I – Ievads

II – Tiesvedības priekšvēsture

III – Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV – Tiesvedība Tiesā

V – Par apelācijas sūdzības pieņemamību

A – Lietas dalībnieku argumenti

B – Vērtējums

VI – Par apelācijas sūdzības būtību

A – Galvenokārt

1) Par apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu saistībā ar liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahārai

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vērtējums

i) Rietumsahāras statuss, kāds tas ir noteikts saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantu, un tā sekas

ii) Marokas Karalistes suverēnās varas pār Rietumsahāru atzīšanas neesamība no Savienības un tās dalībvalstu puses

iii) Kā ir ar de facto piemērošanu Rietumsahāras teritorijai, kas veidojot “turpmāku piemērošanas praksi”?

iv) Nolīgumu relatīvā iedarbība (pacta tertiis nec nocent nec prosunt)

B – Pakārtoti

1) Par pirmo pamatu saistībā ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Front Polisario procesuālo rīcībspēju Savienības tiesās

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vērtējums

2) Par otro pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Front Polisario “locus standi”

a) Par pirmo daļu, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma būtību

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Vērtējums

b) Par otro daļu attiecībā uz Front Polisario tiešu skārumu

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Vērtējums

– Par to, vai neprivileģētie prasītāji var būt “tieši skarti” ar Padomes lēmumu par starptautisku nolīgumu slēgšanu

– Par tieša skāruma un tiešas iedarbības jēdzieniem

c) Par trešo daļu saistībā ar Front Polisario individuālu skārumu

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Vērtējums

C – Vēl pakārtotāk

1) Par trešo pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Vispārējās tiesas īstenoto kontroli pār rīcības brīvību, kāda Padomei ir ārējo ekonomisko attiecību jomā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vērtējums

2) Par ceturto pamatu saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi prasījuma robežas

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vērtējums

3) Par piekto pamatu – kļūdām tiesību piemērošanā, kas attiecas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa piemērošanu

a) Par pirmo daļu saistībā ar pienākumu vērtēt jautājumu par pamattiesību ievērošanu

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Vērtējums

– Par to, vai ir pieņemams Front Polisario prasības pieteikuma par tiesību akta atcelšanu pamats saistībā ar pamattiesību pārkāpumu

– Par iebildumu par Pamattiesību hartas kļūdainu interpretāciju un piemērošanu

b) Par otro daļu saistībā ar pienākumu vērtēt jautājumu par liberalizācijas nolīguma atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantam un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principam

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Vērtējums

4) Par sesto pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanas apjomu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vērtējums

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

A – Galvenokārt un pakārtoti

B – Vēl pakārtotāk

VIII – Secinājumi

1.

Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Padome lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 10. decembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā daļēji atcēla Padomes 2012. gada 8. marta Lēmumu 2012/497/ES par Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīguma noslēgšanu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses ( 2 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), “ciktāl ar šo lēmumu ir apstiprināta minētā nolīguma piemērošana Rietumsahārai”.

2.

Šī lieta ir ļoti nozīmīga, jo tā rada vairākus sarežģītus jautājumus. Pirmkārt, Tiesai būs iespēja precizēt, vai tādai organizācijai kā Front populaire pour la libération de la saguia‑el‑hamra et du rio de oro [Sakijas el Hamras un Vādī ed Dehabas atbrīvošanas tautas fronte] (Front Polisario) ir procesuālā rīcībspēja, interese un locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Šajā kontekstā Tiesai būs jārisina jautājums par to, vai Rietumsahārai teritoriāli ir piemērojams Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, kas parakstīts Briselē 1996. gada 26. februārī un minēto Kopienu vārdā apstiprināts ar 2000. gada 24. janvāra Padomes un Komisijas Lēmumu 2000/204/EK, EOTK ( 3 ) (turpmāk tekstā – “asociācijas nolīgums”), un Eiropas Savienības un Marokas Karalistes Nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, kas parakstīts Briselē 2010. gada 13. decembrī ( 4 ) (turpmāk tekstā – “liberalizācijas nolīgums”).

3.

Otrkārt, Tiesai varētu būt jāprecizē tas, cik apjomīgu tiesas kontroli var veikt Savienības tiesas tādās jomās kā ārējās ekonomiskās attiecības, kurās Padomei ir plaša rīcības brīvība, kā arī jāpieņem nostāja saistībā ar apstākļiem, kas Padomei būtu jāņem vērā, pirms tā apstiprina ar trešo valsti noslēgtu starptautisku nolīgumu. Šajā kontekstā Tiesai ir jārisina sarežģīti starptautisko publisko tiesību jautājumi saistībā ar Rietumsahāras statusu un tās tautas tiesībām uz pašnoteikšanos.

4.

Tāpat nevar neņemt vērā nozīmi, kāda šai lietai ir attiecībā uz starptautisko kopienu un marokāņu un citu personu ieguldījumu Rietumsahārā nākotni. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretārs Bans Kimuns [Ban Ki‑moon] uz to ir norādījis sava 2016. gada 19. aprīļa ziņojuma par situāciju Rietumsahārā ( 5 ) iedaļā “Cilvēktiesības”.

5.

Atbilstīgi tās statūtu 1. pantam Front Polisario“ir nacionālā atbrīvošanas kustība – Rietumsahāras iedzīvotāju ilgas pretošanās dažādajiem ārvalstu okupācijas veidiem rezultāts”, kas dibināta 1973. gada 10. maijā.

6.

Vēsturiskais un starptautiskais konteksts, kurā ir radusies un vēlāk attīstījusies Rietumsahāras situācija, ir aprakstīts pārsūdzētā sprieduma 1.–16. punktā.

7.

Kā izriet no šiem punktiem, Rietumsahāra ir teritorija Āfrikas ziemeļrietumos, kuru XIX gadsimtā kolonizēja Spānijas Karaliste, un vēlāk tā kļuva par Spānijas provinci, un pēc tam saskaņā ar ANO Statūtu 73. pantu to iekļāva teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, sarakstā, kurā tā atrodas arī šobrīd ( 6 ).

8.

1966. gada 20. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Rezolūciju 2229 (XXI) par Ifni un Spānijas Sahāras jautājumu, no jauna apstiprinot “Spānijas Sahāras [..] tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos”. Tā lūdza Spānijas Karalisti kā pārvaldītāju valsti “cik vien ātri iespējams un saskaņā ar Spānijas Sahāras pirmiedzīvotāju vēlmēm, apspriežoties ar Marokas un Mauritānijas valdībām, kā arī ar jebkuru citu ieinteresēto pusi, izstrādāt referenduma, kuru varētu rīkot ANO paspārnē, organizēšanas kārtību, lai ļautu teritorijas pirmiedzīvotājiem brīvi izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos”.

9.

Spānijas Karaliste 1974. gada 20. augustā informēja ANO par to, ka tā piedāvā ANO paspārnē organizēt Rietumsahārā referendumu.

10.

Starptautiskā Tiesa 1975. gada 16. oktobrī sniedza konsultatīvo atzinumu, ko tai šajā ziņā lūdza ANO Ģenerālā asambleja, par Rietumsahāru (ST Krājums 1975, 12. lpp.), kura 162. punktā tā secināja šādi:

11.

1975. gada 14. novembrī Spānijas Karaliste, Marokas Karaliste un Mauritānijas Islāma Republika parakstīja deklarāciju, paredzot Spānijas Karalistes kā Rietumsahāras pārvaldītājas valsts pilnvaru un atbildības nodošanu trīspusējai pagaidu administrācijai.

12.

1975. gada rudenī situācija Rietumsahārā pasliktinājās. Savā runā, ko iepriekš minētā Starptautiskās Tiesas atzinuma paziņošanas dienā teica Marokas karalis Hasans II, uzskatot, ka “visa pasaule” ir atzinusi, ka Rietumsahāra pieder Marokas Karalistei un ka marokāņiem neatliek nekas cits kā vien “okupēt [viņu] teritoriju”, viņš aicināja organizēt “miera gājienu” uz Rietumsahāru, kas pulcēja 350000 cilvēku.

13.

ANO Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) vērsās pie iesaistītajām un ieinteresētajām pusēm, aicinot tās parādīt savaldību un atturību. Tā pauda bažas par smago situāciju reģionā arī trīs rezolūcijās par Rietumsahāru, proti, Rezolūcijās 377 (1975), 379 (1975) un 380 (1975). Pēdējā no šīm rezolūcijām tā pauda nožēlu par Marokas karaļa paziņotā gājiena organizēšanu un pieprasīja Marokas Karalistei nekavējoties atsaukt visus minētā gājiena dalībniekus no Rietumsahāras teritorijas.

14.

Spānijas Karaliste 1976. gada 26. februārī informēja ANO ģenerālsekretāru par to, ka no šā datuma tā pārtrauc savu klātbūtni Rietumsahārā un ka tā sevi uzskatīs par atbrīvotu no jebkādas starptautiskas atbildības par šīs teritorijas pārvaldīšanu.

15.

Pa to laiku izcēlās bruņots konflikts starp Marokas Karalisti, Mauritānijas Islāma Republiku un Front Polisario.

16.

1979. gada 10. augustā Mauritānijas Islāma Republika noslēdza vienošanos ar Front Polisario, saskaņā ar kuru tā atteicās no jebkādām teritoriālajām pretenzijām uz Rietumsahāru.

17.

ANO Ģenerālā asambleja 1979. gada 21. novembra Rezolūcijā 34/37 par Rietumsahāras jautājumu no jauna apliecināja “Rietumsahāras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarību” un pauda gandarījumu par Alžīrā 1979. gada 10. augustā noslēgto Mauritānijas un Rietumsahāras miera līgumu starp Mauritānijas Islāma Republiku un Front Polisario. Tā turklāt pauda dziļu nožēlu par “situācijas pasliktināšanos, kas ir sekas Marokas ilgstošajai Rietumsahāras okupācijai un šīs okupācijas paplašināšanu uz teritoriju, kuru nesen bija atstājusi Mauritānija”. Tā lūdza arī Marokas Karalisti iesaistīties miera procesa attīstībā, un šajā ziņā tā ieteica, lai Front Polisario, kas “pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā iesaistītos visos taisnīga, ilgstoša un galīga politiska Rietumsahāras jautājuma risinājuma meklējumos”.

18.

Militārais konflikts starp Front Polisario un Marokas Karalisti turpinājās, līdz 1988. gada 30. augustā puses principā piekrita noregulējuma priekšlikumiem, kurus tostarp izteica ANO ģenerālsekretārs un kas paredzēja uguns pārtraukšanas pasludināšanu, kā arī pašnoteikšanās referenduma organizēšanu, ko kontrolētu ANO.

19.

Līdz šim brīdim šis referendums vēl nav noticis.

20.

Pašlaik lielāko Rietumsahāras teritorijas daļu kontrolē Marokas Karaliste, kas uzskata sevi par Rietumsahāras suverēno varu, savukārt Front Polisario kontrolē mazāku teritoriju ar ļoti nelielu iedzīvotāju skaitu, kas atrodas šīs teritorijas austrumos. Front Polisario kontrolētā teritorija no Marokas Karalistes kontrolētās teritorijas ir atdalīta ar smilšu sienu, kuru ir uzcēlusi Marokas Karaliste un kuru kontrolē Marokas armija. Liels skaits bēgļu no Rietumsahāras dzīvo netālu no Rietumsahāras Alžīrijā izvietotās nometnēs, kuras pārvalda Front Polisario.

21.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. novembrī, Front Polisario cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22.

Pamatojot savus prasījumus, Front Polisario izvirzīja vienpadsmit pamatus: pirmo saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, otro saistībā ar “apspriešanās principa” neievērošanu, trešo saistībā ar pamattiesību pārkāpumu, ceturto saistībā ar “Savienības politikas saskanības principa pārkāpumu”, piekto saistībā ar “to vērtību pārkāpumu, uz kurām balstās Savienība, un to principu pārkāpumu, kuri nosaka tās ārējo darbību”, sesto saistībā ar “ilgtspējīgas attīstības mērķa neizpildi”, septīto saistībā ar “Savienības ārējās darbības principu un mērķu attīstības sadarbības jomā neievērošanu”, astoto saistībā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, devīto saistībā ar “apstrīdētā lēmuma neatbilstību vairākiem līgumiem, kurus noslēgusi Savienība”, desmito saistībā ar “neatbilstību vispārējām starptautiskajām tiesībām” un vienpadsmito saistībā ar “Savienības starptautiskās atbildības tiesību” pārkāpumu.

23.

Iebildumu rakstā Padome lūdza noraidīt prasību kā nepieņemamu vai arī kā nepamatotu, kā arī piespriest Front Polisario atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24.

Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 6. novembra rīkojumu Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

25.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, izvērtēja Padomes un Komisijas argumentus, saskaņā ar kuriem prasība bija noraidāma kā nepieņemama, no vienas puses, tādēļ, ka Front Polisario nav pierādījusi ne savu juridiskās personības esamību, ne savu procesuālo rīcībspēju, un, no otras puses, tādēļ, ka apstrīdētais lēmums to neskar ne tieši, ne individuāli. Tiesa šos divus pamatus par nepieņemamību noraidīja attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 34.–60. punktā un 61.–114. punktā.

26.

Otrkārt, Vispārējā tiesa analizēja Front Polisario izvirzītos atcelšanas pamatus tās prasījumu pamatojumam, vispirms norādot, ka būtībā tā “[ir] norād[ījusi] uz apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, pamatojot ar to, ka ar to tiekot pārkāptas gan Savienības tiesības, gan starptautiskās tiesības” ( 7 ). Vispārējā tiesa piebilst, ka “ar visiem prasības pamatiem patiesībā tiek izvirzīts jautājums par to, vai pastāv vai nepastāv absolūts aizliegums Savienības vārdā slēgt starptautisku nolīgumu, kurš varētu būt piemērojams teritorijai, ko faktiski kontrolē trešā valsts, kaut arī Savienība un tās dalībvalstis vai, vispārīgāk, visas citas valstis nav atzinušas šīs trešās valsts suverēnu varu pār šo teritoriju (turpmāk tekstā – “apstrīdētā teritorija”), kā arī attiecīgā gadījumā jautājumu par to, vai Savienības iestādēm ir rīcības brīvība šajā jautājumā, kādas ir šīs rīcības brīvības robežas un tās īstenošanas nosacījumi” ( 8 ).

27.

Tālāk Vispārējā tiesa vērtēja katru no Front Polisario izvirzītajiem vienpadsmit atcelšanas pamatiem un pārsūdzētā sprieduma 127., 139., 148., 158., 167., 172., 175., 178., 199., 211. un 214. punktā noraidīja katru no tiem kā nepamatotu vai (vienā gadījumā) kā nepieņemamu.

28.

Šajā vērtējumā tā galvenokārt uzskatīja, ka ne no viena Front Polisario argumenta “neizriet, ka nekas prasītājas pamatos un argumentos neļauj secināt, ka Savienības vai starptautiskajās tiesībās pastāv absolūts aizliegums slēgt ar trešajām valstīm nolīgumus, kuri var izrādīties piemērojami strīdīgā teritorijā” ( 9 ).

29.

Tajā pašā laikā Vispārējā tiesa atturējās vērtēt virkni Front Polisario argumentu, kurus tā izvirzīja, pamatojot tās pirmo, trešo, piekto, sesto, devīto un desmito pamatu, kas, pēc tiesas domām, būtībā ir saistīti ar pakārtotu jautājumu par to, ar kādiem nosacījumiem Savienības iestādes varētu apstiprināt tāda nolīguma noslēgšanu, kas var būt piemērojams apstrīdētajai teritorijai ( 10 ).

30.

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 223.–247. punktā veica šā jautājuma analīzi. Šajā ziņā tā pēc būtības uzskatīja, ka, lai gan Padomei ir plaša rīcības brīvība tādā jomā kā Savienības ārējo attiecību īstenošana, ja tā ir paredzējusi apstiprināt starptautisku nolīgumu, kas varētu tikt piemērots strīdīgajā teritorijā un kas ir paredzēts, lai atvieglotu šīs teritorijas izcelsmes produktu eksportu uz Savienību, tai vispirms ir jāizvērtē visi šajā gadījumā būtiskie apstākļi un it īpaši jāpārliecinās, ka šo produktu ražošana nenodara kaitējumu attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem un nav saistīta ar viņu pamattiesību pārkāpumu. Vispārējā tiesa arī atklāja, ka šajā gadījumā Padome nav izpildījusi šo pienākumu.

31.

Šie apsvērumi lika Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 247. punktā secināt, ka “Padome [nebija] izpildījusi savu pienākumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas izvērtēt visus konkrētā gadījuma apstākļus”, un attiecīgi atcelt pēdējo minēto, “ciktāl ar šo lēmumu ir apstiprināta [liberalizācijas] nolīguma piemērošana Rietumsahārai”.

32.

Savā apelācijas sūdzībā, kas Tiesā ir iesniegta 2016. gada 19. februārī, Padome lūdz Tiesu:

33.

Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību, kas Tiesā ir iesniegts 2016. gada 9. maijā, Front Polisario lūdz Tiesu:

34.

Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību, kas Tiesā ir iesniegts 2016. gada 3. maijā, Komisija lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību.

35.

Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts līdz ar apelācijas sūdzību, Padome lūdz, lai lieta tiktu izskatīta paātrinātā tiesvedībā, kā ir paredzēts Tiesas Reglamenta 133. pantā.

36.

Ar 2016. gada 7. aprīļa rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu.

37.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 2., 13., 18. un 24. maija lēmumiem Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai un Portugāles Republikai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Tomēr Vācijas Federatīvā Republika neiesniedza iestāšanās rakstu un nepiedalījās tiesas sēdē.

38.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 9. jūnija rīkojumu Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural (Comader) [Marokas Lauksaimniecības un lauku attīstības konfederācijai] tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

39.

2016. gada 19. jūlijā notika tiesas sēde, kurā Padome, Comader, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Portugāles Republika, Front Polisario un Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

40.

Front Polisario apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību, apgalvojot, ka Padomei nav intereses to iesniegt. Šajā ziņā tā, pirmkārt, norāda, ka ar pārsūdzēto spriedumu apstrīdētais lēmums ir atcelts vienīgi tiktāl, “ciktāl ar šo lēmumu ir apstiprināta [liberalizācijas] nolīguma piemērošana Rietumsahārai”. Otrkārt, tā apgalvo, ka ne Marokas Karalistes, ne Savienības kompetencē nav slēgt nolīgumu, kas attiektos uz Rietumsahāru. Tādējādi tā secina, ka Padome nevar gūt nekādu labumu no Rietumsahāras iespējamas iekļaušanas liberalizācijas nolīguma piemērošanas jomā.

41.

Padome un Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību, norādot galvenokārt, ka Savienības iestādes var iesniegt apelācijas sūdzību, nepierādot, ka tām ir interese celt prasību, un pakārtoti [norādot], ka šī prasība šajā gadījumā ir izpildīta. Turklāt Padome norāda, ka Front Polisario argumentācija saistībā ar apelācijas sūdzības nepieņemamību pati esot nepieņemama tāpēc, ka ar to tiek lūgts grozīt pārsūdzētā sprieduma 220. punktu un saskaņā ar Tiesas Reglamenta 174. pantu šāda prasība nav iederīga atbildes rakstā.

42.

Saskaņā ar Tiesas statūtu 56. panta otro daļu “apelācijas sūdzību var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji”.

43.

Tieši tāds ir Padomes gadījums, kuras nostāja Vispārējā tiesā bija tāda, ka Front Polisario prasība ir nepieņemama vai arī nepamatota.

44.

Tā kā Vispārējā tiesa noraidīja Padomes argumentus par Front Polisario prasības pieņemamību un daļēji atcēla apstrīdēto lēmumu, Padomes prasījumi ir apmierināti daļēji. Tātad tai ir tiesības iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

45.

Katrā ziņā, kā Tiesa ir lēmusi lietās, izņemot tās, kas attiecas uz domstarpībām starp Savienību un tās darbiniekiem, Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka tām ir jebkāda interese iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu ( 11 ), izņemot gadījumus, ja tās pieprasa pamatu aizstāšanu ( 12 ).

46.

Protams, Tiesa 2012. gada 19. jūlija sprieduma Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group (C‑337/09 P, EU:C:2012:471) 46. punktā ir lēmusi, ka “[tā] apelācijas sūdzību var atzīt par nepieņemamu, ja fakta, kas iestājies pēc Vispārējās tiesas sprieduma pasludināšanas, rezultātā šis spriedums zaudē apelācijas sūdzības iesniedzējam [šajā gadījumā Padomei] kaitējošo raksturu”.

47.

Taču Front Polisario nenorāda ne uz vienu faktu, kas iestājies pēc pārsūdzētā sprieduma pieņemšanas, kura dēļ spriedums būtu zaudējis savu kaitējošo raksturu. Šķiet, ka tā tikai apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums ir atcelts, “ciktāl ar šo lēmumu ir apstiprināta [liberalizācijas] nolīguma piemērošana Rietumsahārai”, nav pretrunā tās apgalvojumam, ka slēgt nolīgumu, kas attiektos uz Rietumsahāru, nav ne Savienības iestāžu, ne Marokas Karalistes kompetencē ( 13 ).

48.

Arī tad, ja tā nekādā veidā neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 220. punktu ( 14 ) (kas turklāt nebūtu iespējams bez pretapelācijas sūdzības), šī argumentācija nevar būt par pamatu Front Polisario iebildei par nepieņemamību. Tāpēc Front Polisario iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

49.

Tā kā problēmas pamatā ir liberalizācijas nolīguma piemērojamība vai nepiemērojamība Rietumsahārai, es vispirms pievērsīšos apelācijas sūdzības otrā pamata pirmajai daļai, ciktāl tā attiecas uz liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahārai. Patiesībā, ja atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša, tad ir jāatceļ Vispārējās tiesas spriedums, kurā būtu pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, pamatojoties uz pretēju pieņēmumu, un Front Polisario prasība jāatzīst par nepieņemamu intereses un locus standi neesamības dēļ.

50.

Padome norāda, ka, lai varētu lemt par Front Polisario“locus standi”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73.–103. punktā vispirms vērtēja jautājumu par to, vai liberalizācijas nolīgums ir vai nav piemērojams Rietumsahārai. Tā uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 73. punktā Vispārējā tiesa ir veikusi šo vērtēšanu, pamatojoties uz pieņēmumu, ka apstiprinoša atbilde uz šādu jautājumu automātiski nozīmētu to, ka apstrīdētais lēmums var tieši un individuāli skart Front Polisario. Tā piebilst, ka šis pieņēmums ir juridiski kļūdains, jo apstrīdētais lēmums nevar radīt tiesības un pienākumus, kuru iedarbība pārsniegtu līgumu teritoriālās piemērošanas jomu, un tādēļ tam nav nekādas juridiskās iedarbības Rietumsahāras teritorijā.

51.

Savukārt Komisija uzskata, pirmkārt, ka apstāklis, ka liberalizācijas nolīgums de facto ir piemērojams Rietumsahārai ( 15 ), neļauj uzskatīt, ka pastāv “[turpmāka] piemērošanas prakse”1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par līgumu tiesībām ( 16 ) (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 31. panta izpratnē, kas pamato asociācijas nolīguma 94. panta interpretāciju tādējādi, ka tas šo nolīgumu, kā arī liberalizācijas nolīgumu padara piemērojamu Rietumsahāras teritorijai.

52.

Otrkārt, Komisijas ieskatā, uzskatīt, ka [šie nolīgumi] tai ir piemērojami, būtu pretrunā Vīnes konvencijas 34. pantā kodificētajam līgumu relatīvās iedarbības principam (pacta tertiis nec nocent nec prosunt), Rietumsahāras tautas tiesībām uz pašnoteikšanos un tam, ka minētie nolīgumi skaidri nav attiecināmi uz Rietumsahāru.

53.

Atbildot uz to, Front Polisario norāda, ka Vispārējā tiesa ir vērtējusi jautājumu par liberalizācijas nolīguma piemērojamību Rietumsahārai nevis tāpēc, lai no tā izdarītu pieņēmumu par prasības pieņemamību, bet gan, lai noteiktu faktisko un tiesību kontekstu, kādā jāsaprot tās locus standi. Padome un Komisija esot ilgstoši apgalvojušas, ka šis nolīgums nav piemērojams minētajai teritorijai, līdz atzina, ka tas faktiski ir ticis piemērots šīs teritorijas izcelsmes produktiem. Šis elements ir tieši viens no tiem, kuri minēto nolīgumu atšķir no diviem līdzīgiem nolīgumiem, ko Marokas Karaliste ir noslēgusi, pirmkārt, ar Amerikas Savienotajām Valstīm un, otrkārt, ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstīm.

54.

Jautājums par liberalizācijas nolīguma teritoriālo piemērošanu (kas atkarīga no asociācijas nolīguma, kas ar to grozīts, teritoriālās piemērošanas) šajā lietā ir ļoti būtisks, jo tas caurvij visu Front Polisario prasību atcelt tiesību aktu, tostarp jautājumus pēc būtības ( 17 ), dominējot pār jautājumu par tās locus standi (un interesi) celt prasību.

55.

Šajā ziņā Padome apstiprina, ka, pārsūdzētā sprieduma 73. punktā nolemjot pārbaudīt, vai apstrīdētais lēmums tieši un individuāli var skart Front Polisario atkarībā no tā, vai liberalizācijas nolīgums ir vai nav piemērojams Rietumsahārai, Vispārējā tiesa “nolīguma, kas noslēgts saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, piemērošanu šajā gadījumā teritorijai ārpus Savienības ir paredzējusi kā nosacījumu tam, vai minētais lēmums individuāli un tieši skar [Front Polisario]” ( 18 ). Padome uzskata, ka tas esot pretrunā Vispārējās tiesas 2007. gada 3. jūlija rīkojuma Commune de Champagne u.c./Padome un Komisija (T‑212/02, EU:T:2007:194) 90., 91. un 94. punktam, kuros tā ir lēmusi, ka lēmums par starptautiska nolīguma atzīšanu var radīt ietekmi vienīgi Savienības teritorijā.

56.

Manuprāt, šis arguments ir jānoraida tādēļ vien, ka lietā, kurā ir izdots Vispārējās tiesas 2007. gada 3. jūlija rīkojums Commune de Champagne u.c./Padome un Komisija (T‑212/02, EU:T:2007:194), aplūkotā nolīguma teritoriālās piemērošanas joma nav tikusi apstrīdēta. Tāpēc Vispārējā tiesa pārbaudīja vienīgi to, vai lēmumam par šā nolīguma apstiprināšanu bija “juridiski saistoša iedarbība, kas skar prasītāju intereses, būtiski mainot to tiesisko stāvokli” ( 19 ).

57.

Pat ja, šādi lemjot, Vispārējā tiesa, šķiet, apvieno apstrīdama tiesību akta un locus standi jēdzienus, tomēr šajā lietā Vispārējā tiesa nebūtu varējusi lemt par tiešu un individuālu Front Polisario skārumu, vispirms nelemjot, vai Rietumsahāra ietilpst vai neietilpst asociācijas un liberalizācijas nolīgumu teritoriālās piemērošanas jomā. Ir acīmredzams, ka, ja Rietumsahāra neietilptu minēto nolīgumu teritoriālās piemērošanas jomā, Front Polisario tieša un individuāla skāruma iespēja būtu izslēgta, ciktāl visi tās argumenti šajā lietā balstās uz šo [teritoriālo] piemērošanu.

58.

Tāpēc ir jāvērtē Komisijas argumenti, saskaņā ar kuriem apstrīdētais lēmums nav acīmredzami grozījis Front Polisario tiesisko stāvokli, jo asociācijas nolīgums un tādējādi arī liberalizācijas nolīgums nav bijis piemērojams Rietumsahārai. Tā uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 88.–104. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi asociācijas nolīguma 94. pantu ( 20 ).

59.

Vispirms ir jāprecizē, ka nav jāpieņem nostāja jautājumā par to, vai Marokas Karaliste var, nepārkāpjot starptautiskās tiesības, noslēgt starptautisku nolīgumu, kas piemērojams Rietumsahārai, kas, manuprāt, nav skaidri konstatēts ( 21 ) un ko turklāt stingri apstrīd Front Polisario.

60.

Patiesībā šīs lietas vajadzībām pietiek vien atbildēt uz skaidru jautājumu par to, vai attiecīgie nolīgumi ir piemērojami Rietumsahārai saskaņā ar asociācijas nolīguma 94. pantu, kas paredz, ka “[asociācijas nolīgums] ir piemērojams [Savienības teritorijai], no vienas puses, un Marokas Karalistes teritorijai, no otras puses” ( 22 ).

61.

Šajā ziņā es norādu, ka attiecīgajos nolīgumos “Marokas Karalistes teritorijas” jēdziens nav definēts.

62.

Šajā ziņā Vīnes konvencijas 29. pantā ir noteikts, ka, “ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, tad līgums ir saistošs katram dalībniekam visā tā teritorijā” ( 23 ).

63.

Par šo jautājumu ir divi dažādi uzskati.

64.

No vienas puses, neraugoties uz to dažādo motivāciju, Front Polisario un Komisija uzskata, ka Rietumsahāra ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta izpratnē, un ka tādēļ tā nevar būt daļa no Marokas Karalistes teritorijas asociācijas nolīguma 94. panta izpratnē. Neviena no tām neatzīst pēdējās minētās suverēno varu pār Rietumsahāru.

65.

Lai gan Komisija atzīst, ka asociācijas nolīgums un liberalizācijas nolīgums ir tikuši piemēroti Rietumsahāras izcelsmes produktiem, tiesas sēdē tā uzsvēra, ka vienīgi tolerances apsvērumu dēļ tā nav apstrīdējusi [šo suverēno varu] – ko tā esot varējusi darīt, balstoties uz asociācijas nolīguma 86. pantu, – piebilstot, ka fakts, ka tā to nav izmantojusi, nav pierādījums [šīs varas] atzīšanai.

66.

No otras puses, Padome un Marokas Karaliste uzskata, ka liberalizācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, taču atšķirīgu iemeslu dēļ. Kā Vispārējā tiesa norāda pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, “Marokas Karaliste uzskata, ka Rietumsahāra ir tās teritorijas daļa”.

67.

Savukārt Padome tiesvedības Tiesā laikā un tiesas sēdē ir atbalstījusi dažādus, pat pretrunīgus apgalvojumus. Te es citēšu tās attiecīgo nolīgumu piemērošanas jomas interpretācijas pēdējo versiju, kuru Padome sniedza savā replikā tiesas sēdē. Saskaņā ar šo apgalvojumu “Padome nav bez ierunām pieņēmusi Marokas [Karalistes] interpretāciju, saskaņā ar kuru [liberalizācijas] nolīgums esot piemērojams Rietumsahārai kā tās teritorijas daļai, kas varētu liecināt par netiešu [tās suverēnās varas] atzīšanu. Tā ir bez ierunām pieņēmusi to, ka [liberalizācijas] nolīgums ir piemērojams ne tikai Marokas [Karalistes] teritorijai, bet arī teritorijai, kurai nav savas pārvaldes un kuru pārvalda Marokas Karaliste, kas nenozīmē ne atzīšanu, ne pieņemšanu, ne piekrišanu. Marokas Karaliste un Eiropas Savienība apzinās, ka to interpretācijas atšķiras. They agree to disagree. Viņām ir savstarpēja sapratne, saskaņā ar kuru Eiropas Savienība pieļauj nolīguma piemērošanu Rietumsahāras teritorijā un Marokas [Karaliste] no tā neizsecina argumentu, lai pamatotu savas pretenzijas uz tās suverēno varu”. Tās pieņēmumu īsumā var rezumēt kā “piemērošanu bez atzīšanas” un Padome piebilst, ka “tad, kad nolīgums tika noslēgts [..], nevienam no [tā] dalībniekiem [..] nebija nekādu šaubu par faktu, ka [Marokas Karaliste uzskata Rietumsahāru par tās teritorijas daļu”. Tomēr, Padomes ieskatā, uzskatīt, ka attiecīgais nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, nenozīmē, ka tā piekrīt jautājumam par suverēno varu Rietumsahāras teritorijā.

68.

Manuprāt, spriežot vien pēc asociācijas nolīguma 94. panta, Rietumsahāra nav daļa no Marokas Karalistes teritorijas šā panta izpratnē, un tā ir turpmāk minēto iemeslu dēļ.

69.

Protams, kā Tiesa ir lēmusi 1994. gada 5. jūlija sprieduma Anastasiou u.c. (C‑432/92, EU:C:1994:277) 46. punktā saistībā ar asociācijas nolīgumu starp Savienību un Kipras Republiku ( 24 ), “[Savienībai] līguma interpretācijas un piemērošanas gadījumā ir jāievēro īpaša uzmanība attiecībā pret savu partneri”.

70.

Taču tas nenozīmē, ka Savienībai būtu jāpieņem jebkādi sava partnera uzskati par asociācijas nolīguma interpretāciju un piemērošanu, it īpaši, ja tās partneris aizstāv nostāju, kādu starptautiskā kopiena un Savienība nekad nav pieņēmusi.

71.

Tā kā ANO Rietumsahāru kopš 1963. gada saskaņā ar ANO Statūtu 73. pantu ir iekļāvusi to teritoriju sarakstā, kurām nav savas pārvaldes ( 25 ), no tā izriet, ka šādā statusā tai ir piemērojama Rezolūcija 1514 (XV) par pašnoteikšanās tiesību piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām ( 26 ), kā Starptautiskā Tiesa ir lēmusi sava 1975. gada 16. oktobra konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru ( 27 ) 162. punktā.

72.

Šajā ziņā es nepiekrītu Vispārējās tiesas viedoklim, kas izteikts pārsūdzētā sprieduma 56. punktā un kuru Padome ir atkārtojusi tiesas sēdē, proti, ka “Rietumsahāra ir teritorija, kuras starptautiskais statuss pašlaik ir nenoteikts” ( 28 ). Tas, kas pašlaik ir nenoteikts, ir nevis tās statuss, bet gan tās nākotne.

73.

Tāpat es nepiekrītu Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 117., 141., 142., 165., 198., 205., 210., 211., 215., 217., 220., 222., 223. un 227. punktā sniegtajam Rietumsahāras kā “strīdīgas [apstrīdētās] teritorijas” raksturojumam.

74.

Pretēji lietai, kurā pasludināts 1995. gada 6. jūlija spriedums Odigitria/Padome un Komisija (T‑572/93, EU:T:1995:131) ( 29 ), kur franču valodā lietots jēdziens “zone litigieuse”, bet angļu valodā “zone in dispute” (kas varētu izskaidrot Vispārējās tiesas izvēlētā formulējuma neprecizitāti šajā lietā), izskatāmajā lietā nav vis runa par konfliktu saistībā ar robežu noteikšanu, bet gan par secinājumiem, kas jāizdara no tā, ka Rietumsahārai ir tādas teritorijas statuss, kurai nav savas pārvaldes Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta izpratnē ( 30 ).

75.

Šādā statusā saskaņā ar minētajiem statūtiem Rietumsahārai ir “patstāvīgs un atšķirīgs statuss no tās valsts teritorijas statusa, kura šo teritoriju pārvalda [..], tik ilgi, kamēr tās [..] teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tauta atbilstoši [statūtiem] un it īpaši to mērķiem un principiem neīsteno tiesības uz pašnoteikšanos” ( 31 ).

76.

Tādējādi, kā Komisija norādīja Vispārējā tiesā ( 32 ), attiecīgo nolīgumu teritoriālās piemērošanas joma nevar aptvert Rietumsahāru, skaidri nepaplašinot šo jomu, kas šajā gadījumā tā nav ( 33 ).

77.

Šajā ziņā īpaši nozīmīga ir valstu, kam ir atbildība vai kas uzņemas atbildību pārvaldīt teritorijas, kurām nav savas pārvaldes, prakse, jo tās ir vienīgās valstis, kas var šajā ziņā izstrādāt praksi ( 34 ).

78.

Šajā kontekstā īpaši nozīmīga ir Amerikas Savienoto Valstu, Jaunzēlandes, Francijas Republikas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes prakse, jo tās ir četras valstis ( 35 ), kuras ir minētas ANO veidotajā pārvaldītāju valstu sarakstā ( 36 ), un tās pārvalda sešpadsmit no septiņpadsmit teritorijām, kurām nav savas pārvaldes un kuras iekļautas minētajam ANO ģenerālsekretāra ziņojumam pievienotajā sarakstā ( 37 ).

79.

Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu, Jaunzēlandes un Apvienotās Karalistes praksi ( 38 ), kuras veido lielāko daļu pārvaldītāju valstu un kuras pārvalda lielāko daļu teritoriju, kam nav savas pārvaldes, jebkāda nolīgumu piemērošanas paplašināšana attiecībā uz teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, ir skaidri jāparedz to ratificēšanas laikā ( 39 ).

80.

Ņemot vērā faktu, ka Savienība uzskata Rietumsahāru par teritoriju, kurai nav savas pārvaldes, ne asociācijas nolīgumā un liberalizācijas nolīgumā, ne tos ratificējot Marokas Karalistei, nav skaidri paredzēta šo nolīgumu paplašināšana attiecībā uz Rietumsahāru.

81.

Turklāt manu nostāju pastiprina Amerikas Savienoto Valstu, Islandes Republikas, Norvēģijas Karalistes un Šveices Konfederācijas nostāja, kuras arī uzskata, ka Rietumsahāra neietilpst brīvās tirdzniecības nolīgumu, kurus tās ir noslēgušas ar Marokas Karalisti ( 40 ), teritoriālās piemērošanas jomā, lai gan šajos nolīgumos tāpat kā asociācijas nolīgumā Rietumsahāra nav skaidri izslēgta no to teritoriālās piemērošanas jomas ( 41 ).

82.

No iepriekš minētā es secinu, ka Rietumsahāra nevar būt daļa no Marokas Karalistes teritorijas asociācijas nolīguma 94. panta izpratnē. Tādējādi asociācijas un liberalizācijas nolīgumi tai nav piemērojami.

83.

Kā Padome un Komisija ir apgalvojušas Vispārējā tiesā ( 42 ) un apgalvo Tiesā, Savienība un tās dalībvalstis nekad nav atzinušas, ka Rietumsahāra būtu daļa no Marokas Karalistes teritorijas vai uz to atteiktos [Marokas Karalistes] suverēnā vara.

84.

Turklāt Padome nekādi neizskaidro, kā juridiski būtu iespējams nolīgumu, kas noslēgts ar vienu valsti, piemērot noteiktā teritorijā, tomēr neatzīstot kaut jelkādu šīs valsts kompetenci vai juridiskas pilnvaras attiecībā uz šo teritoriju, turklāt nemaz neatsaucoties uz Vīnes konvencijas 34.–36. pantu un nepierādot to piemērošanu konkrētā gadījumā.

85.

Gluži pretēji, es uzskatu, ka piemērošana noteikti un neizbēgami nozīmē arī atzīšanu.

86.

Turklāt es nespēju pieņemt Padomes apzīmējumu “piemērošana bez atzīšanas”, Padomei mēģinot apvienot attiecīgo nolīgumu piemērojamību vai piemērošanu Rietumsahārai ar vēlmi nepieņemt nostāju attiecībā uz Savienības un dalībvalstu atzīšanu, ka Rietumsahāra veido daļu no Marokas Karalistes. Šī atzīšanas neesamība noteikti un galīgi izslēdz iespēju, ka, vienojoties par asociācijas un liberalizācijas nolīgumiem, Savienības nolūks ir bijis padarīt šos nolīgumus piemērojamus Rietumsahārai.

87.

Tiesvedībā Vispārējā tiesā Front Polisario norādīja, ka pastāv prakse, saskaņā ar kuru asociācijas un liberalizācijas nolīgumi de facto tikuši piemēroti Rietumsahārai, ko Padome un Komisija apstiprināja tiesas sēdē Vispārējā tiesā ( 43 ) un atkārtoja Tiesā ( 44 ).

88.

Man nešķiet, ka tas var paplašināt minēto nolīgumu piemērošanas jomu attiecībā uz Rietumsahāru, kā Vispārējā tiesa to ir pieņēmusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā.

89.

Ir taisnība, ka, lai gan “[turpmāku] piemērošanas] praksi” Vīnes konvencijas ( 45 ) 31. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē var ņemt vērā kā papildu norādi attiecībā uz jēgu, kāda ir jāpiešķir nolīguma tekstam, ņemot vērā tā priekšmetu un mērķi, šī prakse pati par sevi nav izšķiroša ( 46 ).

90.

Kā apgalvo Komisija, fakti attiecībā uz praksi, kādu saistībā ar attiecīgo nolīgumu piemērošanu Rietumsahārai ievēro Savienība un Marokas Karaliste, kurus Vispārējā tiesa vērtēja pārsūdzētā sprieduma 78.–87. punktā, neesot uzskatāmi par “turpmāku piemērošanas praksi” Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē ( 47 ).

91.

Šajā ziņā es nepiekrītu starptautisko tiesību interpretācijai, kādu Tiesa ir sniegusi savā 2005. gada 11. marta spriedumā Oberto un O’Leary (C‑464/13 un C‑465/13, EU:C:2015:163), kurā tā nosprieda, ka, “kā izriet no Starptautiskās Tiesas judikatūras, agrākā [turpmākā] līguma piemērošanas prakse var būt nozīmīgāka par šī līguma skaidriem noteikumiem, ja šī prakse atspoguļo pušu vienošanos (ST, lieta Préah Vihéar templis (Kambodža pret Taizemi), 1962. gada 15. jūnija spriedums, Krājums 1962, 6. lpp.)” ( 48 ).

92.

Vispirms es norādīšu, ka Starptautiskās Tiesas spriedums Préah Vihéar tempļa lietā ir pasludināts pirms Vīnes konvencijas, kas parakstīta 1969. gadā. Tātad tas nevarēja tieši būt saistīts ar šīs konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunkta – tiesību normas, kas tad vēl nepastāvēja – interpretāciju.

93.

Turpinot, es šajā spriedumā nekādi neuztveru, ka Starptautiskā Tiesa ir tieši vai netieši nospriedusi, ka kāda nolīguma turpmāka piemērošanas prakse var būt nozīmīgāka par skaidriem šī nolīguma noteikumiem.

94.

Visbeidzot, ciktāl šī tiesību norma atspoguļo starptautisko paražu tiesību normu, ir jāatzīmē, ka Starptautiskā Tiesa nav apstiprinājusi, ka turpmāka piemērošanas prakse varētu būt pārāka par nolīgumā skaidri paredzētiem noteikumiem, lai gan puses par šo praksi vienojušās.

95.

Gluži pretēji, minētais spriedums ir viens no galvenajiem Starptautiskās tiesas spriedumiem par estoppel jeb piekrišanas jēdzienu starptautiskajās tiesībās ( 49 ), kas ir no turpmākas “piemērošanas prakses” gluži atšķirīgi jēdzieni.

96.

Manuprāt, nav iespējams, ka “turpmāka piemērošanas prakse”, kas ir pretēja nolīguma noteikumu parastajai jēgai, varētu būt pārāka par šiem noteikumiem, izņemot gadījumus, kad tā ir prakse, ko zina un pieņem puses un kas ir pietiekami izplatīta un pastāv pietiekami ilgi, lai to pašu par sevi varētu uzskatīt par jaunu nolīgumu. Taču fakti, kas iekļauti šīs lietas dokumentācijā un kurus Vispārējā tiesa ir vērtējusi pārsūdzētā sprieduma 78.–87. punktā, nav pietiekami, lai varētu konstatēt šādu praksi.

97.

Pirmkārt, atbilde, kuru Komisijas vārdā sniedza Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijas priekšsēdētāja vietniece Ketrīna Eštone [Catherine Ashton], atbildot uz Parlamenta jautājumiem (E‑001004/11, P‑001023/11 un E‑002315/11) (OV 2011, C 286 E, 1. lpp.), kas citēta pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, kā paziņojums nav uzskatāma par praksi asociācijas un liberalizācijas līgumu īstenošanas nozīmē. Turklāt tiesas sēdē Padome neatbalstīja šajā atbildē sniegto viedokli, saskaņā ar kuru Marokas Karaliste esot Rietumsahāras de facto pārvaldītāja valsts.

98.

Otrkārt, Komisijas Pārtikas un veterinārā biroja (PVB) apmeklējumi Rietumsahārā, uz kuriem Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 79. punktā, ne tik nav uzskatāmi par attiecīgo nolīgumu īstenošanu, jo tie šajos nolīgumos nav paredzēti, un Komisijas ieskatā tos arī nevar ņemt vērā kā interpretācijas pierādījumu tāpēc, ka tie attiecas uz visiem produktiem, kuri nokļūst Savienības teritorijā, neatkarīgi no tiem piemērojamā muitas režīma.

99.

Treškārt, arī fakts, ka 140 Marokas eksportētāji, kurus Komisija ir atzinusi saskaņā ar asociācijas nolīgumu, atrodas Rietumsahārā, uz ko Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 80. punktā, arī nav uzskatāms par attiecīgo nolīgumu īstenošanu, it īpaši tādēļ, ka šie eksportētāji atrodas arī Marokas Karalistē, kā to atzīst Savienība un tās dalībvalstis, un šajā ziņā viņiem ir tiesības gūt labumu no attiecīgajiem nolīgumiem.

100.

Visbeidzot, lai gan Padome un Komisija ir norādījušas, kā Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, ka liberalizācijas nolīgums de facto ir ticis piemērots Rietumsahārai, šīs piemērošanas apmērs un ilgums joprojām nav zināms. Lai tā būtu “[turpmāka] piemērošanas prakse” Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, “ir jāpastāv neapstrīdamai pušu nostāju vienprātībai un šīm nostājām jābūt tādām, kas varētu būt noteikušas nolīguma noteikumu jēgu” ( 50 ). Šajā gadījumā šāda vienprātība nepastāv, jo, kā Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, “Marokas Karalistei ir pilnīgi atšķirīgs uzskats” nekā Savienībai ( 51 ).

101.

Tā kā nav skaidra [piemērošanas] paplašinājuma, attiecīgo nolīgumu piemērošana Rietumsahārai būtu pretrunā arī vispārējam starptautisko tiesību principam par līgumu relatīvo iedarbību (pacta tertiis nec nocent nec prosunt), kas, kā Tiesa ir nospriedusi 2010. gada 25. februāra spriedumā Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91) ( 52 ), it īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā.

102.

Tāpat kā šajā lietā aplūkojamā asociācijas nolīguma 94. pantā, ES un Izraēlas asociācijas nolīguma 83. pantā ir noteikts, ka “tas ir piemērojams, [Savienības teritorijā], no vienas puses, un Izraēlas Valsts teritorijā, no otras puses”.

103.

Es atgādinu, ka, tāpat kā šajā lietā un neraugoties uz Izraēlas Valsts atšķirīgo viedokli šajā jautājumā, Savienība un tās dalībvalstis neatzīst ne Izraēlas Valsts suverēno varu Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā, ne tās kā šīs teritorijas okupējušās valsts tiesības tās starptautiski pārstāvēt un slēgt nolīgumus to vietā un to vārdā ( 53 ).

104.

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka Jordānijas Rietumkrasta izcelsmes produktiem nav piemērojams ES un Izraēlas asociācijas nolīgums, “ņemot vērā, pirmkārt, vispārējo starptautisko tiesību principu par līgumu relatīvo iedarbību [..] (pacta tertiis nec nocent nec prosunt), [..] un, otrkārt, to, ka Savienība ir noslēgusi asociācijas nolīgumu arī ar [Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PAO)], kas darbojas Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldes vārdā, atbilstoši kura noteikumiem šis nolīgums ir piemērojams tostarp Jordānas Rietumkrasta teritorijā” ( 54 ).

105.

Tā kā Rietumsahāra ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta izpratnē, attiecībā uz Savienību un Marokas Karalisti tā ir uzskatāma par trešo valsti (tertius).

106.

Protams, pacta tertiis nec nocent nec prosunt principam ir arī izņēmumi, it īpaši tie, kas ir paredzēti Vīnes konvencijas 35. un 36. pantā saistībā ar nolīgumiem, kuros ir noteiktas saistības vai tiesības trešajām valstīm.

107.

Šajā gadījumā, pieņemot, ka liberalizācijas nolīgums būtu piemērojams Rietumsahārai, ar to tai nebūtu noteiktas saistības, bet gan tiesības veikt tās teritorijas izcelsmes produktu, uz kuriem attiecas minētais nolīgums, eksportu uz Savienību, piemērojot ar šo nolīgumu ieviesto preferenciālo muitas režīmu.

108.

Saskaņā ar Vīnes konvencijas 36. pantu, kas attiecas uz nolīgumiem, kuri nosaka tiesības trešajām valstīm, trešajai valstij tiesības rodas vienīgi tad, ja tā tam piekrīt, un šo piekrišanu var prezumēt, ja tā nav norādījusi pretējo. Vēl ir nepieciešams, lai tā varētu to paust, bet, tā kā Rietumsahāra ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes, un tā kā Marokas Karaliste neuzskata, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pants būtu tai saistošs, tās piekrišanu nevar prezumēt bez iepriekšējas apspriešanās ar tās tautu vai tās pārstāvjiem, taču tā nav notikusi.

109.

No iepriekš minētā izriet, ka šajā gadījumā nav piemērojams Vīnes konvencijas 36. pantā paredzētais izņēmums no vispārējā starptautisko tiesību principa par līgumu relatīvo iedarbību.

110.

Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 97. punktā nospriežot, ka “šīs lietas apstākļi ir atšķirīgi, jo šajā gadījumā Savienība nav noslēgusi asociācijas nolīgumu par Rietumsahāras izcelsmes precēm ne ar Front Polisario, ne arī ar kādu citu valsti vai organizāciju”, Vispārējā tiesa ir nošķīrusi šo lietu no tās, kurā pasludināts 2010. gada 25. februāra spriedums Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91), taču no tā nav secinājusi, ka attiecīgo nolīgumu piemērošana Rietumsahārai būtu pretrunā vispārējam līgumu relatīvās iedarbības principam.

111.

Pamatojoties uz asociācijas nolīguma 94. pantu un līgumu relatīvās iedarbības principu, Vispārējā tiesa nevarēja balstīties uz faktu, ka “asociācijas nolīgumā [..] nav iekļauta neviena interpretācijas klauzula, ne arī kāds cits noteikums, kura rezultāts būtu Rietumsahāras teritorijas izslēgšana no tā piemērošanas jomas” ( 55 ). Tāpat tā nevarēja arī nospriest, ka fakts, ka Savienības iestādes nav uzstājušas, lai “nolīguma tekstā, kas apstiprināts ar [apstrīdēto lēmumu], tiktu iekļauta klauzula par šādas piemērošanas izslēgšanu [..], liecina, ka tās [..] pieļauj Asociācijas nolīguma [..] interpretāciju, atbilstīgi kurai šie nolīgumi ir piemērojami arī Rietumsahāras daļai, kuru kontrolē Marokas Karaliste” ( 56 ).

112.

Tāpēc es uzskatu, ka apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa, ciktāl tā attiecas uz liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahārai, ir jāapmierina.

113.

Pārsūdzētā sprieduma 103. punktā secinot, ka “[liberalizācijas] nolīgums, [..] aplūkojot tā kontekstā [..], ir piemērojams arī Rietumsahāras teritorijā vai, precīzāk, tās teritorijas lielākajā daļā, ko kontrolē Marokas Karaliste” ( 57 ), Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kas, manuprāt, ir pamats šī sprieduma atcelšanai.

114.

Šādā gadījumā, tā kā to ļauj tiesvedības stadija Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas izpratnē, Front Polisario prasība par tiesību akta atcelšanu būtu jānoraida kā nepieņemama intereses celt prasību un locus standi neesamības dēļ, jo, ja liberalizācijas nolīgums nav piemērojams Rietumsahārai, apstrīdētā lēmuma atcelšana nevarētu tai radīt nekādus ieguvumus, ne arī skart to tieši un individuāli.

115.

Gadījumam, ja Tiesa neņemtu vērā manu secinājumu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka asociācijas un liberalizācijas nolīgumi ir piemērojami Rietumsahārai, turpmāk es analizēšu pārējos apelācijas sūdzības pamatus.

116.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 34.–60. punktā izklāstītajiem apsvērumiem secinot, ka Front Polisario ir jāuzskata par juridisku personu, kurai ir tiesības Savienības tiesā pieprasīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

117.

Šajā ziņā tās pēc būtības vispirms uzsver, ka Front Polisario saskaņā ar dalībvalsts vai trešās valsts tiesībām nav juridiska persona. Vēl tās apgalvo, ka to vēl jo vairāk nevar uzskatīt par starptautisko tiesību subjektu.

118.

Visbeidzot tās norāda, ka, lai gan judikatūra ( 58 ), uz kuru ir balstījusies Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48.–52. pantā, lai secinātu, ka Front Polisario ir locus standi, izņēmuma kārtā sniedz piekļuvi Savienības tiesai organizācijām, kuras nav juridiskas personas, tā arī paredz priekšnosacījumu, ka, lai to rīcība būtu pieņemama, ir jāizpilda divi kumulatīvi nosacījumi, no kuriem Front Polisario neizpilda otro, proti, ka Savienība un tās iestādes pret to attiecas kā pret atsevišķu subjektu, kuram var būt tam raksturīgās tiesības vai kuram var noteikt pienākumus vai ierobežojumus (skat. pārsūdzētā sprieduma 52., 55.–59. punktu) ( 59 ).

119.

Padome un Komisija norāda, ka Vispārējai tiesai būtu vajadzējis konstatēt, ka otrais nosacījums nav izpildīts, jo Front Polisario nav bijusi minēta Savienības iestāžu pieņemtos tiesību aktos, ne arī minētās iestādes to ir “[atzinušas] par sarunu partneri sarunās” ( 60 ).

120.

Šādos apstākļos tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad, secinot par prasības pieņemamību, tā pārsūdzētā sprieduma 56.–59. punktā ir balstījusies uz Front Polisario kā Rietumsahāras tautas pārstāves statusu, ko tai atzinusi ANO Ģenerālā asambleja, un uz šīs organizācijas piedalīšanos sarunās par Rietumsahāras galīgo statusu, kas tiek īstenotas ANO aizgādībā.

121.

Atbildot uz to, Front Polisario pirmkārt apgalvo, ka tā, ņemot vērā tās nacionālās atbrīvošanas kustības statusu, ir starptautisko tiesību subjekts.

122.

Otrkārt, tā apstrīd, ka Vispārējās tiesas secinājumā par tās locus standi būtu pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Šajā ziņā tā norāda, pirmkārt, ka Padome neapstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru atbilstoši tās statūtiem tai ir iekšējā struktūra, kas tai nodrošina nepieciešamo autonomiju, lai tiesiskajās attiecībās rīkotos kā atbildīga organizācija.

123.

Otrkārt, tā pēc būtības uzskata, ka Vispārējā tiesa varēja secināt, ka šī juridiskā tiesībspēja šajā gadījumā ļāva tai vērsties Savienības tiesā, jo Padome un Komisija pašas ir atzinušas, ka tā pārstāv Rietumsahāras tautu, ka tā ir puse ANO sarunās par šīs teritorijas nākotni, kā arī likumīgs Savienības sarunu biedrs šajā jautājumā.

124.

Jānorāda, ka Padome un Komisija apstrīd vienīgi to apsvērumu daļu, uz kuru Vispārējā tiesa balstīja savu lēmumu, ka Front Polisario ir locus standi, lai gan tā nav juridiska persona. Šajā ziņā tās neapstrīd, ka Front Polisario statūti ļauj tai tiesiskajās attiecībās rīkoties kā atbildīgai organizācijai.

125.

Atgādinu, ka noteiktos gadījumos Savienības tiesības atzīst, ka vērsties tiesā var arī organizācijas, kas nav juridiskas personas. Kā Tiesa ir spriedusi 2007. gada 18. janvāra sprieduma PKK un KNK/Padome (C‑229/05 P, EU:C:2007:32) 144. punktā, “Tiesas statūtu noteikumi, tostarp to 21. pants, Tiesas Reglamenta noteikumi, tostarp tā [120]. pants, un [Vispārējās] tiesas Reglamenta noteikumi, tostarp tā [76]. pants, nebija paredzēti tam, lai prasību varētu celt tādas organizācijas, kurām nav juridiskas personas statusa [..]. [..] izņēmuma situācijā procesuālās normas, kas reglamentē prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ir jāpiemēro, tās pēc vajadzības pielāgojot konkrētajiem apstākļiem”.

126.

Šajā ziņā es nepiekrītu Padomes nostājai, kas pausta tās apelācijas sūdzības 17. punktā, balstoties uz 2008. gada 3. aprīļa rīkojumu Landtag Schleswig-Holstein/Komisija (T‑236/06, EU:T:2008:91), saskaņā ar kuru “Savienības tiesības autonomi var piešķirt locus standi tikai tad, kad prasītāja juridisko stāvokli regulē vienīgi Savienības tiesības” ( 61 ).

127.

Pretēji tam, ko apgalvo Padome, šā rīkojuma 22. punktā, kas apstiprināts ar Tiesas 2009. gada 24. novembra rīkojumu Landtag Schleswig-Holstein/Komisija (C‑281/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:728), Vispārējā tiesa vienkārši ir lēmusi, ka “gadījumā, kad prasību ceļ valsts noteiktas daļas pārvaldes organizācijas, Vispārējā tiesa prasītājas juridiskās personas statusa esamību vērtē atbilstoši valsts publiskajām tiesībām”.

128.

Front Polisario nav valsts noteiktas daļas pārvaldes iestāde, kurai varētu piemērot šo judikatūru, un turklāt tā nepamato savu procesuālo rīcībspēju ar valsts tiesībām.

129.

Lai gan puses reāli neapstrīd faktu, ka Front Polisario ir statūti un iekšējā struktūra, kas nodrošina tai nepieciešamo autonomiju, lai tiesiskajās attiecībās tā rīkotos kā atbildīga organizācija, jautājums ir par to, vai Savienība un tās iestādes ir izturējušās pret Front Polisario kā pret atsevišķu subjektu, kuram var būt īpašas tiesības vai uz kuru var attiekties pienākumi vai ierobežojumi pārsūdzētā sprieduma 52. punktā minētās judikatūras izpratnē ( 62 ).

130.

Vispirms ir jānorāda, ka jautājums par organizācijas, kuru ANO ir atzinusi kā teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tautas pārstāvi, procesuālo rīcībspēju vēl nav ticis uzdots Tiesas judikatūrā par tādu organizāciju procesuālo rīcībspēju, kurām nav juridiskas personas statusa. Tādējādi ir normāli, ka Front Polisario strikti neatbilst šajā judikatūrā paredzētajiem gadījumiem.

131.

Šajā ziņā es norādu, ka lieta, kurā ir pasludināts 1982. gada 28. oktobra spriedums Groupement des Agences de voyages/Komisija (135/81, EU:C:1982:371) attiecās uz izveidošanas procesā esošu Luksemburgas sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kuras procesuālo rīcībspēju apstrīdēja Komisija. Sava sprieduma 9. punktā Tiesa lēma, ka “[Komisija] nevar apstrīdēt tādas struktūras procesuālo rīcībspēju, kurai tā ir ļāvusi piedalīties iepirkumu procedūrā un kurai tā pēc visu pretendentu [piedāvājumu] salīdzinošas izskatīšanas ir nosūtījusi noraidošu lēmumu”.

132.

Šajā lietā Padome nekad nav atļāvusi Front Polisario piedalīties liberalizācijas nolīguma sarunu procedūrā.

133.

Tāpat arī lieta, kurā pasludināts 2007. gada 18. janvāra spriedums PKK un KNK/Padome (C‑229/05 P, EU:C:2007:32) attiecās tostarp uz “Kurdistan Workers’ Party (PKK)”, kuras pastāvēšana kā tāda tika apstrīdēta, taču uz kuru attiecās Savienības pieņemti ierobežojoši pasākumi.

134.

Tiesa lēma, ka, “lai gan [Savienības] likumdevējs ir uzskatījis, ka PKK turpina pietiekamā mērā pastāvēt, lai tai varētu tikt piemēroti konkrēti ierobežojoši pasākumi, kas paredzēti regulā [..], saskanības un taisnīguma apsvērumi liek atzīt šai organizācijai spēju apstrīdēt šo pasākumu. Izdarot jebkādu citu secinājumu, organizācija varētu tikt iekļauta apstrīdētajā sarakstā bez tiesībām celt prasību pret šo iekļaušanu” ( 63 ).

135.

Šajā lietā Front Polisario nav minēta apstrīdētajā lēmumā, ar kuru ir apstiprināts starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtais starptautiskais nolīgums.

136.

Lai gan Front Polisario gadījums neiekļaujas gadījumos, kas paredzēti 1982. gada 28. oktobra spriedumā Groupement des Agences de voyages/Komisija (135/81, EU:C:1982:371) un 2007. gada 18. janvāra spriedumā PKK un KNK/Padome (C‑229/05 P, EU:C:2007:32), man, gluži pretēji, tas šķiet tuvāks gadījumam, kāds aplūkots 1974. gada 8. oktobra spriedumā Union syndicale – Service public européen u.c./Padome (175/73, EU:C:1974:95).

137.

Minētā sprieduma, kas attiecās uz arodbiedrības, kurai nav juridiskas personas statusa, prasību atcelt tiesību aktu par dažu ierēdņu iecelšanu amatā, 12. punktā Tiesa uzskaitīja virkni faktu, kas jāņem vērā, pārbaudot procesuālo rīcībspēju, un to vidū ir arī fakts, ka “[Savienības] iestādes to ir atzinušas par sarunu partneri sarunās par problēmām, kuras skar personāla kolektīvās intereses”, proti, par citu problēmu (un daudz plašāku) nekā tā, uz kuru attiecas apelācijas sūdzība.

138.

Tādā pašā veidā, pat ja Front Polisario prasība atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā attiecas vien uz Padomes lēmumu par liberalizācijas nolīguma noslēgšanu, Front Polisario ir viens no diviem sarunu partneriem, ko ir atzinusi ANO un tātad arī visas Savienības dalībvalstis un Savienības iestādes ( 64 ), sarunās par Rietumsahāras nākotnes noteikšanu.

139.

Turklāt ar savu prasību atcelt tiesību aktu Front Polisario kā Rietumsahāras tautas pārstāves, ko atzinusi ANO, tiecas aizstāvēt tiesības, ko tai paredz starptautiskās tiesības, proti, tās tiesības uz pašnoteikšanos un pastāvīgu suverenitāti pār Rietumsahāras ( 65 ) dabas resursiem ( 66 ).

140.

Šajos spriedumos ir redzams, ka Tiesa ir vēlējusies pielāgot savu judikatūru ļoti dažādiem apstākļiem, jo reālā dzīve vienmēr ir bagātīgāka par likumdevēju iztēli, tādēļ pārāk formāla vai pārāk strikta pieeja tai nav pielietojama.

141.

Šo Tiesas judikatūras interpretāciju neatspēko Padomes un Komisijas argumenti, saskaņā ar kuriem šajā lietā uzdoto jautājumu politiskā rakstura dēļ Tiesai drīzāk esot jāveic politiska, nevis juridiska analīze.

142.

Šajā ziņā es piekrītu Starptautiskās Tiesas atbildei uz šāda veida argumentu, kas sniegta analoģiskā gadījumā: “Tiesa uzskata, ka fakts, ka juridiskais jautājums ietver arī politiskus aspektus, kā tas pēc būtības ir gadījumā ar virkni jautājumu, kas tikko radušies starptautiskajā vidē, nav pietiekams, lai tas zaudētu savu “juridiska jautājuma” raksturu” un “vairs nebūtu Tiesas kompetencē, ko tai skaidri paredz tās statūti [..]”. Neatkarīgi no tā, kādi ir uzdotā jautājuma politiskie aspekti, Tiesa nevar noliegt, ka jautājumam, kurš liek tai risināt galvenokārt tiesiskas dabas uzdevumu, ir juridisks raksturs [..]” ( 67 ).

143.

Šo iemeslu dēļ Front Polisario ir procesuālā rīcībspēja Savienības tiesās LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

144.

Tāpēc nav jāvērtē, vai Front Polisario ir procesuāla rīcībspēja kā nacionālai atbrīvošanas kustībai, kurai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir juridiskās personas statuss un juridiskā tiesībspēja.

145.

Tomēr ir jāuzsver, ka fakts, ka Front Polisario nav īpaša nacionālās atbrīvošanas kustības statusa ANO Ģenerālās asamblejas skatījumā, kā tas bija Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PAO) gadījumā, tomēr obligāti un automātiski nenozīmē, kā to apgalvo Padome un Komisija, ka Front Polisario nav juridiskas personas statusa saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

146.

Gluži pretēji, tā kā vairākas valstis ( 68 ) to ir atzinušas kā nacionālo atbrīvošanas kustību, ANO Ģenerālā asambleja to atzinusi kā Rietumsahāras tautas pārstāvi ( 69 ), tā ir uzņemta kā dalībniece starptautiskā organizācijā “Āfrikas Savienība”, tai ir noslēgti nolīgumi ar Mauritānijas Islāma Republiku un Marokas Karalisti ( 70 ) un tā ir apņēmusies ievērot 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā atbilstoši 1977. gada 8. jūnija papildu protokola par cietušo aizsardzību starptautiskajos bruņotajos konfliktos 96. panta 3. punktam, tas drīzāk liecina par to, ka tai būtu jāatzīst juridiskas personas statuss, kādu starptautiskās tiesības atzīst nacionālajām atbrīvošanas kustībām.

147.

Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.

148.

Šim pamatam ir trīs atsevišķas daļas, no kurām es daļēji esmu analizējis pirmo. Mani pakārtotie apsvērumi ir paredzēti, ja Tiesa noraidītu manus secinājumus.

149.

Padome norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā lemjot, ka apstrīdētais lēmums ir leģislatīvs akts. Padome uzskata, ka apstrīdētais lēmums nav leģislatīvs akts tāpēc, ka tā juridiskajā pamatā, proti, LESD 207. panta 4. punkta pirmajā daļā saistībā ar 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu, nav skaidras atsauces uz likumdošanas procedūru. Tās ieskatā, tas arī nav reglamentējošs akts, jo tas nav vispārpiemērojams. Tādējādi tas nevar tieši un individuāli skart kādu fizisku vai juridisku personu.

150.

Atbildot uz to, Front Polisario noraida Padomes argumentāciju, apgalvojot, ka Padomes mērķis ir liegt apstrīdētajam lēmumam garantijas, ko piešķir Savienības tiesību sistēma. Tā uzskata, ka, ja apstrīdētais lēmums nebūtu leģislatīvs akts, tas kā vispārpiemērojams akts noteikti būtu reglamentējošs akts.

151.

Kā norāda Padome, LESD 207. panta 4. punktā un 108. panta 6. punkta a) apakšpunktā, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, nav skaidras atsauces uz parasto vai īpašo likumdošanas procedūru, turpretim šāda atsauce ir LESD 203., 349. un 352. pantā.

152.

Tomēr ar šo konstatējumu nepietiek, lai varētu noteikt, ka apstrīdētais lēmums, ar kuru Savienības tiesību sistēmā tiek ieviesti vispārpiemērojami noteikumi, nav leģislatīvs akts.

153.

LESD 289. panta 3. punktā jēdziens “leģislatīvi akti” ir definēts kā “tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar [..] likumdošanas procedūru”, proti, parasto likumdošanas procedūru vai īpašo likumdošanas procedūru.

154.

Saskaņā ar LESD 289. panta 2. punktu īpaša likumdošanas procedūra ir tad, ja “Padome[..] ar Eiropas Parlamenta līdzdalību pieņem [..] lēmum[u]”.

155.

LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta i) punktā ir noteikts, ka “Padome pieņem lēmumu par nolīguma noslēgšanu [..] ar Eiropas Parlamenta piekrišanu [..] slēdzot asociācijas nolīgumus”.

156.

Es neizprotu, kādēļ prasību par Parlamenta iepriekšēju piekrišanu nevar uzskatīt par Parlamenta līdzdalību procedūrā.

157.

Tas, ka LESD 289. panta 2. punktā ir izmantots formulējums “īpašos Līgumos noteiktos gadījumos”, nebūt nenozīmē, ka katrā LESD normā, kas paredz īpašo likumdošanas procedūru, ir jābūt skaidrai atsaucei uz to. Pietiek ar to, ka ir ievērota šajā normā sniegtā definīcija.

158.

It īpaši, kā Tiesa ir lēmusi 2014. gada 24. jūnija sprieduma Parlaments/Padome (C‑658/11, EU:C:2014:2025) 55. punktā, tas ir tādēļ, ka “Lisabonas līgumā [..] ir noteikta prasība par Parlamenta piekrišanu slēgt starptautisku nolīgumu tieši attiecībā uz nolīgumiem, kas aptver tās jomas, kurās iekšējām darbībām piemēro parasto likumdošanas procedūru, kas noteikta LESD 294. pantā, vai speciālo likumdošanas procedūru, taču vienīgi tad, ja tā paredz, ka no Parlamenta jāsaņem piekrišana”.

159.

Katrā ziņā un pretēji tam, ko apgalvo Padome, ja apstrīdētais lēmums nebūtu leģislatīvs akts, tam noteikti būtu jābūt reglamentējošam aktam LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kā Tiesa to ir interpretējusi 2003. gada 3. oktobra sprieduma Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625) 58. un 61. punktā, kas tādējādi būtu vispārpiemērojams akts (ciktāl ar to Savienības tiesību sistēmā tiek ieviests starptautisks nolīgums ( 71 )), kas nav leģislatīvs akts.

160.

Padomei tas nelīdzētu, jo tad, ja tiktu atzīts, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts īstenošanas pasākums, Front Polisario varētu būt atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka tā tiek individuāli skarta.

161.

Līdz ar to, pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā lemjot, ka apstrīdētais lēmums ir leģislatīvs akts, kas pieņemts, izmantojot īpašo likumdošanas procedūru, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

162.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 106.–110. punktā apgalvojot, ka apstrīdētais lēmums tieši skar Front Polisario, jo pašā liberalizācijas nolīgumā ir iekļauta virkne noteikumu, kas rada tiešu ietekmi uz Rietumsahāras tiesisko stāvokli un skar Front Polisario kā Marokas Karalistes sarunu partneri sarunās, kas starp tām tiek īstenotas ANO aizgādībā ar mērķi atrisināt domstarpības saistībā ar šo teritoriju.

163.

Šajā ziņā Padome pēc būtības norāda, ka, pat pieņemot, ka tiktu konstatēts, ka dažiem noteikumiem liberalizācijas nolīgumā, ar ko tiek precizēti teritorijas, kurai ir piemērojams nolīgums, izcelsmes produktu importa Savienībā nosacījumi, ir tieša iedarbība, tas neļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums tieši skar Front Polisario tiesisko stāvokli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, vēl jo vairāk tādēļ, ka Vispārējā tiesa šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 203. punktā ir uzsvērusi, ka minētais nolīgums šai organizācijai nav saistošs. Jēdzieni “tieša iedarbība” un “tiešs skārums” ir atšķirīgi, un, veicot pārbaudi saistībā ar otro minēto, pirmajam minētajam neesot nozīmes vai tā vismaz neesot izšķiroša.

164.

Turklāt Komisija norāda, ka liberalizācijas nolīgumam neesot tiešas iedarbības Savienībā, jo, lai to īstenotu, bija jāpieņem Komisijas 2012. gada 12. septembra Īstenošanas regula (ES) Nr. 812/2012, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 747/2001 attiecībā uz Savienības tarifa kvotām dažiem Marokas izcelsmes lauksaimniecības produktiem un pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem ( 72 ).

165.

Visbeidzot, veicot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto vērtējumu, tiesiskajām sekām teritorijās, uz kurām neattiecas Savienības tiesības, neesot nozīmes.

166.

Katrā ziņā pārsūdzētajā spriedumā esot norādīts vien uz netiešu saikni starp iespējamām liberalizācijas nolīguma noteikumu tiesiskajām sekām uz Rietumsahāras teritoriju, tās izcelsmes produktiem, kā arī to importētājiem un eksportētājiem, no vienas puses, un Front Polisario piedalīšanos politiskajās sarunās ar mērķi atrisināt domstarpības par šo teritoriju, no otras puses. Patiesībā Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka apstrīdētais lēmums, ņemot vērā tā mērķi un būtību, nav tāds, kas var tieši skart Front Polisario un, plašāk, jebkuru citu neprivileģētu prasītāju, lai gan runa esot par organizāciju, kura pretendē uz teritoriju, kam varētu būt piemērojams starptautiskais nolīgums, kurš apstiprināts ar šādu lēmumu.

167.

Atbildot uz to, Front Polisario apgalvo, ka, ņemot vērā faktu, ka liberalizācijas nolīgums tiek piemērots Rietumsahāras izcelsmes produktiem, ir pareizi, ka Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētais lēmums to skar tieši. Šajā ziņā tā it īpaši uzsver, ka šis lēmums paredz radīt tiesiskas sekas, tāpēc to nevar uzskatīt par tādu, kurš sava rakstura dēļ nevar tikt apstrīdēts tiesā. Tā vēl norāda, ka ar minēto lēmumu ir apstiprināts liberalizācijas nolīgums un ka tādējādi tas, to pieņemot vien, ir radījis tiesiskās sekas attiecībā uz Rietumsahāras izcelsmes produktu eksporta uz Savienību nosacījumiem. Galu galā, tā pēc būtības norāda, ka, tā kā ANO Ģenerālā asambleja to ir atzinusi kā Rietumsahāras tautas pārstāvi, tā kā ANO sarunas par Rietumsahāru ir paredzētas, lai ļautu tās tautai īstenot tiesības uz pašnoteikšanos un tā kā dabas resursu kontrole ir šo tiesību pamatelements, Vispārējā tiesa varēja pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē [Front Polisario] tiesisko stāvokli.

168.

Es nevaru piekrist Padomes viedoklim, saskaņā ar kuru lēmumus par starptautisku nolīgumu slēgšanu, kuri ir pieņemti, kā juridisko pamatu izmantojot LESD 218. panta 6. punktu, to rakstura dēļ vien nevar apstrīdēt neprivileģēti prasītāji, kāds ir Front Polisario.

169.

Apgalvojot, ka to rakstura dēļ tiem nevarot būt tiešas iedarbības un ka tādēļ tikai privileģētie prasītāji, kuriem nav jāpierāda sava interese celt prasību, varot celt prasību par to atcelšanu, Padome, šķiet, ir sajaukusi apstrīdama akta un intereses celt prasību jēdzienus.

170.

Jāatgādina, ka “no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 263. panta nozīmē apstrīdami akti ir visi Savienības iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas” ( 73 ).

171.

Fakts, ka lēmumi, kas attiecas uz starptautisku nolīgumu slēgšanu, rada līdzīgas sekas, jau sen ir iedibināts Tiesas judikatūrā ( 74 ), citādi “pilnvaru, kas paredzētas [Savienības] iestādēm starptautiskajā jomā, īstenošana [nebūtu pakļauta] pārbaudei tiesā, kas paredzēta [LESD 263. pantā]” ( 75 ).

172.

Tādējādi tas, ka apstrīdētais lēmums var tikt apstrīdēts, man šķiet nenoliedzams.

173.

Tas pats attiecas uz Front Polisario interesi celt prasību.

174.

Kā Tiesa ir lēmusi 2008. gada 17. aprīļa sprieduma Flaherty u.c./Komisija (C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P, EU:C:2008:230) 25. punktā, “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz; proti, prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēla šo prasību, ir jāspēj gūt labvēlīgu iznākumu”.

175.

Ja asociācijas un liberalizācijas nolīgumi būtu piemērojami Rietumsahārai, ir skaidrs, ka prasība atcelt tiesību aktu varētu radīt labumu Front Polisario, kas uzskata, ka šo nolīgumu piemērošana Rietumsahārai ir pretrunā tās tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principam un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantam.

176.

Kā Vispārējā tiesa norāda pārsūdzētā sprieduma 105. punktā, “no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir “jāskar tieši”, prasa, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus”.

177.

Lai gan Padome un Komisija neapstrīd zināmu saikni starp tieša skāruma jēdziena otro kritēriju un tiešas iedarbības jēdzienu ( 76 ), Padome apstrīd to, ka šajā lietā ir izpildīts pirmais kritērijs, bet Komisija apstrīd, ka ir izpildīts otrais.

178.

Attiecībā uz pirmo kritēriju, saskaņā ar kuru apstrīdētajam pasākumam ir jārada tieša iedarbība uz attiecīgās personas tiesisko stāvokli, Padome apgalvo, ka tiešas ietekmes kritērijs ir jāvērtē saistībā ar attiecīgo personu, nevis attiecīgo teritoriju. Tādējādi tā balstās uz premisu, ka starptautiska nolīguma tiesību normas, kurām pat ir tieša iedarbība, nevar ietekmēt teritorijas juridisko stāvokli, kas tās ieskatā nozīmē, ka ir jāvērtē iedarbība uz attiecīgās personas, nevis attiecīgās teritorijas tiesisko stāvokli.

179.

Es nepiekrītu šai premisai, uz kuru balstīta Padomes nostāja.

180.

Vispirms jānorāda, ka fakts, ka starptautiska nolīguma tiesību normas, protams, var skart teritoriju tiesisko statusu, neatkarīgi no jautājuma par to, vai šīs tiesību normas rada tiešu iedarbību, šajā gadījumā ir pierādīts it īpaši Starptautiskās Tiesas 1975. gada 16. oktobra konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru ( 77 ), kura ietvaros Marokas Karaliste, pierādot, ka tā īsteno savu suverēno varu pār Rietumsahāru, ir iesniegusi dažus starptautiskus aktus, ar kuriem, pēc tās domām, citas valstis šo suverenitāti ir atzinušas, jo tie attiecas uz Rietumsahāru ( 78 ).

181.

Kā izriet no šā atzinuma 108. punkta, Starptautiskā Tiesa ir vērtējusi jautājumu par to, vai “tiesiskā stāvokļa, kāds izriet no Marokas [Karalistes] iesniegto iekšējo aktu izpētes, analīzi būtiski ir ietekmējuši starptautiskie akti, ar kuriem tās ieskatā ir tieši vai netieši atzīts, ka Sultāna suverēnā vara attiecas arī uz [Rietumsahāru]” ( 79 ). Šie akti ietver vairākus starptautiskus nolīgumus, kas noslēgti ar Šarifa valsti (Marokas Karalistes agrākais nosaukums) ( 80 ), kā arī diplomātisko saraksti par vienas līguma normas interpretāciju ( 81 ).

182.

Līdz ar to, kā Komisija ir pieņēmusi sava atbildes raksta uz apelācijas sūdzību 30. punktā, asociācijas un liberalizācijas nolīgumu piemērošanu Rietumsahārai var interpretēt kā tās tautas tiesību uz pašnoteikšanos ( 82 ) apdraudējumu un tas var ietekmēt šīs teritorijas tiesisko stāvokli, jo tas piešķir leģitimitāti Marokas Karalistes pretenzijām uz suverēno varu pār to ( 83 ).

183.

Tādēļ ir jāvērtē arī Padomes argumentācija, kas pausta tiesas sēdē un ar ko tiek apstrīdēta saikne starp Rietumsahāras tiešu skārumu (pieņemot, ka tāda ir konstatēta) un Front Polisario tiešu skārumu. Šo saikni Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 110. punktā, pamatojoties uz to, ka Front Polisario kopā ar Marokas Karalisti piedalās sarunu procedūrā ANO aizgādībā par Rietumsahāras nākotni.

184.

Šajā ziņā Padome uzskata, ka “Vispārējā tiesa patvaļīgi uzstāj uz absolūtu identiskumu starp teritoriju un personu [..], kas izsaka pretenzijas attiecībā uz to”. Tā uzskata, ka “Vispārējās tiesas minētajai secībai jēga būtu vienīgi tad, ja Front Polisario būtu sākotnējs mērķis aizstāvēt Rietumsahāras komerciālās intereses, kas nozīmētu, ka tā būtu starptautiskajās tiesībās vai vismaz starptautiskajā praksē atzīts valstisks veidojums”.

185.

Es piekrītu šai Padomes kritikai par to, ka ANO ir atzinusi Front Polisario vienīgi kā Rietumsahāras tautas pārstāvi politiskajos procesos ( 84 ), kas paredzēti, lai atrisinātu jautājumu par šīs teritorijas tautas pašnoteikšanos. Tikai šajā politiskajā jomā tā ir vienīgais Rietumsahāras tautas pārstāvis, jo jebkurā gadījumā Marokas Karaliste ir domstarpību otra puse un Spānijas Karaliste kopš 1976. gada 26. februāra vairs neuzņemas nekādu starptautiska rakstura atbildību attiecībā uz pārvaldību Rietumsahārā.

186.

Šī tiesvedība nav daļa no politiskā procesa, kurā Front Polisario īsteno savu Rietumsahāras tautas pārstāvja uzdevumu, ko tai ir atzinusi ANO.

187.

Turklāt Padome apstrīd to, ka Front Polisario būtu uzskatāma par ekskluzīvu Rietumsahāras tautas pārstāvi. Pat pati Front Polisario ir norādījusi, ka tā nav vienīgā organizācija, kurai ir tiesības pārstāvēt Rietumsahāras tautu, jo, kā tā norāda, Rietumsahāras pārvaldītāja valsts aizvien esot Spānijas Karaliste ( 85 ).

188.

Skaidrs, ka Spānijas Karaliste uzskata, ka tā kopš 1976. gada 26. februāra ir atteikusies no jebkādas starptautiska rakstura atbildības saistībā ar tās pārvaldību Rietumsahārā. Tomēr nevar kategoriski izslēgt, ka, neraugoties uz tās atteikšanos, Spānijas Karaliste no starptautisko tiesību viedokļa joprojām ir palikusi tās pārvaldītāja valsts un ka šajā statusā tā ir vienīgā, kurai ir spēja vai pat pienākums aizsargāt, tostarp juridiskā līmenī, Rietumsahāras tautas tiesības, it īpaši tās tiesības uz pašnoteikšanos un suverēno varu pār dabas resursiem šajā teritorijā.

189.

Nerisinot šo jautājumu izskatāmajā lietā, pienākumi, kuri pārvaldītājām valstīm ir noteikti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta a) un b) punktu ( 86 ), man liek šaubīties, ka tās var atteikties no šā uzdevuma, to nepabeidzot un it īpaši neņemot vērā teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tautas intereses un vajadzības.

190.

Šīs šaubas pastiprina fakts, ka ANO turpina uzskatīt, ka pienākums sniegt ANO ģenerālsekretāram Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta e) punktā paredzēto informāciju par Rietumsahāru ir Spānijas Karalistei ( 87 ).

191.

Turklāt arī Spānijas Karalistes Ministerio Fiscal (prokuratūra), kā arī Audencia Nacional (Valsts tiesa, Spānija) atzīst Spānijas Karalisti kā Rietumsahāras pārvaldītāju valsti, kas “kā tāda līdz dekolonizācijas perioda beigām saglabā no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. un 74. panta izrietošos pienākumus, kuru vidū ir arī tās pilsoņu aizsardzība pret viņu tiesību pārkāpumiem, ieskaitot tiesību aizsardzību tiesā” ( 88 ). Pamatojoties uz to, Spānijas Karaliste ir paplašinājusi savu starptautisko kompetenci krimināllietās attiecībā uz Rietumsahārā izdarītajiem noziegumiem ( 89 ).

192.

Jānorāda, ka tiesas sēdē Spānijas Karaliste atturējās komentēt Spānijas tiesu iestāžu nostāju, norādot vien, ka Spānijas valdība respektē Spānijas tiesu lēmumus.

193.

Izdarot secinājumu šajā jautājumā, saikne starp apstrīdēto lēmumu un Front Polisario man šķiet pārlieku netieša, lai būtu pamats Front Polisario skārumam.

194.

Līdz ar to uzskatu, ka pārsūdzētā sprieduma 110. punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tajā atzīts, ka Front Polisario ir skarta tieši.

195.

Ņemot vērā šo secinājumu, vienīgi pilnīguma apsvērumu dēļ es analizēšu otro tiešā skāruma kritēriju, proti, ka apstrīdētajam lēmumam nav jāpiešķir nekāda rīcības brīvība tā adresātiem, kuriem ir pienākums to īstenot. Šajā ziņā es nepiekrītu Komisijas viedoklim, ka tas šajā lietā neesot izpildīts, jo pastāv Īstenošanas regula Nr. 812/2012, kura tai bija jāpieņem, lai īstenotu liberalizācijas nolīgumu.

196.

Manuprāt, apstrīdētā tiesību akta raksturs “ir pavisam automātisk[s] un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus” ( 90 ). Tā spēkā stāšanās ļauj īstenot tiesības un izpildīt pienākumus, kas paredzēti saskaņā ar liberalizācijas nolīgumu.

197.

Ar Īstenošanas regulu Nr. 812/2012 ir vienīgi atjaunināta Padomes 2001. gada 9. aprīļa Regula (EK) Nr. 747/2001, kas nosaka Kopienas tarifa kvotu un salīdzināmo daudzumu administrēšanu attiecībā uz produktiem, par kuriem atbilstīgi nolīgumiem ar atsevišķām Vidusjūras reģiona valstīm var pretendēt uz atvieglojumiem, un atceļ Regulu (EK) Nr. 1981/94 un (EK) Nr. 934/95 ( 91 ), apkopotā veidā (viena tiesību norma, kurai pievienota kopsavilkuma tabula) piedāvājot dažas no būtiskākajām reformām, kas ieviestas saskaņā ar liberalizācijas nolīgumu.

198.

No protokola Nr. 1, kas atrodams liberalizācijas nolīguma 1. pielikumā, 2. panta izriet, ka tas attiecas uz “Marokas izcelsmes lauksaimniecības produktu, pārstrādātu lauksaimniecības produktu, zivju un zvejas produktu” importu Savienībā, savukārt Īstenošanas regula Nr. 812/2012 attiecas vien uz dažiem no šiem produktiem, kuri tiek importēti Savienībā saskaņā ar tarifu kvotām ( 92 ). Īstenošanas regulas neesamība nekādi nebūtu traucējusi piemērot nolīgumu gan attiecībā uz šiem produktiem, gan citiem.

199.

Tiesas sēdē Komisija nepaskaidroja, kādā veidā ar Īstenošanas regulu Nr. 812/2012 tiek īstenots liberalizācijas nolīgums saistībā ar citiem produktiem.

200.

Katrā ziņā, pat saistībā ar produktiem, uz kuriem attiecas Īstenošanas regula Nr. 812/2012 (piemēram, tomāti), kam noteiktas tarifu kvotas, kuru noteikumi paredzēti šajā regulā, ir jānorāda, ka Front Polisario neapgalvo – kā to būtu darījis importētājs –, ka to tieši skar liberalizācijas nolīgumā paredzētās tarifu kvotas. Tās iebildums saistīts ar pašu šī nolīguma piemērošanu Rietumsahārai, proti, jautājumu, kam nav nekāda sakara ar šī nolīguma īstenošanu ar minēto regulu.

201.

Līdz ar to es uzskatu, ka šajā lietā ir izpildīts tieša skāruma otrais kritērijs, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 105. punktā.

202.

Es analizēju šo trešo daļu vienīgi gadījumam, ja Tiesas secinātu, ka apstrīdētais lēmums tieši skar Front Polisario.

203.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 111. un 113. punktā uzskatot, ka apstrīdētais lēmums ir individuāli skāris Front Polisario, jo tā piedalās starptautiskās sarunās, kuru mērķis ir atrisināt domstarpības saistībā ar Rietumsahāru, un tādēļ tā šajā ziņā atrodoties situācijā, kas to atšķir no jebkuras citas personas. Pat pieļaujot, ka šāda situācija pastāv, Vispārējās tiesas apsvērumi neļauj konstatēt, kādā veidā, ņemot vērā tā mērķi, apstrīdētais lēmums jebkādā veidā judikatūras izpratnē skartu Front Polisario. Gluži pretēji, tās piedalīšanās sarunās, kuras notiek ANO aizgādībā, apliecinot vienkāršu vispārēju interesi politikas jomā, kam nav nekādas materiālas un procesuālas saiknes ar apstrīdēto lēmumu un liberalizācijas nolīgumu, kura vienīgais mērķis ir jautājumi tirdzniecības un muitas jomā.

204.

Gluži pretēji, Front Polisario apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 111. un 113. punktā ir pamatoti norādīts, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli. Šajā ziņā tā vispirms norāda, ka ir skaidrs un netiek apstrīdēts, ka tā ir Rietumsahāras tautas pārstāvis un ka tādēļ tā ir vienīgais Marokas Karalistes sarunu partneris sarunās, kuras tiek īstenotas ANO aizgādībā. Vēl tā norāda, ka šo sarunu mērķis nav atrast vienkāršu politisko risinājumu teritoriālajām domstarpībām, kā to apgalvo Padome un Komisija, bet gan ļaut Rietumsahāras tautai īstenot tiesības uz pašnoteikšanos. Visbeidzot, tā uzsver, ka liberalizācijas nolīgums tiek piemērots Rietumsahārai un tās dabas resursiem, kontrole pār kuriem veido daļu no šīm tiesībām.

205.

Lai gan uz šo lietu neattiecas Komisijas minētā Tiesas judikatūra saistībā ar to personu locus standi attiecībā uz Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā, kas nav dalībvalstis, kurām šis lēmums adresēts ( 93 ), nekas principā neizslēdz iespēju, ka Front Polisario var atbilst tieša skāruma kritērijam arī tad, ja tai raksturīgo īpašo apstākļu dēļ lietas materiālos nav neviena precedenta, kuru Tiesai jau ir bijusi iespēja pārbaudīt.

206.

Šajā kontekstā es nepiekrītu Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma 113. punkts ir pretrunā 2003. gada 10. aprīļa spriedumam Komisija/Nederlandse Antillen (C‑142/00 P, EU:C:2003:217) ( 94 ), jo Front Polisario stāvoklis it nemaz nav salīdzināms ar Nīderlandes Antiļu stāvokli.

207.

Šā sprieduma 66. un 67. punktā Tiesa nosprieda, ka, lai gan lielākā daļa AZT izcelsmes rīsu importa Savienībā ir nākusi no Nīderlandes Antiļām, šī nozare ne tikai veido vienīgi 0,9 % no Nīderlandes Antiļu nacionālā kopprodukta, bet arī Nīderlandes Antiļas nav vienīgā AZT, kas ražo rīsus, uz kuru attiecas aplūkotās regulas.

208.

Pamatojoties uz to, Tiesa minētā sprieduma 68. punktā nosprieda, ka attiecīgās regulas nav radījušas būtiskas sekas apjomīgā Nīderlandes Antiļu ekonomikas nozarē atšķirībā no visām pārējām AZT, kā arī attiecīgās tiesību normas tai nav kaitējušas tās atšķirīgo īpašību dēļ no citām AZT, uz kurām attiecas minētās regulas.

209.

Front Polisario situācija it nemaz nav analoga Nīderlandes Antiļu situācijai. Lai gan Tiesa minētā sprieduma 69. punktā nosprieda, ka “ar vispārīgu interesi, lai viena AZT kā vienība, kas ir kompetenta risināt ekonomiskos un sociālos jautājumus savā teritorijā, varētu iegūt labvēlīgu rezultātu, lai veicinātu pēdējās minētās ekonomisko labklājību, vien nav pietiekami, lai to varētu uzskatīt par [..] individuāli skartu”, Front Polisario uzdevums nekādā veidā nav saistīts ar ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem.

210.

Tās uzdevums, kas izriet no tās statūtu 8. panta, ir daudz vispārīgāks, un pēc būtības tas ir vadīt Rietumsahāras tautu, kuras vienīgais ANO atzītais ( 95 ) pārstāvis tā ir, lai tā varētu īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos.

211.

Tomēr to pašu iemeslu dēļ, kurus esmu minējis šo secinājumu 185.–194. punktā, es uzskatu, ka iepriekš minētie apstākļi neļauj izdarīt secinājumu par Front Polisario individuālu skārumu.

212.

Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 113. punktā nolemjot, ka apstrīdētais lēmums individuāli skar Front Polisario, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

213.

Tāpēc pārsūdzētā sprieduma 110.–114. punkts ir jāatceļ, kas, manuprāt, ir pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.

214.

Šādā gadījumā, tā kā tiesvedība ir stadijā, kas ļauj pieņemt galīgo spriedumu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas izpratnē, Front Polisario prasība par tiesību akta atcelšanu ir jānoraida kā nepieņemama, jo nepastāv tiešs un individuāls skārums.

215.

Gadījumam, ja Tiesa neņemtu vērā manu secinājumu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka apstrīdētais lēmums tieši un individuāli skar Front Polisario, turpmāk es analizēšu pārējos apelācijas sūdzības pamatus.

216.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 225. punktā uzskatot, ka plašā rīcības brīvība, kas atzīta Padomei saistībā ar ekonomisko nolīgumu slēgšanu ar trešajām valstīm, paredz iepriekšēju pienākumu izvērtēt visus būtiskos attiecīgā gadījuma apstākļus.

217.

Šajā ziņā tās vispirms apstrīd pašu šāda pienākuma principu. To varot analizēt kā procesuālu garantiju, kuru nodrošina Savienības tiesības līdz ar novērtējuma brīvību, kas var būt lēmumpieņēmējai iestādei administratīvajos procesos, kuru mērķis ir individuālos gadījumos īstenot Savienības regulējumus, kas piemērojami ar sarežģītiem novērtējumiem saistītās tehniskās jomās. Ņemot vērā tās pastāvēšanas iemeslu, šo procesuālo garantiju neesot paredzēts transponēt uz plašās rīcības brīvības, kāda ir Padomei leģislatīvu vai normatīvu aktu pieņemšanā, īstenošanu arī tad, ja tai ir jāņem vērā arī šajā ziņā pieejamie dati. Katrā gadījumā tādā politiskā jomā kā starptautisku nolīgumu slēgšana likumdevējam atzītās plašās rīcības brīvības kontrolei tiesā būtu jāietver vien pārbaude par to, vai pieņemtais akts nav bijis acīmredzami nepiemērots attiecībā uz tā mērķi.

218.

Vēl Padome un Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, precizējot kārtību, kādā īstenojams pienākums veikt iepriekšēju pārbaudi, kas paredzēts pārsūdzētajā spriedumā. Pēdējais minētais patiesībā radīja tai šaubas saistībā ar Rietumsahāras tautas tiesību, kādas ir apliecinātas Front Polisario padomes sagatavotajā ziņojumā, ievērošanu, nevis lika konstatēt, ka būtu pārkāpta kāda tiesību norma vai ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā. Turklāt, ņemot vērā šāda ziņojuma izcelsmi, to nevar uzskatīt par derīgu pierādījumu.

219.

Front Polisario uzskata, ka pienākums veikt iepriekšēju pārbaudi, uz ko ir norādījusi Vispārējā tiesa, ir daļa no pamatgarantijām, kuras ir jānodrošina tiesiskā Savienībā gadījumos, kad Savienības iestādei ir rīcības brīvība, proti, it īpaši Savienības ārējo ekonomisko attiecību jomā. Turklāt šis pienākums ir saistīts ar vispārējo labas pārvaldības principu, kura ievērošana saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ( 96 ) ir jānodrošina ne vien administratīvajos procesos, bet arī procedūrās, kurās tiek pieņemti normatīvie akti. Patiešām, minētais pienākums veicinātu iespēju Padomei apzināti īstenot savu rīcības brīvību, nekādā veidā to neierobežojot, kā arī ļautu tiesai pārliecināties, ka tās īstenošanā nav pieļauta neviena acīmredzama kļūda vērtējumā.

220.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša rīcības brīvība jomās, kurās tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurās tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. [Tiesa] ir secinājusi, ka šajās jomās veiktā pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzama nepiemērotība mērķim, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde” ( 97 ).

221.

Šajā ziņā, kā ir atzinušas Savienības tiesas, šīm iestādēm ir plaša rīcības brīvība ārējo ekonomisko attiecību jomā, kurā ietilpst asociācijas un liberalizācijas nolīgumi ( 98 ).

222.

Protams, kā uzsver Padome un Komisija, judikatūra, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies pārsūdzētā sprieduma 225. punktā ( 99 ), lai secinātu, ka Savienības iestādēm ir vispārējs pienākums “rūpīgi un objektīvi [pārbaudīt] visus būtiskos attiecīgā gadījuma apstākļus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus”, pirms tiek pieņemts attiecīgais akts, nav attiecināma uz ārējo ekonomisko attiecību jomu. Patiesībā šī judikatūra līdzīgu pienākumu Savienības iestādēm paredz tad, kas tās administratīvajā procesā ( 100 ) grasās pieņemt lēmumu, kas skar fiziskas vai juridiskas personas intereses ( 101 ).

223.

Tomēr es neuzskatu, ka Vispārējās tiesas atsauce uz 1991. gada 21. novembra spriedumu Technische Universität München (C‑269/90, EU:C:1991:438), kā arī 2010. gada 22. decembra spriedumu Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803), nevis uz judikatūru, kas minēta šo secinājumu 220. punktā, ietekmē tās secinājumu, tādēļ ka administratīvajos procesos piemērojamie principi mutatis mutandis ir piemērojami arī likumdošanas procedūrās.

224.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan Savienības likumdevējam ir plaša politiskā rīcības brīvība, kad tas leģislatīva vai reglamentējoša akta pieņemšanas ietvaros izsver dažādas vispārīgās intereses, tam tomēr ir pienākums ņemt vērā visus būtiskos “pamata datus” un pieejamos “faktiskos elementus” ( 102 ). Šajā kontekstā Tiesai ir jāpārbauda, vai šis uzdevums patiešām ir izpildīts ( 103 ) un vai pieņemtais akts nav acīmredzami nepiemērots ( 104 ).

225.

Šajā ziņā es uzskatu, ka 2013. gada 16. aprīļa spriedums Spānija un Itālija/Padome (C‑274/11 un C‑295/11, EU:C:2013:240) ir īpaši svarīgs, jo tas attiecās uz Padomes lēmumu, ar kuru tika atļauta ciešāka sadarbība LESD 329. panta 1. punkta izpratnē, kas tāpat kā apstrīdētais lēmums izriet no tā, ko Komisija ir nodēvējusi par “Savienības iestāžu rīcības brīvības cieto kodolu”.

226.

Pārbaudot šā lēmuma tiesiskumu, Tiesa gandrīz vārds vārdā ir atgādinājusi 1991. gada 21. novembra spriedumā Technische Universität München (C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts), kā arī 2010. gada 22. decembra spriedumā Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 57. punkts) izklāstīto un Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 225. punktā atkārtoto principu, nospriežot, ka “Tiesai, pārbaudot, vai ir ievērots nosacījums par to, ka lēmumu, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, pieņem “kā galējo līdzekli”, ir jāizvērtē, vai Padome ir rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi šī jautājuma atbilstošos apstākļus un vai secinājums, pie kura tā ir nonākusi, ir pietiekami pamatots” ( 105 ).

227.

Ja reiz Padomei ir noteiktas šādas prasības, kad tā darbojas kā likumdevējs, ir grūti iedomāties, ka tā tas nebūtu tad, kad tā īsteno īpašo likumdošanas procedūru, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu ( 106 ).

228.

To pašu iemeslu dēļ, kādi ir minēti šo secinājumu 142. punktā, atsauces, kuras Komisija ir minējusi sava atbildes raksta uz repliku 12.–14. punktā, par Rietumsahāras jautājuma politisko raksturu nešķiet tādas, kas varētu liegt veikt ierobežoto kontroli, kas Tiesai jāveic starptautisko attiecību jomā, kurā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība ( 107 ).

229.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 225. punktā lemjot, ka “gadījumos, kad kādai Savienības iestādei ir plaša rīcības brīvība, lai pārbaudītu, vai kompetentā iestāde nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iestāde ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos attiecīgā gadījuma apstākļus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus”.

230.

Visbeidzot, es nepiekrītu arī Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru tā vietā, lai būtisko apstākļu iepriekšēju pārbaudi saistītu ar šaubām, kas pastāv saistībā ar Rietumsahāras tautas tiesību ievērošanu, kādas ir apliecinātas Front Polisario padomes sagatavotajā ziņojumā, Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē tiesību normas pārkāpums vai acīmredzama kļūda vērtējumā.

231.

Es atgādinu, ka Vispārējā tiesa apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu balstīja uz kopumā vairākiem Front Polisario pamatiem, tostarp it īpaši pirmo pamatu saistībā ar nepietiekamu pamatojumu ( 108 ).

232.

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa vispirms nolēma, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Padomei bija jāizvērtē visi būtiskie apstākļi ( 109 ) un it īpaši šajos lietas materiālos jāņem vērā tas, kā liberalizācijas nolīguma noslēgšana varētu ietekmēt Rietumsahāras tautas cilvēktiesības un šīs teritorijas dabas resursu izmantošanu ( 110 ).

233.

Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 244. punktā nosprieda, ka “ne no Padomes argumentiem, ne no pierādījumiem, ko tā pievienojusi lietas materiāliem, neizriet, ka tā būtu veikusi [šādu] pārbaudi”.

234.

Proti, tā pārtrauca darbību pirms pārbaudes un a fortiori lemšanas par to, vai apstrīdētais lēmums ietver vai veicina cilvēktiesību pārkāpumus Rietumsahārā vai dabas resursu izmantošanu pretēji starptautiskām tiesībām. Šī iemesla dēļ Komisijas minētā judikatūra ( 111 ), kas attiecas uz Savienības [tiesību] akta tiesiskuma pārbaudi, ņemot vērā starptautisko paražu tiesību principus, šajā lietā nav piemērojama.

235.

Vispārējā tiesa arī nav pieņēmusi nostāju saistībā ar Front Polisario advokāta ziņojumā, kura pierādījuma spēku Komisija apstrīd, iekļauto apgalvojumu ticamību. Vispārējā tiesa ir vienkārši norādījusi, ka “Padome nav iesniegusi nekādus īpašus komentārus, ne arī tos atspēkojusi, un tas ļauj domāt, ka tā nav pētījusi jautājumu par to, vai Marokas kontrolē esošās Rietumsahāras dabas resursu izmantošana notiek šīs teritorijas iedzīvotāju interesēs vai nē” ( 112 ).

236.

Tā kā Padome jomā, kurā tai ir plaša rīcības brīvība, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neizpildīja savu pienākumu veikt visu būtisko apstākļu pārbaudi, Vispārējā tiesa pēc būtības nosprieda, ka tai nav iespējams īstenot tiesas kontroli, lai konstatētu, vai apstrīdētais lēmums ir vai nav acīmredzami neatbilstīgs ( 113 ). Šādi lemjot, tā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

237.

Tāpēc apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida.

238.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa savā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 227. un 241. punktā analizējot, vai Padome pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt visus attiecīgajā gadījumā būtiskos apstākļus, kā arī šāda iemesla dēļ šā sprieduma 247. punktā to daļēji atceļot. Pretēji tam, kas norādīts minētā sprieduma 226. punktā un 125. punktā, uz kuru tajā ir atsauce, Front Polisario neesot izvirzījusi šādu pamatu. Tādējādi, spriežot par šo jautājumu, Vispārējā tiesa pēc savas iniciatīvas ir izvirzījusi pamatu, kas nav absolūts pamats, turklāt pirms tam neuzklausot Padomi.

239.

Front Polisario apstrīd šā pamata pamatotību, pēc būtības apgalvojot vispirms, ka Vispārējā tiesa nav pārsniegusi prasījuma robežas, jo tās prasība patiešām bija vērsta uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl ar to bija apstiprināta liberalizācijas nolīguma piemērošana Rietumsahārai, pēc tam, ka atcelšanas pamats, uz kuru balstīta pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, neesot izvirzīts pēc savas ierosmes, bet gan bijis izvirzīts tās prasības pieteikuma, kas iesniegts Vispārējā tiesā, 78.–85. punktā, un visbeidzot, ka, lai gan šajā ziņā minētie argumenti bija iekļauti pamatā saistībā ar nepietiekamu pamatojumu, Savienības tiesai bija jāatjauno to pareizā juridiskā kvalifikācija.

240.

Kā Front Polisario norāda sava prasības pieteikuma, kas iesniegts Vispārējā tiesā, 77.–85. punktā, tā sava pirmā atcelšanas pamata ietvaros ir apstrīdētā lēmuma spēkā esamību ir apstrīdējusi nepietiekama pamatojuma dēļ.

241.

Šā prasības pieteikuma 79. punktā Front Polisario apgalvo, ka “Padomei [..] ir [..] pienākums ņemt vērā visu juridisko un faktisko kontekstu, lai nodrošinātu to, ka nolīguma teksts nekādā veidā nevar būt pretrunā starptautiskajām tiesībām vai netiešā veidā apšaubīt Rietumsahāras tautas tiesības”.

242.

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 125.–127. punktā Vispārējā tiesa pirmo pamatu noraidīja vien daļēji, atturoties lemt par Front Polisario iebildi, saskaņā ar kuru Padome pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neesot vērtējusi attiecīgā gadījumā būtiskos apstākļus. Vispārējā tiesa šo pārbaudi veica pārsūdzētā sprieduma 226.–247. punktā.

243.

Turklāt Tiesa ir atturējusies spriest par virkni Front Polisario argumentu, kurus tā izvirzīja, pamatojot trešo (pamattiesību pārkāpums), piekto (Savienības pamatvērtību un principu, kas vada tās ārējās attiecības, pārkāpums), sesto (ilgtspējīgas attīstības mērķa neizpilde), devīto (apstrīdētā lēmuma neatbilstība vairākiem nolīgumiem, kurus noslēgusi Savienība) un desmito (apstrīdētā lēmuma neatbilstība starptautiskajām tiesībām) pamatu, ciktāl to mērķis bija apstrīdēt to, ka Padome ir īstenojusi savu plašo rīcības brīvību ( 114 ).

244.

Šo iemeslu dēļ es neuzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi prasījuma robežas, vērtējot jautājumu par to, vai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija jāveic visu attiecīgā gadījumā būtisko apstākļu pārbaude.

245.

Tāpēc apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida.

246.

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka iebildums par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pārkāpumu, kā to ir aplūkojusi Vispārējā tiesa, pirmajā instancē prasības pieteikuma 111.–115. punktā nav bijis norādīts saprotamā veidā.

247.

Otrkārt, Padome un Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas apsvērumi pārsūdzētā sprieduma 227., 228., 230. un 231. punktā ir balstīti uz kļūdainu Pamattiesību hartas interpretāciju un piemērošanu. Šajā ziņā tās vispirms norāda, ka Vispārējā tiesa nesecina, ka apstrīdētajā lēmumā vai liberalizācijas nolīgumā būtu iekļautas tiesību normas, kas ir pretrunā pamattiesībām, bet gan pārmet to, ka ar šiem tiesību aktiem ir atļauta produktu, kas iegūti apstākļos, kuri, iespējams, apdraud Rietumsahāras tautas pamattiesības, eksportēšana uz Savienību un tādējādi netieši tiek veicināta noteiktu Pamattiesību hartā iekļautu tiesību neievērošana. Vēl tās uzskata, ka šāda argumentācija Savienības [tiesību] aktu tiesiskumu padara atkarīgu no trešo valstu, ar kurām tā noslēdz starptautiskus nolīgumus, rīcības. Visbeidzot, tās uzskata, ka minētie apsvērumi Pamattiesību hartai piešķir ārpusteritoriālu iedarbību, pārkāpjot tās 51. pantu, kas jāsaprot tādā ziņā, ka Savienības iestādēm pamattiesības ir jāievēro Savienības tiesību teritoriālās piemērošanas jomas iekšienē, kā ir noteikts LES 52. pantā un LESD 355. pantā, nevis – ar izņēmumiem – ārpus tās.

248.

Treškārt un visbeidzot, jāmin, ka Padome un Komisija apgalvo, ka jautājums par cilvēktiesību ievērošanu Savienības ārējās darbības mērķiem ir ņemts vērā citā procesuālajā regulējumā, nevis tajā, ko definējusi Vispārējā tiesa. Saskaņā ar LES 21. pantu un LESD 205. pantu cilvēktiesību veicināšana un atbalsts ir attiecīgi princips un mērķis, kas ir pamatā Savienības darbībai starptautiskā mērogā. Šajā ziņā Padomei, īstenojot Savienības starptautiskās attiecības, tas ir jāņem vērā, spējot līdzsvarot ar citiem principiem un mērķiem, ņemot vērā šai iestādei atzīto plašo rīcības brīvību. Praktiski cilvēktiesību situācija trešajās valstīs esot jāaplūko kā politisks jautājums, kas var ļaut Padomei, nolīgumiem stājoties spēkā, izmantot Savienības noslēgtajos starptautiskajos nolīgumos paredzētās uzraudzības klauzulas. Turpretim cilvēktiesību ievērošana neesot uzskatāma ne par apstākli, kuram būtu jāveic tāda veida iepriekšēja pārbaude, kādu pārsūdzētā sprieduma 228., 241. un 244. punktā definējusi Vispārējā tiesa, ne par pamatprasību, no kuras būtu atkarīga starptautiska nolīguma noslēgšana.

249.

Front Polisario apstrīd, ka pastāvētu kļūdas tiesību piemērošanā, pēc būtības apgalvojot, ka Padomes un Komisijas apstrīdēto pamatu pamatotība esot jāvērtē, ņemot vērā īpašo juridisko un faktisko kontekstu, kādā Vispārējā tiesa ir pasludinājusi spriedumu. Šajā ziņā pēdējā minētā esot konstatējusi, pirmkārt, ka Rietumsahāra atrodas ārpus Marokas Karalistes robežām, kādas ir atzinusi ANO, Savienība un tās dalībvalstis, otrkārt, ka Marokas Karalistei nav nekādu starptautisku pilnvaru to pārvaldīt un, treškārt, ka ar Padomes un Komisijas palīdzību liberalizācijas nolīgums, kas apstiprināts ar apstrīdēto lēmumu, tādējādi tika piemērots teritorijai, kurai nav savas pārvaldes.

250.

Vēl Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka īpašā gadījumā, kad Savienības noslēgts starptautisks nolīgums varētu būt piemērojams apstrīdētai teritorijai, jautājumam par pamattiesībām ir īpaša nozīme. Tādējādi tā visbeidzot esot secinājusi, ka šis jautājums liek Padomei veikt pārbaudi pirms minētā lēmuma pieņemšanas. Šāda rīcība esot atbilstoša Pamattiesību hartas 51. pantam, jo ar šo pantu Padomei, īstenojot savu kompetenci, kas izriet no līgumiem, ir noteikts pienākums ievērot pamattiesības, kā tā ir darījusi šajā gadījumā. Tāpat tas atbilstot LESD 205. pantam, LES 21. pantam un asociācijas nolīguma noteikumiem, kas šajā situācijā paredz cilvēktiesību ievērošanu.

251.

Turklāt Front Polisario norāda, ka Pamattiesību harta ir jāuzskata par tādu, kas ir piemērojama no personiskā un materiālā viedokļa, jo ievērojamam skaitam Rietumsahāras iedzīvotāju, kas dzimuši laikā, kad Rietumsahāra bija tā dēvētā Spānijas Karalistes “province”, pirmkārt, ir Spānijas pilsonība un, otrkārt, tas, ka tiek pārkāptas viņu pamattiesības, ir oficiāli atzīts daudzos ANO dokumentos, kā arī to ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību Tiesa.

252.

Es nepiekrītu Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru Front Polisario prasības pieteikuma par tiesību akta atcelšanu trešais pamats par pamattiesību pārkāpumu ir nepieņemams, jo tas esot nesaprotams.

253.

No Front Polisario prasības pieteikuma pirmajā instancē 96.–101. punkta un 111.–115. punkta skaidri izriet, ka, tās ieskatā, ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāptas Rietumsahāras iedzīvotāju pamattiesības un it īpaši Pamattiesību hartas 6., 17., 37., 47. un 53. pants, jo šis lēmums veicina Marokas turpmāku klātbūtni Rietumsahārā.

254.

Saskaņā ar LES 3. panta 5. punktu, 21. panta 1. punkta pirmo daļu, 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punktu, un 23. pantu, kā arī LESD 205. pantu cilvēktiesības un to aizsardzība ir daļa no Savienības būtiskākajiem principiem un vērtībām, kam ir jāvirza tās rīcība starptautiskā mērogā.

255.

Kā Tiesa nesen ir lēmusi saistībā ar starptautisku nolīgumu, kas apstiprināts ar Padomes lēmumu ( 115 ), kura juridiskais pamats ir LES 37. pants kopā ar LESD 218. panta 5. un 6. punktu, “[tiesiskas valsts un cilvēktiesību, kā arī cilvēka cieņas principi] ir jāievēro attiecībā uz jebkuru Savienības darbību, tostarp KĀDP jomu, kā tas, kopā ņemot, izriet no LES 21. panta 1. punkta pirmās daļas, 2. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta, kā arī 23. panta” ( 116 ).

256.

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības kompetences ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības ( 117 ). No tā izriet, ka, ja vien attiecīgais nolīgums praktiski nav zaudējis iedarbību, jautājums par tā saderību ar starptautiskajām tiesībām ir jāņem vērā sākotnējā visu būtisko apstākļu vērtējumā, kas iestādēm ir jāveic pirms starptautiska nolīguma noslēgšanas.

257.

Papildus no Savienības tiesībām izrietošajam pienākumam pārbaudīt cilvēktiesību vispārējo stāvokli starptautiskā nolīguma otrā slēdzējā pusē un, precīzāk, izpētīt ietekmi, kāda šim nolīgumam varētu būt uz cilvēktiesībām, starptautiskās tiesības uzliek starptautisko tiesību dalībniekiem, it īpaši valstīm un starptautiskām organizācijām, pienākumu ievērot starptautisko tiesību imperatīvās normas (jus cogens) un erga omnes pienākumus.

258.

Šajā ziņā Starptautiskā Tiesa ir lēmusi, ka “pēc savas būtības [erga omnes pienākumi] “attiecas uz visām valstīm” un, “ņemot vērā attiecīgo tiesību nozīmīgumu, visas valstis var uzskatīt par tādām, kurām ir juridiskā interese, lai šīs tiesības tiktu aizsargātas”” ( 118 ). Pamatojoties uz to, tā ir lēmusi, ka “visām valstīm ir pienākums neatzīt nelikumīgas situācijas, kas izriet no [erga omnes pienākuma neizpildes, un] tām ir arī pienākums nesniegt palīdzību vai atbalstu, lai saglabātu situāciju, ko radījis šis [pārkāpums]” ( 119 ).

259.

Līdz ar to pirms starptautisko nolīgumu slēgšanas Savienības iestādēm ir jāpārliecinās, ka tiek ievērots ļoti ierobežots starptautisko tiesību imperatīvo normu (jus cogens) ( 120 ) un erga omnes pienākumu ( 121 ) saraksts, kas ietver “agresijas un genocīda aktu pasludināšanu ārpus likuma, kā arī principus un noteikumus saistībā ar cilvēka pamattiesībām, ieskaitot aizsardzību pret paverdzināšanas praksi un diskrimināciju rases dēļ” ( 122 ), kā arī tiesības uz pašnoteikšanos ( 123 ).

260.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Padome neapstrīd to, ka cilvēktiesību vispārējais stāvoklis otrā starptautiskā nolīguma pusē ir apstāklis, kas jāņem vērā sarunu un šā nolīguma slēgšanas laikā. Sava prasības pieteikuma pirmajā instancē 32. un 82. punktā Front Polisario tai ir pārmetusi, ka tā pirms minētā nolīguma noslēgšanas nav veikusi liberalizācijas nolīguma ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumu.

261.

Tā kā cilvēktiesību situācija Rietumsahārā ir viens no domstarpību starp Front Polisario un Marokas Karalisti priekšmetiem un šī iemesla dēļ ANO ģenerālsekretārs to izvērtē savos ikgadējos ziņojumos par Rietumsahāru ( 124 ), nevar apgalvot, ka nav bijis pamata ietekmes novērtējumam.

262.

Manuprāt, ne Padome, ne Komisija, ne arī kāda cita persona, kas iestājusies lietā, nepiedāvā pārliecinošu iemeslu, kura dēļ, ņemot vērā šīs prasības, Savienības iestādēm pirms starptautiska nolīguma noslēgšanas nebūtu jāpārbauda cilvēktiesību stāvoklis nolīguma otrā pusē, kā arī ietekme, kāda šajā ziņā varētu būt attiecīgā nolīguma noslēgšanai.

263.

Es norādu, ka Padome un Komisija pašas ir noteikušas augstu standartu, nolemjot “cilvēktiesības iekļaut ietekmes analīzē, kad tā tiek veikta attiecībā uz leģislatīviem un neleģislatīviem priekšlikumiem [..] un komerciāliem nolīgumiem, kuri rada būtiskas ekonomiskas, sociālas un vides sekas” ( 125 ).

264.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Eiropas ombuds savā 2016. gada 26. februāra lēmumā lietā 1409/2014/MHZ par to, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu veikt ietekmes izpēti pirms brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanas starp Savienību un Vjetnamas Sociālistisko Republiku ( 126 ), ir konstatējis, ka fakts, ka Komisija nav norādījusi pamatotus iemeslus, kas attaisnotu tās atteikumu veikt šādu analīzi, ir uzskatāms par sliktu pārvaldību.

265.

Protams, ir taisnība, kā norāda Padome un Komisija, ka asociācijas nolīguma 2., 3. un 90. pants, kā arī kopējā deklarācija par nolīguma 90. pantu, kas pievienots minētā nolīguma nobeiguma aktam, pieļauj, ka Savienība savu pienākumu nepārtraukti ievērot cilvēktiesības un veicināt to ievērošanu var pildīt visā minētā nolīguma, kura “būtisks elements” tās ir, darbības laikā ( 127 ).

266.

Tomēr, kā Eiropas ombuds norāda sava 2016. gada 26. februāra lēmuma lietā 1409/2014/MHZ 24. punktā, vienīgais veids, kā ietekmes novērtējumam varētu būt lietderīga ietekme, ir to veikt pirms attiecīgā starptautiskā nolīguma noslēgšanas, jo tieši sarunu laikā par to Savienība var labāk veicināt savas vērtības un mērķus, kuru vidū ir arī cilvēktiesību ievērošana un aizsardzība.

267.

Pretēji tam, ko apgalvo Padome un Komisija, pienākuma veikt liberalizācijas nolīguma ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumu sekas nav tādas, ka Savienības tiesību aktu tiesiskums kļūtu atkarīgs no trešo valstu, piemēram, Marokas Karalistes, tiesību aktiem.

268.

Kā Vispārējā tiesa ir lēmusi pārsūdzētā sprieduma 231. punktā, “ja Savienība atļauj eksportēt uz savām dalībvalstīm produktus no šīs citas valsts, kuri ir ražoti vai iegūti apstākļos, kuros nav ievērotas teritorijas, no kuras nāk šie produkti, iedzīvotāju pamattiesības, tā netieši var veicināt šādus pārkāpumus vai tos izmantot savā labā”.

269.

Pat ja tiktu apstrīdēta šāda principa esamība un pamatotība Savienības tiesībās, ir skaidrs, ka starptautiskās tiesības Savienībai un tās dalībvalstīm paredz skaidru pienākumu neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no principu un noteikumu, kuri attiecas uz pamattiesībām, pārkāpuma, un neveicināt un neatbalstīt tādas situācijas saglabāšanu, kas radusies šāda pārkāpuma dēļ. Šai nolūkā Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm ir jāizvērtē ietekme, kādu attiecīgais starptautiskais nolīgums var radīt saistībā ar cilvēktiesībām.

270.

Attiecībā uz Padomes un Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 228. punktā balstoties uz Pamattiesību hartas 1.–3., 5., 15., 16., 17., 31. un 32. pantu, šīm tiesību normām ir piešķīrusi ārpusteritoriālu iedarbību, kas ir pretrunā [Hartas] 51. pantam, vispirms ir jānorāda, kā ir atzinušas Beļģijas Karaliste un Komisija, ka pamattiesības noteiktos apstākļos var radīt ārpusteritoriālu iedarbību. Tā tas noteikti ir gadījumā, ja runa ir par darbību, ko regulē Savienības tiesības un kas tiek īstenota Savienības un/vai tās dalībvalstu efektīvā kontrolē, taču ārpus to teritorijas ( 128 ).

271.

Tomēr, tā kā šajā gadījumā ne Savienība, ne tās dalībvalstis neīsteno nekādu kontroli Rietumsahārā un tā nav daļa no teritorijām, kurām ir piemērojamas Savienības tiesības, nevar būt jautājums par to, ka Pamattiesību harta tiek piemērota Rietumsahārai arī tad, ja vairākiem Rietumsahāras iedzīvotājiem, kā to apgalvo Front Polisario, ir Spānijas pilsonība.

272.

Tātad, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 228. punktā ir pareizi lēmusi, ka “Padomei rūpīgi un objektīvi ir jāizvērtē visi būtiskie apstākļi, lai pārliecinātos, ka eksportam domāto produktu ražošana netiek veikta tādējādi, ka [..] tiek pārkāptas [Rietumsahāras tautas] pamattiesības”, tā tomēr nevar balstīties uz Pamattiesību hartas tiesību normām. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 228. punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

273.

Taču, ja Vispārējās tiesas sprieduma motīvu daļā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet pamatota ar citiem juridiskiem apsvērumiem, šāds pārkāpums nevar būt pamats šī sprieduma atcelšanai un ir jāveic motīvu aizstāšana ( 129 ).

274.

Tā tas ir šajā gadījumā, jo fakts, ka Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz Pamattiesību hartu, neietekmē no Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām izrietošu Savienības iestāžu pienākumu ( 130 ) pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas izvērtēt cilvēktiesību stāvokli Rietumsahārā, kā arī ietekmi, kāda uz to varētu būt attiecīgā nolīguma noslēgšanai.

275.

Šajā ziņā es atgādinu, ka apsvērumi saistībā ar Savienības iestāžu rīcības brīvību un apstākļiem, kuri tām ir jāņem vērā, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, balstījās uz vairāku Front Polisario pamatu kopumu, tostarp saistībā ar nepietiekamu pamatojumu, pamattiesību pārkāpumu, to vērtību pārkāpumu, uz kurām ir balstīta Savienības ārējā darbība (LES 21. pants un LESD 205. pants), un starptautisko tiesību pārkāpumu.

276.

Šajā kontekstā Vispārējai tiesai būtu bijis jāatsaucas uz principiem un normām saistībā ar cilvēka pamattiesībām ( 131 ), kas atbilstoši Starptautiskās Tiesas judikatūrai ir starptautisko tiesību erga omnes pienākumi, kuri valstīm ir jāaizstāv, un tām ir jāatturas sniegt palīdzību vai atbalstu, lai saglabātu situācijas, ko radījis to pārkāpums ( 132 ).

277.

Protams, Tiesa sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 107. punktā ir lēmusi, ka “persona var atsaukties uz [..] starptautisko paražu tiesību principiem, lai Tiesa pārbaudītu Savienības tiesību akta spēkā esamību, ja, pirmkārt, ar šiem principiem var tikt apšaubīta Savienības kompetence pieņemt minēto aktu [..] un, otrkārt, attiecīgais akts var ietekmēt tiesības, kas personai izriet no Savienības tiesībām, vai radīt tai ar šīm tiesībām saistītus pienākumus”.

278.

Tomēr apšaubīts nav vis apstrīdētā lēmuma tiesiskums saistībā ar starptautisko tiesību principiem, bet gan tā tiesiskums saistībā ar to, ka pirms tā pieņemšanas nav ņemti vērā visi būtiskie apstākļi, tostarp tā saderība ar starptautiskajām cilvēktiesībām. Līdz ar to nosacījumi, kas minēti sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 107.–110. punktā attiecībā uz iespēju atsaukties uz starptautiskajiem paražu tiesību noteikumiem, nav piemērojami ( 133 ).

279.

Tādējādi piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

280.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 228., 231., 241. un 244. punktā pārmetot Padomei, ka tā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neesot izvērtējusi Rietumsahāras dabas resursu izmantošanas apstākļus, faktiski uzstāj, ka tai ir jāpārliecinās, ka trešās valstis – šajā gadījumā Marokas Karaliste –, ar kurām tā plāno noslēgt starptautiskus nolīgumus, kas varētu būt piemērojami teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, izpilda prasības, kas izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta. Šajā argumentācijā esot pieļautas trīs veidu kļūdas tiesību piemērošanā.

281.

Pirmkārt, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pants pats par sevi nosakot pienākumus vienīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībniekiem, kuriem ir pienākums vai kuri uzņemas pienākumu pārvaldīt teritorijas, kam nav savas pārvaldes. Tātad uz Savienību tas neattiecoties. Turklāt iespēja, ka Marokas Karaliste kā Rietumsahāras de facto pārvaldītāja valsts neievēro savus no šīs tiesību normas izrietošos pienākumus, neesot tāda, kas varētu grozīt šā panta piemērošanas jomu, nosakot Savienības iestādēm pienākumu veikt pārbaudi, ja tās plāno noslēgt nolīgumu ar šo valsti. Gluži pretēji, šie jutīgie politiskie jautājumi esot vienīgi ANO Drošības padomes kompetencē.

282.

Otrkārt, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pants neietverot nosacījumus, kas ļautu privātpersonai vērsties tiesā, lai apstrīdētu Savienības tiesību akta tiesiskumu.

283.

Treškārt un visbeidzot, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi starptautiskās paražu tiesības, jo tā nav minējusi nekādu juridisko pamatu, kas Savienības iestādēm noteiktu pienākumu pārbaudīt, vai nolīguma otra puse ievēro pastāvīgas suverēnās varas pār dabas resursiem principu un teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, iedzīvotāju interešu pārākumu. Tāpat tā nav minējusi nevienu juridisko pamatu, kas ļautu uzskatīt, ka gadījumā, ja šāda pārbaude nebūtu veikta, Savienības noslēgtais nolīgums varētu netieši veicināt šo principu pārkāpumu.

284.

Katrā ziņā Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savas tiesas kontroles robežas, jo, ņemot vērā šo principu neprecīzo raksturu, tā vietā, lai Padomei noteiktu bezprecedenta procesuālo pienākumu, tai bija jāsecina, ka nekāda acīmredzama kļūda vērtējumā neattaisno apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

285.

Atbildot uz to, Front Polisario apgalvo, ka ir nelietderīgi pārmest Vispārējai tiesai, ka tā ir veikusi apstrīdētā lēmuma atbilstības Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantam pārbaudi, jo atsauce uz šo tiesību normu parādās vien apsvērumos, kuru mērķis ir noteikt, vai Padomei pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir bijis pienākums pārbaudīt Rietumsahāras dabas resursu izmantošanas apstākļus.

286.

Turklāt šajos apsvērumos neesot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo starptautisko paražu tiesību princips saistībā ar pastāvīgu suverenitāti pār dabas resursiem ir saistīts ar tiesībām uz pašnoteikšanos, kas pašas par sevi ir jus cogens norma ar erga omnes iedarbību. Tādējādi katrai valstij ir jānodrošina to ievērošana.

287.

Vispirms ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības piektā pamata otrās daļas centrālais jautājums nav par to, vai apstrīdētajā lēmumā ir vai nav ievērots Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pants, tiesības uz pašnoteikšanos un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips, bet gan vienkārši par to, vai Padomei bija jāņem vērā šie jautājumi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

288.

Šajā ziņā ir jānoraida Padomes un Komisijas argumenti saistībā ar to, ka šajās starptautisko publisko tiesību normās neesot ietverti Tiesas judikatūrā minētie nosacījumi, kas ļautu privātpersonai vērsties tiesā, lai apstrīdētu Savienības tiesību akta tiesiskumu ( 134 ).

289.

Tādēļ ir jāvērtē, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 241. punktā ir pareizi lēmusi, ka, vērtējot visus būtiskos apstākļus, “Padomei [..] pašai bija jāpārliecinās, ka nav pazīmju, kas liecinātu par tādu Rietumsahāras teritorijas, kuru kontrolē Maroka, dabas resursu izmantošanu, kas kaitētu tās iedzīvotājiem un aizskartu viņu pamattiesības”.

290.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības kompetences ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības ( 135 ). Šī prasība attiecas uz visām Savienības ārējām darbībām un tostarp sarunām par starptautiskiem nolīgumiem un to noslēgšanu ( 136 ).

291.

Pamatprincipi, kas piemērojami teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, ir minēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantā, saskaņā ar kuru “[ANO] dalībvalstis, kuras ir atbildīgas vai uzņemas atbildību par [šo teritoriju] pārvaldi, [..] atzīst principu, ka šajās teritorijās dzīvojošo intereses ir primāras, un kā svētu pienākumu uzņemas saistības maksimāli veicināt šo teritoriju iedzīvotāju labklājību”.

292.

Papildus to pienākumam, kas izriet no Rezolūcijas 1514 (XV), palīdzēt šo teritoriju tautām īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos, pārvaldītājām valstīm ir arī jāievēro šo tautu pastāvīgas suverēnās varas pār dabas resursiem viņu teritorijā princips ( 137 ), kuru Starptautiskā Tiesa ir atzinusi kā starptautisku paražu tiesību principu ( 138 ).

293.

Teritorijās, kurām nav savas pārvaldes, pastāvīgas suverenitātes pār dabas resursiem princips pēc būtības nozīmē, ka pārvaldītāja valsts nevar, nepārkāpjot pienākumus, kas tai paredzēti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, atņemt teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, tautām iespēju īstenot savas likumīgās tiesības uz dabas resursiem vai pakļaut šo tautu tiesības un intereses svešām ekonomiskajām un finanšu interesēm ( 139 ). Savukārt minētajam principam atbilst ārvalstnieku ekonomiskie ieguldījumi, kas veikti sadarbībā ar teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, tautām un kas atbilst viņu vēlmēm, lai sniegtu derīgu ieguldījumu teritoriju sociāli ekonomiskajā attīstībā ( 140 ).

294.

Attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantu un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principu ir jāmin, ka tie nekad nav bijuši starptautisko tiesību imperatīvo normu (jus cogens) vai erga omnes pienākumu vidū ( 141 ). Līdz ar to Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa pārkāpuma iespēja nevar likt apšaubīt Savienības atbildību tāpēc, ka nav piemērojams pienākums neatzīt par likumīgu situāciju, kas radusies nopietna erga omnes pienākuma, kā arī pienākuma nesniegt palīdzību vai atbalstu šādas situācijas saglabāšanai pārkāpuma rezultātā ( 142 ).

295.

Tas, ka minēto statūtu 73. pants un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips nav erga omnes pienākumi, neizbēgami liek secināt, ka tos ir iespējams pārkāpt vienīgi tiem, kuriem šīs tiesību normas ir saistošas, bet tā tas nav Savienības un tās iestāžu gadījumā. Šajā ziņā, pieņemot, ka asociācijas un liberalizācijas nolīgumi būtu piemērojami Rietumsahārai, ar tiem tiek ieviesta vienīgi labvēlīga muitas procedūra attiecībā uz Rietumsahāras izcelsmes produktu eksportu uz Savienību. Tādējādi minētie nolīgumi neattiecas uz dabas resursu, neatkarīgi no tā, vai tie pieder Marokai vai Rietumsahārai, izmantošanu.

296.

Protams, iespēja, ka uz šīs teritorijas izcelsmes produktiem varētu būt attiecināma šī procedūra, var veicināt Rietumsahāras dabas resursu izmantošanu. Taču šāda izmantošana pati par sevi nav pretrunā starptautiskajām tiesībām, bet ir atkarīga no jautājuma, vai, to veicot, tiek ievērots tas, ka teritorijas iedzīvotāju intereses ir primāras, kā paredzēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantā un saskaņā ar pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principu. Faktiski Marokas Karaliste ir vienīgā, kas spēj nodrošināt, lai šī izmantošana notiktu atbilstoši starptautiskajām tiesībām.

297.

Tā kā Savienību nevar uzskatīt par atbildīgu pat tad, ja Rietumsahāras dabas resursu izmantošana izrādītos pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantam un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principam, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 229.–246. punktā lemjot, ka liberalizācijas nolīguma ietekme uz šo principu esot būtisks apstāklis, kas Padomei bija jāņem vērā pirms šā nolīguma slēgšanas, un ka šis jautājums neattiecoties uz Marokas Karalisti vien. Tādēļ šie punkti ir jāatceļ.

298.

Taču šī kļūda nevar ietekmēt pārējo pārsūdzēto spriedumu, jo, kā esmu paskaidrojis šo secinājumu 254.–279. punktā, Vispārējā tiesa ir pareizi lēmusi, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pārbaudīt cilvēktiesību situāciju Rietumsahārā, kā arī to, kā to varētu ietekmēt attiecīgā nolīguma noslēgšana.

299.

Līdz ar to apelācijas sūdzības piektā pamata otrā daļa ir jānoraida kā neefektīva.

300.

Padome un Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi divas kļūdas tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 247. punktā atceļot apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir apstiprināta liberalizācijas nolīguma piemērošana Rietumsahārai. Tā kā šajā nolīgumā nav nekādas skaidras atsauces uz Rietumsahāru, no minētā lēmuma nevar tikt izsecināts neviens elements šajā ziņā. Turklāt ar pārsūdzēto spriedumu galu galā esot vienpusēji grozīta liberalizācijas nolīguma teritoriālā piemērojamība un līdz ar to – apstrīdētā lēmuma gars un būtība. Patiesībā Marokas Karaliste nekad nebūtu piekritusi šim nolīgumam, ja Savienības iestādes tajā būtu iekļāvušas klauzulu, ar kuru Rietumsahāra skaidri būtu izslēgta no tā piemērošanas jomas.

301.

Front Polisario iebilst, ka Vispārējās tiesas atceltais elements ir nodalāms no pārējā apstrīdētā lēmuma un negroza ne tā garu, ne būtību, jo Rietumsahāra ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes, tai ir starptautiski atzītas robežas un gan no starptautisko tiesību, gan no Savienības tiesību viedokļa tā pastāv atsevišķi no Marokas Karalistes. Tāpat tā norāda, ka šo nodalāmību apliecina Padomes un Komisijas vairākkārt atkārtotie apgalvojumi, ka liberalizācijas nolīgums joprojām ir spēkā un turpina savu iedarbību attiecībā uz Marokas Karalisti, neraugoties uz Vispārējās tiesas pasludināto atcelšanu.

302.

Šī pamata vērtējums arī ietilpst argumentācijā, kuru es sniedzu pakārtoti, proti, gadījumam, ja Tiesa nolemtu, ka liberalizācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahāras teritorijai, un arī secinātu, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas veikt visu vai dažu būtisko apstākļu pārbaudi. Es uzskatu, ka šādā gadījumā apstrīdētā lēmuma daļēja atcelšana tomēr nebūtu kritizējama.

303.

Ir jāatgādina, ka Vispārējās tiesas lēmums daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu ir pieņemts tādēļ, ka nav skaidra Padomes un Komisijas nostāja, jo tās uzskata, ka liberalizācijas nolīgums Rietumsahārai nav piemērojams, taču de facto ir ticis tai piemērots, proti, tā ir neskaidrība, ar kuru Vispārējā tiesa ir pamatojusi tiešu un individuālu Front Polisario skārumu.

304.

Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūrā ( 143 ) konstatējot prettiesiskumu, kas padara to par spēkā neesošu vienīgi, ciktāl liberalizācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, “ciktāl ar to ir apstiprināta [liberalizācijas nolīguma] piemērošana Rietumsahārai”.

305.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “[..] [daļēja] atcelšana ir iespējama tikai tad, ja elementi, kurus prasa atcelt, ir nodalāmi no pārējā tiesību akta [..]. Tiesa jau atkārtoti ir nospriedusi, ka nodalīšanas prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību [..]. Attiecībā uz apstrīdēto noteikumu nodalāmības pārbaudi tā prasa izvērtēt minēto noteikumu piemērojamību, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu apstrīdētā lēmuma jēgu un būtību [..]” ( 144 ).

306.

Šajā gadījumā, pretēji tam, ko apgalvo Padome, atceļot apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir apstiprināta liberalizācijas nolīguma piemērošana Rietumsahārai, Vispārējā tiesa ir apstrīdējusi nevis Padomes pilnvaras noslēgt ar Marokas Karalisti nolīgumu, kas piemērojams Rietumsahārai, bet gan faktu, ka Padome tā noslēgšanu ir apstiprinājusi, pirms tam nepārbaudot visus šajā gadījumā būtiskos apstākļus.

307.

Tāpat ar daļēju atcelšanu Vispārējā tiesa nav grozījusi apstrīdētā lēmuma garu un būtību, jo daļēja atcelšana ir saistīta vienīgi ar jautājumiem par liberalizācijas nolīguma teritoriālo piemērojamību, nevis tā būtību.

308.

Tādējādi apelācijas sūdzības sestais pamats ir jānoraida.

309.

Saskaņā ar Reglamenta 137. pantu un 184. panta 2. punktu, ja Tiesa pati taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

310.

Atbilstoši tā paša Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

311.

Tā kā, manuprāt, spriedumam apelācijas tiesvedībā būtu jābūt Front Polisario nelabvēlīgam šo secinājumu 54.–114. punktā galvenokārt minēto iemeslu dēļ un šo secinājumu 185.–194. un 211. punktā pakārtoti minēto iemeslu dēļ, tai ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas Padomei un Komisijai radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

312.

Šajā gadījumā saskaņā ar minētā Reglamenta 140. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībai saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu, dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

313.

Tādējādi ir jāpiespriež Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai un Portugāles Republikai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

314.

Saskaņā ar minētā Reglamenta 140. panta 3. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībai saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu, Tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav dalībvalsts, Savienības iestāde, 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) dalībvalsts, kā arī EBTA dalībvalsts, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

315.

Tā kā Comader šajā ziņā nav noformulējusi lūgumu, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

316.

Gadījumā, ja Tiesa nepievienotos manam viedoklim, saskaņā ar kuru asociācijas un liberalizācijas nolīgumi nav piemērojami Rietumsahārai, un nospriestu, ka apstrīdētais lēmums tieši un individuāli skar Front Polisario, apelācijas sūdzība būtu jānoraida šo secinājumu 116.–308. punktā minēto iemeslu dēļ.

317.

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. un 2. punktu un 184. panta 1. punktu Padomei un Komisijai, kurām spriedums būtu nelabvēlīgs, būtu jāsedz katrai savi tiesāšanās izdevumi pašām, kā arī jāatlīdzina Front Polisario tiesāšanās izdevumi pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

318.

Mani šo secinājumu 312.–315. punktā minētie apsvērumi par to personu izdevumiem, kas iestājušās lietā apelācijas tiesvedībā, ir spēkā arī šajā gadījumā.

319.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai

galvenokārt un pakārtoti:

vēl pakārtotāk: