1.

Spānijas Lamančas [La Mancha] reģionā jau Dons Kihots cīnījās ar vējdzirnavām. Tāpēc nav pārsteigums, ka Tiesu no Kastīlijas-Lamančas [Castilla‑La Mancha] autonomās kopienas ir sasniegusi jauna lieta par vēja enerģiju. Pēc tam, kad nesen jau vairākkārt bija jāizlemj par vēja ģeneratoru negatīvo ietekmi uz vidi ( 2 ), taču arī par to veicināšanu ( 3 ), šajā lietā runa ir par šī reģiona ieviesto vēja ģeneratoru nodokli, savā ziņā “pole tax”.

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas ne tikai uz Direktīvu 2009/28/EK ( 4 ) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, bet arī uz Direktīvu 2008/118/EK ( 5 ) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu un Direktīvu 2003/96/EK ( 6 ) par nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai. Konkrēti ir jānoskaidro, vai apstrīdētais nodoklis ir saderīgs ar Direktīvas 2009/28 veicināšanas mērķi vai tajā paredzēto tiesisko regulējumu par administratīvajiem maksājumiem. Taču Tiesai būtu jāanalizē arī tas, ciktāl šāds nodoklis varētu būt pretrunā Direktīvas 2009/28 mērķu ierobežošanai. Ņemot vērā abas direktīvas par nodokļiem, galvenokārt ir jānoskaidro, vai nodoklis ietilpst to piemērošanas jomās, jo šādā gadījumā tam būtu jāatbilst noteiktām prasībām.

3.

Direktīva 2009/28 reglamentē no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas veicināšanu.

4.

Direktīvas 2009/28 2. panta k) punktā atbalsta shēmas jēdziens ir definēts šādi:

“[..] jebkāds instruments, shēma vai mehānisms, ko piemēro dalībvalsts vai dalībvalstu grupa un kas veicina no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanu, samazinot šādas enerģijas izmaksas, palielinot tās pārdošanas cenu vai šādas enerģijas iegādes apjomu, izmantojot atjaunojamās enerģijas izmantošanas pienākumu vai citādi; tā ietver atbalstu ieguldījumu veidā, atbrīvojumu no nodokļiem vai nodokļu samazināšanu, nodokļu atmaksu, atbalsta shēmas, kas paredz pienākumu izmantot atjaunojamo enerģiju, arī shēmas, kurās izmanto “zaļos sertifikātus”, kā arī tiešās cenu atbalsta shēmas, tostarp valsts regulētus tarifa maksājumus un prēmiju maksājumus, bet neaprobežojoties ar tiem.”

5.

Direktīvas 2009/28 3. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt konkrētas minimālās daļas no to enerģijas patēriņa ar atjaunojamajiem energoresursiem:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars [..] 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā vismaz atbilst tās vispārējam valsts mērķim minētajā gadā attiecībā uz enerģijas īpatsvaru, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, kā norādīts I pielikuma A daļas tabulas trešajā ailē.

2.   Dalībvalstis veic pienācīgi izstrādātus pasākumus, lai nodrošinātu, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars ir vienāds vai lielāks par to, kas norādīts I pielikuma B daļas indikatīvajā līknē.”

6.

Šajā ziņā Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkts attiecas tostarp uz atbalsta shēmām:

“Lai izpildītu šā panta 1. un 2. punktā noteiktos mērķus, dalībvalstis drīkst īstenot arī šādus pasākumus:

7.

Atļauju izsniegšanas procedūras tiek minētas Direktīvas 2009/28 preambulas 40. apvērumā:

“Procedūrai, ko izmanto iestādes, kuras uzrauga atļauju, sertifikātu un licenču izsniegšanu atjaunojamās enerģijas spēkstacijām, vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un samērīgai, piemērojot noteikumus konkrētiem projektiem. [..]”

8.

Attiecīgās tiesību normas ir ietvertas Direktīvas 2009/28 13. pantā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī biomasas pārveidošanai par biodegvielu vai citiem enerģijas produktiem un attiecībā uz saistīto pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, ir samērīgi un vajadzīgi.

Dalībvalstis jo īpaši veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

[..]

[..].”

9.

Direktīva 2008/118 reglamentē akcīzes nodokļa piemērošanas vispārējo režīmu. 1. panta 1. punktā ir reglamentēta piemērošanas joma un 2. punktā – papildu akcīzes nodokļu pieļaujamība:

“1.   Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):

2.   Dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus, ja tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim.”

10.

Direktīva 2003/96 reglamentē nodokļu uzlikšanu enerģijai.

11.

Kā it īpaši izriet no Direktīvas 2003/96 4. panta, tajā būtībā ir noteikts minimālais nodokļu uzlikšanas enerģijai līmenis:

“1.   Nodokļu līmeņi, kurus dalībvalstis piemēro 2. pantā minētajiem energoproduktiem un elektroenerģijai, nedrīkst būt zemāki par šajā direktīvā aprakstītajiem nodokļu līmeņiem.

2.   Šajā direktīvā “nodokļu līmenis” ir kopējā maksa, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem (izņemot PVN), kurus tieši vai netieši aprēķina atbilstoši energoproduktu un elektroenerģijas daudzumam, laižot apgrozībā.”

12.

Valsts tiesa atsaucas arī uz Direktīvas 2003/96 15. pantu, atbilstoši kuram ir iespējami konkrēti atbrīvojumi no nodokļiem:

“Neskarot citus Kopienas noteikumus, dalībvalstis, veicot fiskālo kontroli, var piemērot pilnīgus vai daļējus atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazinājumus:

13.

Kastīlijas-Lamančas autonomā kopiena ar Ley 9/2011, de 21 de marzo, por la que se crea el canon eólico (2011. gada 21. marta Likums Nr. 9/2011, ar ko nosaka maksu par vēja enerģijas izmantošanu; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 9/2011”) ieviesa nodokli par vēja enerģijas izmantošanu.

14.

Likuma Nr. 9/2011 4. pantā ir reglamentēta darbība, par kuru jāmaksā nodoklis:

“1.   Maksa par vēja enerģijas izmantošanu ir jāmaksā par saslimšanu izraisīšanu un nelabvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi un teritoriju, ko rada vēja parkos ierīkotie elektroenerģijas ražošanai izmantojamie vēja ģeneratori [..].

[..]

3.   Nodoklis ir uzliekams arī tad, ja administratīvās atļaujas ierīkot vēja parku saņēmējiem nav īpašumtiesību uz vēja ģeneratoriem.”

15.

Nodokļa bāze izriet no Likuma Nr. 9/2011 7. panta:

“1.   Nodokļa bāzes pamatā ir vēja parkā esošo vēja ģeneratoru vienību skaits [..].”

16.

Nodokļa apmērs ir reglamentēts 8. pantā:

“1.   Nodokļa apmēru nosaka, piemērojot nodokļa bāzei šādas nodokļa likmes par ceturksni:

Vēja parkos, kuros ir līdz 2 vēja ģeneratoriem: EUR 0 par katru vēja ģeneratoru.

Vēja parkos, kuros ir no 3 līdz 7 vēja ģeneratoriem: EUR 489 par katru vēja ģeneratoru.

Vēja parkos, kuros ir no 8 līdz 15 vēja ģeneratoriem: EUR 871 par katru vēja ģeneratoru.

Vēja parkos, kuros ir vairāk nekā 15 vēja ģeneratori:

[..]”

17.

Elecdey Carcelen SA (lieta C‑215/16), Energías Eólicas de Cuenca SA (lieta C‑216/16), Iberenova Promociones SAU (lieta C‑220/16) un Iberdrola Renovables Castilla La Mancha SA (lieta C‑221/16) Kastīlijas-Lamančas autonomajā kopienā apsaimnieko vēja ģeneratorus, kuriem ir piemērojams reģionālais nodoklis par vēja enerģijas izmantošanu. Šie uzņēmumi lūdza kompetentajai iestādei labot to nodokļa par vēja enerģijas izmantošanu apgriezto iekasēšanu 2011. gada taksācijas periodā un atmaksāt samaksāto summu.

18.

Par šo pieteikumu noraidīšanu tās ceļ prasību Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas-Lamančas autonomās kopienas Augstākā tiesa, Spānija). Tāpēc tā uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza vēja ģeneratoru apsaimniekotāji Elecdey Carcelen S.A., Energías Eólicas de Cuenca S.A., Iberenova Promociones S.A. un Iberdrola Renovables Castilla La Mancha S.A., kā arī Comunidad Autónoma de Castilla‑La Mancha kā pamatlietas dalībnieki un Spānijas Karaliste, kā arī Eiropas Komisija, un 2017. gada 29. marta tiesas sēdē tika uzklausīti to mutvārdu apsvērumi.

20.

Apstrīdētais nodoklis tiek uzlikts reizi ceturksnī par katru vēja ģeneratoru, un turklāt nodokļa summa ir atkarīga no attiecīgā vēja parka lieluma un vēja ģeneratoru jaudas. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai šis nodoklis ir saderīgs ar atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmām saskaņā ar Direktīvu 2009/28 (par to A sadaļā) vai tajā ietvertajām tiesību normām par konkrētām nodevām (par to B sadaļā). Turklāt valsts tiesa uzdod jautājumu par atbilstību Direktīvai 2008/118 par akcīzes nodokli (par to C sadaļā) un Direktīvai 2003/96 par enerģētikas nodokli (par to D sadaļā).

21.

Ar pirmajiem diviem jautājumiem valsts tiesa vēlas uzzināt, vai apstrīdētais nodoklis par vēja enerģijas izmantošanu atbilst Direktīvas 2009/28 2. panta k) punktam.

22.

Direktīvas 2009/28 2. panta k) punktā ir definēts “atbalsta shēmas” jēdziens. Definīcija it īpaši aptver atbrīvojumus no nodokļiem, nodokļu samazināšanu un nodokļu atmaksa.

23.

Taču definīcija pati par sevi nevar liegt valsts nodokļa uzlikšanu. Drīzāk nozīme ir tam, kādas tiesību normas attiecas uz šo definīciju.

24.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda uz Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Atbilstoši tam dalībvalstis drīkst īstenot atbalsta shēmas, lai sasniegtu saskaņā ar 3. panta 1. un 2. punktu, kā arī I pielikumu paredzēto atjaunojamo energoresursu īpatsvaru. Tomēr no iespējas īstenot atbalsta shēmas neizriet, ka vēja ģeneratoru nodoklis nebūtu pieļaujams.

25.

Apstrīdētais nodoklis nav pretrunā arī saskaņā ar Direktīvas 2009/28 11. pantu iespējamai dažādu dalībvalstu atbalstu shēmu apvienošanai vai koordinēšanai. Elecdey Carcelen pieņēmums, ka nodoklis samazina šādas apvienošanas potenciālu, kuras mērķis atbilstoši 6. pantam ir atjaunojamo energoresursu “statistiski veikta pārdale”, gan ir pamatots. Taču direktīva nenosaka dalībvalstīm pienākumu radīt šādu potenciālu, un nekas neliecina arī par to, ka jau būtu notikusi vienošanās par šādu apvienošanu, kas ar nodokli tiktu ierobežota.

26.

Tāpat pārējās Direktīvas 2009/28 tiesību normas, kas attiecas uz atbalsta shēmām, nevar tikt izmantotas, argumentējot pret vēja ģeneratoru nodokli. Tās attiecas uz tehniskām specifikācijām atbalsta shēmu izmantošanai (13. panta 2. punkts), būvniecības noteikumiem un kodeksiem, lai palielinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu būvniecības nozarē (13. panta 4. punkts), saikni starp izcelsmes apliecinājumiem un atbalsta shēmām (15. pants) un ziņošanas pienākumu (22. un 23. pants).

27.

Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet arī saikne ar galveno Direktīvā 2009/28 paredzēto pienākumu – 3. panta 1. un 2. punktā paredzēto minimālo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru vispārējā patēriņā. Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi ( 7 ), es vēlos analizēt arī to.

28.

Saskaņā ar Direktīvas 2009/28 3. panta 1. punktu katra dalībvalsts nodrošina, ka tās no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā atbilst vismaz vienam no pielikumā norādītajiem vispārējiem mērķiem. 3. panta 2. punktā no dalībvalsts tiek pieprasīti pasākumi, lai nodrošinātu, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars ir vienāds vai lielāks par to, kas arī ir norādīts pielikuma indikatīvajā līknē.

29.

Tādējādi Direktīvā 2009/28 ir paredzēts atjaunojamo energoresursu īpatsvars, kuru dalībvalstīm ir jānodrošina gan 2020. gadā, gan pārejas periodā līdz šim brīdim. Lai gan lielāks īpatsvars būtu apsveicams, vismaz direktīvā tas netiek pieprasīts.

30.

Tāpēc Direktīvas 2009/28 3. panta 2. punkta ievērošana nodrošina, ka dalībvalstis jau pārejas periodā līdz termiņa beigām, kas ir paredzēts saistībā ar atjaunojamo energoresursu īpatsvara sasniegšanu 2020. gadā, veic nepieciešamos pasākumus, lai šis mērķis arī tiek sasniegts. Tāpēc papildus šai tiesību normai nav jāatsaucas uz aizliegumu, kas izriet no lojālas sadarbības principa Savienības tiesību izpratnē, pieņemt valsts noteikumus, kuri varētu būtiski apdraudēt direktīvā paredzētā mērķa sasniegšanu ( 8 ).

31.

Drīzāk ar apstrīdēto nodokli jau tiktu pārkāpts Direktīvas 2009/28 3. panta 1. un 2. punkts, ja tā dēļ Spānija nenodrošinātu direktīvā pieprasīto atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.

32.

Taču pastāv šaubas par to, vai vispār būtu iespējams pierādīt, ka konkrēts reģionāls nodoklis liedz dalībvalstij kopumā sasniegt minētos mērķus. Tas tādēļ, ka parasti tiks uzlikti arī citi nodokļi, un turklāt pastāvēs citi ekonomiski un tehniski šķēršļi aktīvākai atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Tomēr šajā lietā uz šo jautājumu nav jāsniedz izsmeļoša atbilde.

33.

Proti, atbilstoši it īpaši Komisijas argumentācijai tiesas sēdē un visu lietas dalībnieku šajā tiesvedībā izmantotajiem jaunākajiem Eurostat datiem ( 9 ) attiecībā uz Spāniju – atšķirībā, piemēram, no Nīderlandes vai pagaidām no Francijas – nav nedz saskatāms, nedz sagaidāms Direktīvā 2009/28 paredzēto prasību pārkāpums. Tieši pretēji, Spānija vienmēr, līdz 2015. gadam ieskaitot, ir izmantojusi lielāku atjaunojamo energoresursu daļu, nekā tas ir pieprasīts direktīvā. Jau 2015. gadā pat tika pārsniegts tikai attiecībā uz 2017. un 2018. gadu paredzētais īpatsvars vidēji 16 % apmērā.

34.

Papildu apsvērumi par apstrīdētā nodokļa ietekmi būtu nepieciešami tikai gadījumā, ja valsts tiesa, pamatojoties uz jaunākiem vai precīzākiem datiem, secinātu, ka tendence, par ko liecina Eurostat dati, neturpinās. Taču, tā kā šajā tiesvedībā šajā ziņā netika sniegtas pārliecinošas norādes, Tiesai šobrīd šis pieņēmums nav jāpārbauda sīkāk.

35.

Tāpēc ir gan jāpauž nožēla, ja Kastīlijas-Lamančas autonomā kopiena uzliek nodokļus, kas saskaņā ar Direktīvu 2009/28 vēlamo atjaunojamo energoresursu izmantošanu padara mazāk pievilcīgu un turklāt vismaz daļēji arī neveicina vēja enerģijas izmantošanu valstī kopumā. Taču, kamēr dalībvalsts kopumā, neņemot vērā minēto, izpilda savus Savienības tiesībās noteiktos pienākumus, minētais nav uzskatāms par direktīvā paredzēto atbalsta shēmu vai noteikto atjaunojamo energoresursu īpatsvara neievērošanu, bet gan labākajā gadījumā par valsts tiesību problēmu.

36.

Tāpēc Direktīvas 2009/28 2. panta k) punktam un 3. panta 1. un 2. punktam nav pretrunā nodoklis, kas reizi ceturksnī tiek uzlikts vēja ģeneratoriem, ja šis nodoklis nekavē dalībvalstī sasniegt direktīvā paredzēto atjaunojamo energoresursu minimālo īpatsvaru vispārējā patēriņā.

37.

Ar piekto un sesto jautājumu, uz kuriem tāpat ir jāatbild kopā, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai apstrīdētais nodoklis ir pretrunā Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā ietvertajām tiesību normām par nodevām.

38.

Saskaņā ar Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktu dalībvalstis jo īpaši veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka administratīvie maksājumi, ko iekasē no patērētājiem, plānotājiem, arhitektiem, celtniekiem, aprīkojuma un sistēmu uzstādītājiem un piegādātājiem, ir pārredzami un pamatoti ar konkrētām izmaksām.

39.

Šīs tiesību normas pamatā ir vispārīgāk formulētais Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskais regulējums. Atbilstoši tam dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī biomasas pārveidošanai par biodegvielu vai citiem enerģijas produktiem un attiecībā uz saistīto pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, ir samērīgi un vajadzīgi.

40.

Pretēji Kastīlijas-Lamančas autonomās kopienas viedoklim administratīvo maksājumu jēdziens nav jānosaka saskaņā ar valsts tiesībām; tas ir Savienības tiesību jēdziens, jo nav saskatāma neviena atsauce uz valsts tiesībām ( 10 ).

41.

Tomēr apstrīdētais nodoklis prima facie neietilpst Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā. Nav runa nedz par administratīviem maksājumiem, ko iekasē no patērētājiem, plānotājiem, arhitektiem, celtniekiem, aprīkojuma un sistēmu uzstādītājiem un piegādātājiem, nedz tas tiek uzlikts saistībā ar atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām attiecībā uz vēja ģeneratoriem. Tas tiek uzlikts par iekārtu apsaimniekošanu. Tāpēc šī jautājuma pārbaudei šajā brīdī varētu pielikt punktu.

42.

Taču it īpaši Iberenova Promociones un Iberdrola Renovables Castilla la Mancha aizstāv arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pausto viedokli, ka Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktam ir daudz lielāka ietekme, nekā to var sagaidīt no formulējuma. Šajā ziņā tās balstās uz judikatūru par Direktīvas 97/13/EK ( 11 ) 11. pantu un vēlāk par Direktīvas 2002/20/EK ( 12 ) 12. un 13. pantu, kuri attiecas uz atļauju izsniegšanu elektronisko komunikāciju nozarē.

43.

Šajās tiesību normās ir reglamentēts to administratīvo nodokļu pieļaujamais apmērs, kas var tikt pieprasīti no uzņēmumiem, kuri, pamatojoties uz Savienības tiesībās reglamentētajām atļaujām, darbojas sakaru pakalpojumu vai elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nozarē. Šo nodokļu mērķis ir konkrētu administratīvo izmaksu segšana, un tie ir jāuzliek objektīvā, samērīgā un pārskatāmā veidā.

44.

Tiesa attiecīgās tiesību normas patiešām ir interpretējusi tādējādi, ka šo direktīvu kontekstā dalībvalstis var iekasēt tikai tos nodokļus vai maksājumus par elektronisko komunikāciju tīklu nodrošināšanu un pakalpojumu sniegšanu, kuri ir paredzēti šajā direktīvā ( 13 ).

45.

Sākotnēji ir saprotams, ka vēja ģeneratoru apsaimniekotāji šo judikatūru attiecina uz Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktu un, pamatojoties uz to, vēršas pret apstrīdēto nodokli.

46.

Par to it īpaši liecina Direktīvas 2009/28 galvenais mērķis un Savienības vides politika, proti, apkarot klimata pārmaiņas, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas. Šim mērķim atbilst šķēršļu samazināšana atjaunojamo energoresursu izmantošanai.

47.

Kamēr elektronisko komunikāciju tiesiskā regulējuma mērķis būtībā ir pilnīga telekomunikāciju pakalpojumu un infrastruktūru liberalizācija ( 14 ), Direktīvas 2009/28 mērķi ir daudz mazāk ambiciozi. Tiesa jau ir konstatējusi, ka Savienības likumdevējs nekādā ziņā nav veicis valsts tiesisko regulējumu “zaļās” enerģijas atbalstam pilnīgu saskaņošanu ( 15 ). Drīzāk Direktīvas 2009/28 tiešais galvenais mērķis ir paredzētais atjaunojamo energoresursu īpatsvars vispārējā patēriņā, un turklāt dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izvēloties līdzekļus, lai šo īpatsvaru sasniegtu termiņā. Šis aprobežotais mērķis liek šaubīties par to, ka Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir ietverts visaptverošs nodokļu sloga uzlikšanas atjaunojamiem energoresursiem aizliegums.

48.

Turklāt Tiesa nesen ir precizējusi savu judikatūru par ierobežojumiem elektronisko komunikāciju nozarē. Tā ir paskaidrojusi, ka ne uz katru papildu nodokļu slogu telekomunikāciju pakalpojumiem attiecas citu nodokļu aizliegums. Drīzāk iekasējamības gadījumam ir jābūt saistītam ar Direktīvā 2002/20 reglamentēto atļaujas piešķiršanas procedūru ( 16 ). Tas tā nebija, piemēram, pašvaldības mobilās telefonijas torņu nodokļa gadījumā ( 17 ).

49.

Šai idejai jo īpaši ir jāattiecas uz Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Šī tiesību norma, būtiski pārkāpjot tās formulējuma robežas, nedrīkst tikt saprasta kā vispārējs jebkāda nodokļa sloga aizliegums atjaunojamiem energoresursiem.

50.

Līdz ar to Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta e) apakšpunktam nav pretrunā nodoklis, kas reizi ceturksnī tiek uzlikts vēja ģeneratoru apsaimniekošanai.

51.

Trešais jautājums ir par to, vai apstrīdētā nodokļa uzlikšana ir saderīga ar Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu. Valsts tiesa uzdod šo jautājumu gadījumā, ja uz otro jautājumu – kā tas tiek piedāvāts šajā lietā – tiek atbildēts noliedzoši un nodokļa uzlikšana no atjaunojamiem energoresursiem saražotajai enerģijai tiek atzīta par pieļaujamu saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu. Līdz ar to vispirms ir jānoskaidro, vai nodoklis ietilpst pēdējās minētās tiesību normas piemērošanas jomā.

52.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu dalībvalstis īpašos nolūkos ar konkrētiem nosacījumiem var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus.

53.

Visu prasību saskaņā ar minēto normu priekšnoteikums ir tāds, ka apstrīdētais vēja ģeneratoru nodoklis ir netiešs nodoklis akcīzes precēm.

54.

Tiesa jau ir konstatējusi, ka jēdziens “papildu netiešie nodokļi” Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē nozīmē netiešus nodokļus, ko uzliek šīs direktīvas 1. panta 1. punktā uzskatīto preču patēriņam – un kas nav “akcīzes nodoklis” šīs pēdējās tiesību normas izpratnē – un ko iekasē īpašam mērķim ( 18 ).

55.

Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punktā ir minēti energoprodukti un elektroenerģija, uz ko attiecas Direktīva 2003/96/EK (a) apakšpunkts), spirts un alkoholiskie dzērieni, uz ko attiecas Direktīva 92/83/EEK un Direktīva 92/84/EEK (b) apakšpunkts), kā arī tabakas izstrādājumi, uz ko attiecas Direktīva 95/59/EK, Direktīva 92/79/EEK un Direktīva 92/80/EEK (c) apakšpunkts).

56.

Vēja ģeneratoru nodoklis nevienā no šīm kategorijām neietilpst tieši. Tas varētu ietilpt vienā no kategorijām tikai gadījumā, ja to būtu jāuzskata par tādas elektroenerģijas netiešu nodokli, ko saražo ar nodokli apliktās iekārtas.

57.

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka starp šādu netiešu nodokli un elektrības patēriņu ir jābūt ciešai un nedalāmai saiknei ( 19 ).

58.

Saistībā ar atomelektrostaciju degvielas kasešu ( 20 ) vai to siltumspēju ( 21 ) nodokļiem Tiesa šo saikni noraidīja, jo attiecīgā darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, nebija pietiekami saistīta ar saražotās elektroenerģijas izmantošanu.

59.

Minētais attiecas arī uz šajā gadījumā analizējamo vēja ģeneratoru nodokli, jo tas netiek aprēķināts atkarībā no elektrības, ko saražo iekārtas, vai pamatojoties uz to teorētisko jaudu. Tā lielums drīzāk ir diferencēts atkarībā no tā, cik liels ir vēja parks, kurā atrodas iekārta, un īpaši lielu vēja parku gadījumā vēl arī atkarībā no tā, vai runa ir par īpaši jaudīgām iekārtām ( 22 ). Pēdējā gadījumā jaudīgākām iekārtām pat tiek uzlikts mazāks nodoklis nekā mazāk jaudīgām iekārtām.

60.

Lietas dalībnieki izklāsta arī to, vai apstrīdētais nodoklis var tikt “pārnests” uz patērētājiem. Ir zināms, ka Tiesa degvielas kasešu nodokļa gadījumā ir balstījusies arī uz atziņu, ka nodoklis nevar tikt “pārnests” pilnībā ( 23 ). Taču vismaz viens no Tiesas šajā ziņā minētajiem iemesliem ir konstatējams arī šajā gadījumā, jo no elektroenerģijas saražošanas neatkarīgais vēja ģeneratoru nodoklis nevar tikt precīzi “pārnests” uz saražotās elektroenerģijas cenu. Jo vairāk ir izslēgta situācija, ka tas ir jāsedz galapatērētājam pārskatāma uzcenojuma formā. Proti, nevar konstatēt to, kāda daļa no viņa saņemtās elektroenerģijas tiek saražota ar vēja ģeneratoriem, kuriem ir uzlikts nodoklis. Tāpēc iespēja nodokļu slogu ekonomiskā ziņā “pārnest” uz patērētāju nevar radīt situāciju, ka nodoklis tiek uzskatīts par netiešu nodokli Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē.

61.

Tāpēc Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktam nav pretrunā nodoklis, kas reizi ceturksnī tiek uzlikts vēja ģeneratoru apsaimniekošanai, taču kas nav cieši un nedalāmi saistīts ar saražotās elektroenerģijas patēriņu.

62.

Ar ceturto jautājumu valsts tiesa vēlas uzzināt, vai apstrīdētais nodoklis Direktīvas 2003/96 4. panta izpratnē pieder pie kopējās maksas, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem (izņemot PVN), kurus tieši vai netieši aprēķina atbilstoši energoproduktu un elektroenerģijas daudzumam, laižot apgrozībā. Šādi aprēķināta summa nedrīkst būt zemāka par direktīvā paredzēto minimālo nodokļu līmeni.

63.

Sākotnēji nevar secināt, kāda šim jautājumam varētu būt nozīme lēmuma pieņemšanā pamatlietā. Tāpēc Tiesa to varētu noraidīt kā hipotētisku un līdz ar to nepieņemamu.

64.

Taču no šī jautājuma pamatojuma izriet, ka valsts tiesa apšauba to, ka apstrīdētais nodoklis ir saderīgs ar Direktīvas 2003/96 mērķi veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību.

65.

Šis jautājums būtībā ir vismaz interesants saistībā ar lēmuma pieņemšanu pamatlietā. Taču tajā netiek ņemts vērā Direktīvas 2003/96 tiesiskā regulējuma saturs. Proti, tajā nav ietverts vispārējs tiesiskais regulējums par nodokļiem, kas var rasties saistībā ar elektroenerģijas ražošanu, bet gan ir tikai noteikts minimālais nodokļa uzlikšanas elektroenerģijas patēriņam līmenis. Taču direktīva neliedz elektroenerģijas ražošanai noteikt lielāku nodokļu slogu.

66.

Tas, ka atbilstoši valsts tiesas minētajam Direktīvas 2003/96 15. panta pirmās daļas b) punkta pirmajam ievilkumam ir atļauts piešķirt atbrīvojumu ar vēju saražotajai elektroenerģijai, arī neliek izdarīt citu secinājumu. Proti, šī iespēja nedz uzliek dalībvalstīm pienākumu piešķirt šo atbrīvojumu, nedz liedz noteikt konkrētu nodokļu slogu elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas.

67.

Ciktāl it īpaši Energías Eólicas de Cuenca norāda, ka ar apstrīdēto nodokli tiek pārkāpta Direktīva 2003/96, jo atbilstoši tam līdz ar expressis verbis atļautajiem nodokļu līmeņa samazinājumiem netiekot pieļauta reģionāla nodokļa uzlikšanas enerģijai diferencēšana, ir jānorāda, ka šis jautājums nav lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.

68.

Tomēr, ja Tiesa vēlētos minēto analizēt, lai sniegtu lietderīgu atbildi saistībā ar lēmuma pieņemšanu pamatlietā, arī šis argumentācijas virziens nebūtu pamatots. Tas tādēļ, ka attiecīgais nodoklis nav nodoklis Direktīvas 2003/96 izpratnē.

69.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 1. pantu tās piemērošanas joma attiecas tikai uz nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai tās 2. panta 1. un 2. punkta izpratnē ( 24 ). Apstrīdētais nodoklis labākajā gadījumā varētu tikt uzskatīts par netiešu nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai, ko ražo attiecīgie vēja ģeneratori.

70.

Taču šāda nodokļa priekšnoteikums ir saikne starp tā iekasējamības gadījumu un faktisku elektroenerģijas ražošanu ( 25 ). Šāda saikne nav konstatējama, piemēram, tāda nodokļa gadījumā, kas tiek uzlikts atļautajai kodolreaktora maksimālai siltumenerģijai un ar kuru netiek ņemts vērā faktiski saražotās elektroenerģijas daudzums ( 26 ).

71.

Saikne starp apstrīdēto nodokli un elektroenerģijas ražošanu attiecīgajos vēja ģeneratoros ir pat vēl vājāka. Kamēr no kodolreaktora maksimālās siltumenerģijas var secināt, cik daudz elektroenerģijas tajā var tikt saražots, apstrīdētā nodokļa lielums atšķiras galvenokārt no vēja parka lieluma, kurā tie atrodas. Tikai tādu vēja parku gadījumā, kuros atrodas vairāk par 15 iekārtām, tiek diferencēts pēc tā, vai iebūvētā iekārtu jauda vidēji ir lielāka vai mazāka par vienu megavatu. Un šīs diferencēšanas dēļ netiek noteikta elektroenerģijas ražošanai atbilstoša lielāka nodokļu likme, bet gan tiek samazināts slogs attiecībā uz jaudīgākām iekārtām.

72.

Tāpēc apstrīdētais nodoklis nav nodoklis Direktīvas 2003/96 izpratnē, un iespējams reģionāli diferencēta nodokļa uzlikšanas aizliegums nebūtu piemērojams.

73.

Līdz ar to apstrīdētais nodoklis nav pretrunā arī Direktīvai 2003/96.

74.

Tāpēc es iesaku Tiesai nolemt šādi: