1.

Vai gadījumā, ja Eiropas Savienības tiesa pēc savas ierosmes izvirza kādu absolūtu pamatu, tās atcelšanas pilnvaras ierobežo ne ultra petita princips? Vai arī šādā gadījumā šī tiesa ir tiesīga vai pat tai ir pienākums, atkāpjoties no šā principa, izdarīt visus juridiskos secinājumus, kas izriet no absolūtā pamata pieņemšanas un tātad, iespējams, pat pārsniegt lietas dalībnieku prasījumus?

2.

Tāds būtībā ir galvenais jautājums, kāds tiek uzdots izskatāmajā lietā, kura ir par apelācijas sūdzību, ar kuru British Airways plc (turpmāk tekstā – “BA”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

3.

Šīs lietas konteksts ir visai īpašs. Vispārējā tiesā BA iesniedza prasību daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 9. novembra Lēmumu C(2010) 7694, galīgā redakcija, ar kuru tā bija sodīta par dalību aizliegtas pret konkurenci vērstas vienošanās darbībās kravu gaisa pārvadājumu nozarē (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) ( 3 ). Taču Vispārējā tiesa neizvērtēja nevienu no BA prasībā izvirzītajiem pamatiem, bet gan pēc savas ierosmes norādīja uz kļūdu pamatojumā, kas bija ietekmējusi strīdīgo lēmumu kopumā. Tomēr, uzskatot, ka to ierobežo ne ultra petita princips, minēto lēmumu attiecībā uz BA Vispārējā tiesa atcēla vienīgi tiktāl, ciktāl tas bija prasīts tās daļējās atcelšanas lūgumā. Savā apelācijas sūdzībā BA apstrīd šādu pieeju un norāda, ka strīdīgais lēmums Vispārējai tiesai esot bijis jāatceļ pilnībā.

4.

Izskatāmajā lietā Tiesai ir iespēja precizēt Savienības tiesas pilnvaru apjomu, it īpaši gadījumos, kad likumības strīda ietvaros tā pēc savas ierosmes ir izvirzījusi absolūtu pamatu.

5.

Šī lieta atklāj pastāvošo spriedzi starp tik bieži pretējām pamatprasībām, kurām ir jāatbilst katrai tiesību sistēmai, – no vienas puses, likumības prasībai, kas ir pamatā Savienības tiesas tiesībām/pienākumam pēc savas ierosmes izvirzīt absolūtus pamatus, un, no otras puses, prasībai pēc tiesisko attiecību stabilitātes, kas tiek aplūkota sevišķajā izskatāmās lietas kontekstā, saistībā ar tiesas pilnvaru norobežošanu, kas izriet no dispozitivitātes principa, kura daļa ir ne ultra petita princips.

6.

Lai atbildētu uz galveno izskatāmajā lietā uzdoto jautājumu, kuru turklāt pavada neviennozīmīgi jautājumi par BA apelācijas sūdzības pieņemamību, Tiesai, samērojot dažādos iesaistītos principus, nāksies atrast taisnīgu līdzsvaru starp šīm prasībām.

7.

Pēc tam, kad 2005. gadā Deutsche Lufthansa grupā ietilpstošas sabiedrības iesniedza atbrīvojuma lūgumu ( 4 ), Eiropas Komisija uzsāka izmeklēšanu par pret konkurenci vērstas rīcības esamību kravu gaisa pārvadājumu jomā.

8.

Šī izmeklēšana noslēdzās 2010. gada 9. novembrī, Komisijai pieņemot strīdīgo lēmumu, kuru tā adresēja 21 pārvadātājam, tostarp BA.

9.

Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka, piedaloties atsevišķu cenas elementu saskaņošanā par kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumiem ( 5 ), BA un citas lidsabiedrības ir pārkāpušas LESD 101. pantu, 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu, kas parakstīts 1999. gada 21. jūnijā Luksemburgā un Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes – un attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību – arī Komisijas 2002. gada 4. aprīļa Lēmumu 2002/309/EK, Euratom par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (OV 2002, L 114, 1. lpp.), 8. pantu. Šajā sakarā Komisija uzlika BA naudas sodu EUR 104040000 apmērā.

10.

2011. gada 24. janvārīBA Vispārējā tiesā iesniedza prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu ( 6 ). Savas prasības pamatojumam BA norādīja septiņus pamatus. Visi strīdīgā lēmuma adresāti, izņemot lidsabiedrību Qantas Airways Ltd., arī pārsūdzēja strīdīgo lēmumu Vispārējā tiesā.

11.

Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par to, vai, iespējams, ir novērojamas pretrunas starp strīdīgā lēmuma pamatojumu un šā paša lēmuma rezolutīvās daļas pirmajiem četriem pantiem.

12.

2015. gada 16. decembrī Vispārējā tiesa pieņēma pārsūdzēto spriedumu ( 7 ).

13.

Šajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms atgādināja, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamatojuma trūkums vai tā nepietiekamība ir uzskatāmi par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ka tas ir absolūts pamats, kuru Savienības tiesa var izvirzīt un tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes ( 8 ).

14.

Tālāk, neizvērtējot nevienu no BA norādītajiem septiņiem pamatiem, Vispārējā tiesa secināja, pirmkārt, ka pastāv pretrunas starp strīdīgā lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu ( 9 ) un, otrkārt, ka pastāv būtiskas iekšējas pretrunas pašā minētā lēmuma pamatojumā ( 10 ).

15.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdīgā lēmuma iekšējās pretrunas ir kaitējušas BA tiesībām uz aizstāvību, jo tās tai nav ļāvušas saprast konstatētā pārkāpuma vai konstatēto pārkāpumu raksturu un apjomu un ir kavējušas Vispārējo tiesu veikt savu kontroli ( 11 ).

16.

Šīs analīzes rezultātā Vispārējā tiesa secināja, ka strīdīgajam lēmumam ir kļūda pamatojumā.

17.

Tomēr Vispārējā tiesa nosprieda, ka, tā kā Savienības tiesa nevar lemt ultra petita un tās veiktā atcelšana nevar pārsniegt prasītāja lūgto, slēdziens par kļūdu pamatojumā aplūkojamajā gadījumā nevar būt pamats atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, ciktāl tas attiecas uz BA ( 12 ).

18.

Pārsūdzētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka tiesas sēdē BA, protams, ir uzsvērusi, ka tā varētu atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, pamatojoties uz to, ka rezolutīvā daļa neatspoguļo minētā lēmuma pamatojumu. Tomēr Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pat pieņemot, ka ir iespējams uzskatīt, ka BA tieši ir izteikusi vēlmi grozīt savus prasījumus un tiesas sēdē lūgusi pilnībā atcelt strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz to, pirmkārt, prasījumu grozīšana ir pakļauta visstingrākajām prasībām attiecībā uz tās skaidrību un apjomu un tā ir jāveic formāli, un, otrkārt, ka strīdīgā lēmuma pamatojuma trūkums izriet no šā paša lēmuma teksta un tas nevar tikt uzskatīts par tiesisku un faktisku apstākli, kas būtu atklājies rakstveida procesa gaitā.

19.

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu tiktāl, ciktāl tas bija lūgts BA iesniegtajā prasības pieteikumā ( 13 ).

20.

2017. gada 17. martā Komisija pieņēma jaunu lēmumu attiecībā uz strīdīgajā lēmumā sodīto, pret konkurenci vērsto aizliegto vienošanos. Attiecībā uz BA šajā lēmumā ir pārņemti ar pārsūdzēto spriedumu atceltie strīdīgā lēmuma aspekti.

21.

Apelācijas sūdzībā BA lūdz Tiesu, pirmkārt, atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā strīdīgā lēmuma atcelšanas apjoms ir ierobežots ar prasījumiem, kurus tā bija izvirzījusi savā prasībā pirmajā instancē, otrkārt, atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu, treškārt, pilnībā atcelt strīdīgo lēmumu un, ceturtkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt šīs apelācijas tiesāšanās izdevumus.

22.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest BA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23.

Apelācijas sūdzības pamatojumam BA ir izvirzījusi divus pamatus. Pirmajā pamatā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka to ierobežo ne ultra petita princips, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. BA ieskatā, tā kā Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes ir norādījusi absolūtu pamatu un ir konstatējusi kļūdu, kas ietekmē visu strīdīgo lēmumu, tai šis lēmums esot bijis jāatceļ pilnībā. Otrajā, pakārtoti izvirzītajā pamatā tiek norādīts uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.

24.

Komisija ievadā izvirza iebildes par apelācijas sūdzības nepieņemamību, kuras ir jāanalizē vispirms.

25.

Pirmkārt, Komisijas ieskatā apelācijas sūdzība nav pieņemama, jo BA nav pievienojusi apelācijas sūdzībai pārsūdzēto spriedumu, kas esot uzskatāms par Tiesas Reglamenta 168. panta 2. punkta pārkāpumu ( 14 ).

26.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka vecajā Reglamentā tieši bija paredzēts, ka “apelācijas sūdzībai pievieno pārsūdzamo Vispārējās tiesas nolēmumu” ( 15 ). Tomēr šāda prasība tieši vairs nav paredzēta Tiesas Reglamentā, kas stājies spēkā 2012. gada 1. novembrī. Šā pēdējā reglamenta 168. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir vien paredzēts, ka apelācijas sūdzībā ir jānorāda “pārsūdzētais Vispārējās tiesas nolēmums”, lai Tiesa varētu šo nolēmumu skaidri identificēt.

27.

Reglamenta 168. panta 2. punktā ir norādīts uz paša Reglamenta 122. panta 1. punktu, kurā savukārt ir ietverta norāde uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta otro daļu. No šīm divām pēdējām tiesību normām izriet, ka akts, ko tiek prasīts atcelt, prasības pieteikumam ir jāpievieno “vajadzības gadījumā”. Manā ieskatā apzīmējums “vajadzības gadījumā” ir jāsaprot tādējādi, ka apstrīdēto aktu pievienot prasības pieteikumam nav nepieciešams gadījumā, ja Tiesa var viegli piekļūt šim aktam, kas, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, kopš kāda laika tā ir attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumiem un rīkojumiem.

28.

No minētā izriet, ka Tiesas Reglamenta 168. panta 2. punktā nav prasīts pievienot pārsūdzēto spriedumu apelācijas sūdzībai un ka līdz ar to pirmā Komisijas iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.

29.

Otrkārt, Komisijas ieskatā apelācijas sūdzība ir nepieņemama, jo tajā neesot ievērotas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā, kā arī Tiesas Reglamenta 169. un 170. pantā paredzētās prasības. Pirms šo iebilžu analīzes vispirms tomēr ir jāizvērtē Komisijas iebilde, ka pilnībā nepieņemams esot replikas raksts, ko BA tika atļauts iesniegt, lai atbildētu uz šīm iebildēm.

30.

Komisija apgalvo, ka BA replikas rakstā izvirzītie argumenti, atbildot uz tās norādītajām iebildēm par nepieņemamību, ir jauns pamats, kas norādīts tiesvedības laikā, un ka šādas kvalifikācijas dēļ replika esot pilnībā nepieņemama ( 16 ). Proti, Komisijas ieskatā, lai gan savā apelācijas sūdzībā BA esot uzsvērusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizdarot juridiskos secinājumus, kādi būtu jāizdara sakarā ar pēc savas ierosmes norādītā absolūtā pamata pieņemšanu, replikas rakstā BA pirmo reizi esot pārsūdzējusi sava lūguma atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, ko tā izteica tiesas sēdē, noraidījumu.

31.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka procesa laikā saistībā ar nepieciešamību nodrošināt sacīkstes principa ievērošanu attiecībā uz pamatu, ko tā bija iecerējusi norādīt pēc savas ierosmes, Vispārējā tiesa uzaicināja lietas dalībniekus formulēt savu nostāju par šo pamatu.

32.

No pārsūdzētā sprieduma 90. punkta izriet, ka tiesas sēdē savā argumentācijā par šo pamatu BA tieši uzsvēra, ka Vispārējā tiesa būtu varējusi atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā.

33.

Šajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa šo BA lūgumu ir tieši noraidījusi, tādējādi pret to būtībā attiecoties kā pret “netiešu” lūgumu (atbilstoši pašas Vispārējās tiesas lietotajai terminoloģijai) tās prasījumu grozīšanai. Tālāk Vispārējā tiesa ir daļēji atcēlusi strīdīgo lēmumu, aprobežojoties ar BA prasības pieteikumā formulētajiem prasījumiem.

34.

Savā apelācijas sūdzībā BA uzsver, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka aplūkojamajā gadījumā to ierobežo ne ultra petita princips, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Saskaņā ar BA viedokli gadījumā, kad tiesa pēc savas ierosmes norāda absolūtu pamatu, tai būtu jābūt pilnvarām izdarīt juridiskos secinājumus, kādi ir jāizdara sakarā ar šā pamata pieņemšanu, proti, aplūkojamajā gadījumā – pilnībā atcelt strīdīgo lēmumu. BA ieskatā tiesa esot brīva īstenot šādas pilnvaras neatkarīgi no lietas dalībnieku prasījumiem, kas nozīmē, ka aplūkojamajā gadījumā, lai Vispārējā tiesa varētu atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, pat neesot bijis jāiesniedz lūgums par prasījumu grozīšanu ( 17 ).

35.

No BA skatpunkta raugoties, no šā viedokļa loģiski izriet, ka, tā kā Vispārējai tiesai, pieņemot pēc savas ierosmes izvirzīto pamatu, strīdīgais lēmums katrā ziņā esot bijis jāatceļ pilnībā, pārsūdzētā sprieduma 90. punktā ietvertais pamatojums, ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās lūgumu atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, ir kļūdains.

36.

Šādos apstākļos Komisija nevarot pamatoti atsaukties uz to, ka BA, savā replikā apliecinot, ka tās apelācijas sūdzība ir par šā lūguma noraidīšanu, būtu izvirzījusi jaunu pamatu salīdzinājumā ar to, ko tā ir izvirzījusi apelācijas sūdzībā saistībā ar kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot ne ultra petita principu. Tātad manā ieskatā iebilde par replikas raksta nepieņemamību ir noraidāma.

37.

Vispirms Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzība neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrajai daļai, jo BA prasījumi atbilstoši šajā tiesību normā lietotajiem jēdzieniem ir tikuši apmierināti. Proti, tā kā Vispārējā tiesa ir apmierinājusi BA prasījumus tādus, kādi tie ir formulēti tās prasības pieteikumā, tā esot pilnībā uzvarējusi pirmajā instancē.

38.

BA uz to atbild, ka tās prasījumi nav apmierināti. Proti, tiesas sēdē savā argumentācijā par Vispārējās tiesas pēc savas ierosmes izvirzīto pamatu tā esot uzsvērusi, ka strīdīgais lēmums jāatceļ pilnībā, un ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo lūgumu esot noraidījusi. Komisijas piedāvātā procesuālo normu interpretācija atņemot lietas dalībniekam, attiecībā uz kuru ir pieņemts Vispārējās tiesas spriedums, kas pamatots ar pēc savas ierosmes norādītu pamatu, iespēju panākt efektīvu tiesību aizsardzību Tiesā.

39.

Vispirms atgādināšu, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu “[apelācijas sūdzību Tiesā] var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. [..]”.

40.

Taču jānorāda, ka starp Statūtu 56. panta otrās daļas franču valodas redakciju un angļu valodas, kas ir izskatāmās lietas tiesvedības valoda, redakciju pastāv valodnieciska atšķirība Proti, lai apelācijas sūdzības iesniedzējs varētu iesniegt apelācijas sūdzību, saskaņā ar franču valodas redakciju ir nepieciešams, lai viņa “prasījumi nebūtu apmierināti” (“succombé en ses conclusions”), kamēr saskaņā ar angļu valodas redakciju ir nepieciešams, lai viņš būtu “unsuccessful [..] in its submissions”. Tādējādi franču valodas redakcijā ir lietots jēdziens “conclusions”, kas atbilst Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā, 169. panta 1. punktā un 170. panta 1. punktā lietotajam jēdzienam, kamēr angļu valodas redakcijā savukārt ir izmantots jēdziens “submissions”, kas neatbilst minētajās tiesību normās izmantotajam jēdzienam “form of order” un kas var aptvert ne vien prasījumus (petitum), bet arī Vispārējā tiesā izvirzītos juridiskos argumentus. Atšķirības ir atrodamas arī Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas citu valodu redakcijās, dažās no kurām nav norādes uz jēdzienu, kas atbilstu franču valodas jēdzienam “conclusions”, kas ir lietots Tiesas Reglamentā ( 18 ).

41.

Tā kā šajos apstākļos nevienai no šīm valodu redakcijām nevar tikt piešķirta prioritāte, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrā daļa ir jāinterpretē, ņemot vērā apelācijas jomas tiesību normu vispārējo struktūru un mērķi ( 19 ).

42.

It īpaši ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Komisija, jēdziens “kuru prasījumi nav apmierināti” šīs tiesību normas izpratnē var tikt saprasts kā tāds, kas veido norādi uz sākotnējā prasības pieteikumā vai, vismaz, formālā lūgumā par prasījumu grozīšanu izteiktajiem prasījumiem.

43.

Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka lietas dalībnieku prasījumus raksturo paaugstināta prasība pēc skaidrības ( 20 ) un, principā, pēc to negrozāmības ( 21 ). Šī principiālā negrozāmība ir cieši saistīta ar prasību par prasības celšanas termiņu ievērošanu ( 22 ).

44.

Tomēr prasījumu negrozāmība nav absolūta. Pastāv daži izņēmumi, kuri tomēr ir ļoti ierobežoti.

45.

Tiesa reizēm ir atzinusi prasības pieteikumā ietverto prasījumu grozīšanu tiesvedības laikā gadījumos, kad tās pamatā ir tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas atklājušies rakstveida procesa gaitā ( 23 ). Turklāt saskaņā ar jaunā Tiesas Reglamenta 86. pantu, kurā ir kodificēta iepriekšējā judikatūra ( 24 ), prasījumu grozīšana tomēr ir iespējama gadījumā, kad akts, kura atcelšana tiek lūgta, ir aizstāts vai grozīts ar citu aktu, kuram ir tāds pats mērķis. Dažos atsevišķos gadījumos Tiesa arī ir pieļāvusi iespēju precizēt prasījumus tiesvedības laikā ( 25 ). Tomēr prasījumu grozīšana ir pakļauta ļoti stingrām prasībām attiecībā uz tās skaidrību un apjomu un tā ir jāveic formāli ( 26 ), vienlaikus tomēr pieļaujot, ka tas notiek tiesas sēdē ( 27 ).

46.

Gadījumā, kad prasītājs iesniedz lūgumu grozīt tā prasījumus un Vispārējā tiesa savā spriedumā šo lūgumu tieši noraida, šim prasītājam nedrīkstētu tikt liegta iespēja apstrīdēt šādas noraidīšanas tiesiskumu tādēļ vien, ka pilnībā ir apmierināti viņa sākotnējie prasījumi, kādi tie norādīti prasības pieteikumā.

47.

Proti, ir acīmredzams, ka šāda prasītāja lūgums par viņa prasījumu grozīšanu nav apmierināts. Ja Tiesai nāktos secināt, ka šo lūgumu Vispārējā tiesa ir noraidījusi kļūdaini, minētais prasītājs potenciāli varētu panākt vairāk par to, ko viņš ir panācis ar viņa sākotnējo prasījumu pieņemšanu. Tātad šādam prasītājam ir jāvar apstrīdēt viņa lūguma grozīt tā prasījumus noraidīšanas tiesiskumu.

48.

Turklāt jautājums par to, vai lietas dalībnieka lūgumu grozīt prasījumus Vispārējā tiesa ir noraidījusi pamatoti vai nepamatoti, ir jautājums par lietas būtību, un tas tā ir neatkarīgi no apstākļa, ka šādu lūgumu Vispārējā tiesa ir noraidījusi formas prasību neievērošanas dēļ.

49.

Manā ieskatā no minētā izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, “prasījumu neapmierināšanas” jēdziens Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas izpratnē nav strikti ierobežojams ar prasījumiem, kas formulēti sākotnējā prasības pieteikumā, vai prasījumiem, kas grozīti, ievērojot formas prasības. Toties šim jēdzienam ir jāietver fakts, ka nav apmierināti visi Vispārējā tiesā tiesvedības laikā iesniegtie prasījumi, par kuriem Vispārējā tiesa ir lēmusi pārsūdzētajā spriedumā.

50.

Turklāt šāda Statūtu 56. panta otrās daļas interpretācija šķiet esam saskanīga ar dažādajām šīs tiesību normas valodu redakcijām, kurās visās ir ietverta norāde uz “prasījumu neapmierināšanas” jēdzienu, bet kurās šis jēdziens katrā ziņā nav sasaistīts ar sākotnējā prasības pieteikumā formāli izteiktajiem prasījumiem ( 28 ).

51.

No minētā izriet, ka aplūkojamajā gadījumā, tā kā pārsūdzētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa ir lēmusi par BA“netiešo” lūgumu atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, to noraidot, ir jāuzskata, ka BA prasījumi šajā jautājumā nav apmierināti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas izpratnē. Tātad no šā skatpunkta tās apelācijas sūdzība ir jāuzskata par pieņemamu.

52.

Tālāk Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzība neatbilst Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktam, jo tā esot vērsta nevis uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas atcelšanu, bet gan uz to, lai šī rezolutīvā daļa tiktu papildināta, pirmajā instancē BA lūgto un Vispārējās tiesas veikto daļējo atcelšanu paplašinot līdz atcelšanai pilnībā.

53.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktu “apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā”.

54.

Šī tiesību norma attiecas uz apelācijas prasījumiem apelācijas sūdzībā (savukārt šā paša reglamenta 170. pants attiecas uz prasījumiem apelācijas sūdzības pieņemšanas gadījumā). Tajā cita starpā ir ietverts apelācijas pamatprincips, ka tai ir jābūt vērstai pret pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvo daļu un ka tajā nevar tikt prasīta vienīgi atsevišķa šā nolēmuma pamatojuma grozīšana ( 29 ).

55.

Šajā gadījumā, kā tas izriet no šo secinājumu 21. punkta, saistībā ar apelācijas prasījumiem BA ir iesniegusi divas prasījumu daļas. Prasījumu pirmajā daļā tā lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, “ciktāl ar [šo spriedumu] apstrīdētā lēmuma atcelšanas apjoms ir ierobežots ar prasījumiem, kurus tā ir izvirzījusi prasībā pirmajā instancē”, bet to otrajā daļā tā lūdz atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu.

56.

Tātad pirmajā savu prasījumu daļā BA lūdz atcelt to pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, kas balsta rezolutīvās daļas 1. punktu, jo ar to vien daļēji ir atcelts strīdīgais lēmums. Konkrēti, runa ir, pirmkārt, par Vispārējās tiesas lēmumu uzskatīt, ka aplūkojamajā gadījumā to saista ne ultra petita princips, un, otrkārt, par lēmumu noraidīt “netiešo” lūgumu grozīt prasījumus, kuru – kā BA apgalvo – tā ir izteikusi tiesas sēdē ( 30 ). Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pārsūdzētā sprieduma pamatojums, kas veido tā rezolutīvās daļas pamatu, no tā nav nošķirams ( 31 ) un rezolutīvā daļa ir jālasa šā pamatojuma gaismā ( 32 ).

57.

Balstoties uz šo premisu, savu prasījumu otrajā daļā BA tālāk lūdz atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu.

58.

Arī šajā sakarā ir jānorāda, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka, tā kā tai ir kompetence novērtēt tiesisko risinājumu, kāds ir rasts Vispārējā tiesā apspriestajiem pamatiem, tai ir jābūt arī kompetencei novērtēt juridiskos secinājumus, kādus Vispārējā tiesa izdarījusi šā risinājuma rezultātā, kas arī ir tiesību jautājums; pretējā gadījumā apelācijas tiesvedība lielā mērā zaudētu savu nozīmi ( 33 ).

59.

Savā apelācijas sūdzībā BA apstrīd atcelšanas apjomu, kādu Vispārējā tiesa ir nolēmusi, pieņemot pamatu, kuru tā ir norādījusi pēc savas ierosmes. Tātad BA apstrīd juridiskos secinājumus, kādus Vispārējā tiesa ir izdarījusi, pieņemot šo pamatu.

60.

No visa iepriekš minētā izriet, ka aplūkojamajā gadījumā Komisija nevar pamatoti atsaukties uz to, ka BA apelācijas sūdzībā netiek lūgta pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas atcelšana, kā tas prasīts Reglamenta 169. panta 1. punktā.

61.

Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzība neatbilst arī Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktam. Šajā pantā prasītājam apelācijas sūdzībā neesot ļauts ietvert prasījumus, kas pārsniedz pirmajā instancē iesniegtos prasījumus, un lūgt plašāka apmēra pasākumu par Vispārējā tiesā lūgto. BA Vispārējās tiesas sēdē izteiktais lūgums par atcelšanas apjomu (pārsūdzētā sprieduma 90. punkts) nevarot tikt uzskatīts par daļu no strīda priekšmeta Vispārējā tiesā.

62.

Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktā ir noteikts, ka “par pamatotu atzītā apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt tādus pašus prasījumus, kādus lūgts apmierināt pirmajā instancē, neiesniedzot jaunus prasījumus”, un ka “apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu”.

63.

Šis specifiskais pants, kas veltīts prasījumiem apelācijas sūdzības pieņemšanas gadījumā, ir ar Tiesas Reglamentu, kas stājies spēkā 2012. gada 1. novembrī, ieviests jauninājums. Šajā tiesību normā ir norādīti secinājumi, kādi Tiesai būtu jāizdara gadījumā, ja apelācijas sūdzība tiek atzīta par pamatotu. Tā loģiski seko pēc šā paša reglamenta 169. panta 1. punkta, un ar to tiek novērsts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs Tiesā varētu izteikt lūgumus, kādus viņš nav iesniedzis Vispārējā tiesā ( 34 ).

64.

Aplūkojamajā gadījumā BA prasījumi apelācijas sūdzības pieņemšanas gadījumā ir ietverti tās trešajā prasījumu daļā, kurā tā lūdz Tiesu atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā.

65.

Ir jāpārbauda, vai šis lūgums ir kvalificējams kā “jauns prasījums” un vai ar to var tikt grozīts strīda priekšmets Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkta izpratnē.

66.

Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka prasījumu trešajā daļā ietvertais lūgums precīzi atbilst “netiešajam” prasījumu grozīšanas lūgumam, kuru Vispārējā tiesa noraidījusi pārsūdzētā sprieduma 90. punktā. Turklāt tas skar jautājumu – proti, par iespējamo strīdīgā lēmuma atcelšanu pilnībā sakarā ar pēc savas ierosmes izvirzītā pamata pieņemšanu – kas, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 90. punkta, ir apspriests Vispārējā tiesā, debatējot par šo pamatu.

67.

Otrkārt, kā tas izriet no šo secinājumu 58. un 59. punktā apsvērtā, tā kā apelācijas tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tiesīgs apstrīdēt juridiskos secinājumus, kādus Vispārējā tiesa ir izdarījusi, pieņemot pamatu (kas aplūkojamajā gadījumā ir norādīšana pēc savas ierosmes), šādam apelācijas sūdzības iesniedzējam viņa apelācijas sūdzības pieņemšanas gadījumā loģiski ir jābūt arī tiesīgam lūgt Tiesu, lai tā pati izdara secinājumus, kādi ipso jure izriet no minētā pamata pieņemšanas.

68.

Šajā sakarā nav šaubu, ka, ja Tiesai būtu jāieņem BA apelācijas sūdzība, secinot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šīs pēdējās tai pārmesto kļūdu, tas neizbēgami nozīmētu, ka strīdīgais lēmums ir jāatceļ pilnībā ( 35 ).

69.

Līdz ar to aplūkojamajā gadījumā strīdīgā lēmuma atcelšana pilnībā nav nekas cits kā neizbēgamas tiesiskās sekas iespējamajai to prasījumu apmierināšanai, kas ietverti apelācijas sūdzībā (un kas minēti šo secinājumu 21. un 55. punktā), un tādējādi iespējamai pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.

70.

Šajos apstākļos, ievērojot sevišķi specifiskos šo lietu raksturojošos apstākļus, man nešķiet, ka Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktā nebūtu ļauts pieņemt apelācijas sūdzību.

71.

Manā ieskatā no minētā izriet, ka BA apelācijas sūdzība ir pieņemama.

72.

Ar savu pirmo pamatu BA apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka gadījumā, kad tā pēc savas ierosmes ir konstatējusi kļūdas, kas saistītas ar absolūtiem pamatiem un kas ietekmē visu strīdīgo lēmumu kopumā, to ierobežo ne ultra petita princips, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

73.

BA ieskatā gadījumā, kad Savienības tiesa pēc savas ierosmes norāda uz absolūta pamata jautājumu, inter partes pastāvošie ierobežojumi, kas saistīti ar ne ultra petita principu, vairs nav piemērojami. Tādā gadījumā minētajai tiesai būtu jābūt kompetencei formulēt sprieduma rezolutīvo daļu tādējādi, lai tā varētu lemt atbilstoši, un šīs kompetences īstenošanā to nedrīkstētu ierobežot kāda lietas dalībnieka prasījumi.

74.

BA ieskatā, ja lietā, kas skar absolūtā pamata jautājumu, Savienības tiesa ir brīva atkāpties no lietas dalībnieku norādītajiem pamatiem, tai atbilstoši tādā pašā veidā ir jābūt brīvai atkāpties no to prasījumiem. Vienīgi šādi tai savā spriedumā būtu iespējams formulēt adekvātu rezolutīvo daļu un efektīvi novērst konstatētos absolūto pamatu pārkāpumus.

75.

Sekām tam, ka Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes ir norādījusi absolūtos pamatus, nebūtu jābūt pakļautām lietas dalībnieku individuālajām interesēm. Tām arī nebūtu jābūt atkarīgām no tā, ka lietas dalībnieki pēc savas iniciatīvas groza savus prasījumus tiesvedības laikā. Tāds risinājums arī nozīmētu, ka lietas dalībnieku rokās tiktu nodoti absolūto pamatu jautājumi.

76.

Turklāt, pārsūdzētajā spriedumā apsverot vēlākas nacionālās zaudējumu atlīdzības procedūras, Vispārēja tiesa esot izveidojusi patvaļīgu dalījumu starp BA situāciju (attiecībā pret kuru strīdīgais lēmums ir ticis atcelts vien daļēji) un citu lidsabiedrību situāciju, kuras arī ir apstrīdējušas minēto lēmumu (attiecībā pret kurām tas atcelts pilnībā), kaut gan visi prasītāji ir bijuši vienādā situācijā attiecībā pret Vispārējās tiesas pēc savas ierosmes atklāto būtisko kļūdu pamatojumā.

77.

Visbeidzot, Vispārējās tiesas pieeja raisot bažas saistībā ar tiesas spriešanu, jo tā mudinot prasītājus sistemātiski bez pamatojuma formulēt savus prasījumus plaši, lai varētu panākt plašāka apjoma atcelšanu gadījumā, ja Savienības tiesa pēc savas ierosmes izvirzītu absolūtu pamatu.

78.

Komisija apstrīd BA argumentus. It īpaši tā uzskata, ka ar BA viedokli tiek noliegti judikatūrā formulētie principi, kas izriet no sprieduma Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c. (turpmāk tekstā – “lieta AssiDomän”) ( 36 ). Atšķirība starp lietu AssiDomän un izskatāmo lietu esot vienīgi jautājums par pakāpi. Lai gan lietā AssiDomän atsevišķi Komisijas lēmuma adresāti to nebija pārsūdzējuši, aplūkojamajā gadījumā BA Vispārējā tiesā esot apstrīdējusi tikai atsevišķus strīdīgā lēmuma aspektus.

79.

Vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konkrētajā gadījumā uzskatot, ka to ierobežo ne ultra petita princips? Vai tā varēja vai tai, izdarot visus juridiskos secinājumus no pēc savas ierosmes norādītās absolūtās kļūdas pamatojumā, kas ir ietekmējusi strīdīgo lēmumu kopumā, pat bija pilnībā jāatceļ šis lēmums, neraugoties uz BA prasījumiem, kuros tas lūgts vien daļēji?

80.

Kā to esmu norādījis šo secinājumu 5. un 6. punktā, šie jautājumi rada spriedzi starp dažādajām un reizēm nesamierināmi pretrunīgajām juridiskajām prasībām. Tātad atbilde uz tiem ir atkarīga no sakarības starp šīm prasībām un to pamatā esošo principu līdzsvarošanas.

81.

Šajos apstākļos es sākšu ar šo principu un prasību apjoma un eksistences pamata analīzi, tālāk nonākot pie priekšlikuma, kā uz minētajiem jautājumiem atbildēt.

82.

Vispirms ir raksturojams ne ultra petita princips, uz kuru Vispārējā tiesa ir norādījusi kā uz robežu, aplūkojamajā gadījumā – tās atcelšanas pilnvaru robežu.

83.

No izteiciena “ne eat iudex ultra petita partium” izrietošais ne ultra petita princips aizliedz tiesai, kurai ir jāizlemj prasība atcelt tiesību aktu, pārsniegt lietas dalībnieku prasījumu robežas ( 37 ). Saskaņā ar pastāvīgās judikatūras formulu, tā kā Savienības tiesa nevar lemt ultra petita, pārsniedzot prasījumu robežas, tās pasludinātā atcelšana nevar pārsniegt to, ko ir lūdzis prasītājs ( 38 ).

84.

Ne ultra petita princips veido daļu no dispozitivitātes principa, kas ir vadošais princips likumības strīdos Savienības tiesās. Saskaņā ar dispozitivitātes principu lietas dalībnieki ir tie, kuriem pieder procesa virzīšanas iniciatīva un kuri norobežo strīda priekšmetu, savukārt tiesai līdz ar to ir jāizlemj tas viss, kas tai tiek lūgts, un vienīgi tas, kas tai tiek lūgts (un tātad ne ultra petita) ( 39 ).

85.

Parasti dispozitivitātes princips un no tā izrietošais ne ultra petita princips tiek uzskatīti par personu privātautonomijas izpausmi. Proti, jautājums par to, vai un kādā mērā tiesību subjekts tiesā izvirza savas tiesības, galu galā ir atkarīgs no viņa paša vēlēšanās. Tomēr tāda koncepcija vispirmām kārtām darbojas civilprocesā ( 40 ).

86.

Tomēr publisko tiesību procesos dispozitivitātes princips un ne ultra petita princips – un no tiem izrietošās tiesas pilnvaru robežas – iegūst citu tvērumu ( 41 ). Konkrētāk, šie principi ir jāaplūko saistībā ar Savienības tiesībās izdarīto izvēli strukturēt likumības strīdus kā strīdus, kas ir atkarīgi no tā, vai tiek celta prasība.

87.

No LESD 263. panta otrās, trešās un ceturtās daļas izriet, ka Savienības tiesām ir kompetence kontrolēt Savienības iestāžu, orgānu un organizāciju izdoto aktu likumību, vienīgi ja – un ciktāl – tajās tiek saņemta prasība, ko ir iesniedzis kāds no tādu iesniegt tiesīgajiem subjektiem saskaņā ar šīm tiesību normām.

88.

Ja tādas prasības nav, Savienības tiesām nav nekādas kompetences izvērtēt Savienības iestāžu, orgānu un organizāciju izdoto aktu likumību ex officio ( 42 ).

89.

Citiem vārdiem, Savienības tiesu pilnvaras kontrolēt Savienības iestāžu darbības likumību ir atkarīgas no prasības atcelt tiesību aktu, ko iesniedzis kāds no LESD 263. pantā norādītajiem subjektiem, esamības un apjoma. Ja tiesā šāda prasība nav saņemta, tā nevar apšaubīt citu Savienības iestāžu, orgānu un organizāciju pieņemto aktu likumību, iejaucoties to darbības jomā ( 43 ).

90.

No šā skatpunkta raugoties, no ne ultra petita principa kā dispozitivitātes principa izpausmes izrietošās tiesas pilnvaru robežas ir saistītas ne vien ar privātautonomiju, bet arī ar varas dalīšanas principu, kas raksturo ikvienas tiesiskas valsts darbību un kas Savienības kontekstā izpaužas institucionālā līdzsvara principā, kas paredz, ka ikviena iestāde savas kompetences īsteno, respektējot citu iestāžu kompetenci ( 44 ).

91.

Attiecībā uz ne ultra petita principu vēl ir jānorāda, ka šis princips, kā tas izriet no tā nosaukuma (“ne ultra petita”), ir attiecināms uz petitum un tātad – uz lietas dalībnieku prasībām, kādas tās ir izklāstītas to prasījumos. Tomēr Tiesa uz šo principu reizēm atsaucas arī saistībā ar lietas dalībnieku norādītajiem pamatiem savu prasījumu atbalstam. Konkrēti, tā to dara, ievērojot aizliegumu tiesai izvērtēt pamatus, kurus lietas dalībnieki nav norādījuši, un izņēmums – tieši – ir pamati, kurus tiesa var norādīt vai kuri tai pat ir jānorāda pēc savas ierosmes ( 45 ).

92.

No šā skatpunkta raugoties, absolūta pamata norādīšana pēc savas ierosmes var tikt uzskatīta par izņēmumu no ne ultra petita principa, to uzlūkojot plaši (proti, kā tādu, kas norāda ne vien uz petitum, bet arī uz pamatiem, kas izvirzīti tā pamatošanai). Tomēr tiesību pēc savas ierosmes norādīt šos pamatus esamība obligāti nenozīmē, ka gadījumā, kad Savienības tiesa izmanto šīs tiesības, tā var pieņemt nolēmumu, kas pārsniedz lietas dalībnieku prasījumus. Proti, šie jautājumi ir nošķirami ( 46 ).

93.

LESD 263. pantā norādīto subjektu iespēja vērsties Savienības tiesās ar lūgumu kontrolēt kāda Savienības akta likumību ir pakārtota ierobežojumam laikā, – prasība ir jāceļ minētā panta sestajā daļā norādītajā termiņā.

94.

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka nolēmums, kuru tā adresāts nav apstrīdējis šajā tiesību normā paredzētajā termiņā, attiecībā uz viņu kļūst galīgs ( 47 ).

95.

Tiesa arī ir norādījusi, ka šis termiņš un tā beigu sekas, proti, galīgā rakstura iegūšana, ir domāts tam, lai aizsargātu sabiedrības intereses, un ka līdz ar to šis termiņš ir absolūts, un tādējādi to nevar noteikt nedz lietas dalībnieki, nedz, vēl jo vairāk, tiesa, jo tā ievērošana pēc savas ierosmes ir jāpārbauda Savienības tiesai ( 48 ).

96.

Šī judikatūra it īpaši ir balstīta uz apsvērumu, ka prasības celšanas termiņi garantē tiesisko noteiktību, ļaujot izvairīties no bezgalīgas Savienības tiesību aktu, kuri rada tiesiskās sekas, apstrīdēšanas, kā arī uz pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas apsvērumiem ( 49 ).

97.

Tomēr šajā judikatūrā formulētie principi ir attiecināmi ne tikai uz prasībām par akta atcelšanu pilnībā, bet arī uz prasībām par daļēju atcelšanu. Tādējādi gadījumā, kad ir celta prasība, lūdzot aktu atcelt daļēji, šā akta nodalāmās daļas ( 50 ), kuras prasības celšanas termiņā nav apstrīdētas, kļūst galīgas, tostarp attiecībā uz tā adresātu.

98.

Turklāt, kā esmu to norādījis šo secinājumu 43. punktā, ar prasības celšanas termiņa ievērošanu saistītās absolūtās prasības ir pamats lietas dalībnieku prasījumu principā negrozāmībai tiesību aktu atcelšanas strīdos. Tieši šā termiņa beigas principā izkristalizē prasījumus un tātad galīgi definē tiesvedības priekšmetu. Proti, ja pēc prasības celšanas termiņa prasītājam tiktu atļauts paplašināt savus prasījumus, tas būtībā novestu pie tā, ka viņam tiktu atļauts izvairīties no šā termiņa un lūgt atcelt citu aktu (vai kāda akta citu daļu), kaut gan tā apstrīdēšanas termiņš jau ir pagājis un šis akts (vai šī akta daļa) attiecībā pret viņu jau ir kļuvis galīgs ( 51 ).

99.

Visbeidzot, vēl jānorāda, ka tiesiskās noteiktības prasību dēļ, kuras ir pamatā noteikumiem par procesuālajiem termiņiem, Tiesa tos piemēro ļoti šauri, atkāpes pieļaujot vien pavisam ārkārtējos apstākļos ( 52 ).

100.

Likumības aizsardzības prasība pieprasa, lai Savienības tiesa, izpildot savu pamatuzdevumu nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu, kas tai ir uzticēts LES 19. pantā, nebūtu ierobežota ar tikai pasīvas lomas ieņemšanu, ja vien tas attiecīgā gadījumā tai neliek savu nolēmumu pamatot ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem. Tādējādi atsevišķās procesuālajās normās un judikatūrā tai ir atzīta kompetence pēc savas ierosmes izvirzīt tiesību pamatus, kas tiek kvalificēti kā absolūti pamati, kuri tai ļauj pārsniegt lietas dalībnieku norādītos pamatus un argumentus. Te ir runa par gadījumiem, kas skar gan tajā notiekošā procesa jautājumus ( 53 ), gan jautājumus par pārsūdzētā akta tiesiskumu ( 54 ).

101.

Vispārīgi Savienības tiesai pēc savas ierosmes ir jānorāda uz Savienības tiesību sistēmas normas pārkāpumu, kas šķiet esam pietiekami būtisks, lai tas varētu tikt kvalificēts par absolūtu un lai tā varētu pamatot ex officio sankciju. Proti, ja reiz tādas normas pārkāpums ir konstatēts, tas, vai šajā aktā ir arī kļūdas, kuras prasītājs norādījis sava atcelšanas lūguma pamatojumā, nav būtiski, jo Savienības tiesību sistēmas aizsardzība tiesai atļauj, pat pieprasa, lai tā konstatētu, ka konkrētajā aktā ir kļūda, kura katrā ziņā ir pamats tā atcelšanai ( 55 ).

102.

Tiesa vispār nav ne sniegusi precīzu absolūta pamata definīciju, ne arī abstrakti analizējusi kritērijus, kas ļauj noskaidrot, vai pamats ir absolūts vai nav. Tomēr judikatūras elementi ar zināmu precizitāti ļauj aptvert šos kritērijus Savienības tiesību sistēmā.

103.

Šajā sakarā, kā man jau vairākkārt ir bijusi iespēja to uzsvērt ( 56 ), es atbalstu ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa piedāvāto pieeju viņa secinājumos lietā Salzgitter/Komisija (C‑210/98 P, EU:C:2000:172) ( 57 ). Manā ieskatā pamats ir absolūts, ja, pirmkārt, pārkāptais noteikums ir paredzēts Savienības tiesību sistēmas pamatmērķa vai pamatvērtības labad un ja tam ir nozīmīga loma šā mērķa vai šīs vērtības īstenošanā, un, otrkārt, ja šis noteikums ir noteikts trešo personu vai vispārējās sabiedrības interesēs, nevis tikai personu, uz kurām tas tieši attiecas, interesēs.

104.

Tātad likumības prasība var tikt definēta kā “pastiprināta”, jo tā ir vērsta uz “sabiedriskās kārtības” aizsardzību, proti, Savienības tiesību sistēmas pamatvērtību aizsardzību trešo personu vai vispārējās sabiedrības interesēs, kas pamato Savienības tiesas tiesības/pienākumu pēc savas ierosmes norādīt absolūtos pamatus, pat pārsniedzot pamatus, kurus lietas dalībnieki tajā norādījuši savu lūgumu pamatojumam.

105.

Vai šāda “pastiprināta” likumības prasība, kas ir saistīta ar sabiedriskās kārtības aizsardzību, kura pamato Savienības tiesas pilnvaras pēc savas ierosmes izvirzīt tiesību pamatu, pamato arī tās atcelšanas pilnvaru paplašināšanu, pārsniedzot prasītāja lūgumus? Vai šī prasība ļauj tiesai atkal likt apšaubīt tāda nolēmuma puses, kurš, tā kā par to nav iesniegta prasība, ir ieguvis galīgu raksturu attiecībā pret prasītāju?

106.

Atbilde uz šiem jautājumiem galu galā ir atkarīga no tā, kurai no iepriekš aprakstītajām prasībām tiek izlemts dot priekšroku.

107.

Attiecībā uz šo izvēli man šķiet, ka Tiesai būtībā ir jāizvēlas starp trīs iespējām, no kurām tālāk norādīto iemeslu dēļ vienīgi trešā man šķiet pārliecinoša.

108.

Pirmā iespēja ir sekot BA izvirzītajam viedoklim un priekšroku dot “pastiprinātajai” likumības prasībai, atzīstot tiesai pilnvaras pārsniegt lietas dalībnieku prasījumus gadījumos, kad tā izvirza absolūtu pamatu. Nevar noliegt, ka šādai pieejai piemīt loģika. Proti, tā kā pārkāptais noteikums ir tik nozīmīgs, ka tas tiek kvalificēts kā absolūts un izvirzāms ex officio, tiesai neatkarīgi no lietas dalībnieku prasījumiem ir jāspēj izlabot prettiesiskumu, kas izriet no tā pārkāpuma. Šāda pieeja ir saskaņota ar tiesas pilnvarām pēc savas ierosmes norādīt absolūtos pamatus, kuri, kā esmu to norādījis šo secinājumu 91. un 92. punktā, ir izņēmums no ne ultra petita principa plašā nozīmē. Lai gan šādai pieejai ir zināms atbalsts judikatūrā, šī judikatūra ir netieša, izolēta, sena un, šķiet, ierobežota ar civildienesta strīdiem ( 58 ).

109.

Otrā iespēja būtu ļaut lietas dalībniekiem, paužot savas nostājas (kas ir nepieciešamas sacīkstes principa ievērošanai ( 59 )) par pamatu, ko Savienības tiesa ir nodomājusi izvirzīt pēc savas ierosmes, pieskaņot savu prasījumu apjomu šā pamata gaismā.

110.

Trešā, Vispārējās tiesas izvēlētā un Komisijas aizstāvētā iespēja, kuru sliecos atbalstīt arī es, ir dot priekšroku ar ne ultra petita principu un tiesisko noteiktību (attiecībā uz prasības celšanas termiņa ievērošanu) saistītajām prasībām, ierobežojot tiesas atcelšanas pilnvaras ar lietas dalībnieku prasījumiem.

111.

Es uzskatu, ka šajā sakarā nozīme ir šādiem apsvērumiem.

112.

Pirmkārt, ir jāapsver lieta AssiDomän, par kuras nozīmi ir debatējušas lietas dalībnieces. Spriedumā šajā lietā, kura arī bija par lēmuma pret konkurenci vērstu aizliegtu vienošanos jomā tiesiskumu, Tiesa nosprieda, ka viena lēmuma atcelšana ar spriedumu attiecībā uz vienu prasītāju neietekmē cita identiska vai līdzīga lēmuma spēkā esamību, kuram ir tāda pati nepilnība un kurš ir adresēts citam adresātam, kurš to nav pārsūdzējis prasības celšanas termiņā ( 60 ). Pamatojot šo risinājumu, Tiesa atsaucās uz ne ultra petita principu un uz prasības celšanas termiņu ievērošanas pamatā esošajām tiesiskās noteiktības prasībām.

113.

Protams, izskatāmajai lietai ir zināmas atšķirības no lietas AssiDomän. Pirmkārt, lietā AssiDomän strīdīgā Komisijas lēmuma prettiesiskums neizrietēja no absolūta noteikuma pārkāpuma, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā ( 61 ). Otrkārt, lieta AssiDomän skāra situāciju, kurā sabiedrības nebija cēlušas nekādas prasības par tām adresēto lēmumu, kuru tās lūdza pārskatīt pēc prasības celšanas termiņa beigām, pieprasot, lai arī uz tām tiktu attiecināts Tiesas konstatētais par prettiesiskumu cita šā lēmuma adresāta celtas prasības ietvaros. Savukārt izskatāmajā lietā BA tieši ir apstrīdējusi tiesā – to izdarot noteiktajā prasības celšanas termiņā – strīdīgā lēmuma, precīzāk, tikai vienas tā daļas, tiesiskumu.

114.

Tomēr, neraugoties uz šīm atšķirībām, manā ieskatā lieta AssiDomän ir nozīmīga izskatāmās lietas izvērtēšanai, jo tajā Tiesa ir izdarījusi skaidru izvēli, – līdzsvarojot likumības un tiesiskās noteiktības aizsardzības prasības, tā ir devusi priekšroku otrajai ( 62 ).

115.

Tā izskatāmās lietas problēmas vietām pārklājas ar lietas AssiDomän problēmām. Arī šeit pastāv nesamierināmas pretrunas starp likumības aizsardzības prasību (kas izskatāmajā lietā ir absolūta), no vienas puses, un (arī absolūto) prasību pēc tiesiskās noteiktības, no otras puses, kas ir saistīta ar to, ka strīdīgā lēmuma daļas, kuras BA nepārsūdzēja prasības celšanas termiņā, ir kļuvušas galīgas attiecībā uz to. Tomēr atšķirībā no lietas AssiDomän izskatāmajā lietā šai pēdējai prasībai pievienojas prasība par tiesas atcelšanas pilnvaru ierobežošanu, kas izriet no ne ultra petita principa, kādu es to esmu raksturojis šo secinājumu 82.–90. punktā.

116.

Otrkārt, savā judikatūrā Tiesa ir identificējusi situāciju, kad absolūtām likumības prasībām ir jāprevalē pār tiesiskās noteiktības prasībām (kā arī pār prasībām, kas ir saistītas ar ne ultra petita principu).

117.

Runa ir par gadījumu, kad aktā ir nelikumība, kuras nopietnība ir tik acīmredzama, ka Savienības tiesībās tāda nav pieļaujama, kā dēļ šis akts ir jāatzīst par spēkā neesošu. Tiesa ir atzinusi, ka tādā gadījumā Savienības tiesai ir atļauts konstatēt, ka šis akts nerada nekādas tiesiskās sekas, pat ja tas ir pārsūdzēts pēc prasības celšanas termiņa beigām ( 63 ). Kaut gan Tiesai līdz šim vēl nav bijusi iespēja to precizēt tieši, jāsecina, ka šādā izņēmuma gadījumā tiesai ir jābūt spējīgai konstatēt pārsūdzētā akta spēkā neesamību ar izņēmumu no ne ultra petita principa, pat tādējādi pārsniedzot lietas dalībnieku prasījumus.

118.

Tomēr Tiesa ir skaidri norādījusi, ka to seku smagums, kas ir saistītas ar kāda Savienības iestāžu akta spēkā neesamības konstatēšanu, paredz, ka tiesiskās noteiktības iemeslu dēļ šī konstatēšana būtu veicama vienīgi pavisam ārkārtējās situācijās ( 64 ), kurās konkrētajā aktā ir sevišķi smagas un acīmredzamas kļūdas ( 65 ).

119.

Tātad vienīgi šādos ārkārtējos gadījumos, pretēji lietā AssiDomän izvēlētajai pieejai, likumības aizsardzības prasība var pamatot to, ka Savienības tiesa drīkst pārsniegt robežas, kuras ir noteiktas ar noteikumiem, kas ierobežo tās likumības kontroles uzdevumu, un kuras cita starpā nosaka šo secinājumu 94.–98. punktā minētā tiesisko attiecību stabilitātes ievērošanas prasība, kā arī to 90. punktā norādītā institucionālā līdzsvara prasība.

120.

Kļūdas pamatojumā konstatēšana, kas ietekmē adresātam adresētu lēmumu, pat ja šī kļūda ir uzskatāma par nopietnu nelikumību, kas var skart visu pārsūdzēto aktu, man nešķiet esam tāda, kas, iztrūkstot nosacījumiem šā akta spēkā neesamības konstatēšanai ( 66 ), varētu būt viens no ārkārtas gadījumiem, kurus Tiesa ir atzinusi par spējīgiem pamatot minēto robežu pārsniegšanu.

121.

Protams, likumības prasība, kuru es esmu kvalificējis kā “pastiprinātu”, jo tā attiecas uz pārkāptā noteikuma absolūto raksturu, pamato to, ka tādu nelikumību tiesa konstatē ex officio. Tomēr manā ieskatā šī prasība nepamato to, ka tiesa varētu atbrīvoties no savu pilnvaru robežām, kādas tās in concreto ir noteiktas prasītāja iesniegtajā tiesas aizsardzības lūgumā, tādējādi apšaubot to lēmuma daļu, kuras nav apstrīdētas, galīgā rakstura iegūšanu attiecībā pret prasītāju.

122.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka pats lēmuma, kas ir prasības objekts, adresāts ir tas, kurš, savos lūgumos precizējot sev nepieciešamās tiesas aizsardzības apjomu, in concreto ir noteicis tiesas iesaistīšanās robežas.

123.

No šā skatupunkta raugoties, man šķiet, ka tas, ka tiesa pēc savas ierosmes ir izvirzījusi absolūtu pamatu, arī nevar pamatot šo robežu izmaiņas tiesvedības laikā. Pirmkārt, no šo secinājumu 95. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka tiesa nevar neņemt vērā prasības celšanas termiņus. Otrkārt, pamats, kuru būtu varējis izvirzīt pats prasītājs, nav jauns apstāklis, kas varētu pamatot prasījumu grozīšanu ( 67 ). Tieši šo iemeslu dēļ mani nepārliecina otrā iespēja, kuru esmu minējis šo secinājumu 109. punktā.

124.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka iespējama prasījumu grozīšana, kā tas izriet no šo secinājumu 45. punkta un pārsūdzētā sprieduma 90. punkta, katrā ziņā ir pakļauta ļoti stingrām formas prasībām, kuras, kā to secinājusi Vispārējā tiesa, BA aplūkojamajā gadījumā nav izpildījusi.

125.

Manā ieskatā no tā izriet, ka Vispārējā tiesa, izdarot secinājumus no pašas konstatētā par kļūdu strīdīgā lēmuma pamatojumā, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tās pilnvaras ierobežo prasījumi, ko BA izvirzījusi savā prasības pieteikumā.

126.

Protams, gadījumā, kad, kā tas ir izskatāmajā lietā, saduras tiesību sistēmas pamatprincipi un kad kādam no tiem ir jādod priekšroka, neviens risinājums nebūs pilnībā apmierinošs. Tā Tiesas izvēlētā pieeja lietā AssiDomän noveda pie tā, ka lēmums, kurš bija prettiesisks, bet kurš bija kļuvis galīgs, turpināja radīt tiesiskās sekas. Analoģisks rezultāts ir sagaidāms izskatāmajā lietā, – tā strīdīgā lēmuma daļa, kura nav bijusi prasības priekšmets, turpinās radīt tiesiskās sekas, neraugoties uz tās prettiesiskumu. Tomēr, tāpat kā lietā AssiDomän, šis rezultāts būs nekas cits kā BA izvēles nepārsūdzēt šo strīdīgā lēmuma daļu sekas.

127.

Vēl īsi ir jāanalizē pārējie BA izklāstītie argumenti, ar kuriem manis piedāvātais risinājums gan vairs nav apšaubāms.

128.

Vispirms es neuzskatu, ka Vispārējās tiesas īstenotā pieeja būtu izraisījusi vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Proti, nav šaubu, ka BA nebija tādā pašā situācijā kā citi strīdīgo lēmumu pārsūdzējušie pārvadātāji, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nolēma atcelt šo lēmumu pilnībā. Proti, atšķirībā no BA tie visi savos prasījumos bija lūguši atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā.

129.

Turpinot, kas attiecas uz zaudējumu atlīdzības procedūrām valsts tiesās, kuras Vispārējā tiesa ir pieminējusi pārsūdzētā sprieduma 39.–42. punktā, es neuzskatu, ka ar tām kaut kā būtu iespējams pamatot to, ka Savienības tiesa ir tiesīga lemt ultra petita. Proti, iespējamajai civiltiesiskās atbildības noteikšanai par zaudējumiem, kurus radījusi kāda prasītāja pret konkurenci vērsta rīcība, principā nav nekādas lomas to kompetenču īstenošanā, kuras Savienības tiesai ir noteiktas LESD 263. pantā.

130.

Visbeidzot, arī šo secinājumu 77. punktā minētais BA arguments par iespējamām raizēm attiecībā uz pareizu tiesas spriešanu nevar tikt izvirzīts, lai pamatotu izņēmumu no tiesas pilnvaru ierobežojuma lemt ultra petita. Šajā sakarā, pirmkārt, ja kāds lietas dalībnieks iesniedz lūgumus, kuri nekā nav pamatoti ar viņa prasības pieteikumā izvirzītiem pamatiem, šie lūgumi vienkārši tiks noraidīti. Otrkārt, petitum definē lūguma apjoms (un tātad lūgtās atcelšanas apmērs), un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai prasījumu pamatojumam izvirzītie pamati ir vai nav pamatoti. Tādējādi, pat tad, ja atcelšanas lūguma pamatojumam izvirzītie pamati nav pamatoti, tiesa tik un tā varētu atcelt pārsūdzēto aktu petitum robežās, ja tā pēc savas ierosmes norādītu absolūtu pamatu, kas paredz konkrētā akta atcelšanu.

131.

Manā ieskatā no minētā izriet, ka BA pirmais pamats ir noraidāms.

132.

Savā otrajā pamatā BA uzsver, ka, pat ja tiktu secināts, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz ne ultra petita principu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, tā, ierobežojot atcelšanas apjomu ar prasības pieteikumā izteiktajiem prasījumiem, katrā ziņā ir pārkāpusi hierarhiski augstāko Hartas 47. pantā paredzēto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

133.

BA ieskatā gan no Eiropas Cilvēktiesību tiesas ( 68 ), gan Tiesas ( 69 ) judikatūras izriet, ka minētais princips pieprasa Komisijas lēmuma, ar kuru sodīta konkurences noteikumiem pretēja rīcība, faktisko un tiesību elementu pilnīgu kontroli. Šai kontrolei esot jāietver arī pilnvaras atcelt šo lēmumu.

134.

BA vērš uzmanību uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pretrunas strīdīgajā lēmumā un ir atzinusi, ka šīs pretrunas ir kaitējušas tās tiesībām uz aizstāvību un ir kavējušas tiesu īstenot savu kontroli. Tomēr no šā konstatētā Vispārējā tiesa neesot izdarījusi nepieciešamos secinājumus pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā. Šādi rīkojoties, tā esot pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu. Šīs pretrunas sagādāšot sevišķi kritiskas problēmas valsts procesos par zaudējumu atlīdzību saistībā ar strīdīgajā lēmumā konstatēto.

135.

Komisija uzskata, ka otrais BA pamats nav pamatots.

136.

Tiesa ir atzinusi, ka Līgumos paredzētā tiesas kontrole pār Komisijas lēmumiem, ar kuriem sodīta pret konkurenci vērsta rīcība – kas ir kontrole, kas sastāv no LESD 263. pantā paredzētās likumības pārbaudes, ko papildina Regulas (EK) Nr. 1/2003 ( 70 ) 31. pantā paredzētā neierobežotā kompetence attiecībā uz naudas soda apmēru, – nav pretrunā Hartas 47. pantā minētā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām ( 71 ).

137.

Tomēr tā ir norādījusi, ka šis princips paredz, ka Savienības tiesa veic Komisijas lēmuma faktisko un tiesisko elementu pilnīgu kontroli un ka cita starpā tai būtu jābūt pilnvarām atcelt šo lēmumu ( 72 ).

138.

Šajā pašā kontekstā Tiesa arī ir norādījusi, ka process Savienības tiesās ir sacīkstes process un ka, izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus ( 73 ).

139.

Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka, pēc savas ierosmes neveicot visu apstrīdētā lēmuma pārbaudi, netiek pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips. Proti, šā principa ievērošanai nav nepieciešams, lai Savienības tiesa – kurai, protams, ir jāatbild uz izvirzītajiem pamatiem un jāveic faktisko un tiesisko elementu pārbaude – pēc savas ierosmes no jauna uzsāktu lietas materiālu pilnīgu izpēti ( 74 ).

140.

Visbeidzot, no Tiesas judikatūras arī izriet, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nekādi neietekmē Savienības regulējuma par procesuālajiem termiņiem šaura piemērošana, kas atbilst prasībai pēc tiesiskās noteiktības un nepieciešamībai izvairīties no jebkādas diskriminācijas vai patvaļīgas attieksmes tiesas spriešanā ( 75 ). Proti, minētie tiesiskās noteiktības iemesli pamato to, ka prasības celšanas termiņš ir tiesību vērsties tiesā raksturīgs ierobežojums ( 76 ).

141.

No manis atgādinātās judikatūras izriet, ka, lai gan Hartas 47. pantā minētais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips pieprasa, lai Savienības tiesa veiktu tajā apstrīdēto Komisijas lēmumu, ar kuriem sodīta konkurences noteikumiem pretēja rīcība, faktisko un tiesību elementu pilnīgu kontroli, šīs tiesas kontroles efektivitāte necieš no tā, ka tās īstenošanu ierobežo atsevišķi procesuālie noteikumi, kas atbilst dažādām principiālām prasībām.

142.

Tādējādi, pirmkārt, no Savienības tiesu procesa sacīkstes rakstura un no tā, ka, lai tiktu ievērotas Hartas 47. pantā garantētās tiesības, obligāti nav jānotiek visa apstrīdētā lēmuma kontrolei pēc savas ierosmes, izriet, ka ar šīm tiesībām ir saderīga tiesas kontroles sistēma, kas ir balstīta uz dispozitivitātes principu, saskaņā ar kuru noteikt strīda priekšmetu, lai tiesa nevarētu pārsniegt to nospraustās robežas, ir lietas dalībnieku uzdevums. Tātad nav pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam, ka pilnīgā kontrole, kura ir jāveic Savienības tiesai un kas ietver pilnvaras atcelt apstrīdēto lēmumu, tiek ierobežota ar lietas dalībnieku lūgumiem, kādi tie formulēti to prasījumos.

143.

Otrkārt, tā kā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neietekmē noteikumu par prasības celšanas termiņu šaura piemērošana, šo tiesību ievērošana nekādi neparedz, ka, lai lietas dalībniekiem garantētu viņu tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti, Savienības tiesai ar izņēmumu no minētajiem noteikumiem ( 77 ) būtu jāpaplašina to lūgumu apjoms, pārsniedzot to prasījumus, tādējādi paplašinot tās kontroles apjomu ārpus tās izskatīšanai nodotās lietas, un tas tā ir arī gadījumos, kad minētā tiesa pēc savas ierosmes izvirza absolūtu pamatu un/vai konstatē tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

144.

No minētā izriet, ka aplūkojamajā gadījumā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips neliek Vispārējai tiesai pārsniegt BA izteiktos prasījumus un ka tātad BA otrais pamats ir noraidāms.

145.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka BA apelācijas sūdzība ir noraidāma pilnībā.

146.

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

147.

Ja Tiesa akceptēs manu BA apelācijas sūdzības vērtējumu, tās apelācija ir atzīstama par nepamatotu. Tā kā Komisija ir izteikusi šādu prasījumu, es ierosinu Tiesai piespriest BA atlīdzināt šīs apelācijas tiesāšanās izdevumus.

148.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai lemt šādi: