1. 

Itālijas tiesību aktos par publiskā iepirkuma līgumiem tos ir aizliegts (ar precizējumiem, kas vēlāk tiks analizēti) piešķirt tiem, kuri ir bijuši notiesāti par sevišķi smagiem noziegumiem, kuri rada kaitējumu valstij “vai Kopienai” un ar kuriem ir pārkāpta profesionālā ētika. Šis aizliegums ir piemērojams uzņēmumiem, kuru vadītāji ir notiesāti par šādiem nodarījumiem, ja vien šie uzņēmumi nepierāda, ka viņi pilnīgi un faktiski ir norobežojušies no savu vadītāju noziedzīgās rīcības.

2. 

Consiglio di Stato (Valsts padome) ir jāizskata apelācijas sūdzība par spriedumu, ar kuru tika apstiprināts līgumslēdzējas iestādes lēmums izslēgt no dalības publiskā iepirkuma procedūrā uzņēmumu pretendentu, kura vadītājs bija notiesāts par vienu no šādiem noziegumiem. Lai rastu risinājumu strīdā, tā būtībā jautā Tiesai, vai Itālijas tiesību norma, saskaņā ar kuru notika šī izslēgšana, ir saderīga ar Direktīvu 2004/18/EK ( 2 ).

3. 

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļaus Tiesai precizēt savu judikatūru par dalībvalstu pilnvarām konkretizēt un definēt fakultatīvus pretendentu izslēgšanas pamatus, kas ir minēti Direktīvā 2004/18.

4.

Saskaņā ar 45. pantu (“Kandidāta vai pretendenta personiskie dati”):

“1.   Valsts līguma dalībnieks nedrīkst būt tāds kandidāts vai pretendents, kas ar līgumslēdzējai iestādei zināmu galīgu spriedumu ir notiesāts viena vai vairāku turpmāk uzskaitīto iemeslu dēļ:

Šā punkta īstenošanas nosacījumus dalībvalstis paredz saskaņā ar katras valsts tiesību aktiem un ievērojot Kopienu tiesības.

Tās var atkāpties no pirmajā daļā minētās prasības sevišķi svarīgu vispārēju interešu labā.

Šā punkta vajadzībām līgumslēdzējas iestādes attiecīgā gadījumā pieprasa, lai kandidāti vai pretendenti iesniedz 3. punktā minētos dokumentus, un – ja tām ir šaubas par šādu kandidātu vai pretendentu personiskajiem datiem – turklāt var pieprasīt no kompetentajām iestādēm tādu informāciju par attiecīgo kandidātu vai pretendentu personiskajiem datiem, ko tās uzskata par vajadzīgu. Ja minētā informācija attiecas uz kandidātu vai pretendentu, kas nav reģistrēts tajā pašā valstī, kurā ir reģistrēta līgumslēdzēja iestāde, tad līgumslēdzēja iestāde var prasīt kompetento iestāžu palīdzību. Ņemot vērā tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā kandidāti vai pretendenti ir reģistrēti, šādus pieprasījumus attiecina uz juridiskām un/vai fiziskām personām, tostarp – vajadzības gadījumā – uz sabiedrību direktoriem un citām personām, kam ir pārstāvības, lēmumu pieņemšanas vai kontroles pilnvaras saistībā ar konkrēto kandidātu vai pretendentu.

2.   Dalību līgumā var atteikt tādam komersantam, kas:

[..]

[..]

5.

Saskaņā ar 45. panta 3. punktu:

“Turpmāk minēto līgumslēdzējas iestādes pieņem kā pietiekamu pierādījumu tam, ka uz konkrēto komersantu neattiecas neviens no gadījumiem, kas noteikti [..] 2. punkta [..] c) [..] apakšpunktā:

[..].”

6.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 ( 3 ), redakcijā, kas ratione temporis ir piemērojama šiem faktiem, 38. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka izslēgšanas [no dalības būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūrās] pamats saistībā ar apstākli, ka attiecībā uz konkrētu personu ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums vai starp pusēm panākta vienošanās par sodu saskaņā ar Codice di procedura penale (Kriminālprocesa kodekss) 444. pantu attiecībā uz tajā minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem ( 4 ), ir “piemērojams arī personām, kuras ir beigušas pildīt savus [vadītāja] amata pienākumus gadā pirms paziņojuma par līgumu publicēšanas dienas, ja uzņēmums nepierāda, ka tas ir pilnīgi un faktiski norobežojies no rīcības, par kuru ir paredzēts kriminālsods”.

7.

Turklāt Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 38. panta 1. punkta f) un h) apakšpunktā ir paredzēts izslēgt no šāda veida konkursiem attiecīgi: (i) personas, kas ir izdarījušas smagu pārkāpumu savā profesionālajā darbībā, kuru ir konstatējusi līgumslēdzēja iestāde, izmantojot jebkādus pierādījumus; (ii) personas, kas ir iesniegušas sagrozītu deklarāciju vai viltotus dokumentus saistībā ar attiecīgajiem kritērijiem un nosacījumiem dalībai publiskā iepirkuma procedūrās.

8.

2013. gada 27. jūlijāEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ( 5 ) tika publicēts paziņojums par līgumu saistībā ar jaunā Bolcāno cietuma finansēšanu, galīgo un izpildu projektēšanu, celtniecību un pārvaldību. Līguma vērtība bija EUR 165400000 apmērā.

9.

Impresa di Costruzioni Ing. E. Mantovani S.p.A. (turpmāk tekstā – “Mantovani”) savā vārdā un kā uzņēmumu pagaidu apvienības locekle atsaucās uz uzaicinājumu uz konkursu un iesniedza divas deklarācijas (2013. gada 4. un 16. decembrī) attiecībā uz tajā paredzēto vispārīgo nosacījumu izpildi.

10.

Konkrēti, Mantovani (pirmajā no šīm deklarācijām) apliecināja, ka B., bijušais valdes priekšsēdētājs un vienlaikus vadītājs un tās likumiskais pārstāvis, ir beidzis pildīt savus amata pienākumus 2013. gada 6. martā un ka nav zināms, ka būtu pasludināts kāds nolēmums, kas ir minēts CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunktā. Līdzīgi bija formulēta arī otrā deklarācija.

11.

Līgumslēdzēja iestāde tās 2014. gada 9. janvāra sēdē ar zināmām atrunām atļāva Mantovani piedalīties procedūrā, līdz tā sniegs noteiktus precizējumus, jo saskaņā ar publikāciju vietējā laikrakstā bija “vispārzināms”, ka B., kas bija apsūdzēts par viltotu faktūrrēķinu sistēmas izveidi, bija panācis vienošanos par brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu un desmit mēnešiem.

12.

Pārbaudot nosacījumu izpildi, līgumslēdzēja iestāde attiecībā uz B. saņēma izrakstu no sodu reģistra, kurā bija konstatēts, ka viņam par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem ticis piespriests brīvības atņemšanas sods uz gadu un desmit mēnešiem (Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) 2013. gada 5. decembra spriedums, kas kļuva galīgs 2014. gada 29. martā.

13.

2014. gada 29. maija sēdē līgumslēdzēja iestāde nolēma neatsaukt atrunu attiecībā uz Mantovani pielaišanu dalībai konkursā un 2014. gada 3. jūnijā lūdza sniegt paskaidrojumus par minēto spriedumu.

14.

Ar 2014. gada 10. jūnija un 2014. gada 17. oktobra procesuālajiem rakstiem Mantovani sniedza prasītos paskaidrojumus un apgalvoja, ka

15.

Līgumslēdzēja iestāde lūdza Autorità nazionale anticorruzione (Valsts pretkorupcijas iestāde, turpmāk tekstā – “ANAC”) viedokli, kuru tā sniedza 2015. gada 25. februārī, kopumā apgalvojot:

16.

Līgumslēdzēja iestāde, ņemot vērā ANAC2015. gada 27. februāra atzinumu, nolēma izslēgt Mantovani no dalības publiskā iepirkuma procedūrā, jo informācija, kas vajadzīga, lai pamatotu tās norobežošanos no notiesātā vadītāja, tika iesniegta novēloti un nepietiekamā apjomā. Tā piebilda, ka viņš tika notiesāts pirms deklarāciju iesniegšanas publiskā iepirkuma procedūrā, tāpēc Mantovani varēja par to paziņot.

17.

Mantovani apstrīdēja izslēgšanu Tribunale regionale di giustizia amministrativa, Sezione autonoma di Bolzano (Reģionālās administratīvās tiesas Bolcāno autonomā nodaļa, Itālija), kas ar 2015. gada 27. augusta spriedumu Nr. 270 atzina prasību par nepieņemamu, ciktāl ar to tika apstrīdēts ANAC atzinums, kas ir sagatavojošs akts, un publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, kas vēl nav notikusi. Šajā pašā spriedumā tā noraidīja izvirzītos pamatus attiecībā uz piekļuvi publiskā iepirkuma dokumentu kopumam un nosprieda, ka nav pierādīts, ka sabiedrība ir norobežojusies no bijušā vadītāja noziedzīgās rīcības.

18.

Mantovani minēto spriedumu pārsūdzēja Consiglio di Stato (Valsts padome), vienā no pamatiem norādot uz CCP 38. panta nesaderību ar Savienības tiesībām un lūdzot iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

19.

Consiglio di Stato (Valsts padome) ar 2015. gada 1. decembra nolēmumu uzdeva šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK [..] 45. panta 2. punkta c) un g) apakšpunkta un 3. punkta a) apakšpunkta un Savienības tiesībās paredzēto tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības, vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un pārredzamības, tiesvedības apgrūtināšanas aizlieguma un publiskā iepirkuma procedūru maksimālas atvērtības konkurencei, kā arī sankciju piemērojamības gadījumu izsmeļošā rakstura un noteiktības principu pareizai piemērošanai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā 2006. gada 12. aprīļa Leģislatīvā dekrēta Nr. 163 (būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publiskā iepirkuma kodekss atbilstoši Direktīvām 2004/17/EK un 2004/18/EK), tā grozītajā redakcijā, 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ciktāl

20.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir iesniegts 2016. gada 24. martā.

21.

Tiesas statūtu 23. panta otrajā daļā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza Mantovani, Bolcāno province [Provincia de Bolzano], Itālijas valdība un Eiropas Komisija.

22.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 61. panta 2. punktu lietas dalībniekiem tika lūgts paust savus apsvērumus tiesas sēdē tikai par Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta d) apakšpunkta interpretāciju.

23.

2017. gada 5. aprīlī notika tiesas sēde, kurā piedalījās Mantovani, Bolcāno province, Itālijas valdība un Eiropas Komisija.

24.

Mantovani uzskata, ka CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts nav saderīgs ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punktu tāpēc, ka izslēgšanas pamats (kas izriet no notiesāšanas krimināllietā) tiek paplašināts, to attiecinot arī uz personām, kas bijušas sabiedrību vadītāji gadu pirms paziņojuma par līgumu publicēšanas, un ka ar to sabiedrībai ir noteikta prasība pierādīt faktisku norobežošanos no šiem vadītājiem.

25.

Pēc tās domām, vadītāji, kas beidz pildīt amata pienākumus, zaudē savu ietekmi sabiedrībā, un tāpēc pienākums sniegt informāciju par to esot ne tikai lieks, bet arī nesamērīgs, un radot slogu, kas nav saderīgs ar mērķi nodrošināt maksimālu publiskā iepirkuma procedūras atvērtību konkurencei.

26.

Pat ja tiktu pieņemts, ka šāds paplašinājums nav pretrunā Savienības tiesībām, papildu pienākums pierādīt sabiedrības faktisku norobežošanos neesot saderīgs ar tām, jo tas ir ļoti nekonkrēts pienākums, kura ievērošanu līgumslēdzēja iestāde izvērtē patvaļīgi. It īpaši neesot ievērota tiesiskā noteiktība, jo tiesas spriedums nebija galīgs, nebija precizēta paziņojumu sniegšanas forma, attiecīgais termiņš, ne arī procedūras posms, kurā tie ir jāsniedz, ne arī konkretizēti lojālas sadarbības pienākumi, kas ir jāievēro pretendentam.

27.

Bolcāno province uzskata, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo

28.

Runājot par lietas būtību, Bolcāno province neuzskata, ka būtu kāda nesaderība starp CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Direktīvu 2004/18. Dalībvalstīm ar tās 45. pantu esot piešķirta brīvība gan atlasīt valsts tiesībās piemērojamos fakultatīvos izslēgšanas pamatus (no tā 2. punktā minētajiem pamatiem), gan noteikt, kā līgumslēdzējas iestādes izvērtēs faktus, uz kuriem attiecas izvēlētie pamati. Konkrētā valsts tiesību norma šajā ziņā iekļaujoties šajā shēmā.

29.

Itālijas valdība norāda, ka Direktīvas 2004/18 45. panta un CCP 38. panta ratio legis esot nodrošināt personu, kas vēlas noslēgt līgumu ar administrāciju, ētisko, ekonomisko un profesionālo uzticamību. Itālijas likumdevēja pieņemtā kārtība neesot tik stingra kā Direktīvā paredzētā, jo tajā esot ierobežots to noziedzīgo nodarījumu klāsts, kas pamato izslēgšanu.

30.

Uzņēmuma izslēgšana tā vadītāju rīcības dēļ, pēc Itālijas valdības domām, ir balstīta tieši uz šo ratio legis, – bez šīs tiesību normas līgumslēdzējs varētu viegli izvairīties no tā uzticamības pārbaudes. Turklāt līgumslēdzējam uzņēmumam esot iespēja līgumslēdzējai iestādei pierādīt, ka tas ir pilnībā norobežojies no savu vadītāju noziedzīgajām darbībām.

31.

Komisija norāda, ka, lai gan iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta c) un g) apakšpunktu un 3. punkta a) apakšpunktu, tomēr, lai sniegtu tai lietderīgu atbildi, būtu jāņem vērā arī šī panta 2. punkta d) apakšpunkts attiecībā uz smagu profesionālās ētikas pārkāpumu.

32.

Lai arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzmanība ir vērsta uz to, ka brīdī, kad Mantovani iesniedza savas deklarācijas, spriedums nebija galīgs, tās vadītāja rīcība (viltotu faktūrrēķinu izrakstīšana par summu, kas pārsniedz deviņus miljonus euro, un dalība noziedzīgā organizācijā) varot tikt kvalificēta kā smagi profesionālās ētikas pārkāpumi. Kaut gan publiskā iepirkuma procedūras laikā viņš vairs nepildīja savus amata pienākumus, Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta d) apakšpunkts attiecoties arī uz uzņēmēja agrāko rīcību un jebkuru vainojamu darbību, kas skar tā profesionālo uzticamību ( 6 ). Tādējādi nesen no amata atbrīvotu vadītāju rīcība varot ietekmēt līgumslēdzējas iestādes veikto šādas uzticamības vērtējumu.

33.

Komisijas ieskatā neesot nozīmes tam, ka notiesājošs spriedums attiecībā uz vadītāju vēl nebija bija ieguvis res judicata spēku deklarāciju iesniegšanas brīdī. Tiesas judikatūrā esot nospriests, ka ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta d) un g) apakšpunktu paredzētajiem izslēgšanas pamatiem nav prasīts, lai attiecībā uz uzņēmēju būtu pasludināts galīgs notiesājošs spriedums ( 7 ). Gan Savienības tiesībās, gan valsts tiesībās esot paredzēts, ka smags profesionālās ētikas pārkāpums var tikt pierādīts jebkādā veidā un ka tādējādi kriminālprocesa uzsākšana pati par sevi varētu būt pietiekama.

34.

Komisija piebilst, ka, vērtējot, vai ir izdarīts smags profesionālās ētikas pārkāpums, līgumslēdzējai iestādei esot jāņem vērā distancēšanās pasākumi, kas ir veikti, lai norobežotos no tās vadītāja noziedzīgās rīcības.

35.

Tāpat tas, ka Mantovani nebija paziņojusi par kriminālprocesu, kas bija uzsākts pret tās vadītāju, pats par sevi esot varējis kļūt par izslēgšanas pamatu Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Pretendenta pienākums paziņot par smagu profesionālās ētikas pārkāpumu neesot atkarīgs no kontroles un pārbaudīšanas pilnvarām, kas līgumslēdzējai iestādei ir piešķirtas ar Direktīvas 2004/18 45. panta 3. punktu un 51. pantu, jo ar tiem ir paredzēta tikai formāla pārbaude vai jau zināmas informācijas apstiprinājums.

36.

Visbeidzot Komisija apgalvo, ka strīda apstākļos šo izslēgšanas pamatu piemērošana neesot pretrunā samērīguma principam.

37.

Jautājumi, kurus Consiglio di Stato (Valsts padome) uzdod Tiesai, principā attiecas uz Itālijas tiesību normas (CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts) saderību ar Direktīvu 2004/18. Tomēr gan no debatēm šajā tiesā, gan no dažu lietas dalībnieka apsvērumiem prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā izriet, ka strīds ir arī par to, kā ir interpretējama (un piemērojama) valsts tiesību norma, – tā ir polemika, kurā Tiesai nav kompetences kļūt par starpnieci.

38.

Tiesas atbilde var attiekties tikai uz Direktīvas 2004/18 interpretāciju, lai iesniedzējtiesai paskaidrotu, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā izklāstītais nav pretrunā Savienības tiesībām. Ja tiks konstatēta tā saderība, iesniedzējtiesai būs jānoskaidro, kā ir interpretējami un piemērojami atsevišķi CCP 38. panta punkti.

39.

Kā norādīšu turpinājumā, Itālijas likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, lai pieņemtu fakultatīvus pretendentu izslēgšanas pamatus, kas ir minēti Direktīvā 2004/18, un precizētu to saturu. Ja tie nav pretrunā šai direktīvai, dalībvalstīm ir jānosaka attiecīgo valsts tiesību normu saturs saskaņā ar savām likumdošanas politikas izvēlēm.

40.

Tas, ka Tiesa jau ir atbildējusi uz dažiem prejudiciālajiem jautājumiem par fakultatīviem izslēgšanas pamatiem, nav pietiekams iemesls, lai tagad atzītu par nepieņemamu – kā to ierosina Bolcāno province – iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, jo tajā ir ietverti īpaši elementi, kas to atšķir no iepriekš uzdotajiem jautājumiem ( 8 ).

41.

No Consiglio di Stato (Valsts padome) sniegtās informācijas izriet, ka Mantovani tika izslēgta no dalības publiskā iepirkuma procedūrā, jo tā novēloti un nepietiekamā apjomā sniedza informāciju, kas ir jāizvērtē, lai pierādītu tās norobežošanos no tās vadītāja rīcības, kurš jau bija notiesāts, kad tā iesniedza deklarācijas līgumslēdzējai iestādei.

42.

Faktisko apstākļu apraksts jau sākotnēji ļauj ierobežot ietekmi, kāda uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu varētu būt pirmajām no trim tajā aplūkotajām tiesību normām (Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta c) apakšpunkts).

43.

Šajā tiesību normā ir atsauce uz uzņēmēju, kas “ir notiesāts ar lēmumu, kam ir res iudicata spēks [..], kurā šis komersants izdarījis profesionālās ētikas pārkāpumu”. Līgumslēdzējas iestādes lēmums sākotnēji, šķiet, neattiecas uz šo premisu, iespējams, tāpēc, ka notiesājošs spriedums attiecībā uz vadītāju kļuva galīgs 2014. gada 29. martā – pēc tam, kad Mantovani iesniedza savas deklarācijas saistībā ar paziņojumā par līgumu noteiktajām vispārīgajām prasībām (2013. gada 4. un 16. decembrī).

44.

Proti, no administratīvā lēmuma par izslēgšanu pamatojuma daļas izriet, ka līgumslēdzēja iestāde bija balstījusies nevis tieši uz B. notiesāšanu krimināllietā, bet gan uz to, ka [Mantovani] bija novēloti un nepietiekamā apjomā sniegusi informāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu, ka uzņēmums ir norobežojies no tās vadītāja sodāmās rīcības. Tādējādi izšķiroša nozīme bija tam, ka pretendente nebija savlaicīgi paziņojusi par notiesājošo spriedumu krimināllietā pret B., jo saskaņā ar valsts judikatūru tas būtu pierādījums par uzņēmuma un vadītāja savstarpēju norobežošanos.

45.

Šis apstāklis, kā norāda Komisija, varētu likt domāt, ka faktiski piemērotais izslēgšanas pamats nebija tas, kas iekļauts Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta c) apakšpunktā, lai arī tas ar to ir saistīts. Tādējādi būtu jāuzskata, ka Mantovani rīcībai var tikt piemērots šī paša punkta d) apakšpunkts, proti, “smaga profesionālās ētikas pārkāpuma, kas apstiprinājies jebkādā veidā, ko līgumslēdzējas iestādes var pierādīt”, izdarīšana.

46.

Tomēr ir skaidrs, ka, lai arī Itālijas tiesībās CCP 38. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir iekļauts izslēgšanas pamats “smaga pārkāpuma” dēļ, Consiglio di Stato (Valsts padome) jautājums nav par šo pamatu. Pat ja tas tā ir, nekas neliedz atbildē uz prejudiciālo jautājumu izvērtēt arī to ( 9 ).

47.

Kā vairākkārt ir uzsvērusi Tiesa, “tas, ka iesniedzējtiesa prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz dažām Savienības tiesību normām un tikai, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu” ( 10 ).

48.

Tāpat, it īpaši saistībā ar Direktīvu 2004/18, Tiesa spriedumā Croce Amica One Italia ( 11 ) uzskatīja par lietderīgu paskaidrot iesniedzējtiesai, ka, lai gan tā, šķiet, “saista [..] likumiskā pārstāvja rīcību tikai ar tiem izslēgšanas pamatiem, kas attiecas uz krimināltiesībām un kuri nozīmē notiesāšanu ar galīgu spriedumu, [..] šīs direktīvas 45. panta 2. punkta d) un g) apakšpunktā paredzētie izslēgšanas pamati dod līgumslēdzējām iestādēm arī tiesības izslēgt ikvienu komersantu, kurš ir vainīgs smagā profesionālās ētikas pārkāpumā, kas apstiprinājies jebkādā veidā, ko līgumslēdzējas iestādes var pierādīt, [..], un netiek prasīts, lai attiecībā uz komersantu būtu taisīts galīgs notiesājošs spriedums”.

49.

Tādējādi varētu būt lietderīgi, ka Tiesas atbildē tiktu aplūkots ne tikai Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta c) un g) apakšpunktā (par kuriem ir uzdots prejudiciālais jautājums), bet arī d) apakšpunktā paredzētais izslēgšanas pamats. Kopumā būtu jānoskaidro, vai šiem Direktīvā 2004/18 paredzētajiem noteikumiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā strīdīgā.

50.

Uzsveru, ka apstiprinoša atbilde uz jautājumu par Itālijas likuma saderību ar Direktīvu 2004/18 nozīmētu, ka valsts tiesai būtu jālemj par to, vai konkrētās lietas apstākļos līgumslēdzēja iestāde varēja juridiski korekti izslēgt Mantovani no dalības publiskā iepirkuma procedūrā tāpēc, ka tā nebija informējusi par notiesājošu spriedumu krimināllietā attiecībā uz tās bijušo vadītāju, kurš tika atbrīvots no amata mazāk nekā gadu pirms paziņojuma par līgumu publicēšanas.

51.

Par rīcības brīvību, kas ir līgumslēdzējām iestādēm attiecībā uz Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punktā paredzētajiem fakultatīvajiem izslēgšanas pamatiem, savos secinājumos lietā Connexxion Taxi Services ( 12 ) es atgādināju to, ko Tiesa bija uzsvērusi spriedumā La Cascina u.c. ( 13 ), kad bija spēkā Direktīva 92/50/EEK ( 14 ) (kuras 29. panta redakcija bija līdzīga Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta redakcijai), – šo fakultatīvo izslēgšanas gadījumu piemērošana ir atstāta dalībvalstu ziņā, par to liecina 29. pantā sākotnēji rodamā vārdkopa “piedalīties līgumā var liegt”. Dalībvalstis nedrīkst noteikt citus, tiesību normā nenorādītus izslēgšanas pamatus, bet minētajā Direktīvas 92/50 29. pantā arī nebija paredzēts piemērot šos izslēgšanas pamatus vienveidīgi.

52.

Laikā, kad jau bija spēkā Direktīva 2004/18, Tiesa šo pašu nostāju ir paudusi spriedumā Consorcio Stabile Libor Lavori Publicci ( 15 ), kura 35. punktā ir minēti spriedumā La Cascina u.c. ( 16 ) izklāstītie argumenti. Tā ir atkārtoti norādījusi, ka dalībvalstīm, ievērojot Savienības tiesības, saskaņā ar valsts tiesībām ir jāparedz Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta īstenošanas nosacījumi. Tādējādi Tiesa vēlreiz ir apstiprinājusi, ka dalībvalstīm ir tiesības pārņemt šos izslēgšanas kritērijus un gadījumā, ja tās vēlas, padarīt tos elastīgākus, ko tā atkārtoti ir norādījusi 2016. gada 14. decembra spriedumā Connexxion Taxi Services ( 17 ).

53.

Kā esmu norādījis minētajos secinājumos ( 18 ), no sprieduma Consorcio Stabile Libor Lavori Publicci ( 19 ) izriet, ka šīs pilnvaras dalībvalstis tomēr nevar izmantot bez ierobežojumiem. No vienas puses, tas, ka Savienība piešķir lielu nozīmi brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, to mudina bruģēt ceļu pēc iespējas plašākai iepirkuma procedūru atklātībai, – taču šīs ieceres īstenošanā fakultatīvu izslēgšanas pamatu piemērošana var būt šķērslis. No otras puses, izslēgšanas pamatus drīkst pamatot ar tādiem vispārējo interešu mērķiem kā pretendenta uzticamības, rūpības, profesionālā godīguma un nopietnības nodrošināšana. Lai izsvērtu šīs atšķirīgās intereses, Tiesa izmanto samērīguma principu.

54.

Noteicošais uzņēmuma pretendenta uzticamības (uzticamības trūkuma) elements šajā lietā izriet no bijušā vadītāja noziedzīgas rīcības laikā, kad viņš veica savus vadītāja pienākumus. Vai šī noziedzīgā nodarījuma sekas var tikt attiecinātas uz vadītāja vadīto sabiedrību? Apstiprinoša atbilde ir sniegta Savienības tiesībās, balstoties uz premisu, ka juridiskās personas darbojas tikai ar savu pārvaldītāju starpniecību. Tāpēc ir loģiski, ka uzticamības trūkums tiek vērtēts, ņemot vērā par pārvaldību atbildīgo personu izdarītos pārkāpumus.

55.

Direktīvas 2004/18 45. panta 1. punkta beigu daļā ir atļauts informācijas pieprasījumus attiecībā uz izslēgšanas pamatu (nepieciešamu, nevis fakultatīvu) noteiktu smagu noziedzīgu nodarījumu dēļ attiecināt “uz juridiskām un/vai fiziskām personām, tostarp – vajadzības gadījumā – uz sabiedrību direktoriem un citām personām, kam ir pārstāvības, lēmumu pieņemšanas vai kontroles pilnvaras saistībā ar konkrēto kandidātu vai pretendentu”.

56.

Tādējādi šajā noteikumā ir paredzēts, ka noteiktiem juridisko personu vadītāju noziedzīgajiem nodarījumiem ir nozīme, lai obligāti izraisītu izslēgšanu no dalības publiskā iepirkuma procedūrā. Manuprāt, nav iebildumu pret to, lai no Savienības tiesību viedokļa šis princips tiktu attiecināts (tagad fakultatīvi) uz cita veida noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp uz juridisko personu vadītāju prettiesisko rīcību, ciktāl tā izraisa šo juridisko personu profesionālās ētikas pārkāpumus.

57.

Nav strīda par to, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punktā – atšķirībā no tā 1. punkta – tieši nav paredzēts noteikums šajā ziņā. Tomēr neuzskatu, ka šai neminēšanai ir izšķiroša nozīme, lai liegtu valsts tiesību aktos kādu no juridisko personu fakultatīvas izslēgšanas pamatiem saistīt ar to vadītāju prettiesisku rīcību.

58.

Kā esmu norādījis, ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta pēdējo daļu dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība, lai noteiktu fakultatīvu izslēgšanas pamatu “īstenošanas nosacījumus”. Īstenojot šo brīvību, valsts tiesību normās, kurās konkrēti ir paredzēti daži pamati (piemēram, attiecībā uz uzņēmuma pretendenta godīgumu), kā būtisks faktors var tikt iekļauta uzņēmumu vadītāju rīcība, kas ir pretrunā profesionālajai reputācijai.

59.

Tāpat, pamatojoties uz dalībvalstīm piešķirto noteikšanas brīvību, nekas neliedz, lai, izvērtējot fakultatīvus izslēgšanas pamatus, valsts tiesību aktos tiktu ņemta vērā uzņēmuma nenorobežošanās no tā vadītāja noziedzīgās rīcības, kad tas ir “profesionālās ētikas pārkāpums”. Tāpat valsts likumdevējam un – attiecīgā gadījumā – tiesai, kurai jāatrisina strīds, ir jāizvērtē, kādas būtiskas norādes vai faktori varētu tikt izmantoti, lai noskaidrotu, vai ir notikusi šāda norobežošanās.

60.

Dažus no šiem faktoriem min iesniedzējtiesa, proti, tie ir norobežošanās labprātība, vairāk vai mazāk attaisnojamās rīcības atspoguļojums, laika atsauce vai procedūras stadija, kurā ir jāveic šī norobežošanās. Norādu, ka valsts tiesām ir jānosaka šo elementu tvērums, kas faktiski ir tikai valsts likumdevēja ieviestie “precizējumi”, lai noteiktu fakultatīva izslēgšanas pamata un sniedzamo pierādījumu aprises ( 20 ).

61.

Consiglio di Stato (Valsts padome), formulējot savu jautājumu, uzsver, ka CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunktā, pirmkārt, ir “papildināts” pienākums informēt par notiesājošiem spriedumiem, attiecinot to uz gadījumu, kad tie ir pasludināti attiecībā uz uzņēmumu pretendentu augstāko vadību, un, otrkārt, “noteikts kā izslēgšanas pamats” tas, ka “uzņēmums nepierāda” savu norobežošanos no šo personu noziedzīgās rīcības.

62.

Tādējādi tikko izklāstītie argumenti liek man apgalvot, ka Direktīva 2004/18 neliedz valsts likumdevējam precizēt šo fakultatīvo izslēgšanas pamatu tādējādi, kā tas ir paredzēts CCP. Nesaprotu, kā tas varētu kaitēt brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Turklāt šī izslēgšanas pamata mērķis ir aizsargāt vispārējās intereses, kas ir paredzētas prasībās saistībā ar pretendentu uzticamību, rūpību un profesionālo godīgumu.

63.

Turklāt man šķiet, ka iesniedzējtiesas (ļoti vispārīga un ne pārāk argumentēta) atsauce uz “Savienības tiesībās paredzēto tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības, vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un pārredzamības, tiesvedības apgrūtināšanas aizlieguma un publiskā iepirkuma procedūru maksimālas atvērtības konkurencei [..] principiem” debatēs neko būtisku nesniedz.

64.

Visbeidzot tas, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta c) apakšpunktā nav tiešas atsauces uz uzņēmuma norobežošanos no tās vadītāju noziedzīgajiem nodarījumiem, nenozīmē, ka valsts likumdevējs nevar iekļaut šo faktoru attiecīgajā CCP normā. Kā esmu minējis, dalībvalstīm valsts tiesībās ir jāparedz Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta “īstenošanas nosacījumi”.

65.

Tādējādi ar Savienības tiesībām ir saderīga tāda tiesību norma kā CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts, saskaņā ar kuru dalība publiskā iepirkuma procedūrā var tikt liegta uzņēmumiem, kas nav pierādījuši, ka tie ir pilnīgi un faktiski norobežojušies no noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem ( 21 ), kurus agrāk ir izdarījuši to vadītāji.

66.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka “līgumslēdzējai iestādei ir rīcības brīvība”, kas tai ļaujot “ieviest praksē” informēšanas pienākumu (tas ir jāpilda uzņēmumiem pretendentiem), kurš “nav paredzēts tiesību aktos”. Turklāt šī iestāde esot noteikusi “pienākumu lojāli sadarboties, kura saturs nav skaidri noteikts, izņemot vienīgi atsauci uz vispārīgo labticības klauzulu”.

67.

Ciktāl šie Consiglio di Stato (Valsts padome) apsvērumi attiecas uz administratīvās iestādes darbību, kas ir pārbaudāma tiesā, šai augstākajai tiesai ir jāizdara secinājumi atbilstoši savām valsts tiesībām ( 22 ). Sniedzot atbildi uz prejudiciālo jautājumu, nav jāiejaucas valsts tiesu kompetences jomā.

68.

Turklāt man ir jāatgādina, ka prejudiciālais jautājums ir uzdots, lai noteiktu valsts tiesību akta nesaderību ar Direktīvu 2004/18. No šī viedokļa raugoties, atbildē būtu jāanalizē CCP 38. panta 1. punkta h) apakšpunkts, aplūkojot to kopsakarā ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu.

69.

Tomēr (kā tas norādīts Bolcāno provinces apsvērumos) izslēgšana nebija balstīta uz šo pamatu, bet tika atzīts, ka pretendenta klusēšana liecina par nenorobežošanos no vadītāja noziedzīgas rīcības. Tāpēc nešķiet, ka noteikti ir jāinterpretē Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunkts, ja šajā gadījumā netika piemērota valsts tiesību norma, ar kuru ir transponēts šis konkrētais direktīvas noteikums.

70.

Tāpēc uzskatu, ka šajā ziņā nebūtu jāizsaka neviens pārmetums attiecībā uz valsts tiesību normas nesaderību, jo tās formulējums būtībā atbilst ar to transponētās Savienības tiesību normas formulējumam. Gan vienā, gan otrā tiesību normā ir prasīts, ka pretendentiem ir jāsniedz līgumslēdzējai iestādei patiesa informācija. Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir piebilsts, ka tie var tikt izslēgti ne tikai par sagrozītām deklarācijām, bet arī gadījumā, ja netiek sniegta informācija attiecībā uz “kvalitatīvas atlases kritērijiem” (direktīvas II sadaļas VII nodaļas II iedaļa).

71.

Tomēr to, ka līgumslēdzējai iestādei netika sniegta informācija par bijušā vadītāja noziedzīgajiem nodarījumiem – kā norādīšu turpinājumā –, varētu vērtēt valsts tiesa, lai noteiktu, vai ir bijis izdarīts smags profesionālās ētikas pārkāpums.

72.

Lai arī Consiglio di Stato (Valsts padome) jautājums uz šo izslēgšanas pamatu tieši neattiecas, nekas neliedz Tiesai – kā to minēju iepriekš – paust par to attiecīgas pārdomas. Pēc Tiesas lūguma lietas dalībnieki tiesas sēdē pauda savus apsvērumus tieši par šo jautājumu.

73.

“Profesionālās ētikas pārkāpums”, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta d) apakšpunktā, ir jebkura rīcība, kurā uzņēmējs tiek vainots un kas skar uzņēmēja profesionālo uzticamību ( 23 ). Jēdziens “smags pārkāpums” norāda uz rīcību, kas liecina par noteiktas vienības noziedzīgu nodomu vai nolaidību ( 24 ). Notiesājošs spriedums, lai arī tas nav galīgs ( 25 ), ir patiesa norāde uz to, ka noziedzīgi nodarījumi ir uzskatāmi par smagu vadītāja profesionālās ētikas pārkāpumu ( 26 ). Pats spriedums ir pamatots objektīvs pierādījums attiecībā uz veidu, kādā tika veikta pretendenta pārvaldība.

74.

Pamatojoties uz šīm premisām un ņemot vērā noziedzīgo nodarījumu, par kuriem tika notiesāts tās vadītājs, raksturu, kas, neapšaubāmi, liecina par profesionālās ētikas pārkāpumu, veicot profesionālo darbību, Mantovani nenorobežošanās no šādas rīcības pilnīgi pamatoti varētu kļūt par pamatu izslēgšanas pamata piemērošanai.

75.

Šajā ziņā ir jānošķir faktu pierādījumu būtība. Attiecībā uz faktu pierādījumiem Direktīvas 2004/18 45. panta 3. punkts palīdz noskaidrot informēšanas līdzekļu sistēmu un loģiku, kādu var izmantot līgumslēdzēja iestāde, lai izvērtētu pretendenta uzticamību.

76.

Minētajā tiesību normā ir prasīts, lai līgumslēdzējas iestādes kā pierādījumu pieņemtu līdzekļus, kas uzskaitīti 45. panta 1. punktā un 2. punkta a), b), c), e) un f) apakšpunktā minētajos gadījumos. Tie ir gadījumi, kuros, izmantojot reģistrus vai valsts iestāžu izsniegtos sertifikātus, (salīdzinoši viegli) ir iespējams iegūt oficiālu konstatējumu par rīcību.

77.

Savukārt citos gadījumos (proti, kas minēti Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta d) un g) apakšpunktā) dokumentāra nosacījuma nav. Loģiski, ka tas tā ir, jo attiecībā uz šiem izslēgšanas pamatiem (smags profesionālās ētikas pārkāpums un nepatiesas deklarācijas vai prasītās informācijas nesniegšana) pierādīšanas iespējas ir plašākas. Grūti būtu sasniegt dažādās dalībvalstīs viendabīgu līmeni, kas ļautu noteikt vienotu instrumentu un mehānismu veidu, lai oficiāli konstatētu šos apstākļus.

78.

Kad runa ir par fakultatīviem izslēgšanas pamatiem, attiecībā uz kuriem nav paredzēts oficiāls konstatēšanas līdzeklis, kā tas ir smaga profesionālās ētikas pārkāpuma gadījumā, līgumslēdzējas iestādes rīcības brīvību neierobežo nekāds iepriekš noteikts dokuments vai sertifikāts. Šādu pārkāpumu būs iespējams izvērtēt, pamatojoties uz informāciju, kuru par attiecīgajiem nodarījumiem līgumslēdzējas iestādes ir ieguvušas jebkādā veidā.

79.

Attiecībā uz pierādījumu nav jāaizmirst, ka šajā lietā neviens nav apstrīdējis, ka bija pienācīgi dokumentēts tas, ka attiecībā uz Mantovani vadītāju ir pasludināts notiesājošs spriedums (panākta vienošanās par sodu) par profesionālās ētikas pārkāpumu izdarīšanu laikā, kad viņš pildīja šīs sabiedrības vadītāja amata pienākumus.

80.

Pamatojoties uz šo neapstrīdamo apstākli, valsts tiesām, kurās ir celta Mantovani prasība, ir jānoskaidro, vai sabiedrība pretendente bija pilnīgi un faktiski norobežojusies no tās vadītāja noziedzīgās rīcības. Tāpēc tagad debates ir par būtību, kā esmu to nosaucis, neaplūkojot tikai procesuālos jautājumus.

81.

Šajās debatēs ir jāvērtē Mantovani rīcība ne tikai no nodarījuma kvalifikācijas viedokļa, bet arī no līgumslēdzējas iestādes sniegtās atbildes samērīguma viedokļa. Šajā ziņā nozīme varētu būt laikposma ilgumam starp noziedzīgo rīcību, uzņēmuma rīcību un paziņojuma par līgumu dienu.

82.

Tādējādi man šķiet, ka CCP paredzētais termiņš (gads pirms paziņojuma par līgumu) ir saprātīgs, lai izvērtētu saikni starp vadītāja rīcību un uzņēmumu saistībā ar rīcību tieši pirms publiskā iepirkuma procedūras. Turklāt šis termiņš neietver pilnīgu prezumpciju par sabiedrības iecietību pret vadītāja darbībām, jo ir atļauts pierādīt tās faktisku un pilnīgu norobežošanos no tā.

83.

Visbeidzot neuzskatu, ka novērtējuma brīvība, kas ar valsts tiesību normu ir piešķirta līgumslēdzējai iestādei, noteikti izraisa nesamērīgu rezultātu. Gluži pretēji, es uzskatu, ka CCP 38. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir ievērota nepieciešamā saskaņotība starp izmantotajiem līdzekļiem un izvirzīto mērķi, – izslēgt no dalības atlases procedūrās neuzticamus pretendentus tieši tā iemesla dēļ, ka tie noteiktā laika posmā nav norobežojušies no to vadītāju agrāk pieļautās noziedzīgās rīcības.

84.

Galu galā pretendents netiek izslēgts automātiski ( 27 ), jo katrā konkrētā gadījumā līgumslēdzējai iestādei ir jāveic rūpīga izvērtēšana. Tāpat pretendents netiek atstāts sarežģītā situācijā attiecībā uz sava juridiskā viedokļa aizstāvību, jo pastāv iespēja veikt faktisku kontroli tiesā attiecībā uz to, kā administrācija ir īstenojusi savas pilnvaras izvērtēt, kā uzņēmējs ir pildījis profesionālos pienākumus.

85.

Kopumā neatrodu nevienu pamatojumu tam, ka valsts tiesību norma, par kuru iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, nebūtu saderīga ar Savienības tiesībām.

86.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai atbildēt Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 45. panta 2. punkta c), d) un g) apakšpunktam un 3. punktam nav pretrunā valsts tiesību norma, ar ko līgumslēdzējai iestādei ir atļauts: