1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka:

2

Padomes Direktīvas 91/439/EEK (1991. gada 29. jūlijs) par vadītāju apliecībām (OV 1991, L 237, 1. lpp.) 3. panta 2. punktā bija paredzēts:

“Kategorijās A, B, B + E, C, C + E, D un D + E var tikt izdota īpaša vadītāja apliecība sekojošu apakškategoriju transportlīdzekļu vadīšanai:

[..]

D1 apakškategorija:

[..].”

3

Saskaņā ar Direktīvas 2006/126 preambulas 2. un 12. apsvērumu:

[..]

4

Direktīvas 2006/126 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka “dalībvalstis saskaņā ar šo direktīvu ievieš tādu attiecīgas valsts vadītāja apliecību, kam pamatā ir I pielikumā aprakstītais Kopienas paraugs”.

5

Šīs direktīvas 4. pantā “Kategorijas, definīcijas un minimālais vecums” ir noteikts:

“1.   Vadītāja apliecība, kas paredzēta 1. pantā, dod tiesības vadīt turpmāk definētu kategoriju pašgājējus transportlīdzekļus. To var izsniegt, kad sasniegts katrai kategorijai norādītais vecuma cenzs. “Pašgājējs transportlīdzeklis” ir jebkurš pašgājējs transportlīdzeklis, kas pārvietojas pa ceļu ar savu spēku, izņemot transportlīdzekļus, kas pārvietojas pa sliedēm.

[..]

4.   Mehāniskie transportlīdzekļi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..].”

6

Minētās direktīvas 16. pantā “Transponēšana” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis ne vēlāk kā 2011. gada 19. janvār[ī] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1. panta 1. punkta, 3. panta, 4. panta 1., 2. un 3. punkta un 4. punkta b) līdz k) apakšpunkta [..] prasības. Dalībvalstis Komisijai tūlīt dara zināmus šos aktus.

2.   Tās piemēro šos aktus no 2013. gada 19. janvār[a].

[..]”

7

Direktīvas 2006/126 II pielikuma I sadaļā “Vadītāju prasmes pārbaužu minimālās prasības” A nodaļas “Teorētisko zināšanu pārbaude” 4. punkta “Īpaši noteikumi attiecībā uz C, CE, C1, C1E, D, DE, D1 un D1E kategoriju” 4.1.9. un 4.1.10. apakšpunktā ir noteikts:

8

Šīs pašas I sadaļas B nodaļas “Braukšanas prasmes un stila pārbaude” 8. punkta “Braukšanas prasme un stils, kas jāpārbauda C, CE, C1, C1E, D, DE, D1 un D1E kategorijai” 8.1.6., 8.1.8., 8.2.3. un 8.2.4. apakšpunktā ir paredzēts:

[..]

[..]

9

Zákon č. 361/2000 Sb. o provozu na pozemních komunikacích (Likums Nr. 361/2000 par satiksmi pa sauszemes ceļiem), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, 80.a panta 1. punkta g)– i) apakšpunktā ir paredzēts:

“Kategorijā:

10

2014. gada 11. jūlijā Komisija nosūtīja Čehijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā vērsa šīs dalībvalsts uzmanību uz to, ka atsevišķas valsts tiesību normas par C1, C un D1 kategorijas transportlīdzekļu definīcijām neatbilstot Direktīvai 2006/126.

11

Izvērtējot Čehijas Republikas argumentus, kas iekļauti tās 2014. gada 8. oktobra atbildē uz šo vēstuli, 2015. gada 27. februārī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā aicināja šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai divu mēnešu laikā no šī argumentētā atzinuma saņemšanas brīža izpildītu tajā norādītās prasības. Pēc Čehijas Republikas pieprasījuma šis termiņš tika pagarināts līdz 2015. gada 27. maijam.

12

Ar 2015. gada 22. maija vēstuli Čehijas Republika atbildēja uz argumentēto atzinumu, attiecībā uz C, C1 un D1 kategorijas vadītāju apliecību definīcijām norādot, ka, “lai izvairītos no jebkāda neskaidrību riska un nodrošinātu lielāku tiesisko noteiktību, Čehijas Republika piekrīt spēkā esošajās tiesību normās izdarīt daļējus grozījumus, kuriem būtu jāatbilst Komisijas prasībām”.

13

Tā kā netika saņemta informācija par šādi paredzēto grozījumu izdarīšanu, kā arī ņemot vērā, ka pārmestā pienākumu neizpilde katrā ziņā joprojām pastāvēja argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās, Komisija nolēma celt šo prasību.

14

Komisija izvirza divus iebildumus. Ar pirmo iebildumu tā apgalvo, ka, lai gan C1 un C kategorijas definīcijās ir paredzēts, ka runa ir par “transportlīdzekļiem, kuri nepieder pie D1 vai D kategorijas”, Čehijas Republikas tiesībās šis kritērijs nav pārņemts. Tā kā minētais kritērijs tomēr ir noteicošs, lai pareizi noteiktu atšķirību starp C1/C un D1/D kategorijām, tā neiekļaušanas dēļ attiecīgajā dalībvalstī C1 vai C kategorijas vadītāja apliecības turētājam būs atļauts vadīt transportlīdzekli, kurš ir konstruēts tā, lai pārvadātu ne vairāk kā 8 pasažierus, neatkarīgi no tā, vai tas ir izstrādāts pasažieru vai kravu pārvadāšanai, lai gan Direktīvā 2006/126, ja transportlīdzeklis ir izstrādāts un konstruēts tā, lai pārvadātu pasažierus, ir prasīta D1 vai D kategorijas vadītāja apliecība.

15

Ar otro iebildumu Komisija apgalvo, ka, lai gan Direktīvas 2006/126 4. panta 4. punkta h) apakšpunktā ir noteikts, ka D1 kategorija ietver mehāniskos transportlīdzekļus, “kas ir izstrādāti un konstruēti tā, lai pārvadātu ne vairāk kā 16 pasažierus un vadītāju”, Čehijas Republikas tiesībās, nosakot minimālo skaitu – ne vairāk kā 8 personas –, esot ieviests nosacījums, kas ir pretrunā Direktīvas 2006/126 4. panta 4. punkta h) apakšpunktam.

16

Saistībā ar šiem diviem iebildumiem, Komisija paskaidro, ka parasti C kategorijā ir iekļauti mehāniskie transportlīdzekļi, kuri ir paredzēti kravu pārvadāšanai, savukārt D kategorijā ir iekļauti mehāniskie transportlīdzekļi, kuri ir paredzēti pasažieru pārvadāšanai. Tas tomēr neizslēdz iespēju, ka ar C kategorijas mehāniskajiem transportlīdzekļiem varētu tikt pārvadāti arī pasažieri. Šajā gadījumā runa drīzāk esot par darbiniekiem, kas tiek pārvadāti galvenokārt, lai strādātu ar transportlīdzekļa kravu, nevis ar pasažieriem, kas ceļo no A punkta uz B punktu.

17

Tā kā daži C un C1 kategorijas tehniskie parametri ir identiski D1 un D kategorijas tehniskajiem parametriem, Komisija uzsver nepieciešamību precīzi norobežot C un C1 kategorijas, no vienas puses, un D1 un D kategorijas, no otras puses. Šajā saistībā Direktīvā 2006/126 veiktā norobežošana, proti, C un C1 kategoriju definīcijā izmantotais vārdu salikums “kuri nepieder pie D1 vai D kategorijas”, līdz ar to nozīmējot, ka transportlīdzekļi, kas atbilst C1/C un D1/D kategoriju tehniskajiem parametriem, bet kas galvenokārt ir paredzēti pasažieru pārvadājumiem, ietilpst D1 un D kategorijā, bet transportlīdzekļi, kas nepieder pie D1 un D kategorijas, ietilpst C1 un C kategorijā.

18

Čehijas Republika uzskata, ka prasība nav pamatota.

19

Šī dalībvalsts uzskata, ka Direktīva 2006/126 nav jātransponē burtiski, ja vien ir sasniegts tās tiesību normās izvirzītais mērķis. Tā tas esot šajā gadījumā, jo, valsts līmenī norobežojot C1, C un D1 kategoriju transportlīdzekļus ar citādu formulējumu nekā šajā direktīvā, esot nodrošināts, ka neviens transportlīdzeklis nevar ietilpt vairākās kategorijās.

20

Zemākais slieksnis – līdz 8 pasažieriem papildus vadītajam – Čehijas Republikas tiesībās esot vajadzīgs tādēļ, ka atbilstoši minētās dalībvalsts norādītajam D1 kategorijā ietilpstošie transportlīdzekļi ir D kategorijas transportlīdzekļu apakšgrupa.

21

Turklāt, ja šī sliekšņa nebūtu, D1 kategorija, ciktāl tā ietver transportlīdzekļus ar garumu līdz 8 metriem, kuri var pārvadāt ne vairāk kā 16 pasažierus, faktiski aptvertu C1 un C kategorijas.

22

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/126 preambulas 2. apsvērumu noteikumi par vadītāju apliecībām ir būtiski kopējās transporta politikas elementi, kas palīdz uzlabot ceļu satiksmes drošību un atvieglina tādu personu brīvu pārvietošanos, kuras apmetas uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā pati, kurā izsniegta vadītāja apliecība.

23

Ņemot vērā, ka joprojām pastāv lielas atšķirības dalībvalstu regulējumos šajā jomā, Direktīvas 2006/126, kas ir trešā direktīva par vadītāju apliecībām, mērķis – kā par to liecina šis pats apsvērums – ir pilnīgāk tos saskaņot, lai palīdzētu īstenot Eiropas Savienības politiku.

24

Viens no tajā paredzētajiem līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai tostarp ir vadītāja apliecību kategoriju definīcijas, kurām atbilstoši šīs direktīvas preambulas 12. apsvērumam “būtu vairāk jāatspoguļo attiecīgo transportlīdzekļu tehniskie parametri un prasmes, kas vajadzīgas, vadot transportlīdzekli”.

25

Proti, lai arī ar Padomes Pirmo direktīvu 80/1263/EEK (1980. gada 4. decembris) par Kopienas transportlīdzekļa vadītāja apliecības ieviešanu (OV 1980, L 375, 1. lpp.) tika ieviesta pirmā transportlīdzekļu iedalīšana kategorijās, lai izveidotu Kopienu paraugu valstu vadītāja apliecībām, ar Direktīvu 91/439, ar ko tika aizstāta šī pirmā direktīva, tika ieviesti vairāki precizējumi transportlīdzekļu kategoriju definīcijās un vadītāju apliecību veidos, kas ir vajadzīgas šo transportlīdzekļu vadīšanai, tai skaitā niansētāku definīciju un labāku dažādo vadītāja apliecību kategoriju norobežošanu.

26

Tāpat, mēģinot saskaņot šo jomu, Direktīvā 2006/126 attiecībā uz C un C1 kategorijām tika precizēts, ka tās abas attiecas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas ir izstrādāti un konstruēti tā, lai pārvadātu ne vairāk kā 8 pasažierus, bet šīs divas kategorijas atšķiras ar maksimālo atļauto masu. Runājot par D un D1 kategoriju, saglabājot zemāko robežu līdz 8 pasažieriem D kategorijai, Direktīvā 2006/126 tika atcelts šis pats ierobežojums D1 kategorijai, un tādēļ pēdējai minētajai kategorijai ir piemērojams tikai ierobežojums par ne vairāk kā 16 pasažieru pārvadāšanu.

27

Šie precizējumi un grozījumi salīdzinājumā ar Direktīvu 91/439 – kā savos procesuālajos rakstos skaidrojusi Komisija – ir izraisījuši to, ka daži transportlīdzekļi no tā laika ietilpst D1 kategorijā, nevis C1 kategorijā. Piemēram, Komisija min ļoti ērtus mikroautobusus, kā arī automašīnas ar ložu necaurlaidīgu apšuvumu. Šie transportlīdzekļi, tā kā tie ir izstrādāti un konstruēti tā, lai pārvadātu ne vairāk kā 8 pasažierus un vadītāju, un ciktāl to maksimālais garums nepārsniedz 8 metrus, no tā laika, ņemot vērā to tehniskos parametrus un parasto lietojumu, ietilpst atsevišķā kategorijā, proti, D1 kategorijā.

28

Tādējādi šobrīd Savienības tiesībās C un C1 kategorijas, kas atbilstoši Direktīvas 2006/126 4. panta 1. punktam attiecīgi ir definētas šā panta 4. punkta d) un f) apakšpunktā, attiecas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas neietilpst D1 vai D kategorijā un kuru maksimālā atļautā masa pārsniedz 3500 kg, ciktāl tas attiecas uz C kategorijas transportlīdzekļiem, vai ir robežās no 3500 kg līdz 7500 kg, ciktāl tas attiecas uz C1 kategorijas transportlīdzekļiem, un kas ir izstrādāti un konstruēti tā, lai pārvadātu ne vairāk kā 8 pasažierus un vadītāju. Šā paša panta 4. punkta h) apakšpunktā definētā D1 kategorija attiecas uz mehāniskiem transportlīdzekļiem, kas ir izstrādāti un konstruēti tā, lai pārvadātu ne vairāk kā 16 pasažierus un vadītāju, un kuru garums nepārsniedz 8 metrus.

29

Čehijas Republikas tiesībās C un C1 kategoriju definīcijā nav pārņemts Savienības tiesībās paredzētais C/C1 un D/D1 kategoriju norobežojums, kas ir izteikts ar vārdiem “kuri nepieder pie D1 vai D kategorijas”. Tādējādi ir jākonstatē, ka Čehijas Republikas tiesībās nav pārņemts ierobežojuma līdz 8 pasažieriem svītrojums, ko iepriekš minētās tiesiskā regulējuma attīstības ietvaros Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest, pieņemot Direktīvu 2006/126.

30

Šādu atšķirību definīcijās rezultātā atbilstoši Čehijas Republikas tiesībām D1 kategorijā ietilpstošus transportlīdzekļus var vadīt C1 kategorijas vadītāja apliecību turētāji, un tas ir pretrunā Direktīvas 2006/126 mērķim.

31

Komisijas sniegtie piemēri, proti, ļoti ērti mikroautobusi, kā arī automašīnas ar ložu necaurlaidīgu apšuvumu, kam ir šā sprieduma 27. punktā minētie tehniskie parametri, liecina par šādu atšķirību pastāvēšanu. Proti, lai arī saskaņā ar Direktīvas 2006/126 4. panta 4. punkta h) apakšpunktu šādi transportlīdzekļi ietilpst D1 kategorijā, atbilstoši Čehijas Republikas tiesiskajam regulējumam, ar ko šī direktīva ir transponēta, šie paši transportlīdzekļi ietilpst C1 kategorijā. Turklāt saskaņā ar formulējumu “kuri nepieder pie D1 vai D kategorijas”, ar kuru minētajā direktīvā attiecīgi ir norobežotas C/C1 un D/D1 kategorijas, atbilstoši Savienības tiesībām šādi transportlīdzekļi – tā kā tie ietilpst D1 kategorijā – nekādā gadījumā nevar ietilpt C1 kategorijā.

32

Tādējādi vienam un tam pašam transportlīdzekļa veidam Čehijas Republikā prasītā vadītāja apliecības kategorija atšķiras no tās, kādai ir jābūt autovadītājam citās dalībvalstīs. Šāda situācija ir pretrunā galvenajiem Direktīvas 2006/126 mērķiem.

33

Čehijas Republikas izvirzītie argumenti neliek apstrīdēt šo konstatējumu un no tā izrietošo pienākumu neizpildi.

34

Pirmkārt, šī dalībvalsts apgalvo, ka Savienības tiesībās nav prasīts, lai dalībvalstis burtiski transponētu Direktīvas 2006/126 definīcijas, ja vien šīs direktīvas tiesību normās izvirzītais mērķis ir sasniegts.

35

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas transponēšana valsts tiesību sistēmā gan neprasa obligāti formālu un burtisku šīs direktīvas normu atveidi skaidrā un īpašā tiesību normā, bet var būt pietiekami ar vispārēju juridisko kontekstu, ar nosacījumu, ka tas patiešām nodrošina šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu pietiekami skaidri un precīzi (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Komisija/Polija, C‑648/13, EU:C:2016:490, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 29.–32. punkta, Čehijas Republikas minētās valsts tiesību normas neļauj sasniegt Direktīvas 2006/126 4. panta 1. punktā un 4. punkta d), f) un h) apakšpunktā izvirzīto mērķi. Šādos apstākļos arguments, saskaņā ar kuru burtiska transponēšana nav obligāta, šajā lietā nav efektīvs.

37

Otrkārt, Čehijas Republika apgalvo, ka tā valsts mērogā ir veikusi skaidru un precīzu C1, C un D1 transportlīdzekļu kategoriju nodalīšanu, kam praksē nebūtu jāizraisa nekādi strīdi. Proti, balstoties uz principu, ka nevienam transportlīdzeklim nebūtu jāietilpst vairākās kategorijās, šī dalībvalsts uzskata, ka šis mērķis var tikt sasniegts divos veidos, proti, vai nu definējot kategoriju negatīvi salīdzinājumā ar pārējām kategorijām, kas esot Direktīvā 2006/126 izmantotais risinājums, vai arī individuāli definējot kategorijas tā, lai tās nepārklātos, kas esot risinājums, ko Čehijas Republikas likumdevējs ir pielietojis, nosakot zemāku slieksni pasažieru skaitam, kas var tikt pārvadāti ar D1 kategorijas transportlīdzekļiem.

38

Šajā saistībā pietiek norādīt, ka, lai īstenotu minēto norobežošanu – kā atzīst pati Čehijas Republika –, tā valsts D1 kategorijas definīcijā ir paredzējusi nosacījumu, kas tomēr nav paredzēts Direktīvas 2006/126 4. panta 4. punkta h) apakšpunktā, kurā šī kategorija ir definēta atbilstoši Savienības tiesībām. Kā konstatēts šā sprieduma 29.–32. punktā, šā papildu nosacījuma pastāvēšanas dēļ Čehijas Republikā šī direktīva tiek piemērota atšķirīgi salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, ja ir jānosaka, pie kādas kategorijas pieder transportlīdzeklis, un līdz ar to – kāda veida vadītāja apliecība ir vajadzīga šim transportlīdzeklim.

39

Tādējādi, izvēloties norobežošanas metodi, kas rada šādas atšķirības salīdzinājumā ar to, kas ir prasīts Savienības tiesībās, katrā ziņā netiek veicināta Direktīvas 2006/126 pilnīga un pareiza transponēšana.

40

Treškārt, Čehijas Republika apgalvo, ka D1 kategorijas transportlīdzekļi, kā tas izrietot no šīs D1 kategorijas nosaukuma un kategoriju definēšanas likumdošanas vēstures Savienības līmenī, ir D kategorijas transportlīdzekļu apakšgrupa. Tā esot “atvieglota” D kategorijas versija, un tātad D1 kategorijas transportlīdzekļi ir noteikta D kategorijas transportlīdzekļu daļa, tādēļ, ņemot vērā to parametrus, būtu pietiekami izmantot atvieglotu D kategorijas vadītāja apliecības versiju. Tā kā zemākais slieksnis attiecībā uz atļauto pārvadājamo cilvēku skaitu ir norādīts D kategorijas definīcijā, tas būtu jāpārņem D1 kategorijā.

41

Šajā saistībā ir jānorāda, ka, lai arī Direktīvas 91/439 3. panta 2. punktā D1 kategorija bija izstrādāta kā D kategorijas apakškategorija, kā par to liecina vārdi: “kategorijās A, B, B + E, C, C + E, D un D + E var tikt izdota īpaša vadītāja apliecība sekojošu apakškategoriju transportlīdzekļu vadīšanai”, tomēr šie vārdi nav iekļauti Direktīvas 2006/126 4. panta 4. punktā noteikto vadītāja apliecību kategoriju definīcijā. Tādējādi tas, ka D1 kategorija ietver arī transportlīdzekļus, kuri neietilpst D kategorijā, kā arī no tā izrietošās sekas attiecībā uz dažādu vadītāja apliecību kategoriju noteikšanu ir Savienības likumdevēja izvēle, ko tas ir veicis un kuras lietderība nav apšaubāma šīs tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros.

42

Ceturtkārt, Čehijas Republika apgalvo, ka, ja nebūtu Čehijas Republikas tiesībās paredzētā zemākā sliekšņa līdz 8 pasažieriem, D1 kategorija – tā kā tā iekļauj mehāniskos transportlīdzekļus ar garumu līdz 8 metriem, ar kuriem var pārvadāt līdz 16 pasažieriem, faktiski aptvertu C1 un C kategorijas. Varētu pat tikt uzskatīts, ka kravas transportlīdzekļa līdz 8 metriem vadīšanai ir vajadzīga D1 kategorijas vadītāju apliecība un ka tikai tad, ja kravas transportlīdzekļa garums pārsniedz 8 metrus, būtu vajadzīga C1 kategorijas vadītāja apliecība.

43

Šajā saistībā ir jākonstatē, ka attiecībā uz C/C1 un D1 kategorijām mehānisko transportlīdzekļu definīcija, izņemot pasažieru skaitu, masu un garumu, minētajām kategorijām ir identiska, tostarp tādēļ, ka šie mehāniskie transportlīdzekļi ir “izstrādāti un konstruēti tā, lai pārvadātu [..] pasažierus”.

44

No C/C1 un D1 kategoriju norobežojuma, izmantojot vārdus “transportlīdzekļiem, kuri nepieder pie D1 vai D kategorijas”, izriet, ka, nosakot vadītāja apliecības kategoriju, kompetentajām dalībvalstu iestādēm vispirms ir jāizvērtē, vai ir piemērojama D1 kategorija, un, ja ir, tām ir jāizsniedz vadītāja apliecība šai kategorijai.

45

Tā, pamatojoties tikai uz attiecīgo Direktīvas 2006/126 noteikumu gramatisko interpretāciju, mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuru garums nepārsniedz 8 metrus, D1 kategorija pilnībā aptver C/C1 kategorijas.

46

Līdz ar to nešķiet, ka Direktīvas 2006/126 4. panta 4. punktā iekļautā C/C1 un D1 kategoriju definīcija nodrošinātu atbilstošu šo kategoriju norobežošanu.

47

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2017. gada 12. oktobris, Kamin und Grill Shop, C‑289/16, EU:C:2017:758, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi, lai pareizi interpretētu minētās kategorijas, ir jāņem vērā Direktīvas 2006/126 teksts kopumā, tostarp tās pielikumi, kuri liecina, ka mehānisko transportlīdzekļu izmantošanai ir noteicoša loma.

49

Kā secinājumu 47. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvas 2006/126 1. panta 1. punktā paredzētajā un I pielikumā ietvertajā vadītāja apliecības paraugā ar piktogrammas palīdzību ir skaidri norādīta katras kategorijas transportlīdzekļa izmantošana, tostarp, vai tas ir paredzēts kravas vai pasažieru pārvadāšanai.

50

Tāpat šā sprieduma 7. un 8. punktā minētie šīs direktīvas II pielikuma noteikumi liecina, ka prasības saistībā ar vadītāja apliecības saņemšanu atšķiras atkarībā no attiecīgā transportlīdzekļa lietošanas veida.

51

No minētā izriet, ka nav pieļaujams, ka robežu starp C/C1 un D/D1 kategorijām neievērošanas dēļ rodas Direktīvai 2006/126, proti, ceļu satiksmes drošībai, pretējs rezultāts. Kā secinājumu 56. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tā tas būtu gadījumā, ja šoferi, kuriem atļauts vadīt C vai C1 kategorijas transportlīdzekļus un kuriem ir lūgts apliecināt prasmes attiecībā uz kravas saņemšanu, iekraušanu, pārvadāšanu, piegādi un izkraušanu, pārvadātu tikai cilvēkus.

52

Protams, vadītāja apliecību jomā, kurā valsts administrācijām saprātīgā termiņā ir jāizskata ļoti daudzi pieteikumi, likumdošanas risinājums, atbilstoši kuram būtu jāizmanto elementi, kas nav tieši paredzēti vadītāja apliecību kategoriju definīcijās, nešķiet optimāls.

53

Tomēr dalībvalsts nedrīkst pieņemt valsts tiesisko regulējumu, ar ko tiek transponēta Direktīva 2006/126, ieviešot šajā direktīvā neparedzētus nosacījumus vai svītrojot tajā paredzētos nosacījumus, kas nozīmētu, ka Direktīvā 2006/126 definētās kategorijas tiktu grozītas, kaitējot ceļu satiksmes drošībai. Iespējamas redakcionālas neprecizitātes šajā direktīvā attiecīgajā gadījumā būtu jānovērš Savienības likumdevējam, bet Tiesa to dēļ nevar noraidīt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ja tā ir konstatējama.

54

Šādos apstākļos Čehijas Republikas izvirzītie argumenti ir jānoraida.

55

Līdz ar to ir jākonstatē, ka:

56

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā ir atzīta pienākumu neizpilde, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: