1.

Šī lieta uzskatāmi parāda, kādas problēmas personām, kurām nepieciešama tiesību aizsardzība, var radīt tas, ka Eiropas Komisija savu uzdevumu veikšanai piesaista aģentūru, šajā gadījumā Inovācijas un tīklu izpildaģentūru (Innovation and Networks Executive Agency, turpmāk tekstā – “INEA”).

2.

It īpaši tad, ja – kā šajā lietā – notiek slikta komunikācija, – INEA un Komisijai ar attiecīgo personu un arī starp Komisiju un INEA.

3.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi plašu pieteikumu finansējuma saņemšanai 20 miljonu euro apmērā. Ne Komisija, ne INEA apelācijas sūdzības iesniedzējai atsevišķi nenosūtīja lēmumu, ar kuru šis pieteikums bija netieši noraidīts. Šis Komisijas lēmums ar atlasīto priekšlikumu sarakstu tika pieņemts 2015. gada 31. jūlijā un kļuva pieejams tiešsaistē tikai trīs mēnešus vēlāk.

4.

Tā vietā INEA apelācijas sūdzības iesniedzējai 2015. gada 17. jūlijā – proti, divas nedēļas pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas datuma – nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, kurā tā, norādot iemeslus, informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par to, ka tās priekšlikums nav iekļauts pagaidu sarakstā ar projektiem, kuriem tiek piešķirts finansējums. Šajā paziņojumā INEA – ko ar nožēlu atzīst arī Komisija – sniedza nepareizu informāciju par pārskatīšanas iespējām, radot iespaidu, ka Komisija jau ir pieņēmusi lēmumu un jau ir sācies termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai.

5.

Acīmredzami šī elektroniskā pasta vēstule lika apelācijas sūdzības iesniedzējai celt prasību un apmulsināja to tādējādi, ka prasības pieteikums ir vērsts pret “Komisijas 2015. gada 17. jūlija – proti, elektroniskā pasta vēstules datuma – lēmumu” un prasības pieteikumā nav konsekventi norādīts apstrīdētā akta nosaukums. Atbildot uz to, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Sīkāk neanalizējot prasības priekšmetu, Vispārējā tiesa ar 2016. gada 11. oktobra rīkojumu ( 2 ) atzina, ka prasība ir vērsta pret elektroniskā pasta vēstuli, un apmierināja Komisijas iebildi par nepieņemamību, – Komisija neesot apstrīdētā akta autore, un apstrīdētajam aktam esot vienīgi pagaidu raksturs.

6.

Šis Vispārējās tiesas rīkojums tiek pārsūdzēts šajā apelācijas tiesvedībā. Tā dod Tiesai iespēju uzsvērt, cik svarīgi ir lietderīgi interpretēt prasības pieteikumu efektīvas tiesību aizsardzības īstenošanai. It īpaši ņemot vērā, ka šajā lietā attiecīgā persona tika maldināta tieši sliktas komunikācijas dēļ.

7.

Turklāt ir jānorāda, ka pašlaik apelācijas sūdzības iesniedzēja ir cēlusi papildu prasību Vispārējā tiesā, pārformulējot savu prasījumu. Tajā tā prasa atcelt “Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu [..], ar kuru nosaka to piedāvājumu [priekšlikumu] sarakstu, kas tikuši atlasīti [..]” ( 3 ). Arī šajā tiesvedībā Komisija ir izvirzījusi iebildi par nepieņemamību, šoreiz pamatojoties uz to, ka prasība nav celta termiņā. Lai arī tas nav būtisks elements šīs apelācijas sūdzības izvērtēšanai, tomēr tas papildus uzsver, cik nozīmīgi ir lietderīgi interpretēt prasības pieteikumu efektīvas tiesību aizsardzības īstenošanai. Šādā gadījumā tiktu aiztaupīta papildu prasība, izvairoties no tā, ka, neraugoties uz divām prasībām, tiesā vispār pēc būtības netiek pārbaudīta Komisijas akta likumība.

8.

Padomes Regulā (EK) Nr. 58/2003 (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus ( 4 ), ir ietverts izpildaģentūru izveides un darbības tiesiskais regulējums. Šīs regulas 3. panta 1. punktā Komisijai ir piešķirta iespēja izmantot izpildaģentūru, lai uzticētu tai veikt konkrētus ar vienas vai vairāku Kopienas programmu pārvaldību saistītus uzdevumus. Saskaņā ar regulas 4. panta 2. punktu izpildaģentūrām ir juridiskas personas statuss. Regulas 6. pantā ir norādīti uzdevumi, kurus Komisija var uzticēt izpildaģentūrām; izņemot uzdevumus, kur politiskās izvēles īstenošanai praksē ir nepieciešama diskrecionāra vara. Sīkāka informācija par šo deleģēšanu ir jānosaka deleģēšanas aktā.

9.

Pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 58/2003, ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2013/801/ES ( 5 ) (2013. gada 23. decembris) tika izveidota INEA. Kā Eiropas Transporta tīkla izpildaģentūras pārņēmējai INEA it īpaši tika uzticēta Savienības programmas “Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (Connecting Europe Facility, turpmāk tekstā – “EISI)” konkrētu daļu pārvaldība.

10.

Savienības programmas EISI mērķis ir paātrināt ieguldījumus Eiropas komunikāciju tīklos. Šim nolūkam transporta nozarē pieejamie līdzekļi 2014.–2020. gadā ir 22 miljardi euro ( 6 ).

11.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1316/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un (EK) Nr. 67/2010 ( 7 ), 18. pantā ir noteikts:

“Savienības finansiālās palīdzības piešķiršana

1.   Atbilstoši katram uzaicinājumam iesniegt priekšlikumus [..] Komisija saskaņā ar 25. pantā minēto pārbaudes procedūru pieņem lēmumu par finansiālās palīdzības apjomu, ko piešķir izvēlētajiem projektiem vai projektu daļām. [..]

2.   Komisija paziņo saņēmējiem un attiecīgajām dalībvalstīm par jebkādu piešķiramo finansiālo palīdzību.”

12.

Regulas (ES) Nr. 1316/2013 25. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisijai palīdz EISI koordinēšanas komiteja.

13.

Attiecībā uz pārbaudes procedūru Regulas (ES) Nr. 1316/2013 25. panta 2. punktā ir ietverta atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu ( 8 ), 5. pantu, kurā ir noteikts:

“1.   Ja piemēro pārbaudes procedūru, komiteja sniedz atzinumu [..]

2.   Ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas akta projektu.”

14.

Regulas (ES) Nr. 182/2011 preambulas 11. apsvērumā ir uzsvērts, ka pārbaudes procedūrai būtu jānodrošina, “ka Komisija nevar pieņemt īstenošanas aktus, ja tie nav saskaņā ar komitejas atzinumu, izņemot ļoti īpašos apstākļos [..]”.

15.

Komisijas Lēmumā C(2013) 9235 final (2013. gada 23. decembris), ar ko Inovācijas un tīklu izpildaģentūru pilnvaro veikt uzdevumus saistībā ar Savienības programmu īstenošanu transporta, enerģētikas un telekomunikāciju infrastruktūras jomā, kā arī transporta un enerģētikas pētniecības un inovācijas jomā, ietverot jo īpaši Savienības vispārējā budžetā iekļauto apropriāciju īstenošanu, ir precizēti attiecīgie Komisijas un INEA uzdevumi.

16.

Lēmuma 5. panta “Komisijai rezervētie uzdevumi” 2. punktā ir noteikts, ka INEA it īpaši neveic šādus uzdevumus:

“[..] finansiālās palīdzības piešķiršanas lēmumu un šo lēmumu iespējamo grozījumu pieņemšana saistībā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu [..]”

Lēmuma I pielikuma B daļā ir noteikts, ka INEA tiek uzticēti šādi uzdevumi:

“[..]

17.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja Spliethoff’s Bevrachtingskantoor BV (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) ir Nīderlandē dibināts uzņēmums, kura flotē ir 50 kravas kuģi.

18.

2014. gada 11. septembrīINEA uzaicināja iesniegt priekšlikumus saistībā ar EISI transporta nozarē. Prioritāte bija paredzēta priekšlikumiem par videi nekaitīgu pasākumu atbalstu saistībā ar “jūras maģistrāļu” (motorways of the Sea) attīstību ( 9 ).

19.

2015. gada 25. februārī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza priekšlikumu. Tas it īpaši bija par divdesmit piecu tās kuģu, kuri kuģo jūras maģistrālēs Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, aprīkošanu ar izplūdes gāzu attīrīšanas sistēmām.

20.

Priekšlikumu atlase tika veikta divos posmos, – vispirms notika ārējais atlases posms, piesaistot neatkarīgus ekspertus, tam sekoja iekšējais atlases posms Komisijas kompetentā ģenerāldirektorāta vadībā. Pēc tam atbilstoši šai procedūrai atlasīto priekšlikumu saraksts tika iesniegts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1316/2013 25. pantu paredzētajai EISI koordinēšanas komitejai, kura sniedza pozitīvu atzinumu.

21.

2015. gada 17. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja no INEA saņēma šāda satura elektroniskā pasta vēstuli (turpmāk tekstā – “2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule”):

“[..] atbilstīgie priekšlikumi ir izvērtēti, un Komisija ir sagatavojusi sarakstu ar priekšlikumiem, kuri ir atlasīti Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai. 2015. gada 10. jūlijā EISI koordinēšanas komiteja, kurā ir dalībvalstu pārstāvji, sniedza pozitīvu atzinumu par šo pagaidu sarakstu.

Ar nožēlu mēs Jūs informējam, ka iepriekš minētajā procedūrā Jūsu pieteikums tika noraidīts šādu iemeslu dēļ:

[seko iemeslu uzskaitījums]

Pašlaik notiek procedūras posmi, lai Eiropas Komisija varētu pieņemt lēmumu par dotāciju atlasi un piešķiršanu [..]. Maz ticamā gadījumā, ka šā lēmuma pieņemšanas rezultātā tiks izdarīti grozījumi saistībā ar Jūsu priekšlikumu, Jūs par to informēsim atsevišķi elektroniskā pasta vēstulē.

[..]

Jebkura [pieprasījuma, atbildes vai sūdzības] mērķis vai sekas nav pagarināt ar šo vēstuli paziņotā Komisijas lēmuma atcelšanas termiņu, kurš ir 2 mēneši pēc šīs vēstules saņemšanas. [Seko norāde uz Eiropas Savienības Vispārējo tiesu kā kompetento tiesu, norādot adresi]. [..]”

22.

2015. gada 31. jūlijā Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu C(2015) 5274 final, ar kuru nosaka to priekšlikumu sarakstu, kas ir atlasīti Savienības finanšu atbalsta saņemšanai pēc 2014. gada 11. septembrī izsludinātā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) daudzgadu darbības programmu finansiālās palīdzības sniegšanai transporta nozarē (turpmāk tekstā – “2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmums”). Šā lēmuma vienīgajā pantā ir noteikts:

“Tiek apstiprināts pielikumā minētais saraksts ar ES finanšu atbalstam izraudzītajiem kopīgu interešu projektiem EISI jomā, kā arī tajā aprēķinātās pasākumu kopējās attiecināmās izmaksas, finanšu atbalsta procentuālā daļa no aprēķinātajām kopējām attiecināmajām izmaksām un finanšu atbalsta attiecīgās maksimālās summas.”

23.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas projekts nav iekļauts atlasīto projektu sarakstā.

24.

2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmums 2015. gada 12. oktobrī tika publicēts Komisijas Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē un 2015. gada 14. oktobrī – INEA tīmekļa vietnē.

25.

2015. gada 25. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt “Komisijas 2015. gada 17. jūlija lēmumu noraidīt [tās] piedāvājumu [priekšlikumu]”. Šī prasība tika reģistrēta Vispārējās tiesas kancelejā ar numuru T‑564/15.

26.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja divus pamatus. Pirmkārt, tā apgalvoja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tās priekšlikuma vērtējumā. Otrkārt, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā ir izvēlējusies nevis apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšlikumu, bet gan citus, līdzīgus priekšlikumus, lai gan neesot saskatāms šādas atšķirīgas attieksmes pamatojums.

27.

2015. gada 18. decembrī Komisija ar atsevišķu procesuālo rakstu izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Šis procesuālais raksts apelācijas sūdzības iesniedzējai tika izsniegts 2016. gada 12. februārī.

28.

Iebildi par nepieņemamību Komisija pamatoja ar diviem argumentiem. Pirmkārt, strīdīgā 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule esot tikai sagatavojošs akts un tādēļ neesot apstrīdams akts. Otrkārt, pret Komisiju nevarot vērst prasību, jo apstrīdētā tiesību akta autore esot nevis Komisija, bet gan INEA.

29.

2016. gada 21. marta apsvērumos par iebildi par nepieņemamību apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstulē tā tika informēta par galīgo Komisijas lēmumu noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšlikumu vai katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja tā varēja interpretēt šo vēstuli. Lai gan 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstuli nosūtīja INEA, tomēr ar to tikai tika paziņots Komisijas lēmums, pret kuru tā vēršas ar šo prasību. Principā tās prasība katrā ziņā esot jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas arī uz 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

30.

Rakstveida procesā pieņemtajā rīkojumā Vispārējā tiesa apmierināja Komisijas iebildi par nepieņemamību un tādējādi noraidīja šo prasību kā nepieņemamu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”) ( 10 ).

31.

Pārsūdzētā rīkojuma 9. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība ir vērsta pret “2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstuli”. Pamatojoties uz šādu prasības pieteikuma izpratni, Vispārējā tiesa secināja, ka pret Komisiju vērstā prasība nav pieņemama, jo 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstuli sūtīja nevis Komisija, bet gan INEA. Prasība neesot pieņemama arī tāpēc, ka tā nav vērsta pret galīgu lēmumu. Tas esot pieņemts tikai ar Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu. Visbeidzot, prasība arī vēlāk nevarot tikt papildināta tā, ka tā attiecas arī uz Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

32.

Ar 2016. gada 8. decembra procesuālo rakstu apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto rīkojumu un lūdz:

33.

Ar 2017. gada 16. februāra procesuālo rakstu Komisija lūdz:

34.

Tiesā par apelācijas sūdzību tika iesniegti rakstveida apsvērumi.

35.

Apelācijas sūdzības pamatojumā prasītāja norāda trīs pamatus. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo atzina, ka prasība ir nepieņemama tādēļ, ka tā ir vērsta pret Komisiju, kas nav apstrīdētā akta autore. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vēl vienu kļūdu tiesību piemērošanā, jo atzina, ka prasība ir nepieņemama tādēļ, ka apstrīdētais akts nav galīgs lēmums. Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo atteicās uzskatīt prasību atcelt tiesību aktu par tādu, kas attiecas uz 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

36.

Es ierosinu pirmo un trešo apelācijas pamatu izvērtēt kopā un atzīt, ka prasība bija vērsta nevis pret INEA elektroniskā pasta vēstuli, bet pret Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu. Ar šādu pamatojumu pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ. Tādēļ vairs nav nozīmes otrajam apelācijas pamatam. Tomēr vispirms es pievērsīšos Komisijas iebildumiem pret apelācijas sūdzības pieņemamību.

37.

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzība kopumā nav pieņemama. Atkārtojot pirmajā instancē izvirzītos argumentus un minot jaunus faktus, tās mērķis esot panākt, lai Tiesa veiktu atkārtotu vērtējumu.

38.

Mani šis arguments nepārliecina.

39.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda pārsūdzētā Vispārējās tiesas nolēmuma strīdīgās daļas un juridiskie argumenti, kas īpaši pamato šo sūdzību. Apelācijas sūdzība, kurā tikai burtiski ir atkārtoti vai reproducēti pamati un argumenti, kuri iepriekš iesniegti Vispārējā tiesā, tostarp tādi, kas balstīti uz faktiem, ko šī tiesa skaidri noraidījusi, neatbilst prasībām par pamatojuma sniegšanu, kas izriet no šiem noteikumiem ( 11 ).

40.

Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādi pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu ( 12 ). Tas tādēļ, ka apelācijā ir jāpārskata tieši Vispārējās tiesas juridiskie argumenti par pirmajā instancē izteiktajiem apgalvojumiem.

41.

Šajā lietā – pretēji Komisijas apgalvojumiem – nevar pierādīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja principā vienīgi atkārto jau pirmajā instancē iesniegtos argumentus, neizvirzot argumentus pret būtisku daļu no pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma.

42.

Tiktāl, ciktāl Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedz jaunus faktus vai argumentus vai citu iemeslu dēļ rodas šaubas par apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu pieņemamību, es pie tā attiecīgā gadījumā atgriezīšos, izvērtējot katru apelācijas pamatu.

43.

Saistībā ar pirmā apelācijas pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atzīstot, ka apstrīdētā lēmuma autore ir INEA, ir pieļāvusi kļūdu. Tādēļ tā esot atzinusi, ka prasība, kas bija vērsta pret Komisiju, ir vērsta pret nepareizu adresātu. Šā apelācijas pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pat tad, ja par apstrīdētā akta autori būtu uzskatāma INEA, tas tāpat būtu uzskatāms pa Komisijas lēmumu un tādēļ prasība būtu pieļaujami vērsta pret Komisiju. Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atsakoties uzskatīt tās prasību par tādu, kas ir vērsta (arī) pret Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu, ir pieļāvusi kļūdu.

44.

Komisija pret to iebilst. Noraidot pret Komisiju vērsto prasību kā nepieņemamu, Vispārējā tiesa esot rīkojusies pareizi. Turklāt Vispārējā tiesa pamatoti neesot atzinusi, ka prasības priekšmets ietver arī Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu. Komisija arī apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija tiktāl, ciktāl tā atsaucas uz atvainojamu maldību, ir jauna un tāpēc nepieņemama. Tāpat neesot pieņemami, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā atsaucas uz 2015. gada 20. oktobra pārrunām ar Komisiju, ko tā nav minējusi pirmajā instancē.

45.

Pirmais un trešais apelācijas pamats būtībā attiecas uz to, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka prasība ir vērsta pret INEA, un ka, otrkārt, Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, neatzīstot prasību par tādu, kas ir vērsta pret Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

46.

Es nevaru saskatīt elementus, kuri varētu īpaši pamatot pirmā un trešā apelācijas pamata nepieņemamību. It īpaši nevar piekrist Komisijas minētajiem nepieņemamības pamatiem. Tam, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā var pieļaujami atsaukties uz pārrunām ar Komisiju vai atvainojamu maldību, nav nozīmes, jo neatkarīgi no tā apelācijas pamati ir jāapmierina.

47.

Galvenā nozīme ir tam, ka Vispārējā tiesa savā rīkojumā nav ņēmusi vērā prasības pieteikuma būtību. Tā kļūdaini ir uzskatījusi ( 13 ), ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdētais akts bija 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule.

48.

Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa kļūdaini ir atzinusi prasības nepieņemamību ( 14 ), jo tā bija vērsta pret Komisiju, nevis pret INEA kā 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstules autori. Tādēļ Vispārējā tiesa ir arī kļūdaini uzskatījusi ( 15 ), ka ir jāgroza prasības priekšmets, lai tajā būtu ietverts 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmums, taču saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu šāda grozīšana šajā lietā nav pieļaujama.

49.

Tomēr, pamatojoties uz savu judikatūru, saskaņā ar kuru apstrīdētā akta konstatācija var netieši izrietēt no prasības pieteikumā minētajām ziņām un no tā argumentācijas kopumā ( 16 ), Vispārējai tiesai būtu bijis jāatzīst, ka nepārprotami pret Komisiju vērstās prasības priekšmets bija nevis 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule kā tāda, bet gan Komisijas 2015. gada 31. jūlija lēmums, ar kuru atlases procedūrā tika noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšlikums.

50.

Ir taisnība, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā prasības pieteikumā ne vienmēr konsekventi norāda apstrīdētā akta nosaukumu. Vispirms tā dēvē apstrīdēto aktu par “Komisijas 2015. gada 17. jūlija lēmumu noraidīt [tās] priekšlikumu [..] (“lēmums”)”. Turpretim turpinājumā prasības pieteikumā ir norādīts, ka 2015. gada 17. jūlijā Komisija tai nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, un apelācijas sūdzības iesniedzēja dēvē šo “2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstuli” par “lēmumu”. Arī prasības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz “lēmumu” un apstrīd tā pamatojumu, izmantojot 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstules tekstu. Prasības pieteikumā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas tikai uz “lēmumu”, kurš ir jāatceļ, ņemot vērā arī “nesniegtu vai nepietiekamu pamatojumu”.

51.

Tomēr, atbildot uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir paskaidrojusi, ka tās skatījumā INEA2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule ir jāsaprot tikai kā Komisijas noraidošā lēmuma paziņojums un ka prasība nepārprotami ir vērsta nevis pret INEA, bet pret Komisiju kā noraidošā lēmuma autori.

52.

Ņemot to vērā, proti, ka, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja tās apstrīdēto aktu nosauc atšķirīgi, tomēr skaidri un saprotami izklāsta savu prasības priekšmeta izpratni procesuālajā rakstā par iebildi par nepieņemamību, Vispārējā tiesa tāpat vien nevarēja uzskatīt, ka prasības priekšmets ir 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule.

53.

Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka 18. un 23. punktā Vispārējā tiesa nepārprotami izsakās, ka prasītājas izpratnē tās prasība ir vērsta nevis pret INEA aktu, bet gan pret Komisijas aktu, par kuru ar pirmo minēto aktu tikai tika paziņots. Šajā saistībā ir arī jānorāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 32.–36. punktā Vispārējā tiesa nepārprotami veic pārbaudi un secina, ka 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstulē minētais Komisijas lēmums vēl nebija galīgs. Tādējādi Vispārējā tiesa nonāk pretrunā savai interpretācijai, ko tā izteikusi par prasības priekšmetu.

54.

Visbeidzot prasība nepārprotami bija vērsta pret Komisiju, kas atbilstoši pašas Vispārējās tiesas juridiskajiem argumentiem ( 17 ) bija arī konsekventi tiktāl, ciktāl no tā izriet, ka tikai Komisija, nevis INEA bija kompetenta lemt par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu atlases procedūrā ( 18 ). Šajā ziņā Vispārējā tiesa prasības priekšmetu interpretē tādējādi, ka saskaņā ar tās apsvērumiem prasība noteikti nevar būt apmierināma.

55.

Turklāt, pareizi interpretējot prasības pieteikumu, Vispārējai tiesai bija jāatzīst, ka prasības priekšmets ietvēra 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

56.

Kā izriet no 49. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, prasības mērķis bija atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru konkursa procedūrā tika noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšlikums.

57.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1316/2013 18. un 25. pantu ( 19 ) Komisija pēc paredzētās pārbaudes procedūras pieņēma 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu, nosakot atlasītos projektus un piešķirtās finansiālās palīdzības apmēru. Apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšlikums nebija viens no atlasītajiem projektiem un līdz ar to netieši tika noraidīts.

58.

Nav nozīmes faktam, ka šajā saistībā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības pieteikumā ir atsaukusies uz Komisijas 2015. gada 17. jūlija – proti, elektroniskā pasta vēstules datuma – lēmumu. Tas neliedz uzskatīt, ka prasības priekšmets ietver Komisijas 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

59.

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka brīdī, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību Vispārējā tiesā, proti, 2015. gada 25. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcībā bija tikai 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstule. Kā atzīst pati Vispārējā tiesa ( 20 ), tās saturs katrā ziņā nebija nepārprotams. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstuli bija sapratusi tādējādi, ka ar to tai ir paziņots Komisijas noraidošais lēmums.

60.

Tomēr prasības celšanas brīdī Komisija jau sen bija pieņēmusi 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

61.

Taču pretēji attiecīgajiem noteikumiem par šo lēmumu netika atsevišķi paziņots apelācijas sūdzības iesniedzējai. Šajā ziņā no Komisijas Lēmuma C(2013) 9235 final (2013. gada 23. decembris), ar ko INEA tika pilnvarota veikt uzdevumus, izriet, ka uzdevumi starp Komisiju un INEA ir sadalīti tā, ka Komisija pieņem galveno lēmumu un INEA nodrošina šā lēmuma atsevišķu paziņošanu attiecīgajai personai ( 21 ).

62.

Nav apstrīdams arī tas, ka 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmums tika publicēts Komisijas Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorāta tīmekļvietnē tikai 2015. gada 12. oktobrī un INEA tīmekļvietnē – 2015. gada 14. oktobrī, tātad tikai dažas nedēļas pēc prasības celšanas.

63.

Šajā ziņā atsaukšanās uz Komisijas 2015. gada 17. jūlija lēmumu ir tikai apelācijas sūdzības iesniedzējas lietots kļūdains apzīmējums, ko var pilnībā izskaidrot ar lietas apstākļiem un kurš nevar pamatot nopietnas šaubas par apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdētā prasības priekšmeta identitāti ( 22 ).

64.

Tādēļ prasības interpretācija, saskaņā ar kuru prasība attiecas uz 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu, principā nav pretrunā arī Komisijas tiesībām uz aizstāvību. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā procesuālajā rakstā, ar kuru tā atbildēja uz Komisijas iebildi par nepieņemamību, ir nepārprotami paskaidrojusi, ka tās prasība ir jāuzskata par tādu, kas vērsta pret 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu.

65.

Visbeidzot Vispārējai tiesai bija jāatzīst, ka tāda prasības priekšmeta interpretācija, kādu nepārprotami lūdza prasītāja, bija arī vienīgā lietderīgā interpretācija.

66.

Kā jau iepriekš norādīts arī 54. punktā, atbilstoši Vispārējās tiesas secinājumiem nebija iespējams apmierināt uz “2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstules” atcelšanu vērstu prasību. Turpinājumā no pārsūdzētā rīkojuma 35. punkta vismaz netieši izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasība atcelt tiesību aktu var tikt vērsta tikai pret 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu. Arī šeit atkal ir redzams, ka Vispārējā tiesa atbalsta prasības pieteikuma interpretāciju, kuras rezultātā, pēc tās ieskatiem, prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

67.

Šajā ziņā prasības interpretācija, saskaņā ar kuru prasība ietver 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu, ir arī vajadzīga, lai garantētu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 23 ).

68.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka prasība ir vērsta pret 2015. gada 17. jūlija elektroniskā pasta vēstuli, nevis pret 2015. gada 31. jūlija Īstenošanas lēmumu, nav ņēmusi vērā prasības pieteikumu un ir kļūdaini noraidījusi prasību kā nepieņemamu.

69.

Pamatojoties uz to, pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, papildus nepārbaudot pirmā apelācijas pamata otro daļu vai otro apelācijas pamatu.

70.

Šādos apstākļos pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ. Tā kā Komisija līdz šim vēl nav izteikusies par lietas būtību, lieta vēl nav gatava izspriešanai un saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu ir jānodod atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek (secinājums a contrario no Reglamenta 184. panta 2. punkta).

71.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai izspriest lietu C‑635/16 P šādi: