1.

Vai kādas dalībvalsts pilsoni, kas ieceļo citā dalībvalstī, kurā viņš kā Savienības pilsonis iegūst reģistrācijas apliecību, neraugoties uz to, ka šī uzņemošā dalībvalsts attiecībā uz viņu bija izdevusi izbraukšanas rīkojumu, var izraidīt no tās teritorijas, atkārtoti neizvērtējot viņa situāciju atbilstīgi Direktīvas 2004/38/EK ( 3 ) noteikumiem?

2.

Saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai būs jāprecizē to procesuālo garantiju un aizsardzības pasākumu tvērums, kas ar Direktīvu 2004/38 paredzēti otrā lēmuma par Savienības pilsoņa izraidīšanu posmā, lai gan attiecībā uz šo pilsoni jau bija pieņemts galīgs izbraukšanas rīkojums.

3.

Direktīvas 2004/38 4., 5. un 6.–13. pantā ir noteikti dažu no Savienības pilsonības izrietošu tiesību, proti, izceļošanas tiesību, ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību īstenošanas noteikumi.

4.

Šīs direktīvas 8. panta “Administratīvās formalitātes Savienības pilsoņiem” 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot 5. panta 5. punktu, uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt Savienības pilsonim reģistrēties attiecīgajās iestādēs, ja uzturēšanās laiks ir ilgāks par trim mēnešiem.”

5.

Savukārt šīs direktīvas 27., 28. un 30.–32. pantā, kas iekļauti VI nodaļā “Ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ”, ir noteikts:

“27. pants

Vispārīgi principi

1.   Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.   Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.

[..]

28. pants

Aizsardzība pret izraidīšanu

1.   Uzņēmēja dalībvalsts, pirms pieņem lēmumu par izraidīšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ, ņem vērā apsvērumus, piemēram, to, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa/viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju uzņēmējā dalībvalstī un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

[..]

30. pants

Lēmumu paziņošana

1.   Attiecīgajām personām rakstiski paziņo visus lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 27. panta 1. punktu, tā, lai viņām būtu saprotams to saturs un radītās sekas.

[..]

31. pants

Procesuālās garantijas

1.   Uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajām personām jābūt piekļuvei juridiskajām un vajadzības gadījumā administratīvajām pārsūdzības procedūrām, lai pārsūdzētu vai pieprasītu izskatīt tiesā jebkādu lēmumu, kas pieņemts pret šīm personām sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

[..]

3.   Pārsūdzības procedūrās tiek pārbaudīta lēmuma likumība, kā arī fakti un apstākļi, ar kuriem pamatots ierosinātais pasākums. Tām jānodrošina, ka lēmums nav nesamērīgs, jo īpaši, ņemot vērā 28. pantā noteiktās prasības.

4.   Dalībvalstis drīkst izraidīt attiecīgo indivīdu no savas teritorijas, kamēr vēl noris pārsūdzības procedūra, bet tās nedrīkst liegt indivīdam aizstāvēt sevi personiski, izņemot gadījumus, kad viņa/viņas ierašanās varētu radīt nopietnas problēmas sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai vai ja pārsūdzība vai jautājuma izskatīšana tiesā ir saistīta ar aizliegumu ieceļot to teritorijā.

32. pants

Izbraukšanas rīkojumu darbības termiņš

1.   Personas, kuras sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ ir izraidītas no valsts, pēc pienācīga laikposma, ņemot vērā apstākļus, un visādā ziņā pēc trīs gadiem no tā galīgā izbraukšanas rīkojuma izpildes, kas bijis spēkā un pieņemts saskaņā [ar] Kopienas tiesību aktiem, var iesniegt pieteikumu par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu, izvirzot argumentus, lai konstatētu, ka ir būtiski mainījušies apstākļi, ar kuriem ir attaisnots lēmums par izbraukšanas rīkojumu.

Attiecīgā dalībvalsts pieņem lēmumu par šo pieteikumu sešu mēnešu laikā no tā iesniegšanas.

2.   Personām, kuras minētas 1. punktā, nav tiesību ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kamēr izskata viņu pieteikumu.”

6.

Direktīva 2004/38 tika transponēta Grieķijas tiesībās ar prezidenta Dekrētu Nr. 106/2007 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos Grieķijas teritorijā (FΕΚ Αʹ 135/2007). Dekrēta 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Savienības pilsoņiem, kas plāno uzturēties Grieķijā ilgāk par trim mēnešiem, ir pienākums personīgi ierasties un reģistrēties policijas iestādē, kuras kompetencē ir ar ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos saistītie jautājumi. Šī iestāde veic reģistrāciju un nekavējoties izdod reģistrācijas apliecību [..].”

7.

Ar prezidenta Dekrēta Nr. 106/2007 22., 23. un 24. pantu ir transponēti attiecīgi Direktīvas 2004/38 28., 33., 30. un 31. pants, savukārt ar šā dekrēta 21. panta 6. punktu ir transponēts šīs direktīvas 32. panta 2. punkts.

8.

Direktīva 2008/115/EK ( 4 ), kas attiecas tikai uz to trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir transponēta ar Likumu Nr. 3907/2011 (FEK A’ 7/26.1.2011). Tomēr šī likuma 40. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz to personu izraidīšanu, kurām ar Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktu un prezidenta Dekrēta Nr. 106/2007 noteikumiem ir atzītas brīvas pārvietošanās tiesības, tiek piemēroti šā likuma I nodaļas noteikumi par iestādēm, procedūrām un procesuālajām garantijām, ja vien prezidenta Dekrēta Nr. 106/2007 22.–24. pantā nav paredzēti labvēlīgāki noteikumi.

2.   Attiecībā uz nosacījumiem un kārtību, saskaņā ar kuru nosaka pasākumu 1. punktā minēto personu izraidīšanai no valsts, joprojām tiek piemērots prezidenta Dekrēta Nr. 106/2007 22.–24. pants.”

9.

2011. gada oktobrī Grieķijas tiesa piesprieda Rumānijas pilsonim Ovidiu‑Mihaita Petrea par viņa izdarīto kriminālpārkāpumu, proti, līdzdalību zādzībā, nosacītu brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem, nosakot pārbaudes laiku uz trim gadiem.

10.

Pēc tam atbilstīgi 2011. gada 30. oktobra lēmumam (turpmāk tekstā – “2011. gada lēmums”) sabiedriskās kārtības un sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ O.‑M. Petrea tika uzdots atgriezties savā izcelsmes valstī. Ar šo pašu lēmumu O.‑M. Petrea līdz 2018. gada 30. oktobrim tika reģistrēts valsts nevēlamo ārzemnieku sarakstā un Šengenas informācijas sistēmā.

11.

Grieķijas valsts iestādes informēja O.‑M. Petrea par viņa tiesībām un pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī par tiesībām lūgt 2011. gada lēmuma svarīgāko daļu tulkojumu.

12.

O.‑M. Petrea sagatavoja paziņojumu, ar kuru viņš atteicās no jebkādiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, apstiprinot savu vēlmi atgriezties savā izcelsmes valstī. Viņa izraidīšana faktiski notika 2011. gada 5. novembrī.

13.

2013. gada 1. septembrīO.‑M. Petrea atgriezās Grieķijā, kur 2013. gada 25. septembrī Savienības pilsoņa statusā iesniedza reģistrācijas apliecības pieteikumu. Grieķijas valsts iestādes pieņēma šo pieteikumu un tajā pašā dienā izsniedza O.‑M. Petrea attiecīgo apliecību.

14.

Kā Grieķijas valdība atzina tiesvedībā Tiesā, šīs reģistrācijas apliecības izsniegšana ir bijusi kļūda.

15.

Ar Tmima Allodapon Dytikis Thessalonikis (Rietumsaloniku policijas dienests, kas atbildīgs par ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos) rīkotājdirektora 2014. gada 14. oktobra administratīvo aktu šī apliecība tika atsaukta. Saskaņā ar šo pašu aktu attiecībā uz O.‑M. Petrea tika izdots atgriešanās lēmums. Šis lēmums tika pieņemts tāpēc, ka viņš bija uzturējies Grieķijas teritorijā, lai gan saskaņā ar 2011. gada lēmumu viņš joprojām bija iekļauts valsts nevēlamo ārzemnieku sarakstā.

16.

Prasītājs iesniedza sūdzību par 2014. gada administratīvo aktu, norādot, ka 2011. gada lēmums par izbraukšanu no valsts viņam nav paziņots valodā, kuru viņš saprot. O.‑M. Petrea uzsvēra, ka, tā kā pēc notiesāšanas 2011. gadā viņš nav izdarījis nevienu kriminālpārkāpumu, šajā stadijā viņš neapdraud sabiedrisko kārtību un valsts drošību.

17.

Ar Diefthynsi Allodapon Thessalonikis (Saloniku par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos atbildīgā iestāde) direktora 2014. gada 10. novembra lēmumu O.‑M. Petrea iesniegtā sūdzība tika noraidīta. Šis lēmums tika motivēts ar to, ka prasītājs apdraud sabiedrisko kārtību un valsts drošību, jo ir pārkāpis rīkojumu par izraidīšanu no valsts. Attiecībā uz argumentu par 2011. gada lēmuma nepaziņošanu šī Grieķijas valsts iestāde norādīja, ka nepilnības šā lēmuma paziņošanas posmā hipotētiski varētu būt pamats atcelšanai, ja minētais lēmums būtu apstrīdēts. Turpretī uz tām nevar atsaukties, lai apstrīdētu 2014. gada administratīvo aktu.

18.

O.‑M. Petrea iesniedzējtiesā iesniedza pieteikumu par 2014. gada lēmuma atcelšanu.

19.

Šajā kontekstā Dioikitiko Protodikeio Thessalonikis (Saloniku Pirmās instances administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus ir iesniedzis prasītājs pamatlietā, Grieķijas, Beļģijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. O.‑M. Petrea, Grieķijas, Dānijas, Apvienotās Karalistes valdības un Komisija sniedza paskaidrojumus tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2017. gada 2. februārī.

21.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības pilsoņa – kurš ieceļojis citā dalībvalstī, kas nav tā valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kur viņš ir ieguvis reģistrācijas apliecību, lai gan agrāk attiecībā uz viņu ir pieņemts lēmums par izbraukšanu no šīs dalībvalsts un viņš nav izmantojis Direktīvas 2004/38 32. pantā paredzēto pārsūdzēšanas iespēju –, reģistrācijas apliecība ir jāatsauc (vai to var atsaukt) un attiecībā uz šo pilsoni ir jāpiemēro cits atgriešanās pasākums.

22.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai ar Direktīvu 2004/38 dalībvalstij ir noteikts pienākums atsaukt reģistrācijas apliecību un piemērot jaunu atgriešanās pasākumu, es vērtēšu šos abus šī jautājuma aspektus atsevišķi un sākšu ar vērtējumu, kas saistīts ar atgriešanās pasākuma piemērošanu. Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir iespējams uzskatīt reģistrācijas apliecības atsaukšanu un atgriešanās pasākuma piemērošanu par vienu un vienotu administratīvo aktu. Tomēr, ņemot vērā to, ka Direktīvā 2004/38 netiek atzīts vienots akts, kas attiecas gan, pirmkārt, uz apliecības atsaukšanu, gan, otrkārt, uz atgriešanās pasākuma piemērošanu, šāds nošķirts vērtējums man ļaus saistībā ar šo direktīvu noteikt, kāds ir iespējamais pienākuma piemērot šos divu veidu pasākumus iemesls.

23.

Es norādu, ka tikai Komisija savos rakstveida apsvērumos nepārprotami ir aplūkojusi šo problēmu, iesakot sniegt noliedzošu atbildi, tāpēc ka šis pienākums neizriet no Direktīvas 2004/38.

24.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai atbilstīgi Savienības tiesībām dalībvalstij ir jāpiemēro atgriešanās pasākums tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, es uzskatu, ka ar Direktīvu 2004/38 netiek noteikts šāds pienākums. Es norādu, ka Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punkta formulējums attiecas tikai uz iespēju ierobežot pārvietošanās un uzturēšanās brīvību un katrā ziņā tas nav formulēts, izmantojot terminus, kuri varētu norādīt uz šāda pienākuma esamību.

25.

Ja dalībvalstīm nav pienākuma izraidīt personu, kas ir pārkāpusi izbraukšanas rīkojumu, vai tas pats attiecas arī uz Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecības atsaukšanu?

26.

Es norādu, ka Direktīvā 2004/38 nav noteikumu, ar kuriem būtu noteikts pienākums anulēt šādu apliecību. Katrai dalībvalstij ir jāpieņem normatīvie akti attiecībā uz pienākumu atsaukt kļūdas dēļ izsniegtu apliecību.

27.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, no Direktīvas 2004/38 neizriet nekāds pienākums atsaukt reģistrācijas apliecību, nedz piemērot atgriešanās pasākumu.

28.

Ir jāizvērtē, vai situācijā, kad persona ir ieceļojusi dalībvalstī, lai gan attiecībā uz viņu šīs dalībvalsts kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu par izbraukšanu, reģistrācijas apliecības atsaukšana un atgriešanās pasākuma piemērošana ir atļauta atbilstīgi LESD 45. un 49. pantam, Direktīvas 2004/38 27. un 32. pantam, kā arī tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principiem.

29.

Man šķiet, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa mēģina noskaidrot, vai attiecībā uz šādu personu var piemērot atgriešanās pasākumu, no jauna neizvērtējot Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā paredzētos nosacījumus, lai gan uz šo pēdējo no minētajiem pantiem nav izdarīta atsauce pirmajā prejudiciālajā jautājumā ( 5 ).

30.

Šajā ziņā Grieķijas, Beļģijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija apgalvoja, ka ņemot vērā to, ka lēmums par izbraukšanas rīkojumu tika pieņemts atbilstīgi Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantam, tikai pieteikums par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu, kas noteiktajā kārtībā iesniegts, piemērojot šīs direktīvas 32. pantu, ir pamats uzņemošās dalībvalsts pienākumam veikt jaunu izvērtējumu saskaņā ar šīs direktīvas 27. un 28. pantu. O.‑M. Petrea apstrīd šādu Savienības tiesību interpretāciju.

31.

Vispirms es norādu, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvu 2004/38 – atsakoties no pieejas, kas vērsta uz atsevišķiem segmentiem ( 6 ), – ir izveidojis vispārēju ietvaru attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem piešķirtas ar LESD 21. panta 1. punktu. Šī direktīva ir pieņemta, it īpaši pamatojoties uz EKL 40. un 44. pantu par, attiecīgi, pasākumiem, lai īstenotu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (EKL 39. pants un LESD 45. pants) un brīvību veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants un LESD 49. pants).

32.

Direktīvas 2004/38 mērķis ir atvieglot pārvietošanās un uzturēšanās tiesību izmantošanu un pastiprināt šīs tiesības ( 7 ). Tomēr šīs tiesības nav beznosacījuma tiesības, tām var būt noteikti ierobežojumi un nosacījumi, kas paredzēti LESD, kā arī tiesību normās, kuras pieņemtas tā piemērošanai ( 8 ), it īpaši LESD 45. un 49. panta īstenošanai ( 9 ), kā arī LESD 21. panta īstenošanai, proti, Direktīva 2004/38 ( 10 ).

33.

Tādējādi Savienības pilsoņu, kuri izmanto LESD 45. un 49. pantā noteiktās brīvības, tiesības pārvietoties un uzturēties var tikt ierobežotas, ciktāl tas paredzēts Direktīvā 2004/38.

34.

Vispirms jāuzsver, ka izbraukšanas rīkojums ir ierobežojošs pasākums, kas atzīts Direktīvā 2004/38.

35.

No Direktīvas 2004/38 27. panta, aplūkojot to kopsakarā ar šīs direktīvas 32. pantu, izriet, ka pasākumi saistībā ar izbraukšanas rīkojumu principā nav pretrunā Savienības tiesībām, ar nosacījumu, ka tos piemēro tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, tie nav neierobežoti un tos var atcelt atbilstīgi Direktīvas 2004/38 32. pantam.

36.

Jāatgādina, ka atbilstīgi Direktīvas 2004/38 31. panta 4. punktam dalībvalstis drīkst izraidīt attiecīgo indivīdu no savas teritorijas, kamēr vēl noris pārsūdzības procedūra attiecībā uz pasākumu, kas ierobežo ar šo direktīvu viņam piešķirtās tiesības. Tomēr persona, uz kuru attiecas šāds pasākums, var pieprasīt, lai tā tiktu uzklausīta kompetentajā tiesā. Varētu apgalvot, ka šādas pārsūdzības laikā ir pieļaujama indivīda klātbūtne, lai viņš varētu izmantot tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un īstenot visus aizstāvības līdzekļus ( 11 ).

37.

Turpretī atbilstīgi Direktīvas 2004/38 32. panta 2. punktam personām, attiecībā uz kurām ir pieņemts izbraukšanas rīkojums, nav nekādu tiesību ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kamēr tiek izskatīts viņu pieteikums.

38.

Jānorāda, ka Šengenas zonā – tāpēc, ka nav sistemātiskas kontroles Savienības iekšienē – ir grūti kontrolēt, kā Savienības pilsoņi ievēro ar izbraukšanas rīkojumu saistītos pasākumus. Persona, attiecībā uz kuru ir ticis piemērots šāds pasākumu veids, tādējādi var mēģināt ieceļot attiecīgās valsts teritorijā. Gadījumā, ja šīs dalībvalsts iestādēm būtu no jauna jāizvērtē, vai šo indivīdu var izraidīt sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, tās personas situācija, uz kuru attiecas izbraukšanas rīkojums, būtu tāda pati kā Savienības pilsoņa situācija, uz kuru neattiecas šāds pasākumu veids. Lai nepieļautu šādu iespējamu “ļaunprātīgu” izmantošanu ( 12 ) Direktīvas 2004/38 ietvaros, tāda pasākuma kā izbraukšanas rīkojums mērķis ir pilnībā uz noteiktu laiku ierobežot ieceļošanas tiesības ( 13 ), kā arī uzturēšanās tiesības.

39.

Lai atceltu šāda aizlieguma sekas, atjaunotu ieceļošanas tiesības attiecīgajā dalībvalstī, kā arī legalizētu savu uzturēšanos, attiecīgajai personai atbilstīgi Direktīvas 2004/38 32. panta 1. punktam ir jāiesniedz pieteikums par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu.

40.

Vai ir jāuzskata, ka ar 2013. gadā izsniegto reģistrācijas apliecību tika atceltas 2011. gadā pieņemtā lēmuma par izbraukšanas rīkojumu tiesiskās sekas un līdz ar to bija jāizvērtē, vai ir īstenojušies Direktīvas 2004/38 27. panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi, lai atkārtoti ierobežotu O.‑M. Petrea tiesības?

41.

Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai, kas izriet no sprieduma Royer, dalībvalsts pilsoņu tiesības ieceļot un uzturēties citas dalībvalsts teritorijā izriet no Savienības primārajām tiesībām, un tātad tās tiek iegūtas neatkarīgi no jebkādas administratīvas formalitātes ( 14 ). Šī pieeja nesen tika no jauna apstiprināta spriedumā Dias ( 15 ).

42.

Protams, šī nostāja tika pieņemta, atsaucoties uz agrāko tiesisko regulējumu, kurā šīs tiesības bija piešķirtas tikai tiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri veica saimniecisko darbību pārrobežu kontekstā. Tomēr es uzskatu, ka tāda pati pieeja jāievēro pēc Māstrihtas līguma stāšanās spēkā, saskaņā ar kuru Eiropas pilsonības koncepts tika ieviests EKL.

43.

Pieņemot Direktīvu 2004/38, Eiropas likumdevēja nodoms nebija ieviest jaunu sistēmu. Gluži otrādi, tā mērķis bija konsolidēt un kodificēt esošos principus, kuri izriet no tiesiskā regulējuma un Tiesas judikatūras ( 16 ).

44.

Sākotnējā Direktīvas 2004/38 projektā bija norādīts, ka “uzturēšanās tiesības tiek konstatētas ar tūlītēju reģistrācijas apliecības izdošanu” ( 17 ). Tomēr no priekšlikuma Direktīvai 2004/38 pamatojuma var secināt, ka šīs direktīvas 8. panta 2. punktā norādītā reģistrācijas apliecība, gluži tāpat kā uzturēšanās atļauja spriedumā Royer, ir tikai deklaratīvs akts, ar kuru tiek konstatētas iepriekš pastāvējušas tiesības. Vēlme sekot Tiesas judikatūrai attiecībā uz šīs apliecības tiesisko raksturu tika atkārtoti apstiprināta Direktīvas 2004/38 sagatavošanas darbu laikā. Priekšlikuma Direktīvai 2004/38 8. panta 2. punkta formulējums, kurā norādīts, ka reģistrācijas apliecinājums ir tiesības nodibinošs dokuments, tika mainīts, lai precizētu, ka šim apliecinājumam ir tikai deklaratīvs raksturs ( 18 ).

45.

Šajā posmā es secinu, ka Grieķijas iestāžu izsniegtā reģistrācijas apliecība ir tikai deklaratīvs akts un tā rezultātā nav iegūtas nevienas no Direktīvā 2004/38 minētajām tiesībām. No tā izriet, ka izbraukšanas rīkojums rada sekas neatkarīgi no tā, ka Grieķijas iestādes izsniedza O.‑M. Petrea šo apliecību.

46.

Vai, neveicot iepriekšēju izvērtējumu atbilstīgi Direktīvas 2004/38 27. pantā paredzētajiem nosacījumiem, ir iespējams atsaukt reģistrācijas apliecību?

47.

Direktīvā 2004/38 nav minēts šādas apliecības atsaukšanas pasākums. No manis veiktā vērtējuma attiecībā uz tās deklaratīvo raksturu izriet, ka šāda apliecība, kas izsniegta kļūdas dēļ, būtībā neatceļ izbraukšanas rīkojuma tiesiskās sekas. Tādējādi, ja sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ pieņemts izbraukšanas rīkojums, kas likumīgi pieņemts atbilstīgi Savienības tiesībām, turpina radīt tiesiskās sekas, tad dalībvalstij nav jāizvērtē kāda no Direktīvas 2004/38 27. pantā minētajiem iemesliem aktualitāte, lai atsauktu šādu apliecinājumu. Šo izvērtējumu var veikt vienīgi šīs direktīvas 32. panta 1. punktā paredzētā pieteikuma par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu izskatīšanas ietvaros.

48.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka Direktīva 2004/38 pieļauj kļūdas dēļ izsniegtas reģistrācijas apliecības atsaukšanu Savienības pilsonim, kurš ieceļojis uzņemošās dalībvalsts teritorijā, lai gan attiecībā uz viņu ir izdots izbraukšanas rīkojums.

49.

Vai atgriešanās pasākums, kas piemērots tāpēc, ka ir pārkāpts izbraukšanas rīkojums, ietilpst Direktīvas 2004/38 27. panta piemērošanas jomā?

50.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka konkrētā pasākuma mērķis ir izraidīt personu no uzņemošās dalībvalsts teritorijas, kas varētu norādīt uz to, ka šāds pasākums ietilpst Direktīvas 2004/38 27. panta piemērošanas jomā. Varētu apgalvot, ka pirms atgriešanās lēmuma pieņemšanas uzņemošajai dalībvalstij ir jāņem vērā šīs direktīvas 27. panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi. Citiem vārdiem, saskaņā ar šo hipotēzi valsts iestādēm it īpaši būtu jāvērtē to iemeslu aktualitāte un samērīgums, kuru dēļ personai tiek piemērots atgriešanās pasākums.

51.

Otrkārt, pamatlietā attiecībā uz O.‑M. Petrea 2011. gadā tika piemērots tāds pasākums kā izbraukšanas rīkojums. Tādēļ pēc viņa faktiskās izraidīšanas viņa tiesības ieceļot un uzturēties tika ierobežotas attiecīgajā rīkojumā paredzētajā laikposmā. Tādējādi 2014. gada lēmums par atgriešanos nevis ierobežoja O.‑M. Petrea tiesības, bet ļāva nodrošināt 2011. gada izbraukšanas rīkojuma iedarbīgumu. Es norādu, ka Direktīvas 2004/38 27. pants ir iekļauts šīs direktīvas VI nodaļā “Ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ”. Tādēļ varētu uzskatīt, ka šis pants attiecas tikai uz pasākumiem, kas ierobežo Savienības pilsoņiem piešķirtās tiesības. Ja akceptētu šo Direktīvas 2004/38 27. panta tvēruma interpretāciju – līdzīgi kā to darīja Apvienotās Karalistes valdība, kas savos rakstveida apsvērumos norādīja, ka lēmums, kas pieņemts pēc izbraukšanas rīkojuma, “pats par sevi nav pasākums 27. panta 2. punkta mērķiem vai [..] [..] [Direktīvas 2004/38] 28. panta mērķiem”, – no tā izrietētu, ka 2014. gada atgriešanās lēmums, neskatoties uz tā raksturu, kas to pielīdzina 2011. gada lēmumam, neietilpst Direktīvas 2004/38 27. panta piemērošanas jomā. Tādēļ tieši valstu likumdevējiem esot jāpielāgo visas tiesību normas attiecībā uz pasākumiem, kas seko izbraukšanas rīkojumam.

52.

Mani šī pieeja nepārliecina.

53.

Pirmkārt, Direktīvas 2004/38 27. pantam ir piešķirts pietiekami plašs tvērums. Sākotnējais priekšlikums attiecībā uz šīs direktīvas 27. panta 1. punkta formulējumu, kurš attiecās tikai uz lēmumiem par ieceļošanas aizliegumu un izraidīšanu ( 19 ), likumdošanas gaitā tika grozīts, lai attiektos uz visa veida lēmumiem par brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, proti, uz visiem pasākumiem – gan izraidīšanu, gan ieceļošanas aizliegumu vai aizliegumu izceļot no valsts ( 20 ).

54.

Otrkārt, jāatgādina, ka Direktīvas 2004/38 27. panta formulējums attiecas ne tikai uz pasākumiem, ar kuriem ierobežo šajā direktīvā noteiktās “tiesības”, bet gan vispārīgāk attiecas uz visiem pasākumiem, kas ierobežo “pārvietošanās un uzturēšanās brīvību”.

55.

Treškārt, Direktīvas 2004/38 VI nodaļā minētie noteikumi attiecas arī uz personām, kuru ieceļošanas vai uzturēšanās tiesības iepriekš tikušas ierobežotas ar pasākumu, kas veikts atbilstīgi Savienības tiesībām ( 21 ).

56.

Ņemot vērā šos argumentus, es uzskatu, ka atgriešanās pasākums, kas piemērots pēc izbraukšanas rīkojuma, ietilpst Direktīvas 2004/38 27. panta piemērošanas jomā. Neskatoties uz iepriekš minēto, es uzskatu, ka šāda pasākuma piemērošanai nav nepieciešams iepriekšējs vērtējums par iemeslu, kuri attaisno šāda izbraukšanas rīkojumu pieņemšanu, aktualitāti.

57.

Tiesa, jau atsaucoties uz Direktīvu 64/221/EEK ( 22 ), kas bija Direktīvas 2004/38 priekštece, apstiprināja, ka Savienības tiesības “nepieļauj tādu valsts praksi, atbilstīgi kurai valsts tiesām, izvērtējot attiecībā uz kādas citas dalībvalsts pilsoni noteiktās izraidīšanas tiesiskumu, nav jāņem vērā faktiskie apstākļi, kas iestājušies pēc pēdējā kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma, kuri var norādīt, ka attiecīgās personas uzvedības radītais sabiedriskās kārtības apdraudējums ir izbeidzies vai ievērojami samazinājies” ( 23 ).

58.

Es norādu, ka šī pieeja ir atspoguļojusies vairākos Direktīvas 2004/38 noteikumos. Šīs direktīvas 27. panta 2. punktā ir ietverta prasība, lai “pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ”, it īpaši būtu balstīti uz aktuālajiem apstākļiem, kas attiecas uz indivīdu, kuram domāti šie pasākumi. Šī pieeja atspoguļojas arī šīs direktīvas 33. panta 2. punkta formulējumā, kurā paredzēts, ka, ja izraidīšanas rīkojums tiek izpildīts vēlāk nekā divus gadus pēc tā izdošanas, tad tiek veikta jauna attiecīgās personas situācijas pārbaude minētā lēmuma izpildes laikā.

59.

Šīs trīs atsauces uz judikatūru un normatīvajiem aktiem neattiecas uz izbraukšanas rīkojumu. Es atgādinu, ka šāds pasākums pēc savas būtības rada ilgstošas tiesiskās sekas. Šīs sekas tiktu atceltas, ja pēc šāda izbraukšanas rīkojuma pārkāpuma valsts iestādēm būtu jāpārbauda to iemeslu aktualitāte, kuru dēļ tikusi noteikta minētā izraidīšana.

60.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, šajā posmā es konstatēju, ka, kopsakarā aplūkojot Direktīvas 2004/38 normas, neizriet, ka Savienības tiesības ir pretrunā tādam atgriešanās pasākumam, kas ticis piemērots, iepriekš nepārbaudot tos apstākļus, kuri šīs direktīvas 27. un 28. pantā paredzēti attiecībā uz personu, kas pārkāpusi izbraukšanas rīkojumu.

61.

Vai indivīds var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu, lai tiktu atceltas rīkojuma par izbraukšanu no uzņemošās dalībvalsts sekas tādos apstākļos, kādi ir šajā pamatlietā?

62.

Jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz principu par tiesiskās paļāvības aizsardzību ir ikvienai privātpersonai, kurai ir sniegti precīzi, beznosacījuma un saskaņoti apliecinājumi ( 24 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips tā klasiskajā interpretācijā nosaka dažus ierobežojumus prettiesiska administratīvā akta atcelšanai ar atpakaļejošu spēku. Tomēr šie apsvērumi attiecas galvenokārt uz tiesības nodibinošiem dokumentiem, kas radījuši subjektīvas tiesības ( 25 ).

63.

Kā es jau paskaidroju, reģistrācijas apliecība Savienības pilsonim nepiešķir uzturēšanās tiesības. Ja apliecības izsniegšana nepiešķir nedz uzturēšanās, nedz ieceļošanas tiesības, tad tā nevar radīt nekādas, tostarp leģitīmas cerības [uz tiesisko drošību].

64.

Tomēr, pat piekrītot atšķirīgai interpretācijai, saskaņā ar kuru akti, kas nerada tiesības, varot radīt cerības [uz tiesisko drošību], kuras būtu aizsargājamas ar Savienības tiesībām ( 26 ), varētu secināt, ka O.‑M. Petrea cerības uz tiesisko drošību nebūtu šādi aizsargājamas.

65.

Katrā ziņā tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pamatā ir individuālo interešu un vispārējo sabiedriskās kārtības interešu līdzsvars ( 27 ). Šajā gadījumā O.‑M. Petrea varētu nodrošināt no šā principa izrietošo aizsardzību ar vienu nosacījumu – šai aizsardzībai jālīdzsvaro šīs abas intereses.

66.

Tiesiskās paļāvības principu bieži vien ietekmē apgalvojums, atbilstīgi kuram administratīvā akta atcelšana ir pieļaujama ar nosacījumu, ka iestāde, kas izdevusi attiecīgo aktu, ievēro saprātīgu termiņu. Šā termiņa ilgums var būt nozīmīgs, lai vērtētu šādu attiecīgo interešu līdzsvaru. Katrā ziņā atcelšanas termiņa saprātīgums ir jāvērtē atkarībā no katras konkrētās situācijas apstākļiem. Tomēr man šķiet, ka gadījumā, ja ar attiecīgo lēmumu netiek nodibinātas tiesības, termiņam, kurš tiek uzskatīts par saprātīgu, skaidri būtu jābūt garākam par termiņu, kurš būtu pietiekams, lai aizsargātu tiesisko paļāvību, ko radījis akts, kurš radījis subjektīvās tiesības ( 28 ).

67.

Turklāt no reģistrācijas apliecības izsniegšanas O.‑M. Petrea līdz atgriešanās pasākuma īstenošanai ir pagājis mazāk par trīspadsmit mēnešiem. Atbilstīgi Direktīvas 2004/38 33. panta 2. punktam, kad izraidīšanas rīkojums tiek izpildīts vēlāk nekā divus gadus pēc tā izdošanas, dalībvalsts pārbauda, vai iemesli, kas bija šā rīkojuma pamatā, vēl ir aktuāli un reāli. Saistībā ar Direktīvu 2004/38 pēc divu gadu termiņa izbeigšanās dalībvalstīm ir no jauna jāizvērtē izraidīšanas pasākuma, nevis izbraukšanas rīkojuma – kas sava rakstura dēļ vien izraisa ilgstošas tiesiskās sekas – aktualitāte. Tādējādi nekas, šķiet, nenorāda, ka pamatlietā reģistrācijas apliecības atsaukšana un atgriešanās pasākuma piemērošana varētu acīmredzami pārkāpt tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

68.

Katrā ziņā tieši iesniedzējtiesai ir jāvērtē, vai O.‑M. Petrea iespējamā tiesiskā paļāvība var tikt kvalificēta kā “leģitīma” un vai tai piešķirama īpaša aizsardzība, ņemot vērā attiecīgos apstākļus.

69.

Rezumējot, man šķiet, ka principā reģistrācijas apliecības izsniegšana nevar radīt leģitīmas cerības [uz tiesisko paļāvību]. Tomēr valsts tiesai ir jāvērtē, vai tiesiskās paļāvības aizsardzība ir pretrunā šādas apliecības atsaukšanai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

70.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Dioikitiko Protodikeio Thessalonikis (Saloniku Pirmās instances administratīvā tiesa) nav precizējusi tos iemeslus, kuru dēļ labas pārvaldības princips būtu svarīgs, lai atbildētu uz tās pirmo jautājumu.

71.

Jākonstatē, ka šis jautājums attiecas uz iespēju atsaukt reģistrācijas apliecību un piemērot atgriešanās pasākumu, iepriekš no jauna neizvērtējot Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā paredzētos apstākļus.

72.

Var pieņemt, ka, minot labas pārvaldības principu, iesniedzējtiesa vēlējās noskaidrot rūpības pienākuma atbilstību tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā ( 29 ). Šis pienākums nozīmē padziļinātu izvērtēšanu, ņemot vērā attiecīgās personas situāciju ikreiz, kad attiecībā uz viņu tiek pieņemts kāds lēmums ( 30 ).

73.

Tomēr neesmu pārliecināts, ka šādu pieeju var izmantot gadījumā, kad izbraukšanas rīkojums turpina radīt sekas. Šāds risinājums, kā es jau norādīju ( 31 ), būtībā izsmeltu izraidīšanas rīkojuma tiesiskās sekas. Tādējādi labas pārvaldības principu nevar izmantot, lai apietu tāda izbraukšanas rīkojuma sekas, kuru valsts iestādes likumīgi izdevušas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, reģistrācijas apliecības atsaukšana un atgriešanās pasākuma piemērošana nav pretrunā Savienības tiesībām.

75.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai kopīgu procedūru pieņemšana attiecībā uz, pirmkārt, trešo valstu pilsoņiem, kuri minēti Direktīvā 2008/115, un, otrkārt, Savienības pilsoņiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38, atbilst Savienības tiesībām.

76.

Grieķijas un Beļģijas valdības, kā arī Komisija apstiprinoši atbildēja uz šo jautājumu. Apvienotās Karalistes valdība vienīgi konstatēja, ka Direktīvu 2008/115 piemēro tikai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, un Dānijas valdība piekrita šim konstatējumam. O.‑M. Petrea skaidri neizteicās par šo punktu.

77.

Direktīvā 2004/38 ir paredzēti vairāki procesuāli noteikumi, kas dalībvalstīm jāievēro, lai eventuāli ierobežotu Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesības, proti, it īpaši tās 30. un 31. pantā izklāstītie noteikumi. Savukārt tajā nav noteikumu par kārtību, kas jāievēro administratīvajā procesā un tiesvedībā attiecībā uz lēmumu, ar kuru tiek izbeigtas Savienības pilsoņa tiesības uzturēties uzņemošās valsts teritorijā. Atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ja šajā jomā nav Savienības tiesību normu, tad šī kārtība ir jānosaka katras dalībvalsts valsts tiesību sistēmā, tomēr nodrošinot, lai tā nebūtu mazāk labvēlīga par to, kas regulē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un lai tā nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) ( 32 ).

78.

Šajā ziņā es nesaskatu nekādus šķēršļus tam, lai dalībvalsts balstītos uz tiesību normām, ar kurām Direktīva 2008/115 ir transponēta valsts tiesībās, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti ar Direktīvu 2004/38 paredzētie līdzvērtības un efektivitātes principi, un tas jāizvērtē valsts tiesai.

79.

Taisnība, ka Direktīvai 2004/38 un Direktīvai 2008/115 nav viens un tas pats mērķis. Tomēr mani nepārliecina nostāja, atbilstīgi kurai, lai noteiktu Savienības pilsoņiem piemērojamos procesuālos noteikumus, neesot iespējams mutatis mutandis izmantot Direktīvas 2008/115 risinājumus.

80.

Šīs nostājas pamatā esot ideja, atbilstīgi kurai procesuālie risinājumi attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem nesniedz pietiekamu tiesību ievērošanas līmeni, lai nodrošinātu atbilstošu Savienības pilsoņa procesuālo tiesību aizsardzību. Šajā kontekstā es atļaušos pievērst uzmanību Direktīvas 2008/115 1. panta formulējumam, kurā noteikts, ka tajā “noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro [..] ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus” ( 33 ).

81.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es konstatēju, ka Savienības tiesības principā pieļauj izmantot tiesību normas attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, lai ieviestu sistēmu, kas piemērojama Savienības pilsoņiem.

82.

Tomēr, neraugoties uz šiem vispārīgajiem apsvērumiem, otrajā prejudiciālajā jautājumā ir ietverti divi vaicājumi, kas attiecas, pirmkārt, uz iestādi, kura ir kompetenta pieņemt atgriešanās lēmumu attiecībā uz Savienības pilsoni, un, otrkārt, iespēju pieņemt šādu lēmumu pēc tam, kad ir pārkāpts lēmums par izbraukšanas rīkojumu.

83.

Atbilstīgi informācijai, kas iekļauta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iestāde, kura ir izdevusi 2014. gada administratīvo aktu (imigrācijas policijas dienesta pilnvarotais priekšnieks), nav minēta starp tām struktūrām, kas ir kompetentas pieņemt atgriešanās lēmumu attiecībā uz trešās valsts pilsoņiem.

84.

Es norādu, ka Direktīvā 2004/38 nav nekādu precizējumu attiecībā uz iestāžu organizatorisko struktūru. Šajā ziņā es piekrītu Komisijas nostājai, kura, atsaucoties uz Direktīvas 2004/38 saturu, norādīja, ka tajā ir minētas tikai “kompetentās iestādes” ( 34 ). Tāpat arī es nesaskatu eventuālu Savienības tiesību apdraudējumu, ciktāl attiecīgās iestādes kompetencē ir pieņemt attiecīgos [administratīvos] aktus, katrā ziņā ievērojot ar Direktīvu 2004/38 noteiktās procesuālās garantijas.

85.

Iesniedzējtiesa norādīja, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis pieņem atgriešanās lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, kas nozīmē, ka atgriešanās lēmums izriet no uzturēšanās nelikumības, nevis no apsvērumiem, kuri saistīti ar sabiedrisko kārtību vai valsts drošību.

86.

Tomēr, kā es jau norādīju pirmā prejudiciālā jautājuma vērtējuma ietvaros ( 35 ), ar atgriešanās lēmumu tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tiek īstenotas tikai izbraukšanas rīkojuma sekas. Attiecībā uz šo mērķi gan, pirmkārt, Direktīvas 2004/38 27. panta, aplūkota kopsakarā ar šīs direktīvas 32. pantu, gan, otrkārt, noteikuma, kas izriet no Direktīvas 2008/115 6. panta, pamats ir viens un tas pats noteikums. Līdz ar to – un ierobežoti attiecinot manus apsvērumus tikai uz izbraukšanas rīkojuma pārkāpumu – es uzskatu, ka šajā ziņā valsts likumdevējs var piemērot Direktīvas 2008/115 normas, lai pieņemtu noteikumus attiecībā uz Savienības pilsoņiem.

87.

Tādējādi es iesaku uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīva 2004/38 pieļauj Direktīvas 2008/115 satura izmantošanu, lai noteiktu kārtību, ar ko regulē procedūras attiecībā uz tāda Savienības pilsoņa atgriešanās pasākumu, kurš ieceļojis attiecīgās dalībvalsts teritorijā, – lai gan joprojām ir spēkā attiecībā uz viņu izdots izbraukšanas rīkojums – ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Direktīvā 2004/38, it īpaši tās VI nodaļā paredzētie aizsardzības pasākumi un procesuālās garantijas, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi, un tas jāizvērtē valsts tiesai.

88.

Trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod tikai gadījumam, ja uz pirmo jautājumu būtu sniegta noliedzoša atbilde. Es tomēr turpināšu savu vērtējumu gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs manai nostājai attiecībā uz šo pirmo jautājumu.

89.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, pieņemot, ka valsts iestādes, kuras darbojas procesuālās autonomijas ietvarā, sabiedrības kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ atsauc citas dalībvalsts pilsoņa reģistrācijas apliecību, šīs iestādes vienlaikus var noteikt šiem pilsoņiem atgriešanās pasākumu bez tiesas kontroles atbilstīgi kārtībai, kas noteikta Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā.

90.

Ja Tiesa, noliedzoši atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu – tādos apstākļos kā pamatlietā –, nolemtu, ka atgriešanās pasākuma piemērošana nav izbraukšanas rīkojuma pārkāpuma sekas, tas nozīmētu, ka šis atgriešanās pasākums noteikti būtu pakļauts tiesas kontrolei, kā norādīts Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā.

91.

Tieši valsts likumdevējam ir jālemj, vai šādas apliecības atsaukšana un atgriešanās lēmuma pieņemšana ir vienots akts. Šo divu pasākumu apvienošana tomēr nevar apdraudēt principu, atbilstīgi kuram pirms atgriešanās pasākuma piemērošanas ir jāveic tiesas kontrole.

92.

Ņemot vērā šos apsvērumus, noliedzošas atbildes gadījumā uz pirmo prejudiciālo jautājumu es iesaku Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka atgriešanās lēmuma pieņemšanai attiecībā uz Savienības pilsoni, kurš ir pārkāpis izbraukšanas rīkojumu, ir jābūt pakļautai tiesas kontrolei, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā.

93.

Pēdējais prejudiciālais jautājums ir uzdots vienīgi gadījumā, ja Tiesa uz ceturto jautājumu atbildētu apstiprinoši.

94.

Ceturtā prejudiciālā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai uz nepilnību lēmuma paziņošanas posmā, proti, tā satura interpretācijas neesamību valodā, kuru saprot attiecīgā persona, varētu atsaukties, pārsūdzot pasākumu, kas ticis piemērots pēc šī lēmuma. Tiesai nav jāatbild uz ceturto prejudiciālo jautājumu, ja tā uz piekto jautājumu atbild, ka lēmums par izbraukšanas rīkojumu nav jāpaziņo valodā, kuru saprot attiecīgā persona, ja tā nav paudusi šādu lūgumu. Tādējādi pirms atbildes uz ceturto prejudiciālo jautājumu es vērtēšu šo piekto – pēdējo jautājumu.

95.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvu 2004/38 uzņemošās dalībvalsts iestādēm ir noteikts pienākums paziņot citas dalībvalsts pilsonim visos gadījumos un neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona to ir vai nav lūgusi, “lēmumu par viņa izraidīšanu” valodā, kuru viņš saprot.

96.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis jautājums ir uzdots saistībā ar Direktīvas 2004/38 32. pantu. Šis pants attiecas vienīgi uz izbraukšanas pasākumiem, kuri veikti sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības ( 36 ) apsvērumu dēļ. Tajā nav noteiktas nekādas īpašas prasības attiecībā uz lēmuma par izraidīšanas rīkojumu paziņošanu. Turpretī Direktīvas 2004/38 30. pantā ir paredzēti noteikumi par jebkura tāda pasākuma, kas veikts saskaņā ar šīs direktīvas 27. pantu, paziņošanu, it īpaši šīs direktīvas 32. pantā paredzētā izbraukšanas rīkojuma paziņošanu. Tādēļ es uzskatu, ka lēmumi par izbraukšanas rīkojumu ietilpst Direktīvas 2004/38 30. panta, kurā vispārīgā veidā precizēta šādu lēmumu paziņošanas kārtība, piemērošanas jomā.

97.

Grieķijas, Beļģijas, Dānijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Direktīvas 2004/3 30. pantā ir noteikts nevis, ka lēmums par izbraukšanas rīkojumu tiek paziņots tādā valodā, ko attiecīgā persona saprot, ja tā nav iesniegusi konkrētu lūgumu šajā ziņā, bet gan, ka tas jāpaziņo tā, lai šai personai būtu saprotams tā saturs un sekas. Turpretī O.‑M. Petrea apgalvo, ka iestādēm ir pienākums paziņot attiecīgajai personai “lēmumu par tās izraidīšanu valodā, kuru šī persona saprot”, neatkarīgi no tā, vai šī persona ir vai nav formulējusi lūgumu.

98.

Direktīvas 2004/38 30. panta 1. punktā ir paredzēts, “ka attiecīgajām personām rakstiski paziņo visus lēmumus, [..] tā, lai viņām būtu saprotams to saturs un radītās sekas”, turpretī atbilstīgi šā panta 2. punktam principā “attiecīgās personas precīzi un plaši informē par sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem, uz kuriem pamatojas par viņiem pieņemtais lēmums”.

99.

Priekšlikuma Direktīvai 2004/38 pamatojums vieš skaidrību attiecībā uz Eiropas likumdevēja iedvesmas avotu un šajā ziņā atsaucas, pirmkārt, uz Direktīvas 64/221 noteikumiem un, otrkārt, uz Tiesas judikatūru ( 37 ).

100.

Precīzāk, Direktīvas 2004/38 30. panta 1. punktā, kurā daļēji pārņemti Direktīvas 64/221 7. panta pirmās daļas termini, ir atspoguļots spriedums Adoui un Cornuaille ( 38 ). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka lēmums nav obligāti jātulko attiecīgās personas valodā, īpaši tad, ja tā ir mazāk zināma valoda, taču dalībvalstij jāveic visi lietderīgie pasākumi, lai būtu droši, ka attiecīgajai personai ir saprotams šā lēmuma saturs un sekas.

101.

Sagatavošanas darbu laikā šo pieeju apstrīdēja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Tā norādīja, ka priekšlikuma Direktīvai 2004/38 pamatojums ir pretrunā šīs direktīvas sākotnējam tekstam, proti, šī teksta 28. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru lēmumu attiecīgajai personai paziņo tā, lai tai būtu saprotams tā saturs un radītās sekas, jo pamatojumā ir norādīts, ka lēmums nav obligāti jātulko attiecīgas personas valodā ( 39 ). Šī panta, kas galu galā ir kļuvis par Direktīvas 2004/38 30. panta 1. punktu, formulējums šajā ziņā netika grozīts. Tādējādi man šķiet, ka likumdevējs nav grozījis pamatojumā izklāstīto nostāju un nav uzskatījis, ka būtu nepieciešams katra lēmuma tulkojums.

102.

Var uzdot jautājumu par veidu, kādā valsts iestādes, ja attiecīgā persona neiesniedz skaidru lūgumu šajā ziņā, varētu noteikt, kuru valodu saprot attiecīgā persona. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/38 30. pants, aplūkojot to kopsakarā ar šīs direktīvas 27. panta 1. punktu, attiecas ne vien uz Savienības pilsoņiem, bet arī uz viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no viņu valstspiederības.

103.

Tādēļ es iesaku Tiesai uz piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2004/38 30. pantā uzņemošās dalībvalsts iestādēm nav noteikts pienākums paziņot citas dalībvalsts pilsonim lēmumu par izbraukšanas rīkojumu valodā, kuru tas saprot, ja šis pilsonis nav paudis tādu lūgumu, ar noteikumu, ka dalībvalstij tomēr jāveic visi lietderīgie pasākumi, lai būtu droši, ka attiecīgā persona saprot šā lēmuma saturu un sekas.

104.

Gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt manam piektā prejudiciālā jautājuma vērtējumam un uzskata, ka Savienības tiesībās ir noteikts uzņemošās dalībvalsts pienākums paziņot citas dalībvalsts pilsonim lēmumu par viņa izraidīšanu valodā, kuru viņš saprot, es izvērtēšu ceturto prejudiciālo jautājumu.

105.

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai efektivitātes princips nav pretrunā tādai valsts tiesu praksei, saskaņā ar kuru attiecīgajām iestādēm saistībā ar Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecības atsaukšanu vai uzņemošās dalībvalsts piemērotu izraidīšanas pasākumu – kas pamatots ar izbraukšanas rīkojumu, kurš izdots attiecībā uz citas dalībvalsts valstspiederīgo, – ir aizliegts izvērtēt, cik lielā mērā, pieņemot lēmumu par izraidīšanu, ir ievērotas Direktīvas 2004/38 30. un 31. pantā sniegtās procesuālās garantijas.

106.

Man šķiet, ka iesniedzējtiesas mērķis ir ar šo jautājumu noskaidrot, vai Savienības tiesībās ir noteikts dalībvalstu pienākums no jauna izvērtēt sākotnējo lēmumu par izbraukšanas rīkojumu katru reizi, kad pēc šī lēmuma tiek piemērots cits pasākums.

107.

Es norādu, ka iesniedzējtiesa ceturtajā prejudiciālajā jautājumā ir atsaukusies uz “izraidīšanas pasākumu”. Tomēr, manuprāt, ar to, gluži kā pirmajā prejudiciālajā jautājumā, ir domāts “atgriešanās pasākums”, kas ticis piemērots pēc izbraukšanas rīkojuma.

108.

Grieķijas un Beļģijas valdības, nepārprotami atsaucoties uz tiesisko drošību, kā arī Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde. Savukārt O.‑M. Petrea un Komisija apstrīd šo pieeju, atsaucoties uz iespējamu šā risinājuma un efektivitātes principa konfliktu.

109.

Atbilstīgi Direktīvas 2004/38 31. panta 1. punktam personai, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par izbraukšanas rīkojumu sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, ir jābūt piekļuvei juridiskajām pārsūdzības procedūrām. Tādējādi es uzskatu, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, O.‑M. Petrea, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 31. pantu, 2011. gada lēmuma paziņošanas posmā varēja atsaukties uz tulkojuma neesamību.

110.

Tomēr ar Direktīvu 2004/38 dalībvalstīm ir noteikts pienākums ievērot tās 31. pantā paredzētās procesuālās garantijas tikai “ierobežojošo pasākumu pieņemšanas brīdī” ( 40 ). Manuprāt, šis pienākums piemērojams līdz posmam, kad šāds lēmums kļuvis galīgs. Šī nostāja atbilst Tiesas judikatūrai, kas jau ir atzinusi, ka administratīvā akta galīgais raksturs veicina tiesisko drošību, un tādējādi Savienības tiesībās nav paredzēts, ka pārvaldes iestādei principā būtu pienākums pārskatīt administratīvo aktu, kurš kļuvis galīgs ( 41 ).

111.

Tiklīdz izbraukšanas rīkojums kļuvis galīgs, Savienības pilsonis atbilstīgi Direktīvas 2004/38 32. panta 1. punktam ir tiesīgs iesniegt pieprasījumu par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu ( 42 ). Šīs normas mērķis ir nodrošināt, ka konkrēto izbraukšanas rīkojumu pēc saprātīga termiņa var atcelt, taču tikai – kā paredzēts Direktīvā 2004/38 – ņemot vērā apstākļus pirms šāda pasākuma piemērošanas ( 43 ).

112.

Tādējādi manuprāt, valsts tiesībās pieņemtais risinājums, atbilstīgi kuram aktu, kas kļuvis galīgs, nevar pakļaut kontrolei, izskatot pieteikumu saistībā ar vēlāku aktu, nav pretrunā Direktīvai 2004/38.

113.

Katrā ziņā tiesību normās par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību ierobežojošu pasākumu pārsūdzības iespējām ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi. Starp elementiem, kuri izklāstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav neviena, kas norādītu, ka līdzvērtības un efektivitātes principi nebūtu ievēroti. Valsts tiesai ir vismaz jāizvērtē, vai attiecīgās tiesību normas neskar nedz līdzvērtības, nedz efektivitātes principu. Tādējādi es uz ceturto prejudiciālo jautājumu iesaku atbildēt, ka Direktīva 2004/38 pieļauj tādas valsts tiesību normas vai praksi, kas saistībā ar Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecības atsaukšanu vai to, ka uzņemošā dalībvalsts piemēro atgriešanās pasākumu pēc tam, kad ir pārkāpts attiecībā uz citas dalībvalsts valstspiederīgo pieņemts izbraukšanas rīkojums, neļauj vērtēt, cik lielā mērā brīdī, kad pieņemts šis lēmums par izbraukšanas rīkojumu, ir ievērotas no Direktīvas 2004/38 30. un 31. panta izrietošās procesuālās garantijas – ar nosacījumu, ka šīs valsts tiesību normas vai prakse nepārkāpj nedz līdzvērtības, nedz efektivitātes principu.

114.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: