1.

Šajā apelācijas sūdzībā par preču zīmi mobile.de apstrīd Vispārējās tiesas 2016. gada 12. maija spriedumu lietā mobile.international/EUIPO – Rezon (“mobile.de”) ( 2 ). Minētajā tiesvedībā mobile.de apstrīdēja divus Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (turpmāk tekstā – “EUIPO” vai “Birojs”) Apelācijas pirmās padomes lēmumus ( 3 ). Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja mobile.de prasību. Tagad mobile.de izvirza sešus pamatus, lai atbalstītu savu apelācijas sūdzību par minēto nolēmumu.

2.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi ( 4 ) veiktajos procesos EUIPO nodaļām un apelācijas padomēm ir rīcības brīvība attiecībā uz to, vai būtu jāņem vērā pierādījumi, kas ir iesniegti pēc noteikto termiņu beigām ( 5 ). Apelācijas sūdzības sestais pamats it īpaši skar Regulas Nr. 207/2009 64. panta un 76. panta 2. punkta interpretāciju par šīs rīcības brīvības izmantošanu situācijā, kad apelācijas padome nodod lietu attiecīgajai EUIPO nodaļai. Šis jautājums rada pamatu jaunam tiesību aspektam, un Tiesa ir lūgusi secinājumus tikai par šo jautājumu.

3.

Regulas Nr. 207/2009 preambulas 10. apsvērumā ir paredzēts, ka “nav pamata aizsargāt [Eiropas Savienības] preču zīmes vai aizsargāt pret tām kādu preču zīmi, kura ir reģistrēta pirms tam, izņemot gadījumus, kad šīs preču zīmes faktiski izmanto”.

4.

53. panta nosaukums ir “Relatīvs spēkā neesamības pamats”. Atbilstoši 53. panta 1. punkta a) apakšpunktam Eiropas Savienības preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja pastāv agrāka preču zīme, tostarp kādā dalībvalstī reģistrēta preču zīme ( 6 ), un ja ir izpildīti 8. panta 1. vai 5. punktā paredzētie nosacījumi. Izskatāmajā lietā tieši piemērojams ir 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Šis noteikums ir piemērojams, “ja tās identiskuma vai līdzības dēļ ar agrāko preču zīmi un preču vai pakalpojumu, ko aptver preču zīmes, identiskuma vai līdzības dēļ pastāv iespēja maldināt sabiedrību tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme [sabiedrībai tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme, pastāv to sajaukšanas iespēja]; iespēja maldināt ir asociāciju iespēja ar agrāko preču zīmi [sajaukšanas iespēja ietver asociāciju iespēju ar agrāko preču zīmi].”

5.

57. pantā ir noteikts:

“1.   Izskatot pieteikumu par tiesību atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, Birojs tā noteiktā termiņā lūdz puses, cik bieži tas vajadzīgs, iesniegt savus apsvērumus par otras puses vai paša Biroja iesniegtiem materiāliem.

2.   Pēc [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka lūguma agrākas [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieks, kas ir kāda no pusēm lietas izskatīšanas procesā par spēkā neesamību, iesniedz pierādījumus, ka piecu gadu laikā pirms pieteikuma par spēkā neesamības paziņošanu iesniegšanas agrākā [Eiropas Savienības] preču zīme ir [Eiropas Savienībā] patiesi [faktiski] izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta un ko šī persona uzskaita kā sava pieteikuma pamatojumu, vai arī norāda pamatotus tās neizmantošanas iemeslus ar nosacījumu, ka agrākā [Eiropas Savienības] preču zīme tobrīd ir reģistrēta ne mazāk kā piecus gadus. Ja [Eiropas Savienības] preču zīmes pieteikuma publicēšanas brīdī agrākā [Eiropas Savienības] preču zīme ir reģistrēta ne mazāk kā piecus gadus, agrākās [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieks turklāt iesniedz pierādījumus, ka tobrīd tika izpildīti 42. panta 2. punkta nosacījumi. Ja šāda pierādījuma nav, pieteikumu par spēkā neesamības paziņošanu noraida. Ja agrākā [Eiropas Savienības] preču zīme ir izmantota tikai saistībā ar daļu preču vai pakalpojumu, uz ko tā ir reģistrēta, pieteikuma par spēkā neesamības paziņošanu izskatīšanas nolūkos uzskata, ka tā ir reģistrēta tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.

3.   Šā panta 2. punktu piemēro attiecībā uz 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētām agrākām preču zīmēm, aizvietojot [ar] izmantošanu tajā dalībvalstī, kur agrākā preču zīme ir aizsargāta, [..] izmantošanu [Savienībā].

[..]” ( 7 ).

6.

Regulas VII sadaļas nosaukums ir “Apelācija”. Saskaņā ar 58. panta 1. punktu apelācijas sūdzību var iesniegt par dažādu EUIPO nodaļu, tostarp anulēšanas nodaļu, lēmumiem. Atbilstoši 63. panta 2. punktam, izskatot apelācijas sūdzību, apelācijas padome “tās noteiktā termiņā lūdz puses, cik bieži tas vajadzīgs, iesniegt savus apsvērumus par otras puses vai pašas padomes iesniegtiem materiāliem”.

7.

64. panta nosaukums ir “Lēmumi attiecībā uz apelācijām”; tajā ir noteikts:

“1.   Pēc apelācijas pārbaudes attiecībā uz pieņemšanu izskatīšanai Apelācijas padome lemj par apelāciju. Padome var vai nu darboties tās instances kompetences jomā, kas atbildīga par apelācijai nodoto lēmumu, vai nodot lietu šai instancei turpmākai izskatīšanai.

2.   Ja Apelācijas padome nodod lietu tālākai izskatīšanai tai instancei, par kuras lēmumu apelācija iesniegta, šai instancei ir saistošs Apelācijas padomes ratio decidendi, ciktāl lietas fakti ir tie paši.

[..]”

8.

76. pants ir ietverts IX sadaļā, kuras nosaukums ir “Procedūra”. 76. pantā ir noteikta kārtība, kādā Birojs pēc savas iniciatīvas pārbauda faktus. 76. panta 2. punktā ir noteikts, ka “Birojs var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi”.

9.

Komisijas Regulā (EK) Nr. 2868/95 ( 8 ) ir paredzēti Regulas Nr. 207/2009 īstenošanas noteikumi. Īstenošanas noteikumu mērķis ir nodrošināt “preču zīmes procedūru vienlaidus un efektīvu vadību Birojā” ( 9 ).

10.

Gadījumos, kad Eiropas Savienības preču zīmes pieteicējs lūdz agrākās preču zīmes īpašnieku sniegt izmantošanas pierādījumus atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktam, Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktā ir paredzēts, ka Birojs uzaicina iebildumu iesniedzēju sniegt nepieciešamos pierādījumus noteiktā termiņā. Ja pierādījumi netiek iesniegti norādītajā termiņā, Birojs iebildumus noraida ( 10 ).

11.

40. noteikuma 6. punktā ir paredzēts, ka, “ja [pieteikuma par atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu] iesniedzējam jāiesniedz izmantošanas pierādījumi vai pierādījumi, ka ir pienācīgi iemesli nelietošanai saskaņā ar [Regulas 57. panta 2. vai 3. punktu], Birojs aicina iesniedzēju termiņā, ko var noteikt Birojs, sniegt pierādījumus par zīmes faktisko izmantošanu. Ja noteiktajā termiņā pierādījumus neiesniedz, iesniegumu par atzīšanu par spēkā neesošu noraida. Šā panta 22. noteikuma 2., 3. un 4. punktu piemēro mutatis mutandis”.

12.

2008. gada 17. novembrīmobile.de iesniedza EUIPO divus pieteikumus. Viens pieteikums bija par zemāk norādītās grafiskās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 16., 35., 38. un 42. klasē atbilstoši Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (turpmāk tekstā – “Nicas klasifikācija”) ( 11 ). Tā tika reģistrēta 2010. gada 26. janvārī.

13.

Otrais pieteikums bija par vārdiskās preču zīmes “mobile.de” reģistrēšanu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem tajās pašās klasēs, kas attiecās uz grafisko preču zīmi. Tā tika reģistrēta 2010. gada 29. septembrī.

14.

2011. gada 18. janvārīRezon OOD iesniedza divus pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz divām Eiropas Savienības preču zīmēm, ko bija reģistrējusi mobile.de. Rezon pamatojās uz Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Rezon pieteikumi bija balstīti uz Bulgārijā reģistrēto grafisko preču zīmi attiecībā uz pakalpojumiem Nicas klasifikācijas 35., 39. un 42. klasē (turpmāk tekstā – “agrākā preču zīme”) ( 12 ).

15.

Rezon pieteikumi attiecās tikai uz tiem pakalpojumiem, kas ietilpst 35. un 42. klasē. Atbildot uz mobile.de pieprasījumu, Rezon tika lūgts sniegt pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. un 3. punktu.

16.

Ar diviem 2013. gada 28. marta lēmumiem EUIPO Anulēšanas nodaļa pilnībā noraidīja abus Rezon pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu. Tā uzskatīja, ka Rezon nav pierādījusi agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu Bulgārijā. 2013. gada 17. maijāRezon iesniedza apelācijas sūdzības, apstrīdot abus lēmumus.

17.

Apelācijas padome atcēla abus Anulēšanas nodaļas lēmumus (turpmāk tekstā – “strīdīgie lēmumi”). Lietas tika nodotas Anulēšanas nodaļai, lai pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu tiktu izskatīts pēc būtības atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 64. pantam. Pamatojoties uz papildu pierādījumiem, ko Rezon bija iesniegusi saistībā ar savām apelācijas sūdzībām, Apelācijas padome tostarp konstatēja, ka agrākā preču zīme ir faktiski izmantota attiecībā uz noteiktiem reklāmas pakalpojumiem 35. klasē, bet ne visiem pakalpojumiem šajā klasē, kā to norādīja Rezon, un vispār nav faktiski izmantota attiecībā uz pakalpojumiem 42. klasē.

18.

2014. gada 6. un 7. maijā mobile.de iesniedza Vispārējā tiesā prasības par strīdīgajiem lēmumiem. Mobile.de norādīja, ka Apelācijas padome ir nepareizi interpretējusi Regulu Nr. 207/2009 un Īstenošanas regulu. 2016. gada 4. martā Vispārējā tiesa nolēma apvienot abas lietas. Ar 2016. gada 12. maija spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja abas prasības.

19.

2016. gada 27. jūlijāmobile.de iesniedza apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā lūdza Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest EUIPO atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus. Mobile.de izvirzīja sešus pamatus savai apelācijas sūdzībai, norādot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepareizi interpretējot šādus Regulas Nr. 207/2009 noteikumus: i) 57. panta 2. un 3. punktu, lasot tos kopsakarā ar Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktu un 40. noteikuma 6. punktu; ii) 76. panta 2. punktu; iii) 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu; iv) 57. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas 22. noteikuma 3. un 4. punktu; v) 56. panta 1. punktu un 54. panta 2. punktu, un vi) 64. panta 1. punktu.

20.

Rezon norāda, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama un/vai nepamatota. EUIPO apgalvo, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota. Abi lietas dalībnieki lūdz piespriest mobile.de atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21.

Pārsūdzētā sprieduma 79.–87. punktā Vispārējā tiesa ir izteikusi šādus argumentus.

22.

Pirmkārt, attiecībā uz mobile.de apgalvojumu, ka Apelācijas padome uzskatīja, ka pierādījumi par faktisko izmantošanu ir iesniegti vienīgi par Nicas klasifikācijas 35. klases pakalpojumiem attiecībā uz “reklāmu saistībā ar transportlīdzekļiem” un ka Anulēšanas nodaļas lēmums varēja tikt atcelts vienīgi attiecībā uz šiem pakalpojumiem ( 13 ), Vispārējā tiesa atgādināja, ka Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punktā ir noteikts, ka “pēc apelācijas pārbaudes attiecībā uz pieņemšanu izskatīšanai Apelācijas padome lemj par apelāciju. Padome var vai nu darboties tās instances kompetences jomā, kas atbildīga par apelācijai nodoto lēmumu, vai nodot lietu šai instancei turpmākai izskatīšanai” ( 14 ). Otrkārt, tā izskaidroja, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 64. panta 2. punktam, ja Apelācijas padome nodod lietu turpmākai izskatīšanai tai instancei, par kuras lēmumu apelācijas sūdzība iesniegta, šai instancei ir saistošs Apelācijas padomes ratio decidendi, ciktāl lietas fakti ir tie paši ( 15 ). Treškārt, tā norādīja, ka jautājums par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, ja to izvirzījis īpašnieks, ir iepriekš izskatāms jautājums, kas izlemjams, pirms tiek pieņemts nolēmums par spēkā neesamības atzīšanas procesu pēc būtības ( 16 ). Ceturtkārt, Apelācijas padomes lēmumu rezolutīvā daļa ir lasāma un interpretējama, ņemot vērā šajos lēmumos izklāstīto argumentāciju ( 17 ).

23.

Šajā lietā Apelācijas padomes lēmumu, ar kuriem atcelti Anulēšanas nodaļas lēmumi noraidīt Rezon pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu, rezolutīvās daļas fragments liecina, ka šai nodaļai ir noteikti pienākumi, sākot no Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas dienas. Tai ir noteikti ierobežojumi ar Apelācijas padomes vērtējumu, ka agrākās preču zīmes faktiskā izmantošana ir konstatēta vienīgi attiecībā uz 35. klases pakalpojumu apakškategoriju “reklāma saistībā ar transportlīdzekļiem” ( 18 ). Šī jautājuma izskatīšana bija arī daļa no iepriekš izskatāmā jautājuma par faktiskās izmantošanas pierādījumiem. Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. punktam Anulēšanas nodaļai, izskatot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu pēc būtības, bija jānovērtē tieši šī apakškategorija ( 19 ).

24.

Vispārējā tiesa secināja, ka tāpēc Apelācijas padome, atceļot Anulēšanas nodaļas lēmumus, nav pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punktu ( 20 ).

25.

Būtībā mobile.de norāda, ka, strīdīgo lēmumu rezolutīvajā daļā nenorādot, ka Anulēšanas nodaļas lēmumi ir atcelti vienīgi daļā par noteiktiem 35. klases pakalpojumiem (proti, reklāmu saistībā ar transportlīdzekļiem), Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vienīgi šis jautājums bija jānodod Anulēšanas nodaļai turpmākai izskatīšanai.

26.

Nepiekrītu mobile.de. Manuprāt, sestais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

27.

Vispārējā tiesa patiešām citē Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punktu, tieši nepaužot savu viedokli par šī noteikuma nozīmi. Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 81.–86. punktā izklāstītās argumentācijas ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa ir apsvērusi, vai Apelācijas padome ir pārbaudījusi Rezon pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu un vai Apelācijas padome ir pieņēmusi lēmumu attiecībā uz šo pieteikumu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas padome ir ievērojusi 64. panta 1. punkta prasības, ciktāl Apelācijas padome ir izskatījusi pieteikumu un nolēmusi, ka Rezon agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu veiksmīgi ir pierādījusi vienīgi par vienas 35. klases apakškategorijas pakalpojumiem. Tāpēc Apelācijas padome nolēma atcelt Anulēšanas nodaļas lēmumu un nodot lietu turpmākai izskatīšanai.

28.

Es uzskatu, ka Vispārējās tiesas argumentāciju var interpretēt saderīgi ar Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punktu un ka pārsūdzētais spriedums šajā ziņā ir pamatots.

29.

Sestais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts trīs daļās. Pirmkārt, mobile.de norāda, ka Vispārējā tiesa, nenospriežot, ka Apelācijas padomei tās lēmuma rezolutīvajā daļā bija jānorāda, ka Anulēšanas nodaļas lēmums ir atcelts tikai daļā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Otrkārt, mobile.de nepiekrīt Vispārējās tiesas viedoklim (kas izteikts pārsūdzētā sprieduma 82. punktā), ka jautājums par faktisko izmantošanu ir iepriekš izskatāms jautājums, kas spēkā neesamības atzīšanas procesā ir izlemjams vispirms. Treškārt, mobile.de norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies pārsūdzētā sprieduma 85. punktā, analizējot Apelācijas padomes lēmumu. Kad jautājums ir par faktiskas izmantošanas pierādījumiem Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. punkta izpratnē un Apelācijas padome nodod lietu turpmākai izskatīšanai atbilstoši 64. panta 2. punktam, agrākās preču zīmes īpašniekam neesot jābūt iespējai iesniegt jaunus pierādījumus jebkādā turpmākajā procesā Anulēšanas nodaļā. Pieņemt jaunus vai papildu pierādījumus par faktiskās izmantošanas jautājumu būtu pretēji 76. panta 2. punktam; un tas novestu pie Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. punkta un Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punkta un 40. noteikuma 6. punkta acīmredzama pārkāpuma.

30.

Man šķiet, ka mobile.de arguments balstās uz pārsūdzētā sprieduma un Regulas Nr. 207/2009 64. panta un 76. panta 2. punkta nepareizu interpretāciju.

31.

Attiecībā uz mobile.de pārmetumu, ka Vispārējā tiesa neesot nosodījusi faktu, ka Apelācijas padomes lēmums nav bijis precīzs, no pārsūdzētā sprieduma ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka minētais lēmums atbilst pastāvīgajā judikatūrā noteiktajām prasībām, ciktāl pamatojumā, uz kuru balstās Apelācijas padomes lēmums, skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai Apelācijas padomes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Eiropas Savienības tiesas varētu veikt tiesas kontroli ( 21 ). Kā Vispārējā tiesa pareizi norādījusi tās sprieduma 83. punktā, strīdīgo lēmumu rezolutīvā daļa ir lasāma kontekstā ar argumentāciju lēmumā kopumā ( 22 ). Es piekrītu Vispārējās tiesas novērtējumam, ka Apelācijas padome galīgi noteica, ka pierādījumi par faktisko izmantošanu tika sniegti tikai par vienu pakalpojumu veidu – “reklāmu saistībā ar transportlīdzekļiem”.

32.

Tāpēc, manuprāt, lai gan Apelācijas padomes lēmuma rezolutīvā daļa varēja būt izteikta skaidrāk, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Apelācijas padome konstatēja, ka Rezon ir pierādījusi faktisku izmantošanu tikai attiecībā uz šo pakalpojumu apakškategoriju. Lai gan ir taisnība, ka Apelācijas padome atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumus un nodeva abas lietas [turpmākai izskatīšanai], Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas padomes lēmumu rezultāts bija tāds, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam turpmāk izskatāms ir tikai jautājums par spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu būtību attiecībā uz 35. klases pakalpojumiem apakškategorijā “reklāma saistībā ar transportlīdzekļiem”. Šādu izpratni apstiprina Vispārējās tiesas apgalvojumi pārsūdzētā sprieduma 85. un 86. punktā, ka Apelācijas padome ir galīgi nolēmusi, ka faktiskā izmantošana nav konstatēta attiecībā uz vispārējām pakalpojumu kategorijām 35. klasē (izņemot reklāmu saistībā ar transportlīdzekļiem) un 42. klasē.

33.

Vēl viena iespēja, kā paraudzīties uz mobile.de pārmetumu, ir jautāt, vai Apelācijas padomes lēmums pilnībā nodot abas lietas nozīmē, ka mobile.de nevar izmantot Eiropas Savienības preču zīmi, ko tā ir reģistrējusi attiecībā uz šīm preču kategorijām (un apakškategorijām), par kurām Rezon nav pierādījusi faktisko izmantošanu. Manuprāt, mobile.de noteikti var izmantot savu preču zīmi šīm precēm un pakalpojumiem. Šis viedoklis balstās uz to, kā Vispārējā tiesa interpretē Apelācijas padomes lēmumu kopumā – rezolutīvo daļu lasot kopā ar lēmumā izklāstīto argumentāciju.

34.

Tāpēc es uzskatu, ka mobile.de pārmetums šajā ziņā ir kļūdains.

35.

Tālāk, vai Vispārējā tiesa kļūdījās sava sprieduma 82. punktā, kad tā aprakstīja jautājumu par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu 57. panta 2. punkta mērķiem kā iepriekš izskatāmu jautājumu?

36.

Manuprāt, no Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. punkta redakcijas (“ja šāda pierādījuma nav, pieteikumu par spēkā neesamības paziņošanu noraida”) ( 23 ) izriet, ka Vispārējai tiesai ir taisnība. Saskaņā ar minēto regulu spēkā neesamības atzīšanas procesā ir dažādi posmi. Pirmkārt, agrākās preču zīmes īpašnieks apstrīd pieteikumu par Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju – konkrētajā gadījumā šī apstrīdēšana notika atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Otrkārt, saskaņā ar 57. panta 2. punktu Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks var izlemt iebilst pret jebkādu šādu apstrīdēšanu, lūdzot, lai agrākās preču zīmes īpašnieks iesniegtu pierādījumus par faktisku izmantošanu. Tādējādi 57. panta 2. punkta mērķis ir atturēt agrākās preču zīmes īpašnieku (šajā gadījumā – Rezon) no uzbrukumiem Eiropas Savienības preču zīmei, ja agrākā preču zīme, uz kuru īpašnieks pamatojas, ir anulējama tās neizmantošanas dēļ ( 24 ). No tiesību aktu sistēmas izriet, ka, ja Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks uzvar atbilstoši 57. panta 2. punktam (jo nav iesniegti pierādījumi par faktisko izmantošanu), nav jāpārbauda neviens spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma pamatojums pēc būtības (8. panta 1. punkta b) apakšpunkts konkrētajā lietā) un šis pieteikums ir noraidāms. Tomēr, ja agrākās preču zīmes īpašnieks sekmīgi pierāda faktisko izmantošanu, tad ir jāpārbauda pieteikuma pamatojums pēc būtības. Tādas ir sekas strīdīgajiem lēmumiem, kurus Vispārējā tiesa ir atstājusi spēkā attiecībā uz daļu no pakalpojumiem, uz kuriem attiecas mobile.de Eiropas Savienības preču zīme, proti, attiecībā uz pakalpojumiem par “reklāmu saistībā ar transportlīdzekļiem” ( 25 ).

37.

Es saprotu, ka Vispārējā tiesa, kad tā raksturo jautājumu par faktisko izmantošanu kā “iepriekš izskatāmu jautājumu”, tikai norāda, ka šis jautājums ir jāpārbauda spēkā neesamības atzīšanas procesā veiktās vērtēšanas sākumā.

38.

Attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. punkta un 76. panta 2. punkta kombinētu interpretāciju saistībā ar Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktu un 40. noteikuma 6. punktu pastāv zināma pārklāšanās starp sestā apelācijas sūdzības pamata otro un trešo daļu. Izvirzītie jautājumi būtībā attiecas uz pierādījumu iesniegšanu pēc EUIPO noteikto termiņu beigām.

39.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai apelācijas padomēm principā nav saistoši Birojā pirmajā instancē noteiktie termiņi un tās ir tiesīgas pieņemt novēloti iesniegtus pierādījumus saskaņā ar tām Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā paredzēto rīcības brīvību, ja tās šo brīvību izmanto objektīvi un pamatoti. Tiesa ir atzinusi, ka, ja norādītajā termiņā nav iesniegti nekādi pierādījumi par attiecīgās preču zīmes izmantošanu, Birojam pēc savas ierosmes ir jānoraida iebildumi. Tomēr, ja pierādījumi ir iesniegti Biroja noteiktajā termiņā, joprojām var tikt iesniegti papildinoši pierādījumi ( 26 ).

40.

Tāpēc mobile.de pārmetuma otrā daļa, ka pierādījumi par faktisko izmantošanu, kas nav iesniegti atbilstošajā termiņā, nav pieņemami, ir jānoraida kā nepamatota, jo no pastāvīgās judikatūras izriet, ka EUIPO ir rīcības brīvība attiecībā uz to, vai būtu jāņem vērā papildu pierādījumi ( 27 ).

41.

Manuprāt, sestā pamata trešā daļa balstās uz Vispārējās tiesas sprieduma nepareizu izpratni. Vispārējā tiesa nav gājusi tik tālu, lai šeit noteiktu, ka, ja Apelācijas padome nodod lietu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 64. panta 2. punktam, tad Anulēšanas nodaļa, kurai lieta ir nodota, var izlemt izskatīt papildu pierādījumus par to 35. klases pakalpojumu faktisko izmantošanu, kas neietilpst aprakstā “reklāma saistībā ar transportlīdzekļiem”, kā arī par 42. klases pakalpojumu izmantošanu.

42.

Tomēr mobile.de apelācijas sūdzība izvirza jaunu tiesību jautājumu, jo Regulas Nr. 207/2009 64. panta 2. punkta redakcija, kurā noteikts, ka “[..] šai instancei ir saistošs Apelācijas padomes ratio decidendi, ciktāl lietas fakti ir tie paši”, ir neskaidra. Ja Apelācijas padome nodod lietu turpmākai izskatīšanai, vai Biroja attiecīgajai nodaļai ir rīcības brīvība pieņemt un izvērtēt papildu pierādījumus attiecībā uz jautājumu, par kuru Apelācijas padome ir jau lēmusi?

43.

Tas ir vispārējas nozīmes jautājums, jo tam Regulas Nr. 207/2009 sistēmā piemīt horizontāla loma attiecībā uz visa spektra procesiem, kurus regulē šī regula ( 28 ).

44.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības izskatīšanu, manuprāt, 64. panta 1. punkts attiecas uz situāciju, kurā Apelācijas padome var atbilstoši 76. panta 2. punktam izmantot savu rīcības brīvību, ņemot vērā papildu pierādījumus saskaņā ar šīs Tiesas judikatūru. Ja Apelācijas padome izdara galīgos konstatējumus par faktiem, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, un nodod konkrēto lietu attiecīgajai EUIPO nodaļai saskaņā ar 64. panta 2. punktu, šai nodaļai ir saistošs Apelācijas padomes nolēmums apelācijas procesā. Tad šī nodaļa nevar novērtēt papildu pierādījumus, ko lietas dalībnieks iesniedzis attiecībā uz jautājumu, par kuru ir pieņemts galīgs nolēmums apelācijas procesā. Mobile.de gadījumā Apelācijas padomes nolēmums nebija tālāk izskatāms Regulas Nr. 207/2009 64. panta 2. punkta izpratnē, ciktāl tas attiecās uz 35. klases pakalpojumiem, kas nav “reklāma saistībā ar transportlīdzekļiem”, vai 42. klases pakalpojumiem. Tāpēc Anulēšanas nodaļā nevarēja tikt iesniegti papildu pierādījumi par šiem jautājumiem pēc Apelācijas padomes lēmuma nodot lietu.

45.

Tomēr attiecībā uz jautājumu, vai pastāv sajaukšanas iespēja attiecībā uz pakalpojumiem, kas attiecas uz “reklāmu saistībā ar transportlīdzekļiem”, šīs regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, Anulēšanas nodaļai bija jāpārbauda šis jautājums saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 un Īstenošanas regulas noteikumiem. Apelācijas padome neizskatīja šo jautājumu, un par to netika pieņemts galīgs nolēmums. Šī pārbaude ietver tiesības izmantot ar 76. panta 2. punktu piešķirto rīcības brīvību. Manuprāt, 64. panta 2. punkta redakcija precīzi attiecas uz šo situāciju.

46.

Tomēr uzsvēršu, ka ar tiesību aktu sistēmu nebūtu saderīgi interpretēt Regulas Nr. 207/2009 64. panta 2. punktu un 76. panta 2. punktu tādējādi, ka tie ļauj Biroja nodaļām izskatīt papildu pierādījumus lietās, kurās Apelācijas padome ir konstatējusi faktus un pieņēmusi galīgo nolēmumu. Nebūtu pareizi uztvert vārdus “ciktāl lietas fakti ir tie paši” tādējādi, ka papildu pierādījumi var tikt iesniegti un tāpēc fakti nav “tie paši” 64. panta 2. punkta izpratnē. Manuprāt, tas pārsniegtu 76. panta 2. punktā noteiktās robežas. Tas vājinātu Regulas Nr. 207/2009 VII sadaļu, kas regulē apelācijas procesu. Tas padarītu apelācijas padomju lēmumus tiesiski nedrošus visās lietās, kurās ir pieņemts lēmums nodot lietu. Šāda interpretācija kaitētu ar Regulu Nr. 207/2009 izveidotajai lietu izskatīšanas sistēmai. Turklāt šāds uzskats nebūtu saderīgs ar Regulas Nr. 207/2009 praktisko mērķi – aizsargāt Eiropas Savienības preču zīmi ( 29 ). Visbeidzot šāda rīcība būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam.

47.

Tādēļ ierosinu sesto apelācijas sūdzības pamatu noraidīt kā nepamatotu.

48.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 137. pantu lēmums par tiesāšanās izdevumiem ir ietverams galīgajā spriedumā.

49.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai: