1.

Šajā lietā Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) Tiesai būtībā vaicā par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ( 2 ), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 988/2009 ( 3 ) (2009. gada 16. septembris) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta un LESD 20. un 21. panta interpretāciju.

2.

Būtībā jautājums ir par to, no vienas puses, vai personīga palīdzība personai ar smagu invaliditāti ietilpst “slimības pabalsta” definīcijā Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē vai, tieši pretēji, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. No otras puses, šajā otrajā gadījumā iesniedzējtiesa vaicā, vai LESD 20. un 21. pants nepieļauj, ka Somijas kompetentā iestāde atsakās piešķirt šādu pabalstu personai ar smagu invaliditāti, kura dzīvo Somijā, lai iegūtu augstāko izglītību citā dalībvalstī, šajā gadījumā Igaunijā.

3.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kas Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK ( 4 ), 19. pantā ir noteikts:

“Šīs konvencijas dalībvalstis [..] veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē, tostarp nodrošinot, ka:

[..]

[..].”

4.

Somijas Republika Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās Fakultatīvo protokolu ratificēja 2016. gada 11. maijā. Šī konvencija un tās Fakultatīvais protokols Somijā stājās spēkā 2016. gada 10. jūnijā.

5.

Regulas Nr. 883/2004 1. panta j), k) un l) punktā ir iekļautas šādas definīcijas:

[..].”

6.

Regulas Nr. 883/2004 3. pantā “Jomas, uz kurām attiecas šī regula” ir noteikts:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

2.   Ja XI pielikumā nav noteikts citādi, šī regula attiecas uz vispārīgām un īpašām sociālās nodrošināšanas shēmām neatkarīgi no tā, vai tās ir balstītas uz iemaksām vai ne, un shēmām, kas saistītas ar darba devēja vai kuģa īpašnieka pienākumiem.

3.   Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

[..]

5.   Šo regulu nepiemēro:

[..].”

7.

Regulas Nr. 883/2004 9. pantā “Dalībvalstu deklarācijas par šās regulas darbības jomu” tostarp ir paredzēts, ka dalībvalstis katru gadu Eiropas Komisijai rakstveidā paziņo par 3. pantā minētajiem tiesību aktiem un shēmām.

8.

Regulas Nr. 883/2004 70. pantā ir noteikts:

“1.   Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2.   Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

un

un

3.   Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.

4.   Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šādus pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.”

9.

Sosiaalihuoltolaki (Likums par sociālo palīdzību (17.9.1982/710)) 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“13. pants

Saistībā ar sociālās palīdzības uzdevumiem pašvaldībai, ievērojot tiesību aktos noteikto saturu un apjomu, ir jānodrošina:

1.   sociālo pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem;

[..].”

10.

Likuma par sociālo palīdzību 14. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Pašvaldības iedzīvotājs šī likuma izpratnē ir jebkura persona, kuras dzīvesvieta atrodas pašvaldībā väestökirjalaki [Likums par civilstāvokļa aktu reģistru (141/69)] izpratnē.

[..]”

11.

Laki vammaisuuden perusteella järjestettävistä palveluista ja tukitoimista (Likums par pakalpojumiem un atbalsta pasākumiem personām ar invaliditāti (3.4.1987/380)), turpmāk tekstā – “Likums par pakalpojumiem personām ar invaliditāti”, 1. un 3. pantā, 8. panta otrajā daļā, kā arī 8.c un 8.d pantā ir paredzēts:

“1. pants

Likuma mērķis

Šī likuma mērķis ir veicināt iespējas, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot kopā ar citiem kā līdzvērtīgi sabiedrības locekļi un būt aktīvi, kā arī nepieļaut un novērst neērtības un šķēršļus invaliditātes dēļ.

[..]

3. pants

Atbildība attiecībā uz pakalpojumu un atbalsta pasākumu organizēšanu

Pašvaldībai ir jānodrošina, lai pakalpojumi un atbalsta pasākumi personām ar invaliditāti ir organizēti tādējādi, ka tie pēc savas būtības un nozīmes apmierina pašvaldībā esošās vajadzības.

Organizējot pakalpojumus un atbalsta pasākumus saskaņā ar šo likumu, ir jāņem vērā klienta vajadzība pēc personīgās palīdzības (19.12.2008/981).

8. pants

Pakalpojumi personām ar invaliditāti

[..]

Pašvaldībai ir jānodrošina personām ar smagu invaliditāti atbilstīgi transporta pakalpojumi kopā ar pavadoņu pakalpojumiem, palīdzība ikdienas darbību veikšanai, personīga palīdzība un palīdzība saistībā ar mājokli, ja personai invaliditātes vai slimības dēļ ir obligāti nepieciešami pakalpojumi, lai veiktu ikdienas darbības. Tomēr pašvaldībai nav pienākuma nodrošināt palīdzību saistībā ar mājokli vai personīgu palīdzību, ja aprūpi, kas vajadzīga personai ar smagu invaliditāti, nevar nodrošināt vietējās veselības aprūpes ietvaros (19.2.2010/134).

8.c pants (19.12.2008/981)

Personīga palīdzība

“Personīga palīdzība” šī likuma izpratnē ir palīdzība, kas personām ar smagu invaliditāti noteikti ir vajadzīga mājās un ārpus mājas:

Personīgās palīdzības mērķis ir palīdzēt personai ar smagu invaliditāti īstenot viņas pašas lēmumus, veicot pirmajā daļā minētās darbības. Personīgās palīdzības organizēšana nozīmē, ka personai ar smagu invaliditāti ir resursi, lai noteiktu palīdzības saturu un īstenošanas kārtību.

Personīgās palīdzības sniegšanas nolūkā par personu ar smagu invaliditāti uzskata personu, kurai ilgstošas vai progresējošas invaliditātes vai slimības dēļ noteikti un atkārtoti ir nepieciešama citas personas palīdzība pirmajā daļā minēto darbību veikšanai, ja vien šī nepieciešamība nav galvenokārt saistīta ar vecuma izraisītām slimībām un invaliditāti.

Personīgo palīdzību ikdienas darbību veikšanai, kā arī darba un studiju gaitām sniedz tādā apmērā, kāds personai ar smagu invaliditātes formu ir noteikti nepieciešams.

Attiecībā uz iepriekš pirmās daļas 3)–5) punktā minētajām darbībām personīga palīdzība ir jāsniedz vismaz 30 stundas mēnesī, ja īsāks stundu skaits nevar nodrošināt personai ar smagu invaliditāti nepieciešamo palīdzību.

8.d pants (19.12.2008/981)

Personīgās palīdzības sniegšanas noteikumi

Pieņemot lēmumu par personīgās palīdzības sniegšanas noteikumiem un personīgās palīdzības organizēšanu, pašvaldība ņem vērā personas ar smagu invaliditātes formu viedokli un vēlmes, kā arī pakalpojumu plānā definēto vajadzību pēc personīgās palīdzības un dzīves apstākļus kopumā.

Pašvaldība var sniegt personīgo palīdzību, paredzot:

Situācijā, kas minēta iepriekš otrās daļas 1) punktā, personai ar smagu invaliditāti vajadzības gadījumā ir jāsniedz norādes un palīdzība jautājumos, kas saistīti ar palīgdarbinieku pieņemšanu darbā.

Iepriekš otrās daļas 1) punktā paredzētais palīgpersonāls nevar būt kāds no personas ar smagu invaliditāti vecākiem vai tuviniekiem, ja vien nav īpaši svarīga iemesla uzskatīt, ka tas ir personas ar invaliditāti interesēs.”

12.

A, prasītājs pamatlietā, ir dzimis 1992. gadā un dzīvo Espo [Espoo] pašvaldībā Somijā. A cieš no smagas invaliditātes, kas izpaužas kā cerebrālā trieka, kā arī nopietnas grūtības pārvietoties un kontrolēt ķermeņa kustības. Acīmredzami, ka viņš ir persona ar smagu invaliditāti un viņam jau ikdienas darbību veikšanā būtiski un viennozīmīgi ir vajadzīga palīdzība. Tāpēc Espo pašvaldība viņam piešķīra personīgu palīgu, lai viņš varētu turpināt vidējo izglītību Somijā.

13.

2013. gada augustā A saskaņā ar Likumu par pakalpojumiem invalīdiem lūdza Espo pilsētai personīgu palīdzību apmēram piecas stundas nedēļā mājsaimniecības darbu veikšanai, it īpaši saistībā ar iepirkšanos, mājokļa tīrīšanu un veļas mazgāšanu. No pamatlietas materiāliem izriet, ka attiecīgā lūguma iesniegšanas laikā A bija jābrauc uz Tallinu Igaunijā, lai tur trīs gadus studētu tieslietas pilna laika studijās, un tas prasīja pavadīt Igaunijas galvaspilsētā trīs vai četras dienas, nedēļas nogalēs plānojot atgriezties Espo.

14.

Ar 2013. gada 12. novembra lēmumu, kas pēc sūdzības iesniegšanas tika apstiprināts ar 2014. gada 4. februāra lēmumu, A personīgās palīdzības lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka viņa uzturēšanos ārvalstīs nevarot uzskatīt par gadījuma rakstura uzturēšanos, pat ja viņa dzīvesvietas pašvaldība nemainījās. Espo pilsēta uzskata, ka pašvaldībai neesot jāorganizē pakalpojumi un atbalsta pasākumi ārvalstīs, jo attiecīgais uzturēšanās veids ārvalstīs tuvojoties “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienam. Turklāt tika konstatēts, ka personīgo palīdzību ārzemēs var sniegt tikai brīvdienās vai komandējumos. Turpretim izdevumi netiekot atlīdzināti, ja sakarā ar uzturēšanos ārvalstīs mainās personas dzīvesvietas pašvaldība vai arī persona ilgstoši vai pastāvīgi dzīvo ārvalstīs.

15.

Ar 2014. gada 27. jūnija spriedumu Helsingin hallinto‑oikeus (Helsinku Administratīvā tiesa, Somija) būtībā apstiprināja šo argumentāciju prasībā, ko bija cēlis A.

16.

Tomēr Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa), kurai tika iesniegta apelācijas sūdzība par šo spriedumu, uzskata, ka, lai izšķirtu strīdu, ir vajadzīgs Tiesas prejudiciāls nolēmums.

17.

Iesniedzējtiesa atzīmē, ka saskaņā ar Likumu par pakalpojumiem invalīdiem personīgā palīdzība ir pakalpojums, kas atbilst pašvaldības īpašajam pienākumam un attiecībā uz kuru personai ar smagu invaliditāti ir subjektīvās tiesības. Personīga palīdzība ir jāpiešķir personām ar smagu invaliditāti šī likuma izpratnē, ja šāda palīdzība ir noteikti nepieciešama, ņemot vērā attiecīgās personas individuālās vajadzības. Tomēr, kaut arī ir skaidrs, ka saskaņā ar valsts tiesībām A dzīvesvietas pašvaldība ir Espo, lai gan viņš studē Igaunijas galvaspilsētā, iesniedzējtiesa norāda, ka ne Likuma par pakalpojumiem invalīdiem saturs, ne arī tā sagatavošanas darbi nevar pamatot tēzi, saskaņā ar kuru pašvaldībai esot pienākums sniegt prasīto palīdzību uzturēšanās ārzemēs ietvaros.

18.

Tāpēc Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) uzskata, ka vienīgi Savienības tiesību interpretācija var būt par pamatu apelācijas sūdzības apmierināšanai. Šajā ziņā iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā tās raksturojumu, personīgā palīdzība, kas ir ieviesta ar Likumu par pakalpojumiem invalīdiem, ir jākvalificē kā slimības pabalsts, un tādā gadījumā tā ietilpst Regulas Nr. 883/2004 materiālās piemērošanas jomā, vai arī runa ir pakalpojumu saistībā ar sociālu palīdzību, un tādā gadījumā tā neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. Vēl vairāk, ievērojot šo otro hipotēzi, iesniedzējtiesa jautā, vai LESD noteikumi par Savienības pilsonību neļauj atteikties sniegt pamatlietā pieprasīto personīgo palīdzību.

19.

Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) līdz ar to nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Par šiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza Somijas, Čehijas Republikas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Ņemot vērā iesniegtos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka ir pietiekami informēta, un nolēma neorganizēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu.

21.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai personīgā palīdzība, tāda kā ir paredzēta Likumā par pakalpojumiem personām ar invaliditāti, ir jākvalificē kā slimības pabalsts Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tādā gadījumā tā ietilptu šīs regulas piemērošanas jomā, vai, gluži pretēji, runa ir par pakalpojumu, uz kuru attiecas “sociālā palīdzība” minētās regulas 3. panta 5. punkta izpratnē, un tādēļ tas būtu skaidri izslēgts no šajā tiesību aktā paredzētās valsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktu koordinēšanas sistēmas piemērošanas jomas.

22.

Šajā otrajā gadījumā ‐ kam dod priekšroku iesniedzējtiesa ‐ Tiesa būtībā ir aicināta atbildēt uz jautājumu par to, vai LESD 20. un 21. pants, kas ir veltīti Savienības pilsoņa statusam un tā tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, nepieļauj to, ka dalībvalsts pašvaldība atsakās sniegt personīgu palīdzību, kuru pieprasa šīs pašvaldības iedzīvotājs ar smagu invaliditāti, pamatojoties uz to, ka minētais rezidents uz laiku uzturas citā dalībvalstī, lai iegūtu tur augstāko izglītību.

23.

Es izskatīšu šos jautājumus vienu pēc otra, kas man uzreiz ļaus norādīt, ka tālāk izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz attiecīgo personīgo palīdzību neattiecas, kā to iesaka iesniedzējtiesa, kvalifikācija “slimības pabalsts” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un ka Somijas pašvaldības atteikums sniegt šo palīdzību iedzīvotājam ar smagu invaliditāti, kāds ir A, ir pretrunā LESD 20. un 21. pantam.

24.

Ar Regulu Nr. 883/2004 izveidotā sistēma (un pirms tās pastāvošie tiesību akti) ( 5 ) pamatojas uz atšķirību starp, no vienas puses, sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kas uzskaitīti šīs regulas 3. panta 1. punktā un kas ietilpst tās piemērošanas jomā, un, no otras puses, jo īpaši pabalstiem, kas ietilpst “sociālās palīdzības” ietvaros minētās regulas 3. panta 5. punkta izpratnē un uz kuriem neattiecas tās piemērošanas joma.

25.

Starp sociālo nodrošinājumu un sociālo palīdzību nav skaidras robežlīnijas. Regulā Nr. 883/2004 nav sniegta vispārēja šo jomu definīcija un šajā nolūkā nav arī skaidras atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem. Turklāt fakts, ka dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 9. pantu nav paziņojusi, ka konkrētā valsts sistēma ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, neļauj šai sistēmai ipso facto izvairīties no minētās regulas materiālās piemērošanas jomas ( 6 ).

26.

Ļoti agri saskaroties ar šo problēmu, Tiesa ir noteikusi divus nosacījumus, kas parasti ļauj nošķirt pabalstus, kuri ietilpst sociālā nodrošinājuma jomā, no tiem, kas ietilpst sociālās palīdzības jomā. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pabalstu var uzskatīt par sociālo nodrošinājumu, ciktāl:

27.

Ņemot vērā abu nupat uzskaitīto nosacījumu kumulatīvo raksturu, ja viens no tiem nav izpildīts, tad sekas ir tādas, ka attiecīgais pabalsts neietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā.

28.

Dažreiz vienam un tam pašam pabalstu režīmam var būt tādas pazīmes, kas to tuvina sociālajam nodrošinājumam, vienlaikus dažos aspektos to tuvinot sociālajai palīdzībai, kas var sarežģīt abu šo secinājumu 26. punktā minēto nosacījumu analīzi.

29.

Attiecībā uz dažu valstu tiesību aktu jaukto raksturu Tiesa ir regulāri uzsvērusi, ka, lai arī no regulas piemērošanas viedokļa varētu šķist vēlams skaidri nošķirt tiesiskos režīmus, kuri ietilpst attiecīgi sociālā nodrošinājuma un palīdzības jomā, tomēr nevar izslēgt iespēju, ka to personiskās piemērošanas jomas, mērķu un piemērošanas metožu dēļ daži tiesību akti vienlaikus pieder abām uzskaitītajām kategorijām, tādējādi izvairoties no vispārējas klasifikācijas ( 8 ).

30.

Protams, Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktā un 10.a pantā ‐ kas šajā regulā ir iekļauti ar Padomes 1992. gada 30. aprīļa Regulu Nr. 1247/92 ( 9 ) ‐ un šobrīd Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punktā un 70. pantā minētā situācija ir daļēji ņemta vērā. Attiecībā uz šo pēdējo regulu – tās 70. pantā ir paredzēti vispārīgi noteikumi par “īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem”, kas piemērojami tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības. Šīs normas piemērošanas jomā it īpaši ietilpst pabalsti, kuri paredz “tikai tādu īpašu aizsardzību invalīdiem, kura cieši saistīta ar minētās personas sociālo vidi attiecīgajā dalībvalstī vienīgi, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti īpašu aizsardzību, kas ir cieši saistīta ar šo personu sociālo vidi attiecīgajā dalībvalstī”, kas pamato to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 70. panta 4. punktu tos piešķir vienīgi saņēmēja dzīvesvietas dalībvalstī un saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem.

31.

Pat ja jēdziens “sociālā nodrošinājuma pabalsts” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta izpratnē un jēdziens “īpašs no iemaksām neatkarīgs pabalsts” minētās regulas 3. panta 3. punkta un 70. panta izpratnē ir savstarpēji izslēdzoši ( 10 ), tomēr šo pantu piemērošana nozīmē, ka attiecīgie pabalsti ietilpst minētās regulas materiālās piemērošanas jomā, proti, ka tie ir kvalificēti kā īpašie pabalsti skaidrā naudā un no iemaksām neatkarīgi, vienlaikus esot principā to katras dalībvalsts uzskaitīto tiesību aktu sarakstā, kāds ir paredzēts šīs pašas regulas X pielikumā. Tomēr attiecībā uz Somijas Republiku Likums par pakalpojumiem personām ar invaliditāti nav minēts Regulas Nr. 883/2004 X pielikuma sarakstā. Šķiet, ka iesniedzējtiesas apzinātā nevaicāšana Tiesai par to, kā interpretēt šīs regulas 3. panta 3. punktu un 70. pantu un apsvērumu neiesniegšana no ieinteresēto personu puses par šo jautājumu, līdz ar to ir izskaidrojama ar šo apstākli ( 11 ).

32.

Tomēr, neraugoties uz Regulas Nr. 883/2004 3. panta 2. punkta un 70. panta piemērošanas jomu un tādējādi ņemot vērā atšķirību starp šīs regulas 3. panta 1. un 5. punktu, nosacījums, kuram ir vislielākā nozīme Tiesas pārbaudē, ir tas, kurš attiecas uz riskiem, kādi ir uzskaitīti minētās regulas 3. panta 1. punktā. Pat ja valsts tiesību akti piešķir saņēmējiem juridiski definētu nostāju, kas viņiem dod tiesības uz konkrētu labumu, izņemot individuālus un diskrecionārus attiecīgās personas vajadzību novērtējumus, uzskaitījumam Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā esot izsmeļošam, pabalsts, kas nav saistīts ar atbildības uzņemšanos par vienu no minētajā pantā norādītajiem riskiem, jebkurā gadījumā neietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā ( 12 ).

33.

Ja Tiesas judikatūra attiecībā uz abu šo secinājumu 26. punktā uzskaitīto nosacījumu identificēšanu tādējādi ir pastāvīga, šo pašu nosacījumu piemērošana lietās, kas Tiesai šobrīd ir jāizskata, ir daudz strīdīgāka.

34.

Runājot par Tiesas norādīto pirmo nosacījumu, tā stingrība varēja pamatoti likt domāt, ka mazāka individuālā un diskrecionārā novērtējuma robeža attiecībā uz attiecīgās personas vajadzībām, kas piešķirta kompetentajai valsts administrācijai, izraisītu to, ka tiktu izslēgta [pabalsta] kvalificēšana par sociālā nodrošinājuma pabalstu. Tiesa, manuprāt, diezgan pretrunīgā veidā tomēr uzskatīja šo nosacījumu par izpildītu, lai gan pabalsts tika piešķirts, ņemot vērā tikai prasītāja īpašumu, viņa ienākumus, viņa apgādībā esošo bērnu skaitu un viņu vecumu, ciktāl šie kritēriji bija objektīvi un juridiski definēti, un kompetentā iestāde nevar “ņemt vērā citus personiskos apstākļus” ( 13 ). Tomēr pēdējā laikā attiecībā uz pabalstiem, kas paredzēti, lai kompensētu smagas invaliditātes sociālās sekas, Tiesa saistībā ar Komisijas celto prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret Slovākijas Republiku ir nospriedusi, ka, ja medicīniskā un sociālā ekspertīze, kā arī tā dēvētā kompleksā ekspertīze, kuras ietvaros tiek izteikts priekšlikums par to, kāda veida kompensējošs pabalsts būtu jāpiešķir, tiek veikta, pamatojoties uz objektīviem, likumā noteiktiem kritērijiem, tad Komisija nav pierādījusi, ka šie kritēriji sniedz tiesības saņemt attiecīgos pabalstus bez kompetentās iestādes rīcības brīvības saistībā ar to piešķiršanu ( 14 ).

35.

Attiecībā uz otrā nosacījuma piemērošanu, neraugoties uz atgādinājumu par Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā skaidri norādīto risku vai pabalstu izsmeļošo raksturu, Tiesa atzina, lai arī šis jautājums regulā nav atrunāts ( 15 ), ka pabalstus attiecībā uz šo risku var pielīdzināt “slimības pabalstiem” minētā panta izpratnē un tādējādi tie ietilpst Savienības tiesiskā regulējuma attiecībā uz valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu piemērošanas jomā ( 16 ). Tomēr šādai atkarības riska pielīdzināšanai slimības riskam ir jāpiemēro noteikti nosacījumi, lai nepamatoti nepaplašinātu Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomu, ņemot vērā, ka pēdējā minētajā nav normas, kas attiektos konkrēti uz minēto risku. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka pabalstiem, kas paredzēti, lai segtu atkarības risku, jāatbilst ne tikai pirmajam nosacījumam, kas minēts šo secinājumu 26. punktā, bet tie ir jāpiešķir galvenokārt, lai “uzlabotu aprūpējamo personu veselību un dzīvi”, un to “mērķis būtībā ir papildināt veselības apdrošināšanas pabalstus” ( 17 ). Līdz ar to ar atkarības risku saistītiem pabalstiem, kas, tāpat kā pēdējie minētie, parasti ir ilgtermiņa, ir tikai papildinošs raksturs salīdzinājumā ar “klasiskajiem” slimības pabalstiem, kuri, visticamāk, tiks izmaksāti īstermiņā un uz kuriem stricto sensu attiecas Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ( 18 ).

36.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai pamatlietā ir izpildīti divi šo secinājumu 26. punktā minētie nosacījumi, ņemot vērā, kā pamatoti norāda iesniedzējtiesa, ka saskaņā ar judikatūru tas, ka Somijas Republika nav atzinusi Likumu par pakalpojumiem personām ar invaliditāti par tādu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 883/2004 3. pants, nenozīmē, ka šis likums neietilpst šī Savienības tiesību aktu materiālajā piemērošanas jomā.

37.

Iesniedzējtiesa, šķiet, šaubās par šī pirmā nosacījuma izpildi. Patiešām, lai gan tā atzīmē, ka personu ar smagu invaliditāti individuālās vajadzības tiek ņemtas vērā, sniedzot personīgu palīdzību saskaņā ar Likumu par pakalpojumiem personām ar invaliditāti, kas šo palīdzību drīzāk sasaista ar sociālo atbalstu, šis likums piešķir tajā noteiktajiem saņēmējiem “subjektīvas tiesības” uz personīgās palīdzības piešķiršanu, pamatojoties uz likumā noteiktiem nosacījumiem un neatkarīgi no saņēmēja ienākumu līmeņa.

38.

Somijas un Zviedrijas valdības uzskata, ka, ievērojot to, ka tiek ņemtas vērā saņēmēja individuālās vajadzības, un rīcības brīvību, kāda ir piešķirta pašvaldībai attiecībā uz personīgās palīdzības sniegšanas kārtību, kā arī šīs palīdzības apmēru, šajā lietā apskatāmā situācija var tikt pielīdzināta situācijai, kas skāra pabalstu, attiecībā uz kuru tika taisīts 2015. gada 16. septembra spriedums Komisija/Slovākija (C‑433/13, EU:C:2015:602). Savukārt Komisija un mazākā mērā Čehijas Republikas valdība uzskata, ka pirmais nosacījums ir izpildīts.

39.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, es sliecos piekrist pēdējo divu ieinteresēto lietas dalībnieku viedoklim.

40.

Protams, nevar noliegt, ka Likumā par pakalpojumiem personām ar invaliditāti, it īpaši tā 8.c un 8.d pantā, vairākkārt ir pieminēta attiecīgās personas individuālo vajadzību ņemšana vērā.

41.

Tomēr nav strīda par to, ka personīgā palīdzība ir jāsniedz pašvaldībai, ja persona dzīvo tās teritorijā un tai ir smaga invaliditāte, neatkarīgi no šīs personas ienākumiem.

42.

Kā to būtībā norādījusi Čehijas Republikas valdība, rīcības brīvība, kas ar Likuma par pakalpojumiem personām ar invaliditāti 8.d pantu piešķirta pašvaldībai, kurā dzīvo saņēmējs, attiecas nevis uz to, vai persona ir tiesīga pieprasīt personīgo palīdzību, bet gan uz noteikumiem, saskaņā ar kuriem šī palīdzība tiek piešķirta, kā arī tās apmēru. Tieši no šī viedokļa šī lieta atšķiras no situācijas, kas bija par pamatu 2015. gada 16. septembra spriedumam Komisija/Slovākija (C‑433/13, EU:C:2015:602, 79. un 80. punkts). Šīs lietas kontekstā Tiesa konstatēja, no vienas puses, ka Komisija nav pierādījusi, ka Slovākijas likuma kritēriji attiecībā uz dažādajām veicamajām medicīniskajām un sociālajām ekspertīzēm “piešķīra tiesības uz attiecīgajiem pabalstiem, kompetentajām iestādēm neesot rīcības brīvībai attiecībā uz šo pabalstu piešķiršanu”, un, no otras puses, ka minētajā likumā ir noteikts, ka “tiesības uz pabalstu kā kompensāciju un tā izmaksa ir balstīta uz spēkā esošu kompetentās iestādes lēmumu par šo tiesību atzīšanu”, apstiprinot Slovākijas valdības viedokli, ka“administrācijai ir rīcības brīvība, piešķirot attiecīgos pabalstus” ( 19 ). Ņemot vērā iesniedzējtiesas šaubas, Tiesa tādējādi var lietderīgi atgādināt, ka, lai izslēgtu šo secinājumu 26. punktā minētā pirmā nosacījuma izpildi, saņēmēja individuālo vajadzību diskrecionārajam novērtējumam vispirms ir jābūt saistītam ar tiesībām pieprasīt attiecīgo pabalstu ( 20 ).

43.

Līdz ar to, manuprāt, ir jāsecina, ka pirmais nosacījums, kas minēts šo secinājumu 26. punktā, ir izpildīts.

44.

Attiecībā uz otro nosacījumu ir jānosaka, vai pamatlietā aplūkotā personīgā palīdzība ir uzskatāma vai ir jāpielīdzina“slimības pabalstam” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

45.

Kā jau esmu norādījis, Tiesa daudzos gadījumos ir nolēmusi, ka pabalsti, kuru mērķis ir uzlabot veselības stāvokli un aprūpējamo personu dzīvi, būtībā ir paredzēti, lai papildinātu veselības apdrošināšanas pakalpojumus, un tādēļ tie ir pielīdzināmi “slimības pabalstiem” šī panta izpratnē ( 21 ).

46.

Kā to norādīja arī Somijas un Zviedrijas valdības savos rakstveida apsvērumos, personīgo palīdzību, kas paredzēta Likumā par pakalpojumiem personām ar invaliditāti, manuprāt, nevar uzskatīt par tādu, kas paredzēta, lai uzlabotu ar invaliditāti saistīto stāvokli vai saņēmēja veselību. Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Likuma par pakalpojumiem personām ar invaliditāti 1. pantu tā “mērķis ir veicināt iespējas, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot kopā ar citiem kā līdzvērtīgi sabiedrības locekļi un būt aktīvi, kā arī nepieļaut un novērst neērtības un šķēršļus invaliditātes dēļ”. Turpinājumā saskaņā ar Likuma par pakalpojumiem personām ar invaliditāti 8.c pantu personīgā palīdzība ir paredzēta, lai palīdzētu personām ar smagu invaliditāti izdarīt pašām savu izvēli, veicot šajā pantā uzskaitītās darbības, proti, ikdienas aktivitātes, darbu un mācības, izklaidi, sociālo līdzdalību vai sociālo mijiedarbību. Visbeidzot, kā norādījusi Somijas valdība, sagatavošanās darbi Likumam par pakalpojumiem personām ar invaliditāti apstiprina, ka vajadzība pēc palīdzības, kas saistīta ar aprūpi, ārstēšanu vai uzraudzību, ir skaidri izslēgta no personīgās palīdzības piemērošanas jomas.

47.

Tāpēc personīgās palīdzības mērķis nav medicīniska rakstura pretēji Somijas bērna (invalīda) aprūpes pabalstam (lapsen hoitotu), kas bija priekšmets lietā, kurā tika taisīts 2007. gada 18. oktobra spriedums Komisija/Parlaments un Padome (C‑299/05, EU:C:2007:608, 57.–59. punkts) un kuru Tiesa uzskatīja par slimības pabalstu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta (tagad Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts) izpratnē. Faktiski šī pabalsta mērķis bija dot iespēju bērnu ar invaliditāti vecākiem nodrošināt aprūpi, uzraudzību un attiecīgā gadījumā bērnu ar invaliditāti rehabilitāciju.

48.

Tādēļ šajā posmā ir jāpārbauda, vai personīgā palīdzība, kas paredzēta nevis lai uzlabotu personu ar smagu invaliditāti veselības stāvokli, bet tikai, es atzīšu, “aprūpējamo personu dzīvi”, judikatūras, kas minēta šo secinājumu 45. punktā, izpratnē var tikt pielīdzināta “slimības pabalstam” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

49.

Kā jau esmu norādījis, aprūpes risks nav tieši ietverts Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā.

50.

Judikatūrā Tiesa ir pielīdzinājusi slimības pabalstiem tādus pabalstus, kas tiek sniegti saskaņā ar aprūpes apdrošināšanas sistēmām, ciktāl šo pabalstu mērķis ir uzlabot aprūpējamo personu veselības stāvokli un dzīvi. Šajās lietās neatkarīgi no šo sistēmu finansēšanas veida runa bija par tādu izdevumu segšanu, kas radušies personas aprūpes stāvokļa dēļ un kas attiecas, vismaz vienlaicīgi, uz personai sniegto aprūpi un šādas personas ikdienas dzīves uzlabošanu, piemēram, nodrošinot tai aprīkojumu vai trešo personu palīdzību ( 22 ). Šāda pieeja netika mainīta ar 2017. gada 1. februāra spriedumu Tolley (C‑430/15, EU:C:2017:74), uz ko atsaucas Komisija, apgalvojot, ka Tiesa šī sprieduma 53. punktā uzstāja tikai uz vienu mērķi, kas ietvēra personu, kuras ir atkarīgas no šajā lietā apskatāmā uzturēšanas pabalsta invalīdiem “atkarības” komponenta, dzīves uzlabošanu. Faktiski, no vienas puses, šī pabalsta “atkarības” komponents bija paredzēts, lai segtu papildu izmaksas, kuras saistītas ar noteiktu aprūpes veidu vai nespēju vai gandrīz nespēju staigāt ( 23 ), kas, manuprāt, izskaidro tā saistību ar “slimības pabalstiem”. No otras puses, iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi galvenokārt bija par to, vai šī pabalsta “atkarības” komponents ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst “slimības pabalstu” kvalifikācijā, nevis pabalstu, kas paredzēti risku saistībā ar invaliditāti vai vecumu segšanai, uz kuriem pašiem attiecas Regula Nr. 883/2004, kvalifikācijā.

51.

Katrā ziņā es uzskatu, ka Tiesai vajadzētu izvairīties tādus pabalstus kā šajā lietā pielīdzināt slimības pabalstiem, kuru mērķis ir vienīgi uzlabot personu ar smagu invaliditāti ikdienas dzīvi, vismaz neietverot aprūpi vai aprīkojuma iegādi, lai uzlabotu šādu personu veselības stāvokli. Ja Tiesa nolemtu pieņemt šādu nostāju, tad tā rezultātā atkarības risks pats par sevi tiktu iekļauts Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta izsmeļošajā sarakstā un tādējādi arī šīs regulas piemērošanas jomā, ko Savienības likumdevējs, lai gan ir bijuši vairāki grozījumi, kas laika gaitā tika izdarīti saistībā ar Savienības tiesisko regulējumu valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā, atteicās darīt. Es nevaru mudināt Tiesu veikt šādu soli, riskējot izkropļot jēdzienu “slimības pabalsti” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

52.

Tādēļ es uzskatu, ka personīga palīdzība, kas paredzēta personas ar smagu invaliditāti izmaksu segšanai ikdienas darbībās, piemēram, iepirkšanās, tīrīšanas un veļas mazgāšanai, lai šī ekonomiski neaktīvā persona varētu iegūt augstāko izglītību, nevar tikt pielīdzināta “slimības pabalstam” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

53.

Šādos apstākļos, pretēji Čehijas Republikas valdības un Komisijas priekšlikumam, nav vajadzības paust nostāju par to, vai Likumā par pakalpojumiem personām ar invaliditāti paredzētā personiskā palīdzība ir jāklasificē kā “slimības pabalsti”“naudā” vai “natūrā” Regulas Nr. 883/2004 izpratnē, jo, manuprāt, šāda palīdzība neietilpst šīs regulas darbības jomā.

54.

Tādēļ šajā stadijā ir jāpārbauda otrais un trešais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums, kas uzdoti konkrēti gadījumā, ja personiskā palīdzība neietilptu Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā.

55.

Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 20. un 21. pants, ciktāl tie ietver Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā, nepieļauj, ka Somijas rezidentam, kāds ir prasītājs pamatlietā, viņa dzīvesvietas pašvaldība atsaka tādu personīgu palīdzību, kāda ir paredzēta Likumā par pakalpojumiem personām ar invaliditāti, pamatojoties uz to, ka viņš uzturas citā dalībvalstī, lai tur iegūtu augstāko izglītību.

56.

Šie jautājumi ir balstīti uz diviem pieņēmumiem.

57.

Pirmkārt, nav strīda par to, ka prasītājs pamatlietā saglabāja savu dzīvesvietu Somijā Kotikuntalaki (11.3.1994/201) (1994. gada 11. marta Likums par dzīvesvietas pašvaldību, turpmāk tekstā – “Likums par dzīvesvietas pašvaldību”) izpratnē un ka iknedēļas uzturēšanās Igaunijā ir tikai īslaicīga studiju mērķiem, jo iesniedzējtiesa konstatēja, ka prasītājam pamatlietā katru nedēļas nogali bija jāatgriežas savā dzīvesvietas pašvaldībā.

58.

Otrkārt, iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka atšķirībā no darījumu brauciena un atvaļinājuma studiju mērķa pamatojums nav viens no tiem, kas ļauj attiecīgajai personai saņemt personīgu palīdzību ārzemēs. Protams, Somijas valdība savos rakstveida apsvērumos tāpat kā iesniedzējtiesā apstrīdēja šo valsts tiesību interpretāciju, apgalvojot, ka Likums par pakalpojumiem personām ar invaliditāti neaizliedz pašvaldībai īstenot savu rīcības brīvību, piešķirot personīgu palīdzību tādā situācijā, kāda ir pamatlietā. Tomēr neatkarīgi no šī novērojuma pamatotības saskaņā ar pilnvaru sadalījumu, kāds izriet no LESD 267. panta, Tiesai nav jāiejaucas valsts tiesību interpretācijā, ko sniegusi iesniedzējtiesa, kurai ir ekskluzīva kompetence to darīt ( 24 ).

59.

No šiem precizējumiem izriet, ka prasītājs pamatlietā, būdams Somijas pilsonis, ir Eiropas Savienības pilsonis saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu un tādēļ viņš var atsaukties, tostarp attiecībā uz savu izcelsmes valsti, uz tiesībām, kādas ir saistītas ar šādu statusu ( 25 ).

60.

Šis statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, ja viņi atrodas situācijā, kas ietilpst LESD materiālās piemērošanas jomā ( 26 ).

61.

Savienības tiesību piemērošanas jomā tostarp ietilpst arī tādas situācijas, kuras saistītas ar LESD paredzēto pamatbrīvību īstenošanu, īpaši attiecībā uz LESD 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ( 27 ).

62.

Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs noteiktiem valsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums ( 28 ).

63.

Vairākas lietas, kurās Tiesa atsaucās uz iepriekš minēto judikatūru, attiecās uz pabalstu izglītībai vai mācībām, kura piešķiršana bija atkarīga no tā, vai ir izpildīts kritērijs par minimālo uzturēšanos tās dalībvalsts teritorijā, kas to piešķīrusi, un kuru attiecīgie studenti neizpildīja ( 29 ).

64.

Ņemot vērā šo tendenci judikatūrā, šai lietai ir divas īpašas iezīmes. Pirmkārt, personiskā palīdzība netiek piešķirta tikai studijām, bet gan personu ar smagu invaliditāti sociālajai un ekonomiskajai integrācijai, lai tās varētu īstenot “savus lēmumus”, tai skaitā studēt ( 30 ). Otrkārt, prasītājam pamatlietā tika liegta personīga palīdzība no Espo pašvaldības, jo viņš iegūst augstāko izglītību Tallinā, kā rezultātā viņš parasti uzturas Igaunijā. Tomēr, kā es jau iepriekš norādīju, iesniedzējtiesa noraidīja šo pieeju, uzskatot, ka prasītājs pamatlietā saglabā savu dzīvesvietu Espo pašvaldībā Likuma par dzīvesvietas pašvaldību izpratnē, ko turklāt atzina Somijas valdība savos rakstveida apsvērumos.

65.

Tāpēc šķiet, ka personīgā palīdzība tika atteikta vienīgi tāpēc, ka augstākās izglītības studijas, kuras vēlas īstenot prasītājs pamatlietā ‐ kurš turklāt ir izpildījis visus pārējos nosacījumus, lai saņemtu šādu palīdzību, – tika veiktas citā dalībvalstī, nevis Somijas Republikā.

66.

Kā atzīst Somijas un Zviedrijas valdības, šāds atteikums ierobežo tiesības, ko garantē LESD 21. panta 1. punkts, lai ikviens Savienības pilsonis varētu brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī. Faktiski, kā Tiesa jau ir atzinusi, Līgumā piedāvātās iespējas attiecībā uz Savienības pilsoņu pārvietošanos nevarētu tikt efektīvi izmantotas, ja dalībvalsts pilsonim varētu tikt liegts tās izmantot tādu šķēršļu dēļ, kurus viņa dzīvošanai citā dalībvalstī rada viņa izcelsmes valsts tiesiskais regulējums, sodot viņu par šo tiesību izmantošanu ( 31 ).

67.

Šāds vienas no Līgumā garantētajām pamatbrīvībām ierobežojums no Savienības tiesību skatupunkta var tikt attaisnots vienīgi tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības, un ir samērīgs ar mērķi, ko ar valsts tiesībām leģitīmi ir gribēts sasniegt ( 32 ).

68.

Šajā ziņā, atsaucoties uz 2011. gada 21. jūlija sprieduma Stewart (C‑503/09, EU:C:2011:500) 89. un 90. punktu, iesniedzējtiesa savā lūgumā norāda divus iespējamos attaisnojumus. Pirmkārt, ierobežojums varētu būt pieļaujams kā sekas pašvaldības pienākumam uzraudzīt personiskās palīdzības organizēšanu. Otrkārt, ierobežojot personiskās palīdzības sniegšanu ar Somijas teritoriju, varētu saglabāt personīgās palīdzības režīma saskaņotību un efektivitāti, tostarp attiecībā uz pašvaldības spēju izvēlēties piemērotu kārtību tās organizēšanai un sniegšanai.

69.

Lai gan ne Čehijas Republikas valdība, ne Komisija nav paudusi nostāju par šo jautājumu un Somijas valdība uzskata, ka neviens vispārējo interešu apsvērums nevar pamatot pamatlietā apstrīdēto ierobežojumu, Zviedrijas valdība uzskata, ka pašvaldībai noteiktie uzraudzības pienākumi un sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālais līdzsvars pamato to, ka personiskās palīdzības piešķiršana ir ierobežota ar Somijas teritoriju.

70.

Manuprāt, uzreiz jānorāda uz zināmu neskaidrību vispārējo interešu mērķos, kādus ir izklāstījusi iesniedzējtiesa. Atsaucoties uz 2011. gada 21. jūlija sprieduma Stewart (C‑503/09, EU:C:2011:500) 89. un 90. punktu, iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka šie mērķi ir tādi, kas sastāv no patiesas saiknes nodrošināšanas starp palīdzības pieprasītāju un kompetento dalībvalsti un no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara nodrošināšanas, vienlaikus īpaši pievēršot uzmanību personiskās palīdzības sistēmas saskaņotībai un efektivitātei, kas līdz ar to ir tāds attaisnojošs pamats, uz kādu, šķiet, bieži atsaucas dalībvalstis savu nodokļu sistēmu piemērošanas kontekstā, bet tas nekādā ziņā neizriet no sprieduma, kuru tā ir pieminējusi.

71.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa 2011. gada 21. jūlija sprieduma Stewart (C‑503/09, EU:C:2011:500) 89. un 90. punktā ir atzinusi, ka valsts tiesiskā regulējuma mērķi, kas ir paredzēti, lai radītu faktisku saikni starp īstermiņa darbnespējas pabalsta jauniešiem invalīdiem pieprasītāju un kompetento dalībvalsti, tāpat kā lai saglabātu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru, principā ir leģitīmi mērķi, ar kuriem var attaisnot LESD 21. pantā noteikto tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ierobežojumus.

72.

Šajā lietā Tiesa secināja, ka nosacījumi par [pabalsta] pieprasītāja uzturēšanos valsts teritorijā (Apvienotajā Karalistē) gan pirms viņa pieteikuma, gan arī pēc pieteikuma iesniegšanas nevarēja tikt pamatoti ar abiem iepriekš minētajiem mērķiem ( 33 ). Turklāt Tiesa it īpaši uzskatīja, ka, lai arī darbnespējas pabalsta pieprasītājs uzturējās citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē (šajā gadījumā Spānijā), ar Apvienotās Karalistes teritoriju pastāvošo “faktisko un pietiekamo saikni” varēja pierādīt citi faktori bez pieprasītāja uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā pirms prasības iesniegšanas, tādi kā attiecības starp šo pieteikuma iesniedzēju un šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmu vai ģimenes attiecības ( 34 ). Turklāt Tiesa arī ir nospriedusi, ka šis novērtējums ir spēkā arī attiecībā uz mērķi nodrošināt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru, jo faktiskā un pietiekamā saikne starp pieteikuma iesniedzēju un kompetento dalībvalsti ļauj pēdējai minētajai nodrošināt, ka ekonomiskais slogs saistībā ar attiecībā pabalsta izmaksu nekļūs nesamērīgs ( 35 ).

73.

Manuprāt, secinājums, kādu Tiesas ir izdarījusi šajā spriedumā, ir vēl jo vairāk piemērojams pamatlietā. Riskējot atkārtoties, ir skaidrs, ka A saglabāja pastāvīgo dzīvesvietu tajā pašvaldībā, kurā viņš lūdza personīgu palīdzību, un ka viņš tur katru nedēļu atgriezās studiju laikā Igaunijā. Tādēļ, manuprāt, nevar sekmīgi apgalvot, ka šī pašvaldība varētu saskarties ar īpašām grūtībām, uzraugot atbilstību nosacījumiem un šīs palīdzības organizēšanas un sniegšanas kārtību. Turklāt iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādu informāciju par šķēršļiem, ar kuriem pašvaldība tālāk saskartos, kontrolējot personīgās palīdzības izmantošanas nosacījumu izpildi tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, salīdzinājumā ar situāciju, ko atļauj Somijas tiesību akti, ja Somijas rezidents ārvalstīs izmanto identisku personīgo palīdzību darījumu vai atpūtas braucienos ( 36 ).

74.

Turklāt jāatzīmē, ka Somijas valdība ir skaidri norādījusi, ka patlaban nav norādes uz to, ka personīgas palīdzības piešķiršana tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, varētu apdraudēt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas līdzsvaru. Bez konkrētas papildu norādes no iesniedzējtiesas puses, kas liecina par šādu draudu esamību, manuprāt, ir lietderīgi ņemt vērā šādu secinājumu.

75.

Līdz ar to es uzskatu, ka tādos apstākļos kā pamatlietā neviens no iesniedzējtiesas izvirzītajiem mērķiem nevar attaisnot brīvas pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumu tādam Savienības pilsonim kā A.

76.

Šādos apstākļos nav jālemj par Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. panta interpretāciju, ko arī ir lūgusi iesniedzējtiesa, jo tā nevar mainīt atbildi, ko es piedāvāju sniegt uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu.

77.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu uz Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: