1. 

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem ( 2 ) 7. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 3 ) 31. panta 2. punktu.

2. 

Šie lūgumi tika iesniegti divās Maria Elisabeth Bauer un Martina Broßonn tiesvedībās pret viņu mirušo laulāto bijušajiem darba devējiem, proti, attiecīgi pret Stadt Wuppertal (Vācija) un Volker Willmeroth kā uzņēmuma TWI Technische Wartung und Instandsetzung Volker Willmeroth e. K. (turpmāk tekstā – “V. Willmeroth”) īpašnieku par viņu atteikumu izmaksāt viņām finansiālu atlīdzību par apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kuru viņu laulātie pirms savas nāves nebija izmantojuši.

3. 

Darba tiesības katrā ziņā ir viena no galvenajām jomām, kurās uz Savienības izdotajām normām var atsaukties strīdos starp privātpersonām ( 4 ).

4. 

Tai pat laikā direktīvu horizontālas iedarbības neesamība, kas izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras ( 5 ), var šķist esam tāda, kas apgrūtina sociālo pamattiesību konkrētu efektivitāti strīdos, kuri jāizskata valstu tiesām ( 6 ).

5. 

Šis trūkums tomēr var tikt mazināts vai pat neitralizēts, ja Savienības tiesību normai, kurai ir primāro tiesību statuss, precīzāk – Hartas normai, ir īpašības, kas nepieciešamas, lai uz to varētu tieši atsaukties tiesvedībā starp privātpersonām.

6. 

Tāpat kā citas Hartā atzītās sociālās pamattiesības, tās 31. panta 2. punktā nostiprinātās ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir domātas, lai reglamentētu darba attiecības, kuras lielākoties ir privāttiesiskas attiecības. Ņemot vērā, pirmkārt, iepriekš minēto Tiesas judikatūru par direktīvu – kuru Savienības sociālo tiesību jomā ir daudz – horizontālas iedarbības neesamību, un, otrkārt, neseno Tiesas judikatūru, kas šķiet labvēlīga attiecībā uz iespēju strīdos starp privātpersonām atsaukties uz Hartas tiesību normām, kurām ir imperatīvs un pašpietiekams raksturs ( 7 ), nebūt nav pārsteidzoši, ka Tiesas izskatīšanai ir nodots jautājums par to, vai uz Hartas 31. panta 2. punktu var tieši atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai noraidītu tam pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu.

7. 

Šajā ziņā, manuprāt, turpmāko pārdomu izejas punkts ir, ka, lai Hartā atzītās pamattiesības nebūtu vien miris burts, tās principā jāvar aizsargāt, un tātad uz tām atsaukties tieši, dalībvalstu tiesās. Vienīgi jākonstatē arī, ka visas Hartas tiesību normas nav vienlīdz aizsargājamas tiesā. Tādējādi, kad Tiesai jānosaka, vai uz Hartas normu var vai nevar tieši atsaukties valsts tiesā, lai noraidītu tai pretrunā esošu valsts tiesu normu piemērošanu, tai ir jāņem vērā šīs normas formulējums, to skatot saistībā ar paskaidrojumiem par to ( 8 ).

8. 

Šīs lietas liks man turpmāk sekojošajos apsvērumos galvenokārt izklāstīt iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka Hartas 31. panta 2. punktam ir nepieciešamās īpašības, lai uz to varētu atsaukties strīdā starp privātpersonām nolūkā izslēgt tam pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu.

9.

Atbilstoši Hartas 31. panta 2. punktam “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz [..] ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”.

10.

Direktīvas 2003/88 7. pants “Gadskārtējais atvaļinājums” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad izbeidz darba attiecības.”

11.

Šīs direktīvas 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Tomēr no tās 7. panta nekādas atkāpes nav atļautas.

12.

1963. gada 8. janvāraBundesurlaubsgesetz (Federālais likums par atvaļinājumu) ( 9 ), tā 2002. gada 7. maija redakcijā ( 10 ), 7. panta 4. punktā ir noteikts:

”Ja atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanās dēļ vairs nevar pilnībā vai daļēji piešķirt, tad neizmantotais atvaļinājums ir jāatlīdzina naudā.”

13.

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) ( 11 ) 1922. panta 1. punktā “Visu saistību pāreja” ir noteikts:

“Ar personas nāvi (mantojuma atklāšanās) tās manta (mantojums) kopumā pāriet vienai vai vairākām citām personām (mantinieki).”

14.

M. E. Bauer ir sava 2010. gada 20. decembrī mirušā laulātā, kuru nodarbināja Stadt Wuppertal, kas ir publisko tiesību subjekts, vienīgā mantiniece. Stadt Wuppertal noraidīja M. E. Bauer lūgumu izmaksāt viņai atlīdzību 5857,75 EUR apmērā, kas atbilst 25 neizmantotām ikgadējā atvaļinājuma dienām, uz kurām viņas laulātajam bija tiesības viņa nāves dienā.

15.

M. Broßonn ir sava laulātā, kuru no 2003. gada aprīļa nodarbināja V. Willmeroth un kurš nomira 2013. gada 4. janvārī pēc tam, kad kopš 2012. gada jūlija viņam bija darba nespēja slimības dēļ, vienīgā mantiniece. V. Willmeroth noraidīja M. Broßonn lūgumu izmaksāt atlīdzību 3702,72 EUR apmērā, kas atbilst 32 neizmantotām atvaļinājuma dienām, uz kurām viņa nāves dienā bija tiesības viņas laulātajam, kam gadā bija tiesības uz 35 atvaļinājuma dienām.

16.

M. E. Bauer un M. Broßonn abas cēla prasību kompetentajā Arbeitsgericht (Darba lietu tiesa, Vācija), lai panāktu šīs atlīdzības izmaksu. Šīs prasības tika apmierinātas, un Stadt Wuppertal un V. Willmeroth iesniegtās apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem kompetentā Landesarbeitsgericht (Federālās zemes Darba lietu tiesa, Vācija) noraidīja. Stadt Wuppertal un V. Willmeroth par šiem lēmumiem iesniedza Revision [kasācijas] sūdzības Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija).

17.

Savos lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kas pieņemti katrā no šīm divām lietām, iesniedzējtiesa atgādina, ka savā 2014. gada 12. jūnija spriedumā Bollacke (C‑118/13, turpmāk tekstā – “spriedums Bollacke, EU:C:2014:1755) Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus vai praksi, saskaņā ar ko tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeidzas bez tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto apmaksāto atvaļinājumu, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ. Šai tiesai tomēr ir šaubas par to, vai tas tā ir arī tad, ja valsts tiesības izslēdz to, ka šāda finansiāla atlīdzība var veidot daļu no mantojuma masas. BUrlG 7. panta 4. punktam un BGB 1922. panta 1. punktam, tos skatot kopā, sekas būtu tādas, ka mirušā tiesības uz atvaļinājumu izbeidzas un tādējādi tās nevar nedz kļūt pat tiesībām uz finansiālu atlīdzību, nedz veidot daļu no mantojuma masas. Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka jebkāda citāda šo tiesību normu interpretācija būtu contra legem un tādējādi nevar tikt izmantota.

18.

Turklāt, tā kā Tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz atvaļinājumu var izbeigties 15 mēnešus pēc atsauces gada beigām, jo vairs nevar tikt īstenots šo tiesību mērķis, proti, ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm ( 12 ), un nešķiet arī, ka šo mērķi varētu īstenot pēc attiecīgās personas nāves, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai tiesību uz atvaļinājumu vai finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izbeigšanās ir patiešām izslēgta vai arī ir uzskatāms, ka ar Direktīvu 2003/88 un Hartu garantētā minimālā apmaksātā atvaļinājuma mērķis ir arī nodrošināt mirušā darba ņēmēja mantinieku aizsardzību.

19.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2003/88 7. pantam un Hartas 31. panta 2. punktam pašiem par sevi var būt tāda iedarbība, ka darba devējam ir jāmaksā finansiāla atlīdzība darba ņēmēja mantiniekiem. Norādot, ka lieta Willmeroth (C‑570/16) ir starp divām privātpersonām, šī tiesa turklāt vaicā, vai šo tiesību normu iespējamajai tiešajai iedarbībai ir arī horizontāls raksturs.

20.

Šādos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus. Pirmais jautājums identiskā formulējumā ir uzdots lietās Bauer (C‑569/16) un Willmeroth (C‑570/16), savukārt otrais jautājums ir uzdots vienīgi lietā Willmeroth (C‑570/16):

21.

Ar pirmo jautājumu, kurš abās apvienotajās lietās Bauer (C‑569/16) un Willmeroth (C‑570/16) ir formulēts identiski, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus un praksi kā pamatlietā, saskaņā ar kuriem, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ, tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, neradot tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un kuras tādējādi padara par neiespējamu izmaksāt mirušā mantiniekiem šādu atlīdzību.

22.

Ja atbilde uz šo pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai mirušā darba ņēmēja mantinieks var atsaukties tieši uz Direktīvas 2003/88 7.pantu vai Hartas 31. panta 2. punktu pret darba devēju, neatkarīgi no tā, vai šis pēdējais ir publisko vai privāto tiesību subjekts, lai panāktu finansiālas atlīdzības izmaksu par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

23.

Atgādināšu, ka spriedumā Bollacke Tiesa attiecībā uz šīm pašām Vācijas tiesību normām jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/88 7.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus un praksi kā pamatlietā, saskaņā ar ko tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeidzas bez tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ.

24.

Iesniedzējtiesa tomēr uzskata, ka Tiesa nav lēmusi par jautājumu, vai tiesības uz finansiālu atlīdzību ietilpst mantojuma masā pat tad, kad valsts mantojuma tiesības to izslēdz. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai Vācijas tiesību interpretācijai no Vācijas tiesībām izriet, ka mirušā tiesības uz atvaļinājumu izbeidzas ar viņa nāvi un tādējādi tās pēc viņa nāves nevar tikt pārveidotas par tiesībām uz finansiālu atlīdzību BUrlG 7. panta 4. punkta nozīmē, un tātad šādas tiesības uz finansiālu atlīdzību nevar ietilpt mantojuma masā atbilstoši BGB 1922. panta 1. punktam. Līdz ar to BUrlG 7. panta 4. punkts, to skatot kopā ar BGB 1922. panta 1. punktu, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka nāves brīdī nodarbināta mirušā darba ņēmēja tiesības uz atvaļinājumu pāriet viņa mantiniekiem. Precizēšu, ka ir runa par Vācijas tiesību nostāju, kāda tā izriet no Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) judikatūras, kā par to liecina šīs tiesas minētie viņas pašas spriedumi ( 13 ).

25.

Turklāt šī tiesa neizslēdz to, ka Tiesas judikatūra par tiesībām uz finansiālu atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nav izmantots darba ņēmēja nāves dēļ, varētu attīstīties, balstoties uz ideju, ka darba ņēmēja mantinieka gūtais labums varētu neatbilst mērķim, kādu Tiesa ir atzinusi tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ( 14 ).

26.

Manuprāt, šie apstākļi nav tādi, kas liktu apšaubīt risinājumu, kādu Tiesa izraudzījās spriedumā Bollacke.

27.

Gluži pretēji – lai šī risinājuma konkrētā piemērošanā nelaupītu tā iedarbību, tas katrā ziņā paredz, ka tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu mantošanas ceļā pāriet mirušā darba ņēmēja mantiniekiem. Citiem vārdiem sakot, tā kā Tiesa ir nospriedusi, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesības šajā sakarā saņemt atlīdzību ir vienu tiesību divi aspekti ( 15 ), ka finansiālā atlīdzība par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir domāta tam, lai kompensētu neiespējamību darba ņēmējam faktiski izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ( 16 ), un ir būtiska, lai nodrošinātu šo tiesību lietderīgo iedarbību ( 17 ), un ka līdz ar to tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neizbeidzas ar darba ņēmēja nāvi ( 18 ), no tā katrā ziņā jāsecina, ka šī pēdējā mantiniekiem ir jābūt iespējai finansiālas atlīdzības veidā pieprasīt šī darba ņēmēja tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Ar pretēju risinājumu mirušajam darba ņēmējam retroaktīvi tiktu atņemtas tiesības uz viņa ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu “nejauša notikuma, kuru nevar ietekmēt nedz darba ņēmējs, nedz darba devējs,” dēļ ( 19 ).

28.

Turklāt vairāki faktori norāda, ka Tiesa savā spriedumā Bollacke ir ņēmusi vērā tās sniegtā risinājuma mantošanas aspektu.

29.

Tā, piemēram, ir jānorāda, ka gan BUrlG 7. panta 4. punkts, gan BGB 1922. panta 1. punkts ir citēti sprieduma Bollacke daļā par Vācijas tiesībām. Tādējādi šī sprieduma rezolutīvajā daļā pieminētie valsts tiesību akti ir atsauce uz šīm divām tiesību normām ( 20 ).

30.

Turklāt no spriedumā Bollacke ietvertā faktu apraksta izriet, ka Tiesa visnotaļ labi apzinājās, ka pamatlietas pamatā bija tas, ka darba devējs bija noraidījis G. Bollacke lūgumu izmaksāt viņai finansiālu atlīdzību par viņas laulātā neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ar pamatojumu, ka šis darba devējs šaubījās par to, vai tās ir tiesības, kas var tikt pārmantotas ( 21 ).

31.

Turklāt jau sprieduma Bollacke laikā bija skaidrs, ka runa ir par Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) judikatūru, saskaņā ar kuru tiesības uz finansiālu atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas līdz darba attiecību beigām nav izmantots, nerodas, ja šīs attiecības izbeidzas ar darba ņēmēja nāvi. Tā Landesarbeitsgericht Hamm (Federālās zemes Augstākā darba lietu tiesa Hammā, Vācija) pauda šaubas par šīs valsts judikatūras pamatotību, raugoties no Tiesas judikatūras par Direktīvas 2003/88 7. pantu viedokļa ( 22 ).

32.

Visbeidzot, jautājums par to, vai tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir piesaistītas darba ņēmēja personai tādējādi, ka tikai viņš var tās pieprasīt, jo, kaut vai vēlākā datumā, var tikt īstenoti ar ikgadējo apmaksāto atvaļinājuma piešķiršanu saistītie relaksācijas un brīvā laika izmantošanas mērķi, skaidri izriet no Landesarbeitsgericht Hamm (Federālās zemes augstākā darba lietu tiesa Hammā) uzdotā otrā jautājuma.

33.

No šīm konstatācijām es secinu, ka šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošās problēmas jau pastāvēja lietā, kurā tika pasludināts spriedums Bollacke. Tādējādi Tiesa savu spriedumu taisīja, ņemot vērā šīs lietas mantošanas aspektu.

34.

Tādējādi ir jāapstiprina interpretācija, ko Tiesa sniegusi spriedumā Bollacke, proti, ka Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus vai praksi, saskaņā ar kuriem, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeidzas bez tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto apmaksāto atvaļinājumu, kas tādējādi padara neiespējamu šādu atlīdzību izmaksāt mirušā mantiniekiem.

35.

Šobrīd ir jānosaka, kādas ir sekas, kas iesniedzējtiesai jāizsecina no šīs konstatācijas par Direktīvas 2003/88 7. panta un valsts tiesību aktu, par kuriem ir runa tās izskatāmajās lietās, nesaderību.

36.

Pirmkārt, attiecībā uz valsts tiesu pienākumu censties panākt “samierinošu interpretāciju” (“interprétation conciliatrice”), pateicoties iespējai atsaukties uz atbilstīgu interpretāciju, lai “neitralizētu konstatēto nesaderību” (“désamorcer l’incompatibilité”) ( 23 ), ir jānorāda uz Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) pausto nostāju, saskaņā ar kuru tā nevar BUrlG 7. panta 4. punktu un BGB 1922. panta 1. punktu interpretēt atbilstīgi Direktīvas 2003/88 7. pantam, kā to ir interpretējusi Tiesa. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tādejādi tā ir nonākusi pie atbilstīgas interpretācijas robežas, ko veido interpretācija contra legem, veicot vērtējumu, kuru, kā tā atgādina, var veikt vienīgi valsts tiesas ( 24 ).

37.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka “dalībvalstu pienākums, kas izriet no kādas direktīvas, sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, ieskaitot tiesu iestādes – atbilstoši to kompetencei” ( 25 ).

38.

Saskaņā ar Tiesas uzskatu “no tā izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām minētās tiesības ir jāinterpretē, ir jāņem vērā tiesību normu kopums un jāpiemēro interpretācijas metodes, kas tiek atzītas šajās normās, lai valsts tiesības interpretētu, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu direktīvai vajadzīgo rezultātu un tātad ievērotu LESD 288. panta trešo daļu” ( 26 ).

39.

Ir taisnība, ka Tiesa ir nospriedusi, ka “principam, ka valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši, ir noteiktas robežas. Tādējādi robežas valsts tiesas pienākumam, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, ņemt vērā Savienības tiesības nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai” ( 27 ).

40.

Tomēr šajā kontekstā Tiesa ir skaidri precizējusi, ka “prasība pēc atbilstīgas interpretācijas ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem [..]” ( 28 ).

41.

Tādējādi, pēc Tiesas domām, valsts tiesa nevar likumīgi uzskatīt, ka tai nav iespējams aplūkoto valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka tā šo normu pastāvīgi ir interpretējusi kā ar šīm tiesībām nesaderīgu ( 29 ).

42.

Ņemot vērā šo atgādinājumu par Tiesas judikatūru, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tādas valsts tiesību normas kā tās, par kurām ir runa pamatlietā, proti, BUrlG 7. panta 4. punkts un BGB 1922. panta 1. punkts, var tikt interpretētas Direktīvai 2003/88 atbilstīgā veidā. Šajā ziņā tai būtu jāņem vērā tas, ka, no vienas puses, šīs valsts tiesību normas ir formulētas samērā plaši un vispārīgi ( 30 ) un, no otras puses, ka no pašiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu šķiet izrietam, ka valsts tiesību nesaderības ar Savienības tiesībām pamatā ir interpretācija, kādu šīm tiesību normām ir sniegusi Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) ( 31 ). Tādējādi šķiet, ka Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) sniegtā valsts tiesību normu, par kurām ir runa pamatlietā, interpretācija ir iemesls tam, kāpēc darba ņēmējam viņa nāves dēļ tiek liegtas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tā finansiālā aspektā, kas ir domāts, lai kompensētu to, ka šis darba ņēmējs pirms viņa darba attiecību izbeigšanās nav spējis efektīvi izmantot šīs tiesības.

43.

Otrkārt, gadījumā, ja šī tiesa turpinātu uzskatīt, ka tā patiešām nevar valsts tiesības interpretēt Direktīvas 2003/88 7. pantam atbilstīgā veidā, ir jāpārbauda, vai šim pantam ir tieša iedarbība, un, ja tas tā ir, vai M. E. Bauer un M. Broßonn var uz to atsaukties pret savu mirušo laulāto attiecīgajiem darba devējiem.

44.

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka “visos gadījumos, kad direktīvas normas, vērtējot no to satura viedokļa, šķiet esam beznosacījumu un pietiekami precīzas, indivīdiem ir tiesības uz tām atsaukties valsts tiesās tiesvedībā pret valsti, ja tā noteiktajā termiņā nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās vai arī ir veikusi nepareizu transpozīciju” ( 32 ).

45.

Savā 2012. gada 24.janvāra spriedumā Dominguez ( 33 ) Tiesa nosprieda, ka “Direktīvas 2003/88 7. pants atbilst šiem kritērijiem, jo tajā dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un tā piemērošana nav pakļauta nekādiem nosacījumiem attiecībā uz tajā noteikto principu, ka jebkuram darba ņēmējam ir jāsaņem apmaksāts, vismaz četras nedēļas ilgs ikgadējais atvaļinājums” ( 34 ). Turklāt saskaņā ar Tiesas šajā pašā spriedumā teikto, “pat ja Direktīvas 2003/88 7. pantā dalībvalstīm ir piešķirta zināma rīcības brīvība, tām pieņemot tajā paredzēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu iegūšanas un piešķiršanas noteikumus, tomēr šis apstāklis neietekmē šajā pantā paredzētā pienākuma precīzo un beznosacījuma raksturu”. Šajā ziņā Tiesa norāda, ka “Direktīvas 2003/88 7. pants neietilpst to minētās direktīvas normu skaitā, no kurām tās 17. pantā ir atļauts atkāpties”. Tādējādi tā uzskata, ka ir iespējams “noteikt minimālo aizsardzību, kura katrā ziņā dalībvalstīm ir jāīsteno atbilstoši šim 7. pantam” ( 35 ). Sava 2012. gada 24.janvāra spriedumā Dominguez ( 36 ) 36. punktā Tiesa tādējādi norāda, ka “Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts atbilst nosacījumiem, kas tiek prasīti tiešas iedarbības esamībai”.

46.

Konkrētāk attiecībā uz Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu – tā tiešas iedarbības atzīšana man šķiet izrietam no sprieduma Bollacke, kurā Tiesa norādīja, ka šajā tiesību normā “nav paredzēts neviens cits nosacījums par tiesību uz finansiālu atlīdzību izmantošanu, kā tikai nosacījums par, pirmkārt, darba attiecību izbeigšanos un, otrkārt, to, ka darba ņēmējs nav izmantojis visu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības šo attiecību izbeigšanās brīdī” ( 37 ). Turklāt saskaņā ar šajā pašā spriedumā Tiesas pausto tiesības uz Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā paredzēto finansiālo atlīdzību “ar [šo] direktīvu ir piešķirtas tieši” ( 38 ).

47.

Šobrīd ir jāpārbauda, vai katrā no šīm apvienotajām lietām mirušā darba ņēmēja mantinieks var tieši atsaukties uz Direktīvas 2003/88 7. pantu pret darba devēju, vai tas būtu publisko vai privāto tiesību subjekts, lai saņemtu finansiālas atlīdzības izmaksu par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, proti, lai izmantotu tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu to finansiālajā aspektā.

48.

Izrādās, ka Tiesas pastāvīgās judikatūras dēļ, ar kuru tā atsakās atzīt direktīvām tiešu horizontālo iedarbību ( 39 ), M. E. Bauer un M. Broßonn nav vienlīdzīgā situācijā tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kuras bija ieguvuši viņu mirušie laulātie, efektīvas aizsardzības nodrošināšanas nolūkā.

49.

Tā kā M. E. Bauer laulāto nodarbināja Stadt Wuppertal, kas ir publisko tiesību subjekts, viņa pret šo subjektu bez grūtībām var atsaukties uz savām tiesībām uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas – atgādināšu – viņai ir tieši piešķirtas ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu. Jāatgādina, ka, “ja privātpersonas var atsaukties uz direktīvu nevis pret privātpersonu, bet pret valsti, tās var to darīt neatkarīgi no tā, kādā statusā valsts rīkojas – kā darba devējs vai kā publiska iestāde. Vienā vai otrā gadījumā ir jāizvairās no tā, ka valsts varētu gūt labumu no Savienības tiesību neievērošanas” ( 40 ). Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa ir atzinusi, ka “persona var atsaukties uz beznosacījuma un pietiekami precīziem direktīvas noteikumiem ne tikai pret dalībvalsti un visām tās pārvaldes iestādēm, tādām kā decentralizētās iestādes [..], bet arī [..] pret visām organizācijām un struktūrām, kuras ir valsts pakļautībā vai kontrolē vai kurām ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām” ( 41 ).

50.

Tādējādi lietā Bauer (C‑569/16) ir jāatbild Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa), ka valsts tiesai, izskatot strīdu starp privātpersonu un publisko tiesību subjektu, ir pienākums, ja piemērojamās valsts tiesības nevar tikt interpretētas ar Direktīvas 2003/88 7. pantu saderīgā veidā, tās kompetences ietvaros nodrošināt no šīs tiesību normas izrietošo personu tiesisko aizsardzību un nodrošināt tās pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkādas tai pretrunā esošas valsts tiesību normas.

51.

Savukārt M. Broßonn tiesvedības situācija ir sarežģītāka, jo viņas laulāto nodarbināja privāttiesību subjekts. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumu privātpersonai un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu valsts tiesā ( 42 ). Tādējādi, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punktu to piemēro visam darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, ceļš, kas varētu novest pie tā, ka Savienības tiesības tieši garantē M. Broßonn finansiālas atlīdzības piešķiršanu par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, var izrādīties līkumaināks un ne bez šķēršļiem. Es tomēr mēģināšu to iezīmēt pietiekami skaidri, lai tiesīgās personas nākotnē varētu to vieglāk izmantot, nodrošinot pamattiesību, ko veido tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, efektīvu aizsardzību.

52.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka “Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām, taču ne ārpus šādām situācijām” ( 43 ). Tā kā ar BUrlG 7. panta 4. punktu tiek īstenota Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīva 93/104/EK par dažiem darba laika organizēšanas aspektiem ( 44 ), kura tika kodificēta ar Direktīvu 2003/88, Hartas 31. panta 1. punkts ir piemērojams pamatlietā.

53.

Pēc šī precizējuma izdarīšanas es uzskatu, ka valsts tiesai, izskatot strīdu starp divām privātpersonām, ir pienākums, ja piemērojamā valsts tiesību norma nevar tikt interpretēta Direktīvas 2003/88 7. pantam atbilstīgā veidā, tās kompetences ietvaros nodrošināt no Hartas 31. panta 2. punkta izrietošo personu tiesisko aizsardzību un nodrošināt šīs tiesību normas pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkādas tai pretrunā esošas valsts tiesību normas. Manuprāt, Hartas 31. panta 2. punktam piemīt vajadzīgās īpašības, lai uz to varētu tieši atsaukties strīdā starp privātpersonām, nolūkā noraidīt tādu valsts tiesību normu piemērošanu, kuru sekas ir, ka darba ņēmējam tiek liegtas viņa tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Tādējādi es ierosinu Tiesai izraudzīties risinājumu, kas ir analoģisks tās izraudzītajam risinājumam attiecībā uz vispārējo nediskriminācijas vecuma dēļ principu ( 45 ) un tad – attiecībā uz Hartas 21. un 47. pantu ( 46 ).

54.

Atgādināšu, ka atbilstoši Hartas 31. panta 2. punktam “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības [..] uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”. Kā Tiesa jau ir norādījusi, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu tādējādi ir expressis verbis nostiprinātas šajā Hartas – kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem ( 47 ) – pantā.

55.

No paskaidrojumiem par Hartas 31. panta 2. punktu izriet, ka tas “ir balstīts uz Direktīvu 93/104, kā arī uz Eiropas Sociālās hartas 2. pantu un uz Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 8. pantu” ( 48 ). Atgādināšu, ka Direktīva 93/104 pēc tam tika kodificēta ar Direktīvu 2003/88 un, kā izriet no paša Direktīvas 2003/88 ( 49 ) 7. panta 1. punkta – normas, no kuras šī direktīva neļauj atkāpties – formulējuma, ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Kā Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Direktīvā 2003/88 skaidri noteiktās robežas ( 50 ).

56.

No šādi aprakstītā normu kopuma izriet, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir īpaši svarīgs Savienības sociālo tiesību princips, kas tagad ir nostiprināts Hartas 31. panta 2. punktā un konkretizēts Direktīvā 2003/88.

57.

Šīs lietas Tiesai sniedz iespēju ar tādas judikatūras palīdzību, kas ir centrēta uz nepieciešamību nodrošināt sociālo pamattiesību efektivitāti, ļaut tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu tikt kvalificētām ne vien par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, bet arī, un visupirms, par pilnvērtīgām sociālām pamattiesībām ( 51 ). Tādējādi es aicinu Tiesu stiprināt tādu sociālo pamattiesību, kuru īpašības ļauj uz tām tieši atsaukties strīdos starp privātpersonām, īstenojamību caur tiesu.

58.

Izmantojot pārbaudes shēmu, kuru Tiesa noteica savā spriedumā Association de médiation sociale, man šķiet juridiski pamatoti atzīt, ka uz Hartas 31. panta 2. punktu var tieši atsaukties strīdos starp privātpersonām, lai noraidītu tādu valsts tiesību normu piemērošanu, kuru sekas ir tādas, ka darba ņēmējam tiek liegtas viņa tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

59.

Minētajā spriedumā Tiesa atkārtoja savu atteikumu atzīt direktīvām horizontālu tiešu iedarbību, atgādinot savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru pat tāda skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas tiesību norma, kas ir paredzēta tiesību piešķiršanai vai pienākumu noteikšanai privātpersonām, nav piemērojama tiesvedībā, kuras dalībnieki ir tikai privātpersonas ( 52 ).

60.

Iesniedzējtiesa norādīja, ka, nepastāvot direktīvu tiešai horizontālai iedarbībai, nav iespējams īstenot pagaidu risinājumu ar tās valsts tiesību interpretācijas atbilstīgi attiecīgajai direktīvai palīdzību. Tādējādi Tiesai bija jāpārbauda, vai pēc analoģijas ar 2010. gada 19. janvāra spriedumā Kücükdeveci ( 53 ) Tiesas nospriesto uz Hartas 27. pantu ( 54 ) vienu pašu vai kopā ar Direktīvas 2002/14/EK ( 55 ) tiesību normām varēja atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai attiecīgā gadījumā noraidītu ar šo direktīvu nesaderīgas valsts tiesību normas piemērošanu.

61.

Norādījusi, ka Hartas 27. pants pamatlietā patiešām ir piemērojams, Tiesa uzsvēra: kā skaidri izriet no šī panta formulējuma, lai šis pants varētu tikt piemērots pilnā apmērā, tas ir jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normām ( 56 ).

62.

Šajā saistībā Tiesa norāda, ka “Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, kas ir adresēts dalībvalstīm, aprēķinot uzņēmuma darbinieku skaitu, no tā izslēgt noteiktu darbinieku kategoriju, kas sākotnēji tika ieskaitīta to personu skaitā, kuras ir jāņem vērā, veicot minēto aprēķinu, kā tieši piemērojamu tiesību normu nevar izsecināt ne no Hartas 27. panta formulējuma, ne no šī panta skaidrojuma” ( 57 ).

63.

Tas tai ļāva norādīt, “ka pamatlietas apstākļi atšķiras no apstākļiem [lietā Kücükdeveci, kurā pasludināts 2010. gada 19. janvāra spriedums (C‑555/07, EU:C:2010:21)], ciktāl šajā pēdējā minētajā lietā norādītais princips par diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ, kas ir minēts Hartas 21. panta 1. punktā, pats par sevi ir pietiekams, lai indivīdiem rastos subjektīvas tiesības, kas ir piemērojamas pašas par sevi” ( 58 ).

64.

Tiesa no tā secināja, ka “uz Hartas 27. pantu pašu par sevi nevar atsaukties tiesvedībā, kāda ir pamatlietā, lai secinātu, ka nav piemērojama valsts tiesību norma, kas neatbilst Direktīvai 2002/14” ( 59 ).

65.

Tiesa precizē, ka “šo konstatējumu nevar apstrīdēt, apvienojot Hartas 27. pantu ar Direktīvas 2002/14 noteikumiem, jo, ciktāl pats šis pants nav pietiekams, lai indivīdiem rastos tiesības, kas ir piemērojamas pašas par sevi, citāds iznākums nav iespējams, ja minēto pantu apvieno ar šīs direktīvas noteikumiem” ( 60 ).

66.

Lietas dalībniekam, kuram kaitē valsts tiesību neatbilstība Savienības tiesībām, tāpēc jāsamierinās ar pagaidu risinājumu, kas nozīmē “atsaukties uz judikatūru, kas izriet no 1991. gada 19. novembra sprieduma [..] Francovich u.c. [(C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428]), lai vajadzības gadījumā saņemtu atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem” ( 61 ).

67.

Ar savu spriedumu Association de médiation sociale Tiesa tādējādi raidīja signālu, ka visas Hartas IV sadaļā “Solidaritāte” ietilpstošās tiesību normas nav tādas, uz kurām varētu tieši atsaukties strīdos starp privātpersonām. Šādi Tiesa varēja mazināt zināmas bažas par tās it kā pastāvošo noslieci dāsni pieļaut iespēju strīdos starp privātpersonām tieši atsaukties uz Hartā atzītajām sociālajām tiesībām.

68.

Ir uzsvērts, ka risinājums, kuru Tiesa izmantoja šajā spriedumā, nav bez trūkumiem attiecībā uz sociālo pamattiesību aizsardzību ( 62 ). Tas arī ir ļāvis uzskatīt, ka Hartas 52. panta 5. punkts ne vien neizslēdz, bet pat skaidri atļauj iespēju valsts tiesās tieši atsaukties uz Hartas tiesību normu, kurā ir atzīts “princips”, lai pārbaudītu valsts tiesību aktu, ar kuriem tiek īstenotas Savienības tiesības, tiesiskumu.

69.

Taču ir arī saprotams, ka Tiesa savā Hartas interpretētājas lomā un, pilnībā ievērojot varas dalīšanas principu, uzskata, ka tai ir saistošs Hartas tiesību normu formulējums, īpaši tad, ja tajās ir atzītas tiesības vai princips, atsaucoties – kā tas darīts Hartas 27. pantā – uz “gadījumiem un apstākļiem, kuri ir paredzēti Savienības tiesību aktos, kā arī valstu tiesību aktos un praksē”.

70.

Atbilstoši šai loģikai var uzskatīt, ka savā spriedumā Association de médiation sociale Tiesa, skaidri par to neizsakoties, ir ievērojusi summa divisio starp Hartā proklamētajiem principiem, kurus tiesā var aizsargāt ierobežoti un netieši, un tajā atzītajām tiesībām, kuras savukārt tiesā var aizsargāt pilnībā un tieši.

71.

Lai kā arī būtu, es neuzsākšu diskusiju par Hartā atzīto tiesību un principu atbilstošajām sekām un to atbilstošo aizsargājamības tiesā līmeni, jo, ņemot vērā pašu Hartas 31. panta 2. punkta formulējumu, man šķiet neapstrīdami, ka ikgadējs apmaksāts atvaļinājums ir darba ņēmēju tiesības ( 63 ).

72.

Es labāk koncentrēšos uz to, kas skaidri izriet no sprieduma Association de médiation sociale, proti, ka ne Direktīva 2002/14, ne Hartas 27. pants, vai tie tiktu skatīti atsevišķi vai kopā, privātpersonām nevar piešķirt tiesības, uz kurām kā tādām var tieši atsaukties horizontālā strīdā.

73.

Citiem vārdiem sakot, attiecīgās Hartas tiesību normas un tās precizēšanai domāta Savienības atvasināto tiesību noteikuma salīdzinājums nav tāds, kas ļautu tieši atsaukties uz šo tiesību normu ( 64 ). Tai pat laikā no spriedumā Association de médiation sociale Tiesas izmantotās argumentācijas izriet, ka iespēja tieši atsaukties uz Direktīvas normām horizontālos strīdos nav uzreiz izslēgta. Šāda iespēja atsaukties ir iespējama, ja attiecīgais Hartas pants pats par sevi ir pietiekams, lai privātpersonām piešķirtu tiesības, uz kurām kā tādām var atsaukties ( 65 ). Saskaņā ar Tiesas viedokli tas tā nav Hartas 27. panta gadījumā, jo, kā izriet no tā formulējuma, “tas ir jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normām” ( 66 ), lai tas varētu tikt piemērots pilnā apmērā.

74.

Spriedumā Association de médiation sociale izmantotās Tiesas argumentācijas iekšējā loģika tādējādi man šķiet pamatota uz ideju, ka direktīva, kura konkretizē Hartas tiesību normā atzītas pamattiesības, šai tiesību normai nevar piešķirt īpašības, kas nepieciešamas, lai uz to strīdā starp privātpersonām varētu atsaukties tieši, ja ir konstatēts, ka šai tiesību normai ne pašai par sevi, ne, ņemot vērā paskaidrojumus par to, nevar tikt atzītas šādas īpašības. Atbilstoši šai loģikai direktīva, kurai nav tiešas horizontālas iedarbības, nevar Hartas tiesību normai piešķirt šādu īpašību.

75.

Tādējādi ar spriedumu Association de médiation sociale tika izbeigta neskaidrība, kas varēja izrietēt no 2010. gada 19. janvāra spriedumā Kücükdeveci ( 67 ) izmantotā formulējuma, kurā ir minēta iespēja atsaukties uz “nediskriminācijas vecuma dēļ principu, kas ir precizēts Direktīvā 2000/78[/EK ( 68 )]” ( 69 ). Vai šis formulējums nelika apšaubīt iedibināto judikatūru par direktīvu horizontālas tiešas iedarbības neesamību un pat tiesību normu hierarhiju ( 70 )? Attiecībā uz šiem jautājumiem no sprieduma Association de médiation sociale skaidri izriet, ka no 2010. gada 19. janvāra sprieduma Kücükdeveci ( 71 ) izrietošā judikatūra tiek saglabāta un ka vajadzības gadījumā strīdā starp privātpersonām var atsaukties vienīgi uz primāro tiesību normu ( 72 ). Tādējādi, ciktāl šajā spriedumā ir atzīta potenciālā iespēja tieši atsaukties uz Hartas normām strīdos starp privātpersonām, tas var tikt uzskatīts par tādu, kas nostiprina papildu pagaidu risinājumu direktīvu tiešas horizontālas iedarbības neesamībai ( 73 ).

76.

Tiesa šo judikatūru ir turpinājusi savā 2018. gada 17. aprīļa spriedumā Egenberger ( 74 ), atzīstot iespēju strīdā starp privātpersonām tieši atsaukties uz Hartas 21. pantu, ciktāl tajā aizliegta jebkāda diskriminācija reliģijas vai pārliecības dēļ ( 75 ), kā arī uz Hartas 47. pantu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 76 ).

77.

Pretēji tam, kas dažreiz ir ticis apgalvots, potenciālās iespējas horizontālos strīdos tieši atsaukties uz Hartas normām atzīšana – kas, manuprāt, ir galvenais sprieduma Association de médiation sociale pienesums – nav pretrunā Hartas 51. pantam, jo šī atzīšana ir domāta, lai panāktu, ka dalībvalstis, kurām ir adresētas Hartas normas, ievērotu tajā atzītās pamattiesības, kad tās īsteno Savienības tiesības. Apstāklis, ka uz šīm tiesībām atsaucas horizontālā strīdā, no šī skatu punkta nav noteicošais, un katrā ziņā tas nevar ļaut dalībvalstīm izvairīties no tā, ka tiek atzīts, ka tās, īstenojot Savienības tiesības, ir pārkāpušas Hartu ( 77 ).

78.

Tādējādi ir galīgi jānovāc šķērslis, kādu Hartas 51. panta 1. punkts varētu radīt iespējai tieši atsaukties uz tās tiesību normām strīdos starp privātpersonām. Lai gan šajā pantā ir paredzēts, ka Hartas noteikumi “attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām [..] un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”, ar šo pantu nav expressis verbis izslēgta jebkāda Hartas iedarbība strīdos starp privātpersonām ( 78 ). Ir jāpiebilst, ka Tiesa ir atzinusi tiešu horizontālu iedarbību vairākām Savienības primāro tiesību normām, kaut arī, ņemot vērā to formulējumu, tās ir adresētas dalībvalstīm ( 79 ).

79.

No iepriekš minētā izriet, ka ar spriedumu Association de médiation sociale Tiesa ir izveidojusi pārbaudes shēmu attiecībā uz saistību starp direktīvu un pamattiesības aizsargājošo normu sniegto aizsardzību ( 80 ). Šīs lietas Tiesai sniedz iespēju šo pārbaudes shēmu papildināt un precizēt, šoreiz attiecībā uz Hartas pantu, proti, 31. panta 2. punktu, kuram pretēji tās 27. pantam, manuprāt, ir nepieciešamās īpašības, lai uz to varētu tieši atsaukties strīdā starp privātpersonām nolūkā vajadzības gadījumā noraidīt tam pretrunā esoša valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu.

80.

Lai uz attiecīgo Hartas tiesību normu varētu tieši atsaukties, tai, ņemot vērā no tās formulējuma izrietošās tai piemītošās īpašības, ir jābūt imperatīvam raksturam un tai ir jābūt pašpietiekamai ( 81 ).

81.

Pamattiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kā tās ir formulētas Hartas 31. panta 2. punktā, bez šaubām ir imperatīvs raksturs. Tiesa savā judikatūrā ir pastāvīgi uzsvērusi gan tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nozīmi un to imperatīvo raksturu, norādot, ka runa ir par “īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties” ( 82 ). Tādējādi šīs tiesības ir jāievēro ne valsts iestādēm, bet arī starp privātpersonām izveidotās darba attiecībās. Te ir runa par kritēriju, kuru Tiesa ņēma vērā savā 1976. gada 8. aprīļa spriedumā Defrenne (43/75, EU:C:1976:56) ( 83 ).

82.

Turklāt attiecīgajai Hartas tiesību normai, ka jau esmu iepriekš norādījis, ir jābūt pašpietiekamai ( 84 ), kas nozīmē, ka papildu Savienības vai valsts tiesību normas pieņemšanai nav jābūt katrā ziņā nepieciešamai, lai Hartā atzītās pamattiesības padarītu iedarbīgas ( 85 ). Citiem vārdiem, attiecīgā Hartas tiesību norma neprasa nekādu papildu rīcību, lai tā tieši radītu sekas attiecībā uz privātpersonām.

83.

Es uzskatu, ka Hartas 31. panta 2. punkts, ņemot vērā tā formulējumu, neprasa nekādu papildu rīcību, lai tas tieši radītu sekas attiecībā uz privātpersonām. Šādos apstākļos Savienības atvasinātā tiesību akta pieņemšana un/vai dalībvalstu piemērošanas pasākumu noteikšana var gan būt noderīga, lai privātpersonām ļautu konkrēti izmantot attiecīgās pamattiesības, taču šādu pasākumu noteikšana, ko neprasa Hartas attiecīgās tiesību normas formulējums, nav nepieciešama, lai tā radītu tiešas sekas valsts tiesu izskatāmajās lietās ( 86 ).

84.

No iepriekš minētā izriet, ka, ciktāl Hartas 31. panta 2. punktā ir atzītas ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, tam ir nepieciešamās īpašības, lai uz to varētu tieši atsaukties strīdā starp privātpersonām nolūkā noraidīt tādu valsts tiesību normu piemērošanu, kuru rezultātā darba ņēmējam šīs tiesības tiek liegtas. Kā jau norādīju, tā tas ir gadījumā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, saskaņā ar kuriem, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeidzas, neradot tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un kuri tādējādi padara neiespējamu izmaksāt mirušā mantiniekiem šādu atlīdzību. Kā Tiesa būtībā ir norādījusi savā spriedumā Bollacke, šādu valsts tiesību aktu vai prakses sekas ir, ka “ar atpakaļejošu spēku tiek radīts pilnīgs pašu tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu zudums” ( 87 ).

85.

Tādējādi es Tiesai ierosinu lietā Willmeroth (C‑570/16) atbildēt Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa), ka valsts tiesai, izskatot strīdu starp divām privātpersonām, ir pienākums, ja piemērojamās valsts tiesības nevar tikt interpretētas ar Direktīvas 2003/88 7. pantu saderīgā veidā, tās kompetences ietvaros nodrošināt no Hartas 31. panta 2. punkta izrietošo personu tiesisko aizsardzību un nodrošināt šī panta pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkādas tam pretrunā esošas valsts tiesību normas.

86.

Es papildināšu savu ierosinājumu, precizējot: secinājums, ka, ciktāl Hartas 31. panta 2. punktā ir paredzētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, tas pats par sevi ir pietiekams, lai privātpersonām radītu tiesības, uz kurām kā tādām var atsaukties to strīdos, jomā, uz kuru attiecas Savienības tiesības, neizsmeļ jautājumu par šīs tiesību normas normatīvā satura noteikšanu.

87.

Šajā ziņā norādīšu, ka viena no mācībām, kas jāsecina no sprieduma Association de médiation sociale, ir tāda, ka Paskaidrojumi attiecībā uz Hartu ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai uz tās tiesību normu var tieši atsaukties strīdā starp privātpersonām ( 88 ). Tādējādi es uzskatu, ka šie paskaidrojumi ir jāņem vērā, noskaidrojot Hartas 31. panta 2. punktā ietvertās tieši piemērojamās tiesību normas normatīvo saturu. Šo Paskaidrojumu attiecībā uz Hartu vērā ņemšanu turklāt prasa LES 6. panta 1. punkta trešā daļa, saskaņā ar kuru “Hartā paredzētās tiesības, brīvības un principus interpretē saskaņā ar Hartas VII sadaļas vispārējiem noteikumiem, ar ko reglamentē tās interpretēšanu un piemērošanu, un pienācīgi ņemot vērā Hartā minētos paskaidrojumus, kuros izklāsta minēto noteikumu pamatu”. Saskaņā ar Hartas 52. panta 7. punktu “Savienības un dalībvalstu tiesas pienācīgi ievēro skaidrojumus, kas izstrādāti, lai sniegtu norādes šīs Hartas interpretācijai” ( 89 ).

88.

No paskaidrojumiem par Hartas 31. panta 2. punktu izriet, ka Direktīva 93/104 ir viens no pamatiem, uz kuriem Hartas izstrādātāji balstījās, formulējot šo tiesību normu. Atgādināšu, ka saskaņā ar paskaidrojumiem par Hartas 31. panta 2. punktu tas “ir balstīts uz Direktīvu 93/104 [..]”. Direktīva 93/104 vēlāk tika kodificēta ar Direktīvu 2003/88, un, kā izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta – kas ir tiesību norma, no kuras šī direktīva neļauj atkāpties – formulējuma ( 90 ), ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. Tādējādi Hartas 31. panta 2. punktā ir rodams Direktīvas 93/104 pamatkodols, jo šajā pantā ir nostiprināts un konsolidēts tas, kas šajā direktīvā šķiet vissvarīgākais ( 91 ).

89.

No šīs savstarpējās sasaistes starp tiesību normām, kas ir atspoguļota nesenajā Tiesas judikatūrā ( 92 ), es secinu, ka Hartas 31. panta 2. punktā ir garantētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ( 93 ). Citiem vārdiem, lai noskaidrotu Hartas 31. panta 2. punkta normatīvo saturu un noteiktu no šīs tiesību normas izrietošos pienākumus, manuprāt, nevar neņemt vērā Direktīvas 2003/88 7. pantu un Tiesas judikatūru, kura, uz to pamatojoties, tās izskatīšanai nodoto lietu izspriešanas gaitā ir precizējusi “īpaši svarīga Savienības sociālo tiesību principa” ( 94 ), ko veido tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, saturu un apjomu ( 95 ).

90.

Tāpat šīs normu savstarpējās sasaistes dēļ tiesības uz finansiālu atlīdzību, kam jābūt ikvienam daba ņēmējam, kurš no savas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ pirms darba attiecību beigām nav varējis izmantot savas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kādas tās izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkta un kādas tās ir atzinusi un precizējusi Tiesa ( 96 ), ir uzskatāmas par tiesībām, kas ir aizsargātas ar Hartas 31. panta 2. punktu ( 97 ).

91.

Turklāt man šķiet, ka nesenā Tiesas judikatūra ir vērsta uz to, lai attiecīgo pamattiesību konkretizējošā tiesību norma tiktu ņemta vērā, nosakot no Hartas izrietošos pienākumus ( 98 ).

92.

Noslēgumā norādīšu, ka šķiet, ka Tiesa savā spriedumā Association de médiation sociale ir izsecinājusi sekas, kādas ir tam, ka Hartā ir ietvertas tiesību normas, uz kurām visām nevar vienādā mērā tieši atsaukties strīdos starp privātpersonām. Ja izrādās, ka kādai Hartas tiesību normai ir zema normatīvā intensitāte, tajā atzīto pamattiesību aizsardzībai ir nepieciešama Savienības likumdevēja un/vai valstu likumdevēju iesaistīšanās un tādējādi tā pati par sevi nevar radīt tiesiskas sekas, kas tieši darbotos valsts strīda ietvaros. Šādā situācijā Tiesai katrā ziņā ir jāņem vērā Hartas izstrādātāju paustā griba uzticēt Savienības likumdevējam un/vai valstu likumdevējiem uzdevumu precizēt tajā atzīto pamattiesību saturu un īstenošanas noteikumus.

93.

Lai gan šī Tiesas nostāja ir saprotama, it īpaši, ņemot vērā varu dalīšanas principu, manuprāt, tā tomēr ir jālīdzsvaro ar elastīgāku pieeju attiecībā uz tādām tiesību normām kā Hartas 31. panta 2. punkts, kurā ir atzītas tiesības, expressis verbis neatsaucoties uz Savienības vai valstu tiesību normu pieņemšanu.

94.

Nedrīkst arī par zemu novērtēt citu pamattiesību aizsardzības instrumentu, tādu kā Eiropas Sociālā harta, potenciālu, ka valsts tiesas tiem varētu atzīt tiešu iedarbību. Šajā ziņā Tiesas atteikums atzīt tiešu iedarbību Hartas 31. panta 2. punktam man šķiet esam pretējs novērojamajai valsts tiesu tendencei būt atvērtākām iespējai atzīt Eiropas Sociālās hartas tiešu iedarbību ( 99 ).

95.

Tādejādi es aicinu Tiesu attiecībā uz Hartas 31. panta 2. punktu neizmantot pārmērīgi ierobežojošu pieeju, izvēloties līdzsvarotu judikatūru, atbilstoši kurai, lai gan ne visām Hartas tiesību normām, kurās ir atzītas sociālās pamattiesības, ir nepieciešamās īpašības, lai tām varētu tikt atzīta tieša horizontāla iedarbība, tā tas savukārt ir attiecībā uz tām tiesību normām, kuram ir imperatīvs un pašpietiekams raksturs. Vārdu sakot, šīs lietas ir iespēja Tiesai nodrošināt, ka sociālo pamattiesību atzīšana nav “vien buramvārdi” ( 100 ).

96.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem apvienotajās lietās Bauer (C‑569/16) un Willmeroth (C‑570/16) atbildēt šādi: