1

Ar apelācijas sūdzību SNCF Mobilités, iepriekš Société nationale des chemins de fer français (turpmāk tekstā – “SNCF”), lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 17. decembra spriedumu SNCF/Komisija (T‑242/12; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:1003), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2012. gada 9. marta Lēmumu 2012/398/ES par valsts atbalstu SA.12522 (C 37/08) – Francija – Lēmuma “Sernam 2” piemērošana (OV 2012, L 195, 19. lpp.; turpmāk tekstā – “Sernam 3 lēmums”).

2

2000. gadu sākumā Sernam SA, kuras darbība strukturāli nesa zaudējumus, finansiālā situācija radīja nepieciešamību īstenot pārstrukturēšanas plānu, kas galvenokārt balstījās uz SNCF veiktiem komerciālā atbalsta un atveseļošanas pasākumiem, kuri bija uzskatāmi par valsts atbalstu. Ar 2001. gada 23. maija Lēmumu par valsts atbalstu NN 122/2000 (ex NJ 140/2000) (OV 2001, C 199, 15. lpp., turpmāk tekstā – “Sernam 1 lēmums”) Eiropas Komisija apstiprināja atbalstu Sernam grupas pārstrukturēšanai un atzina par saderīgu ar iekšējo tirgu atbalstu 503 miljonu euro apmērā Sernam pārstrukturēšanai, kas sākotnēji bija paredzēts Sernam pārņemšanas projekta ietvaros, ko veiktu Geodis SA.

3

2002. gada 17. jūnija vēstulē Francijas iestādes informēja Komisiju, ka ar Sernam 1 lēmumu apstiprinātais atbalsts tika īstenots ar nosacījumiem, kas atšķiras no tiem, uz kuru pamata Komisija šo lēmumu bija pieņēmusi. Turklāt ar 2002. gada 8. jūlija vēstuli Komisijai tika iesniegta sūdzība par Sernam lietu.

4

2003. gada 30. aprīļa vēstulē Komisija informēja Francijas Republiku par savu Lēmumu “Valsts atbalsts – Francija – Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar LESD [108. panta 2. punktu] par atbalstu C 32/03 (ex NN 122/2000) – “Sernam 2 – pārstrukturēšanas atbalsta pārskatīšana”” (OV 2003, C 182, 2. lpp.), ar ko tika uzsākta LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra attiecībā uz šo atbalstu.

5

2004. gada 20. oktobra Lēmumā 2006/367/EK par valsts atbalstu, ko daļēji īstenojusi Francija par labu uzņēmumam Sernam (OV 2006, L 140, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sernam 2 lēmums”), Komisija secināja, ka nav ievērots Sernam 1 lēmums, kas rada atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta g) punkta izpratnē.

6

Šajā ziņā tā konstatēja, ka papildu atbalsta summa 41 miljona euro apmērā tika pārskaitīta prettiesiski, lai segtu noteiktus zaudējumus, kas bija radušies pēc Sernam 1 lēmuma pieņemšanas, un uzdeva to atgūt. Tomēr Komisija arī konstatēja, ka Francijas iestādes ir īstenojušas vairākus no saviem mērķiem saskaņā ar Sernam 1 lēmumu un ka izvērtētais atbalsts atbilst Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.) 3.2.4. punktā paredzētajiem pārstrukturēšanas plāna grozīšanas kritērijiem. Tādējādi Komisija apstiprināja Sernam 1 lēmumā atļautā valsts atbalsta 503 miljonu euro apmērā saderīgumu ar iekšējo tirgu, ja tiek ievēroti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, Sernam atkārtoti koncentrējās uz dzelzceļa pārvadājumu darbību un, otrkārt, tās autopārvadājumu darbība tiek aizstāta, izmantojot neatkarīgu uzņēmumu pakalpojumus. Kā alternatīva Sernam 2 lēmumā bija arī paredzēta iespēja nodot Sernam aktīvus vienā kopumā.

7

Sernam 2 lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

1.   Valsts atbalsts, kas apstiprināts 2001. gada maijā 503 miljonu euro apmērā, [..] Sernam ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar 3. un 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

2.   [Francijas Republikas] sniegtais valsts atbalsts [..] Sernam 41 miljona euro apmērā nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2. pants

1.   [Francijas Republikai] jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai atgūtu no saņēmēja 1. panta 2. punktā minēto atbalstu, kas nelikumīgi jau ir nodots tā rīcībā.

2.   Atbalsts ir jāatgūst nekavējoties saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto kārtību ar nosacījumu, ka tā ļauj šā lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi. Atgūstamajā atbalstā ir iekļauti procenti, sākot no datuma, kad tas ticis nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas datumam. Procenti ir aprēķināti, balstoties uz atsauces likmi, ko saistībā ar reģionālajiem atbalstiem izmanto līdzīgu subsīdiju aprēķināšanai.

3. pants

1.   Saskaņā ar šā lēmuma 2. punktu ir jāievēro šādi nosacījumi:

2.   Ja līdz 2005. gada 30. jūnijamSernam pilnībā pārdos savus aktīvus par tirgus cenu uzņēmumam, kas nav juridiski saistīts ar SNCF, ievērojot pārskatāmu un atklātu procedūru, 1. punkta nosacījumus nepiemēro.

4. pants

Jebkurai daļējai vai pilnīgai Sernam pārdošanai jānotiek par tirgus cenu, ievērojot attiecībā uz visiem konkurentiem pārskatāmu un atklātu procedūru. Šādos apstākļos uzņēmumam Sernam, ja tas turpina pastāvēt, jāatmaksā [41 miljona euro] atbalsts.

5. pants

[Francijas Republika] informē Komisiju divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas dienas par pasākumiem, kas veikti, lai panāktu atbilstību šim lēmumam.

6. pants

Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”

8

SNCF nolēma izmantot Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzēto iespēju nodot Sernam aktīvus vienā kopumā. Saskaņā ar Francijas iestāžu sniegto informāciju Sernam ekonomiskās situācijas dēļ neizdevās saņemt piedāvājumus ar pozitīvu cenu konkursā, kuru SNCF vārdā bija uzsākusi banka. Visi piedāvājumi, kas tika iesniegti šīs procedūras ietvaros, bija ļoti lielā mērā negatīvi. Tā kā netika iesniegts neviens konkrēts piedāvājums, tika pieņemts lēmums turpināt sarunas vienīgi ar konsorciju, ko bija izveidojis 5. kandidāts, kurš bija saistīts ar Sernam vadību. Visbeidzot 2005. gada 15. jūnijā 5. kandidāts SNCF mutvārdos darīja zināmu savu nespēju iesniegt pārņemšanas piedāvājumu – pat nosacītu – pirms 2005. gada 30. jūnija.

9

SNCF2005. gada 30. jūnijā pieņēma lēmumu noslēgt pārdošanas darījumu ar Financière Sernam SAS, kura pilnā apmērā piederēja Sernam vadībai.

10

Nodošanas process notika četros posmos, kuri ir minēti vienošanās protokolā, ko 2005. gada 21. jūlijā parakstīja SNCF, Sernam, Sernam Xpress SAS – viens no desmit Sernam pilnā apmērā piederošajiem meitasuzņēmumiem – un Financière Sernam. Pirmkārt, SNCF rekapitalizēja Sernam 57 miljonu euro apmērā. Otrkārt, Sernam veica daļēju aktīvu nodošanu Sernam Xpress. Šī nodošana attiecās uz visiem aktīvu posteņiem, tostarp uz rekapitalizācijas rezultātā iegūtajiem 57 miljoniem euro, un Sernam pasīviem, izņemot atsevišķus finanšu pasīvus, kuru kopējā summa bija 38,5 miljoni euro. Kā atlīdzību Sernam saņēma vienu Sernam Xpress daļu ar nominālvērtību 100 euro. Treškārt, tūlīt pēc nodošanas Sernam Xpress palielināja kapitālu par 2 miljoniem euro, ko pilnībā parakstīja SNCF. Pēc šī darījuma SNCF piederēja vairākums Sernam Xpress daļu. Ceturtkārt, Sernam un SNCF visas tām piederošās Sernam Xpress daļas pārdeva Financière Sernam par 2 miljoniem euro.

11

Pēc šīs nodošanas, proti, 2005. gada 15. decembrī, Sernam tika likvidēta tiesas ceļā. Parāds 41 miljona euro apmērā, kas atbilst valsts atbalstam un kas jāatgūst saskaņā ar Sernam 2 lēmumu, tika iekļauts Sernam likvidācijas pasīvos. No šīs summas likvidācijas procesa beigās SNCF faktiski ir varējusi atgūt 2,75 miljonus euro.

12

2005. gada 24. jūnijā pirmais sūdzības iesniedzējs ziņoja Komisijai par Sernam 2 lēmuma nepareizu piemērošanu. Ar 2006. gada 10. aprīļa un 2007. gada 23. aprīļa vēstulēm cita ieinteresētā persona iesniedza Komisijai vēl vienu sūdzību. Abi sūdzības iesniedzēji būtībā uzskatīja, ka Sernam 2 lēmums tika piemērots ļaunprātīgi.

13

Ar 2008. gada 16. jūlija lēmumu “Valsts atbalsts – Francija – Valsts atbalsts C 37/08 – Lēmuma Sernam 2 piemērošana – Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar [LESD 108. panta 2. punktu]” (OV 2009, C 4, 5. lpp.) Komisija sāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, kuras rezultātā 2012. gada 9. martā tika pieņemts Sernam 3 lēmums.

14

Pēdējā minētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka ar iekšējo tirgu nesaderīgais atbalsts 41 miljona euro apmērā nav ticis atgūts. Tā arī uzskatīja, ka nodošanas procesā nav tikuši ievēroti Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi un no tā secināja, ka atbalsts pārstrukturēšanai 503 miljonu euro apmērā, kurš ar nosacījumiem tika atļauts Sernam 2 lēmumā, ir ticis īstenots ļaunprātīgā veidā. Turklāt Komisija uzskatīja, ka pasākumi, kurus SNCF veica šīs nodošanas īstenošanai, ir uzskatāmi par jaunu ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu. Šis jaunais atbalsts ietvēraSNCF īstenotu Sernam rekapitalizāciju 57 miljonu euro apmērā, SNCF prasījumu norakstīšanu 38,5 miljonu euro apmērā attiecībā uz Sernam un garantijas, ko SNCF sniedza brīdī, kad Sernam darbība tika nodota Financière Sernam, izņemot dzelzceļa darbiniekiem sniegto garantiju.

15

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 4. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par Sernam 3 lēmuma atcelšanu.

16

Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja sešus pamatus. Šie pamati bija, pirmkārt, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija Sernam 3 lēmumā ir formulējusi nostāju par privātā ieguldītāja kritērija nepiemērojamību, kura nebija iekļauta lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, otrkārt, par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu, treškārt, par pienākuma ievērot saprātīgu termiņu un tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, ceturtkārt, par kļūdām tiesību piemērošanā un faktu kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi, jo tā ir uzskatījusi, ka Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā nav atbildusi Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, piektkārt, par kļūdu tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi, jo tā ir uzskatījusi, ka pienākums atgūt valsts atbalstu 41 miljona euro apmērā, kurš Sernam 2 lēmumā ir atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir ticis pārnests uz Financière Sernam un tā meitasuzņēmumiem, un visbeidzot, sestkārt, par kļūdu tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi, jo tā ir uzskatījusi, ka 2005. gada 21. jūlija vienošanās protokolā paredzētie pasākumi iekļāva jaunu valsts atbalstu Sernam Xpress un Financière Sernam labā.

17

Ar pārsūdzēto spriedumu – nelemjot par Komisijas izvirzīto iebildi par pirmajā instancē celtās prasības nepieņemamību – Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā, kaut arī tā piekrita SNCF argumentam, ka Komisija kļūdaini bija uzskatījusi, ka Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā par negatīvu cenu nav uzskatāma par pārdošanu. Tādējādi – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 100.–108. punkta – Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jēdziens “pārdošana” obligāti neizslēdz, ka attiecīgā nodošana tiek veikta par negatīvu cenu.

18

Ar apelācijas sūdzību SNCF lūdz Tiesu:

19

Komisija, Mory SA un Mory Team lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20

Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 194. un 195. punktā uzskatīja, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis bija pārtraukt Sernam 2 saimniecisko darbību.

21

Vispirms šāds secinājums balstoties uz kļūdu tiesību piemērošanā. Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētā aktīvu pārdošana vienā kopumā nozīmējot, ka visi uzņēmuma aktīvi tiek nodoti vienlaikus un vienam ieguvējam. Līdz ar to no jēdziena “aktīvu nodošana vienā partijā [kopumā]” obligāti izrietot uzņēmuma darbības turpināšana.

22

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot arī norādījusi pietiekamu pamatojumu, jo tā neesot izskaidrojusi, kā visu Sernam aktīvu nodošana vienlaikus un vienam vienīgam ieguvējam, kuram turklāt – kā norādīts Sernam 2 lēmuma 217. apsvērumā – ir jāpārņem Sernam atbrīvotās tirgus daļas, varētu izraisīt tā saimnieciskās darbības pārtraukšanu.

23

Turklāt replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Komisijai tās apgalvojumu, ka Sernam aktīvu nodošanas vienā kopumā mērķis ir pārtraukt tās darbību, lai gan Komisija pati lietās, kuras tika taisīti 2004. gada 29. aprīļa spriedums Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 68.–70. punkts) un 2005. gada 19. oktobra spriedums CDA Datenträger Albrechts/Komisija (T‑324/00, EU:T:2005:364, 73. punkts), ir izskaidrojusi, ka šādas nodošanas sekas ir uzņēmuma saimnieciskās darbības turpināšana.

24

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Sernam 2 lēmuma 217. apsvērumā ir skaidri noteikts mērķis nodot Sernam aktīvus vienā kopumā, proti, lai Sernam vairs nedarbotos savā iepriekšējā juridiskajā formā un lai tā tirgus daļas tiktu atbrīvotas par labu neatkarīgam ieguvējam. Tādējādi izvirzītais mērķis – kā izriet no šā lēmuma 3. panta 2. punkta, to lasot tā 217. apsvēruma gaismā, – esot nākotnē saraut jebkādu kapitāla saikni starp SNCF un tā meitasuzņēmumu, lai izvairītos no jauna valsts atbalsta piešķiršanas.

25

Pārsūdzētā sprieduma 194. un 195. punktā norādot, ka Sernam aktīvu nodošanas vienā kopumā mērķis bija pārtraukt tā saimniecisko darbību, Vispārējā tiesa esot atsaukusies uz mērķi, kas neizriet nedz no Sernam 2 lēmuma rezolutīvās daļas, nedz no tā pamatojuma. Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 218. punktā ir minējusi ieguvēju, kas Sernam aktīvus integrē savā komerciālajā stratēģijā, lai gan šis nosacījums nav atrodams Sernam 2 lēmuma preambulas 217. apsvēruma redakcijā, kurā ir norāde tikai uz neatkarīgu ieguvēju, proti, tādu, kuram nav juridiskas saiknes ar SNCF. Tā rīkojoties, Vispārējā tiesa esot izmantojusi interpretāciju, kura atšķiras no šā lēmuma formulējuma, lai gan tajā nav ne vismazāko neskaidrību.

26

Savukārt Tiesas judikatūrā esot noteikts, ka akta rezolutīvās daļas interpretācija gadījumos, ja šī rezolutīvā daļa nav pietiekami skaidra, ir jāveic tikai, ņemot vērā to pamatojumu, ar kādu tas ir pieņemts (spriedums, 1980. gada 19. jūnijs, Roudolff, 803/79, EU:C:1980:166, 7. punkts). Piemērojot šo interpretācijas principu šajā lietā, kaut arī Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkts to neattaisno, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi šo lēmumu.

27

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot norādījusi pretrunīgu pamatojumu, jo tā šā sprieduma 194. un 195. punktā ir uzskatījusi, ka Sernam 2 lēmuma 217. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka mērķis, vienā kopumā nododot visus aktīvus, ir pārtraukt Sernam saimniecisko darbību, vienlaikus pārsūdzētā sprieduma 218. punktā uzskatīdama, ka šis pats apsvērums varēja radīt “priekšstatu par [tā] saimnieciskās darbības turpināšanu”.

28

Komisija, kuru atbalsta Mory SA un Mory Team, uzskata, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

29

Vispirms ir jānoraida pārmetums par Vispārējās tiesas izmantotajām interpretācijas metodēm. Pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā Vispārējā tiesa, lai to piemērotu, atgādina Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Savienības tiesību normas interpretācijā ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 27. septembris, Nintendo, C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un, otrkārt, Savienības akta rezolutīvā daļa nav nodalāma no tā motīvu daļas un vajadzības gadījumā ir jāinterpretē, ņemot vērā motīvus, kuru dēļ tas ir pieņemts (spriedums, 2011. gada 25. oktobris, eDate Advertising u.c., C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 55. punkts, kā arī tajā minēta judikatūra).

30

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja – tai skaitā, kad tā apgalvo Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta sagrozīšanu – pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, novērtējot šīs tiesību normas mērķi, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 191. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka no šā lēmuma preambulas 200. un 208.–211. apsvēruma, kuri ir iekļauti iedaļā “Konkurences kropļošanas novēršana – īpašas kompensācijas”, izriet, ka minētā lēmuma mērķis ir noteikt kompensācijas saistībā ar atbalstu, kuru Sernam ir saņēmusi, un tā ļaunprātīgo piemērošanu, prasot, lai Sernam“ilgstoši atkāpj[as] no būtiski pārslogotām tirgus nozarēm”, lai izvairītos no tā, ka “uzņēmums, kam būtu bijusi jāpārtrauc darbība pēc paziņotajām grūtībām, [..] mākslīgi [aizņem] ārkārtīgi pieprasītu tirgu daļas, kaitējot konkurējošiem un finansiāli veseliem uzņēmumiem”.

31

No tā izriet – kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 192. punktā –, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 1. punkta mērķis ir “samazināt Sernam klātbūtni pārslogotā tirgū, lai novērstu jebkādu konkurences izkropļošanu, kas ir saistīta ar pārstrukturēšanas atbalsta 503 miljonu euro apmērā piešķiršanu”, prasot, lai Sernam autopārvadājumu darbības pārņemtu citi uzņēmumi un Sernam darbības tiktu diversificētas, uzsvaru liekot uz dzelzceļa kravu pārvadājumiem.

32

Tāpat ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 193. punktā konstatēja, ka Sernam 2 lēmuma preambulas 127. apsvērums, kurā ir atsauce uz “tirgus daļu atbrīvošan[u] par labu neatkarīgajam pircējam”, tāpat kā šā lēmuma preambulas 200. un 208.–211. apsvērums ir saistīti ar to šā lēmuma daļu, kura ir veltīta konkurences izkropļojumu novēršanai, un, otrkārt, tā šā sprieduma 194. punktā norādīja, ka “lēmuma Sernam 2 abos 3. panta punktos, kuri ir izteikti alternatīvi, bija noteikts pārstrukturēšanas atbalsts EUR 503 miljonu apmērā un tiem bija viens un tas pats mērķis – novērst konkurences izkropļojumus, ko izraisījis šis atbalsts”.

33

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 194. un 195. punktā pamatoti no tā varēja secināt, ka mērķis visu Sernam aktīvu pārdošanai vienā kopumā, kura ir paredzēta Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā, lasīta tā 217. apsvēruma gaismā, bija Sernam saimnieciskās darbības pārtraukšana un tās izzušana, kas šā lēmuma 3. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu ievērošanu padarītu bezjēdzīgu.

34

Runājot par pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt ietvertai Vispārējās tiesas argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un lai Tiesa varētu veikt tiesas kontroli (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Taču ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 191.–195. punkts, kuri kopsavilkuma veidā ir izklāstīti šā sprieduma 30.–33. punktā, juridiski pietiekami atklāj iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Sernam aktīvu nodošanas vienā kopumā mērķis bija vērsts uz šā uzņēmuma saimnieciskās darbības pārtraukšanu.

36

Prasītājas arguments, kas sastāv no apgalvojuma, ka Vispārējā tiesa ir norādījusi pretrunīgu pamatojumu, arī nevar tikt apmierināts. Proti, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 218. punktā ir uzskatījusi, ka saskaņā ar Sernam 2 lēmuma preambulas 217. apsvērumu aktīvu kopuma ieguvējs varētu de facto veikt pats savu darbību ar Sernam aktīviem, kas varētu radīt priekšstatu par tās saimnieciskās darbības turpināšanu, tā nekavējoties precizēja, ka “tai bija jābūt kāda cita tirgus dalībnieka, nevis Sernam darbībai, proti, pircēja, kurš Sernam aktīvus ir integrējis savā paša tirdzniecības stratēģijā, bez kā atbalsta saņēmēja tirgus daļas nevar uzskatīt par “atbrīvotām””.

37

Turklāt ar šo precizējumu Vispārējā tiesa, nesagrozot Sernam 2 lēmumu, apstiprināja, ka šā lēmuma 3. panta 2. punkta piemērošana nozīmē, ka Sernam aktīvi tiek pārdoti neatkarīgam ieguvējam.

38

Papildus tam arguments, ka nostāja, ko Komisija ir paudusi savā atbildes rakstā, esot atšķirīga no tās nostājas, ko tā esot aizstāvējusi lietās, kurās ir tikuši taisīti 2004. gada 29. aprīļa spriedums Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 68.–70. punkts) un 2005. gada 19. oktobra spriedums CDA Datenträger Albrechts/Komisija (T‑324/00, EU:T:2005:364, 73. punkts), tā kā tas nepierāda, kādā veidā Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, novērtējot Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķi, ir jānoraida kā nepieņemams (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, SV Capital/ABE, C‑577/15 P, EU:C:2016:947, 69. punkts).

39

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

40

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 90. punktā ir interpretējusi Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā minēto jēdzienu “pārdošana” kā atsauci uz faktisku aktīvu nodošanu 2005. gada 30. jūnijā. Taču nedz Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā, nedz tā preambulas 217. apsvērumā neesot atsauces uz šādu faktisku nodošanu. Turklāt saskaņā ar Francijas tiesībām, īpaši saskaņā ar code civil [Civilkodeksa] 1583. pantu, pārdošana izrietot no vienošanās starp pircēju un pārdevēju, līdzko tie ir vienojušies par lietu un cenu, pat ja lieta vēl nav piegādāta un cena nav samaksāta. Līdz ar to, piešķirot jēdzienam “pārdošana” nozīmi, kura ir ārpus Komisijas lietoto nepārprotamo jēdzienu nozīmes un neizriet nedz no Sernam 2 lēmuma rezolutīvās daļas, nedz no tā pamatojuma un kura ir pretrunā nozīmei, kas šim jēdzienam ir valsts tiesību sistēmās, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi jēdzienu “pārdošana”, šādi pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā.

41

Komisija uzskata, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

42

Ir jānorāda – tāpat kā tas izriet no šā sprieduma 30.–33. punkta –, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis, kas ir lasīts tā preambulas 217. apsvēruma gaismā, bija nodrošināt tirgus daļu faktisku atbrīvošanu par labu neatkarīgam ieguvējam.

43

Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 90. punktā uzskatīdama, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētais laika nosacījums, saskaņā ar kuru šis noteikums var tikt piemērots, “ja līdz [2005. gada 30. jūnijam] Sernam pilnībā pārdos savus aktīvus” nozīmē, ka šie aktīvi ir faktiski jānodod šajā datumā, un šā sprieduma 91. punktā konstatēdama, ka šis galīgais termiņš nav ticis ievērots, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

44

Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

45

Ar pirmā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārsūdzētajā spriedumā nav norādījusi pietiekamu pamatojumu, šā sprieduma 118. un 124. punktā uzskatot, ka visu Sernam aktīvu pārdošanai vienā kopumā, kas ir paredzēta Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā, ir jāattiecas tikai uz aktīviem.

46

Pirmām kārtām apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, tikai atkārtojot Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktu, kā arī šā lēmuma 217. apsvērumu, lai pārsūdzētā sprieduma 117. punktā, pirmkārt, apstiprinātu, ka Sernam 2 lēmumā “viena otrai skaidri [bija] pretstatītas “Sernam pilnīga (aktīvu un pasīvu) pārdošana” un Sernam“aktīvu pārdošana vienā partijā”, un no tā minētā sprieduma 118. un 124. punktā, otrkārt, secinātu, ka Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka visu aktīvu pārdošanai vienā kopumā bija jāattiecas tikai uz aktīviem un jāizslēdz pasīvi, Vispārējā tiesa izteica kategorisku apgalvojumu un tādējādi minētajā spriedumā nenorādīja pietiekamu pamatojumu.

47

Otrām kārtām apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas iebildums pret visa Sernam pārdošanu, ieskaitot aktīvus un pasīvus, un aktīvu pārdošanu vienā kopumā, izslēdzot pasīvus, ir kļūdains.

48

Vispirms, šāds iebildums nozīmējot, ka ir sagrozīts Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkts, jo šajā normā neesot nekādā veidā precizēts, ka aktīvi ir jāpārdod vieni paši bez pasīviem.

49

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 119. punktā izdarīto Vispārējās tiesas secinājumu, ka, ja aktīvu pārdošana vienā kopumā tiktu interpretēta tādējādi, ka tā var ietvert pasīvus, tas nozīmētu, ka tiek noliegta atšķirība starp abiem alternatīvajiem nosacījumiem, kuri ir paredzēti Sernam 2 lēmuma 3. panta abos punktos un kuru pamatā ir divi atšķirīgi pārdošanas scenāriji, kas ir paredzēti šā lēmuma 217. apsvērumā.

50

Pirmā scenārija – proti, Sernam pārdošanas pilnībā – pamatā esošo nosacījumu mērķis ir mazināt attiecībā uz konkurentiem radītās negatīvās sekas, ko radītu Sernam palikšana tirgū, nosakot, ka Sernam darbības autopārvadājumu jomā ir jāpārņem citiem uzņēmumiem un jādiversificē Sernam darbība, vēršot to uz dzelzceļa kravu pārvadājumiem. Šie nosacījumi neesot attaisnojami otrajā scenārijā, kurā Sernam aktīvi tiek nodoti vienā kopumā, jo Sernam vairs neturpinātu darbību savā iepriekšēja juridiskajā formā un atbrīvotu tirgus daļas neatkarīgam ieguvējam. Tādējādi nosacījumi, kas attiecas uz katru no šiem abiem scenārijiem, esot krietni atšķirīgi.

51

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ņemot vērā it kā atšķirīgo Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķi, pasīvu pievienošana aktīviem nekādi neietekmējot saimnieciskās darbības turpināšanu, bet tai ir tikai eventuāla ietekme uz novērtēšanu.

52

Ja Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis būtu bijis pārtraukt Sernam saimniecisko darbību, šajā normā būtu jābūt atsaucei uz nodošanas veidu, kas ļauj sasniegt šo mērķi, piemēram, aktīvu nodošanu atsevišķi vai pa daļām.

53

Komisija uzskata, ka pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida.

54

Pirmām kārtām, runājot par argumentu, ka Vispārējās tiesas atbalstītais iebildums pret Sernam pilnīgu pārdošanu, iekļaujot gan aktīvus, gan pasīvus, un aktīvu pārdošanu vienā kopumā, izslēdzot pasīvus, esot kļūdains, vispirms ir jāatgādina – kā tika norādīts šā sprieduma 30.–33. punktā –, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 1. un 2. punkts ir uzskatāmi par divām alternatīvām iespējām, kuras ir vērstas uz vienu un to pašu mērķi, proti, Sernam saimnieciskās darbības pārtraukšanu pārslogotā tirgū.

55

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Sernam 2 lēmuma 217. apsvērumā ir norādīts, ka, ja Sernam darbībai ir jāturpinās, tai tiekot pārdotai pilnībā, iekļaujot aktīvus un pasīvus, ir jāpiemēro šā lēmuma 3. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi. Savukārt tas tā neesot, ja Sernam aktīvi tiek nodoti vienā kopumā, jo tās darbības pārtraukšanas rezultātā tiktu atbrīvotas šīs sabiedrības tirgus daļas par labu neatkarīgam ieguvējam un tā pamestu pārslogotu sektoru.

56

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. punktā pamatoti varēja uzskatīt, ka Sernam 2 lēmumā bija skaidri pretnostatīta Sernam pilnīga pārdošana, ieskaitot tās aktīvus un pasīvus, un tās aktīvu pārdošana vienā kopumā un no tā minētā sprieduma 118. un 124. punktā secināt, ka Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā, kas ir paredzēta Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā, to lasot šā lēmuma 217. apsvēruma gaismā, ir jāsaprot kā pasīvus izslēdzoša.

57

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam, cita interpretācija – kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 119. punktā – būtu līdzvērtīga tās atšķirības noliegšanai, kas pastāv starp abām Sernam 2 lēmuma 3. panta 1. un 2. punktā izklāstītajām alternatīvajām iespējām.

58

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 47. punktā, ja tiktu pieņemta apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā argumentācija, būtu iespējams pārdot gandrīz visu Sernam un tā varētu turpināt savu darbību, nepastāvot vajadzībai īstenot Sernam 2 lēmuma 3. panta 1. punktā paredzētos kompensējošos pasākumus, kas tādējādi atņemtu šā lēmuma 3. panta 2. punktam jebkādu lietderīgo iedarbību.

59

Otrām kārtām, runājot par pamatojuma nenorādīšanu pārsūdzētajā spriedumā, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šā sprieduma 34. punktā atgādināto judikatūru, pārsūdzētais spriedums atbilst Vispārējai tiesai izvirzītajām pamatojuma prasībām, jo tā šā sprieduma 117.–119. punktā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka aktīvu pārdošanai vienā kopumā ir jāattiecas tikai uz aktīviem.

60

Ievērojot iepriekš minēto, pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota. Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

61

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 163. un 164. punktā uzskatīdama, ka Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā nav izrietējusi no atklāta un pārskatāma konkursa, kā ir prasīts Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā, jo konkursā sākotnēji piedalījās konsorcijs, kuru veidoja 5. kandidāts un Sernam vadības komanda, nevis tā dalībnieki atsevišķi, un vadības komanda tādējādi nav autonomi piedalījusies procedūrā no sākuma. Nedz no Sernam 2 lēmuma, nedz no Savienības tiesībām neizrietot, ka konkursa procedūras rezultātā izvēlētajam kandidātam ir autonomi jāpiedalās procesā kopš tā sākuma.

62

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka 5. kandidāts un Sernam vadības komanda konsorcija ietvaros bija saistīta ar konkursu kopš procedūras sākuma un piedāvāja vismazāk negatīvo vērtību par aktīvu kopumu. Tikai pēc 5. kandidāta atkāpšanās Sernam vadības komanda nolēma turpināt procesu un viena pati iesniegt pārņemšanas piedāvājumu, ko sākotnēji bija iesniedzis konsorcijs. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šādi apstākļi atbilst prasībām par konkursa atklāto un pārskatāmo raksturu, kuras izriet no Komisijas lēmumpieņemšanas prakses un Tiesas judikatūras.

63

Proti, savā lēmumpieņemšanas praksē Komisija šajā ziņā prasot, lai visiem dalībniekiem, aicinātiem vai neaicinātiem, kuri varētu būt ieinteresēti attiecīgajā iegūšanā, būtu iespēja iesniegt piedāvājumu un lai tiem šajā ziņā būtu vienādas iespējas iegūt informāciju un tiktu piemēroti vienādi termiņi. Turklāt 2004. gada 29. aprīļa spriedumā Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 95. punkts) un 2005. gada 19. oktobra spriedumā CDA Datenträger Albrechts/Komisija (T‑324/00, EU:T:2005:364, 73. punkts) tā esot uzskatījusi, ka fakts, ka pārdošana nav notikusi nekavējoties, bet pirms tās bija nesekmīgi mēģinājumi, kuros bija iesaistīta cita sabiedrība, ir norāde, kas var pierādīt, ka izmantotā procedūra bija pietiekami atklāta un pārskatāma.

64

Papildus tam apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka ir iespējams atzīt, ka atklātības un pārskatāmības principi publiskā iepirkuma jomā pēc analoģijas var tikt piemēroti aktīvu nodošanas procedūrām. Taču no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.) izrietot, ka Savienības tiesībās ir atļauta šāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ekonomikas dalībniekam bez iepriekšējas publicēšanas un iepriekšējas konkursa izsludināšanas pēc tam, kad pirmā procedūra ir nesekmīga, kaut arī ekonomikas dalībnieks nav piedalījies šajā pirmajā procedūrā, un tas nerada atklātības un pārskatāmības principu pārkāpumu. Šie principi a fortiori esot jāuzskata par ievērotiem, ja aktīvi ir nodoti pēdējai ieinteresētajai personai, kura vienīgā ir izteikusi konkrētu piedāvājumu, lai gan tā ir piedalījusies visā procesā – sākotnēji saistībā ar konsorciju, kura otra puse procedūras laikā ir atkāpusies.

65

Komisija uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams, un pakārtoti – ka tas ir nepamatots.

66

Vispirms, nepastāvot vajadzībai lemt par iespējamu analoģiju starp konkursu šajā lietā un šā sprieduma 64. punktā izklāstītajiem principiem, kuri ir piemērojami publiskā iepirkuma jomā, ir jānorāda, ka arguments, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izsecina no šīs iespējamās analoģijas, balstās uz faktu, ka konkursa procedūras noslēgumā nav ticis iesniegts neviens piedāvājums vai neviens atbilstošs piedāvājums. Taču šāds arguments varētu tikt atbalstīts tikai tad, ja tiktu apšaubīts pārsūdzētā sprieduma 170. punktā izdarītais Vispārējā tiesas konstatējums par faktiem, saskaņā ar kuru “pārskatāmas un atklātas konkursa procedūras “pēdējā ieinteresētā persona” bija 4. kandidāts. [..] Taču, kā uzsver Komisija savos procesuālajos rakstos, pēc 5. kandidāta atkāpšanās tādējādi esot bijis jāvēršas pie 4. kandidāta, kurš piedalījās procedūrā kopš paša tās sākuma un arī bija izteicis savu ieinteresētību otrās kārtas beigās”. Tāpēc minētais arguments, kurā Tiesa sava faktu un pierādījumu neatkarīgā vērtējuma ietvaros tiek aicināta aizstāt Vispārējās tiesas veikto analīzi ar savu analīzi, ir nepieņemams un ir jānoraida.

67

Visbeidzot prakse, kuru Komisija pielieto savos lēmumos vai pamatnostādnēs, pat pieņemot, ka tā nāktu par labu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentam, katrā ziņā nevar būt Tiesai saistoša, interpretējot Savienības tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 68. punkts).

68

Katrā ziņā – kā Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 183. punktā – atbilstoši Tiesas judikatūrai konkursa procedūras atklātais un pārskatāmais raksturs ir vērtējams, balstoties uz netiešu pierādījumu kopumu, kas pastāv katras lietas apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 95. punkts),

69

Tādējādi, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, pārsūdzētā sprieduma 170. un 171. punktā konstatējusi, ka izvēlēto piedāvājumu nav iesniedzis kandidāts, kurš ir autonomi piedalījies konkursa procedūrā, sākot no procedūras sākuma, Vispārējā tiesa šā sprieduma 174. punktā varēja pamatoti uzskatīt, ka prasība par procedūras atklāto un pārskatāmo raksturu nav tikusi ievērota.

70

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

71

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 165.–167. un 170. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ir sagrozījusi faktus, uzskatot, ka Sernam vadības komandas konkrētais piedāvājums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas iesniegts atklāta un pārskatāma konkursa rezultātā, jo šis piedāvājums ir daudz mazāk labvēlīgs pārdevējam nekā tie nesaistošie piedāvājumi, kurus konkursa procedūras otrajā kārtā iesniedza 4. un 5. kandidāts.

72

Šis vērtējums esot balstīts uz sagrozītiem faktiem. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka ar šo abu kandidātu piedāvāto rekapitalizācijas summu obligāti tika izdarīts pieņēmums, ka darījuma veikšanas datumā Sernam kasē paliek 2004. gada bilancē atrodamā summa, proti, 49,2 miljoni euro. Taču piedāvājumā, kuru Sernam vadības komanda iesniedza 2005. gada 30. jūnijā un kurā bija atsauce uz rekapitalizāciju 59 miljonu euro apmērā, bija ņemta vērā Sernam skaidras naudas līdzekļu būtiskā samazināšanās laikposmā starp 2004. gada 31. decembri un 2005. gada 30. jūniju.

73

Komisija uzskata, ka trešais pamats ir neiedarbīgs, un pakārtoti – ka tas nav pamatots.

74

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējās tiesas vērtējumu par Sernam vadības komandas un 4. un 5. kandidāta izteikto piedāvājumu, ir tikai jākonstatē, ka tā mērķis ir apšaubīt aspektus, kuri Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 174. punktā lika uzskatīt, ka šīs vadības komandas iesniegtais piedāvājums neizriet no atklāta un pārskatāma konkursa.

75

Taču – kā izriet no šā sprieduma 68. un 69. punktā rodamās analīzes, kura attiecas uz otro apelācijas sūdzības pamatu, – ņemot vērā šīs lietas faktus, apstāklis, ka Sernam vadības komanda autonomi nav piedalījusies konkursa procedūrā kopš tās sākuma, ir pietiekams, lai pierādītu, ka nav tikusi ievērota šīs procedūras atklātība un pārskatāmība, kas ir prasīta Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā.

76

Tādēļ trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

77

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 153. punktā ir konstatējusi, ka Komisija nav sajaukusi pārdošanas priekšmetu un pārdošanas cenu, uzskatot, ka secīgajās Sernam un vēlāk Sernam Xpress rekapitalizācijās aktīviem ir tikusi pieskaitīta neto summa 57 miljonu euro apmērā, pārkāpjot Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktu.

78

Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 153. punktā kategoriski apgalvojot, ka “pietiek konstatēt, ka Komisija nav radījusi nekādu sajukumu starp pārdošanas priekšmetu un pārdošanas cenu”, Vispārējā tiesa šajā spriedumā neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu.

79

Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 153. punktā atsakoties atzīt, ka rekapitalizācija 57 miljonu euro apmērā ir uzskatāma par “samaksātu” negatīvu cenu par Sernam aktīvu kopumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot arī norādījusi pretrunīgu pamatojumu, jo pārsūdzētā sprieduma 103. un 107. punktā tā esot atzinusi, ka valsts atbalsta tiesībās nav nozīmes iespējamajām darījumu juridiskajām formām, bet gan to ekonomiskajai realitātei un ka ir iespējams veikt pārdošanu par negatīvu cenu, pārdevējam veicot iepriekšēju rekapitalizāciju.

80

Trešām kārtām Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā. Pirmkārt, vērtējums, ko tā izdarīja pārsūdzētā sprieduma 153. punktā un saskaņā ar ko neto summa 57 miljonu euro apmērā, veicot Sernam un pēc tam Sernam Xpress secīgu rekapitalizāciju, papildināja šo sabiedrību aktīvus, esot kļūdains. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, rekapitalizācija 57 miljonu euro apmērā nav uzskatāma par nodoto aktīvu papildinājumu, bet gan atbilst negatīvajai cenai, kas ir samaksāta par šo Sernam aktīvu iegādi vienā kopumā.

81

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi vēl vienu kļūdu tiesību piemērošanā, jo pārsūdzētā sprieduma 154. un 158. punktā esot konstatējusi, ka negatīvā cena izriet no fakta, ka pienākums pārdot tikai Sernam aktīvus bez pasīviem nav ticis ievērots un ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu ievērojusi šo pienākumu, pārdošanas cena būtu pozitīva vai vienāda ar nulli. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, ciktāl aktīvu pārdošana kopumā nozīmētu Sernam darbības turpināšanu, apstāklis, ka nodotās darbības strukturāli nes zaudējumus, un Francijas tiesībās paredzētā automātiskā darba līgumu nodošana obligāti izraisītu darbības negatīvu vērtējumu. Tādējādi negatīva cena pastāvot nevis noteiktu pasīvu pievienošanas dēļ, bet gan strukturāli zaudējumus nesošas vienības nodošanas dēļ.

82

Komisija uzskata, ka ceturtais pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

83

Runājot pirmām kārtām par kritiku saistībā ar pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neesamību, ir jānorāda, ka minētā sprieduma 152. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija Sernam 3 lēmuma preambulas 117. apsvērumā ir uzskatījusi, ka, “veicot Sernam un Sernam Xpress rekapitalizāciju, summa EUR 57 miljonu neto apmērā tika iepludināta Sernam aktīvos un ka šāda aktīvu palielināšana netika atļauta lēmuma Sernam 2 3. panta 2. punktā”.

84

No tā izriet, ka, ņemot vērā šā sprieduma 34. punktā atgādināto judikatūru, Vispārējā tiesa ar vajadzīgo skaidrību ir izklāstījusi iemeslus, kāpēc Komisija nav sajaukusi pārdošanas priekšmetu un pārdošanas cenu.

85

Otrām kārtām nevar tikt apgalvots, ka pārsūdzētā sprieduma 153. punkts ir pretrunā šā paša sprieduma 103. un 107. punktam. Proti, pēdējos minētajos punktos bija aplūkota “pārdošanas” jēdziena analīze, kurā Vispārējā tiesa attiecībā uz pirmajā instancē izvirzītā ceturtā pamata otro daļu uzskatīja, ka pārdošana var tikt veikta par negatīvu cenu, it īpaši izmantojot pārdevēja veiktu iepriekšēju rekapitalizāciju.

86

Šis jautājums ir nošķirams no jautājuma, vai šajā lietā Komisija – kā tā ir darījusi Sernam 3 lēmuma 117. punktā – var uzskatīt, ka aktīvu pievienošana ir veikta, pārkāpjot Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktu, uz kuru Vispārējā tiesa ir atbildējusi tajā izvirzītā ceturtā pamata ceturtās daļas ietvaros un uz kuru attiecas pārsūdzētā sprieduma 153. punkts.

87

Trešām kārtām, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, kuras ir izklāstītas šā sprieduma 80. un 81. punktā, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 153. punktā Vispārējā tiesa tikai norādīja, ka aktīviem ir tikusi pievienota neto summa 57 miljonu euro apmērā, izmantojot Sernam rekapitalizāciju – šo faktisko apstākli lietas dalībnieki neapstrīd.

88

Otrkārt – kā izriet no šā sprieduma 54.–58. punkta –, Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka, iekļaujot pasīvus vienā kopumā pārdodamajos Sernam aktīvos, nav ievērots Sernam 2 lēmumā paredzētais pienākums. Secinājums, ko Vispārējā tiesa no tā izdarīja, pārsūdzētā sprieduma 154. un 158. punktā konstatējot, ka par Sernam aktīviem samaksātā negatīvā cena būtu bijusi pozitīva vai vienāda ar nulli, ja būtu pārdoti tikai aktīvi, pati par sevi ir faktu vērtējums. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvo nekādu faktu sagrozīšanu, tās argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

89

Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

90

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 278. punktā esot sagrozījusi Sernam 2 lēmuma 4. pantu un ka tā minētā sprieduma 279. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka, tā kā Sernam ekonomiskā ziņā ir turpinājis pastāvēt Sernam Xpress un pēc tam Financière Sernam ietvaros, atbalsta atgūšanas prasījuma 41 miljona euro apmērā ierakstīšana Sernam likvidācijas pasīvos ir pretrunā šim noteikumam.

91

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 278. punktā ir uzskatījusi, ka “lēmuma Sernam 2 4. panta norāde uz Sernam turpmāko pastāvēšanu varēja tikai norādīt uz Sernam saimnieciskās darbības saglabāšanu”, lai gan šajā noteikumā ir tikai paredzēts, ka “Sernam, ja tas turpinā[tu] pastāvēt”, jāatmaksā [..] 41 miljona [euro] atbalsts”.

92

Tā kā minētā tiesību norma nav neskaidra, tā esot jāinterpretē gramatiski. Tādējādi tajā esošā atsauce uz Sernam pastāvēšanu ir jāsaprot tā, ka tai esot jāattiecas uz juridisko personu, ko veido Sernam. Tādējādi Sernam 2 lēmuma 4. pantā esot tikai nošķirts, vai juridiskā persona “Sernam” turpina vai neturpina pastāvēt, tieši vai netieši neņemot vērā jautājumu par tās saimnieciskās darbības pārtraukšanu.

93

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz 2001. gada 20. septembra sprieduma Banks (C‑390/98, EU:C:2001:456) 77. punktu un 2004. gada 29. aprīļa sprieduma Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238) 80. punktu, apgalvo, ka šāda interpretācija atbilst pastāvīgajai Tiesas judikatūrai, kurā noteikts, ka tad, ja sabiedrība, kas ir valsts atbalsta saņēmēja, pārdod savus aktīvus trešajai personai par tirgus cenu, no atbalsta gūtais labums tiek iekļauts cenā, kas nozīmē, ka atbalsta sniegtās faktiskās priekšrocības paliek pārdevējam.

94

Piešķirot Sernam 2 lēmuma 4. pantam jēgu un tvērumu, kas tam nevarot būt, ņemot vērā tā redakciju, kurā nav nekādu neskaidrību, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi šo tiesību normu un esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

95

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz 2010. gada 13. septembra sprieduma Grieķija u.c./Komisija (T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05, EU:T:2010:386) 135. punktu un 2012. gada 28. marta sprieduma Ryanair/Komisija (T‑123/09, EU:T:2012:164) 155. punktu, norāda, ka vērtējums par to, vai pastāv saimnieciska pēctecība starp sabiedrību, kura gūst labumu no valsts atbalsta, un tās aktīvu ieguvēju, kas tāpēc ietver ar piešķirto atbalstu saistītās konkurences priekšrocības nodošanu minēto aktīvu ieguvējam, ir jāveic atbilstoši nodošanas priekšmetam, tā cenai, pārņemošā uzņēmuma un izcelsmes uzņēmuma akcionāru vai īpašnieku identitātei, brīdim, kurā nodošana notika, vai arī darījuma ekonomiskai loģikai. Taču Vispārējā tiesa, piemērojot šos kritērijus, lai novērtētu saimniecisko pēctecību starp Sernam un tās aktīvu kopuma ieguvēju, esot pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

96

Vispirms, runājot par akcionāru identitāti, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 242. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka saimnieciskā pēctecība ir jānovērtē attiecībā uz Sernam un Sernam Xpress. Tā kā Francijas tiesībās tostarp nav pieļauts, ka pārdevuma līgumā tiek noteikta negatīva cena, Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi esot padarījuši neiespējamu Sernam aktīvu tiešu pārdošanu vienā kopumā Financière Sernam. Izvēlētā procedūra, proti, devuma un nodošanas darījums, pirms, kura notika rekapitalizācija, valsts tiesībās pastāvošo ierobežojumu ietvaros esot nodrošinājusi, ka darījumā ekonomiskā realitāte esot Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā Financière Sernam.

97

Vēršot analīzi uz attiecībām starp Sernam un Sernam Xpress, Vispārējā tiesa esot mākslīgi sadalījusi vienotu darījumu un esot tādējādi pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru valsts atbalsta tiesībās nozīme ir nevis darījumu iespējamajām juridiskajām formām, bet gan to ekonomiskajai realitātei. Turklāt Vispārējā tiesa esot norādījusi pretrunīgu pamatojumu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 107. punktā atgādināto principu, saskaņā ar kuru pārdošana var tikt veikta par negatīvu cenu.

98

Turpinājumā, runājot par nodošanas cenu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 255. punktā ir atteikusies ņemt vērā par Sernam aktīviem samaksāto tirgus cenu, lai gan šis kritērijs, it īpaši pamatojoties uz 2004. gada 29. aprīļa spriedumu Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 86. punkts) un 2005. gada 19. oktobra spriedumu CDA Datenträger Albrecht/Komisija (T‑324/00, EU:T:2005:364, 97.–99. punkts), ir viens no svarīgākajiem kritērijiem, lai secinātu, ka nav saimnieciskas pēctecības.

99

Turklāt, runājot par nodošanas priekšmetu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 240. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka šis kritērijs ir izpildīts, jo uzņēmums tika pārdots kopumā, pārkāpjot Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktu. Taču aktīviem esot bijuši pievienoti tikai pamatdarbības pasīvi, nevis visi pasīvi – tas Vispārējās tiesas veikto analīzi padarot neiedarbīgu.

100

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē vērtējumu, kuru Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 246. punktā un kurš attiecas uz nodošanas brīdi – saskaņā ar šo vērtējumu tā uzskatīja, ka lēmuma par nelikumīga atbalsta atgūšanu īstenošanas brīdis ir tikpat izdevīgs, lai apietu atgūšanas pienākumu, kā formālās izmeklēšanas procedūras posms. Šajā lietā nevarot tikt apgalvots, ka ir veikta apiešana, jo Komisija pati ir paredzējusi iespēju nodot aktīvus vienā kopumā un minētie aktīvi ir tikuši pārdoti par tirgus cenu.

101

Visbeidzot, runājot par darījuma ekonomisko loģiku, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir secinājusi, ka ir pārkāpts Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis, jo Sernam darbība nav tikusi pārtraukta. Taču tieši šī norma esot tā, kas padarot Sernam aktīvu nodošanu iespējamu, ļaujot Sernam aktīvu nodošanu vienā kopumā.

102

Komisija uzskata, ka piektā pamata atbalstam izvirzītie argumenti nav iedarbīgi, vai pakārtoti – ka tie nav pamatoti.

103

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmām kārtām kritizē nozīmi, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 278. punktā ir piešķīrusi Sernam pastāvēšanas turpinātībai, ir jākonstatē, ka, lai gan tā norāda uz Sernam 2 lēmuma 4. panta sagrozīšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā vēlas apstrīdēt to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi šo noteikumu.

104

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atmaksas pamatmērķis ir novērst konkurences izkropļojumu, kas izraisīts ar nelikumīgā atbalsta rezultātā piešķirto konkurences priekšrocību (it īpaši skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 111. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Pirms nelikumīgā vai ar iekšējo tirgu nesaderīgā atbalsta izmaksāšanas pastāvošā agrākā stāvokļa atjaunošana ir prasība, kas ir nepieciešama, lai saglabātu to Līgumu normu lietderīgo iedarbību, kuras attiecas uz valsts atbalstu (spriedums, 2001. gada 20. septembris, Banks, C‑390/98, EU:C:2001:456, 75. punkts).

105

Skatoties no šīs perspektīvas, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ja vien Līgumos nav paredzētas atkāpes, ar iekšējo tirgu nav saderīgs atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai kas jebkādā citā veidā piešķirts no valsts līdzekļiem un kas izraisa vai draud izraisīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity, C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990, 39. punkts).

106

Tādēļ, kā pārsūdzētā sprieduma 277. punktā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa, nelikumīgais atbalsts var tikt atgūts no sabiedrības, kura turpina atbalstu saņēmušā uzņēmuma saimniecisko darbību, ja tiek pierādīts, ka šī sabiedrība faktiski saglabā ar minētā atbalsta piešķiršanu saistīto konkurences priekšrocību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Komisija/Spānija, C‑529/09, EU:C:2013:31, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 278. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka Sernam 2 lēmuma 4. pantā minētā Sernam turpināta pastāvēšana “varēja tikai norādīt uz Sernam saimnieciskās darbības saglabāšanu”.

108

Otrām kārtām, runājot par kļūdām tiesību piemērošanā, kas esot pieļautas attiecībā uz saimnieciskās pēctecības analīzi, ir jāatgādina, ka šāda pēctecība starp sabiedrībām, kas ir aktīvu nodošanas puses, ir jānovērtē, ņemot vērā nodošanas priekšmetu (aktīvi un pasīvi, darbaspēka saglabāšana, apkopoti aktīvi), nodošanas cenu, pārņemošā uzņēmuma un nododošā uzņēmuma akcionāru vai īpašnieku identitāti, nodošanas laiku (pēc izmeklēšanas sākuma, pēc procedūras sākuma vai pēc galīgā lēmuma pieņemšanas) un, visbeidzot, darījuma saimniecisko pamatotību (skat. it īpaši spriedumu, 2003. gada 8. maijs, Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, C‑328/99 un C‑399/00, EU:C:2003:252, 78. punkts).

109

Pirmkārt, runājot par nodošanas priekšmetu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 240. punktā Vispārējā tiesa tikai atgādināja minētā sprieduma 134.–137. punktā konstatētos faktus, atbilstoši kuriem darījuma priekšmets neaprobežojās ar Sernam aktīvu pārdošanu, bet attiecās uz tā nodošanu kopumā, ieskaitot tās aktīvus un pasīvus. Taču ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja šo vērtējumu apelācijas sūdzības ietvaros neapstrīd.

110

Otrkārt, ir jānorāda – kā tas izriet no šā sprieduma 66.–69. punkta –, ka Vispārējā tiesa pamatoti varēja uzskatīt, ka Sernam vadības komandas piedāvājums neizrietēja no atklāta un pārskatāma konkursa. Tāpēc tā pārsūdzētā sprieduma 255. punktā pamatoti uzskatīja, ka šā iemesla dēļ šajā lietā samaksātā negatīvā cena nebija tirgus cena.

111

Turklāt, lai pamatotu šo spriedumu, Vispārējā tiesa ir norādījusi uz citiem aspektiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi – tā pārsūdzētā sprieduma 256. un 260. punktā tostarp norādīja, ka apgalvotā tirgus cena atbilda darbības atbalstam un ka veiktās ekspertīzes nevarēja pierādīt, ka nodošanas cena bija šāda tirgus cena. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja pārmest Vispārējai tiesai, ka tā ir atteikusies ņemt vērā tirgus cenas kritēriju.

112

Treškārt, runājot par it kā pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar akcionāru identitātes kritērija piemērošanu, uz kuru norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja – lai gan prioritāte ir jāpiešķir valsts atbalsta ekonomiskajai realitātei, tā juridiskā forma arī var izrādīties būtiska, lai šo ekonomisko realitāti novērtētu. Konkrētāk, jautājums par atbalsta nodošanu ir jānovērtē atšķirīgi atkarībā no tā, vai tas ir saistīts ar sabiedrības daļu pārdošanu vai aktīvu pilnīgu vai daļēju pārdošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 78. un 84. punkts).

113

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 242. punktā pamatoti nekritizēja to, ka Komisija ir ņēmusi vērā attiecības starp Sernam un Sernam Xpress, lai secinātu, ka Sernam Xpress ir parādniece attiecībā uz saistību atmaksāt nelikumīgo atbalstu – šī saistība galu galā ir nodota Financière Sernam tās apvienošanās ar Sernam Xpress dēļ.

114

Turklāt to pašu iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti šā sprieduma 85. un 86. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa ar akcionāru identitāti saistītā kritērija analīzē ir nonākusi pretrunā ar konstatējumu, kuru tā ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 107. punktā attiecībā uz iespēju principā veikt pārdošanu par negatīvu cenu.

115

Papildus tam, runājot par nodošanas brīdi, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 246. punktā Vispārējā tiesa tikai konstatēja, ka “lēmuma par atbalsta saņēmēja aktīvu pārdošanas vienā kopumā iespēju, kā arī par nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanas pienākumu īstenošanas brīdis atgūšanas pienākuma apiešanai šķiet vismaz tikpat izdevīgs kā formālās izmeklēšanas procedūras posms” – tā nevarot tikt uzskatīta par kļūdu tiesību piemērošanā.

116

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka nevar tikt apgalvots, ka ir tikusi veikta jebkāda apiešana, jo Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā ir paredzēta Sernam 2 lēmumā, pietiek vien atgādināt, ka no šā sprieduma 54.–58. punkta, kā arī no tā 109.–111. punkta izriet, ka šī pārdošana neaprobežojās tikai ar Sernam aktīviem un ka tā nav tikusi veikta par tirgus cenu. Līdz ar to nav tikušas ievērotas Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētās prasības.

117

Visbeidzot, nevar tikt atbalstīts arguments, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka nav ticis ievērots Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis, jo tā nodošanas darījuma ekonomiskajā novērtējumā ir uzskatījusi, ka Sernam saimnieciskā darbība nav tikusi pārtraukta. Proti, pietiek vien atgādināt, ka no šā sprieduma 30.–33. punkta izriet, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis ir šāda pārtraukšana.

118

Tādēļ argumenti, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja pauž nostāju, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz saimniecisko pēctecību starp Sernam un tās aktīvu kopuma ieguvējiem, nav pamatoti.

119

Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

120

Ar sestā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, lai noliegtu privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu Sernam aktīvu nodošanai vienā kopumā, ir ņēmusi vērā tikai Komisijas norādītos argumentus un ka tā pārsūdzētā sprieduma 312. punktā – konstatējusi, ka šis kritērijs nebija piemērojams tāpēc, ka šāda Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā atļauta nodošana, bija Sernam 2 lēmuma 3. panta 1. punkta paredzēto kompensējošu pasākumu ekvivalents – apstiprināja, ka “vairs [nebija] jāizvērtē pārējie [Komisijas izvirzītie] argumenti par [..] pirmo pamatojumu, kurš ir saistīts ar valsts atbalsta tā saukto “atgūšanas” kontekstu, privātā ieguldītāja kritērija nepiemērojamības pamatošanai.” Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa minētā sprieduma pamatojumā neesot sniegusi atbildi, jo tā nav aplūkojusi iebildumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē celtajā prasībā ir izvirzījusi pret privātā ieguldītāja kritērija nepiemērojamību saistībā ar it kā pastāvošo atgūšanas situāciju.

121

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka abi argumenti, uz kuriem Komisija atsaucas, lai noraidītu privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, ir pretrunīgi. Proti, Komisija nevarot attaisnot šā kritērija nepiemērošanu, vienlaikus gan pamatojoties uz atgūšanas situāciju, kas nozīmē, ka attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, gan pamatojoties uz kompensējoša pasākuma esamību, kas nozīmē, ka šis atbalsts ir saderīgs ar šo tirgu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot lēmusi par Sernam 3 lēmuma pamatojumā atrodamo pamatojuma pretrunīgumu.

122

Komisija uzskata, ka sestā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

123

Vispirms ir jānoraida arguments, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav vērsusies pret pretrunīgo pamatojumu, uz kuru esot balstīts Sernam 3 lēmums. Proti, šāda argumentācija, uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atsaukusies tikai replikas rakstā, Vispārējā tiesā nav tikusi izvirzīta. Tāpēc Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav izvērtējusi argumentu, kas tai nav ticis izklāstīts.

124

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par atbildes nesniegšanu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 286. un 287. punktā Vispārējā tiesa ir apkopojusi iemeslus, kurus Komisija ir norādījusi, lai izslēgtu privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu. Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, Komisija Sernam 3 lēmuma preambulas 154. un 155. apsvērumā ir balstījusies uz diviem argumentiem, proti, pirmām kārtām uz argumentu, ka šis kritērijs nav piemērojams valsts atbalsta atgūšanas situācijā, un otrām kārtām uz argumentu, ka Sernam aktīvu pārdošana vienā kopumā, kura ir atļauta Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā, iekļaujas kompensējošā situācijā, kas izslēdz informēta privātā ieguldītāja kritērija ņemšanu vērā.

125

Pārsūdzētā sprieduma 288.–311. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību kompensējošiem pasākumiem un secināja, ka šis kritērijs ir izslēdzams, minētā sprieduma 309. punktā norādot, ka “Sernam aktīvu pārdošanas vienā partijā [kopumā] kompensējošā loģika, kas ir atgādināta [Sernam 3] lēmuma 155. apsvērumā, atšķīrās no tāda privātā uzņēmēja loģikas, kurš mēģina palielināt savu peļņu vai šajā gadījumā samazināt savus zaudējumus”.

126

Līdz ar to ir jākonstatē, ka arguments, ka Komisija esot pieļāvusi iespējamu kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka privātā ieguldītāja kritērijs nav piemērojams arī atgūšanas situācijas dēļ, kurā ietilpa Sernam aktīvu pārdošana vienā kopumā, jebkurā gadījumā bija neiedarbīgs. Tāpēc Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma pamatojumā nepieļaujot kļūdu, kas saistīta ar atbildes nesniegšanu, minētā sprieduma 312. punktā varēja uzskatīt, ka šāds arguments vairs nav jāizvērtē.

127

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestā pamata pirmā daļa ir jāuzskata par nepamatotu.

128

Ar sestā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, apstiprinot Sernam 3 lēmuma preambulas 155. apsvērumā izvēlēto Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru saprātīga privātā ieguldītāja princips nebija piemērojams, jo Sernam aktīvu pārdošana vienā kopumā bija kompensējošs pasākums, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Sernam 2 lēmumu. Šīs otrās daļas atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz četriem argumentiem.

129

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi to, kas izriet no Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta. Šajā noteikumā paredzētais pienākums nodot Sernam aktīvus vienā kopumā par tirgus cenu un pārskatāmā un atklātā konkursa procedūrā precīzi atbilstot informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanai. Šāds secinājums turklāt izrietot no Komisijas Paziņojuma par [LESD] 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.). Noraidot informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu Sernam aktīvu nodošanai vienā kopumā, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas faktus un Sernam 2 lēmuma saturu, aizstājot lēmumā esošo pamatojumu ar savu pamatojumu.

130

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Sernam 2 lēmumu, pārsūdzētā sprieduma 301. punktā uzskatot, ka, “tā kā nosacījums par aktīvu pārdošanu vienā partijā [kopumā] izslēdza pasīvus, iespējamība saņemt negatīvu cenu šajā lietā [..], pēc definīcijas bija izslēgta”. Uzskatot, ka Sernam aktīvu nodošanai vienā kopumā bija jāizslēdz jebkādi pasīvi, Vispārējā tiesa – kā apelācijas sūdzības iesniedzēja to arī ir apgalvojusi apelācijas sūdzības pirmā pamata trešās daļas atbalstam, kā ir izklāstīts šā sprieduma 47.–52. punktā, – esot sagrozījusi Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktu. Tā esot arī šādi rīkojusies, jo tā ir pievienojusi Sernam 2 lēmumā neparedzētu nosacījumu, uzskatot, ka Sernam aktīvu nodošanas vienā kopumā cena nevarēja būt negatīva. Proti, Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta redakcijā ir minēta tikai prasība par tirgus cenu, kura atbilstoši judikatūrai var būt negatīva, kā izriet no 2003. gada 28. janvāra sprieduma Vācija/Komisija (C‑334/99, EU:C:2003:55, 133. punkts) un 2015. gada 13. maija sprieduma Niki Luftfahrt/Komisija (T‑511/09, EU:T:2015:284, 139. punkts).

131

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir norādījusi pretrunīgu pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 301. punktā uzskatīdama, ka “iespējamība saņemt negatīvu cenu šajā lietā [..] pēc definīcijas bija izslēgta”. Šāds konstatējums esot pretrunā minētā sprieduma 100. punktā izteiktajam apgalvojumam, ka, pamatojoties uz Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktu, “vienīgā prasība saistībā ar cenu bija prasība par tirgus cenu”.

132

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tirgus cenas pozitīvai vai negatīvai vērtībai neesot nekādas ietekmes uz Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķa izpildi. Atbilstoši šā lēmuma 217. apsvērumam šis mērķis esot tāds, ka Sernam atbrīvo savas tirgus daļas par labu neatkarīgam ieguvējam un vairs nedarbojas savā iepriekšējā juridiskajā formā, nerodoties pozitīvas cenas vajadzībai. Taču, apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, šādi mērķi esot tikuši īstenoti, nododot Sernam aktīvus par tirgus cenu – protams, negatīvu – atbilstoši pārskatāmai un atvērtai konkursa procedūrai. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot arī sagrozījusi Sernam 2 lēmumu, uzskatot, ka Sernam aktīvu nodošana vienā kopumā pēc definīcijas nevarēja tikt īstenota, izmantojot negatīvu cenu.

133

Turklāt no Komisijas Pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu nefinanšu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2014, C 249, 1. lpp.) 80. punkta izrietot, ka kompensējošiem pasākumiem, kuri ir vērsti uz konkurences kropļojumu ierobežošanu, “parasti būtu jāizpaužas kā tādu dzīvotspējīgu, autonomu uzņēmuma daļu atsavināšanai pēc darbības turpināšanas principa, kas var efektīvi konkurēt ilgtermiņā, ja tās izmanto atbilstīgs pircējs”. Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķis perfekti atbilst šai loģikai, nodrošinot Sernam tirgus daļu atbrīvošanu par labu tās aktīvu ieguvējam un ļaujot tam īstenot efektīvu konkurenci ilgtermiņā. Šajā ziņā tirgus cenas vērtībai neesot nekādas nozīmes.

134

Komisija uzskata, ka šī sestā pamata otrā daļa ir jānoraida.

135

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta sagrozīšanu, tā patiesībā vēlas norādīt uz šā noteikuma kļūdainu interpretāciju, ko esot veikusi Vispārējā tiesa un kā rezultātā tā ir noraidījusi saprātīga privāta ieguldītāja kritēriju.

136

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kļūdaini apgalvo, ka pienākums veikt pārdošanu par tirgus cenu atklāta un pārskatāma konkursa procedūras rezultātā atbilst informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanai.

137

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka – ciktāl runa ir par šo kritēriju – jautājums par tā piemērojamību ir jānošķir no jautājuma par tā piemērošanu (skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 29. un 33. lpp.).

138

Kā Vispārējā tiesa ir pamatoti apgalvojusi pārsūdzētā sprieduma 292. punktā, privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība galu galā ir atkarīga no tā, ka attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības tai piederošam uzņēmumam akcionāres statusā, nevis valsts varas nesējas statusā (skat. it īpaši spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 81. punkts, kā arī 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 31. punkts).

139

Tā kā ir konstatēta publiskas personas iejaukšanās akcionāra statusā un tādējādi ir konstatēta privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība, šā kritērija piemērošana turpinājumā ir vērsta uz to, lai noteiktu, vai jebkādā formā piešķirtā ekonomiskā priekšrocība no valsts līdzekļiem valsts uzņēmumam tās ietekmes dēļ var radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 89. punkts).

140

Protams, runājot par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tirgus cena ir augstākā cena, ko privāts ieguldītājs, rīkojoties normālos konkurences apstākļos, ir gatavs maksāt par sabiedrību situācijā, kurā tā atrodas, un ka, līdzko publiska iestāde veic tai piederoša uzņēmuma pārdošanu, izmantojot atklāta, pārskatāma un beznosacījumu konkursa procedūru, var tikt prezumēts, ka tirgus cena atbilst augstākajam piedāvājumam (skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 92. un 94. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 32. punkts).

141

Tomēr – un pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam – saprātīga privāta ieguldītāja kritērija piemērojamība nevar tikt izsecināta no nosacījuma, kas parasti ir daļa no tā piemērošanas. Tādējādi nevar tikt secināts, ka nodošana par tirgus cenu un izmantojot atklātu un pārredzamu konkursa procedūru obligāti nozīmē šā kritērija piemērošanu.

142

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 142. punktā – prasība, lai kompensējoši pasākumi tiktu īstenoti saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir vērsti uz to, lai atjaunotu veselīgu konkurenci, ietilpst pašā kompensācijas būtībā, bet ar to nekādi netiek prezumēta valsts loma to īstenošanas brīdī.

143

Otrkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd secinājumu, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 301. punktā attiecībā uz Sernam aktīvu pārdošanu vienā kopumā, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka iespēja saņemt negatīvu cenu ir izslēgta pēc definīcijas, tieši ņemot vērā pienākumu no šīs nodošanas izslēgt pasīvus. Proti, kā izriet no šā sprieduma 54.–58. punkta, tā pamatoti ir uzskatījusi, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir prasīta šāda pasīvu izslēgšana. Līdz ar to nevar tikt apgalvots, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa ir pievienojusi nosacījumu, kas Sernam 2 lēmumā nav paredzēts.

144

Treškārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz pretrunīgu pamatojumu, ko Vispārējā tiesa esot norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā argumentācija ir analoģiskai tai, kas ir izklāstīta ceturtā pamata ietvaros un kas ir apkopota šā sprieduma 79. punktā. Šajā ziņā ir jāatgādina – kā tika konstatēts šā sprieduma 85. punktā –, ka pārsūdzētā sprieduma 100. punktā izteiktais apgalvojums, ka, balstoties uz Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta gramatisku interpretāciju, vienīgā prasība saistībā ar cenu ir prasība par tirgus cenu, kam nepieciešama atklātas un pārskatāmas procedūras izmantošana, attiecās uz “pārdošanas” jēdziena analīzi, kuru veicot, Vispārējā tiesa pirmajā instancē izvirzītā ceturtā pamata otrās daļas ietvaros uzskatīja, ka pārdošana principā var tikt veikta par negatīvu cenu.

145

Tādējādi šis konstatējums attiecas uz jautājumu, kas ir atšķirīgs no tā, ko Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 301. punktā, par to, vai konkrētajā gadījumā, kurā Sernam aktīvi tika pārdoti vienā kopumā, bija iespējama pārdošana par negatīvu cenu. Šo iemeslu dēļ arguments, kas attiecas uz minēto pretrunīgo pamatojumu, nav pamatots.

146

Ceturtkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka nodošanas cenas pozitīvajam vai negatīvajam raksturam nav nekādas ietekmes uz Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķi, ir jānorāda, ka – tā kā šīs cenas vērtējums ir atkarīgs no pasīvu iekļaušanas nodošanā vai izslēgšanas no tās – šis arguments pārklājas ar argumentu, kas ir izvirzīts pirmā pamata trešās daļas ietvaros, saskaņā ar kuru pasīvu pievienošanai Sernam aktīvu pārdevumam vienā kopumā neesot nekādas ietekmes uz šo mērķi. Šis arguments ir jānoraida ar to pašu pamatojumu, kas ir norādīts šā sprieduma 54.–58. punktā.

147

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

148

Ar sestā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, piekrītot argumentam, ka informēta privātā ieguldītāja princips nebija piemērojams Sernam aktīvu nodošanai vienā kopumā šīs nodošanas kompensējošā rakstura dēļ, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu.

149

Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, kompensējošs pasākums ir jāīsteno atbalsta saņēmējam, kas var būt valsts uzņēmums vai privāts uzņēmums, nevis valsts savas varas nesējas statusā. Līdz ar to nekas nepamatojot to, ka tiek noraidīta informēta privātā ieguldītāja principa piemērošana kompensējošs pasākuma īstenošanas gadījumā.

150

No Tiesas judikatūras, it īpaši no 2012. gada 5. jūnija sprieduma Komisija/EDF (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. punkts), kā arī 2014. gada 3. aprīļa sprieduma Komisija/Nīderlande un ING Groep (C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 32.–37. punkts), izrietot, ka minētā principa piemērošana ir nenovēršama un ka Komisijai tā ir jāveic, pirms tā, pamatojoties uz LESD 107. panta 1. punktu, var secināt, ka pastāv valsts atbalsts.

151

Lai gan Sernam 2 lēmumā ir likts sasniegt precīzu mērķi, esot acīmredzams, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai kā Sernam akcionārei bija juridisks pienākums šā mērķa sasniegšanai rīkoties saimnieciski racionālā veidā, kā to darītu privāts ieguldītājs, izņemot jauna valsts atbalsta piešķiršanu.

152

Šajā ziņā judikatūrā, it īpaši 2012. gada 11. septembra spriedumā Corsica Ferries France/Komisija (T‑565/08, EU:T:2012:415, 83. un 84. punkts), esot pilnībā ņemts vērā fakts, ka privāti ieguldītāji rīkojas saimnieciski racionālākā veidā likumā noteikto ierobežojumu un atļauto robežu ietvaros. Taču, ņemot vērā lietas apstākļus, jebkurš cits risinājums nekā tas, kas faktiski ir īstenots, proti, likvidācija tiesas ceļā, būtu bijis dārgāks. Atsakoties salīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcību ar saimniecisko racionalitāti, kas esot tādos pašos apstākļos esoša privāta ieguldītāja saimnieciskā racionalitāte, un pārsūdzētā sprieduma 309. punktā konstatējusi, ka Sernam aktīvu pārdošanas vienā kopumā kompensējošā loģika bija atšķirīga no privāta uzņēmēja loģikas, kurš vēlas palielināt savu peļņu vai – šajā gadījumā – samazināt savus zaudējumus, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu.

153

Turklāt, tā kā jautājums par apelācijas sūdzības iesniedzējas saimniecisko racionalitāti ir jāpiemēro visiem nodošanas aspektiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 323. un 327. punktā esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu; šīs kļūdas skar Komisijas identificētu jaunu atbalstu, proti, attiecīgi prasījumu iegrāmatošanu Sernam likvidācijas tiesas ceļā pasīvos un īpašuma tiesību nodevējam sniegtajās saistību garantijās.

154

Turklāt Vispārējā tiesa – pārsūdzētā sprieduma 310. punktā uzskatot, ka “strīdīgie pasākumi tieši izriet no lēmuma Sernam 2 3. panta 2. punkta pārkāpuma un tādējādi tiem nav nekādas saiknes ar privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu”, – esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo ar šo konstatējumu tā ir kļūdaini atteikusies piemērot privātā ieguldītāja kritēriju, tādējādi pārkāpjot LESD 107. pantu.

155

Komisija uzskata, ka sestā pamata trešā daļa ir jānoraida.

156

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izslēgusi privātā ieguldītāja kritērija ņemšanu vērā, vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši šā sprieduma 138. punktā minētajai judikatūrai šā kritērija piemērojamība ir atkarīga no fakta, ka attiecīgā dalībvalsts rīkojas kā akcionāre, nevis kā valsts varas nesēja. Šajā ziņā Komisija veic visaptverošu novērtējumu, ņemot vērā ne tikai attiecīgās dalībvalsts iesniegtos pierādījumus, bet arī visus citus lietā būtiskos pierādījumus, kuri tai ļauj noteikt, vai attiecīgais pasākums izriet no minētās dalībvalsts akcionāres statusa vai valsts varas nesējas statusa (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 86. punkts; 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 60. punkts, kā arī 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 102. punkts).

157

Turpinājumā ir jānorāda, ka, lai konstatētu valsts atbalsta pastāvēšanu, privātā ieguldītāja kritērijs ļauj noteikt, vai attiecīgās dalībvalsts veiktie pasākumi ir atbilduši saimnieciskās racionalitātes kritērijam tādējādi, ka privāts ieguldītājs arī varētu tos akceptēt (skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 36. punkts). Tādējādi atbilstoši šim kritērijam nosacījumi, kuriem konkrētajam pasākumam ir jāatbilst, lai uzskatītu, kas tas ir atbalsts LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja saņēmējs valsts uzņēmums apstākļos, kuri atbilst parastajiem tirgus apstākļiem, būtu varējis iegūt tādu pašu priekšrocību, kādu tam piešķīra no valsts līdzekļiem (skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 4. septembris, SNCM un Francija/Corsica Ferries France, C‑533/12 P un C‑536/12 P, EU:C:2014:2142, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

158

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka privātā ieguldītāja kritērijs nozīmē, ka publiskas personas rīcība var tikt salīdzināta ar tāda ieguldītāja rīcību, kurš rīkojas normālos tirgus apstākļos.

159

Taču, kā izriet no šā sprieduma 30.–32. punkta un kā to pārsūdzētā sprieduma 305. un 306. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa, Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā minētā Sernam aktīvu pārdošana vienā kopumā ir uzskatāma par kompensējošu pasākumu, kurš ir vērsts uz to, lai novērstu konkurences izkropļojumus. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 307. un 308. punktā pamatoti varēja uzskatīt, ka Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punktā paredzētie pasākumi neatbilst normāliem tirgus apstākļiem un ka līdz ar to – kā tā ir norādījusi minētā sprieduma 309. punktā – “Sernam aktīvu pārdošanas vienā partijā [kopumā] kompensējošā loģika [..] atšķīrās no tāda privātā uzņēmēja loģikas, kurš mēģina palielināt savu peļņu vai šajā gadījumā samazināt savus zaudējumus”, lai minētā sprieduma 311. punktā no tā secinātu, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā šādu iemeslu dēļ Sernam 3 lēmuma preambulas 155. apsvērumā ir noraidījusi privātā ieguldītāja kritēriju.

160

Protams, šis kritērijs nenozīmē, ka tiek ignorēti pienākumi, kuri attiecas uz saimnieciskās darbības subjektiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, SNCM un Francija/Corsica Ferries France, C‑533/12 P un C‑536/12 P, EU:C:2014:2142, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr pienākumi, kuri veido normālus tirgus nosacījumus, nedrīkst tikt sajaukti ar tiem, kuru mērķis ir novērst konkurences kropļošanu tirgū.

161

Lai gan – kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja – Sernam 2 lēmuma īstenošana ietver to, ka tā rīkojas saimnieciski racionālā veidā, tomēr šī īstenošana nevar tikt veikta, pārkāpjot šā lēmuma 3. panta 2. punktu, kā Vispārējā tiesa to uzskatīja pārsūdzētā sprieduma 310. punktā. Turklāt ir jākonstatē, ka – ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka privāts uzņēmums, kuram ir jāpiemēro Sernam 2 lēmums, saimnieciskās racionalitātes dēļ izvēlētos tos pašus aktīvu nodošanas vienā kopumā nosacījumus, kuri ir tikuši izvēlēti šajā lietā, – tās argumentācija balstās uz kļūdainu premisu par šīs nodošanas kārtības saderīgumu ar Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta mērķi un tajā uzliktajiem pienākumiem.

162

Papildus tam, kā to atzīst apelācijas sūdzības iesniedzēja, Komisijas apsvērtie pasākumi, kas ir jauns atbalsts, nav nošķirami no Sernam 2 lēmuma 3. panta 2. punkta piemērošanas. Tāpēc šos pasākumus nevar novērtēt neatkarīgi no šā noteikuma kompensējošā rakstura un tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 323. un 327. punktā pamatoti nav piemērojusi informēta privāta ieguldītāja kritēriju šīm jaunajām priekšrocībām.

163

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestā pamata trešā daļa ir jānoraida. Tādējādi sestais pamats ir jānoraida pilnībā.

164

No tā izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida.

165

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

166

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šā paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

167

Tā kā Komisija, kā arī Mory SA un Mory Team ir prasījušas piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas, Mory SA un Mory Team tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: