1.

Cour du travail de Mons [Monsas Darba lietu tiesa] (Beļģija) ir uzdevusi Tiesai divus teju identiski formulētus prejudiciālos jautājumus par Regulas (EK) Nr. 44/2001 ( 2 ) 19. panta 2. punkta interpretāciju.

2.

Šie jautājumi ir saistīti ar divām tiesvedībām starp Sandra Nogueira, Victor Perez‑Ortega, Virginie Mauguit, Maria Sanchez‑Odogherty, José Sanchez‑Navarro (lieta C‑168/16) un Miguel José Moreno Osacar (lieta C‑169/16) (turpmāk tekstā kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”), no vienas puses, un Crewlink Ltd (lieta C‑168/16, turpmāk tekstā – “Crewlink”) un Ryanair (lieta C‑169/16), apelācijas sūdzības iesniedzēju agrākajiem darba devējiem, no otras puses, par nodarbinātības un atlaišanas nosacījumiem, kurus šīs pēdējās tika piemērojušas apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

3.

Šajā pamatlietu stadijā lietas dalībnieki nav vienisprātis par dalībvalsti, kuras tiesām saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 ir starptautiskā jurisdikcija izskatīt šos strīdus.

4.

Ņemot vērā īpašos apstākļus pasažieru starptautiskajos gaisa pārvadājumos, kuros darba ņēmējiem var tikt prasīts veikt darbu vairāku dalībvalstu teritorijā, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par to, kā interpretējams Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”.

5.

Turpmāk norādīto iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai piemērot tās pastāvīgo judikatūru par darba līgumiem, kuri tiek izpildīti vairāku dalībvalstu teritorijā, kas izveidota saistībā ar Briseles konvenciju ( 3 ) un Romas konvenciju ( 4 ), un līdz ar to nospriest, ka šī vieta ir tā vieta, kurā vai no kuras darba ņēmējs galvenokārt izpilda savus pienākumus pret savu darba devēju.

6.

Vispirms norādīšu, ka laikā no Regulas Nr. 44/2001 pieņemšanas līdz pamatlietu attiecīgo faktu rašanās laikam turpinājumā minētās atbilstošās šīs regulas tiesību normas nav grozītas.

7.

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts:

“Saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.”

8.

Minētās regulas II nodaļas 5. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem [individuāliem] darba līgumiem” ir ietverts šīs regulas 18.–21. pants.

9.

Regulas Nr. 44/2001 18. panta 1. punktā ir noteikts, ka atsevišķo darba līgumu jomā jurisdikciju nosaka saskaņā ar šo iedaļu, neierobežojot šīs regulas 4. pantu un 5. panta 5. punktu.

10.

Minētās regulas 19. pantā ir paredzēts:

“Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

11.

Regulas Nr. 44/2001 21. pantā ir noteikts:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi saskaņā ar vienošanos par jurisdikciju:

12.

Saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 3922/91 ( 5 ) 1. panta 1. punktu tā “attiecas uz tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas drošības jomā” attiecībā uz “gaisa kuģu [..] ekspluatāciju un apkopi”, kā arī “personām un organizācijām, kuras ir iesaistītas šajos uzdevumos”.

13.

Regulā Nr. 3922/91 III pielikums “Kopējās tehniskās prasības un administratīvās procedūras, ko piemēro komerciāliem pārvadājumiem ar gaisa kuģiem” ir iekļauts ar grozošo Regulu (EK) Nr. 1899/2006 ( 6 ).

14.

Šajā III pielikumā ir ietverta Q apakšsadaļa “Lidojumu un darba laika ierobežojumi un atpūtas prasības”. Šīs Q apakšsadaļas normas OPS 1.1095 1.7. punktā “[mājas] bāzes” jēdziens ir definēts šādi:

“Ekspluatanta noteikta atrašanās vieta apkalpes loceklim, no kuras apkalpes loceklis parasti sāk un kurā parasti beidz summāro darba laiku vai summāro darba laiku sēriju, un kur ekspluatants parasti neatbild par attiecīgā apkalpes locekļa izmitināšanu.”

15.

Turklāt normas OPS 1.1090 3.1. punktā ir precizēts, ka ekspluatantam ir pienākums katram apkalpes loceklim noteikt mājas bāzes vietu.

16.

Minētais III pielikums divas reizes ir aizstāts ar jaunu – attiecīgi ar Regulu (EK) Nr. 8/2008 ( 7 ) un Regulu (EK) Nr. 859/2008 ( 8 ), tomēr iepriekš minēto normu teksts ar to nav mainījies.

17.

Regulas (EK) Nr. 883/2004 ( 9 ) II sadaļas “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” 11. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.”

18.

Regulas Nr. 883/2004 11. panta 5. punktā, kas tajā iekļauts ar Regulu (ES) Nr. 465/2012 ( 10 ), ir precizēts:

“Pasažieru vai kravas pārvadājumu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļu darbību uzskata par darbību, ko veic dalībvalstī, kurā atrodas Regulas [Nr. 3922/91] III pielikumā definētā mājas bāze.”

19.

Precizēšu, ka pamatlietu apstākļos šis grozījums nav piemērojams ratione temporis.

20.

Ryanair ir saskaņā ar Īrijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Īrijā un kura darbojas pasažieru starptautisko gaisa pārvadājumu nozarē.

21.

Crewlink (lieta C‑168/16) ir saskaņā ar Īrijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Īrijā un kura ir specializējusies aviosabiedrību apkalpes locekļu rekrutēšanā un apmācībā.

22.

Visos starp Crewlink un apelācijas sūdzības iesniedzējiem lietā C‑168/16 noslēgtajos darba līgumos bija paredzēts, ka darba ņēmējs tiks norīkots darbā Ryanair kā salona apkalpes loceklis.

23.

S. Nogueira (lieta C‑168/16) ir portugāliete. 2009. gada 8. oktobrīCrewlink viņu nolīga par stjuarti, noslēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku uz 3 gadiem. Viņa uzteica darbu 2011. gada 4. aprīlī.

24.

V. Perez‑Ortega (lieta C‑168/16) ir spānis. Viņa darbs Crewlink bija saistīts ar stjuarta pienākumiem, par ko Portu (Portugāle) tika noslēgts darba līgums uz noteiktu laiku – uz 3 gadiem. Viņš uzteica darbu 2011. gada 15. jūnijā.

25.

V. Mauguit (lieta C‑168/16) ir beļģiete. Crewlink viņu nolīga par stjuarti, Dublinā (Īrija), noslēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku uz 3 gadiem. Viņa tika atlaista 2011. gada 24. jūnijā.

26.

M. Sanchez‑Odogherty (lieta C‑168/16) ir spāniete. 2010. gada 1. aprīlīCrewlink viņu nolīga par stjuarti, noslēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku uz 3 gadiem. Viņa uzteica darbu 2011. gada 20. jūnijā.

27.

J. Sanchez‑Navarro (lieta C‑168/16) ir spānis. 2009. gada 8. oktobrīCrewlink viņu nolīga par stjuartu, Dublinā noslēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku uz 3 gadiem. Viņš tika atlaists 2011. gada 10. novembrī.

28.

J. Moreno Osacar (lieta C‑169/16) ir spānis. 2008. gada 21. aprīlī viņš noslēdza darba līgumu ar Ryanair kā “salona pakalpojumu aģents”. Viņa darba pienākumi sākās 2008. gada 1. maijā. Viņš uzteica darbu 2011. gada 16. jūnijā.

29.

Visi starp apelācijas sūdzības iesniedzējiem, no vienas puses, un Crewlink un Ryanair, no otras puses, noslēgtie darba līgumi (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie darba līgumi”) bija sastādīti angļu valodā.

30.

Saskaņā ar šiem līgumiem apelācijas sūdzības iesniedzēju pienākumu skaitā tostarp bija pasažieru drošība, aprūpe, palīdzība tiem un to kontrole, palīdzība pie iekāpšanas, tirdzniecība lidmašīnā un lidmašīnas iekštelpu uzkopšana.

31.

Strīdīgajos darba līgumos bija norādīts, ka tiem ir piemērojamas Īrijas tiesības.

32.

Turklāt šajos līgumos bija ietverta piekritības noteikšanas klauzula, piešķirot jurisdikciju Īrijas tiesām. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem uz šo klauzulu tomēr nevar atsaukties atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 21. pantam.

33.

Vēl minētajos līgumos bija paredzēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pakalpojumi tiek uzskatīti par sniegtiem Īrijā, ņemot vērā to, ka savus pienākumus tie veica Īrijā reģistrētās lidmašīnās.

34.

Tomēr šajā sakarā iesniedzējtiesa uzsver, ka lidmašīnas, kurās apelācijas sūdzības iesniedzēji sniedza savus pakalpojumus, bija bāzētas Šarleruā [Charleroi] (Beļģija) un ka šajā sakarā nav nozīmes tam, ka šīs lidmašīnas bija reģistrētas Īrijā.

35.

Strīdīgajos darba līgumos Šarleruā lidosta bija norādīta kā apelācijas sūdzības iesniedzēju mājas bāze (home base), vienlaikus dodot tiesības darba devējiem viņus norīkot uz citu lidostu. Tomēr lietā nav strīda par to, ka atbilstoši šiem līgumiem Šarleruā lidosta bija apelācijas sūdzības iesniedzēju vienīgā mājas bāze.

36.

Apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija līgumisks pienākums dzīvot ne vairāk kā vienas stundas attālumā no viņu mājas bāzes, un līdz ar to minēto līgumu izpildes laikā viņi dzīvoja Beļģijā.

37.

Savu darba dienu visi apelācijas sūdzības iesniedzēji sāka un beidza Šarleruā lidostā. Precīzāk, no iesniedzējtiesas konstatētā izriet, ka:

38.

Ryanair (lieta C‑169/16) atspēkoja jebkādus pieļāvumus par filiāles esamību Beļģijā, bet atzina, ka tai tur ir birojs (crewroom).

39.

Crewlink (lieta C‑168/16) iesniedzējtiesā apgalvoja, ka tai nav filiāles vai biroja Beļģijā, no kura tiktu organizēts darbs, un ka norādījumi apelācijas sūdzības iesniedzējiem par darbu tikuši nosūtīti no Īrijā esošajiem birojiem. Tomēr šī tiesa precizē, ka tiesas sēdē Crewlink atzina, ka tai Beļģijā ir kopīgs birojs ar Ryanair, dēvēts par crewroom.

40.

Darba nespējas gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija jāierodas Šarleruā lidostā, lai aizpildītu veidlapu, kas tālāk tika nosūtīta viņu darba devēja head office Dublinā.

41.

Disciplināru problēmu gadījumā darba ņēmējs tika izsaukts uz pirmo tikšanos ar vadības locekli ekipāžas zālē Šarleruā lidostā. Nākamie disciplinārlietas posmi tika organizēti no Dublinas.

42.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Īrijas tiesību normas, ko Crewlink un Ryanair piemēro viņu darba tiesiskajām attiecībām, ir nelabvēlīgākas nekā Beļģijas tiesību normas. Taču starp apelācijas sūdzības iesniedzējiem un Īriju nepastāvot nekāda saikne, jo viņi tur nekad nav dzīvojuši, tur nekad nav strādājuši un daži no viņiem turp ir devušies tikai vienu vienīgu reizi, lai parakstītu savu līgumu un atvērtu kontu bankā.

43.

Uzskatot, ka Crewlink un Ryanair bija jāievēro un jāpiemēro Beļģijas tiesību normas, un secinot, ka Beļģijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt viņu prasību, 2011. gada 8. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza prasības tribunal du travail de Charleroi [Šarleruā Darba lietu tiesā] (Beļģija), lai atbilstoši Beļģijas tiesībām uzliktu darba devējiem pienākumu samaksāt katram no apelācijas sūdzības iesniedzējiem provizorisku naudas summu EUR 20000, ko veido neizmaksātās algas, summas par nakts darbu, virsstundu apmaksa, transporta izdevumu atlīdzināšana, ar uniformas iegādi, lietošanu un tīrīšanu saistītās izmaksas, apmācības izdevumi, zaudējumu atlīdzības samaksa, kas atbilst čeku par saņemtajām maltītēm vērtībai, summas, kuras veido starpība starp apsolīto un reāli samaksāto algu, kā arī kompensācija sakarā ar aiziešanu no darba.

44.

V. Mauguit un J. Sanchez‑Navarro, kurus atlaida Crewlink (lieta C‑168/16), vēl prasa arī kompensāciju sakarā ar atlaišanu no darba, kas atbilst trīs mēnešu darba samaksai.

45.

Savukārt Crewlink un Ryanair uzskata, ka jurisdikcija izskatīt šos strīdus ir Īrijas tiesām.

46.

Divos 2013. gada 4. novembrī pasludinātos spriedumos tribunal du travail de Charleroi secināja, ka Beļģijas tiesām nav jurisdikcijas izskatīt šīs prasības.

47.

2013. gada 28. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzēji par šiem spriedumiem iesniedza apelācijas sūdzības, it īpaši uzsverot, ka Beļģijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt strīdus pamatlietās saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 18.–21. pantu un ka Beļģijas tiesības regulē pamatlietās aplūkojamās darba tiesiskās attiecības saskaņā ar Romas konvencijas 6. pantu.

48.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav skaidrs, kā būtu jāinterpretē Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkts un, konkrētāk, jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”, ņemot vērā gaisa satiksmes nozares īpašās iezīmes.

49.

Šādā te kontekstā cour du travail de Mons ir nolēmusi apturēt tiesvedību pamatlietās un uzdot Tiesai vienu prejudiciālu jautājumu lietā C‑168/16 un vienu prejudiciālu jautājumu lietā C‑169/16, kas ir izteikti gandrīz identiski ( 11 ):

“Ņemot vērā:

vai “darba līguma pastāvīgās izpildes vietas” jēdziens, kas minēts Regulas [Nr. 44/2001] 19. panta 2. punktā, nevar tikt interpretēts kā pielīdzināms “mājas bāzei”, kas definēta Regulas Nr. 3922/91[, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 1899/2006] III pielikumā [..],

lai noteiktu [dalībvalsti], kuras teritorijā darba ņēmēji pastāvīgi veic savu darbu, ja šie darba ņēmēji [kā lidojumu apkalpes locekļi ir nodoti vai nodarbināti] saskaņā ar vienas [dalībvalsts] tiesībām dibinātas sabiedrības rīcībā, kas īsteno starptautiskus pasažieru pārvadājumus, izmantojot gaisa ceļus, visā [..] Savienības teritorijā,

tāpēc, ka šis piesaistes kritērijs, kas izsecināts no “mājas bāzes”, ko saprot kā “faktisko darba tiesisko attiecību centru”, ja darba ņēmēji tajā sistemātiski sāk savu darba dienu un to pabeidz šajā vietā, organizējot savu ikdienas darbu, un kuras tuvumā viņi ir apmetušies līgumattiecību laikposmā, [..], ir tas, kas norāda vienlaikus uz visciešāko saikni ar [dalībvalsti] un garantē piemērotāko aizsardzību vājākajai līgumattiecību pusei?”

50.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2016. gada 25. martā.

51.

Rakstveida apsvērumus iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzēji, Ryanair, Beļģijas, Francijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

52.

Tiesas sēdē 2017. gada 2. februārī tika uzklausīti apelācijas sūdzības iesniedzēju, Crewlink, Ryanair, Beļģijas, Īrijas, Francijas un Zviedrijas valdību, kā arī Komisijas apsvērumi.

53.

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz darba ņēmēju, kurš strādā gaisa satiksmes nozarē kā salona apkalpes loceklis, “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” var tikt pielīdzināta Regulas Nr. 3922/91, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 1899/2006, III pielikumā definētajai “mājas bāzei”.

54.

Cik man zināms, Tiesai vēl nav bijusi iespēja interpretēt Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punktu tādā kontekstā, kāds tas ir pamatlietās, proti, kad starptautisko gaisa pārvadājumu nozarē strādājoši darba ņēmēji izpilda savu darba līgumu vairāku dalībvalstu teritorijā.

55.

Tomēr dažādus atbildes elementus var konstatēt Tiesas judikatūrā par darba līguma izpildi vairāku dalībvalstu teritorijā gan saistībā ar Briseles konvenciju (A sadaļa), gan, pēc analoģijas, saistībā ar Romas konvenciju (B sadaļa), un šos elementus var noderīgi pārnest uz Regulu Nr. 44/2001 (C sadaļa).

56.

Pirms raksturoju šos atbildes elementus, atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot darba līgumus regulējošās normas gan saistībā ar Regulu Nr. 44/2001, gan saistībā ar abām iepriekš minētajām konvencijām, ir jārūpējas par to lai nodrošinātu adekvātu aizsardzību tai līgumslēdzējai pusei, kura ir vājākā no sociālā viedokļa, aplūkojamajā gadījumā – darba ņēmējam ( 12 ).

57.

Turklāt uzsvēršu, ka strīdīgajos darba līgumos ietvertās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas nav izmantojamas pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 21. pantam, kā to ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, apelācijas sūdzības iesniedzēji, Francijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.

58.

Proti, šīs klauzulas neatbilst nevienam no diviem šajā tiesību normā paredzētajiem gadījumiem, tas ir, vēlākai klauzulai par strīda rašanos vai klauzulai, kas ļauj darba ņēmējam vērsties citās tiesās, nevis šīs regulas II nodaļas 5. sadaļā norādītajās.

59.

Pirms izvērtēju Tiesas judikatūru saistībā ar Briseles konvenciju, atgādināšu, ka, tā kā Regula Nr. 44/2001 aizstāj šo konvenciju, Tiesas sniegtā minētās konvencijas normu interpretācija ir attiecināma arī uz šīs regulas normām, ja šo instrumentu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām ( 13 ).

60.

Šajā sakarā jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkts ir formulēts teju identiski Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta otrajam un trešajam teikumam tās versijā, kas izriet no Sansevastjanas konvencijas ( 14 ).

61.

Ievērojot šo līdzvērtību, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumu ir jānodrošina šo divu instrumentu interpretācijas turpinātība, kā to ir norādījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji un Francijas valdība ( 15 ).

62.

Atgādināšu, ka Briseles konvencijas sākotnējā versijā tajā nebija iekļauta īpaša norma par darba līgumiem ( 16 ). Tomēr Tiesa sprieda, ka strīdi saistībā ar darba līgumiem ietilpst šīs konvencijas piemērošanas jomā ( 17 ) un, konkrētāk, attiecas uz minētās konvencijas 5. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru atbildētājs līgumiski var tikt piesaistīts tās vietas tiesai, kurā ir bijuši vai ir jāizpilda pienākumi, kas ir prasības pamatā ( 18 ).

63.

Vēlāk Tiesa ir precizējusi, ka strīdu saistībā ar darba līgumiem kontekstā Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā ietvertais kritērijs ir jāinterpretē kā tās vietas tiesa, kurā ir jāizpilda pienākums veikt darbu ( 19 ).

64.

Spriedumā lietā Mulox IBC ( 20 ) Tiesai nācās pieslīpēt šo kritēriju attiecībā uz darba līguma izpildi vairāku dalībvalstu teritorijā.

65.

Tiesa nosprieda, ka gadījumā, kad uzticētais darbs darbiniekam ir jāveic vairāku dalībvalstu teritorijā, šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā apzīmē “vietu, kur vai no kuras darba ņēmējs galvenokārt izpilda savus pienākumus pret darba devēju” (šā sprieduma 24. punkts).

66.

Minētā sprieduma 25. punktā Tiesa ir norādījusi vairākas pazīmes, kuras valsts tiesa var ņemt vērā, lai noteiktu šo vietu, tostarp apstākli, ka darba ņēmējam uzticētā uzdevuma veikšana ir tikusi nodrošināta no biroja, kas atrodas līgumslēdzējā valstī, kurā viņam ir dzīvesvieta, no kura viņš ir veicis savas aktivitātes un kur viņš ir atgriezies pēc katras pārvietošanās saistībā ar darbu.

67.

Šī judikatūra daļēji tika kodificēta, noslēdzot šo secinājumu 60. punktā minēto Sansevastjanas konvenciju. Proti, ar to Briseles konvencija tika papildināta ar specifisku noteikumu attiecībā uz darba līgumiem, kas atspoguļoja iepriekš minēto Tiesas judikatūru ( 21 ). Saskaņā ar šo jauno noteikumu darbinieks var tikt piesaistīts tās vietas tiesai, kurā viņš parasti veic savu darbu, vai, ja savu darbu darbinieks parasti neveic vienā valstī – tās vietas tiesai, kurā atrodas vai ir atradies uzņēmums, kas darbinieku pieņēmis darbā.

68.

Šis jaunais noteikums Tiesai bija jāinterpretē saistībā ar darba līgumiem, kas tiek izpildīti vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā.

69.

Spriedumā Rutten ( 22 ) Tiesa nosprieda, ka “vieta, kur darba ņēmējs parasti veic savu darbu”, Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē apzīmē vietu, kurā darbinieks ir nodibinājis savas profesionālās darbības faktisko centru un kurā vai no kurienes viņš faktiski izpilda savus galvenos pienākumus pret savu darba devēju (šā sprieduma 23. punkts).

70.

Minētā sprieduma 25. punktā Tiesa ir norādījusi pazīmes, kuras valsts tiesa var ņemt vērā, lai noteiktu šo vietu, tostarp apstākli, ka viņam šajā valstī ir birojs, no kura viņš ir organizējis savu darbu darba devēja labā un kurā viņš ir atgriezies pēc katras pārvietošanās darba uzdevumā uz ārzemēm.

71.

Spriedumā Weber ( 23 ) skartā situācija atšķiras no tās, kāda bija minētajos spriedumos Mulox IBC un Rutten, jo līgumslēdzējās valstīs darba ņēmēja rīcībā nebija biroja, kas veidotu viņa profesionālās darbības faktisko centru, no kura viņš izpildītu savus galvenos pienākumus pret savu darba devēju (šā sprieduma 48. punkts).

72.

Tomēr Tiesa nosprieda, ka pat tad, ja tas tā ir, Mulox IBC un Rutten judikatūra ir atbilstoša, ciktāl tā paredz, ka, ņemot vērā nepieciešamību gan noskaidrot vietu, ar kuru strīdam ir visnozīmīgākā piesaiste, lai nozīmētu tiesu, kas atrodas vislabākajā vietā nolēmuma taisīšanai, gan lai nodrošinātu adekvātu aizsardzību darba ņēmējam kā vājākajai līgumslēdzējai pusei un izvairītos no kompetento tiesu skaita daudzkāršošanās, saistībā ar darba līgumu, kas tiek izpildīts vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā, Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir norādīta vieta, kurā vai no kuras darba ņēmējs faktiski izpilda savus galvenos pienākumus pret savu darba devēju (minētā sprieduma 49. punkts) ( 24 ).

73.

Pirms aplūkoju Tiesas izveidoto judikatūru saistībā ar Romas konvenciju, ir jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ šai judikatūrai var būt nozīme, interpretējot Briseles konvenciju vai Regulu Nr. 44/2001, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, Ryanair, Francijas valdība, kā arī Komisija.

74.

Neapšaubāmi, šiem instrumentiem ir atšķirīgi mērķi. Proti, Romas konvencijā un Regulā (EK) Nr. 593/2008 ( 25 ) ir paredzēts noteikt valsti, kuras likums ir piemērojams līgumsaistībām, savukārt Briseles konvencijā un Regulā Nr. 44/2001 paredzēts noteikt valsti, kuras tiesām ir jurisdikcija izskatīt strīdu civillietās vai komerclietās.

75.

Lai gan to mērķi ir atšķirīgi, ir vairāki iemesli, kas pamato to, ka Tiesas veiktā Romas konvencijas un Romas I regulas interpretācija var tikt uzskatīta par nozīmīgu, interpretējot Briseles konvenciju un Regulu Nr. 44/2001.

76.

Pirmkārt, Romas I regulas preambulas 7. apsvērumā ir precizēts, ka šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Regulu Nr. 44/2001. Jau Romas konvencijas preambulā šajā ziņā bija precizēts, ka starptautisko privāttiesību jomā šī konvencija paredz veicināt Savienības jau uzsākto tiesību unifikāciju, tostarp tiesu jurisdikcijas un spriedumu izpildes jomā.

77.

Otrkārt, Tiesa jau vairākkārt šos instrumentus ir interpretējusi līdzīgi, it īpaši saistībā ar normām par darba līgumiem, kas ietvertas Romas konvencijā un Briseles konvencijā ( 26 ).

78.

Treškārt, šajos instrumentos ietvertajām normām par darba līgumiem ir identisks mērķis, proti, nodrošināt adekvātu aizsardzību darba ņēmējam kā vājākajai līgumslēdzējai pusei ( 27 ).

79.

Ceturtkārt, jānorāda, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir formulēts teju identiski Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punktam ( 28 ).

80.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Tiesas judikatūra par Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta interpretāciju ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punktu.

81.

Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu Tiesa it īpaši ir interpretējusi spriedumos Koelzsch un Voogsgeerd ( 29 ). Šie spriedumi, kas skāra attiecīgi ceļu transporta un jūras transporta nozarē strādājošus darba ņēmējus, ir īpaši nozīmīgi izskatāmajās lietās, kuras skar gaisa transporta nozarē strādājošus darba ņēmējus.

82.

Saskārusies ar gadījumiem, kad darba līgums tiek izpildīts vairākās valstīs, Tiesa nosprieda, ka ar Romas konvencijas 6. panta 2. punktu ir izveidota hierarhija starp vērā ņemamajiem kritērijiem, noskaidrojot darba līgumam piemērojamo likumu ( 30 ). Proti, ņemot vērā mērķi aizsargāt darba ņēmēju, šīs konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktais tādas valsts kritērijs, kurā darba ņēmējs “parasti veic savu darbu”, ir jāinterpretē plaši, bet šī paša panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais tādas vietas kritērijs, kurā atrodas “uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku”, ir piemērojams tikai tad, ja lietu izskatošā tiesa nevar noteikt valsti, kurā darbs parasti tiek veikts ( 31 ).

83.

Līdz ar to Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams arī gadījumā, kad darba ņēmējs darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, ja tiesa, kurā lieta tiek izskatīta, var noteikt valsti, ar kuru darbam ir būtiska saistība ( 32 ).

84.

Tādā gadījumā valsts, kurā darbs parasti tiek veikts, kritērijs ir jāsaprot kā norāde uz vietu, kur vai no kurienes darba ņēmējs faktiski veic profesionālo darbību, un, ja nav darījumu centra, uz vietu, kur viņš veic lielāko darba daļu ( 33 ).

85.

Ņemot vērā darba specifiku ceļu transporta un jūras transporta nozarēs, Tiesa arī ir norādījusi vairākas pazīmes, ko valsts tiesa var ņemt vērā, piemērojot iepriekš minētos kritērijus. Valsts tiesai tostarp ir jānosaka, kurā valstī atrodas vieta, no kuras darbinieks veic pārvadājumus, saņem norādījumus par šiem pārvadājumiem un organizē darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki ( 34 ). Tāpat tai attiecīgā gadījumā ir jāpārbauda, uz kurieni galvenokārt tiek veikti pārvadājumi, kur tiek izkrautas preces un kur darba ņēmējs atgriežas pēc savu uzdevumu veikšanas ( 35 ).

86.

Iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, kura piemērojamību pamatlietu apstākļos Tiesā apsvērumus iesniegušie lietas dalībnieki nav apstrīdējuši.

87.

Jau norādīju iemeslus, kādēļ judikatūrai par atbilstošajām Briseles konvencijas un Romas konvencijas normām ir nozīme, interpretējot šo tiesību normu ( 36 ).

88.

Tagad, balstoties uz šo judikatūru, atliek noskaidrot kritērijus, kas ļauj noteikt “vietu, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē pamatlietu apstākļos.

89.

No iepriekš minētajiem spriedumiem izriet, ka gadījumā, kad darba veikšana notiek vairāku dalībvalstu teritorijā, Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais kritērijs ir jāinterpretē tādējādi, ka tas apzīmē “vietu, kur vai no kuras” darba ņēmējs galvenokārt izpilda savus pienākumus pret savu darba devēju ( 37 ).

90.

Tādējādi Tiesa ir ieviesusi divkāršu kritēriju (“vieta, kur” vai “vieta, no kuras”) šīs tiesību normas piemērošanai attiecībā uz darba ņēmējiem, kas izpilda savus pienākumus vairākās dalībvalstīs. Ievērojot pienākumu interpretēt šo tiesību normu plaši ( 38 ), kā arī to, ka Tiesa izmantojusi saikli “vai”, es uzskatu, ka valsts tiesai šis dubultais kritērijs ir jāpiemēro alternatīvi. Citiem vārdiem un, kā to pamatoti norādījušas Ryanair un Komisija, šai tiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, ir jāmēģina noskaidrot:

91.

Atgādinājumam – pamatlietas skar darba ņēmējus, kuri ir bijuši nodarbināti kā salona apkalpe (stjuartes vai stjuarti) Ryanair izmantotās lidmašīnās. Šie darba ņēmēji veica savu darbu vairākās dalībvalstīs, proti, Beļģijā, kur atradās izlidošanas lidosta (Šarleruā), galamērķa lidostas dalībvalstī, kā arī citās lidojuma laikā, iespējams, šķērsojamās dalībvalstīs.

92.

Es uzskatu, ka tādos apstākļos nav iespējams noteikt kādu “vietu, kur” šie darba ņēmēji galvenokārt būtu pildījuši savus pienākumus pret saviem darba devējiem. Proti, man šķiet sarežģīti piešķirt dominējošu nozīmi uzdevumiem, ko šie darba ņēmēji pildījuši izlidošanas lidostā, lidmašīnā vai galamērķa lidostā.

93.

Turpretim, pamatojoties uz iesniedzējtiesas konstatētajiem faktiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, es uzskatu, ka ir iespējams noteikt “vietu, no kuras” minētie darba ņēmēji galvenokārt pildījuši savus pienākumus pret saviem darba devējiem.

94.

Apstiprinājumu šādai interpretācijai es rodu Romas I regulas sagatavošanas darbos. Proti, un kā to uzsvērušas Francijas valdība un Komisija, no šiem darbiem izriet, ka formulējuma “valsts, no kuras” ievietošana šīs regulas 8. panta 2. punktā bija mērķēta īpaši (bet ne vienīgi) uz lidmašīnās strādājošo personālu ( 39 ).

95.

Lai arī, saprotams, tas ir valsts tiesas uzdevums novērtēt visus atbilstošos faktiskos apstākļus, lai noteiktu šo vietu, Tiesai tomēr ir tiesības virzīt šo vērtējumu, nosakot pazīmes, kas var tikt ņemtas vērā šajā ziņā ( 40 ).

96.

Nepretendējot uz izsmeļošu uzskaitījumu, es uzskatu, ka vairāki iesniedzējtiesas norādītie apstākļi, kas uzskaitīti šo secinājumu 34.–42. punktā, pamatlietu kontekstā ir atbilstošas norādes, lai noteiktu “vietu, no kuras” apelācijas sūdzības iesniedzēji galvenokārt izpildīja savus pienākumus pret saviem darba devējiem.

97.

Pirmkārt, savu darba dienu apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsāka un pabeidza Šarleruā lidostā. Manā ieskatā šis apstāklis ir izšķiroši nozīmīgs, ko apstiprina Tiesas pastāvīgā judikatūra ( 41 ).

98.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji saņēma norādījumus par saviem veicamajiem uzdevumiem un organizēja savu darbu Šarleruā lidostā, izmantojot savu darba devēju intranetu. Arī šā kritērija nozīmīgumu vairākkārt ir uzsvērusi Tiesa ( 42 ).

99.

Ryanair ir apgalvojusi, ka šī pazīme būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā norāda uz vietu, kur atrodas darba devējs, kad tas dod norādījumus un organizē savu darbinieku darbu. Šāda skatpunkta maiņa ir noraidāma turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

100.

Pirmkārt, tā nonāk pretrunā Tiesas lietotajiem jēdzieniem iepriekš citētajos spriedumos, kuros ir norādīts tieši uz vietu, kur darba ņēmējs saņem norādījumus un organizē savu darbu, un nevis uz vietu, no kuras darba devējs dod norādījumus un organizē savu darbinieku darbu.

101.

Otrkārt un kā to pamatoti ir uzsvērusi Francijas valdība, šāda maiņa nonāktu pretrunā mērķim aizsargāt darba ņēmējus. Proti, tā pakļautu darba ņēmējus forum shopping riskam no darba devēja puses, kurš tad izvēlētos vietu, no kuras viņš dod norādījumus un organizē savu darbinieku darbu, kamēr Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais kritērijs norāda uz šīs vietas tiesām.

102.

Treškārt, Ryanair izmantotās lidmašīnas, kurās apelācijas sūdzības iesniedzēji ir strādājuši par salona apkalpi, bija bāzētas Šarleruā. Šajā sakarā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka starptautisko pārvadājumu jomā vieta, kur atrodas darba rīki, ir nozīmīga pazīme, noskaidrojot vietu, no kuras darba ņēmējs galvenokārt izpilda savus pienākumus pret darba devēju ( 43 ).

103.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija līgumā noteikts pienākums dzīvot ne vairāk kā vienas stundas attālumā no Šarleruā lidostas. Spriedumā Mulox IBC ( 44 ) Tiesa norādīja, ka darba ņēmējs bija nodibinājis dzīvesvietu valstī, kur atradās birojs, no kura viņš veica savus uzdevumus, un kur viņš atgriezās pēc katra darba izbrauciena. Ievērojot prejudiciālo jautājumu formulējumu, precizēšu, ka šī pazīme norāda nevis uz darba ņēmēja faktisko dzīvesvietu, bet gan uz darba vietu, kuras tuvumā viņš dzīvo, proti, Šarleruā lidostu pamatlietās ( 45 ). Manā ieskatā, šīs pazīmes nozīmīgumu turklāt ievērojami pastiprina līgumiskas klauzulas esamība, kas uzliek darba ņēmējiem pienākumu dzīvot šīs darba vietas tuvumā.

104.

Piektkārt, iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka Crewlink un Ryanair ir kopīgs birojs (“crewroom”) Šarleruā lidostā. Darba devēja piešķirta biroja esamība ir vēl viena pazīme, kuras nozīme ir uzsvērta Tiesas judikatūrā ( 46 ).

105.

Sestkārt, šī tiesa ir precizējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija jādodas uz Šarleruā lidostu darbnespējas gadījumos un darba disciplīnas problēmu gadījumos. Kaut gan Tiesai vēl nav bijis jālemj par šā apstākļa nozīmīgumu, es uzskatu, ka tas faktiski var dot pienesumu, nosakot vietu, no kuras apelācijas sūdzības iesniedzēji galvenokārt pildījuši savus pienākumus.

106.

Es uzskatu, ka šīs sešas pazīmes ir nozīmīgas, lai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktu noteiktu vietu, no kuras apelācijas sūdzības iesniedzēji galvenokārt ir izpildījuši savus pienākumus pamatlietu apstākļos.

107.

Tiesas ziņā ir noteikt šīs pazīmes, bet iesniedzējtiesai tās ir konkrēti jāpiemēro pamatlietās. Orientējoši es uzskatu, ka, balstoties uz konstatētajiem faktiem, ko šī tiesa norādījusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šīs sešas pazīmes nepārprotami norāda uz tās vietas tiesām, kur atrodas Šarleruā lidosta, kā to, starp citu, uzsvērusi Komisija.

108.

Vēl precizēšu, ka apstāklim, ka darba ņēmējs ir tieši nodarbināts Ryanair (lieta C‑169/16) vai norīkots darbā Ryanair caur Crewlink (lieta C‑168/16), nav nozīmes, lai noteiktu vietu, kurā parasti tiek veikts darbs Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā to uzsver apelācijas sūdzības iesniedzēji, Ryanair un Francijas valdība. Proti, šai vietai ir jābūt vienai un tai pašai abām šīm darba ņēmēju kategorijām, ja viņu darba līgumos noteiktie pienākumi ir līdzīgi, kas pamatlietu apstākļos nav apstrīdēts. Citiem vārdiem, minētā vieta ir neatkarīga no juridiskās saiknes, kas pastāv starp darba ņēmēju un personu, kura gūst labumu no darba izpildes.

109.

Tā kā iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos ir tieši norādīts uz mājas bāzi kā kritēriju, kas ļauj noteikt darba līguma pastāvīgās izpildes vietu Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tagad ir jāizvērtē tā nozīmīgums.

110.

Mājas bāze ir definēta OPS normas 1.1095 1.7. punktā, kas ietverts Regulas Nr. 3922/91 ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Regulu Nr. 1899/2006, III pielikumā, kā ekspluatanta noteikta atrašanās vieta apkalpes loceklim, no kuras apkalpes loceklis parasti sāk un kurā parasti beidz darba laiku vai summāro darba laiku, un kur ekspluatants parasti neatbild par šā apkalpes locekļa izmitināšanu.

111.

Saskaņā ar Ryanair un Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem mājas bāze tostarp tiek izmantota kā atskaites punkts lidmašīnās strādājošā personāla atpūtas laiku aprēķināšanai. Turklāt iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka Šarleruā lidosta bija vienīgā apelācijas sūdzības iesniedzēju mājas bāze visā viņu darba līguma darbības laikā.

112.

Vispirms precizēšu, ka, tā kā nav tiešu norāžu šajā ziņā, man nešķiet iespējams Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punktā lietotā jēdziena “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” piemērojamību padarīt atkarīgu no tāda jēdziena piemērojamības, kas ietverts Savienības tiesību aktā un kas ir piederīgs pavisam citai jomai, proti, noteikumu harmonizācijai civilās aviācijas jomā, kā to pamatoti apgalvojusi Īrija.

113.

Šajā ziņā Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta piemērojamība ievērojami atšķiras no prejudiciālajos jautājumos minētā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 5. punkta piemērojamības, jo šajā pēdējā tiesību normā ir ietverta tieša norāde uz “Regulas [..] Nr. 3922/91 III pielikumā definēto mājas bāzi”.

114.

Līdz ar to un tieši atbildot uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, man nešķiet, ka ir iespējams Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punktā minēto jēdzienu “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” pielīdzināt Regulas Nr. 3922/91 ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Regulu Nr. 1899/2006, III pielikumā definētajam jēdzienam “mājas bāze”.

115.

Ņemot vērā minēto, mājas bāzei tomēr ir nozīme Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta interpretēšanā. Proti, ievērojot tās definīciju, šis jēdziens vismaz daļēji sakrīt ar pirmo pazīmi, ko esmu noteicis iepriekšējā sadaļā, proti, ar vietu, kur darba ņēmēji sāk un beidz savu darba dienu, kā to uzsvērušas Nīderlandes valdība un Komisija. Man šķiet, ka mājas bāze, kā to apgalvojusi arī Komisija, var atbilst vietai, kurā atrodas darba ņēmēja dzīvesvieta un kurā darba devējam principā nav jāgādā par darba ņēmēja izmitināšanu.

116.

Jāuzsver, ka mājas bāzes nozīmīgums, nosakot darba līguma pastāvīgās izpildes vietu, ir vien netiešs. Proti, tā ir ņemama vērā vien tiktāl, ciktāl tā apstiprina iepriekš minētās pazīmes kā nozīmīgas šīs vietas noteikšanā.

117.

Piebildīšu, ka praksē nevar izslēgt, ka mājas bāze Regulas Nr. 3922/91 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1899/2006, III pielikuma izpratnē vairumā gadījumu atradīsies vietā, kurā darba ņēmējs pastāvīgi veic darbu Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta izpratnē un kura tiek noteikta saskaņā ar šīm pazīmēm.

118.

Crewlink un Ryanair ir uzsvērušas, ka, lai noteiktu vietu, kur apelācijas sūdzības iesniedzēji pastāvīgi ir veikuši darbu Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir jāņem vērā to lidmašīnu valstspiederība, kurās viņi parasti strādāja.

119.

Pamatlietu apstākļos ir skaidrs, ka Ryanair izmantotās lidmašīnas, kurās apelācijas sūdzības iesniedzēji strādāja, bija reģistrētas Īrijā un tātad tām bija Īrijas valstspiederība saskaņā ar Čikāgas konvencijas 17. pantu ( 47 ).

120.

Saskaņā ar Crewlink un Ryanair izstrādāto argumentāciju, ņemot vērā šo lidmašīnu Īrijas valstspiederību, apelācijas sūdzības iesniedzēju darba laiks šajās lidmašīnās būtu jāuzskata par nostrādātu Īrijas teritorijā, ievērojot Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

121.

Pirms izskaidroju iemeslus, kuru dēļ šādai argumentācijai nav nekāda pamata, es atklāšu tās stratēģisko tvērumu. Proti, ir iespējams, ka darba laiks lidmašīnā bieži var būt ilgāks nekā darba laiks izlidošanas lidostā un darba laiks galamērķa lidostā. Līdz ar to, ja tiek uzskatīts, ka Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nolūkos darba laiks Īrijas lidmašīnā tiek nostrādāts Īrijas teritorijā, tas daudzos gadījumos var novest pie secinājuma, ka salona personāls pastāvīgi veic savu darbu Īrijas teritorijā atbilstoši Ryanair un Crewlink iecerētajam rezultātam pamatlietās.

122.

Iesniedzējtiesa, Francijas valdība un Īrija, kā arī Komisija uzskata, ka šāda argumentācija ir nepamatota, un es atbalstu šādu nostāju turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

123.

Pirmkārt, nevienā Regulas Nr. 44/2001 normā nav ietverta jelkāda norāde uz Čikāgas konvenciju vai uz to lidmašīnu valstspiederību, kurās darba ņēmēji veic savu darbu.

124.

Otrkārt, nevienā Čikāgas konvencijas tiesību normā nav paredzēts, ka lidmašīnā veiktais darbs būtu jāuzskata par veiktu tās valsts teritorijā, kuras valstspiederība ir lidmašīnai.

125.

Treškārt, Čikāgas konvencijas 17. pantā paredzētā “gaisakuģa valstspiederības” jēdziena ne mērķis, ne sekas neizpaužas kā gaisakuģa iekšienē esošās telpas pielīdzināšana tās valsts teritorijai, kuras valstspiederība ir šai lidmašīnai. Proti, šis gaisakuģu valstspiederības jēdziens tiek izmantots, pirmkārt, lai aprakstītu vairāku šīs konvencijas tiesību normu, kas ir piemērojamas vienīgi gaisakuģiem, kuriem ir kādas līgumslēdzējas valsts valstspiederība, piemērošanas jomu ( 48 ) un, otrkārt, lai aizliegtu atsevišķus dalījumus, pamatojoties uz šo valstspiederību ( 49 ).

126.

Tā kā nevienas Čikāgas konvencijas tiesību normas sekas neizpaužas kā gaisakuģa iekšienē esošās telpas pielīdzināšana tās valsts teritorijai, kuras valstspiederība ir šai lidmašīnai, es nesaskatu nevienu pamatotu iemeslu, kādēļ Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nolūkos darbs Īrijas gaisakuģī būtu jāuzskata par veiktu Īrijas teritorijā.

127.

No iepriekš minētā es secinu, ka lidmašīnas valstspiederībai Čikāgas konvencijas 17. panta izpratnē nav nozīmes, un valsts tiesa to nevar ņemt vērā, lai noteiktu vietu, kur salona personāls pastāvīgi veic savu darbu Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

128.

Vēl man īsi jāizvērtē Crewlink un Ryanair norādītais arguments par mērķi aizsargāt darba ņēmējus.

129.

Šo lietas dalībnieku ieskatā, šis mērķis liek interpretēt Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktu tādējādi, ka tas attiecas uz darba devēja atrašanās vietu – proti, Īriju – pamatlietās, jo šie darba ņēmēji ne vienmēr pārvaldot viņu darba līguma pastāvīgās izpildes vietas tiesu tiesvedības valodu, kas aplūkojamajā gadījumā iesniedzējtiesā ir franču valoda.

130.

Šis arguments ne tikai ir pretrunā šīs tiesību normas tiešajam formulējumam, tas arī nav pamatots, jo darba ņēmējiem, ja viņi to vēlas, vienmēr pastāv iespēja vērsties tās dalībvalsts tiesās, kur ir darba devēja domicils atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktam. Līdz ar to man ir grūti saprast, kādā veidā tiesību vērsties darba līguma pastāvīgās izpildes valsts tiesās ierobežošana var veicināt darba ņēmēju aizsardzību.

131.

Lielos vilcienos piebildīšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru mērķis aizsargāt darba ņēmējus tiek sasniegts labāk, ja strīdi par darba līgumiem ir tās vietas tiesu jurisdikcijā, kur darba ņēmējs izpilda savus pienākumus attiecībā pret savu darba devēju, jo tieši šajā vietā darba ņēmējs ar vismazākajām izmaksām var vērsties tiesā vai sevi aizstāvēt ( 50 ).

132.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai atbildēt uz cour du travail de Mons (Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 19. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz darba ņēmēju, kurš strādā starptautisko gaisa pārvadājumu nozarē par salona apkalpes locekli, “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu,” nevar tikt pielīdzināta Padomes 1991. gada 16. decembra Regulas (EEK) Nr. 3922/91 par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 899/2006, III pielikumā definētajai “mājas bāzei”, un tā atrodas vietā, kur vai no kuras šis darba ņēmējs galvenokārt izpilda savus pienākumus pret savu darba devēju.

Šī vieta ir jānoskaidro valsts tiesai, ņemot vērā visus nozīmīgos apstākļus, it īpaši: