1

Ar savu apelācijas sūdzību LL, bijušais Eiropas Parlamenta deputāts, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 19. aprīļa rīkojumu LL/Parlaments (T‑615/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2016:432), ar ko Vispārējā tiesa kā acīmredzami nepieņemamu novēlotības dēļ noraidīja viņa prasību, kurā tostarp tika lūgts atcelt Parlamenta 2014. gada 17. aprīļa lēmumu, kas attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzējam viņa parlamentāro pilnvaru laikā izmaksātās parlamentārās palīdzības piemaksas atgūšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta Prezidija lēmuma (2008. gada 19. maijs un 9. jūlijs) attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem [noteikumiem] (OV 2009, C 159, 1. lpp.), redakcijā, kas ir spēkā no 2010. gada 21. oktobra (OV 2010, C 283, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “īstenošanas noteikumi”), 68. panta “Nepamatotu maksājumu atgūšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Saistībā ar šiem īstenošanas noteikumiem nepareizi izmaksātos līdzekļus atgūst. Ģenerālsekretārs attiecīgajam deputātam sniedz norādījumus par šo summu atmaksu.”

3

Šo īstenošanas noteikumu 72. pantā “Sūdzības” ir noteikts:

“1.   Deputāts, kurš uzskata, ka kompetentais dienests attiecībā uz viņu šos īstenošanas noteikumus nepareizi piemērojis, var rakstveidā iesniegt sūdzību ģenerālsekretāram.

Ģenerālsekretāra pieņemtajā lēmumā par izskatīto sūdzību norāda tā pamatojumu.

2.   Deputāts, kurš nepiekrīt ģenerālsekretāra lēmumam, divu mēnešu laikā pēc ģenerālsekretāra lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot kvestoriem, kuri pieņem lēmumu pēc apspriešanās ar ģenerālsekretāru.

3.   Ja kāda sūdzību procedūras puse nepiekrīt kvestoru pieņemtajam lēmumam, tā divu mēnešu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot Prezidijam, kas pieņem galīgo lēmumu.

4.   Šo pantu piemēro arī deputāta pilnvaru pārņēmējam, kā arī bijušajiem deputātiem un viņu pilnvaru pārņēmējiem.”

4

Apelācijas sūdzības iesniedzējs īstenoja Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaras no 2004. gada 1. maija līdz 2004. gada 19. jūlijam.

5

Pēc Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktās izmeklēšanas, kurā tika konstatēts, ka parlamentārās palīdzības piemaksa EUR 37728 apmērā apelācijas sūdzības iesniedzējam tika samaksāta nepamatoti, Parlamenta ģenerālsekretārs 2014. gada 17. aprīlī pieņēma apstrīdēto lēmumu par šīs summas atgūšanu. 2014. gada 22. maijā šis lēmums, kā arī 2014. gada 5. maija paziņojums par parādu, kurā bija izklāstīta atgūšanas kārtība, tika paziņoti prasītājam.

6

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nepiekrita apstrīdētajam lēmumam, viņš atbilstoši Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. panta 2. punktam vērsās pie kvestoriem.

7

Apelācijas sūdzības iesniedzējam par viņa sūdzības noraidīšanu tika paziņots ar kvestoru 2014. gada 3. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “kvestoru lēmums”), attiecībā uz kuru viņš ir norādījis, ka ir iepazinies ar to nākamajā dienā.

8

2015. gada 2. februārī prasītājs, pamatojoties uz Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. panta 3. punktu, Parlamenta prezidijā iesniedza sūdzību par kvestoru lēmumu un par apstrīdēto lēmumu.

9

Parlamenta Prezidijs ar 2015. gada 26. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “Prezidija lēmums”) apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību noraidīja.

10

Parlaments apgalvo, ka šis lēmums tika nosūtīts pa pastu 2015. gada 30. jūnijā ierakstītā vēstulē uz adresi, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs bija norādījis savā Prezidijam iesniegtajā sūdzībā. Pēc 15 dienu ilga uzglabāšanas termiņa Beļģijas pasts šo vēstuli nosūtīja atpakaļ, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija to izņēmis.

11

2015. gada 10. septembrī prasītājs no Parlamenta amatpersonas saņēma sūtījumu, kuram tostarp bija pievienots Prezidija lēmums.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 4. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību, kurā viņš lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu, kā arī 2014. gada 5. maija paziņojumu par parādu un lūdza piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13

Savas apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējs būtība izvirza divus pamatus, kuri attiecas, pirmkārt, uz apstrīdētā lēmuma, kvestoru lēmuma, Prezidija lēmuma un paziņojuma par parādu prettiesiskumu un nepamatotību, kā arī, otrkārt, uz noilguma termiņa un saprātīga termiņa principa, tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības principa neievērošanu apstrīdētajā lēmumā un paziņojumā par parādu.

14

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad tiesību akts ir vai nu publicēts, vai darīts zināms attiecīgajai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai ir kļuvis zināms. Uzsvērusi šā prasības celšanas termiņa absolūto raksturu, tā pārsūdzētā rīkojuma 7. un 8. punktā konstatēja, ka apstrīdētie akti bija pieņemti attiecīgi 2014. gada 17. aprīlī un 2014. gada 5. maijā un paziņoti apelācijas sūdzības iesniedzējam 2014. gada 22. maijā, savukārt prasība tika iesniegta vairāk nekā 17 mēnešus pēc pēdējā minētā datuma, kaut arī apelācijas sūdzības iesniedzējs neatsaucās uz neparedzētiem apstākļiem vai nepārvaramu varu. Rezultātā Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā acīmredzami nepieņemamu novēlotības dēļ.

15

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

16

Parlaments lūdz Tiesai:

17

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami izvērtējusi lietas materiālus, kā arī ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz LESD 263. panta sesto daļu un Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantu. Ar otro pamatu viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi sava Reglamenta 126. pantu. Trešais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmo un otro daļu. Visbeidzot, ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pārkāpjot Vispārējās tiesas Reglamenta 133. pantu un 134. panta 1. punktu, ir nolēmusi, ka prasītājs pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.

18

Pirmais pamats ir iedalīts divās daļās.

19

Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā pārmet, ka Vispārējā tiesa nav izsmeļoši izvērtējusi visus pierādījumus, kas iesniegti prasības pamatošanai, jo tā nav ņēmusi vērā faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs bija uzsācis Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto sūdzības procedūru.

20

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi LESD 263. panta sesto daļu, kā arī Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantu, jo no pārsūdzētā rīkojuma netieši izriet, ka šajā 72. pantā paredzētās sūdzības procedūras izmantošana neskar minētajā 263. pantā paredzētā prasības celšanas termiņa aprēķinu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā šī procedūra ir obligāta pirmstiesas procedūra.

21

Parlaments it īpaši apgalvo, ka attiecīgajai procedūrai – pretēji Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajai sūdzībai – ir fakultatīvs raksturs. Turklāt Parlaments apgalvo, ka, līdzko apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izvēlējies Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto procedūru, viņš nevar celt prasību tiesā par apstrīdēto lēmumu, bet viņam ir pienākums sagaidīt sūdzības procedūras noslēgumu un – attiecīgā gadījumā – vērsties pret Prezidija lēmumu.

22

Runājot par Prasības celšanas termiņa aprēķināšanu, Parlaments norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs gan Vispārējā tiesā, gan savā apelācijas sūdzībā lūdz atcelt nevis Prezidija lēmumu, bet gan apstrīdēto lēmumu un paziņojumu par parādu. No tā esot secināms, ka, tā kā LESD 263. panta sestajā daļā minētais prasības celšanas termiņš – kas tiek aprēķināts, sākot no apstrīdētā lēmuma un paziņojuma par parādu paziņošanas datuma, – ir pārsniegts par vairāk nekā 17 mēnešiem, Vispārējai tiesai prasība bija jānoraida kā novēlota.

23

Pirmā pamata otrā daļa, kuru ir jāizvērtē vispirms, attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar LESD 263. panta sestās daļas un Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. panta piemērošanu, ciktāl apstrīdētajā rīkojumā ir izdarīts pieņēmums, ka 72. pantā paredzētās procedūras uzsākšana neietekmē prasības celšanas termiņa ievērošanu pirmās minētās normas izpratnē.

24

Runājot par Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantā minēto sūdzības procedūru, vispirms ir jākonstatē, ka no pašas šā panta redakcijas izriet, ka tajā minētajai procedūrai ir fakultatīvs raksturs.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis savu secinājumu 35. un 36. punktā, ka administratīvās sūdzības mērķis – neatkarīgi no tā, vai tā ir fakultatīva vai nav, – ir ļaut un veicināt strīda starp attiecīgo personu un administrāciju atrisināšanu ar izlīgumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1986. gada 23. janvāris, Rasmussen/Komisija, 173/84, EU:C:1986:29, 12. punkts, kā arī 1986. gada 7. maijs, Rihoux u.c./Komisija, 52/85, EU:C:1986:199, 12. punkts un tajā minētā judikatūra), lai izvairītos no procesa tiesā.

26

No tā izriet, ka administratīvas sūdzības fakultatīvajam vai obligātajam raksturam nav ietekmes uz faktu, ka iepriekšējs administratīvs process ir uzskatāms par pirmstiesas procesu. Proti, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 42. punktā, runājot par Parlamenta izvirzīto argumentu, ka Parlamenta administrācijai nav noteikts atbildes sniegšanas termiņš – atšķirībā no Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos paredzētās sūdzības, attiecībā uz kuru šāds termiņš ir noteikts –, ir jānorāda, ka pēdējais minētais ietver obligātas administratīvas pārsūdzības gadījumā vajadzīgu garantiju, lai izvairītos no nokavējumiem vai pat neiespējamības attiecīgajai personai celt prasību tiesā administrācijas bezdarbības rezultātā. Savukārt šāda termiņa neesamība fakultatīva administratīvā procesa ietvaros nevar ierobežot piekļuvi tiesai, jo attiecīgā persona jebkurā brīdī var atteikties no šī iepriekšējā administratīvā procesa turpināšanas un celt prasību tiesā.

27

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka sūdzības procedūrai tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, ja Eiropas Parlamenta deputātam – pēc tam, kad viņš ir izmantojis šo iespēju izlīguma panākšanas nolūkos, – pirms šī administratīvā procesa noslēguma būtu jāceļ prasība tiesā, lai ievērotu prasības celšanas termiņu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu.

28

Līdz ar to, tā kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi prasības novēlotību, neņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsākto sūdzības procesu, tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

29

Rezultātā – nepastāvot vajadzībai lemt par šā pamata pirmo daļu vai citiem apelācijas sūdzības pamatiem – ir jāapmierina pirmais pamats un jāatceļ pārsūdzētais rīkojums.

30

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo nolēmumu lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.

31

Šajā tiesvedības stadijā Tiesa nevar izskatīt Vispārējā tiesā celto prasību pēc būtības, kas ietver faktisku jautājumu izvērtēšanu, balstoties uz apstākļiem, kurus Vispārējā tiesa nav vērtējusi un kuri Tiesā nav apspriesti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 66. punkts).

32

Savukārt Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai pieņemtu galīgo lēmumu par minētās attiecībā uz apstrīdēto lēmumu celtās prasības pieņemamību (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 66. punkts).

33

Pirmām kārtām, runājot par prasības celšanas termiņa aprēķināšanu, Parlaments šajā lietā uzskatīja, ka Eiropas Parlamenta deputāts, kurš lēmuma apstrīdēšanai ir izvēlējies sūdzības procedūru Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. panta izpratnē, par šo lēmumu vairs nevar celt prasību tiesā, bet viņam ir jāvēršas pret Prezidija lēmumu, ar ko sūdzība ir noraidīta.

34

Taču, kā izriet no šā sprieduma 26. punkta, administratīvas sūdzības fakultatīvais vai obligātais raksturs nekādi neietekmē nedz faktu, ka iepriekšējs administratīvs process ir pirmstiesas process, nedz attiecīgās personas tiesības jebkurā brīdī celt prasību tiesā.

35

Līdz ar to – it īpaši attiecībā uz tiesībām uz efektīvu pārsūdzības tiesā iespēju, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, – nevar tikt uzskatīts, ka Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantā minētās sūdzības procedūras uzsākšana aizskar tiesības uz apstrīdētā lēmuma efektīvu pārsūdzību tiesā.

36

Papildus tam ir jāatgādina, ka Tiesa saistībā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzēto sūdzības procedūru ir norādījusi, ka administratīvā sūdzība un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras būtiska daļa. Šajos apstākļos prasība tiesā, pat ja tā formāli attiecas uz sūdzības noraidīšanu, tiek celta, lai vērstos Tiesā pret nelabvēlīgo aktu, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 7. un 8. punkts).

37

Turklāt Tiesa attiecībā uz minētajiem noteikumiem ir nospriedusi, ka prasība ir pieņemama – neatkarīgi no tā, vai tā ir vērsta tikai pret lēmumu, kas ir sūdzības priekšmets, pret lēmumu, ar kuru šī sūdzība ir noraidīta, vai pret abiem šiem lēmumiem kopā – ar nosacījumu, ka minētā sūdzība ir iesniegta un prasība ir celta minētajos pantos paredzētajos termiņos (spriedumi, 1989. gada 26. janvāris, Koutchoumoff/Komisija, 224/87, EU:C:1989:38, 7. punkts, un 1989. gada 10. marts, Del Plato/Komisija, 126/87, EU:C:1989:115, 9. punkts).

38

Tomēr saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, ja tā konstatē, ka tiem nav patstāvīga satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir iesniegta sūdzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 7.–9. punkts).

39

Tas it īpaši tā var būt tad, ja tiesa konstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu – arī tad, ja šis lēmums ir netiešs, – tikai apstiprina lēmumu, uz kuru attiecās šī sūdzība, un ka tādēļ lēmuma par minētās sūdzības noraidīšanu atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā tā lēmuma atcelšana, uz kuru attiecās šī pati sūdzība.

40

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 40. punktā, tie paši apsvērumi ir piemērojami attiecībā uz sūdzības procedūru, kuru saskaņā ar Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantu var izmantot Eiropas Parlamenta deputāti.

41

Rezultātā Vispārējā tiesa, uzskatot, ka prasības celšanas termiņa skaitījums sākas no apstrīdētā lēmuma, nevis no Prezidija lēmuma, ir nepamatoti noraidījusi LL prasību kā acīmredzami nepieņemamu novēlotības dēļ.

42

Proti, pirmkārt, kā izriet no Tiesai – tostarp tiesas sēdē – sniegtās informācijas, apelācijas sūdzības iesniedzējs tika vienīgi kopsavilkuma veidā informēts par savu sūdzību noraidīšanu ar kvestoru lēmumu un Prezidija lēmumu, jo šie lēmumi, kas ir tikai apstrīdēto lēmumu apstiprinoši lēmumi, negroza viņa tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar to tiesisko stāvokli, kāds izrietēja no apstrīdētā lēmuma.

43

Otrkārt, ņemot vērā šā sprieduma 34. un 35. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasības par tiesību akta atcelšanu termiņa skaitījums attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ir sācies tikai datumā, kad tika paziņots Prezidija lēmums, ar kuru tika pabeigta Nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzētā sūdzības procedūra.

44

Katrā ziņā no pieteikuma par lietas ierosināšanu Vispārējā tiesā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs vērsās arī pret kvestoru un Prezidija lēmumiem.

45

Otrām kārtām, runājot par Prezidija lēmuma paziņošanu, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, atbilstoši LESD 297. panta 2. punkta trešajai daļai lēmumi, kuros ir norādīts adresāts, tam ir jāpaziņo un tie stājas spēkā līdz ar šādu paziņošanu, lai gan šajā normā jēdziens “paziņošana” nav definēts.

46

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 59. punktā, šajā tiesību normā ir nostiprināts tiesiskās noteiktības princips, no kura izriet, ka no individuāla administratīvā akta izrietošo tiesību un pienākumu ievērošana tā adresātam nevar tikt prasīta, ja šis akts šim adresātam nav pienācīgi paziņots.

47

Otrkārt, no LESD 263. panta sestās daļas izriet, ka prasība atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad – attiecībā uz aktu, kurš ir jādara zināms, – tas ir darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas tam ir kļuvis zināms. Jēdziens “darīt zināmu” šajā normā – tāpat kā LESD 297. panta 2. punkta trešajā daļā – nav definēts. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pantu šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir pagarināms par vienotu desmit dienu termiņu.

48

Runājot par Savienības aktu paziņošanas tiesiskumu, Tiesa ir norādījusi, ka lēmums ir pienācīgi darīts zināms vai paziņots LESD 263. panta sestās daļas un LESD 297. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē, ja tas ir darīts zināms tā adresātam un viņš ir varējis ar to iepazīties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 13. jūlijs, Olbrechts/Komisija, 58/88, EU:C:1989:323, 10. punkts, un rīkojumu, 2014. gada 2. oktobris, Page Protective Services/EĀDD, C‑501/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2259, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Tāpat ir jāatgādina, ka lietas dalībniekam, kurš apgalvo, ka prasības pieteikums ir iesniegts novēloti, ir jāpierāda, no kura datuma ir sācies termiņš šā prasības pieteikuma iesniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 5. jūnijs, Belfiore/Komisija, 108/79, EU:C:1980:146, 7. punkts, un 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Šajā lietā Parlaments apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs par Prezidija lēmumu tika informēts ar 2015. gada 26. jūnija vēstuli, kas tika nosūtīta ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu, attiecībā uz kuru Beļģijas pasta dienesti 2015. gada 30. jūnijā izsniedza paziņojumu par sūtījumu. Parlamenta ieskatā šī vēstule atbilstoši valsts noteikumiem par pasta piegādi ir jāuzskata par pienācīgi paziņotu adresātam datumā, kurā beidzas parastais 15 dienu uzglabāšanas termiņš, ko piemēro Beļģijas pasts, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs minēto vēstuli šajā termiņā neizņēma.

51

Šajā kontekstā nav strīda par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs attiecīgo vēstuli nav saņēmis, jo tā tika nosūtīta atpakaļ nosūtītājam tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs to nebija izņēmis.

52

Tomēr papildus savai pasta adresei apelācijas sūdzības iesniedzējs administratīvajā sūdzībā bija norādījis savu elektroniskā pasta adresi, kurā viņš 2015. gada 10. septembrī no Parlamenta amatpersonas saņēma e‑pastu, kuram bija pievienots Prezidija lēmums. Apelācijas sūdzības iesniedzējs nekavējoties apstiprināja šā e‑pasta saņemšanu.

53

Tādējādi Parlaments nepamatoti apgalvo, ka šajā lietā paziņošana tika veikta tikai ar ierakstītu vēstuli, kaut arī tā netika izņemta Beļģijas pasta dienestu noteiktajā termiņā.

54

Tāpat nozīmes nav Parlamenta norādītajam apstāklim, ka attiecīgā vēstule tika nosūtīta uz Beļģijā esošo adresi, kura bija norādīta apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtajā administratīvajā sūdzībā, un ka viņš nebija nedz informējis Parlamentu par pārcelšanos uz savu izcelsmes valsti, nedz uzdevis pārsūtīt viņam adresētos sūtījumus uz jauno adresi; tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka – pat pieņemot, ka pastāv pienākums paziņot par minēto adreses maiņu, – nav noteiktas tiesiskās sekas, kas ir piemērojamas nepaziņošanas gadījumā.

55

Proti, šajā lietā ir jāuzskata, ka Parlaments ir paziņojis apstrīdēto lēmumu arī ar 2015. gada 10. septembra e‑pastu un tāpēc divu mēnešu un desmit dienu termiņš attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju varēja sākties tikai no dienas, kad viņš iepazinās ar šo lēmumu.

56

Tā kā Parlaments nav iesniedzis pierādījumus, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs bija iepazinies ar apstrīdēto lēmumu pirms minētā e‑pasta saņemšanas, divu mēnešu un desmit dienu termiņš sākās tikai no 2015. gada 10. septembra. Līdz ar to prasība pirmajā instancē, kas tika iesniegta 2015. gada 4. novembrī, nav novēlota.

57

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību, pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: