–

Slowakische Republik vārdā – M. Burgstaller, solicitor, un K. Pörnbacher, Rechtsanwalt,

–

Achmea BV vārdā – M. Leijten, D. Maláčová, H. Bälz un R. Willer, Rechtsanwälte, kā arī A. Marsman, advocaat,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī M. Hedvábná, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – K. Kraavi‑Käerdi un N. Grünberg, pārstāves,

–

Grieķijas valdības vārdā – S. Charitaki un S. Papaioannou, kā arī G. Karipsiadis, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un A. Rubio González, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas un D. Segoin, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

–

Kipras valdības vārdā – E. Symeonidou un E. Zachariadou, pārstāvji,

–

Latvijas valdības vārdā – I. Kucina un G. Bambāne, pārstāves,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer un M. Klamert, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un L. Bosek, kā arī R. Szczęch un M. Cichomska, pārstāvji,

–

Rumānijas valdības vārdā – R. H. Radu, pārstāvis, kam palīdz R. Mangu un E. Gane, consilieri,

–

Somijas valdības vārdā – S. Hartikainen, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – T. Maxian Rusche, J. Baquero Cruz, L. Malferrari un F. Erlbacher, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 18., 267. un 344. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Slowakische Republik (Slovākijas Republiku) un Achmea BV par 2012. gada 7. decembra šķīrējtiesas nolēmumu, ko ir pieņēmusi Līgumā starp Nīderlandes Karalisti un Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju to aizsardzību (turpmāk tekstā – “BIT”) paredzētā šķīrējtiesa.

3

1991. gadā noslēgtais BIT stājās spēkā 1992. gada 1. janvārī. Saskaņā ar tā 3. panta 1. punktu līgumslēdzējas puses apņēmās nodrošināt pret otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi, kā arī nelikt šķēršļus šo ieguldījumu pārvaldībai, apkalpošanai, izmantošanai, dividenžu izņemšanai vai ieguldījuma pārtraukšanai ar netaisnīgiem vai diskriminējošiem pasākumiem. Saskaņā ar BIT 4. pantu katra līgumslēdzēja puse garantē brīvus naudas pārvedumus ar ieguldījumiem saistītiem maksājumiem, tostarp attiecībā uz peļņu, procentiem un dividendēm, bez nepamatotiem ierobežojumiem un kavēšanās un brīvi konvertējamā valūtā.

4

Minētā līguma 8. pantā ir paredzēts:

“1)   Jebkādi strīdi starp līgumslēdzēju pusi un otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju par tā ieguldījumiem pēc iespējas jārisina izlīguma ceļā.

2)   Ar šo katra līgumslēdzēja puse piekrīt strīdu šī panta 1. punkta izpratnē nodot šķīrējtiesai, ja tas nav ticis izšķirts izlīguma ceļā sešu mēnešu laikā no brīža, kad strīdā iesaistītā puse ir lūgusi to izšķirt izlīguma ceļā.

3)   Šī panta 2. punktā minēto šķīrējtiesu katrā atsevišķā gadījumā veido šādi: katra strīda puse ieceļ vienu šķīrējtiesnesi, un šādi ieceltie locekļi par šķīrējtiesas priekšsēdētāju izvēlas trešās valsts valstspiederīgo. Katra strīda puse ieceļ savu šķīrējtiesnesi divu mēnešu laikā no brīža, kad ieguldītājs ir paziņojis otrai līgumslēdzējai pusei par savu lēmumu nodot strīdu šķīrējtiesā, un šķīrējtiesas priekšsēdētājs tiek iecelts trīs mēnešu termiņā, skaitot no tās pašas dienas.

4)   Ja iecelšana nav notikusi iepriekš minētajos termiņos, jebkura strīda puse var lūgt Stokholmas Tirdzniecības palātas Šķīrējtiesas institūta priekšsēdētāju veikt nepieciešamo iecelšanu. Ja priekšsēdētājs ir kādas līgumslēdzējas puses valsts pilsonis vai ja tas citu iemeslu dēļ nevar pildīt minēto funkciju, veikt nepieciešamo iecelšanu tiek lūgts priekšsēdētāja vietniekam. Ja priekšsēdētāja vietnieks ir kādas līgumslēdzējas puses valsts pilsonis vai ja arī viņš nevar pildīt minēto funkciju, veikt nepieciešamo iecelšanu tiek lūgts Šķīrējtiesas institūta vecākajam loceklim, kurš nav nevienas līgumslēdzējas puses valsts pilsonis.

5)   Šķīrējtiesa pati izstrādā savu reglamentu atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) šķīrējtiesas reglamentam.

6)   Šķīrējtiesa lemj, pamatojoties uz tiesību aktiem, ņemot vērā it īpaši, bet ne tikai:

7)   Šķīrējtiesa lemj ar balsu vairākumu; tās lēmums ir galīgs un saistošs strīdā iesaistītajām pusēm.”

5

Saskaņā ar Zivilprozessordnung (Civilprocesa kodekss) 1059. panta 2. daļu šķīrējtiesas nolēmumu var atcelt vienīgi tad, ja ir konstatēts kāds no šajā tiesību normā norādītajiem atcelšanas pamatiem, to vidū ietilpst šķīrējtiesas klauzulas spēkā neesamība atbilstoši likumam, kuru līgumslēdzējpuses ir izvēlējušās piemērot šai klauzulai, un ja nolēmuma atzīšanai vai izpildei būtu sabiedriskajai kārtībai pretējs raksturs.

6

1993. gada 1. janvārī Slovākijas Republika kā Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas pēctece uzņēmās šīs pēdējās tiesības un saistības atbilstoši BIT, un 2004. gada 1. maijā tā iestājās Eiropas Savienībā.

7

Īstenojot veselības aprūpes sistēmas reformu, Slovākijas Republika 2004. gadā atvēra Slovākijas tirgu vietējiem un ārvalstu privāto veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Achmea, kas ir Nīderlandē reģistrētai apdrošināšanas grupai piederošs uzņēmums, pēc atļaujas saņemšanas veikt darbību kā veselības apdrošināšanas sabiedrībai dibināja Slovākijā meitasuzņēmumu, kurā Achmea ieguldīja kapitālu un ar kura starpniecību tā Slovākijas tirgū sniedza privātās veselības apdrošināšanas pakalpojumus.

8

2006. gadā Slovākijas Republika daļēji ierobežoja privātās veselības apdrošināšanas tirgus liberalizāciju. It īpaši ar 2007. gada 25. oktobra likumu tā aizliedza peļņas sadali, kas gūta no privātās veselības apdrošināšanas darbībām. Vēlāk, tā kā Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) ar 2011. gada 26. janvāra spriedumu lēma, ka šāds aizliegums ir pretrunā Slovākijas konstitūcijai, Slovākijas Republika ar likumu, kas stājās spēkā 2011. gada 1. augustā, atkal atļāva attiecīgās peļņas sadali.

9

Uzskatot, ka tai ir nodarīti zaudējumi ar Slovākijas Republikas leģislatīvajiem pasākumiem, Achmea ar 2008. gada oktobrī pret šo dalībvalsti uzsāka arbitrāžas tiesvedību atbilstoši BIT 8. pantam.

10

Tā kā Frankfurte pie Mainas (Vācija) tika izraudzīta par šķīrējtiesas vietu, attiecīgajai šķīrējtiesas tiesvedībai ir piemērojamas Vācijas tiesības.

11

Šķīrējtiesas procedūras laikā Slovākijas Republika izvirzīja iebildi par šķīrējtiesas kompetences neesamību. Šajā ziņā tā apgalvoja, ka, tā kā tā ir pievienojusies Savienībai, BIT 8. panta 2. punktā paredzētā strīdus nodošana šķīrējtiesai bija pretrunā Savienības tiesībām. Ar 2010. gada 26. oktobra starplēmumu, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, šķīrējtiesa noraidīja šo iebildi. Prasības par šī starplēmuma atcelšanu, ko Slovākijas Republika cēla Vācijas tiesās, tika noraidītas pirmajā un apelācijas instancē.

12

Šķīrējtiesa ar 2012. gada 7. decembra galīgo nolēmumu piesprieda Slovākijas Republikai samaksāt Achmea pamatsummu 22,1 EUR miljonu apmērā kā zaudējumu atlīdzību un procentus. Slovākijas Republika cēla prasību par šī šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija). Tā kā tā noraidīja šo prasību, Slovākijas Republika par šo lēmumu iesniedza pārsūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija).

13

Iesniedzējtiesa atgādina, ka kopš Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai 2004. gada 1. maijāBIT ir nolīgums starp dalībvalstīm, līdz ar to kolīzijas gadījumā Savienības tiesību normas jomās, kuras tās regulē, ir pārākas par BIT normām.

14

Šajā ziņā Slovākijas Republika ir izteikusi šaubas par BIT 8. pantā ietvertās šķīrējtiesas klauzulas saderību ar LESD 18., 267. un 344. pantu. Pat ja iesniedzējtiesa nepiekrīt šādām šaubām, tā tomēr uzskatīja, ka, tā kā Tiesa vēl nav lēmusi par šiem jautājumiem un tā kā tiem ir ievērojama nozīme daudzo joprojām starp dalībvalstīm spēkā esošo divpusējo ieguldījumu līgumu dēļ, kuros ir ietvertas līdzīga veida šķīrējklauzulas, ir nepieciešams vērsties Tiesā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesā iesniegtā strīda izšķiršanai.

15

Pirmkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai ir piemērojams LESD 344. pants. Iesākumā no šīs tiesību normas priekšmeta un mērķa izrietot, ka, pat ja tas skaidri neizriet no tās teksta, tā neattiecas uz strīdiem starp privātpersonu un dalībvalsti.

16

Turpinājumā LESD 344. panta priekšmets esot vienīgi strīdi par līgumu interpretāciju un piemērošanu. Tas tā neesot pamatlietas strīdus gadījumā, ņemot vērā, ka 2012. gada 7. decembra šķīrējtiesas nolēmums ir pieņemts vienīgi uz BIT pamata.

17

Visbeidzot LESD 344. panta mērķis esot garantēt ar līgumiem noteikto kompetenču sadalījumu un tātad arī Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Tiesa un kura vienlaikus esot dalībvalstu lojalitātes pienākuma pret Tiesu izpausme LES 4. panta 3. punkta izpratnē. Tomēr no tā nevarot secināt, ka ar LESD 344. pantu tiek aizsargāta Tiesas kompetence attiecībā uz jebkuru strīdu, kurā var piemērot vai interpretēt Savienības tiesības. Patiesībā Tiesas ekskluzīvā kompetence ar šo tiesību normu tiekot aizsargāta vienīgi, ciktāl dalībvalstīm ir jāizmanto līgumos paredzētie tiesvedību veidi Tiesā. Savukārt tādu strīdu kā pamatlietā nevarot atrisināt ar tiesvedību, kas norisinātos Savienības tiesās. Līgumos neesot paredzēts tiesvedības veids, kurā tādam ieguldītājam kā Achmea būtu tiesības Savienības tiesās izvirzīt prasību par zaudējumu atlīdzību pret dalībvalsti, kādas ir piešķirtas ar tādu divpusējo ieguldījumu līgumu kā BIT.

18

Otrkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai LESD 267. pants ir šķērslis tādai šķīrējklauzulai kā pamatlietā.

19

Šajā ziņā tā iesākumā uzsver, ka pati par sevi tiesvedība šķīrējtiesā nevar nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, ko ir paredzēts garantēt ar LESD 267. pantu. Pat ja atbilstoši BIT 8. panta 6. punktam šķīrējtiesai būtu jāņem vērā Savienības tiesības un kolīzijas gadījumā tās jāpiemēro prioritārā kārtībā, tai tomēr neesot iespējas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tā netiekot uzskatīta par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.

20

Turpinājumā iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju tomēr varētu uzskatīt par nodrošinātu, jo pirms šķīrējtiesas nolēmuma izpildes valsts tiesai var nākties veikt pārbaudi par šķīrējtiesas nolēmuma saderību ar Savienības tiesībām un vajadzības gadījumā tā var vērsties Tiesā prejudiciālā nolēmuma kārtībā. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 1059. panta 2. daļas 2. punkta b) apakšpunktu tāds šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanas vai izpildes raksturs, kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai, ietilpstot šāda nolēmuma atcelšanas pamatos. Tāpat kā Tiesa esot lēmusi saistībā ar šķīrējtiesas nolēmumiem, kuros tiek izšķirti strīdi starp privātpersonām, valstu tiesu pārbaudes par šķīrējtiesas nolēmumu, kas attiecas uz strīdu starp privātpersonu un dalībvalsti, pilnvaras varētu būt pamatoti ierobežotas vienīgi ar Savienības tiesību pamatnoteikumu pārkāpumiem. Šī apstākļa sekām nevajadzētu būt tādām, ka tāds šķīrējtiesas nolēmums kā pamatlietā ir pretrunā LESD 267. pantam.

21

Visbeidzot iesniedzējtiesa piebilst, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka starptautisks nolīgums, ar kuru ārpus Savienības institucionālās un tiesu sistēmas tiek paredzēts izveidot specializētu tiesu, kuras uzdevums ir interpretēt un piemērot šī līguma normas, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, ja ar to netiek aizskarta Savienības tiesību sistēmas autonomija. Tiesa neesot izteikusi iebildes par tādas tiesu sistēmas izveidošanu, ar kuru būtībā bija paredzēts atrisināt strīdus, kas attiecas uz paša attiecīgā starptautiskā nolīguma normu interpretāciju vai piemērošanu, un ar kuru netika aizskartas dalībvalstu tiesu kompetences saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, ne arī šo pēdējo tiesu iespēju vai attiecīgā gadījumā pienākumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Savukārt šķīrējtiesas pamatlietā uzdevums tieši esot lemt par BIT pārkāpumiem, kas tai ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām un tostarp atbilstoši tiesību normām, ar kurām tiek regulēta kapitāla brīva aprite.

22

Treškārt, iesniedzējtiesa konstatē, ka, pretēji ieguldītājiem no Nīderlandes vai Slovākijas, ieguldītājiem no citām dalībvalstīm, kas nav Nīderlandes Karaliste vai Slovākijas Republika, nav iespēju vērsties šķīrējtiesā valsts tiesas vietā, kas ir vērā ņemams trūkums, kurš var būt kvalificējams par diskrimināciju pretrunā LESD 18. pantam. Tomēr ar Savienības iekšienē noslēgtu divpusēju nolīgumu paredzētas priekšrocības piemērošana vienīgi nolīgumu noslēgušo dalībvalstu pilsoņiem būtu diskriminējoša tikai tad, ja citu dalībvalstu pilsoņi, kas nesaņem šo priekšrocību, atrastos objektīvi salīdzināmā situācijā. Tas tā neesot šajā lietā, jo fakts, ka abpusējās tiesības un pienākumi ir piemērojami vienīgi kādas no abu līguma slēdzēju pušu dalībvalstu pilsoņiem, esot nenovēršamas starp šīm dalībvalstīm noslēgto divpusējo nolīgumu sekas.

23

Šo iemeslu dēļ Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas 2017. gada 19. septembrī Čehijas Republikas, Ungārijas un Polijas valdības ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2017. gada 3. novembrī un 19. un 16. oktobrī, lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam.

25

Savu lūgumu pamatojumam minētās valdības min to, ka tās nav vienisprātis ar ģenerāladvokāta secinājumiem.

26

Tomēr ir jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā šo statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2017. gada 22. jūnijs, Federatie Nederlandse Vakvereniging u.c., C‑126/16, EU:C:2017:489, 30. punkts).

27

Otrkārt, atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Līdz ar to vienas ieinteresētās personas nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Polbud – Wykonawstwo, C‑106/16, EU:C:2017:804, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Neraugoties uz to, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru ieinteresētās personas nav apspriedušas (spriedums, 2017. gada 22. jūnijs, Federatie Nederlandse Vakvereniging u.c., C‑126/16, EU:C:2017:489, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Šajā lietā lūgumi, kuros Čehijas Republikas, Ungārijas un Polijas valdības vienīgi izsaka iebildumus par ģenerāladvokāta secinājumiem un kuros nav sniegts neviens jauns arguments, uz ko pamatojoties būtu jāizspriež šī lieta, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka tās rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu nolēmumu, un par to ir notikušas debates ieinteresēto personu starpā.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgumi atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir jānoraida.

31

Ar savu pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda starp dalībvalstīm noslēgtā starptautiskā nolīgumā ietverta tiesību norma kā BIT 8. pants, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.

32

Lai sniegtu atbildi uz šiem jautājumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautisks nolīgums nedrīkst apdraudēt ar Līgumiem noteikto kompetenču kārtību un tādējādi arī Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Tiesa. Šis princips tostarp ir ietverts LESD 344. pantā, atbilstoši kuram, risinot domstarpības, kas saistītas ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz Līgumi (atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 201. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Saskaņā ar citu Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību autonomija gan attiecībā pret dalībvalstu, gan starptautiskajām tiesībām ir izskaidrojama ar Savienības un tās tiesību galvenajām raksturiezīmēm, kas tostarp attiecas uz Savienības konstitucionālo uzbūvi, kā arī pašu tās tiesību raksturu. Savienības tiesības raksturo apstāklis, ka tās izriet no autonoma avota, kura pamatā ir Līgumi, ka tās ir pārākas attiecībā pret dalībvalstu tiesībām, kā arī tas, ka veselai virknei to pilsoņiem un pašām dalībvalstīm piemērojamo noteikumu ir tiešā iedarbība. No šīm galvenajām iezīmēm ir izveidojies principu, noteikumu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību strukturēts tīkls, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, kā arī dalībvalstis savā starpā (šajā ziņā skat. atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 165.–167. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

34

Savienības tiesības tādējādi ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru, kā precizēts LES 2. pantā, katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības un tās to savstarpēji atzīst. Šī premisa nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā. Tieši šajā kontekstā dalībvalstīm tostarp saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto lojālas sadarbības principu ir jānodrošina savās atbilstošajās teritorijās Savienības tiesību piemērošana un ievērošana un šajā nolūkā jānosaka visi vajadzīgie vispārējie un īpašie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem (atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 168. un 173. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

35

Lai garantētu šīs tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu, ar Līgumiem ir izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju (atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 174. punkts).

36

Tādēļ saskaņā ar LES 19. pantu valsts tiesām un Tiesai ir jānodrošina Savienības tiesību pilnīga piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī to tiesību aizsardzība tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no minētajām tiesībām (šajā nozīmē skat. atzinumu 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 68. punkts, un atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 175. punkts, kā arī spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 33. punkts).

37

It īpaši šādi izstrādātās tiesu sistēmas stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību raksturu (atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatbild uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu.

39

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai strīdi, kādus var izskatīt BIT 8. pantā minētā šķīrējtiesa, var būt saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu.

40

Šajā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, kā to tostarp apgalvo Achmea, ka minētā tiesa, lai gan ir ļoti plašs BIT 8. panta 1. punkta formulējums, attiecīgā gadījumā var lemt vienīgi par šī nolīguma pārkāpumu, tomēr šajā ziņā tai saskaņā ar BIT 8. panta 6. punktu ir jāņem vērā tostarp attiecīgās līgumslēdzējas puses spēkā esošie tiesību akti, kā arī jebkura cita atbilstīga līgumslēdzēju pušu nolīguma noteikumi.

41

Ņemot vērā šī sprieduma 33. punktā minēto Savienības tiesību iedabu un raksturiezīmes, šīs tiesības var uzskatīt vienlaikus par tādam, kas ir spēkā katrā dalībvalstī, un tādām, kas izriet no starp dalībvalstīm noslēgta starptautiska nolīguma.

42

No tā izriet, ka šo abu iemeslu dēļ BIT 8. pantā minētajai šķīrējtiesai attiecīgā gadījumā var nākties interpretēt un, iespējams, piemērot Savienības tiesības un it īpaši normas attiecībā uz pamatbrīvībām, tostarp par brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti.

43

Līdz ar to, otrkārt, ir jāpārbauda, vai tāda šķīrējtiesa kā tā, kas ir minēta BIT 8. pantā, iekļaujas Savienības tiesu sistēmā un, it īpaši, vai to var uzskatīt par dalībvalstu tiesu LESD 267. panta izpratnē. Apstāklim, ka dalībvalstu izveidota tiesa iekļaujas Savienības tiesu sistēmā, ir tādas sekas, ka tās nolēmumi ir pakļauti tāda veida mehānismiem, kuri nodrošina Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti (šajā ziņā skat. atzinumu 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā lietā, kurā tika pieņemts 2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754), Tiesa izdarīja secinājumu, ka attiecīgajai tiesai minētajā lietā ir “kādas dalībvalsts tiesas” raksturs, ņemot vērā apstākli, ka kopumā tā bija daļa no sistēmas, kas izveidota strīdu nodokļu jomā izšķiršanai tiesā un kas ir paredzēta pašā Portugāles Konstitūcijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta, C‑377/13, EU:C:2014:1754, 25. un 26. punkts).

45

Šķīrējtiesa pamatlietā nav Nīderlandē un Slovākijā izveidoto tiesu sistēmu sastāvdaļa. Turklāt viens no galvenajiem iemesliem BIT 8. panta pastāvēšanai ir tieši šīs šķīrējtiesas kompetences izņēmuma raksturs salīdzinājumā ar šo abu dalībvalstu tiesu kompetencēm.

46

Šīs šķīrējtiesas pamatlietā raksturiezīme turklāt nozīmē to, ka to katrā ziņā nevar kvalificēt kā “kādas dalībvalsts” tiesu LESD 267. panta izpratnē.

47

Ir patiesi, ka Tiesa ir lēmusi, ka nepastāv nekāds vērā ņemams iemesls, kāpēc tāda vairākām dalībvalstīm kopīga tiesa kā Beniluksa Tiesa nevarētu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus tāpat kā jebkura šo dalībvalstu tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 4. novembris, Parfums Christian Dior, C‑337/95, EU:C:1997:517, 21. punkts, un 2011. gada 14. jūnijs, Miles u.c., C‑196/09, EU:C:2011:388, 40. punkts).

48

Tomēr šķīrējtiesa šajā lietā nav šāda veida vairākām dalībvalstīm kopīga tiesa, kas ir salīdzināma ar Beniluksa Tiesu. Ja, pirmkārt, Beniluksa Tiesas uzdevums ir nodrošināt vienveidīgu trim Beniluksa valstīm kopīgo tiesību normu piemērošanu un, otrkārt, tiesvedība tajā ir posms, kas notiek valsts tiesās notiekošo tiesvedību ietvaros, kuras rezultātā tiek sniegta Beniluksa valstīm kopīgo tiesību normu galīga interpretācija, šķīrējtiesai pamatlietā nav šādas saiknes ar dalībvalstu tiesu sistēmām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. jūnijs, Miles u.c., C‑196/09, EU:C:2011:388, 41. punkts).

49

No tā izriet, ka tāda tiesa kā tā, kas ir minēta BIT 8. pantā, nevar tikt uzskatīta par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē un līdz ar to tā nevar vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

50

Šādos apstākļos vēl ir jāpārbauda, treškārt, vai šādas tiesas pieņemts šķīrējtiesas nolēmums saskaņā ar LES 19. pantu ir pakļauts dalībvalsts tiesas pārbaudei, lai garantētu, ka Savienības tiesību jautājumi, ko šādai tiesai varētu nākties izskatīt attiecīgā gadījumā, varētu tikt iesniegti Tiesā saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

51

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar BIT 8. panta 7. punktu šajā pantā paredzētais šķīrējtiesas lēmums ir galīgs. Turklāt saskaņā ar BIT 8. panta 5. punktu šī šķīrējtiesa pati izstrādā savu reglamentu atbilstoši UNCITRAL šķīrējtiesas reglamentam, un it īpaši tā pati izraugās savu atrašanās vietu un līdz ar to piemērojamās tiesības procesam, ar kuru regulē tiesas pārbaudi par šķīrējtiesas nolēmuma spēkā esamību, ar kuru tiek izlemts tajā iesniegtais strīds.

52

Šajā lietā šķīrējtiesa, kurā vērsās Achmea, par šķīrējtiesas vietu izraudzījās Frankfurti pie Mainas, līdz ar to Vācijas tiesības kļuva piemērojamas procesam, ar kuru regulē šķīrējtiesas nolēmuma spēkā esamību, kuru šī šķīrējtiesa pasludināja 2012. gada 7. decembrī. Tādējādi tā bija šī izvēle, kas ļāva Slovākijas Republikai kā lietas dalībniecei atbilstoši šīm tiesībām lūgt veikt tiesas pārbaudi par šo šķīrējtiesas nolēmumu, šādā nolūkā vēršoties ar prasību kompetentajā Vācijas tiesā.

53

Tomēr ir jākonstatē, ka minētā tiesa var veikt šādu pārbaudi tikai, ciktāl tā ir atļauta ar valsts tiesībām. Turklāt Civilprocesa kodeksa 1059. panta 2. daļā ir paredzēta vienīgi ierobežota pārbaude tostarp par šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamību, ņemot vērā piemērojamajās tiesību normas, vai sabiedriskās kārtības ievērošanu, atzīstot vai izpildot šķīrējtiesas nolēmumu.

54

Ir patiesi, ka attiecībā uz komerclietu šķīrējtiesām Tiesa ir lēmusi, ka prasības par šķīrējtiesas procesa efektivitāti attaisno to, ka dalībvalstu tiesu veiktajai pārbaudei par šķīrējtiesu nolēmumiem ir ierobežots raksturs, ja vien saistībā ar šo pārbaudi var izskatīt Savienības tiesību pamatnoteikumus un attiecīgā gadījumā vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss, C‑126/97, EU:C:1999:269, 35., 36. un 40. punkts, kā arī 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 34.–39. punkts).

55

Tomēr šķīrējtiesas process, kāds tas ir minēts BIT 8. pantā, atšķiras no komerclietu šķīrējtiesu procesa. Ja pēdējā veida procesa pamatā ir attiecīgo pušu gribas autonomija, turpretī pirmais process izriet no nolīguma, ar ko dalībvalstis ir piekritušas atteikties no savu tiesu kompetencēm un tātad no tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas, kādu ir pienākums ieviest ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 34. punkts), ņemot vērā, ka strīdi var būt saistīti ar šo tiesību interpretāciju vai piemērošanu. Šādos apstākļos iepriekšējā punktā minētie apsvērumi attiecībā uz komerclietu šķīrējtiesām nav piemērojami tāda veida šķīrējtiesas procesam kā tam, kas ir paredzēts ar BIT 8. pantu.

56

Līdz ar to, ņemot vērā visas BIT 8. pantā un šī sprieduma 39.–55. punktā minētās šķīrējtiesas raksturiezīmes, ir jāuzskata, ka, noslēgdamas BIT, dalībvalstis, kas ir tā slēdzējas puses, ir izveidojušas tādu strīdu noregulēšanas mehānismu starp ieguldītāju un dalībvalsti, ar kuru var izslēgt, ka šie strīdi, lai gan tie varētu attiekties uz Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tiktu atrisināti veidā, kas garantē šo tiesību pilnīgu efektivitāti.

57

Ir patiesi, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru starptautisks nolīgums, ar kuru ir paredzēts izveidot tiesu, kuras uzdevums ir interpretēt šī nolīguma normas un kuras nolēmumi ir saistoši iestādēm, ieskaitot Tiesu, principā nav nesaderīgs ar Savienības tiesībām. Savienības kompetence starptautisko attiecību jomā un tās tiesībspēja slēgt starptautiskus nolīgumus noteikti ietver iespēju pakļaut savu rīcību ar šiem nolīgumiem izveidotas vai izraudzītas tiesas nolēmumiem attiecībā uz nolīgumu noteikumu piemērošanu un interpretāciju, ja vien tiek ievērota Savienības un tās tiesiskās iekārtas autonomija (šajā nozīmē skat. atzinumu 1/91 (EEZ līgums – I), 1991. gada 14. decembris, EU:C:1991:490, 40. un 70. punkts; atzinumu 1/09, (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 74. un 76. punkts, kā arī atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 182. un 183. punkts).

58

Tomēr šajā lietā papildus faktam, ka BIT 8. pantā minētās šķīrējtiesas kompetencē ietilpstošie strīdi var attiekties gan uz šī nolīguma, gan Savienības tiesību interpretāciju, iespēja nodot šādus strīdus tiesu struktūrai, kas nav Savienības tiesu sistēmas sastāvdaļa, ir paredzēta ar nolīgumu, ko ir noslēgusi nevis Savienība, bet gan tās dalībvalstis. Jāievēro, ka minētais 8. pants ir tāda rakstura, kas ne vien var apdraudēt savstarpējas uzticības principu starp dalībvalstīm, bet arī pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašā rakstura saglabāšanu, kas tiek nodrošināts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma procedūru, līdz ar to tas nav saderīgs ar šī sprieduma 34. punktā atgādināto lojālas sadarbības principu.

59

Šādos apstākļos ar BIT 8. pantu tiek aizskarta Savienības tiesību autonomija.

60

Līdz ar to uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda starp dalībvalstīm noslēgtā starptautiskā nolīgumā ietverta tiesību norma kā BIT 8. pants, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.

61

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda starp dalībvalstīm noslēgtā starptautiskā nolīgumā ietverta tiesību norma kā Līguma starp Nīderlandes Karalisti un Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju to aizsardzību 8. pants, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.