Lieta C‑39/16

Argenta Spaarbank NV

pret

Belgische Staat

(rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Uzņēmumu ienākuma nodokļi – Direktīva 90/435/EEK – 1. panta 2. punkts un 4. panta 2. punkts – Mātesuzņēmumi un meitasuzņēmumi, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs – Kopējā nodokļu sistēma – Iespēja veikt atskaitījumu no mātesuzņēmuma ar nodokli apliekamajiem ienākumiem – Valsts tiesību normas, kas paredz atcelt nodokļu dubultu uzlikšanu sadalītajai peļņai – Saiknes starp aizdevuma procentiem un to kapitāldaļu finansēšanu, uz kuru pamata ir izmaksātas dividendes, neņemšana vērā

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 26. oktobra spriedums

  1. Tiesību aktu tuvināšana–Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs–Direktīva 90/435–Iespēja veikt atskaitījumu no mātesuzņēmuma ar nodokli apliekamajiem ienākumiem–Iespēja dalībvalstīm paredzēt, ka nevar atskaitīt maksājumus, kas attiecas uz līdzdalību meitasuzņēmumā, un zaudējumus, ko rada šī meitasuzņēmuma peļņa–Ierobežojumi–Iespēja atteikt atskaitīt procentus, kuri nav saistīti ar to daļu iegādi, kuras rada no nodokļa atbrīvotās peļņas sadali–Izslēgšana

    (Padomes Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums un 2. punkts)

  2. Tiesību aktu tuvināšana–Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs–Direktīva 90/435–Dalībvalstu tiesības pieņemt krāpšanas vai stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai nepieciešamās tiesību normas–Ierobežojumi–Samērīguma principa ievērošana–Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka nav atskaitāmi procenti par mātesuzņēmuma ņemtajiem aizņēmumiem, līdz summai, kas atbilst tā kapitāldaļu tā meitasuzņēmumos radītajiem ienākumiem, nolūkā vērsties pret mātesuzņēmumu veikto ļaunprātīgo izmantošanu, kas izriet no dubultas nodokļu atskaitīšanas–Nepieļaujamība

    (Padomes Direktīvas 90/435 1. panta 2. punkts un 4. panta 2. punkts)

  1.  Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā 1992. gada Ienākumu nodokļu kodeksa, kas ieviests ar Karaļa 1992. gada 10. aprīļa dekrētu un apstiprināts ar 1992. gada 12. jūnija likumu, 198. panta 10.° punkts, saskaņā ar kuru procenti, kurus mātesuzņēmums ir samaksājis par aizņēmumu, nav atskaitāmi no šī mātesuzņēmuma ar nodokli apliekamās peļņas līdz summai, kura atbilst dividendēm, kas nodokļu mērķiem jau tiek atskaitītas un kas saņemtas par kapitāldaļām, kuras šim mātesuzņēmumam meitasuzņēmumu kapitālā ir piederējušas mazāk nekā vienu gadu, kaut arī šie procenti nav saistīti ar šādu kapitāldaļu finansēšanu.

    Šajā tiesību normā dalībvalstīm atzītās izvēles tiesības ir domātas, lai novērstu, ka mātesuzņēmums gūst divkāršu nodokļu priekšrocību, kas izriet, pirmkārt, no peļņas, kas netiek aplikta ar nodokli atbilstoši Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmajam ievilkumam, un, otrkārt, no nodokļa samazinājuma, ko iegūst, atskaitot maksājumus, kas attiecas uz kapitāla daļu un zaudējumiem, ko rada minētās peļņas sadalīšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Les Vergers du Vieux Tauves, C‑48/07, EU:C:2008:758, 42. punkts). No šāda skatupunkta raugoties, Direktīvas 90/435 4. panta 2. punkts katrā ziņā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalstīm ļauj aizkavēt vienīgi to, ka mātesuzņēmums gūst iepriekšējā punktā minēto divkāršo nodokļu priekšrocību. Atļaut dalībvalstīm atteikt mātesuzņēmumiem atskaitīt procentus, kuri nav saistīti ar to daļu iegādi, kuras rada šīs no nodokļa atbrīvotās peļņas sadali, acīmredzami pārsniegtu šāda mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

    (skat. 54., 55. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

  2.  Direktīvas 90/435 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalstīm neļauj piemērot tādu valsts tiesību normu kā 1992. gada Ienākumu nodokļu kodeksa, kas ieviests ar Karaļa 1992. gada 10. aprīļa dekrētu un apstiprināts ar 1992. gada 12. jūnija likumu, 198. panta 10.° punkts, ciktāl tas pārsniedz krāpšanas vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanas novēršanai nepieciešamo.

    Kā secinājumu 51. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Direktīvas 90/435 1. panta 2. punktā ir atspoguļots Savienības tiesību vispārējais princips, saskaņā ar kuru ir aizliegta tiesību ļaunprātīga izmantošana (spriedums, 2007. gada 5. jūlijs, Kofoed, C 321/05, EU:C:2007:408, 38. punkts), un tādējādi ieinteresētās personas nevar atsaukties uz Savienības tiesībām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 21. februāris, Halifax u.c., C‑255/02, EU:C:2006:121, 69. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Kratzer, C‑423/15, EU:C:2016:604, 37. punkts). Tomēr jānorāda, kā savu secinājumu 52. punktā uzsvērusi arī ģenerāladvokāte, ka Direktīvas 90/435 1. panta 2. punkts ir principu noteicoša tiesību norma, kuras saturs ir konkrēti pārņemts citās šīs direktīvas tiesību normās, tostarp tās 4. panta 2. punktā, ciktāl ar to tieši paredzēts vērsties pret mātesuzņēmumu veikto ļaunprātīgo izmantošanu, kas izriet no divkāršas nodokļu atskaitīšanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1996. gada 17. oktobris, Denkavit u.c., C‑283/94, C‑291/94 un C‑292/94, EU:C:1996:387, 31. punkts). No atbildes, kas sniegta uz pirmo jautājumu, izriet, ka Direktīvas 90/435 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā CIR 1992 198. panta 10.° punkts, ciktāl tā pārsniedz pasākumus, kurus Savienības likumdevējs ir uzskatījis par atbilstošiem, lai novērstu mātesuzņēmumu veiktu ļaunprātīgo izmantošanu, kas saistīta ar iespēju veikt divkāršu nodokļu atskaitīšanu.

    (skat. 60.–63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)