Lieta C‑292/16

Tiesvedība, ko uzsākusi A Oy

(Helsingin hallinto‑oikeus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Tiešie nodokļi – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Direktīva 90/434/EEK – 10. panta 2. punkts – Aktīvu pārvešana – Pastāvīga uzņēmuma nerezidenta pārvešana sabiedrībai saņēmējai, kas arī ir nerezidente, aktīvu pārvešanas darījuma ietvaros – Pārvedamās sabiedrības dalībvalsts tiesības ar nodokli aplikt šī uzņēmuma peļņu vai kapitāla pieaugumu, kas radies aktīvu pārvešanas dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā no gada, kurā pārvešanas notikusi, ir paredzēta peļņas vai kapitāla pieauguma aplikšana ar nodokli – Nodokļa, kas jāmaksā taksācijas gadā, kurā aktīvu pārvešanas darījums ir noticis, iekasēšana

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 23. novembra spriedums

Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, aktīvu pārvešanai un akciju maiņai – Direktīva 90/434 – Aktīvu pārvešana – Pastāvīga uzņēmuma nerezidenta pārvešana sabiedrībai saņēmējai, kas arī ir nerezidente – Pastāvīga uzņēmuma peļņas vai kapitāla pieauguma aplikšana ar nodokli – Tiesiskais regulējums, kurā no gada, kurā pārvešanas notikusi, ir paredzēta peļņas vai kapitāla pieauguma aplikšana ar nodokli – Pieļaujamība – Nodokļa, kas jāmaksā taksācijas gadā, kurā aktīvu pārvešanas darījums ir noticis, iekasēšana – Nepieļaujamība – Pamatojumi – Neesamība

(LESD 49. pants; Padomes Direktīvas 90/434 10. panta 2. punkts)

LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā gadījumā, kur sabiedrība rezidente aktīvu pārvešanas darījuma ietvaros pārved pastāvīgu uzņēmumu nerezidentu uz sabiedrību, kas arī ir nerezidente, pirmkārt, tiek paredzēta tūlītēja kapitāla pieauguma, kas radies šī darījuma dēļ, aplikšana ar nodokli un, otrkārt, netiek pieļauts maksājamo nodokli iekasēt vēlāk, lai gan līdzīgā iekšzemes gadījumā šāds kapitāla pieaugums ar nodokli tiktu aplikts tikai pārvesto aktīvu nodošanas brīdī, ja ar šo tiesisko regulējumu netiek pieļauts iekasēt nodokli vēlāk.

Šo vērtējumu neapšauba fakts, ka ar šo tiesisko regulējumu atbilstoši apvienošanās direktīvas 10. panta 2. punktam tiek ļauts atskaitīt nodokli, kas šīs direktīvas noteikumu neesamības gadījumā par šādu kapitāla pieaugumu būtu bijis jāmaksā dalībvalstī, kur atrodas pastāvīgais uzņēmums nerezidents, jo minētā tiesiskā regulējuma nesamērīgums nav atkarīgs no maksājamā nodokļa apmēra, bet tas izriet no tā, ka tajā nodokļu maksātājam nav paredzēta iespēja izšķirt tā iekasēšanas brīdi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Trustees of the P Panayi Accumulation & Maintenance Settlements, C‑646/15, EU:C:2017:682, 60. punkts).

Attiecībā uz pamatojumu, kas saistīts ar vajadzību nodrošināt efektīvu nodokļu iekasēšanu, uz ko norāda Vācijas un Zviedrijas valdības, ir jānorāda, ka, lai arī Tiesa jau ir atzinusi, ka tā var būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot LES garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Strojírny Prostějov un ACO Industries Tábor, C‑53/13 un C‑80/13, EU:C:2014:2011, 46. punkts, kā arī minētā judikatūra), ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu netiek nodrošināta tās īstenošana, jo ar minēto mērķi tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais iespējamais brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums netiek pamatots. Kā to norādījusi Komisija, fakts dalībvalstij ļaut pārvedamai sabiedrībai rezidentei izvēlēties nodokli samaksāt vēlāk neietekmētu nedz šīs dalībvalsts iespēju pieprasīt šai sabiedrībai vajadzīgo informāciju maksājamā nodokļa iekasēšanai, nedz arī faktiski veikt nodokļa iekasēšanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Strojírny Prostějov un ACO Industries Tábor, C‑53/13 un C‑80/13, EU:C:2014:2011, 49.–53. punkts).

(skat. 38.–40. punktu un rezolutīvo daļu)