–

Solar Electric Martinique vārdā – F. Fabiani un F. Joly, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – S. Ghiandoni un D. Colas, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Gossement un L. Lozano Palacios, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 5. panta 5. punktu un 6. panta 1. punktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (OV 1995, L 102, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), kā arī 14. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), ar ko no 2007. gada 1. janvāra ir aizstāta Sestā direktīva.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Solar Electric Martinique un ministre des Finances et des Comptes publics (finanšu un valsts budžeta ministrs, Francija) par atgādinājumiem saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas šai sabiedrībai bija jāmaksā par laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim.

3

Sestās direktīvas 3. pantā “Teritoriālā piemērošana” ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā:

[..]

3.   Valsts teritorijā neiekļauj šādas atsevišķu dalībvalstu teritorijas:

[..]

Arī šādas atsevišķu dalībvalstu teritorijas neiekļauj valsts teritorijā:

[..]

[..]”

4

Sestās direktīvas 5. pantā “Preču piegāde” ir noteikts:

“1.   “Preču piegāde” nozīmē tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

[..]

5.   Dalībvalstis dažu būvdarbu veikšanu var uzskatīt par preču piegādēm 1. punkta izpratnē.

[..]”

5

Sestās direktīvas 6. panta “Pakalpojumu sniegšana” 1. punktā ir noteikts:

“1.   “Pakalpojumu sniegšana” nozīmē jebkuru darījumu, kas nav preču piegāde 5. panta izpratnē.

Šādi darījumi cita starpā var ietvert:

6

Saskaņā ar PVN direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu šī direktīva nav piemērojama Francijas aizjūras departamentiem.

7

PVN direktīvas 14. panta 3. punktā ir pārņemts Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta formulējums.

8

Saskaņā ar PVN direktīvas 24. panta 1. punktu “pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.

9

Saskaņā ar Vispārējā nodokļu kodeksa (code général des impôts, turpmāk tekstā – “CGI”) 256. panta IV punkta 1. apakšpunktu – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā aplūkotajiem nodokļiem, – “būvdarbus uzskata par pakalpojumu sniegšanu, kas apliekama ar [PVN].”

10

Šī kodeksa 266. pantā ir noteikts:

“1.   Nodokļa bāzi veido:

[..]

[..].”

11

Minētā kodeksa 268.bis pantā ir paredzēts:

“Ja persona vienlaikus veic darījumus, uz kuriem attiecas vairākas šīs nodaļas pantos paredzētās kategorijas, tās apgrozījums tiek noteikts, katrai no darījumu grupām piemērojot šajos pantos izklāstītos noteikumus.”

12

Atbilstoši CGI 295. pantam:

“1.   No [PVN] ir atbrīvoti:

[..]

[..].”

13

Minētā kodeksa IV pielikuma 50.duodecies panta I punktā tādu preču skaitā, par kuru importu Gvadelupas, Martinikas un Reinjonas departamentos var tikt piešķirts atbrīvojums no PVN, ir minētas “gaismjutīgas pusvadītāju ierīces, tostarp fotoelementi, kas ir samontēti moduļos vai iemontēti paneļos”.

14

Solar Electric Martinique, kas galvenokārt nodarbojas ar iekārtu, kuras saistītas ar saules enerģiju, pārdošanu un uzstādīšanu Martinikā, par saules enerģijas paneļu uzstādīšanu uz dzīvojamo ēku jumtiem un solārās ūdensapsildes darbiem PVN ir piemērojusi tikai uzstādīšanas pakalpojumu izmaksu apmērā.

15

Pēc pārbaudes par laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim nodokļu iestāde uzskatīja, ka šīm darbībām esot bijis būvdarbu raksturs un tāpēc tajās ir jāiekļauj piegādāto iekārtu izmaksas. Līdz ar to šī iestāde veica nodokļu bāzes labojumus par šiem darījumiem.

16

2010. gada 21. septembrīSolar Electric Martinique cēla tribunal administratif de Fort‑de‑France (Fordefransas administratīvā tiesa, Francija) prasību atcelt atgādinājumus par PVN, kas tai tika uzlikts pēc minētā labojuma.

17

Tā kā Solar Electric Martinique prasība ar 2012. gada 26. jūnija spriedumu tika noraidīta, tā šo spriedumu pārsūdzēja cour administrative d’appel de Bordeaux (Bordo Administratīvā apelācijas tiesa, Francija), kura ar 2014. gada 10. jūlija spriedumu iesniegto sūdzību noraidīja.

18

Solar Electric Martinique iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État (Valsts padome), it īpaši apgalvojot, ka minētā administratīvā apelācijas tiesa, nospriezdama, ka tās veiktie saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu uzstādīšanas darbi esot būvdarbi, lai gan šīs iekārtas var tikt uzstādītas, nenodarot būtisku kaitējumu attiecīgajai ēkai, un tās parasti nav saistītas ar ēku būvniecību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

19

Iesniedzējtiesa izklāsta, ka CGI 295. pantā un šā kodeksa IV pielikuma 50.duodecies panta I punktā minētajiem iekārtu pārdošanas un uzstādīšanas darījumiem PVN ir piemērojams tikai uzstādīšanas darījumu izmaksu apmērā un ir izslēdzamas iekārtu iegādes izmaksas, izņemot, ja tiek uzskatīts, ka šiem uzstādīšanas darbiem ir būvdarbu pakalpojumu raksturs, – tādā gadījumā tiem ir piemērojams PVN attiecībā uz pircējam rēķinā izrakstīto kopējo cenu.

20

Šī tiesa precizē, ka, lai gan CGI 295. pants attiecas vienīgi uz aizjūras departamentiem, kuri neietilpst Sestās direktīvas teritoriālās piemērošanas jomā, šā kodeksa 256. panta normas par būvdarbiem attiecas arī uz Francijas kontinentālo daļu un ar tām ir nodrošināta Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta un 6. panta 1. punkta, kuru tiesību normas ir pārņemtas PVN direktīvas 14. panta 3. punktā un 24. panta 1. punktā, transponēšana Francijas tiesībās.

21

Pēc iesniedzējtiesas domām, ir pamats censties nodrošināt šo direktīvu normu vienveidīgu piemērošanu Eiropas Savienībā. Tādējādi, lai gan strīds, kas tai ir jāatrisina, attiecas uz darījumiem, kuri ir veikti ārpus šo direktīvu teritoriālās piemērošanas jomas, rodoties jautājums, vai saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu pārdošana un uzstādīšana uz dzīvojamām ēkām vai ar mērķi ēkas apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni ir vienots darījums, kuram ir būvdarbu raksturs minēto direktīvu izpratnē.

22

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu pārdošana un uzstādīšana uz dzīvojamām ēkām vai ar mērķi ēkas apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni ir vienots darījums, kuram ir būvdarbu raksturs [Sestās direktīvas] 5. panta 5. punkta un 6. panta 1. punkta, kas kļuvuši par [PVN] direktīvas 14. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu, izpratnē?”

23

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietas rašanās fakti pilnībā ir notikuši Martinikas departamentā, kas ir viens no Francijas Republikas aizjūras departamentiem.

24

Saskaņā ar Sestās direktīvas 3. panta 3. punktu un PVN direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu šie departamenti ir skaidri izslēgti no šo direktīvu piemērošanas jomas.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir atzinusi savu kompetenci lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri attiecas uz Savienības tiesību normām, situācijās, kurās pamatlietas fakti notiek ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas, bet kurās šīs Savienības tiesību normas ir kļuvušas piemērojamas ar valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normu saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Cicala, C‑482/10, EU:C:2011:868, 17. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 18. oktobris, Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 45. punkts).

26

Ja valsts tiesību aktos paredzētie risinājumi situācijās, kuras neietilpst attiecīgā Savienības tiesību akta piemērošanas jomā, atbilst tādiem pašiem risinājumiem, kādi ir paredzēti Savienības tiesību aktā, pastāv zināma Savienības interese, lai nolūkā izvairīties no turpmākām interpretācijas atšķirībām normas, kuras ir pārņemtas no šī tiesību akta, tiktu interpretētas vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 7. jūlijs, Agafiţei u.c., C‑310/10, EU:C:2011:467, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 18. oktobris, Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 46. punkts).

27

Tādējādi Tiesas veikta Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, ir pamatota, ja ar valsts tiesībām, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādās situācijās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Cicala, C‑482/10, EU:C:2012:868, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu pārdošana un uzstādīšana uz ēkām vai ar mērķi ēkas apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni ir vienots darījums, kuram ir būvdarbu raksturs, Sestās direktīvas un PVN direktīvas izpratnē, vienlaikus precizējot, pirmkārt, ka ar CGI 256. pantu valsts tiesībās ir transponēti attiecīgie minēto direktīvu noteikumi un, otrkārt, ka šiem jēdzieniem esot tāds pats tvērums attiecībā uz aizjūras departamentiem, kas ir skaidri izslēgti no minēto direktīvu piemērošanas jomas.

29

Tiešām ir apsverama Savienības interese panākt, lai nolūkā izvairīties no turpmākām interpretācijas atšķirībām būvdarbu jēdziens un vienota darījuma, kuram ir būvdarbu raksturs, jēdziens tiktu interpretēti vienveidīgi.

30

Taču, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 41.–44. punktā, pirmām kārtām, attiecīgie Sestās direktīvas un PVN direktīvas noteikumi nav uzskatāmi par transponētiem ar CGI 256. pantu.

31

Lai gan Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā dalībvalstīm ir noteikta iespēja konkrētu būvdarbu veikšanu uzskatīt par preču piegādi, CGI 256. pantā turpretī ir paredzēts, ka būvdarbi tiek kvalificēti kā pakalpojumu sniegšana.

32

Otrām kārtām, CGI 256. un 295. pants šā sprieduma 27. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē nav uzskatāmi par tiešām un beznosacījuma atsaucēm uz attiecīgajiem minēto direktīvu noteikumiem.

33

Pirmkārt, CGI 256. pantā noteiktā izvēle ļauj tikai a contrario secināt, ka uz būvdarbiem – tāpat kā uz visiem citiem darījumiem, kas neveido preču piegādi, – attiecas Sestās direktīvas 6. panta 1. punkts un PVN direktīvas 24. panta 1. punkts.

34

Otrkārt, tā kā 295. pantā atbrīvojuma režīms kā atkāpe no Francijas kontinentālajā teritorijā piemērojamajām tiesību normām ir attiecināts uz preču piegādēm teritorijās, kuras ir skaidri izslēgtas no Sestās direktīvas un PVN direktīvas piemērošanas jomas, šis pants nav uzskatāms par tādu, kurā būtu tieša un beznosacījumu atsauce uz šo direktīvu noteikumiem.

35

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu turklāt ir iesniegts tieši tāpēc, ka saistībā ar aizjūras departamentiem, kam Sestā direktīva un PVN direktīva nav piemērojama, pastāv speciālas tiesību normas, kurās saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegādei ir paredzēts atbrīvojums no nodokļa.

36

Līdz ar to, runājot par tādu situāciju risinājumiem, kuras neietilpst attiecīgo Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neatbilst risinājumiem, kas ir paredzēti kā Sestajā direktīvā, tā PVN direktīvā, jo ar šo tiesisko regulējumu tiek piešķirts atbrīvojums, kas šajās direktīvās nav paredzēts. Tāpēc nevar uzskatīt, ka šo direktīvu noteikumi ar valsts tiesībām tiešā un beznosacījuma veidā ir padarīti piemērojami situācijās, kuras nav šo direktīvu piemērošanas jomā.

37

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Tiesai nav kompetences atbildēt uz Conseil d’État (Valsts padome) uzdoto jautājumu.

38

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Tiesai nav kompetences atbildēt uz jautājumu, ko Conseil d’État (Valsts padome, Francija) ir uzdevusi ar 2016. gada 20. maija lēmumu.