Lieta C‑335/16

VG Čistoća d.o.o.

pret

Đuro Vladika un Ljubica Vladika

(Općinski sud u Velikoj Gorici lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Atkritumi – Direktīva 2008/98/EK – Atkritumu apsaimniekošanas izmaksu atgūšana – “Piesārņotājs maksā” princips – “Atkritumu īpašnieka” jēdziens – Par atkritumu apsaimniekošanu prasītā cena – Īpašā nodeva, kas paredzēta kapitālieguldījumu finansēšanai

Kopsavilkums – Tiesas (sestā palāta) 2017. gada 30. marta spriedums

Vide – Atkritumi – Direktīva 2008/98 – Atkritumu apglabāšanas izmaksas, ko sedz īpašnieki – Principa “piesārņotājs maksā” piemērošana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts nodoklis, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz aplēsto pakalpojumu saņēmēju radīto atkritumu apjomu, nevis uz faktiski radīto atkritumu daudzumu – Pieļaujamība – Nosacījums – Izmaksu samērīgums – Valsts tiesas vērtējums

(LESD 192. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98 14. pants un 15. panta 1. punkts)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 14. pants un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šobrīd Savienības tiesībās tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas finansēšanas nolūkā ir paredzēta cena, kas tiek aprēķināta, pamatojoties uz aplēsto pakalpojuma saņēmēju radīto atkritumu apjomu, nevis uz faktiski radīto un savākšanai nodoto atkritumu daudzumu, kā arī tas, ka šie saņēmēji kā atkritumu īpašnieki maksā papildu nodevu, kas paredzēta, lai finansētu kapitālieguldījumus, kuri ir vajadzīgi atkritumu apstrādei, tostarp to pārstrādei. Iesniedzējtiesai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tomēr ir jāpārbauda, vai tādējādi noteiktiem “īpašniekiem” netiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami ir nesamērīgas ar atkritumu, kurus tie spēj radīt, apjomu vai veidu. Šajā nolūkā iesniedzējtiesa tostarp var ņemt vērā kritērijus, kas ir saistīti ar dzīvojamās ēkas veidu, kuru lietotāji aizņem, tās platību un šīs ēkas izmantošanas nolūku, “īpašnieku” atkritumu radīšanas jaudu, lietotājiem piešķirtā konteinera tilpumu, kā arī vākšanas biežumu, ciktāl šie parametri var tieši ietekmēt atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas izmaksu summu.

Pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī nav nekāda tiesiskā regulējuma, kas būtu pieņemts, pamatojoties uz LESD 192. pantu, un kas noteiktu, ka dalībvalstīm ir jāievēro precīza metode attiecībā uz sadzīves atkritumu apglabāšanas izmaksu finansēšanu, līdz ar to šis finansējums pēc attiecīgās dalībvalsts izvēles varētu tikt vienlīdz nodrošināts, izmantojot nodokli, maksu vai jebkādus citus nosacījumus. Šādos apstākļos tādu kritēriju izmantošana, kas balstīti uz lietotāju rīcībā nodota konteinera tilpumu, atkarībā tostarp no dzīvojamās ēkas platības, kuru tie aizņem, kā arī no to izmantošanas nolūka, var palīdzēt aprēķināt šo atkritumu apglabāšanas izmaksas un tās sadalīt starp dažādiem īpašniekiem, jo šie abi rādītāji var tieši ietekmēt minēto izmaksu apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 48. un 50. punkts).

(skat. 26. un 32. punktu un rezolutīvo daļu)