Lieta C‑101/16

SC Paper Consult SRL

pret

Direcţia Regională a Finanţelor Publice Cluj‑Napoca
un
Administraţia Judeţeană a Finanţelor Publice Bistriţa Năsăud

(Curtea de Apel Cluj lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu – Īstenošanas nosacījumi – 273. pants – Valsts pasākumi – Cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas – Rēķins, ko izdevis nodokļa maksātājs, kuru nodokļu administrācija ir atzinusi par “neaktīvu” – Krāpšanas risks – Tiesību uz atskaitīšanu atteikums – Samērīgums – Atteikums ņemt vērā pierādījumus par krāpšanas vai zaudējumu nodokļu jomā neesamību – Pasludināmā sprieduma iedarbības laikā ierobežošana – Neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2017. gada 19. oktobra spriedums

1. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana–Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma–Priekšnodokļa atskaitīšana–Valsts tiesiskais regulējums, kurā tad, ja darījums ir noslēgts ar nodokļa maksātāju, kurš atzīts par neaktīvu, ir izslēgtas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu–Nodokļa maksātāja pienākumi–Ieskatīšanās publiskā sarakstā ar nodokļa maksātājiem, kurus nodokļu administrācija ir atzinusi par neaktīviem–Sistemātisks un galīgs tiesību uz atskaitīšanu atteikums, neļaujot iesniegt pierādījumus par krāpšanas vai zaudējumu nodokļu jomā neesamību–Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīva 2006/112 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2010/45)

2. Prejudiciāli jautājumi–Interpretācija–Interpretējošu spriedumu iedarbība laikā–Atpakaļejošs spēks–Tiesas noteiktas robežas–Nosacījumi–Ieinteresēto personu labticība–Prasības–Ārkārtas apstākļu esamība

   (LESD 267. pants)

1.  Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram nodokļa maksātājam tiek atteiktas tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu, pamatojoties uz to, ka uzņēmēju, kurš tam sniedzis pakalpojumu, par ko izdots rēķins, kurā ir skaidri norādīti izdevumi un pievienotās vērtības nodoklis, dalībvalsts nodokļu administrācija ir atzinusi par neaktīvu, – turklāt tas ir darīts tādā veidā, ka par šo atzīšanu par neaktīvu ir zināms publiski un informācija par to jebkuram šīs valsts nodokļu maksātājam ir pieejama internetā –, ja šis tiesību uz nodokļa atskaitīšanu atteikums ir sistemātisks un galīgs, kas neļauj iesniegt pierādījumus par krāpšanas vai nodokļu ieņēmumu zuduma neesamību.

   Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 273. panta pirmo daļu dalībvalstis var noteikt citus pienākumus, izņemot tos, kuri paredzēti šajā direktīvā, ja dalībvalstis tos uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu.

   Tomēr šie dalībvalstu veiktie pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai. Tātad tie nedrīkst tikt izmantoti tādējādi, ka tie sistemātiski apdraudētu tiesības uz PVN atskaitīšanu un tātad – PVN neitralitāti (spriedumi, 2000. gada 21. marts, Gabalfrisa u.c., no C‑110/98 līdz C‑147/98, EU:C:2000:145, 52. punkts, kā arī 2012. gada 21. jūnijs, Mahagében un Dávid, C‑80/11 un C‑142/11, EU:C:2012:373, 57. punkts).

   Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka administrācija nedrīkst noteikt nodokļa maksātājam pienākumu veikt sarežģītas un padziļinātas pārbaudes attiecībā uz tā piegādātāju, faktiski uzliekot tam pārbaudes darbības, kuras ir jāveic šai administrācijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 21. jūnijs, Mahagében un Dávid, C‑80/11 un C‑142/11, EU:C:2012:373, 65. punkts, kā arī 2013. gada 31. janvāris, Stroy trans, C‑642/11, EU:C:2013:54, 50. punkts).

   Turpretī prasība, lai uzņēmējs veiktu visus pasākumus, ko no tā saprātīgi var prasīt, lai pārliecinātos, ka, veikdams darījumus, tas nepiedalās krāpšanā nodokļu jomā, nav pretrunā Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 27. septembris, Teleos u.c., C‑409/04, EU:C:2007:548, 65. un 68. punkts, kā arī 2012. gada 21. jūnijs, Mahagében un Dávid, C‑80/11 un C‑142/11, EU:C:2012:373, 54. punkts).

   Ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu pārbaudes darbības, kuras ir jāveic administrācijai, netiek nodotas nodokļa maksātājam, bet gan nodokļa maksātājs tiek informēts par administratīvās izmeklēšanas iznākumu; no tā izriet, ka kompetentā administrācija vairs nevar pārbaudīt nodokļa maksātāju, kurš atzīts par neaktīvu vai nu tādēļ, ka šis nodokļa maksātājs vairs nav pildījis likumā noteiktos deklarēšanas pienākumus, vai arī tādēļ, ka ir norādījis tādus datus attiecībā uz juridiskās adreses identificēšanu, kas neļauj attiecīgajai nodokļu iestādei to identificēt, vai arī tādēļ, ka nedarbojas savā juridiskajā adresē vai deklarētajā nodokļu rezidencē. Vienīgais nodokļa maksātājam noteiktais pienākums ir ieskatīties par neaktīviem atzīto nodokļa maksātāju sarakstā, kas publiskots valsts nodokļu administrācijas birojā un publicēts tās interneta lapā; turklāt šādu pārbaudi veikt ir viegli.

   Tomēr nodokļa maksātāja nespēja pierādīt, ka darījumi, kuri noslēgti ar uzņēmēju, kas ir atzīts par neaktīvu, atbilst Direktīvā 2006/112 paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam, ka šis uzņēmējs ir pārskaitījis PVN valsts kasei, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šajā direktīvā izvirzīto leģitīmo mērķi.

   (sal. ar 49.–54., 60. un 61. punktu un rezolutīvo daļu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 64.–67. punktu)