1. 

Ar šo apelācijas sūdzību SolarWorld AG (turpmāk tekstā – “SolarWorld”) lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu ( 2 ), ar kuru tā noraidīja kā nepieņemamu prasību atcelt Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1239/2013 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) ( 3 ) 2. pantu. Ar apstrīdētās regulas 1. pantu tika noteikts galīgais kompensācijas maksājums Ķīnas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu importam, savukārt ar minētās regulas 2. pantu no kompensācijas maksājuma, kas noteikts ar 1. pantu, ir atbrīvots imports no tādiem uzņēmumiem, kuri ir apņēmušies līdz noteiktam importa apjomam gadā piemērot minimālo importa cenu. Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa secināja, ka 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, jo šā viena noteikuma atcelšana grozītu apstrīdētās regulas būtību. Tāpēc prasību atcelt 2. pantu tā noraidīja kā nepieņemamu.

2. 

Šī apelācijas sūdzība rada jautājumu – vai, ja ar regulu ir noteikts kompensācijas maksājums, pēc tam atbrīvojot no šā maksājuma eksportētājus, kuru piedāvātās saistības ir tikušas pieņemtas, var lūgt atcelt vienīgi atbrīvojumu. Ja tā būtu un ja apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, kompensācijas maksājums, kas noteikts ar minēto regulu, būtu jāpiemēro to uzņēmumu importam, kuri iepriekš bija uzņēmušies saistības. Ja tā nebūtu un ja apelācija tiktu apmierināta, būtu jāatceļ visa regula un regulā noteikto maksājumu vairs nevarētu piemērot. Komisijai būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu rīkojumu atceļošo spriedumu, un, konkrēti, jānovērtē, vai pārskatītās saistības varētu pieņemt vai arī maksājumu varētu piemērot bez šāda atbrīvojuma.

3.

Regulas (EK) Nr. 597/2009 ( 4 ) 12. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pagaidu maksājumus drīkst piemērot tad, ja:

[..]

Pagaidu kompensācijas maksājuma lielums nepārsniedz kopējo iepriekš noteikto kompensējamo subsīdiju apjomu, bet tam būtu jābūt mazākam par minēto apjomu, ja šāds mazāks maksājums būtu pietiekams, lai novērstu kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei.”

4.

Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu:

“Gadījumā, ja provizoriski ir konstatēts, ka subsidēšana pastāv un ka tā ir radījusi zaudējumus, Komisija var piekrist piedāvājumiem uzņemties saistības, saskaņā ar kurām:

Šādā gadījumā un tikmēr, kamēr saistības ir spēkā, attiecīgi vai nu pagaidu maksājumi, kurus Komisija piemērojusi saskaņā ar 12. panta 3. punktu, vai galīgie maksājumi, kurus Padome piemērojusi saskaņā ar 15. panta 1. punktu, neattiecas uz tāda attiecīgā ražojuma importu, kuru ražojis uzņēmums, kas minēts Komisijas lēmumā, ar kuru tā piekrīt uzņemtajām saistībām, ar vēlākiem grozījumiem.

Atbilstīgi šīm saistībām cenu paaugstinājums nav lielāks, kā nepieciešams, lai atlīdzinātu kompensējamo subsīdiju apmēru, bet tam jābūt mazākam nekā kompensējamo subsīdiju apmēram, ja šāds paaugstinājums būtu pietiekams Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu novēršanai.”

5.

Pamatregulas 13. panta 9. punktā ir noteikts:

“Gadījumā, ja kāda puse neizpilda vai atsauc saistības, vai gadījumā, ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, tad pēc apspriešanās šo piekrišanu pēc vajadzības atsauc vai nu ar Komisijas lēmumu, vai ar Komisijas regulu un automātiski piemēro vai nu pagaidu maksājumu, kuru Komisija piemērojusi saskaņā ar 12. pantu, vai galīgo maksājumu, kuru Padome piemērojusi saskaņā ar 15. panta 1. punktu, ar nosacījumu, ka attiecīgajam eksportētājam vai eksportētājvalstij un/vai izcelsmes valstij ir bijusi dota iespēja izteikt komentārus, izņemot gadījumu, ja saistības ir atsaucis pats eksportētājs vai minētā valsts.

[..]”

6.

Saskaņā ar pamatregulas 15. panta 1. punktu:

“Ja fakti galīgi pierāda kompensējamo subsīdiju un to radīto zaudējumu esamību un Kopienas interesēs ir iejaukties saskaņā ar 31. pantu, tad Padome uz Komisijas iesniegta priekšlikuma pamata pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju piemēro galīgo kompensācijas maksājumu.

[..]

Pagaidu kompensācijas maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto kompensējamo subsīdiju apjomu, bet tam vajadzētu būt mazākam par kopējo kompensējamo subsīdiju apjomu, ja šāds mazāks maksājums būtu pietiekams Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu novēršanai.”

7.

Komisija 2012. gada 6. septembrī sāka antidempinga procedūru attiecībā uz Ķīnas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu importu ( 5 ). Procedūra tika sākta pēc tam, kad EU Pro Sun – Eiropas kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu ražotāju apvienība – iesniedza sūdzību.

8.

Komisija 2012. gada 8. novembrī sāka antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Ķīnas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu importu ( 6 ).

9.

Komisija 2013. gada 4. jūnijā pieņēma Regulu (ES) Nr. 513/2013, ar ko noteica pagaidu antidempinga maksājumu attiecīgā Ķīnas izcelsmes ražojuma importam. Šis pagaidu antidempinga maksājums tika noteikts kā procentuāls maksājums ( 7 ).

10.

Vispārējā tiesa ar rīkojumu noraidīja divu Eiropas kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu ražotāju, tostarp SolarWorld, prasību atcelt Regulu (ES) Nr. 513/2013 ( 8 ). Apelācijas sūdzība par minēto rīkojumu tika noraidīta ar Tiesas rīkojumu ( 9 ).

11.

Komisijai adresētā 2013. gada 27. jūlija vēstulē Ķīnas Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palāta (turpmāk tekstā – “CCCME”) un Ķīnas ražotāju eksportētāju grupa iesniedza saistību piedāvājumu, proti, piemērot minimālo importa cenu (turpmāk tekstā – “minimālā importa cena”) līdz noteiktam gada importa apjomam, kas atbilst viņu tirgus darbības rādītājiem. Procentuāls maksājums tiktu piemērots importam, kas pārsniedz šo apjomu. Komisija 2013. gada 2. augustā pieņēma Lēmumu 2013/423/ES, ar ko pieņēma minētās saistības ( 10 ).Tajā pašā datumā Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 748/2013 ( 11 ), ar kuru grozīja Regulu Nr. 513/2013, lai ņemtu vērā piekrišanu šīm saistībām.

12.

Padome 2013. gada 2. decembrī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1238/2013, ar ko noteica galīgo antidempinga maksājumu attiecīgā Ķīnas izcelsmes ražojuma importam ( 12 ). Regulas Nr. 1238/2013 1. pantā Padome noteica procentuālo antidempinga maksājumu. Regulas 3. pantā noteikts, ka no 1. punktā uzliktā antidempinga maksājuma ir atbrīvots tādu ražojumu imports, par ko rēķinus izrakstījuši uzņēmumi, kuru saistības ir pieņemtas un kuri norādīti Komisijas Īstenošanas lēmuma Nr. 2013/707/ES pielikumā ( 13 ).

13.

Lēmumu 2013/707 Komisija pieņēma 2013. gada 4. decembrī. Minētajā lēmumā Komisija pieņēma CCCME un ražotāju eksportētāju grupas piedāvātās grozītās saistības (turpmāk tekstā – “saistības”) galīgā antidempinga maksājuma piemērošanas laikposmā. Tā pieņēma šīs saistības ne vien attiecībā uz antidempinga procedūru, bet arī attiecībā uz antisubsidēšanas procedūru.

14.

Padome 2013. gada 2. decembrī pieņēma apstrīdēto regulu, ar ko noteica galīgo kompensācijas maksājumu attiecīgā Ķīnas izcelsmes ražojuma importam. [Minētās regulas] 1. pantā tika noteikts procentuāls antisubsidēšanas maksājums. Regulas 2. pantā no antisubsidēšanas maksājuma ir atbrīvots to ražojumu imports, par ko rēķinu izrakstījuši uzņēmumi, no kuriem Komisija pieņēmusi saistības un kuru nosaukumi ir iekļauti Īstenošanas lēmuma 2013/707 pielikumā.

15.

Prasība atcelt Lēmumu 2013/423 un Lēmumu 2013/707 tika noraidīta ar Vispārējās tiesas rīkojumu ( 14 ). Apelācijas sūdzība par minēto rīkojumu tika noraidīta ar Tiesas rīkojumu ( 15 ).

16.

Komisija 2014. gada 15. septembra vēstulē piekrita CCCME prasībai samazināt minimālo importa cenu saskaņā ar saistību 3.5. punktu. Vispārējā tiesa 2017. gada 16. februārī noraidīja SolarWorld prasību atcelt Komisijas 2014. gada 15. septembra vēstulē ietverto lēmumu ( 16 ).

17.

2014. gada 28. februārī SolarWorld un vēl divi citi silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu Eiropas ražotāji, proti, Brandoni solare SpA (turpmāk tekstā – “Brandoni solare”) un Solaria Energia y Medio Ambiente, SA (turpmāk tekstā – “Solaria Energia”) cēla prasību atcelt apstrīdētās regulas 2. pantu.

18.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa prasību noraidīja kā nepieņemamu.

19.

Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības tiesību aktu ir iespējams daļēji atcelt tikai tad, ja elementi, kuru atcelšana tiek lūgta, ir nodalāmi no atlikušās tiesību akta daļas, proti, ja tiesību akta daļēja atcelšana negroza šā akta būtību. Šajā lietā tika prasīts atcelt tikai apstrīdētās regulas 2. pantu. Atceļot tikai 2. pantu, kompensācijas maksājums būtu jāpiemēro visam importam, ko veic ražotāji eksportētāji, kuri piedāvājuši pieņemtās saistības. Tas piešķirtu kompensācijas maksājumam plašāku tvērumu, jo atbilstoši apstrīdētajai regulai šis maksājums ir piemērojams vienīgi importam, ko nosūtījuši ražotāji eksportētāji, kas nav uzņēmušies saistības, un šis imports atbilst 30 % no visa attiecīgā produkta importa. Tāpēc 2. pantu nevar nodalīt no apstrīdētās regulas pārējās daļas. Prasība atcelt tikai 2. pantu tika noraidīta kā nepieņemama.

20.

Tā kā Vispārējā tiesa noraidīja prasību tāpēc, ka tikai 2. panta atcelšana grozītu apstrīdētās regulas būtību, tā neizskatīja otru nepieņemamības pamatu, ko izvirzīja Padome, proti, ka SolarWorld, Brandoni solare un Solaria Energia nebija tiesību apstrīdēt minētās regulas 2. pantu.

21.

Apelācijas sūdzībā, kas tika iesniegta 2016. gada 11. aprīlī, SolarWorld lūdz Tiesu atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu, atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu un vai nu izskatīt lietu pēc būtības un atcelt apstrīdētās regulas 2. pantu, vai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. SolarWorld lūdz Tiesu arī piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22.

Padome lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest SolarWorld atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un Vispārējā tiesā.

23.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt prasību kā nepamatotu un piespriest SolarWorld atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24.

SolarWorld izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, secinot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Otrkārt, tā apgalvo, ka, noraidot prasību kā nepieņemamu, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 20. pantu.

25.

Izvirzot pirmo apelācijas sūdzības pamatu, SolarWorld norāda, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 53.–60. punktā un īpaši 55. un 59. punktā secinot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

26.

Pirmkārt, SolarWorld apgalvo, ka minimālās importa cenas saistības, kas paredzētas apstrīdētās regulas 2. pantā, kā arī procentuālie kompensācijas maksājumi, kas noteikti šīs regulas 1. pantā, ir divi kompensācijas pasākumu veidi. Kā tādiem tiem ir viens un tas pats mērķis (novērst Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus), un tie ir jānosaka tādā apmērā, lai tie novērstu šādus zaudējumus. Tādējādi vienu kompensācijas pasākumu (saistības) aizstājot ar otru pasākumu (maksājumi), netiek grozīta apstrīdētās regulas būtība. Tas ir tāpēc, ka minētās regulas tvērumā ir kompensācijas pasākumu piemērošanu visam subsidētajam importam neatkarīgi no veida. Spriedumi, kas minēti pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā, nav piemērojami šajā lietā, jo saskaņā ar šiem spriedumiem daļēja atcelšana būtiski grozītu apstrīdētā tiesību akta tvērumu, savukārt šajā lietā apstrīdētās regulas daļas atcelšana grozītu tikai uzlikto kompensācijas pasākumu formu.

27.

Otrkārt, SolarWorld apgalvo, ka viena kompensācijas pasākuma aizstāšana ar cita veida pasākumu jau ir paredzēta pamatregulā. Šīs regulas 13. panta 9. punktā ir noteikts – ja saistības netiek izpildītas vai tiek atsauktas vai Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, automātiski piemēro uzliktos kompensācijas maksājumus.

28.

Treškārt, SolarWorld uzsver – ja Vispārējā tiesa būtu atcēlusi apstrīdētās regulas 2. pantu tāpēc, kā apgalvo SolarWorld, ka minimālā importa cena nebija noteikta tādā līmenī, kāds nepieciešams, lai novērstu Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus, tas nebūt neizraisītu maksājumu uzlikšanu. Komisija un Padome būtu varējušas izpildīt atceļošo spriedumu, apstiprinot pārskatītās minimālās importa cenas, kas noteiktas tādā līmenī, lai novērstu zaudējumus.

29.

Ceturtkārt, SolarWorld apgalvo – nav būtiski, ka, atceļot vien apstrīdētās regulas 2. pantu, kompensācijas maksājumi, kas noteikti šis regulas 1. pantā, būtu jāuzliek visam dempinga importam, jo tie iepriekš tika piemēroti tikai 30 % no šā importa. Tas negroza apstrīdētās regulas tvērumu, jo šī regula attiecas uz kompensācijas pasākumu piemērošanu visam subsidētajam importam. Tāpēc nav būtisks tā subsidētā importa procentuālais daudzums, kuram piemēro viena konkrēta veida kompensācijas pasākumus.

30.

Padome apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo, pirmkārt, tajā ir vienkārši atkārtots Vispārējai tiesai norādītais prasījums, otrkārt, tā pamatā ir faktu jautājumi, kuru pārskatīšanu Tiesai nevar lūgt, izņemot gadījumus, kad ir skaidri redzams, ka ir sagrozīti pierādījumi, bet to SolarWorld nav apgalvojusi.

31.

Attiecībā uz lietas būtību Padome apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida. Pirmkārt, SolarWorld kompensācijas pasākumu un kompensācijas maksājumu nošķīrums ir mākslīgs. Lai gan apstrīdētajā regulā ir minēti “pasākumi”, parasti šis jēdziens nozīmē maksājumus, piemēram, 12. un 14. panta virsraksts. Otrkārt, Padome apgalvo, ka, atceļot vien apstrīdētās regulas 2. pantu, kompensācijas maksājumi, kas noteikti šis regulas 1. pantā, būtu jāuzliek visam importam, lai gan iepriekš tie tika piemēroti tikai importam, kas pārsniedza konkrētu gada apjomu, proti, tikai daļai no subsidētā importa. Tas grozītu apstrīdētas regulas būtību. Treškārt, Padome apgalvo, ka, neuzliekot maksājumus, saistības nevarētu tikt ieviestas. Tas ir tādēļ, ka saistībām ir ierobežots tvērums (tās attiecas tikai uz importu, kas nepārsniedz konkrētu apjomu, sākot no kura piemēro maksājumus). Ceturtkārt, novērtējot Savienības rūpniecības nozares intereses, Padome un Komisija ņēma vērā minimālās importa cenas radīto ietekmi. Piektkārt, maksājumi tika noteikti tādā apmērā, kādā kopā ar minimālo importa cenu tas novērš Savienības rūpniecības nozarei nodarītos zaudējumus. Tāpēc apstrīdētās regulas pamatā ir maksājumu un saistību kopējā ietekme uz ekonomiku. Nav skaidri zināms, vai – ja nebūtu saistību – Padome būtu uzlikusi kompensācijas maksājumus visam subsidētajam importam.

32.

Komisija apgalvo, ka pirmais pamats nav pamatots.

33.

Pirmkārt, nav būtiski, vai saistības un kompensācijas maksājumi ir kompensācijas pasākumi un kā tādiem tiem ir viens un tas pats mērķis (novērst Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus). Būtiski ir tas, ka, aizstājot pirmo ar otro, tiktu grozīta apstrīdētās regulas būtība. Tas ir tāpēc, ka saistības un maksājumi attiecībā uz zaudējumu novēršanu un Savienības interesēm tika vērtēti kā viens vesels. Turklāt saistībām un kompensācijas maksājumiem ir atšķirīgas sekas. Lai gan papildu ieņēmumus, kas gūti no saistībām, saņem eksportētājs, ieņēmumi no maksājumiem tiek iemaksāti Savienības budžetā.

34.

Otrkārt, Komisija nepiekrīt SolarWorld argumentam, ka spriedumi, kas minēti pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā, nav piemērojami šajā lietā. Komisija uzsver, ka šajos spriedumos daļēja atcelšana tika noraidīta, nevis tāpēc, ka tā būtiski grozītu apstrīdētā tiesību akta tvērumu, bet tāpēc, ka tā grozītu apstrīdētā tiesību akta būtību. Arī izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa secināja, ka, atceļot vien apstrīdētās regulas 2. pantu, tiktu grozīta šīs regulas būtība. Proti, atceļot vien 2. pantu, tiktu paplašināts kompensācijas maksājumu tvērums, jo tie attiektos uz importu, kam iepriekš piemēroja atbrīvojumu. Pretēji SolarWorld apgalvojumam Vispārējā tiesa neuzskatīja, ka daļēja atcelšana grozītu apstrīdētās regulas tvērumu.

35.

Kā uzskata Komisija, nevar apgalvot, ka SolarWorld nav ieinteresēta panākt visas apstrīdētās regulas atcelšanu (jo šīs regulas 1. pantā ir noteikti maksājumi tās konkurentiem Ķīnā). Tas ir tādēļ, ka, ceļot prasību atcelt visu regulu, SolarWorld būtu varējusi prasīt atlikt sprieduma iedarbību seku ziņā, līdz kompetentās iestādes būtu noteikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo spriedumu (proti, līdz šis iestādes būtu atkārtoti pieņēmušas regulu, ar ko nosaka kompensācijas maksājumus). Komisijas vārdiem izsakoties, prasība atcelt vien 2. pantu ir “tiesāšanās stratēģijas kļūda”, ko nevar novērst šajā tiesvedībā.

36.

Komisija secina, ka Vispārējā tiesa ir pareizi spriedusi, ka daļēja atcelšana nav iespējama. Ja Vispārējā tiesa secinātu, ka apstrīdētās regulas 2. pants ir nelikumīgs, tā varētu atcelt tikai regulu kopumā un ļaut Padomei un Komisijai lemt pa to, kādu veidu kompensācijas pasākumi būtu jānosaka, lai izpildītu tās spriedumu. Tikai atceļot visu apstrīdēto regulu, varētu nodrošināt Līgumos paredzēto institucionālo līdzsvaru.

37.

CCCME rakstveida apsvērumus neiesniedza. Tomēr mutiskajā uzklausīšanā tā piekrita Padomei un Komisijai, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas.

38.

Padome apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats nav pieņemams, jo, pirmkārt, tajā drīzāk ir atkārtots Vispārējai tiesai iesniegtais prasījums par nodalāmību, otrkārt, tā pamatā ir fakta jautājums, kuru nevar lūgt Tiesai pārskatīt.

39.

Manuprāt, Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

40.

Pirmkārt, ir taisnība, ka, atbildot uz Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, SolarWorld pirmajā instancē apgalvoja, ka šo noteikumu ir iespējams nodalīt no apstrīdētās regulas pārējās daļas. Tomēr SolarWorld rakstveida apsvērumos Tiesai skaidri norāda, kuros pārsūdzētā rīkojuma punktos, tās skatījumā, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, proti, 55. punktā (kas attiecas uz kompensācijas maksājumu tvēruma paplašināšanu, ja tiktu atcelts vien 2. pants), 57. punktā (kurā Vispārējā tiesa izvērtē iepriekšējos spriedumus par nodalāmības prasību) un 59. punktā (kurā Vispārējā tiesa secina, ka 2. pants nav nodalāms no apstrīdētās regulas pārējās daļas). Tādējādi SolarWorld necenšas tikai panākt Vispārējā tiesā iesniegtā pieteikuma atkārtotu izvērtēšanu, un Tiesa var izvērtēt pārsūdzēto rīkojumu ( 17 ).

41.

Otrkārt, jautājums par to, vai judikatūras izpratnē var uzskatīt, ka apstrīdētās regulas 2. pantu iespējams nodalīt no šīs regulas pārējās daļas un tādējādi to atcelt, nav fakta jautājums. Tas ir jautājums par juridisko kvalifikāciju, kuras izvērtēšana ir Tiesai kompetencē ( 18 ).

42.

Tādēļ es uzskatu, ka pirmais apelācijas pamats ir pieņemams.

43.

Attiecībā uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu SolarWorld apgalvo, ka Vispārējā tiesa, secinot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

44.

Atgādināšu – lai gan apstrīdētās regulas 1. pantā ir noteikti kompensācijas maksājumi procentuālu maksājumu veidā, 2. pantā ir noteikts, ka “no antisubsidēšanas maksājuma, kas noteikts 1. pantā”, ir atbrīvots subsidētais imports, “ja [..] uzņēmums, kas [..] norādīts [Lēmuma 2013/707] pielikumā, ir ražojis un nosūtījis iepriekš minētos ražojumus un izrakstījis rēķinu par tiem”. Lēmuma 2013/707 pielikumā ir minēti visi ražotāji eksportētāji, kuru piedāvātajām saistībām ir piekritusi Komisija. Šīs saistības Lēmumā 2013/423 ir aprakstītas kā minimālā importa cena līdz noteiktam gada importa apjomam, kas atbilst ražotāju eksportētāju tirgus darbības rādītājiem konkrētajā laikposmā ( 19 ).

45.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru ES tiesību aktu ir iespējams daļēji atcelt tikai tad, ja elementi, kuru atcelšana tiek lūgta, ir nodalāmi no tiesību akta pārējās daļas. Šī prasība nav izpildīta, ja tiesību normas daļēja atcelšana izraisītu tiesību akta būtības grozīšanu – jautājums, kas jāvērtē, pamatojoties uz objektīvu kritēriju, nevis uz subjektīvu kritēriju, kurš saistīts ar iestādes, kas noteica apstrīdēto pasākumu, politisko nolūku ( 20 ). ES tiesību akta elementu nodalāmības pārbaude prasa izvērtēt minēto noteikumu tvērumu, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu šā tiesību akta jēgu un būtību ( 21 ).

46.

Vai tikai 2. panta atcelšana grozītu apstrīdētās regulas būtību? Manuprāt, nē.

47.

Sākumā man jāprecizē, ka kļūda, kas pieļauta attiecībā uz kompensācijas maksājumu, tāpat kā kļūda, kuras dēļ nav spēkā būtisks konstatējums, var grozīt regulas, ar kuru nosaka kompensācijas maksājumus, būtību.

48.

Nav šaubu, ka iestāžu būtiskie konstatējumi par kompensācijas subsīdijām, zaudējumiem, cēloni un Savienības interesēm var, ja tie tiek atcelti, grozīt regulas, ar ko nosaka kompensācijas maksājumus, saturu, jo bez kāda no šiem elementiem maksājumu nevar uzlikt ( 22 ).

49.

Kļūda, kuras dēļ nav spēkā kompensācijas maksājums, vēl vairāk spēj grozīt regulas, ar kuru nosaka šo maksājumu, būtību. Tas ir tāpēc, ka šādas regulas tiešais nolūks ir maksājuma uzlikšana, lai novērstu Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus.

50.

Šajā ziņā jāatsaucas uz Vispārējās tiesas neseno spriedumu JingAo Solar ( 23 ). JingAo Solar lietā Regulu Nr. 1239/2013, kuras 2. pants tiek apstrīdēts šajā tiesvedībā, pilnībā apstrīdēja atsevišķi Ķīnas ražotāji eksportētāji un to saistītie importētāji. Padome un Komisija apgalvoja, pirmkārt, ka prasītājiem nav intereses panākt 2. panta atcelšanu (jo administratīvajā procesā tie centās panākt 2. panta pieņemšanu), otrkārt, ka 1. pants nav nodalāms no tiesību akta pārējās daļas un tāpēc, treškārt, prasība atcelt apstrīdēto regulu kopumā nav pieņemama. Vispārējā tiesa nosprieda, pirmkārt, ka prasības par regulu, ar kuru nosaka galīgos kompensācijas maksājumus, ko iesnieguši lietas dalībnieki, kuru saistībām ir dota piekrišana, ir pieņemamas, otrkārt, ka 1. pants nav nodalāms no apstrīdētās regulas pārējās daļas un tāpēc, treškārt, prasība atcelt apstrīdēto regulu kopumā ir pieņemama. Proti, Vispārējā tiesa secināja, ka “kļūda, kuras dēļ var zaudēt spēku novērtējumi, ko veikušas iestādes, lai pieņemtu apstrīdētās regulas 1. pantu, grozītu šīs regulas būtību. 2. pants [..] automātiski zaudētu spēku, jo tajā noteikts atbrīvojums no pienākuma veikt antidempinga maksājumu, kas noteikts šīs regulas 1. pantā” ( 24 ).

51.

Manuprāt, Vispārējā tiesa JingAo Solar lietā ir pareizi spriedusi, ka apstrīdētās regulas 1. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas. Tomēr turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ no tā neizriet, ka 2. pants nav nodalāms no apstrīdētās regulas pārējās daļas.

52.

Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka apstrīdētās regulas 1. pantā maksājumu uzlikšana nav nosacīta. Proti, maksājumu noteikšana nav nosacīta ar saistības pārkāpumu vai atcelšanu. Tāpēc, ja šīs regulas 2. pants būtu jāatceļ, tās 1. pants tiktu piemērots tā, kā tas ir formulēts apstrīdētajā regulā un kā to pieņēmusi Padome (tikai bez atbrīvojuma).

53.

Savukārt apstrīdētās regulas 2. pantā ir noteikts atbrīvojums no 1. panta. Tāpēc, ja būtu jāatceļ vien 1. pants, minimālā importa cena, kas noteikta saistībās, būtu jāpiemēro maksājumu vietā, jo apstrīdētajā regulā, kā to pieņēmusi Padome, 2. pantu piemēro tikai kā atbrīvojumu no 1. pantā noteiktā maksājuma ( 25 ).

54.

Tāpēc nav būtiski, ka atbilstoši SolarWorld apgalvotajam, ka kompensācijas maksājumi, kas noteikti apstrīdētās regulas 1. pantā, un saistības, kas minētas šīs regulas 2. pantā, ir divi dažādi kompensācijas maksājumu veidi, kuriem ir viens un tas pats mērķis – novērst Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus. Būtiski ir, ka viens pasākums ir otra pasākuma izņēmums un ka tāpēc pirmā pasākuma atcelšanai nebūtu tādas pašas sekas kā otrā pasākuma atcelšanai.

55.

No tā izriet, ka, lai gan apstrīdētās regulas 1. panta atcelšana grozītu šīs regulas būtību, šīs regulas 2. panta atcelšana to negrozītu. Iemesls, kāpēc JingAo Solar lietā ( 26 ) tika secināts, ka 1. pants nav nodalāms no apstrīdētās regulas pārējās daļas, proti, ka 2. pants ir 1. panta izņēmums, ir tieši tas pats iemesls, kura dēļ 2. pants ir jāuzskata par nodalāmu.

56.

Šo secinājumu pamato tas, ka ikvienā situācijā, kurā saistības nepiemēro vai izbeidz piemērot, ir jāveic maksājumi, kas noteikti apstrīdētās regulas 1. pantā. Kā minēts iepriekš, minimālo importa cenu, kas noteikta saistībās, piemēro tikai līdz noteiktam gada importa apjomam. Importam, kas pārsniedz šo apjomu, piemēro maksājumus, kuri noteikti apstrīdētās regulas 1. pantā. Turklāt saskaņā ar pamatregulas 13. panta 9. punktu, ja kāda puse neizpilda vai atsauc saistības vai gadījumā, ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, maksājumus, kas noteikti apstrīdētās regulas 1. pantā, “uzliek automātiski”. Piekrišana konkrētu ražotāju eksportētāju saistībām patiešām tika atsaukta tāpēc, ka viņi nebija pildījuši saistībās noteiktos pienākumus (proti, pienākumu ievērot minimālo importa cenu vai ziņošanas pienākumu) ( 27 ) vai tāpēc, ka ražotāji eksportētāji vēlējās atsaukt saistības ( 28 ). Nekavējoties tika piemēroti maksājumi, kas noteikti apstrīdētās regulas 1. pantā ( 29 ).

57.

Otrkārt, nav būtiski, vai, atceļot tikai apstrīdētās regulas 2. pantu, kompensācijas maksājumi, kas noteikti 1. pantā, būtu jāpiemēro visam importam, lai gan tos šobrīd piemēro vienīgi importam, ko veic eksportētāji, kuri nav uzņēmušies saistības, proti, 30 % no visa importa apjoma.

58.

Šajā ziņā es vēlētos norādīt, ka tikai 2. panta atcelšana nepaplašinātu apstrīdētās regulas tvērumu, jo saskaņā ar 1. pantu maksājumus piemēro visam importam. Imports, ko veic uzņēmumi, kuri ir uzņēmušies saistības, ir tikai atbrīvots no maksājumiem, ko pierāda tas, ka saistību pārkāpuma vai atcelšanas gadījumā maksājumus piemēro automātiski.

59.

Pat tad, ja tiktu uzskatīts, ka tikai 2. panta atcelšana paplašinātu kompensācijas maksājumu tvērumu, tas, kā apgalvoja SolarWorld, nebūtu būtiski, jo netiktu grozīts apstrīdētās regulas tvērums. Pēc 2. panta atcelšanas 1. pantam būtu tieši tāds pats tvērums, kāds ir apstrīdētajai regulai, kā to pieņēmusi Padome.

60.

Tāpēc, manuprāt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā secinot, ka tiktu grozīta apstrīdētās regulas būtība, jo 2. panta atcelšana “būtu antidempinga maksājuma apveltīšana ar piemērojamību, kas ir plašāka par to, kura izriet no [apstrīdētās] regulas [..] redakcijā, kādā tā tika pieņemta Padomē”.

61.

Treškārt, attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā minētajiem spriedumiem, proti, rīkojumu Carbunión ( 30 ), spriedumiem Du Pont de Nemours ( 31 ) un Vācija/Parlaments un Padome ( 32 ), kā arī rīkojumu Government of Gibraltar/Komisija ( 33 ), man šķiet, ka tie ievērojami atšķiras no šīs lietas.

62.

Lietā Carbunión ( 34 ) Tiesa nosprieda, ka nevar prasīt atcelt tikai nosacījumus, saskaņā ar kuriem tika atzīts, ka valsts atbalsts ogļrūpniecībai ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Saskaņā ar lēmumu par saderību apstrīdētais atbalsts bija “slēgšanas atbalsts”, kas tika “paredzēts tieši akmeņogļu ražotņu kārtējo ražošanas zaudējumu segšanai”. Tāpēc tā saderības ar iekšējo tirgu nosacījums bija slēgšanas plāns, “kura termiņš nebeidzas vēlāk par 2018. gada 31. decembri” ( 35 ). Tāpēc Tiesa secināja, ka lēmuma par saderību nolūks bija “izveidot konkrētu tiesisko regulējumu, lai slēgtu nekonkurētspējīgas ogļraktuves”. Atceļot vienīgi noteikumu, kurā ir paredzēts šis nosacījums, tiktu grozīta Padomes lēmuma par saderību būtība, jo “tādējādi tiktu atcelta laika prasība, proti, nekonkurētspējīgām ogļraktuvēm nebūtu jābeidz darbība 2018. gada 31. decembrī, bet tās, pretēji [Padomes lēmuma par saderību] nolūkam līdz nenoteiktam termiņam turpinātu saņemt valsts atbalstu” ( 36 ). Savukārt šajā lietā, atceļot 2. pantu, netiktu atcelti nosacījumi, saskaņā ar kuriem tika uzlikti 1. pantā minētie kompensācijas maksājumi, jo nav šādu nosacījumu. Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā kļūdījās, spriežot, ka situācija Carbunión lietā līdzinās situācijai šajā tiesvedībā.

63.

Lietā Du Pont De Nemours ( 37 ) Tiesa nosprieda, ka nevar prasīt atcelt tikai Direktīvas 91/414/EEK ( 38 ) noteikumu, ar kuru noteikts, ka flusilazolu (aktīvā viela, ko izmanto lauksaimniecības kultūrām paredzētos fungicīdos) šīs direktīvas I pielikumā drīkst iekļaut līdz 2008. gada 30. jūnijam (dalībvalsts drīkst atļaut augu aizsardzības līdzekli, ja tā sastāvā esošās aktīvās vielas ir iekļautas minētajā pielikumā un tikai tad, ja ir izpildīti šajā pielikumā paredzētie nosacījumi). Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 91/414/EEK nolūks ir “nodrošināt augstu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni”. Tāpēc, atceļot laika nosacījumu, “flusilazols tiktu iekļauts [šīs] direktīvas I pielikumā [..] pēc 2008. gada 30. jūnija”, proti, iekļaujot šo vielu I pielikumā, “piemērojot ierobežojumus, kas ir vieglāki par tiem, kas noteikti [šajā] direktīvā”, kuras tvērums tādējādi tiktu grozīts ( 39 ). Savukārt izskatāmajā lietā kompensācijas maksājumus neuzliek atbilstoši kādiem nosacījumiem. Turklāt nav jautājums par to, vai, atceļot apstrīdētās regulas 2. pantu, maksājuma summa tiktu palielināta vai samazināta, jo šo maksājumu likmes ir noteiktas šīs regulas 1. pantā.

64.

Lietā Vācija/Parlaments un Padome ( 40 ) Tiesa pilnībā atcēla Direktīvu 98/43/EK ( 41 ), ar ko aizliedza tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto sponsordarbību, tāpēc, ka tā nevarēja tikt pamatota ar EK līguma 100.a pantu (tagad pēc grozījumiem – LESD 114. pants), kurā Padome ir pilnvarota pieņemt pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kas attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību. Tas notika tāpēc, ka Direktīvā 98/43 noteikto aizliegumu attiecībā uz visiem tabakas izstrādājumu reklāmas un ar to saistītas sponsordarbības veidiem nevarētu pamatot ar nepieciešamību novērst šķēršļus reklāmas līdzekļu brīvai apritei vai pakalpojumu sniegšanas brīvībai reklāmas jomā. Tomēr Tiesa precizēja, ka tas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegumu uz priekšmetiem, kurus izmanto viesnīcās (plakāti, saulessargi, pelnu trauki), un uz reklāmas materiālu izvietošanu kinoteātros, jo šāda veida reklāmas aizliegumi nekādā veidā nevarēja sekmēt attiecīgo preču apriti. Tas neattiecās uz tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegumu laikrakstos un žurnālos, jo šāda reklāmas veida aizliegums varētu sekmēt preses izdevumu brīvu apriti ( 42 ). Tomēr Tiesa atcēla visu Direktīvu 98/43. Tā šādi rīkojās, jo, “ievērojot, ka [Direktīvā 98/43] noteiktais tabakas izstrādājumu reklāmas un finansiālā atbalsta aizliegums ir vispārējs, Direktīvas daļēja atcelšana izraisītu Direktīvas noteikumu grozīšanu Tiesā” ( 43 ). Kā norādīja ģenerāladvokāts N. Fennelijs [N. Fennelly], “konkrētiem plašsaziņas līdzekļiem piemērojamā reklāmas aizlieguma iespējamā likumība nav pamatota atsevišķās, nodalāmās [Direktīvas 98/43] teksta daļās”. Tāpēc, kā uzskatīja ģenerāladvokāts, daļēji atceļot direktīvu, “Tiesai būtu no jauna radoši jāformulē interpretējamais pasākums. Nav tāda skaidri nodalāma noteikuma, kas ļautu iztikt bez atcelšanas rīkojuma” ( 44 ). Savukārt šajā lietā apstrīdētas regulas 2. pants pats par sevi jau ietver šādu precīzu atcelšanu.

65.

Lietā Government of Gibraltar/Komisija ( 45 ) Tiesa nosprieda, ka varētu prasīt atcelt Komisijas Lēmumu 2009/95/EK kopumā ( 46 ). Ar Lēmumu 2009/95 Komisija atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK (turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”) Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā iekļāva kādu Gibraltāra teritoriju ( 47 ). Gibraltāra valdība nevarēja prasīt atcelt Lēmumu 2009/95 tikai tādā mērā, kādā tajā apstrīdētā teritorija tika iekļauta Apvienotās Karalistes ģeogrāfiskajā reģionā. Tiesa uzskatīja, ka dažādie ģeogrāfiskie reģioni, kas, kā tika apgalvots, veidoja apstrīdēto teritoriju, nebija minēti Lēmumā 2009/95. Turklāt Dzīvotņu direktīvas sistēmā teritoriju nebija iespējams sadalīt dažādās teritorijās ( 48 ). Lietā Government of Gibraltar/Komisija no Dzīvotņu direktīvas noteikumiem skaidri izrietēja, ka ir jānovērtē visa teritorija, lai noteiktu to par Kopienā nozīmīgu teritoriju. Savukārt izskatāmajā lietā nav būtiski, ka attiecībā uz Savienības rūpniecības nozarei nodarītajiem zaudējumiem kompensācijas maksājumus un saistības vērtēja kopā. Tas tā ir tādēļ, ka, ja iestādes būtu uzskatījušas, ka, tikai apvienojot maksājumus un saistības, būtu iespējams novērst šo zaudējumus, tās nebūtu noteikušas minimālo importa cenu kā atbrīvojumu no maksājuma.

66.

Secinu, ka judikatūra, ko Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā, neattiecas uz izskatāmo lietu.

67.

Ceturtkārt, pretēji Komisijas apgalvojumam, atceļot apstrīdētās regulas 2. pantu, netiktu grozīts institucionālais līdzsvars starp Padomi un Komisiju, no vienas puses ( 49 ), un Savienības tiesām, no otras puses ( 50 ).

68.

Uzsvēršu, ka, atceļot tikai 2. pantu, būtu jāpiemēro tikai tiesību norma, ko Padome un Komisija jau ir pieņēmušas, proti, 1. pants. Tiesa nelemtu par konkrēta veida kompensācijas pasākumu (procentuāli maksājumi nevis, piemēram, vienotas likmes maksājumi) piemērošanu. Tā arī neaprēķinātu šādu maksājumu likmi.

69.

Turklāt nevar apgalvot, ka Savienības tiesību akta daļēja atcelšana varētu grozīt institucionālo līdzsvaru, jo, pirmkārt, LESD 264. panta pirmajā daļā Tiesai piešķirtās pilnvaras pasludināt Savienības tiesību aktu par spēkā neesošu ietver pilnvaras pasludināt par spēkā neesošu arī šā akta daļu ( 51 ) un, otrkārt, šīs pilnvaras nav neierobežotas, jo, kā izklāstīts iepriekš, daļēja atcelšana negrozītu tiesību akta būtību ( 52 ).

70.

Tāpēc uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir pamatots un ka Vispārējā tiesa, secinot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. No tā izriet, ka pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.

71.

Tomēr, lai vērtējums būtu pilnīgs, izvērtēšu otru apelācijas sūdzības pamatu.

72.

Izvirzot otro apelācijas sūdzības pamatu, SolarWorld norāda, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 53.–60. punktā un īpaši 55. un 59. punktā secinot, ka prasība ir nepieņemama, ir pārkāpusi Hartas 47. un 20. pantu.

73.

Attiecībā uz Hartas 47. panta pārkāpumu SolarWorld apgalvo, ka, lai gan regulas, ar ko nosaka kompensācijas pasākumus, Savienības ražotājus skar individuāli, tiem tiktu liegts efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, ja tie nevarētu prasīt šo regulu daļēju atcelšanu. Šajā ziņā SolarWorld uzsver, ka tās prasības atcelt Regulu Nr. 513/2013 un Lēmumus 2013/423 un 2013/707 tika noraidītas kā nepieņemamas.

74.

Attiecībā uz Hartas 20. panta pārkāpumu SolarWorld apgalvo, ka, noraidot kā nepieņemamu tās prasību par apstrīdētās regulas daļēju atcelšanu un vienlaikus secinot, ka Ķīnas eksportētāju prasība atcelt šo regulu ir pieņemama, Vispārējās tiesas attieksme pret ES ražotājiem un Ķīnas eksportētājiem nav vienlīdzīga.

75.

Padome apgalvo, ka otrais apelācijas sūdzības pamats būtu jānoraida. Proti, Padome īpaši norāda, ka Hartas 47. panta nolūks nebija mainīt pārsūdzības tiesību sistēmu, kas noteikta Līgumos, īpaši noteikumus par tiešo prasību pieņemšanu izskatīšanai Savienības tiesās. Kas attiecas uz Hartas 20. panta pārkāpumu, šis pamats ir nepieņemams, jo tas netika norādīts Vispārējā tiesā. Jebkurā gadījumā tas ir nepamatots, jo attieksme pret SolarWorld un Ķīnas ražotājiem nav atšķirīga. Arī SolarWorld varēja prasīt visas apstrīdētās regulas atcelšanu.

76.

Komisija apgalvo, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots. Attiecībā uz Hartas 47. panta pārkāpumu Komisija uzsver, pirmkārt, ka šā noteikuma nolūks nebija mainīt pārsūdzības tiesību sistēmu, kas noteikta Līgumos, otrkārt, ka SolarWorld faktiski cēla prasību par Lēmumu 2013/423 un 2013/707 atcelšanu, un, treškārt, ka tā varēja celt prasību par visas apstrīdētās regulas atcelšanu. Attiecībā uz Hartas 20. panta pārkāpumu Komisija apgalvo, ka attieksme pret SolarWorld un Ķīnas ražotājiem nav bijusi atšķirīga, jo SolarWorld varēja celt prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu pilnībā un tā varēja prasīt atlikt sprieduma darbības seku īstenošanu, līdz šī regula tiktu aizstāta ar jaunu regulu, ar kuru būtu noteikti lielāki kompensācijas maksājumi.

77.

Padome apgalvo, ka pamats par to, ka ir pārkāpts Hartas 20. pants, ir nepieņemams, jo tas netika iesniegts Vispārējā tiesā.

78.

Patiešām, SolarWorld, atbildot uz Padomes nepieņemamības pamatu, Vispārējā tiesā nenorādīja pamatu, ka ir pārkāpts Hartas 20. pants. Tāpēc otrais apelācijas sūdzības pamats, manuprāt, ir nepieņems, ciktāl ar to apgalvo Hartas 20. panta pārkāpumu.

79.

Tomēr, lai vērtējums būtu pilnīgs, turpmāk izvērtēšu, vai, noraidot SolarWorld prasību kā nepieņemamu, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 20. pantu.

80.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu SolarWorld apgalvo, ka, noraidot tās prasību kā nepieņemamu, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. un 20. pantu.

81.

Manuprāt, apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida.

82.

Pirmkārt, attiecībā uz iespējamo Hartas 47. panta pārkāpumu ir taisnība, kā minēts iepriekš, ka SolarWorld prasība atcelt Lēmumu 2013/707, ar kuru Komisija piekrita ražotāju eksportētāju piedāvātajām saistībām, tika noraidīta kā nepieņemama, jo “lēmums, ar kuru pieņem piedāvātās saistības, [..] nerada tiesiskas sekas, kas tieši ietekmētu Eiropas Savienības ražotāju, piemēram [SolarWorld] tiesisko situāciju” ( 53 ). SolarWorld prasību atcelt lēmumu, kas ietverts Komisijas 2014. gada 15. septembra vēstulē, ar kuru Komisija koriģēja minimālo importa cenu, kas bija noteikta saistībās, Vispārējā tiesa noraidīja pēc būtības, uzskatot, ka “nav jāpārbauda tā pieņemamība” ( 54 ).

83.

Tomēr norādīšu, ka saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu Hartas 47. panta nolūks “[nebija] mainīt pārsūdzības tiesību sistēmu, kas noteikta Līgumos, un jo īpaši noteikumus par tiešo prasību pieņemšanu izskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā” ( 55 ). Tāpēc saskaņā ar iedibināto judikatūru pieņemamības nosacījumi, kas izklāstīti LESD 263. panta ceturtajā daļā, ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tomēr šādas interpretācijas sekas nedrīkst būt šajā līgumā skaidri izklāstīto nosacījumu atcelšana ( 56 ).

84.

Turklāt Tiesai ir uzdots jautājums, vai var celt prasību tikai par apstrīdētās regulas 2. panta atcelšanu. Ja Tiesa secinātu, ka šis noteikums nav nodalāms no tiesību akta pārējās daļas, joprojām varētu iesniegt prasību par visas apstrīdētās regulas atcelšanu. Šajā ziņā nevar apgalvot, ka visas šīs regulas atcelšana nebūtu izdevīga SolarWorld. Tas ir tāpēc, ka SolarWorld varētu prasīt atcelt visu apstrīdēto regulu un prasīt, lai Tiesa atliek šīs atcelšanas seku īstenošanos, līdz iestādes būtu pieņēmušas pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu atceļošo spriedumu ( 57 ).

85.

Tāpēc uzskatu, ka pamats par Hartas 47. panta pārkāpumu ir jānoraida.

86.

Otrkārt, attiecībā uz Hartas 20. panta iespējamo pārkāpumu man šķiet – ja Tiesa uzskatītu, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas un ka SolarWorld nevar prasīt apstrīdētās regulas daļēju atcelšanu, attieksme pret SolarWorld neatšķirtos no attieksmes pret ražotājiem eksportētājiem. Kā minēts iepriekš, no Vispārējās tiesas sprieduma JingAo Solar izriet, ka ražotāji eksportētāji nevar prasīt apstrīdētās regulas daļēju atcelšanu (jo 1. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas) ( 58 ).

87.

Tāpēc, ja Tiesa uzskatītu, ka pamats par Hartas 20. panta pārkāpumu ir pieņemams, tai, manuprāt, būtu jānoraida šis pamats kā nepamatots.

88.

Secinu, ka Vispārējā tiesa, konstatējot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.

89.

Ja apelācijas instancē ir atcelts spriedums vai rīkojums, Tiesas statūtu 61. pantā ir noteikts, ka Tiesa var vai nu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, vai pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

90.

Šajā lietā jautājumu par to, vai SolarWorld ir tiesīga prasīt apstrīdētās regulas 2. panta atcelšanu, ko Padome apstrīdēja pirmajā instancē, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā neizvērtēja. Tas nav minēts arī lietas dalībnieku rakstveida apsvērumos Tiesai. Tas pats attiecas arī uz pamatiem par apelācijas sūdzības būtību. Tāpēc šīs lietas pašreizējā tiesvedības stadijā nav iespējams taisīt galīgo spriedumu šajā lietā.

91.

Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un jāatliek lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana.

92.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai: