–

Comune di Corridonia vārdā – L. Forte, avvocato,

–

Comune di Loro Piceno vārdā – L. Forte un A. Alessandrini, avvocati,

–

M. Bartolini u.c. vārdā – A. Alessandrini un G. Contaldi, avvocati,

–

Provincia di Macerata vārdā – S. Sopranzi un F. Gentili, avvocati,

–

VBIO1 Società Agricola Srl vārdā – A. Piccinini un A. Santarelli, avvocati,

–

Regione Marche vārdā – P. De Bellis, avvocato,

–

VBIO2 Società Agricola Srl vārdā – A. Piccinini, avvocatessa,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Zadra un L. Pignataro-Nolin, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 191. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.) 2. pantu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar strīdiem starp Comune di Corridonia (Koridonijas pašvaldība, Itālija) un Comune di Loro Piceno (Loro Pičeno pašvaldība, Itālija), kā arī Marcello Bartolini un citām privātpersonām (turpmāk tekstā – “M. Bartolini u.c.”), no vienas puses, un Provincia di Macerata (Mačeratas province, Itālija), no otras puses, par lēmumiem, ar kuriem šī province ir nolēmusi, ka elektroenerģijas ražošanas no biogāzes iekārtas VBIO1 Società Agricola Srl (turpmāk tekstā – “VBIO1”) un VBIO2 Società Agricola Srl (turpmāk tekstā – “VBIO2”) atbilst vides prasībām saskaņā ar novērtēšanas procedūrām, kas ir veiktas pēc šo ražotņu ierīkošanas un laišanas ekspluatācijā un pēc pirmās atļaujas anulēšanas.

3

Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 1985, L 175, 40. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā: 15. nodaļa, 1. sējums, 248. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/31/EK (OV 2009, L 140, 114. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/337”) preambulas sestajā apsvērumā ir paredzēts:

“[..] attīstības saskaņošanu valsts un privātiem projektiem, kuriem var būt nozīmīga ekoloģiskā ietekme, būtu jānodrošina vienīgi pēc tam, kad veikts šo projektu iespējamās nozīmīgās ekoloģiskās ietekmes iepriekšējs novērtējums [..]”.

4

Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tos projektus, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir definēti 4. pantā.”

5

Šīs direktīvas 4. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar 2. panta 3. punktu to veidu projektus, kas uzskaitīti I pielikumā, pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

2.   Saskaņā ar 2. panta 3. punktu attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu. Dalībvalstis nolemj, izmantojot:

Dalībvalstis var nolemt piemērot gan a), gan b) apakšpunktā minēto kārtību.

3.   Kad katra gadījuma pārbaude ir paveikta vai ir noteikti limiti vai kritēriji, kas paredzēti 2. punktā, ņem vērā attiecīgos atlasītos kritērijus, kas paredzēti III pielikumā.”

6

Direktīvā 2011/92, ar ko aizstāja Direktīvu 85/337, ir paredzētas iepriekšējos punktos minētajām tiesību normām būtībā identiskas tiesību normas.

7

2006. gada 3. aprīļadecreto legislativo n. 152 – Norme in materia ambientale (Leģislatīvais dekrēts Nr. 152 par noteikumiem vides jomā, 2006. gada 14. aprīļaGURI Nr. 88 kārtējais pielikums) 29. pantā ir paredzēts:

“1.   Tādu būvdarbu un iejaukšanos projektu ietekmes uz vidi novērtējums, kam ir piemērojamas šī dekrēta normas, ir iepriekšējs nosacījums, kas ir atļaujas piešķiršanas vai piekrišanas procedūras neatņemama sastāvdaļa. Lēmumi par atļaujas piešķiršanu un piekrišanu, kas pieņemti gadījumā, kad nav iepriekš izdarīts ietekmes uz vidi novērtējums, ja tas ir prasīts, ir atceļami likuma pārkāpuma dēļ.

[..]

4.   Ja būvdarbi vai iejaukšanās ir veikti, attiecībā uz projektu iepriekš neveicot pārbaudi vai novērtējumu, ar ko tiek pārkāptas šajā III nodaļā norādītās tiesību normas, un ja ir tādas piemērošanas novirzes, kādas ir galīgajos lēmumos, kompetentā iestāde novērtē videi radītā kaitējuma nozīmīgumu un soda piemērošanas nozīmīgumu, pēc tam izdod rīkojumu par būvdarbu apturēšanu un, iespējams, par nojaukšanu un vietas stāvokļa un vides, kurai ir uzlikta slodze, stāvokļa atjaunošanu uz atbildīgās personas rēķina, kuras termiņus un kārtību tā nosaka. Neievērošanas gadījumā kompetentā iestāde pēc savas iniciatīvas pieņem rīkojumu par [šo nojaukšanu un atjaunošanu] uz saistības neizpildījušās personas rēķina. Šo izdevumu atlīdzināšana notiek atbilstoši Likuma par ieņēmumu piedziņu valsts budžetā, kas apstiprināts ar 1910. gada 14. aprīļa Karaļa dekrētu Nr. 639 par ieņēmumu piedziņu valsts budžetā, normu vienotajā tekstā paredzētajiem noteikumiem un sekām.

5.   Ja tiesa vai iestāde atceļ atļaujas vai koncesijas, kas izsniegtas pēc ietekmes uz vidi novērtēšanas, vai anulē atzinumu par atbilstību vides prasībām, tad 4. punktā paredzētās pilnvaras tiek īstenotas tikai, iepriekš veicot jaunu ietekmes uz vidi novērtējumu.

[..]”

8

2011. gada 19. oktobrīVBIO1 lūdza Regione Marche (Markes reģions, Itālija) atļauju ierīkot un ekspluatēt elektroenerģijas ražošanas no biogāzes, kas iegūta biomasas anaerobās fermentācijas procesā, ražotni Koridonijas pašvaldībā.

9

Saskaņā ar legge Regione Marche n. 7/2004 (Markes reģiona likums Nr. 7/2004) 2011. gada 4. oktobrīVBIO1 iesniedza šo projektu arī Mačeratas provincei, lai tā veiktu iepriekšēju pārbaudi par nepieciešamību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.

10

Šī procedūra tika pabeigta 2012. gada 26. janvārī pēc grozījumu izdarīšanas Markes reģiona likumā Nr. 7/2004 ar legge Regione Marche n. 20/2011 (Markes reģiona likums Nr. 20/2011), kurš stājās spēkā 2011. gada 9. novembrī un atbilstoši kuram turpmāk ietekmes uz vidi novērtējums nav jāveic projektiem, kas nesasniedz noteiktu siltuma jaudu.

11

Līdz ar to Markes reģions ar 2012. gada 5. jūnija lēmumu atļāva ierīkot un ekspluatēt šo ražotni Koridonijas pašvaldībā, kas apstrīdēja šo lēmumu Tribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija).

12

Ar 2013. gada 10. oktobra spriedumu šī tiesa atcēla minēto lēmumu, tādēļ ka nav piemērojams Markes reģiona likums Nr. 20/2011 un katrā ziņā šī likuma attiecīgās normas neatbilst Direktīvai 2011/92. Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) atstāja šo spriedumu spēkā.

13

Izdarot secinājumus no šīs atcelšanas, VBIO1 apturēja attiecīgo ražotni un iesniedza Mačeratas provincei lūgumu iepriekš pārbaudīt nepieciešamību izdarīt šīs ražotnes ietekmes uz vidi novērtējumu.

14

2013. gada 15. novembrī Mačeratas province nolēma, ka šāds novērtējums ir vajadzīgs, un pēc tam 2014. gada 7. jūlijā atzina, ka minētā ražotne atbilst vides prasībām.

15

Koridonijas pašvaldība ir cēlusi prasību Tribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa) atcelt šos lēmumus, apgalvojot, ka izdarītais novērtējums neatbilst ne LESD 191. pantam, ne Direktīvas 85/337, kas ir aizstāta ar Direktīvu 2011/92, 2. panta 1.–3. punktam, jo tas ir veikts pēc attiecīgās ražotnes ierīkošanas.

16

2011. gada 16. decembrīVBIO2 lūdza Markes reģionam atļaut ierīkot un ekspluatēt Loro Pičeno pašvaldības teritorijā tāda paša veida elektroenerģijas ražošanas iekārtu, par kādu ir runa lietā C‑196/16.

17

Šī atļauja tika piešķirta VBIO22012. gada 29. jūnijā, pirms tam neveicot šīs ražotnes ietekmes uz vidi novērtējumu.

18

Loro Pičeno pašvaldība, kā arī M. Bartolini u.c. apstrīdēja šo lēmumu Tribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa).

19

Ar 2013. gada 22. maija spriedumu (Nr. 93/2013) Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) nosprieda, ka legge Regione Marche n. 3/2012 (Markes reģiona likums Nr. 3/2012), ar kuru 2012. gada 20. aprīlī tika aizstāts Markes reģiona Likums Nr. 7/2004, tomēr negrozot projektu, attiecībā uz kuriem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, noteikšanas kritērijus, ir pretējs konstitūcijai tādēļ, ka tas neatbilst Savienības tiesībām, jo tajā nav paredzēts, ka ir jāņem vērā Direktīvas 2011/92 III pielikumā paredzētie kritēriji saskaņā ar tās 4. panta 3. punktu.

20

2013. gada 10. oktobrīTribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa) anulēja VBIO2 piešķirto atļauju, par ko VBIO2 iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome).

21

VBIO2 lūdza Mačeratas provincei izdarīt iepriekšēju pārbaudi par nepieciešamību veikt attiecīgās ražotnes ietekmes uz vidi novērtējumu.

22

Ar 2013. gada 19. novembra lēmumu Mačeratas province nolēma, ka ir nepieciešams veikt šādu novērtējumu.

23

Loro Pičeno pašvaldība, kā arī M. Bartolini u.c. cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa) atcelt šo lēmumu, kā arī – paredzot pagaidu pasākumu – apturēt to.

24

Šī tiesa noraidīja šo lūgumu apturēt izpildi, tādēļ ka pats fakts, ka uz attiecīgo ražotni attiecas ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra, nerada būtisku un neatgriezenisku kaitējumu attiecīgajā teritorijā dzīvojošām privātpersonām.

25

Mačeratas provinces kompetentās iestādes 2015. gada 10. februārī pieņēma lēmumu, kurā konstatēja, ka pamatlietā aplūkotā ražotne atbilst vides prasībām.

26

Loro Pičeno pašvaldība, kā arī M. Bartolini u.c. cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa) atcelt šo lēmumu.

27

Lietās C‑196/16 un C‑197/16 Tribunale amministrativo regionale per le Marche (Markes Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saistībā ar normām, kas ietvertas LESD 191. pantā un Direktīvas [2011/92] 2. pantā, var uzskatīt par atbilstošu Savienības tiesībām ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamības pārbaudes procedūras (un, iespējams, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru) veikšanu pēc ražotnes uzbūvēšanas, ja valsts tiesa atļauju ir atcēlusi tādēļ, ka nav veikta ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamības pārbaude, un šāda pārbaude nav tikusi veikta, pamatojoties uz valsts tiesību normām, kuras ir pretrunā Savienības tiesībām?”

28

Šajās abās lietās iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 191. pants un Direktīvas 2011/92 2. pants tādos apstākļos, kādi ir pamatlietās, nepieļauj, ka ražotnes projekta ietekmes uz vidi novērtējuma, kas tiek prasīts Direktīvā 85/337, neveikšana tiek legalizēta pēc tam, kad ir anulēta šai ražotnei izsniegtā atļauja, īstenojot šādu novērtējumu pēc šīs ražotnes uzbūvēšanas un laišanas ekspluatācijā.

29

Vispirms jānorāda, ka LESD 191. pantam, kura 2. punktā ir noteikti vispārējie mērķi vides jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 4. marts, Fipa Group u.c., C‑534/13, EU:C:2015:140, 39. punkts un tajā minētā judikatūra), nav nozīmes, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem.

30

Turklāt iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka atbilstoši Direktīvas 85/337 2. panta 1. punktam bija iepriekš jānovērtē abu pamatlietā aplūkoto ražotņu ietekme uz vidi, kas ir jāizvērtē šai tiesai.

31

Visbeidzot, attiecībā uz to, vai, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, ir jāņem vērā Direktīva 85/337, kas bija spēkā VBIO1 un VBIO2 pirmā atļaujas pieteikuma iesniegšanas laikā, vai Direktīva 2011/92, kas bija spēkā otrā pieteikuma iesniegšanas laikā pēc pirmās tiem piešķirtās atļaujas anulēšanas, pietiek konstatēt to, ka šo divu direktīvu normas, kam ir vai varētu būt nozīme šajās lietās, it īpaši to 2. panta 1. punkts, katrā ziņā ir būtībā vienādi.

32

Attiecībā uz iespēju a posteriori legalizēt to, ka nav veikts Direktīvā 85/337 prasītais projekta ietekmes uz vidi novērtējums tādos apstākļos, kādi ir pamatlietās, jāatgādina, ka šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecībā uz projektiem, kas var būtiski ietekmēt vidi tās 4. panta izpratnē, skatītā kopā ar šīs pašas direktīvas I vai II pielikumu, šis novērtējums tiek veikts pirms atļaujas piešķiršanas (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Wells, C‑201/02, EU:C:2004:12, 42. punkts).

33

Kā Tiesa ir arī uzsvērusi, to, ka šāds novērtējums tiek veikts iepriekš, pamato nepieciešamība, ka lēmuma pieņemšanas procesā kompetentā iestāde ņem vērā, cik vien iespējams, visu plānošanas un lēmuma pieņemšanas tehnisko procesu ietekmi uz vidi, lai jau uzreiz izvairītos no piesārņojuma vai traucējumu rašanās, nevis vēlāk apkarotu to sekas (spriedums, 2008. gada 3. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑215/06, EU:C:2008:380, 58. punkts).

34

Savukārt ne Direktīvā 85/337, ne Direktīvā 2011/92 nav paredzētas tiesību normas par to, kādas sekas ir šī pienākuma izdarīt iepriekšēju novērtējumu pārkāpumam.

35

Atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas paredzēts LES 4. pantā, dalībvalstīm tomēr ir jānovērš šī Savienības tiesību pārkāpuma nelikumīgās sekas. Tādējādi kompetentajām valsts iestādēm ir savas kompetences robežās jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai labotu situāciju, ja netiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums, piemēram, atsaucot vai apturot jau piešķirtu atļauju, lai izdarītu šādu vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Wells, C‑201/02, EU:C:2004:12, 64. un 65. punkts; 2008. gada 3. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑215/06, EU:C:2008:380, 59. punkts, kā arī 2012. gada 28. februāris, Inter-Environnement Wallonie un Terre wallonne, C‑41/11, EU:C:2012:103, 42., 43. un 46. punkts).

36

Turklāt attiecīgajai dalībvalstij ir jāatlīdzina visi zaudējumi, kas radušies tāpēc, ka nav veikts Savienības tiesībās prasītais ietekmes uz vidi novērtējums (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Wells, C‑201/02, EU:C:2004:12, 66. punkts).

37

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesības neliedz valsts tiesību normās atļaut zināmos gadījumos legalizēt attiecībā pret Savienības tiesībām nelikumīgas darbības vai aktus (spriedumi, 2008. gada 3. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑215/06, EU:C:2008:380, 57. punkts; 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 87. punkts, kā arī 2016. gada 17. novembris, Stadt Wiener Neustadt, C‑348/15, EU:C:2016:882, 36. punkts).

38

Tiesa ir precizējusi, ka šādai legalizācijas iespējai ir jābūt pakļautai nosacījumam, ka tā nesniedz ieinteresētajām personām iespēju neievērot Savienības tiesību normas vai izvairīties no to piemērošanas un ka to var piemērot tikai izņēmuma gadījumos (spriedumi 2008. gada 3. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑215/06, EU:C:2008:380, 57. punkts; 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 87. punkts, kā arī 2016. gada 17. novembris, Stadt Wiener Neustadt, C‑348/15, EU:C:2016:882, 36. punkts).

39

Tātad Tiesa ir atzinusi, ka tiesību akts, ar kuru legalizācijas atļaujai, kas var tikt izsniegta, pat nepastāvot nekādiem izņēmuma apstākļiem, tiek paredzētas tādas pašas sekas kā tās, kas piemīt iepriekšējai būvatļaujai, neatbilst Direktīvas 85/337 prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 3. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑215/06, EU:C:2008:380, 61. punkts, un 2016. gada 17. novembris, Stadt Wiener Neustadt, C‑348/15, EU:C:2016:882, 37. punkts).

40

Tas tā būtu arī leģislatīva pasākuma gadījumā, ar kuru tiktu atļauts, pat neprasot vēlāku novērtēšanu un nepastāvot nekādiem īpašiem izņēmuma apstākļiem, uzskatīt, ka attiecībā uz projektu, kura ietekme uz vidi bija jānovērtē atbilstoši Direktīvas 85/337 2. panta 1. punktam, ir izdarīts šāds novērtējums, un pat tad, ja šis pasākums attiecas vienīgi uz projektiem, attiecībā uz kuru atļaujām vairs nevar celt tiešas prasības tiesā, jo ir beidzies valsts tiesību aktos paredzētais termiņš prasības celšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 17. novembris, Stadt Wiener Neustadt, C‑348/15, EU:C:2016:882, 38. un 43. punkts).

41

Turklāt novērtējums, kas izdarīts pēc ražotnes ierīkošanas un laišanas ekspluatācijā, nevar attiekties tikai uz tās ietekmi uz vidi nākotnē, bet tajā ir jāņem vērā arī ietekme uz vidi, kas bijusi kopš ražotnes pabeigšanas.

42

Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai pamatlietās aplūkotie leģislatīvie akti atbilst šīm prasībām. Tomēr jānorāda tai, ka apstāklis, ka attiecīgās sabiedrības ir veikušas nepieciešamās darbības, lai vajadzības gadījumā izdarītu to projekta ietekmes uz vidi novērtējumu, ka kompetento iestāžu atteikums apmierināt šos pieteikumus bija pamatots ar valsts tiesību normām, attiecībā uz kurām tikai vēlāk ar Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) spriedumu ir konstatēts, ka tās ir pretējas Savienības tiesībām, un ka attiecīgo ražotņu darbība tika apturēta, drīzāk var pierādīt, ka veiktā legalizācija valsts tiesībās nav atļauta apstākļos, kas līdzīgi tiem, kuros ir taisīts 2008. gada 3. jūlija spriedums Komisija/Īrija (C‑215/06, EU:C:2008:380, 61. punkts), un tās nav vērstas uz to, lai neievērotu Savienības tiesību normas.

43

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka, ja netiek veikts Direktīvā 85/337 prasītais projekta ietekmes uz vidi novērtējums, Savienības tiesībās, pirmkārt, ir prasīts, lai dalībvalstis novērš šīs neizpildes nelikumīgās sekas, un, otrkārt, nav liegts veikt šīs ietekmes novērtējumu kā legalizāciju pēc attiecīgās ražotnes uzbūvēšanas un laišanas ekspluatācijā ar nosacījumu,

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Ja netiek veikts Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/31/EK, prasītais projekta ietekmes uz vidi novērtējums, Savienības tiesībās, pirmkārt, ir prasīts, lai dalībvalstis novērš šīs neizpildes nelikumīgās sekas, un, otrkārt, nav liegts veikt šīs ietekmes novērtējumu kā legalizāciju pēc attiecīgās ražotnes uzbūvēšanas un laišanas ekspluatācijā ar nosacījumu,