1.

To, cik būtiska nozīme brīvā un demokrātiskā sabiedrībā ir plašsaziņas līdzekļu daudzveidībai un integritātei, mūsdienās pat nevar uzsvērt pietiekami. Īpaši elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus ikdienā lieto gandrīz jebkurš, un tos kā modernas demokrātijas priekšnoteikumu, kā arī saistībā ar sabiedrības izglītību un kultūras dzīvi Eiropā vairs nevar neņemt vērā. Vienlaikus arvien no jauna ir redzams tas, cik trausli un problemātiski ir mehānismi, uz kuriem balstās šādi tīkli un pakalpojumi.

2.

Itālijā pēdējos gadu desmitos vairākkārt ir notikušas asas debates par plurālismu televīzijā. Attiecīgi neizbrīna tas, ka arī pāreja no analogās uz digitālo televīziju tur ir radījusi strīdus par jauno digitālo televīzijas frekvenču taisnīgu piešķiršanu.

3.

Šajā gadījumā runa ir īpaši par to digitālo frekvenču piešķiršanu, kuras valsts bija expressis verbis rezervējusi esošo analogo televīzijas programmu saglabāšanai. Persidera (kādreizējā Telecom Italia Media Broadcasting – TIMB) ( 2 ), viens no Itālijas tīklu operatoriem, uzskata, ka, pārveidojot analogās frekvences par digitālajām frekvencēm, tai ir radīta sliktāka situācija nekā tās konkurentiem, proti, tirgus līderiem Rai un Mediaset.

4.

Tiesai šajā gadījumā būs jānoskaidro, kādas ir Savienības tiesībās izvirzītās prasības taisnīgai frekvenču piešķiršanai. Šajā ziņā būs jāņem vērā, ka Itālijas Republikai saistībā ar apstrīdēto frekvenču piešķiršanas metodi tostarp bija jārēķinās ar Eiropas Komisijas paustajām šaubām procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi, kas nav noslēgusies ( 3 ), un ar Tiesas prejudiciālo nolēmumu ( 4 ).

5.

Vērtējot šīs problēmas, nozīme ir kopš 2002. gada spēkā esošajiem “jaunajiem kopējiem reglamentējošiem noteikumiem”, kurus veido vairākas Savienības likumdevēja direktīvas, kā arī Savienības tiesību vispārējiem principiem.

6.

Šī tiesvedība lietā C‑112/16 ir cieši saistīta ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedību lietā C‑560/15, kurā es arī šodien sniedzu savus secinājumus. Lai gan tajā uzdotie tiesību jautājumi būtībā ir par tām pašām Savienības tiesību normām un principiem, tie nav saistīti ar šajā gadījumā apstrīdēto veco analogo frekvenču pārveidošanu par jaunām digitālām frekvencēm, un arī citādi tie ir saistīti ar būtiski atšķirīgām juridiskām problēmām.

7.

Atbilstošās Savienības tiesību normas šajā lietā ir trīs 2002. gada direktīvas par elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, kas kopā pieder pie jaunajiem kopējiem reglamentējošiem noteikumiem par elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, elektronisko komunikāciju tīkliem, kā arī par saistītajām iekārtām un pakalpojumiem: Pamatdirektīva (Direktīva 2002/21/EK) ( 5 ), Atļauju izsniegšanas direktīva (Direktīva 2002/20/EK) ( 6 ) un Konkurences direktīva (Direktīva 2002/77/EK) ( 7 ). Abas pirmās direktīvas ir spēkā redakcijā, kādā tās ir izteiktas ar Direktīvu 2009/140/EK ( 8 ).

8.

Ievadā ir jānorāda uz Direktīvas 2002/21 preambulas sesto un 19. apsvērumu, kuri izvilkumu veidā ir formulēti šādi:

[..]

9.

Pēc tam Direktīvas 2002/21 8. panta “Politikas mērķi un reglamentējoši principi” 1. un 2. punktā tostarp ir noteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, valsts pārvaldes iestādes veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli minētajiem mērķiem.

[..]

2.   Valsts pārvaldes iestādes veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia:

[..]

[..]

10.

Turklāt Direktīvas 2002/21 9. pantā ir ietverti šādi noteikumi par “elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pārvaldību”:

“1.   Ņemot vērā to, ka radiofrekvences ir sabiedriski resursi, kuriem ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 8. un 8.a pantu. Tās nodrošina, ka šādu radiofrekvenču spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm, ko veic kompetentas valsts iestādes, ir pamatota ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.

Piemērojot šo pantu, dalībvalstis ievēro attiecīgos starptautiskos nolīgumus, tostarp ITU radiosakaru noteikumus, un var ņemt vērā sabiedriskas kārtības apsvērumus.

[..]

4.   [..]

Pasākumi, ar ko nosaka, ka elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanai jāizmanto konkrēta, elektronisko sakaru pakalpojumiem pieejams spektrs, ir pamatoti, ja ar to palīdzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem īsteno dalībvalstu noteiktu vispārējas ieinteresētības mērķi, piemēram, bet ne tikai:

[..]

7.   Neskarot īpašo direktīvu noteikumus un ņemot vērā attiecīgos valstu apstākļus, dalībvalstis var paredzēt noteikumus, lai novērstu spektra izmantošanas tiesību uzkrāšanu, jo īpaši nosakot izmantošanas tiesību turētājam stingrus termiņus šo tiesību efektīvai izmantošanai un termiņu neievērošanas gadījumā piemērojot sankcijas, tostarp finanšu sankcijas vai tiesību anulēšanu. Minētos noteikumus izveido un piemēro samērīgi, nediskriminējoši un pārskatāmi.”

11.

“Dalībvalstis nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem. Šajā sakarā dalībvalstis neierobežo uzņēmumu nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams Līguma 46. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ.”

12.

Direktīvas 2002/20 5. pantā tostarp ir ietverti šādi noteikumi par “radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesībām”:

“1.   Dalībvalstis atvieglo radiofrekvenču izmantošanu atbilstīgi vispārējām atļaujām. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var piešķirt individuālas izmantošanas tiesības, lai:

[..]

2.   Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības, dalībvalstis pēc pieprasījuma piešķir šādas tiesības jebkuram uzņēmumam, kas saskaņā ar 3. pantā minēto vispārēju atļauju nodrošina vai izmanto tīklus vai pakalpojumus saskaņā šīs direktīvas 6. un 7. pantu un 11. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citiem noteikumiem, kas nodrošina efektīvu šo resursu izmantošanu saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva).

Neskarot īpašos kritērijus un procedūras, ko dalībvalstis noteikušas, lai piešķirtu radiofrekvenču izmantošanas tiesības radio un televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem vispārējas ieinteresētības mērķu īstenošanai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, šādas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību un – attiecībā uz radiofrekvencēm – saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9. panta noteikumiem. Izņēmums saistībā ar prasību pēc atvērta procedūras ir iespējams vienīgi tad, ja radiofrekvenču izmantošanas individuālo tiesību piešķiršana radio vai televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem ir svarīga vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

[..]

5.   Dalībvalstis neierobežo piešķiramo izmantošanas tiesību daudzumu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu radiofrekvenču izmantošanu saskaņā ar 7. pantu.

6.   Kompetentās valsts iestādes nodrošina to, ka radiofrekvences tiek efektīvi un faktiski izmantotas saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 8. panta 2. punktu un 9. panta 2. punktu. Tās nodrošina to, ka radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošanas vai uzkrāšanas rezultātā netiek traucēta konkurence. [..]”

13.

Turklāt saistībā ar “procedūrām piešķiramo radio frekvenču izmantošanas tiesību daudzuma ierobežošanai” Direktīvas 2002/20 7. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Ja dalībvalsts izvērtē, vai ierobežot piešķiramo radiofrekvenču izmantošanas tiesību skaitu vai pagarināt spēkā esošo tiesību termiņu citādi, nekā saskaņā ar šādās tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, tā, inter alia:

[..]

3.   Ja radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršana ir jāierobežo, dalībvalstis piešķir šādas tiesības, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kam jābūt objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem. Visus atlases kritērijus nosaka, pienācīgi ņemot vērā Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 8. panta mērķu sasniegšanu un minētās direktīvas 9. panta prasību izpildi.

[..]”

14.

Direktīvas 2002/77 2. panta virsraksts ir “Ekskluzīvās un īpašās tiesības attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un elektronisko komunikāciju pakalpojumiem”, un tajā tostarp ir ietverti šādi noteikumi:

“[..]

2.   Dalībvalstis pieņem visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka jebkurš uzņēmums ir tiesīgs nodrošināt elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai izveidot, paplašināt vai nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus.

[..]

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka vispārējā atļauja, kas piešķirta uzņēmumam, lai nodrošinātu elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai lai izveidotu un/vai nodrošinātu elektronisko komunikāciju tīklus, kā arī tās nosacījumi ir pamatoti uz objektīviem, nediskriminējošiem, samērīgiem un caurredzamiem kritērijiem.

[..]”

15.

Visbeidzot, Direktīvas 2002/77 4. pantā ir ietverts šāds noteikums par “frekvenču izmantošanas tiesībām”:

“Neierobežojot īpašos kritērijus un kārtību, ko dalībvalstis pieņēmušas, lai piešķirtu frekvenču izmantošanas tiesības radio vai televīzijas raidījumu satura pakalpojumu sniedzējiem, lai īstenotu vispārējās intereses mērķus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem:

[..]

16.

Lai pārietu no analogās uz digitālo televīziju, Itālijā bija nepieciešama procedūra tādu jauno digitālo apraides frekvenču piešķiršanai, kurām ir augstāka pārraides efektivitāte nekā analogajām frekvencēm ( 9 ). Tādēļ Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni ( 10 ) (AGCOM) 2009. gada 7. aprīlī pieņēma Lēmumu 181/09/CONS ( 11 ), kurā tā noteica kritērijus pilnīgai zemes tīklu digitalizācijai un vienlaikus paredzēja mehānismu šajā nolūkā piešķiramo frekvenču piešķiršanai. Šis lēmums tika pieņemts, ņemot vērā procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, kura nav noslēgusies ( 12 ) un kurā Eiropas Komisija brīdināja, ka Itālija, piešķirot savas digitālās frekvences, nedrīkst radīt labvēlīgāku situāciju analogo televīzijas raidītāju piedāvātājiem, kas līdz šim jau ir darbojušies tirgū.

17.

Bija paredzēta digitālo frekvenču piešķiršana 21 t.s. multipleksa formā zemes apraidei visā valstī ( 13 ). Šajā ziņā viens multiplekss nodrošina vairāku audio, video un datu signālu apvienošanu vienā kopīgā datu plūsmā, tādējādi optimizējot pieejamo frekvenču un vadu izmantošanu.

18.

Lai nodrošinātu šo digitālo multipleksu taisnīgu sadali, kurā tiktu ņemti vērā ne tikai līdzšinējie analogo televīzijas raidītāju operatori, bet arī tie, kuri jau pirms tam bija ieguldījuši digitālo tīklu izveidē, kā arī tie, kuri šajā tirgū gribēja darboties no jauna, 21 vienība tika iedalīta trīs grupās, kuras bija jāpiešķir pēc atšķirīgiem kritērijiem. Turklāt, paredzot maksimālo skaitu, tika noteikts, ka nevienam tīklu operatoram vienam pašam nevar kopā piederēt vairāk par pieciem multipleksiem; par šādu maksimālo piecu multipleksu skaitu brīdināja arī Komisija procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi.

19.

Konkrēti, minētā 21 multipleksa piešķiršanai bija jānotiek šādi:

20.

Pamatojoties uz minēto, Itālijas Ekonomikas attīstības ministrija ( 15 ) piešķīra digitālos multipleksus.

21.

Šajā gadījumā strīds pamatlietā ir tikai par vienu šo multipleksu daļu, proti, pirmās grupas multipleksiem. Tā kā TIMB uzskatīja, ka tai, piemērojot analogo frekvenču konvertācijas digitālajās frekvencēs metodi ( 16 ), ir radīta nelabvēlīgāka situācija nekā tās lielākajiem konkurentiem, TIMB cēla prasību Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio ( 17 ) (TAR) ar mērķi saņemt papildu multipleksu no minētās pirmās grupas un zaudējumu atlīdzību.

22.

TIMB tostarp argumentēja TAR, ka tās gadījumā, konvertējot līdzšinējās analogās frekvences uz jaunām digitālām frekvencēm, esot ticis piemērots mazāk izdevīgs konvertācijas koeficients nekā Rai un Mediaset gadījumā: proti, kamēr TIMB par divām analogām frekvencēm esot saņēmusi vienu multipleksu, kas atbilstot konvertācijas koeficientam 50 %, Rai un Mediaset par attiecīgi trim analogiem televīzijas raidītājiem esot piešķirti attiecīgi divi multipleksi, kas atbilstot izdevīgākam konvertācijas koeficientam 66,67 %. TIMB arī iebilda, ka konvertācija uz digitālajām frekvencēm Rai un Mediaset gadījumā esot notikusi, ņemot vērā analogos televīzijas raidītājus, kurus līdz šim abi pēdējie minētie tīklu operatori esot pārvaldījuši, neievērojot likumā noteiktos koncentrācijas robežlielumus, un tāpēc nelikumīgi.

23.

Pēc tam, kad tās prasība pirmajā instancē netika apmierināta ( 18 ), TIMB turpināja īstenot savas tiesību aizsardzības intereses apelācijas instancē Consiglio di Stato ( 19 ), iesniedzējtiesā. Kamēr Consiglio di Stato norisinājās šī apelācijas sūdzības tiesvedība, notika TIMB un Rete A, kurai jau piederēja divi multipleksi, apvienošanās. Jaunajam uzņēmumam ar nosaukumu Persidera, kas radās apvienošanās rezultātā, kopš tā brīža ir kopumā pieci multipleksi, kas Itālijā – kā jau minēts – atbilst likumā noteiktajam maksimālajam skaitam attiecībā uz katru tīklu operatoru.

24.

Consiglio di Stato ar 2015. gada 2. jūlija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 24. februārī, ir apturējusi tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu iesniegusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Tiesvedībā Tiesā ar procesuālajiem rakstiem piedalījās Persidera, Rai un Reti televisive italiane (RTI) ( 20 ), Itālijas un Slovēnijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Izņemot Slovēniju, tie paši lietas dalībnieki bija pārstāvēti arī 2017. gada 2. februāra tiesas sēdē, kas notika uzreiz pēc tiesas sēdes lietā C‑560/15.

26.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 94. pantu ( 21 ) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu papildus prejudiciālā jautājuma formulējumam ir ietverama arī vajadzīgā informācija par pamatlietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tāpat iesniedzējtiesai ir jāsniedz izklāsts, kāda ir saikne starp interpretējamajām Savienības tiesību normām un pamatlietu, kā arī jānorāda iemesli, kas likuši tai šaubīties par attiecīgo tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību. Saskaņā ar judikatūru informācijai par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir īpaša nozīme tiesvedībās konkurences tiesību jomā ( 22 ).

27.

Kā pareizi uzsver RTI un Itālijas valdība, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā gadījumā nav ietverti nekādi paskaidrojumi par to, ciktāl LESD 56., 101., 102. un 106. pantā ietvertajām primāro tiesību normām būtu nozīme pamatlietas atrisināšanā.

28.

It īpaši saistībā ar LESD 56. pantu ir jānorāda, ka visi pamatlietas elementi ir lokalizēti vienā dalībvalstī un ka iesniedzējtiesa šajā gadījumā – pretēji kā kādreiz lietā Centro Europa 7 – nevēlas balstīties uz Itālijas konstitūcijā ietverto valsts pilsoņu diskriminācijas aizliegumu ( 23 ). Tāpēc nav konstatējams, ciktāl Tiesa ar lūgto LESD 56. panta interpretāciju var palīdzēt atrisināt pamatlietu.

29.

Saistībā ar LESD 101., 102. un 106. panta konkurences tiesību normām pietiek norādīt, ka tās attiecas uz uzņēmumu rīcību, turpretim šajā lietā runa ir par valsts iestāžu rīcību, piešķirot televīzijas frekvences. Atbilstoši LESD 102. panta pirmajai daļai, lasot to kopā ar LESD 106. panta 1. punktu, dalībvalstīm gan ir aizliegts radīt situāciju, kurā konkrētiem uzņēmumiem – šajā gadījumā Rai un Mediaset – tiek atvieglots ļaunprātīgi izmantot to šķietamo kolektīvo dominējošo stāvokli tirgū ( 24 ). Tomēr būtu pārspīlēti tikai, iespējams, kļūdainas Itālijas iestāžu rīcības dēļ, piešķirot digitālās televīzijas frekvences, uzskatīt, ka ir iespējama vai pat neizbēgama Rai un Mediaset pret konkurenci vērsta rīcība.

30.

Ja iesniedzējtiesa vēlas tikai aplūkot konkurenci vispārīgi, Tiesa to pietiekami var analizēt saistībā ar argumentāciju par trim Direktīvām 2002/20, 2002/21 un 2002/77; šajā ziņā nav īpaši jāanalizē LESD 101., 102. un 106. pants.

31.

Līdz ar to prejudiciālie jautājumi ir jāatzīst par nepieņemamiem tiktāl, ciktāl to mērķis ir LESD 56., 101., 102. un 106. panta interpretācija.

32.

Itālijas valdība arī uzskata, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nozīmes lēmuma pieņemšanā, jo Persidera tik un tā esot ieguvusi maksimāli sasniedzamo skaitu, proti, piecus multipleksus ar apraides frekvencēm digitālajā televīzijā.

33.

Ir tiesa, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par nepieņemamu, ja ir skaidrs, ka strīds pamatlietā ir ticis atrisināts ( 25 ). Taču šajā lietā nav konstatējamas pietiekamas norādes par šādu atrisinājumu, un tas nepavisam nav acīmredzams. Tieši pretēji, no lietas materiāliem izriet, ka Persidera valsts administratīvajās tiesās lūdz ne tikai piešķirt papildu digitālo multipleksu, bet arī atlīdzināt zaudējumus. Tā kā nav izslēgts, ka uzņēmumam var tikt atzītas tiesības uz zaudējumu atlīdzību par Itālijas iestāžu prettiesisku rīcību pagātnē, šajā ziņā uz prejudiciālajiem jautājumiem turpina attiekties atbilstības pieņēmums ( 26 ).

34.

Ņemot vērā minēto, Itālijas valdības iebildums par strīda atrisinājumu ir jānoraida.

35.

Visbeidzot, atliek noskaidrot, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, iespējams, ir jāatzīst par nepieņemamu tādēļ, ka tajā netiek pietiekami paskaidrota Persidera apgalvotā divu tās konkurentu televīzijas raidītāju pārvaldīšanas nelikumība. Šī nelikumība ir pieņēmums, uz kuru ir pamatots viss lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: gan pirmais, gan otrais prejudiciālais jautājums ir tieši saistīti ar to.

36.

Ir jāatzīst, ka Consiglio di Stato lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā ziņā nav piemērs skaidrības un precizitātes ziņā. Būtu bijis vēlams, lai lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu konkrētāk un strukturētāk būtu norādīts, kas tieši liecina par apgalvoto nelikumību un kā tā izpaužas. Taču šajā ziņā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverta tikai niecīga informācija par pamatlietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

37.

Tomēr es uzskatu, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu – neraugoties uz tā neapstrīdamajiem trūkumiem – pietiekami skaidri izriet, kāda veida nelikumība ir domāta. Šajā gadījumā, kā jau tas izriet no abu prejudiciālo jautājumu formulējuma, runa ir par apgalvotu “valsts tiesību normās paredzēto noteikumu koncentrācijas ierobežošanai pārkāpumu” un par to, ka minētie televīzijas raidītāji “ir tiek pārvaldīti bez koncesijas”.

38.

Turklāt, kā tas izriet no lietas materiāliem, abu šķietami prettiesiski pārvaldīto televīzijas raidītāju gadījumā runa ir, pirmkārt, par valsts televīzijas sabiedrības kanālu “RAI 3” un, otrkārt, par privātās Mediaset grupas kanālu “Rete 4”. Būtībā Persidera argumentē, ka saistībā ar pāreju no analogās uz digitālo televīziju, ņemot vērā abus attiecīgos kanālus, Rai un Mediaset nepamatoti esot tikusi radīta labvēlīgāka situācija salīdzinājumā ar to mazākajiem konkurentiem. Rai un Mediaset šādā veidā esot saņēmušas vairāk digitālo frekvenču multipleksu formā, nekā tām patiesībā esot pienācies

39.

Tāpēc Tiesas rīcībā šajā ziņā ir pietiekama informācija, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem. Par to it īpaši liecina arī viedokļi, kurus šajā lietā Tiesā ir snieguši vairāki lietas dalībnieki ( 27 ).

40.

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, raugoties no apgalvotās divu televīzijas raidītāju nelikumības viedokļa, ir jāatzīst par pieņemamu.

41.

Minēto nemaina arī apstāklis, ka vairāki lietas dalībnieki – proti, Rai, RTI un Itālijas valdība – uzsver, ka saistībā ar “RAI 3” un “Rete 4” patiesībā nav konstatējama nelikumība. Tas tādēļ, ka no pastāvīgās judikatūras ( 28 ) izriet, ka Tiesai saistībā ar pamatlietā būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir jāņem vērā tikai iesniedzējtiesas sniegtā informācija, kuras pareizību tā nepārbauda ( 29 ), arī ja konkrēti lietas dalībnieki – šajā gadījumā Rai, RTI un Itālija – to apšauba.

42.

Tāpēc rezumējot lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz LESD 56., 101., 102. un 106. pantu. Turpretim pārējā daļā tas ir jāatzīst par pieņemamu.

43.

Gan pamatlietas faktus, gan piemērojamās tiesības raksturo ļoti liela sarežģītības pakāpe. Diemžēl nedz iesniedzējtiesas, nedz lietas dalībnieku argumentācija nepalīdzēja ieviest skaidrību. Drīzāk tā tikai nevajadzīgi sarežģīja lietu un lika novērst uzmanību no būtiskā.

44.

Šī tiesvedība, kā jau minēts, ir jāaplūko, ņemot vērā pāreju no analogās uz digitālo televīziju Itālijā, un tā no juridiskā viedokļa ilustrē šīs pārejas posmu: tā ir tikai par to digitālo apraides frekvenču skaita noteikšanu, kuras bija jāpiešķir jau pirms tam analogajā televīzijas tirgū aktīvajiem tīklu operatoriem. Cik lielā mērā, aprēķinot šīs piešķiramās digitālās frekvences, drīkstēja ņemt vērā to analogo televīzijas programmu skaitu, kuras līdz tam brīdim pārraidīja attiecīgie uzņēmumi? Vai aprēķinā drīkstēja ņemt vērā šķietami nelikumīgi pārvaldītos analogos televīzijas kanālus (pirmais prejudiciālais jautājums) un vai, pamatojoties uz šo aprēķinu, no aritmētiskā viedokļa varēja tikt iegūti atšķirīgi konvertācijas koeficienti attiecībā uz katru tīklu operatoru (otrais prejudiciālais jautājums)?

45.

Manā ieskatā abi Consiglio di Stato uzdotie jautājumi ir tik cieši saistīti viens ar otru, ka ir vēlams tos analizēt kopā.

46.

Izšķiroša nozīme, atbildot uz abiem jautājumiem, ir galvenokārt vairākām jauno kopējo reglamentējošo noteikumu sekundārajām tiesību normām, proti, Direktīvas 2002/21 8. un 9. pantam, Direktīvas 2002/20 3., 5. un 7. pantam, kā arī Direktīvas 2002/77 2. un 4. pantam. No visām šīm tiesību normām kopumā izriet, ka dalībvalstīm, piešķirot frekvences, ir zināma rīcības brīvība, taču tām tā ir jāizmanto, ņemot vērā tādus Savienības tiesību vispārējos principus kā nediskriminācija, pārskatāmība un samērīgums, un turklāt tām ir arī jānodrošina efektīva frekvenču pārvaldība un izmantošana, kā arī pietiekami jāņem vērā konkurence un plašsaziņas līdzekļu plurālisms.

47.

Minētās tiesību normas un principi ir jāņem vērā, ne tikai pirmo reizi piešķirot frekvences, bet arī piešķirot frekvences katru nākamo reizi – tātad, piemēram, saistībā ar šajā gadījumā aplūkojamo pāreju no analogajām uz digitālajām frekvencēm ( 30 ). Tas tādēļ, ka, pirmkārt, jaunie kopējie reglamentējošie noteikumi ir piemērojami visām darbībām, kuru rezultātā tiek piešķirtas frekvences ( 31 ); pretējā gadījumā nevarētu tikt sasniegts Savienības tiesībās izvirzītais mērķis pastāvīgi radīt situāciju, kas atbilst jauno kopējo reglamentējošo noteikumu prasībām. Otrkārt, īpaši pārejas uz jauno digitālās televīzijas tehnoloģiju dēļ patiesībā pirmo reizi tika piešķirts šis jaunais apraides frekvenču veids.

48.

Šajā lietā bija skaidrs un saprotams, atbilstoši kādai metodei Itālijā līdz šim izmantotās analogās televīzijas frekvences tika konvertētas uz digitālajām frekvencēm. Attiecīgi problēma nav tik daudz saskatāma tajā, ka, piemēram, konvertācijas process ir bijis nepārskatāms. Drīzāk Persidera uzskata, ka, pamatojoties uz Itālijas valsts iestāžu izmantoto konvertācijas metodi, tai ir radīta nelabvēlīgāka situācija nekā tās lielākajiem konkurentiem – proti, Rai un Mediaset. Tātad galu galā strīds ir par vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas principu ( 32 ), kuru piemērojot, protams, būtiska nozīme ir arī citiem principiem, uz kuriem balstīti jaunie kopējie reglamentējošie noteikumi, kā arī samērīguma apsvērumiem.

49.

Kā visi Savienības tiesību vispārējie principi, gan vienlīdzīgas attieksmes, gan samērīguma princips dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot Savienības tiesības ( 33 ). Dalībvalstis nedrīkst pamatoties uz tādu piemērojamo direktīvu interpretāciju, kas būtu konfliktā ar Savienības tiesību vispārējiem principiem ( 34 ). Turklāt jaunie kopējie reglamentējošie noteikumi no savas puses sekundāro tiesību līmenī liek atcerēties šo primārajās tiesībās noteikto pienākumu un to precizē it īpaši Direktīvas 2002/21 8. panta 1. punktā, 9. panta 1. punkta otrajā teikumā un preambulas 19. apsvērumā, kā arī Direktīvas 2002/20 5. panta 2. punkta otrajā daļā un 7. panta 3. punktā un, visbeidzot, Direktīvas 2002/77 2. panta 4. punktā un 4. panta 2. punktā ( 35 ).

50.

Savienības tiesībās noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ietverts arī Pamattiesību Hartas 20. un 21. pantā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosaka, ka līdzīgas situācijas nedrīkst risināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota ( 36 ).

51.

Faktu līdzība tostarp ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgā pasākuma mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis pasākums ( 37 ).

52.

Tāpēc šajā lietā Rai, Mediaset un Persidera situācija ir jāpārbauda, ņemot vērā to astoņu multipleksu piešķiršanu, kas bija jāpiešķir pirmajā digitālo televīzijas frekvenču grupā ( 38 ). Šo frekvenču mērķis, kā jau minēts, bija nodrošināt televīzijas piedāvājuma turpinātību, un tās bija jāpiešķir tikai tīklu operatoriem, kuru piedāvājumā jau pirms tam bija analogi televīzijas raidītāji.

53.

It īpaši attiecībā uz šo astoņu multipleksu piešķiršanu un tās mērķiem Rai, Mediaset un Persidera, ciktāl konstatējams, atradās pilnīgi vienādā situācijā: proti, visi trīs uzņēmumi jau līdz tam brīdim Itālijā bija pārvaldījuši analogus televīzijas raidītājus. Tāpēc katrs no šiem uzņēmumiem saskaņā ar Itālijai izstrādāto frekvenču piešķiršanas plānu varēja pieprasīt digitālo frekvenču piešķiršanu no pirmās astoņu multipleksu grupas, kurām bija jādod uzņēmumam iespēja saglabāt tā attiecīgo televīzijas programmu.

54.

Protams, ka šajā ziņā, vērtējot formāli, pret Rai, Mediaset un Persidera netika īstenota nevienlīdzīga attieksme. Tieši pretēji, visiem līdzšinējiem analogo televīzijas raidītāju operatoriem Itālijā tika piemērota viena un tā pati konvertācijas metode. Atbilstoši tai visi tīklu operatori, kuri līdz tam jau bija piedāvājuši analogo televīziju, saņēma vismaz vienu multipleksu, un tie no viņiem, kuriem līdz tam piederēja vairāki analogie televīzijas raidītāji, saņēma attiecīgi par vienu digitālo multipleksu mazāk, nekā tas patiesībā būtu atbildis to analogo raidītāju skaitam.

55.

Taču vienlīdzīgas attieksmes princips neattiecas tikai uz formālu (tiešu) nevienlīdzīgu attieksmi, bet gan arī uz materiālu (netiešu) nevienlīdzīgu attieksmi, kuras gadījumā šķietami neitrāla kritērija piemērošana patiesībā rada īpaši nelabvēlīgu situāciju konkrētai personai vai konkrētai personu grupai ( 39 ).

56.

Šajā gadījumā minētā konvertācijas metode bija īpaši neizdevīga Persidera (kādreizējā TIMB), kuras programmā atšķirībā no abiem lielajiem tīklu operatoriem Rai un Mediaset līdz tam bija nevis trīs, bet gan divi analogās televīzijas raidītāji. Proti, kamēr attiecībā uz Rai un Mediaset konvertācijas koeficients bija attiecīgi 66,67 % (par attiecīgi trim analogiem televīzijas raidītājiem tiem tika piešķirti attiecīgi divi digitālie multipleksi), konvertācijas koeficients Persidera – kādreizējās TIMB – gadījumā bija tikai 50 % (par tās diviem analogajiem televīzijas raidītājiem TIMB tika piešķirts viens digitālais multiplekss).

57.

Tāpēc Itālijas izmantotā metode esošo analogo apraides frekvenču konvertācijai uz jaunām digitālām apraides frekvencēm gan ne attiecībā uz konvertācijas metodi, bet uz sasniegto konvertācijas rezultātu radīja acīmredzami nevienlīdzīgu attieksmi pret Persidera salīdzinājumā ar tās abiem lielākiem konkurentiem Rai un Mediaset.

58.

Jaunie kopējie reglamentējošie noteikumi expressis verbis pieļauj, ka valsts iestādes frekvenču piešķiršanas un izmantošanas ietvaros veic pasākumus, kuru mērķis ir saistīts ar vispārējām interesēm (skat. it īpaši Direktīvas 2002/21 9. panta 1. punkta otro daļu un 4. punkta otro daļu, kā arī Direktīvas 2002/20 5. panta 1. punkta otrā teikuma pēdējo ievilkumu un 2. punkta otro daļu) ( 40 ).

59.

Tiesvedībā Tiesā būtībā tika norādīts uz diviem aprakstītās nevienlīdzīgās attieksmes pamatiem: pirmkārt, Itālijas valsts esot vēlējusies nodrošināt televīzijas piedāvājuma turpinātību ( 41 ). Otrkārt, esot bijis neiespējami katram tīklu operatoram nodrošināt precīzi identisku konvertācijas koeficientu, jo, ņemot vērā frekvenču nedalāmību, nevienam uzņēmumam nevarēja tikt piešķirtas multipleksu daļas. Turpinājumā es abus mērķus analizēšu īpaši, un es pārbaudīšu šo mērķu sasniegšanai veikto pasākumu samērīgumu.

60.

Samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, nozīmē, ka veiktie pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem ( 42 ).

61.

Daudz elegantāk, bet satura ziņā pilnīgi identiski, piemēram, Francijas tiesas pastāvīgajā judikatūrā norāda, ka pasākumam ir jābūt “piemērotam un nepieciešamam izvirzītā mērķa sasniegšanai, kā arī samērīgam ar to” ( 43 ). Līdzīgi kodolīga ir Vācijas judikatūrā izveidotā formula, kas pieprasa, lai pamattiesību ierobežojumam “būtu likumīgs mērķis un lai tas kā līdzeklis būtu piemērots, nepieciešams un atbilstošs šī mērķa sasniegšanai” ( 44 ).

62.

Tā kā šajā lietā ar plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu ir skarta viena no pamatvērtībām dzīvei demokrātiskā sabiedrībā (skat. arī Pamattiesību hartas 11. panta 2. punktu), pārbaudot samērīgumu, ir jāpiemēro stingrāki kritēriji ( 45 ). Tādēļ nevienlīdzīga attieksme ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir nepieciešama, lai saskaņotā un sistemātiskā veidā sasniegtu vispārējo interešu mērķus.

63.

Vispirms attiecībā uz televīzijas piedāvājuma turpinātības nodrošināšanu ir jānorāda, ka runa ir par likumīgu interesi, uz kuru valsts iestādes var balstīties, izveidojot to frekvenču piešķiršanas plānu.

64.

Minētās turpinātības mērķis it īpaši ir patērētāju aizsardzība, kas tostarp ir minēta svarīgā vietā Direktīvas 2002/21 preambulas sestajā apsvērumā un turklāt atspoguļojas prasībā “palielināt labumu lietotājiem” (Direktīvas 2002/20 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Šādā veidā patērētājiem tiek atvieglota viņu pamattiesību uz informācijas brīvību (Pamattiesību hartas 11. panta 1. punkta otrais teikums) īstenošana, kā arī to kulturālo vajadzību apmierināšana, ja tiem, neraugoties uz pāreju no analogās uz digitālo televīziju, joprojām ir pieejami to ierastie televīzijas raidītāji.

65.

Šī televīzijas piedāvājuma turpinātība kopumā var tikt veicināta, ja kompetentās valsts iestādes vienu digitālo multipleksu grupu rezervē tīklu operatoriem, kuru piedāvājumā jau līdz šim ir bijuši analogi televīzijas raidītāji, un katram no viņiem dod cerības, ka tas saņems pietiekamu skaitu digitālo frekvenču, lai saglabātu savu līdzšinējo analogo piedāvājumu digitālā formā.

66.

Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā ( 46 ).

67.

Ja pamatlietā, pamatojoties uz iesniedzējtiesas – attiecīgajā gadījumā vēl veicamajiem – konstatējumiem izrādītos, ka Rai un Mediaset, piešķirot tām attiecīgi trīs multipleksus, ir piešķirts pārāk daudz multipleksu, jo tās ir saņēmušas vairāk digitālo frekvenču, nekā tas būtu bijis nepieciešams to līdzšinējo analogo televīzijas raidītāju saglabāšanai ( 47 ), turpretim Persidera ir saņēmusi mazāk digitālo frekvenču, nekā nepieciešams, vai katrā ziņā pret to nav izrādīta tāda pati labvēlība, Itālijas iestāžu piemērotā konvertācijas metode nebūtu saskaņota un tā neizturētu samērīguma pārbaudi.

68.

Turklāt, piešķirot abiem tirgus līderiem RAI un Mediaset pārāk daudz multipleksu, tas būtu pretrunā konkurences pamatdomai. Proti, jauno kopējo reglamentējošo noteikumu pamatmērķis ir konkurences veicināšana (skat. it īpaši Direktīvas 2002/20 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2002/21 8. panta 2. punktu) ( 48 ) un konkurences traucēšanas novēršana elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nozarē (skat. it īpaši Direktīvas 2002/20 5. panta 6. punktu un Direktīvas 2002/21 8. panta 2. punkta b) apakšpunktu), kā arī centieni veicināt plašsaziņu līdzekļu plurālismu (šajā ziņā skat. Direktīvas 2002/21 8. panta 1. punkta trešo daļu, kā arī 9. panta 4. punkta otrās daļas d) apakšpunktu un preambulas 6. apsvērumu un turklāt arī Pamattiesību hartas 11. panta 2. punktu). Konkurence un plašsaziņas līdzekļu plurālisms pilnīgi konkrēti atspoguļojas Savienības tiesībās garantētajā brīvībā nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus (Direktīvas 2002/20 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2002/77 2. panta 2. punkts). Šajā ziņā valsts iestādēm expressis verbis ir noteikts pienākums nodrošināt to, ka radiofrekvenču izmantošanas tiesību uzkrāšanas rezultātā netiek traucēta konkurence (Direktīvas 2002/20 5. panta 6. punkta otrais teikums), un tās var paredzēt noteikumus, lai novērstu spektra izmantošanas tiesību uzkrāšanu (Direktīvas 2002/21 9. panta 7. punkts).

69.

Taču, ja abiem vislielākajiem Itālijas televīzijas tirgū aktīvajiem uzņēmumiem – Rai un Mediaset – tiek piešķirts vairāk digitālo multipleksu, nekā tas būtu nepieciešams to līdzšinējās televīzijas programmas saglabāšanai, šāda pārāk daudz multipleksu piešķiršana ir piemērota, lai abi tirgus līderi uzkrātu frekvences un vēl vairāk nostiprinātu to jau tik un tā nozīmīgo konkurences pozīciju attiecībā pret to mazākajiem konkurentiem ( 49 ), kas tendenciāli ierobežo patērētāju izvēles iespējas un galu galā arī vājina plašsaziņas līdzekļu plurālismu.

70.

Konkurence tiktu pārkāpta īpaši būtiski, ja apstiprinātos Consiglio di Stato lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu expressis verbis izdarītais pieņēmums, atbilstoši kuram, konvertējot analogās televīzijas frekvences uz digitālajām, par labu RAI un Mediaset tika ņemti vērā arī divi nelikumīgi pārvaldīti televīzijas raidītāji – “RAI 3” un “Rete 4” ( 50 ). Tas tādēļ, ka šādā gadījumā RAI un Mediaset kā abi Itālijas tirgus līderi savu īpaši izdevīgo konvertācijas koeficientu 66,67 % (attiecīgi divi digitālie multipleksi par attiecīgi trim analogajiem televīzijas raidītājiem) galu galā būtu ieguvuši prettiesiskas rīcības rezultātā. Taču šāds pārsvars, kas galu galā balstītos tikai uz prettiesiska stāvokļa saglabāšanu, būtu jāuzskata par neatbilstošu konkurences noteikumiem.

71.

Gan, iespējams, pārāk daudzu digitālo frekvenču piešķiršana Rai un Mediaset, gan nelikumīgi pārvaldīto televīzijas raidītāju iespējamā ņemšana vērā, konvertējot analogās frekvences uz digitālajām, būtu pilnīgi pretrunā Savienības likumdevēja izvirzītajam mērķim veicināt konkurenci elektronisko komunikāciju nozarē un stiprināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu.

72.

Ņemot vērā minēto, televīzijas programmas turpinātības nodrošināšana nevarētu tikt izmantota, lai attaisnotu nevienlīdzīgu attieksmi pret Rai un Mediaset, no vienas puses, un, Persidera, no otras puses.

73.

Pēc tam attiecībā uz frekvenču nedalāmību ir jānorāda, ka runa ir par objektīvu ierobežojumu, kas atbilstoši tā jēgai tāpat varēja tikt ņemts vērā un kas bija jāņem vērā, pārveidojot analogo apraides frekvenču sistēmu par jauno digitālo frekvenču sistēmu. Galu galā izvairīšanās no frekvenču daļu piešķiršanas ir efektīvas televīzijas frekvenču pārvaldības un izmantošanas aspekts, kuru dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2002/21 8. panta 2. punkta d) apakšpunktam, 9. panta 1. punktam un 4. punkta otrās daļas c) apakšpunktam, kā arī Direktīvas 2002/20 5. panta 2. punkta pirmajai daļai, 5. punktam un 6. punkta pirmajam teikumam ir jācenšas sasniegt un nodrošināt.

74.

Bez šaubām, ka attiecīgi trešā digitālā multipleksa piešķiršana Rai un Mediaset bija piemērota, lai astoņus pieejamos pirmās grupas multipleksus, saglabājot to nedalāmību un neradot frekvenču daļas, sadalītu visiem tīklu operatoriem, kuriem bija tiesības uz tiem.

75.

Taču minētā attiecīgi trešā digitālā multipleksa piešķiršana Rai un Mediaset nebija vienīgā iespēja saglabāt frekvenču nedalāmību. Drīzāk šo interesi varēja ņemt vērā, arī rīkojoties citādi, lai būtu mazāk negatīvas sekas attiecībā uz konkurenci.

76.

It īpaši Itālijas iestādes varēja iespējamus pāri palikušus pirmās grupas multipleksus ( 51 ) saskaņā ar objektīviem kritērijiem piešķirt tam vai tiem tīklu operatoriem, kuri šīs frekvences konkurences stiprināšanas un līdzšinējo analogo televīzijas programmu saglabāšanas izpratnē varēja izmantot vislabāk. Nekādā ziņā nav noteikti zināms, ka tie būtu bijuši abi tirgus līderi RAI un Mediaset.

77.

Alternatīvi, Itālijas iestādes vajadzības gadījumā – un ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa izdara papildu konstatējumus – pāri palikušos pirmās grupas multipleksus varēja piešķirt vairākiem tīklu operatoriem kopīgai lietošanai ar nosacījumu, ka jebkurš no šiem tīklu operatoriem konkrētās, iepriekš noteiktās nedēļas dienās vai konkrētos, iepriekš noteiktos dienas laikos varētu izmantot tajā ietvertās digitālās frekvences savu televīzijas programmu pārraidīšanai.

78.

Ņemot vērā lietas dalībnieku vienprātīgo argumentāciju, atbilstoši kurai katrs digitālais multiplekss ļauj pārraidīt vairākas televīzijas programmas, iesniedzējtiesai būs arī jāpārbauda, vai nevarētu pastāvēt iespēja atšķirīgu pakalpojumu sniedzēju vairākām televīzijas programmām izmantot vienu un to pašu multipleksu.

79.

Katrā ziņā ir jāsecina, ka frekvenču nedalāmības nodrošināšana nevar attaisnot nevienlīdzīgu attieksmi, par ko ir strīds šajā lietā, pret Rai un Mediaset, no vienas puses, un Persidera, no otras puses.

80.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto argumentāciju, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2002/21 8. un 9. pantam, Direktīvas 2002/20 3., 5. un 7. pantam, kā arī Direktīvas 2002/77 2. un 4. pantam ir pretrunā digitālo televīzijas frekvenču piešķiršanas metode, kuras rezultātā abi tirgus līderi salīdzinājumā ar to līdzšinējo analogo televīzijas raidītāju skaitu iegūst vairāk digitālo frekvenču nekā to mazākie konkurenti, ja vien šāda rīcība netiek attaisnota ar likumīgu vispārējo interešu mērķi.

Pie šiem likumīgajiem mērķiem pieder televīzijas programmas turpinātības nodrošināšana un televīzijas frekvenču nedalāmības saglabāšana. Taču uz šiem mērķiem balstīta nevienlīdzīga attieksme pret tīklu operatoriem nevar būt plašāka par to, kas, ņemot vērā trīs direktīvu pamatā esošo konkurences pamatdomu un plašsaziņas līdzekļu plurālismu, ir nepieciešams, lai saskaņotā un sistemātiskā veidā sasniegtu minētos mērķus.

Konkurence tiktu pārkāpta īpaši būtiskā veidā, ja, piemērojot valsts metodi digitālo televīzijas frekvenču piešķiršanai, abi tirgus līderi, ņemot vērā līdz šim nelikumīgi pārvaldītos analogos televīzijas raidītājus, saņemtu vairāk digitālo frekvenču nekā to mazākie konkurenti.