Lieta C‑203/16 P

Dirk Andres

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Valsts atbalsts – Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums par noteiktu zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem taksācijas gadiem (“sanācijas klauzula”) – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – LESD 263. panta ceturtā daļa – Individuāli skarta persona – LESD 107. panta 1. punkts – Jēdziens “valsts atbalsts” – Selektivitātes kritērijs – Atsauces sistēmas noteikšana – Faktu juridiskā kvalifikācija

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Individuāls skārums – Nosacījumi – Komisijas lēmums, ar kuru aizliegta nozares atbalsta shēma – Atbilstoši šai shēmai piešķirtā atbalsta saņēmēju prasība – Pieņemamība – Nosacījumi – Raksturīgas īpašas pazīmes vai tādi faktiskie apstākļi, kas prasītāju atšķir no visām citām personām

   (LESD 107. panta 1. punkts un 263. panta 4. daļa)

2. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu un pierādījumu vērtējums – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu – Lietas faktu juridiskās kvalifikācijas pārbaude – Iekļaušana

   (LESD 256. pants)

3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvums – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Atsauces sistēma, lai noteiktu priekšrocības esamību – Kritēriji

   (LESD 107. panta 1. punkts)

4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Labvēlīga nodokļu režīma piešķiršana atsevišķiem uzņēmumiem, ko veic valsts iestādes – Iekļaušana – Priekšrocības, kas izriet no vispārpiemērojama pasākuma, kurš vienādi ir piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem – Izslēgšana

   (LESD 107. panta 1. punkts)

1.  Faktiskos tāda individuālā atbalsta saņēmējus, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, kura nav saderīga ar iekšējo tirgu, Komisijas lēmums, ar ko šī shēma ir atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un ir uzdots atbalstu atgūt, skar individuāli, un nav izslēgts, ka prasītāju uzskata par individuāli skartu tikai tādēļ, ka tas ir šī atbalsta iespējamais saņēmējs. Tomēr no tā nevar secināt ka, tiklīdz kā runa ir par lēmumu, ar kuru atbalsta shēmu atzīst nesaderīgu ar iekšējo tirgu, vienīgais atbilstošais kritērijs, lai novērtētu, vai prasītāju šāds lēmums skar individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ir tajā, vai prasītājs ir faktiskais vai potenciālais saskaņā ar šo shēmu piešķirtā atbalsta saņēmējs.

   Šī judikatūra, kas ir izstrādāta valsts atbalsta īpašajā kontekstā, ir tikai juridiska kritērija īpaša izteiksme individuāla skāruma izvērtēšanai LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, saskaņā ar kuru prasītāju citām personām adresēts lēmums individuāli skar tad, ja šis lēmums viņu aizskar viņam raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas viņu atšķir no visām citām personām. Tātad tas, ka prasītājs var vai nevar piederēt faktisko vai potenciālo tāda individuālā atbalsta saņēmēju kategorijai, kas ir piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, kura ar Komisijas lēmumu ir atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nevar būt noteicošais, lai noteiktu, vai šo prasītāju šis lēmums skar individuāli, ja katrā ziņā ir konstatēts, ka šo prasītāju šis lēmums turklāt ietekmē viņam piemītošo īpašo pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām.

   (skat. 46.–48. punktu)

2.  Faktu un pierādījumu novērtējums, ja vien šie fakti un šie pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kuru kā tādu pārbauda Tiesa apelācijas ietvaros. Tomēr gadījumā, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas.

   Tādējādi saistībā ar tāda novērtējuma pārbaudi apelācijas tiesvedībā, ko Vispārējā tiesa veikusi attiecībā uz valsts tiesībām, kas valsts atbalsta jomā ir faktu novērtējums, Tiesai ir tikai kompetence pārbaudīt, vai ir notikusi šo tiesību sagrozīšana. Savukārt Vispārējās tiesas veiktās valsts tiesību normas juridiskās kvalifikācijas pārbaude apelācijā, ņemot vērā Savienības tiesību normas, ir tiesību jautājums, kas ietilpst Tiesas kompetencē.

   (skat. 77. un 78. punktu)

3.  Selektivitātes nosacījuma izvērtēšanai ir jānosaka, vai saistībā ar konkrētu tiesisko kārtību šis valsts pasākums var radīt priekšroku noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem, kas ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, ievērojot ar minēto kārtību izvirzīto mērķi, un kam piemēro atšķirīgu attieksmi, kuru būtībā var kvalificēt kā diskriminējošu. Turklāt, ja attiecīgais pasākums ir iecerēts kā atbalsta režīms, nevis kā individuāls atbalsts, Komisijai ir jāpierāda, ka šis pasākums, lai gan ar to ir noteikta vispārēji piemērojamu priekšrocību sniegšana, sniedz priekšrocības vienīgi konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām saimnieciskās darbības nozarēm.

   Lai valsts nodokļu pasākumu kvalificētu par selektīvu, Komisijai vispirms ir jāidentificē kopējā vai parastā nodokļu sistēma, kas ir piemērojama attiecīgajā dalībvalstī, un pēc tam tai ir jāpierāda, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētās kopējās sistēmas, ciktāl ar to tiek ieviesta to subjektu nošķiršana, kuri, ievērojot ar šo kopējo sistēmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

   “Valsts atbalsta” jēdziens tomēr neattiecas uz pasākumiem, ar ko ievieš to uzņēmumu nošķiršanu, kuri, ievērojot ar attiecīgo tiesisko režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kuri tātad a priori ir selektīvi, ja attiecīgā dalībvalsts spēj pēc tam pierādīt, ka šāda nošķiršana ir pamatota, jo tā izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves.

   Tātad principā selektivitātes nosacījuma pārbaude ietver vispirms atsauces sistēmas noteikšanu, kurā attiecīgais pasākums iekļaujas, šai noteikšanai piešķirot lielāku nozīmi nodokļu pasākumu gadījumā, jo priekšrocību var konstatēt, tikai to salīdzinot ar tā saucamajiem “normālajiem” nodokļiem.

   Tādējādi, lai noteiktu visus uzņēmumus, kas atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā, iepriekš ir noteikti jādefinē tiesiskais režīms, ņemot vērā kura mērķi, konkrētā situācijā ir jāpārbauda to uzņēmumu, kas gūst priekšrocību no attiecīgā pasākuma, faktiskās un juridiskās situācijas salīdzināmība ar to uzņēmumu situāciju, kas šo priekšrocību negūst.

   Tomēr nodokļu sistēmas kvalificēšana par “selektīvu” nav pakārtota faktam, ka tai ir jābūt izveidotai tādā veidā, ka uzņēmumiem, kuri, iespējams, gūst labumu no selektīvas priekšrocības, parasti tiek noteikti tādi paši nodokļu maksājumi kā citiem uzņēmumiem, tomēr tiem piemēro noteikumus par atkāpēm, tādējādi selektīvo priekšrocību identificējot kā starpību starp parastiem nodokļu maksājumiem un tiem nodokļu maksājumiem, kurus veic pirmie minētie uzņēmumi.

   Lai selektivitātes kritēriju varētu izprast šādi, esot nepieciešams, ka nodokļu režīms, lai to varētu kvalificēt kā “selektīvu”, būtu ieviests, izmantojot konkrētu regulējuma metodi, kuras rezultātā jau sākotnēji valsts nodokļu noteikumi nebūtu kontrolējami valsts atbalsta jomā tikai tādēļ, ka tiem ir piemērojama cita regulējuma metode, kaut arī tie rada tādas pašas tiesiskās un/vai faktiskās sekas, pielāgojot un kombinējot dažādas nodokļu normas. Tādējādi izmantotā reglamentēšanas metode nevar būt izšķirošais radītājs, lai noteiktu atsauces sistēmu.

   No iepriekš minētā izriet, ka nodokļu pasākuma selektivitāti nevar pareizi novērtēt pēc atsauces sistēmas, kuru veido daži no plašākas tiesību normu sistēmas samāksloti izņemti noteikumi.

   (skat. 83., 84., 86. – 92., 103. un 104. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 85. punktu)