvades operators” ietilpst šīs direktīvas 17.–23. pants.

10

Šīs direktīvas 47. panta “Ziņojumi” 3. punktā ir noteikts:

“Komisija līdz 2013. gada 3. martam kā daļu no vispārējas pārskatīšanas iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei sīki izstrādātu konkrētu ziņojumu, kurā izvērtēts, cik iedarbīgas ir bijušas V nodaļā paredzētās prasības par nodalīšanu, nodrošinot pārvades sistēmu operatoru pilnīgu un efektīvu neatkarību, kā kritēriju izmantojot efektīvu un iedarbīgu nodalīšanu.”

11

Regulas Nr. 714/2009 3. pantā “Pārvades sistēmu operatoru sertifikācija” ir noteikts:

“1.   Komisija tūlīt pēc tā saņemšanas pārbauda ikvienu paziņojumu attiecībā uz lēmumu par pārvades sistēmas operatora sertifikāciju, kā paredzēts [Direktīvas 2009/72] 10. panta 6. punktā. Divos mēnešos pēc šāda paziņojuma saņemšanas dienas Komisija attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei sniedz savu atzinumu par tā atbilstību [Direktīvas 2009/72] 10. panta 2. punktam vai 11. pantam un 9. pantam.

Gatavojot šā punkta pirmajā daļā minēto atzinumu, Komisija var lūgt Aģentūru sniegt atzinumu par valsts regulatīvās iestādes lēmumu. Šādā gadījumā pirmajā daļā minēto divu mēnešu termiņu pagarina vēl par diviem mēnešiem.

Ja Komisija šā punkta pirmajā un otrajā daļā minētajos termiņos nav sniegusi atzinumu, uzskata, ka tai nav iebildumu pret regulatīvās iestādes lēmumu.

2.   Pēc Komisijas atzinuma saņemšanas valsts regulatīvā iestāde divos mēnešos pieņem galīgo lēmumu par pārvades sistēmas operatora sertifikāciju, pilnībā ņemot vērā minēto atzinumu. Regulatīvās iestādes lēmumu un Komisijas atzinumu publicē kopā.

[..]”

12

Regulas Nr. 1227/2011 preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:

“Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja un Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupa konsultācijās apstiprināja, ka esošo tiesību aktu darbības joma varētu pienācīgi nerisināt tirgus integritātes jautājumus elektroenerģijas un gāzes tirgos, un ieteica apsvērt tieši enerģētikas nozarei paredzēta atbilstīga tiesiskā pamata izstrādāšanu, kurš novērstu tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un kurā būtu ņemti vērā nozares īpašie apstākļi, kas nav minēti citās direktīvās un regulās.”

13

Regulas Nr. 1227/2011 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

14

Regulas 2015/1222 1. panta “Priekšmets un piemērošanas joma” 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs, kur ir vairāk nekā viens [pārvades sistēmu operators, turpmāk tekstā –] PSO, šo regulu piemēro visiem PSO konkrētajā dalībvalstī. Ja PSO nav funkcijas, ko paredz viens vai daži no pienākumiem, kuri minēti šajā regulā, dalībvalstis var noteikt, ka atbildība par šo pienākumu izpildi tiek uzticēta citam vai citiem konkrētiem PSO.”

15

Atbilstoši Zakon na Energetikata (Elektroenerģijas likums, turpmāk tekstā – “ZE”), 21. panta 1. punkta 1. apakšpunktam KEVR izsniedz elektroenerģijas pārvades licences.

16

Saskaņā ar ZE 21. panta 1. punkta 27. apakšpunktu KEVR sertificē elektroenerģijas pārvades sistēmu operatorus attiecībā uz neatkarības prasību ievērošanu, uzrauga atbilstību šīm prasībām un iesniedz attiecīgus ziņojumus Eiropas Komisijai.

17

ZE 39. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts, ka elektroenerģijas pārvades darbība ir jālicencē.

18

Saskaņā ar ZE 43. panta 1. punkta 1. apakšpunktu valsts teritorijā tiek izsniegta tikai viena elektroenerģijas pārvades licence.

19

ZE 8. nodaļā “a” ir paredzēti noteikumi par elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru sertifikāciju un investīcijām.

20

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2013. gada 27. decembrīBEB iesniedza KEVR pieteikumu, lūdzot izsniegt licenci “Elektroenerģijas pārvades un izlīdzināšanas grupas koordinators, neatkarīgais pārvades sistēmas operators”.

21

Minēto pieteikumu ar netiešu lēmumu noraidīja, tāpēc BEB2014. gada 24. aprīlī vērsās Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija), lūdzot atcelt šo lēmumu.

22

Ar 2015. gada 9. jūnija nolēmumu Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) atcēla minēto lēmumu tādēļ, ka tajā nebija norādīts pamatojums.

23

Izpildot šo nolēmumu, KEVR ar 2015. gada 6. oktobra lēmumu noraidīja BEB2013. gada 27. decembrī iesniegto pieteikumu kā pilnībā nepieņemamu.

24

KEVR būtībā uzskatīja, ka atbilstoši ZE 43. panta 1. punkta 1. apakšpunktam Bulgārijā var izsniegt tikai vienu elektroenerģijas pārvades darbības veikšanas licenci. Un tieši šādu licenci KEVR ar 2013. gada 18. decembra lēmumu uz 35 gadiem izsniedza Elektroenergien sistemen operator EAD (turpmāk tekstā – “ESO”). Attiecībā uz izlīdzināšanas grupas koordinatora darbību KEVR uzskatīja, ka ar šo darbību saistīto tiesību un pienākumu priekšnoteikums ir elektroenerģijas pārvades darbības veikšana. Visbeidzot, saistībā ar neatkarīgā pārvades sistēmas operatora darbību KEVR norādīja, ka vienīgi elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoru, kurš konkrētajā gadījumā bija ESO, ar minēto licenci varēja sertificēt un norīkot veikt šo darbību.

25

KEVR2015. gada 6. oktobra lēmumu BEB pārsūdzēja iesniedzējtiesā.

26

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Bulgārijā tiek ievēroti atsevišķi Direktīvas 2009/72 9. panta 1. punkta nosacījumi un, otrkārt, vai ierobežojums attiecībā uz to personu skaitu, kurām konkrētā teritorijā tiek izsniegta elektroenerģijas pārvades licence, ir saderīgs ar Eiropas Savienības mērķi izveidot konkurētspējīgu elektroenerģijas tirgu Eiropā.

27

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Uzdodama pirmo, trešo un piekto prejudiciālo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā lūdz interpretēt Direktīvas 2009/72 9. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar minētās direktīvas preambulas 12. apsvērumu.

29

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šie jautājumi būtībā tiek uzdoti tāpēc, ka iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai ESO sertifikācija un norīkošana par Bulgārijas elektroenerģijas pārvades sistēmas neatkarīgo pārvades sistēmas operatoru atbilst minētajos noteikumos paredzētajām prasībām.

30

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī tas, vai Tiesai uzdotajiem jautājumiem ir nozīme lietā. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 18. punkts).

31

Pieņēmums, ka valsts tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir nozīme lietā, var tikt noraidīts tikai izņēmuma gadījumos, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Tall, C‑239/14, EU:C:2015:824, 34. punkts). Prejudiciālu jautājumu uzdod nevis tāpēc, lai saņemtu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet lai apmierinātu vajadzību faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām (spriedums, 2016. gada 10. novembris, Private Equity Insurance Group, C‑156/15, EU:C:2016:851, 56. punkts).

32

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem – tostarp no iesniedzējtiesas atbildes uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju – skaidri izriet, ka, lai nodalītu elektroenerģijas pārvades sistēmas vadību no elektroenerģijas ražošanas un piegādes darbībām Bulgārijā, tika izveidots neatkarīgs pārvades sistēmas operators.

33

Dalībvalstu tiesības izšķirties par šāda neatkarīgu pārvades sistēmas operatora ieviešanu ir noteiktas Direktīvas 2009/72 9. panta 8. punkta b) apakšpunktā. Saskaņā ar šo noteikumu, ja 2009. gada 3. septembrī pārvades sistēma pieder vertikāli integrētam uzņēmumam, dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepiemērot šīs direktīvas 9. panta 1. punktu par īpašumtiesību nodalīšanu. Šādas izvēles gadījumā attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums ievērot minētās direktīvas V nodaļā paredzētās prasības, tostarp šīs direktīvas 17.–23. pantu, kas attiecas uz neatkarīgo pārvades sistēmas operatoru.

34

Ņemot vērā iesniedzējtiesas šaubas par ESO neatkarību, ir jānorāda, ka gan Direktīvas 2009/72 preambulas 16., 17. un 19. apsvērumā, gan tās 47. panta 3. punktā ir noteikts, ka šīs direktīvas V nodaļā paredzēto nodalīšanas prasību mērķis ir panākt pārvades sistēmas operatoru pilnīgu un faktisku neatkarību no piegādes un ražošanas darbībām.

35

Līdz ar to šajā lietā ESO sertifikācija un norīkošana par Bulgārijas elektroenerģijas pārvades sistēmas neatkarīgo pārvades sistēmas operatoru notika atbilstoši Direktīvas 2009/72 17.–23. pantā paredzētajām prasībām, nevis tām, kas noteiktas šīs direktīvas 9. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā.

36

Šādos apstākļos Tiesai uzdotajiem jautājumiem par Direktīvas 2009/72 9. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar minētās direktīvas preambulas 12. apsvērumu, pareizu interpretāciju acīmredzami nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā.

37

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais, trešais un piektais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams.

38

Ar savu ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvu 2009/72, Regulu Nr. 714/2009, Regulu Nr. 1227/2011 un Regulu 2015/1222 dalībvalstij ir atļauts ierobežot to personu skaitu, kurām konkrētā teritorijā tiek izsniegta elektroenerģijas pārvades licence.

39

Atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju, iesniedzējtiesa precizēja, ka šis jautājums it īpaši attiecas uz Direktīvas 2009/72 9., 10., 13. un 14. pantu, Regulas Nr. 714/2009 3. pantu, Regulas Nr. 1227/2011 2. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 3. apsvērumu, kā arī uz Regulas 2015/1222 1. panta 3. punktu.

40

Vispirms, Direktīvas 2009/72 13. un 14. pants attiecas uz gadījumu, kad 2009. gada 3. septembrī pārvades sistēma ir piederējusi vertikāli integrētam uzņēmumam un attiecīgā dalībvalsts, pamatojoties uz šīs direktīvas 9. panta 8. punkta a) apakšpunktu, ir nolēmusi norīkot neatkarīgu sistēmas operatoru.

41

Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 32. un 33. punkta, Bulgārijā elektroenerģijas pārvades sistēmas vadību no elektroenerģijas ražošanas un piegādes darbībām nodalīja, atsaucoties uz Direktīvas 2009/72 9. panta 8. punkta b) apakšpunktā paredzēto alternatīvo iespēju izveidot neatkarīgu pārvades sistēmas operatoru.

42

Attiecībā uz Regulas Nr. 1227/2011 2. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 3. apsvērumu – lai gan minētajā normā ir noteikts, kā jāsaprot jēdziens “mēģinājums veikt tirgus manipulācijas”, no lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu ietvertās informācijas nevar secināt, ka iesniedzējtiesa pamatlietā būtu saskārusies ar šādu gadījumu.

43

Turpinot – saistībā ar Direktīvas 2009/72 9. un 10. pantu, kā arī Regulas Nr. 714/2009 3. pantu ir jākonstatē, ka šīs normas attiecas uz pārvades sistēmu un pārvades sistēmas operatoru nodalīšanu, kā arī to sertifikāciju un norīkošanu un tajās nav ietverti noteikumi par licenču izsniegšanu elektroenerģijas pārvades darbības veikšanai dalībvalstu teritorijā.

44

Protams šķiet, ka, ņemot vērā šā sprieduma 24. punktā minētos apsvērumus, Bulgārijas tiesību aktos ir rezervēta iespēja sertificēt un norīkot par pārvades sistēmas operatoru Bulgārijā to personu, kurai ir izsniegta vienīgā elektroenerģijas pārvades darbības veikšanas licence.

45

Šajā sakarā ir jānorāda uz Direktīvas 2009/72 10. panta 2. punktā noteikto, ka uzņēmumus, kam pieder elektroenerģijas pārvades sistēma un ko valsts regulatīvā iestāde ir sertificējusi kā atbilstošus 9. panta prasībām, dalībvalstis apstiprina un norīko par pārvades sistēmu operatoriem.

46

Arī no minētās direktīvas preambulas 11. apsvēruma izriet, ka īpašumtiesību nodalīšana nozīmē to, ka tīkla īpašnieks tiek norīkots par sistēmas operatoru un ka viņš ir neatkarīgs no piegādes un ražošanas interesēm.

47

Tomēr konkrētajā gadījumā no Tiesā iesniegtajiem materiāliem izriet, pirmkārt, ka Bulgārijā ir tikai viena vienīga elektroenerģijas pārvades sistēma un, otrkārt, ka šī sistēma, kura 2009. gada 3. septembrī ir piederējusi vertikāli integrētam uzņēmumam Natsionalna elektricheska kompaniya, pa šo laiku ir nonākusi ESO īpašumā.

48

Tāpat, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošos materiālus, nekas neliecina par to, ka pamatlietā iesniegtais BEB pieteikums ietilptu Direktīvas 2009/72 10. panta 2. punkta tvērumā attiecībā uz uzņēmumu, kam pieder elektroenerģijas pārvades sistēma, sertifikāciju un norīkošanu par pārvades sistēmas operatoriem.

49

Attiecībā uz Regulas 2015/1222 1. panta 3. punktu – šī norma vispārēji attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad dalībvalstī ir vairāk nekā viens pārvades sistēmas operators.

50

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2009/72 9., 10., 13. un 14. pants, Regulas Nr. 714/2009 3. pants, Regulas Nr. 1227/2011 2. panta 3. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 3. apsvērumu, kā arī Regulas 2015/1222 1. panta 3. punkts tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, pieļauj tiesisko regulējumu, ar ko ierobežo to personu skaitu, kurām konkrētā teritorijā tiek izsniegta elektroenerģijas pārvades licence.

51

Ar savu sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka valsts teritorijā tiek izsniegta tikai viena elektroenerģijas pārvades darbības veikšanas licence, LESD 101. panta un 102. panta izpratnē ierobežo konkurenci.

52

Šajā sakarā, lai arī LESD 101. un 102. pants patiešām attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību un neskar dalībvalstu normatīvos vai administratīvos pasākumus, šie panti, lasot tos kopsakarā ar sadarbības pienākumu nosakošo LES 4. panta 3. punktu, uzliek pienākumu dalībvalstīm nepieņemt un nepaturēt spēkā tādus pasākumus, kas – pat būdami normatīva vai administratīva rakstura – spēj apdraudēt uzņēmumiem piemērojamo konkurences normu lietderīgo iedarbību (spriedums, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c., C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 34. punkts).

53

Turklāt LESD 101. pants un LES 4. panta 3. punkts ir pārkāpts, ja dalībvalsts nosaka pienākumu noslēgt tādu vienošanos vai atbalsta tādas vienošanās noslēgšanu, kas ir pretrunā LESD 101. pantam, vai ja tā nostiprina šādu vienošanos ietekmi, vai atņem savam tiesiskajam regulējumam likuma spēku, deleģējot privātiem saimnieciskās darbības subjektiem atbildību par tādu lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē ekonomiskās intereses (spriedums, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c., C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 35. punkts).

54

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts pārkāpj LESD 102. pantā un 106. panta 1. punktā paredzētos aizliegumus tad, ja uzņēmums, kam dalībvalsts ir piešķīrusi īpašas vai ekskluzīvas tiesības, vienkārši īstenojot tam piešķirtās tiesības, sāk ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli vai ja šīs tiesības var radīt situāciju, kad šis uzņēmums sāktu to ļaunprātīgi izmantot. Savukārt tikai tas vien, ka tiek izveidots dominējošs stāvoklis, piešķirot īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta 1. punkta izpratnē, pats par sevi nav neatbilstoši LESD 102. pantam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 2. jūlijs, Gullotta un Farmacia di Gullotta Davide & C., C‑497/12, EU:C:2015:436, 23. punkts).

55

Šādos apstākļos atbilstoši Tiesas judikatūrā noteiktajam, ka Tiesai, ja nepieciešams, ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi tā, lai valsts tiesai tiktu sniegta noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest izskatāmo lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Konstantinides, C‑475/11, EU:C:2013:542, 42. punkts), sestais prejudiciālais jautājums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz LESD 101. un 102. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu.

56

Vienlaikus vajadzība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz ko attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 17. punkts). LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā Tiesa ir tiesīga lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju, ievērojot vienīgi faktus, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Nordecon un Ramboll Eesti, C‑561/12, EU:C:2013:793, 28. punkts).

57

Atbilstoši Tiesas judikatūrai šāda precizitātes prasība ir īpaši svarīga konkurences jomā, ko raksturo sarežģītas faktiskās un tiesiskās situācijas (rīkojums, 2015. gada 16. jūlijs, Striani u.c., C‑299/15, nav publicēts, EU:C:2015:519, 25. punkts).

58

Ir jāuzsver, ka informācija lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ne tikai ļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī sniedz dalībvalstu valdībām, kā arī citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem iespēju lietderīgi sniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (spriedums, 2012. gada 27. novembris, Pringle, C‑370/12, EU:C:2012:756, 85. punkts).

59

Prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā, kam LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmam un kas tai ir stingri jāievēro (spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 19. punkts).

60

Tomēr šajā lietā ir jākonstatē, ka lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēta vienīgi vajadzība izveidot konkurētspējīgu elektroenerģijas tirgu Eiropā un tajā nav ietverti paskaidrojumi par iemesliem, kuru dēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka ar pamatlietā aplūkotajiem tiesību aktiem tiktu apdraudēts LESD 101. un 102. pants, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu.

61

Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka Tiesai nav zināmi apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz sesto jautājumu, tas ir jāatzīst par nepieņemamu.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvas 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu 9., 10., 13. un 14. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulas (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un par Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu 3. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 1227/2011 par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību 2. panta 3. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 3. apsvērumu, kā arī Komisijas 2015. gada 24. jūlija Regulas (ES) 2015/1222, ar ko izveido jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas, 1. panta 3. punkts tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, pieļauj valsts tiesisko regulējumu, ar ko ierobežo to personu skaitu, kurām konkrētā teritorijā tiek izsniegta elektroenerģijas pārvades licence.