–

Schweppes SA vārdā – I. López Chocarro, procurador, un D. Gómez Sánchez, abogado,

–

Red Paralela SL un Red Paralela BCN SL vārdā – D. Pellisé Urquiza, procurador, un J. C. Quero Navarro, abogado,

–

Orangina Schweppes Holding BV vārdā – Á. Joaniquet Tamburini, procurador, un B. González Navarro, abogado,

–

Schweppes International Ltd vārdā – Á. Quemada Cuatrecasas, procurador, un J. M. Otero Lastres, abogado,

–

Grieķijas valdības vārdā – G. Alexaki, pārstāve,

–

Nīderlandes valdības vārdā – L. Noort un K. Bulterman, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier, T. Scharf un F. Castillo de la Torre, kā arī J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp., un labojums – OV 2009, L 11, 86. lpp.), 7. panta 1. punkta, kā arī LESD 36. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Schweppes SA, saskaņā ar Spānijas tiesībām dibinātu sabiedrību, no vienas puses, un Red Paralela SL un Red Paralela BCN SL, agrāk – Carbòniques Montaner SL (turpmāk tekstā kopā – “Red Paralela”), no otras puses, par to, ka šīs pēdējās minētās sabiedrības importē Spānijā tonizējošā ūdens pudeles, uz kurām ir preču zīme “Schweppes” un kuru izcelsme ir Apvienotajā Karalistē.

3

Direktīvas 2008/95 7. pantā “Preču zīmes piešķirto tiesību izmantošana [izsmelšana]” ir noteikts:

“1.   Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt tās lietošanu attiecībā uz precēm, ko laidis Kopienas tirgū, izmantojot šo preču zīmi, īpašnieks vai kas laistas Kopienas tirgū ar īpašnieka piekrišanu.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir likumīgi iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, jo īpaši – ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”

4

Direktīva 2008/95 no 2019. gada 15. janvāra ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 16. decembra Direktīvu (ES) 2015/2436, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2015, L 336, 1. lpp.), kura ir stājusies spēkā 2016. gada 12. janvārī un kuras 15. pants būtībā atbilst Direktīvas 2008/95 7. pantam.

5

Apzīmējums “Schweppes” ir pazīstams visā pasaulē, tostarp saistībā ar dzērienu “tonizējošais ūdens”, kas ir pieejams vairākos variantos. Šis apzīmējums nav reģistrēts kā vienota Eiropas Savienības preču zīme, taču jau sen ir reģistrēts kā valsts vārdiska un grafiska preču zīme katrā Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstī. Šīs valsts preču zīmes būtībā ir identiskas.

6

Sākotnēji visas preču zīmes “Schweppes”, kas reģistrētas EEZ (turpmāk tekstā – “paralēlās preču zīmes”), piederēja Cadbury Schweppes.

7

1999. gadā Cadbury Schweppes cedēja Coca‑Cola/Atlantic Industries (turpmāk tekstā – “Coca‑Cola”) daļu no savām paralēlajām preču zīmēm, ieskaitot tās, kas reģistrētas Apvienotajā Karalistē. Cadbury Schweppes palika par īpašnieci atlikušajai daļai šo paralēlo preču zīmju, ieskaitot tās, kas reģistrētas Spānijā.

8

Turpmāk norādītajā kartē tumšā krāsā ir atzīmētas EEZ dalībvalstis un kaimiņvalstis, kurās Coca‑Cola pieder preču zīmes “Schweppes”:

9

Pēc vairāku iegāžu un restrukturēšanu pabeigšanas paralēlās preču zīmes, kuras saglabāja Cadbury Schweppes, tagad pieder Schweppes International Ltd, saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām dibinātai sabiedrībai.

10

Šī pēdējā minētā sabiedrība ir piešķīrusi Schweppes ekskluzīvu licenci saistībā ar Spānijas paralēlajām preču zīmēm, kuras tiek aplūkotas pamatlietā.

11

Orangina Schweppes Holding BV, kas ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība un ir Orangina Schweppes grupas galvenā sabiedrība, kontrolē gan Schweppes, gan Schweppes International.

12

2014. gada 29. maijāSchweppes ir cēlusi prasību sakarā ar paralēlo preču zīmju pārkāpumu pret Red Paralela, jo atbildētājas pamatlietā ir importējušas un izplatījušas Spānijā tonizējošā ūdens pudeles, uz kurām ir preču zīme “Schweppes” un kuru izcelsme ir Apvienotajā Karalistē. Schweppes uzskata, ka šāda Spānijā veikta komercializēšana ir prettiesiska, jo šīs tonizējošā ūdens pudeles nav saražojusi un laidusi tirgū tā pati vai tas darīts ar tās piekrišanu, bet gan Coca‑Cola, kurai, pēc Schweppes domām, nav nekādas juridiskās vai ekonomiskās saiknes ar Orangina Schweppes grupu. Šajā sakarā tā apgalvo, ka, ņemot vērā attiecīgo apzīmējumu un preču identiskumu, patērētājs nevar nošķirt šo pudeļu komerciālo izcelsmi.

13

Aizstāvībai Red Paralela norāda uz preču zīmes tiesību izsmelšanu, kas izrietot no klusuciešot izteiktas piekrišanas saistībā ar Schweppes precēm, kuru izcelsme ir Savienības dalībvalstīs, kurā Coca‑Cola pieder paralēlās preču zīmes. Turklāt Red Paralela uzskata, ka neapstrīdami pastāv juridiskas un ekonomiskas saiknes starp Coca‑Cola un Schweppes International apzīmējuma “Schweppes” kā universālas preču zīmes kopējā izmantošanā.

14

Atbilstoši iesniedzējtiesas veiktajiem konstatējumiem, šajā lietā atbilstošie fakti ir šādi:

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas apstākļi krasi atšķiras no to lietu apstākļiem, kuri bijuši pamatā Tiesas judikatūrai preču zīmes tiesību izsmelšanas jomā un ka šie apstākļi varot likt no jauna pārdomāt līdzsvaru starp šo tiesību aizsardzību un preču brīvu apriti Savienībā.

16

Šajos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 8 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 8, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Schweppes, Schweppes International un Orangina Schweppes Holding prioritāri apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

18

Šajā sakarā tās vispirms apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pamatots. Faktu konstatējumos, kas ietverti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un kas rezumēti šī sprieduma 14. punktā, esot pieļautas acīmredzamas kļūdas. Turklāt šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepilnīgs, jo tajā tostarp apzināti neesot izklāstīta Schweppes un Schweppes International nostāja, kas vērsta uz to, lai apstrīdētu šos faktu konstatējumus, un līdz ar to esot pārkāptas to tiesības uz aizstāvību.

19

Turpinājumā Schweppes, Schweppes International un Orangina Schweppes Holding apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi ir abstrakti un pamatoti ar vispārīgiem un hipotētiskiem apgalvojumiem. Tāpēc Tiesai būšot neiespējami novērtēt to vajadzību un atbilstību.

20

Visbeidzot Schweppes, Schweppes International un Orangina Schweppes Holding apgalvo, ka iesniedzējtiesas šaubas attiecoties nevis uz Savienības tiesību interpretāciju, bet gan vienīgi uz to, vai uz noteiktām faktiskām situācijām, kuras vēl nav aplūkotas Tiesas judikatūrā par preču zīmes tiesību izsmelšanu, var attiekties šī judikatūra. Tā kā šī judikatūra ir pilnībā noteikta un pastāvīga, Savienības tiesību normu interpretācija, kuru lūdz iesniedzējtiesa, vairs neradot nekādas šaubas, līdz ar ko vēršanās Tiesā vairs neesot nepieciešama.

21

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru LESD 267. pantā noteiktās prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus. Šajā ziņā Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstīto faktisko un tiesisko situāciju, lai varētu sniegt šai tiesai informāciju, kas ir noderīga tajā izskatāmās lietas izlemšanai (spriedumi, 2016. gada 28. jūlijs, Kratzer, C‑423/15, EU:C:2016:604, 27. punkts, un 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 35. punkts).

22

Līdz ar to Tiesai nav jāapšauba faktu vērtējumi, uz kuriem ir balstīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

23

Turklāt Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, vai tās Tiesai uzdotie jautājumi ir vajadzīgi, gan tas, vai tie ir atbilstīgi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedumi, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 29. punkts, kā arī 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 19. punkts).

24

Tādējādi valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 26. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 30. punkts).

25

Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka uzdotajiem jautājumiem ir saikne ar pamatlietu un tie ir atbilstoši, lai iesniedzējtiesa varētu to izspriest. Turklāt šajā lūgumā ir iekļauti pietiekami elementi, lai noteiktu šo jautājumu apjomu un saistībā ar tiem sniegtu lietderīgu atbildi.

26

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka valstu tiesām joprojām ir visas tiesības vērsties Tiesā, ja tās to uzskata par lietderīgu, un tas, ka interpretēt lūgtās tiesību normas Tiesa jau ir interpretējusi, neliedz Tiesai spriest no jauna (spriedumi, 2014. gada 17. jūlijs, Torresi, C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 32. punkts, kā arī 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 21. punkts).

27

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

28

Vispirms ir jānorāda, ka prejudiciālie jautājumi attiecas gan uz atvasinātajām Savienības tiesībām, proti, Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punktu un Direktīvas 2015/2436 15. panta 1. punktu, ar ko tas aizstāts, gan uz primārajām Savienības tiesībām, proti, LESD 36. pantu.

29

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, runājot par šīm abām atvasināto tiesību normām, uz pamatlietu, ņemot vērā faktu rašanās laiku, attiecas pirmā no šīm tiesību normām. Tādēļ vienīgi saistībā ar to Tiesai ir jāspriež šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros.

30

Otrkārt, ir svarīgi atgādināt, ka Direktīvas 2008/95 7. pants, kurš ir vispārīgi formulēts, pilnībā reglamentē preču zīmes tiesību izsmelšanu saistībā ar precēm, kas laistas tirdzniecībā Savienībā, un, tā kā Savienības direktīvās ir paredzēta to pasākumu saskaņošana, kuri ir nepieciešami, lai nodrošinātu LESD 36. pantā paredzēto interešu aizsardzību, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs direktīvas tiesību normas, nevis LESD 34.–36. pantu. Tomēr šī direktīva, gluži kā visi atvasināto Savienības tiesību akti, ir jāinterpretē no LESD noteikumu, kas attiecas uz preču brīvu apriti, it īpaši no LESD 36. panta, skatpunkta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 11. jūlijs, Bristol-Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 25.–27. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 1997. gada 20. marts, Phytheron International, C‑352/95, EU:C:1997:170, 17. un 18. punkts).

31

Tādējādi ar saviem četriem jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punkts, aplūkots kopsakarā ar LESD 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz valsts preču zīmes īpašniekam iebilst pret identisku preču, kas marķētas ar tādu pašu preču zīmi, importēšanu no citas dalībvalsts, kurā šī preču zīme, kura sākotnēji piederēja tam pašam īpašniekam, tagad pieder trešajai personai, kura ieguvusi tiesības cesijas rezultātā, ja pastāv šāds vai šādi turpmāk izklāstītie elementi:

32

Red Paralela, Grieķijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija ar dažādām niansēm piedāvā apstiprinošu atbildi uz šo jautājumu, taču Schweppes, Schweppes International un Orangina Schweppes Holding uzskata, ka ir jāsniedz noliedzoša atbilde.

33

Saskaņā ar Regulas Nr. 2008/95 7. panta 1. punktu preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt to izmantot saistībā ar precēm, ko īpašnieks pats ir laidis apgrozībā Savienībā vai kā laišanai apgrozībā tas ir piekritis.

34

Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punkta formulējums atbilst tam, ko Tiesa izmantojusi spriedumos, kuros interpretēts EK līguma 30. un 36 pants (kas kļuvuši par EKL 28. un 30. pantu, kuri tagad ir LESD 34. un 36. pants) un kuros Savienības tiesībās ir atzīts preču zīmes tiesību izsmelšanas princips. Tādējādi šajā tiesību normā ir pārņemta Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru preču zīmes tiesību, kas aizsargātas ar dalībvalsts tiesību aktiem, īpašnieks nevar pamatoties uz šiem tiesību aktiem, lai iebilstu pret preces, kuru tas pats laidis apgrozībā citā dalībvalstī vai kuras laišanai apgrozībā tas ir piekritis, importu vai komercializēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 11. jūlijs, Bristol-Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 1997. gada 20. marts, Phytheron International, C‑352/95, EU:C:1997:170, 20. punkts).

35

Šī judikatūra, kas attiecas uz preču zīmes tiesību izsmelšanu un kas ir pamatota ar LESD 36. pantu, ir vērsta uz to, lai, tāpat kā Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punkts, samierinātu preču zīmes tiesību aizsardzības fundamentālās intereses, no vienas puses, ar brīvas preču aprites iekšējā tirgū interesēm, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 11. jūlijs, Bristol-Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 40. punkts).

36

Saistībā ar preču zīmes tiesībām Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka šīs tiesības ir neizkropļotas konkurences sistēmas, kuru ir paredzēts izveidot un uzturēt ar Savienības tiesībām, būtisks elements. Šādā sistēmā uzņēmumiem ir jāspēj piesaistīt klientus ar savu preču vai savu pakalpojumu kvalitāti, un tas ir iespējams tikai ar atšķirības zīmēm, kuras ļauj atpazīt šīs preces vai pakalpojumus. Lai preču zīme varētu pildīt šo lomu, tai ir jāgarantē, ka visas preces vai pakalpojumi, kas ar to tiek apzīmēti, ir ražoti vai piegādāti viena uzņēmuma kontrolē, kurš var tikt uzskatīts par atbildīgu par to kvalitāti (spriedumi, 1990. gada 17. oktobris, HAG GF, C‑10/89, EU:C:1990:359, 13. punkts, kā arī 1996. gada 11. jūlijs, Bristol-Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Līdz ar to, kā jau to Tiesa ir vairākkārt atzinusi, preču zīmes tiesību īpašais priekšmets ir it īpaši nodrošināt, lai tiesību īpašniekam būtu tiesības lietot preču zīmi, pirmo reizi laižot preci tirgū, un šādi viņš tiktu pasargāts no konkurentiem, kuri vēlētos ļaunprātīgi izmantot preču zīmes stāvokli un reputāciju, pārdodot preces, kas nelikumīgi apzīmētas ar šo preču zīmi. Lai noteiktu preču zīmes īpašniekam atzīto ekskluzīvo tiesību precīzo apjomu, ir jāņem vērā preču zīmes pamatfunkcija, proti, garantēt patērētājam vai gala izmantotājam ar preču zīmi apzīmētās preces izcelsmes identitāti, ļaujot viņam šo preci atšķirt no precēm ar citādu izcelsmi, nesajaucot tās (spriedumi, 1990. gada 17. oktobris, HAG GF, C‑10/89, EU:C:1990:359, 14. punkts, kā arī 1996. gada 11. jūlijs, Bristol-Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Taču šī preču zīmes pamatfunkcija būtu apdraudēta, ja, neesot nekādai īpašnieka piekrišanai, tas nevarētu iebilst pret to, ka tiek importēta identiska vai līdzīga prece, kas marķēta ar identisku vai sajaucamu preču zīmi un kuru trešā persona, kurai nav nekādu ekonomisko saikņu ar šo īpašnieku, ir saražojusi un laidusi apgrozībā citā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumus 1990. gada 17. oktobris, HAG GF, C‑10/89, EU:C:1990:359, 15. un 16. punkts, kā arī 1994. gada 22. jūnijs, IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, C‑9/93, EU:C:1994:261, 33.–37. punkts).

39

Šī analīze nevar tikt grozīta vienīgi ar to, ka īpašnieka preču zīme un preču zīme, ar kuru ir marķēta prece, kuru šis īpašnieks paredz aizliegt importēt, sākotnēji ir piederējusi vienam un tam pašam īpašniekam, un tas ta ir neatkarīgi no tā, vai šo preču zīmju sadalīšana ir radusies ekspropriācijas un līdz ar to valsts varas darbības rezultātā vai labprātīgas līgumiskas cesijas rezultātā, tomēr ar nosacījumu, ka, neraugoties uz to kopīgo izcelsmi, katra preču zīme no to ekspropriācijas vai cesijas brīža ir neatkarīgi pildījusi attiecīgajā teritorijā funkciju garantēt to, ka ar šo preču zīmi apzīmētajām precēm ir viena un tā pati izcelsme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 17. oktobris, HAG GF, C‑10/89, EU:C:1990:359, 17. un 18. punkts, kā arī 1994. gada 22. jūnijs, IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, C‑9/93, EU:C:1994:261, 46.–48. punkts).

40

Šī pēdējā nosacījuma acīmredzami nav, ja pēc daļas no valsts paralēlo preču zīmju cesijas trešajām personām īpašnieks, viens pats vai koordinējot savu stratēģiju ar šo trešo personu, ir turpinājis aktīvi un apzināti veicināt vienotas un globālas preču zīmes izskatu vai tēlu, tādējādi radot vai pastiprinot konkrētās sabiedrības daļas uztverē sajaukšanu saistībā ar preču, kas marķētas ar šo preču zīmi, komerciālo izcelsmi. Ar šādu rīcību, kuras sekas ir tādas, ka īpašnieka preču zīme vairs nepilda neatkarīgi savu funkciju savā teritorijā, īpašnieks pats ir apdraudējis šo funkciju, pat to sabojājis. Līdz ar to tas nevar pamatoties uz nepieciešamību aizsargāt šo funkciju, lai iebilstu pret to, ka tiek importētas identiskas preces, kas marķētas ar tādu pašu preču zīmi un kuru izcelsme ir citā dalībvalstī, kurā šī preču zīme tagad pieder šai trešajai personai.

41

Valsts tiesām ir jāpārbauda, vai tas ir tā, ņemot vērā visus elementus, kas raksturo attiecīgo individuālo situāciju.

42

Šajā sakarā tomēr ir jānorāda, ka šajā ziņā nevar būt pietiekami vienīgi ar to, ka šis īpašnieks pēc cesijas turpina izvirzīt valsts paralēlo preču zīmju vēsturisko ģeogrāfisko izcelsmi, un tas tā ir, pat ja tam vairs nav tiesību saistībā ar šo teritoriju un tas paredz aizliegt šo preču, kas marķētas ar šo preču zīmi un kuru izcelsme ir šajā teritorijā, importu.

43

Ja šīs tiesas konstatē, ka šī sprieduma 39. punktā izklāstītais nosacījums ir izpildīts, ir svarīgi vēl atgādināt, ka preču zīmes pamatfunkciju nekādi neapdraud brīvība veikt importu, ja preču zīmes īpašnieks importēšanas valstī un preču zīmes īpašnieks eksportēšanas valstī ir identiski vai ja, pat ja tās ir atsevišķas personas, tie ir ekonomiski saistīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 22. jūnijs, IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, C‑9/93, EU:C:1994:261, 34. un 37. punkts).

44

Kā Tiesa to jau ir konstatējusi, šāda ekonomiskā saikne tostarp pastāv, ja attiecīgās preces apritē ir laidis licenciāts vai tās pašas grupas meitas vai mātes sabiedrība vai pat ekskluzīvais koncesionārs. Visās šādās situācijās īpašniekam vai vienībai, kurā tas ietilpst, ir iespēja kontrolēt preču, kas ir marķētas ar preču zīmi, kvalitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 22. jūnijs, IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, C‑9/93, EU:C:1994:261, 34. un 37. punkts).

45

Turklāt Tiesa ir uzsvērusi, ka noteicošais elements ir kontroles iespēja attiecībā uz preču kvalitāti, nevis šīs kontroles faktiska īstenošana. Šajā sakarā tā kā piemēru ir norādījusi, ka, ja licences izsniedzējs pacieš, ka licenciāts ražo zemas kvalitātes preces, lai gan ir līgumiski līdzekļi to novērst, tam ir jāuzņemas atbildība. Tāpat, ja preču ražošana ir decentralizēta vienas un tās pašas sabiedrību grupas ietvaros un meitas sabiedrības, kas izveidotas katrā dalībvalstī, ražo preces, kuru kvalitāte ir pielāgota katra valsts tirgus īpatnībām, šīs atšķirības kvalitātē nevar tikt norādītas, lai iebilstu pret to, ka tiek importētas māsas sabiedrības saražotās preces; grupai ir jācieš savas izvēles sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 22. jūnijs, IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, C‑9/93, EU:C:1994:261, 38. punkts).

46

Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 72.–82. punktā, no šīs judikatūras izriet, ka jēdziens “ekonomiskā saikne” tās nozīmē norāda nevis uz formālu, bet materiāltiesisku kritēriju, kas nekādi nav attiecināms vienīgi uz situācijām, kas izklāstītas šī sprieduma 44. punktā, un kas konkrēti arī ir izpildīts, ja pēc valsts paralēlo preču zīmju sadalīšanas sakarā ar teritoriāli ierobežotu cesiju, šo preču zīmju īpašnieki koordinē savu komerciālo politiku vai vienojas, lai kopīgi izmantotu šīs preču zīmes, līdz ar ko tiem ir iespēja tieši vai netieši noteikt preces, kas marķētas ar preču zīmi, un kontrolēt to kvalitāti.

47

Ļaujot šiem īpašniekiem aizsargāt savas attiecīgās teritorijas pret šo preču paralēlo importu, tiktu izraisīta valsts tirgu sadale, kas nebūtu pamatota ar preču zīmes tiesību priekšmetu un kas tostarp nebūtu nepieciešama, lai saglabātu attiecīgo preču zīmju pamatfunkciju.

48

Tādējādi šī sprieduma 46. punktā aprakstītajos apstākļos ir jāuzskata, ka prece ir laista apgrozībā eksporta dalībvalstī ar preču zīmes, kas aizsargāta importa dalībvalstī, īpašnieka piekrišanu Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punkta, kas aplūkots kopsakarā ar LESD 36. punktu, nozīmē.

49

Šajā sakarā ir jāprecizē, ka konstatējums, ka pēc valsts paralēlo preču zīmju sadalīšanas ierobežotas teritoriālās cesijas rezultātā pastāv ekonomiskās saiknes starp šiem īpašniekiem, nav pakļauts ne nosacījumam, ka šie īpašnieki ir formāli atkarīgi viens no otra šo preču zīmju kopējā izmantošanā, ne no tā, ka tie faktiski izmanto iespēju kontrolēt attiecīgo preču kvalitāti.

50

Turklāt, tā kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka pats par sevi, t.i., neesot nekādām ekonomiskām saiknēm, cesijas līgums nesniedz cedentam iespēju kontrolēt preču, kuras komercializē un marķē cesionārs, kvalitāti, tieši no šī konstatējuma izriet, ka notiek tieši pretēji, ja pastāv šādas ekonomiskās saiknes starp cedentu un cesionāru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 22. jūnijs, IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, C‑9/93, EU:C:1994:261, 41. un 43. punkts).

51

Valsts tiesām ir jāizvērtē šādu ekonomisko saikņu pastāvēšana, ņemot vērā visus lietas atbilstošos elementus.

52

Šajā sakarā ir jānorāda, ka, lai gan principā tirgus dalībniekam, kas apgalvo izsmelšanu, ir jāiesniedz pierādījumi, ka Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punkta nosacījumi ir izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 20. novembris, Zino Davidoff un Levi Strauss, no C‑414/99 līdz C‑416/99, EU:C:2001:617, 54. punkts), šis noteikums ir jāmaina, ja tas var ļaut īpašniekam sadalīt valstu tirgus, tādējādi veicinot cenu atšķirību uzturēšanu starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 8. aprīlis, Van Doren + Q, C‑244/00, EU:C:2003:204, 37. un 38. punkts).

53

Šāda pierādīšanas pienākuma pārnešana ir jāveic valsts paralēlo preču zīmju labprātīgas sadalīšanas gadījumā, ja šādam tirgus dalībniekam ir grūti, pat neiespējami pierādīt šādu ekonomisko saikņu starp šo preču zīmju īpašniekiem pastāvēšanu, jo šīs saiknes parasti izriet no komerciāliem nolīgumiem vai neformālām norunām starp šiem īpašniekiem, kurām tirgus dalībniekam nav pieejas.

54

Tādējādi, kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 94. punktā, tirgus dalībniekam ir jāiesniedz visas precīzās un saskanīgās norādes, kas ļauj izsecināt šādu ekonomisko saikņu pastāvēšanu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai fakti, kas ir apkopoti šī sprieduma 14. punktā, ir šādas norādes.

55

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punkts, aplūkots kopsakarā ar LESD 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz valsts preču zīmes īpašniekam iebilst pret identisku preču, kas marķētas ar tādu pašu preču zīmi, importēšanu no citas dalībvalsts, kurā šī preču zīme, kura sākotnēji piederēja tam pašam īpašniekam, tagad pieder trešajai personai, kura ieguvusi tiesības cesijas rezultātā, ja pēc šīs cesijas:

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 7. panta 1. punkts, aplūkots kopsakarā ar LESD 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz valsts preču zīmes īpašniekam iebilst pret identisku preču, kas marķētas ar tādu pašu preču zīmi, importēšanu no citas dalībvalsts, kurā šī preču zīme, kura sākotnēji piederēja tam pašam īpašniekam, tagad pieder trešajai personai, kura ieguvusi tiesības cesijas rezultātā, ja pēc šis cesijas: