1. 

Šajā Raad van State (Beļģijas Valsts padome) Tiesai iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzītais galvenais jautājums ir par to, vai Regulas (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 561/2006”) ( 2 ), 8. panta 6. un 8. punktā transportlīdzekļu vadītājiem minētajā regulā paredzētos regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus ir aizliegts pavadīt transportlīdzeklī. Iesniedzējtiesa arī vēlas zināt, vai atsevišķās Regulas Nr. 561/2006 normās ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. pantā nostiprinātais noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips.

2. 

Nevajadzētu pieņemt, ka šī lieta ir saistīta tikai ar Savienības autotransporta politikas tehniskajiem jautājumiem. Tā ietver sarežģītu sociālo problēmu izskatīšanu, kuras ir ļoti būtiskas Savienības pilsoņu ikdienas dzīvei un dalībvalstīm, piemēram, drošības uzturēšanu uz Eiropas autoceļiem un darba ņēmēju aizsardzību.

3.

Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punktā ir paredzēts:

“6.   Jebkurās divās secīgās nedēļās transportlīdzekļa vadītājs paņem vismaz:

Iknedēļas atpūtas laikposms sākas ne vēlāk kā sešu 24 stundu periodu beigās no iepriekšējā iknedēļas atpūtas laikposma beigām.

[..]

8.   Ja transportlīdzekļa vadītājs to vēlas, ikdienas atpūtas laikposmus un saīsinātus iknedēļas atpūtas laikposmus ārpus bāzes vietas var ņemt transportlīdzeklī, ja vien tas ir aprīkots ar guļamvietu katram transportlīdzekļa vadītājam un ja tas nav kustībā.”

4.

Regulas Nr. 561/2006 19. panta 1. punktā paredzēts:

“1.   Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas un Regulas (EEK) Nr. 3821/85 pārkāpumiem, un nodrošina, ka tie tiek īstenoti. Šiem sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem, preventīviem un nediskriminējošiem. [..]”

5.

Attiecīgās valsts tiesību normas ir paredzētas Karaļa 2014. gada 19. aprīļa Lēmumā, “ar ko groza Karaļa 2000. gada 19. jūlija Lēmumu par naudas summas samaksu un deponēšanu saistībā ar konstatētiem konkrētiem ceļu satiksmes pārkāpumiem pasažieru un kravu pārvadājumu jomā” ( 3 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 4 ).

6.

Apstrīdētā lēmuma 2. pantā ir paredzēts:

“[Karaļa 2000. gada 19. jūlija Lēmuma] 1. pielikuma 1. apakšpielikuma c) punktu (“Transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmi”) papildina ar šādu 8. punktu:

7.

Vaditrans BVBA (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir Beļģijas autotransporta sabiedrība.

8.

2014. gada 8. augustā prasītāja cēla prasību Raad van State (Beļģijas Valsts padome), kurā lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu. Ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiek noteikts EUR 1800 sods par aizlieguma neievērošanu vadītājam regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu pavadīt transportlīdzeklī.

9.

Pamatojot savu prasību, prasītāja apstrīd Regulas Nr. 561/2016 8. panta 6. un 8. punkta interpretāciju, kas netieši ir sniegta apstrīdētā lēmuma 2. pantā. Šīs apstrīdētā lēmuma normas pamatā ir pieņēmums, ka saskaņā ar Regulu Nr. 561/2006 regulāro iknedēļas atpūtas laikposmu nevar pavadīt transportlīdzeklī. Prasītāja apgalvo, ka šāda interpretācija ir pamatota ar a contrario argumentāciju, ar ko ir pārkāpts kriminālprocesa likumības princips.

10.

Beļģijas valsts (turpmāk tekstā – “atbildētāja”) apgalvo, ka Regulas Nr. 561/2016 8. panta 6. un 8. punktā nav atļauts pavadīt transportlīdzeklī šajā regulā paredzēto regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu un ka ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu nav pārkāpts kriminālprocesa likumības princips.

11.

Šādos apstākļos Raad van State uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

12.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza prasītāja, Austrijas, Beļģijas, Igaunijas, Francijas, Vācijas un Spānijas valdības, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.

13.

Esmu secinājis, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļu vadītāji nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī minētajā regulā paredzētos regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus. Esmu arī secinājis, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punktā, lasot tos kopsakarā ar 19. pantu, nav pārkāpts Hartas 49. pantā nostiprinātais noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips. Pēc šiem secinājumiem manai atbildei uz trešo jautājumu būs nozīme tikai gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs manai atbildei uz pirmo jautājumu. Mana argumentācija būs sīkāk izklāstīta tālāk, bet vispirms izskatīšu dažus Padomes un prasītājas uzdotos iepriekšējos jautājumus par pieņemamību.

14.

Padome apšauba otrā jautājuma pieņemamību, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesa saskaņā ar Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktu nepaskaidro, kādēļ tai ir šaubas par attiecīgo Regulas Nr. 561/2006 normu spēkā esamību vai kādēļ prejudiciāls nolēmums par minēto normu spēkā esamību atrisinātu strīdu pamatlietā. Turklāt prasītāja apstrīd trešā jautājuma atbilstību.

15.

Manuprāt, prejudiciālie jautājumi ir pieņemami šādu iemeslu dēļ.

16.

Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru uz jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesībām, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir visai acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 5 ).

17.

Turklāt ir lietderīgi atcerēties, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru un atbilstoši tam, kas atspoguļots Tiesas Reglamenta 94. panta c) apakšpunktā ( 6 ), no sadarbības gara, kas ir prejudiciālā nolēmuma tiesvedības pamatā, izriet, ka ir nepieciešams, lai iesniedzējtiesa savā rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izklāstītu precīzus iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka atbilde uz tās jautājumiem par atsevišķu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību tai ir vajadzīga, lai varētu sniegt spriedumu. Tādēļ ir būtiski, ka valsts tiesa norāda precīzus iemeslus, kādēļ tā šaubās par atsevišķu Savienības tiesību normu spēkā esamību, un spēkā neesamības iemeslus, uz kuriem tā varētu atsaukties ( 7 ).

18.

Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir vajadzīga attiecīgo Regulas Nr. 561/2006 normu interpretācija, lai izspriestu vienu no prasītājas izvirzītajiem pamatiem.

19.

To darot, iesniedzējtiesa ņem vērā LESD 267. panta trešo daļu, kurā ir uzlikts pienākums valsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt – kāda ir Raad van State –, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas nolēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, uzdot jautājumus Tiesai par Savienības tiesību interpretāciju un spēkā esamību.

20.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, atkarībā no Tiesas nolēmuma par to, kā interpretēt attiecīgās Regulas Nr. 561/2006 normas, “rodas jautājums” par to, vai šajās normās ir pārkāpts Hartas 49. pantā atzītais kriminālprocesa likumības princips, ciktāl tajās nav noteikti paredzēts aizliegums pavadīt transportlīdzeklī regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus.

21.

Tādēļ iesniedzējtiesa ir pietiekami sīki izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tai radās jautājums par attiecīgo Regulas Nr. 561/2006 ( 8 ) normu spēkā esamību, un to spēkā neesamības iemeslus, uz kuriem tā varētu atsaukties, lai Tiesai ļautu sniegt noderīgu atbildi.

22.

Turklāt Beļģijas, Francijas, Vācijas un Spānijas valdības un Eiropas Parlaments, Padome un Komisija varēja efektīvi paust savu viedokli attiecībā uz Tiesai iesniegto jautājumu par spēkā esamību.

23.

Visbeidzot rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav norādes uz to, ka šie jautājumi nekādi nav saistīti ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka tie attiecas uz tīri hipotētisku problēmu. Tādēļ nav pietiekama pamata noraidīt pieņēmumu par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstību.

24.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, secinu, ka Raad van State uzdotie prejudiciālie jautājumi šajā lietā ir pieņemami.

25.

Tiesā vēl nav tieši risināts jautājums, vai Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka 8. panta 6. punktā minētos regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus transportlīdzekļa vadītāji var pavadīt transportlīdzeklī ( 9 ).

26.

Austrijas, Beļģijas, Francijas un Vācijas valdības un Komisija norāda, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī ( 10 ), turpretim prasītājai, kā arī Igaunijas un Spānijas valdībām ir pretējs viedoklis.

27.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi ( 11 ). Savienības tiesību normas rašanās arī var sniegt informāciju saistībā ar tās interpretāciju ( 12 ).

28.

Pamatojoties uz to, esmu secinājis, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītāji regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī. Manu secinājumu iemesli ir šādi.

29.

Kā redzams no iepriekš minētā 3. punkta, Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. punkta pirmajā daļā ir paredzēts noteikums, ka jebkurās divās secīgās nedēļās transportlīdzekļa vadītājs paņem vismaz divus regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus vai vienu regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu un vienu saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu, un šādā gadījumā ir jāievēro atsevišķas prasības. Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. punkta otrajā daļā tālāk ir noteikts: “Iknedēļas atpūtas laikposms sākas ne vēlāk kā sešu 24 stundu periodu beigās no iepriekšējā iknedēļas atpūtas laikposma beigām”.

30.

Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punktā ir paredzēts: “Ja transportlīdzekļa vadītājs to vēlas, ikdienas atpūtas laikposmus un saīsinātus iknedēļas atpūtas laikposmus ārpus bāzes vietas var ņemt transportlīdzeklī, ja vien tas ir aprīkots ar guļamvietu katram transportlīdzekļa vadītājam un ja tas nav kustībā.”

31.

Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts būtu jāinterpretē, ņemot vērā šīs regulas 4. pantu, kurā ir sniegtas tajā lietoto terminu definīcijas.

32.

Regulas Nr. 561/2006 4. panta f) punktā “atpūta” ir definēta kā “jebkur[š] nepārtraukt[s] laikposm[s], kuru transportlīdzekļa vadītājs var brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem”.

33.

Regulas Nr. 561/2006 4. panta g) punktā termins “ikdienas atpūtas laikposms” ir definēts kā “ikdienas laikposm[s], ko transportlīdzekļa vadītājs drīkst brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem” un ir norādīts, ka tas ietver “regulāru ikdienas atpūtas laikposmu” un “saīsinātu ikdienas atpūtas laikposmu”, par ko tajā ir sniegtas īpašas definīcijas.

34.

Regulas Nr. 561/2006 4. panta h) punktā “iknedēļas atpūtas laikposms” ir definēts kā “nedēļas laikposm[s], ko transportlīdzekļa vadītājs drīkst brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem”, un ir norādīts, ka tas ietver “regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu” un “saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu”. Konkrēti, “regulārs iknedēļas atpūtas laikposms” nozīmē “jebkuru atpūtu, kas ir vismaz 45 stundas”, bet “saīsināts iknedēļas atpūtas laikposms” nozīmē “jebkuru atpūtu, kas ir mazāk nekā 45 stundas un ko saskaņā ar 8. panta 6. punkta nosacījumiem var saīsināt līdz mazākais 24 secīgām stundām”.

35.

Tāpēc Regulas Nr. 561/2006 4. panta g) un h) punktā ir paredzēts nošķīrums starp regulāra un saīsināta ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposma terminu lietošanu šajā regulā.

36.

Tas ir skaidrs no Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. punkta, kura pirmajā daļā ir minēti gan regulāri, gan saīsināti iknedēļas atpūtas laikposmi. Savukārt Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. punkta otrajā daļā ir minēts “iknedēļas atpūtas laikposms”, tādējādi aptverot abus.

37.

Tas ir skaidrs arī no Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta. Atsauces dēļ uz “ikdienas atpūtas laikposmiem” 8. panta 8. punktā, kurā ietverti gan regulāri, gan saīsināti ikdienas atpūtas laikposmi līdzās “saīsinātiem iknedēļas atpūtas laikposmiem”, šīs normas formulējums izteikti liek domāt, ka regulāri iknedēļas atpūtas laikposmi ir izslēgti no tās tvēruma. Var šķist, ka, ja Savienības likumdevējs būtu paredzējis 8. panta 8. punktā ietvert regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus, kā arī saīsinātus iknedēļas atpūtas laikposmus, tas būtu izmantojis terminu “iknedēļas atpūtas laikposms”, lai aptvertu abus.

38.

Tādējādi Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta interpretācija tādā veidā, ka tas ietver regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu, 8. panta 8. punkta formulējumu padarītu neloģisku un nevajadzīgu. Nebūtu arī loģiski interpretēt Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punktu tādā veidā, ka tajā transportlīdzekļa vadītājam ir atļauts regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus pavadīt transportlīdzeklī saskaņā ar mazāk stingriem nosacījumiem nekā tie, kas ir jāievēro ikdienas atpūtas laikposmu un saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu gadījumā.

39.

Pretēji prasītājas argumentiem, Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta interpretācija tādā veidā, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī, nav pretrunā ar šīs regulas 4. panta f) punktā minēto termina “atpūta” definīciju, ierobežojot veidu, kādā transportlīdzekļa vadītājs var izmantot laiku brīvi pēc saviem ieskatiem. Šādi izteikumi ir atrodami arī ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmu definīcijās šī paša panta g) un h) punktā, kas ir iekļautas Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punktā minētajos noteikumos.

40.

Tādējādi var secināt, ka, Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta tekstā paredzot tikai ikdienas atpūtas laikposmus un saīsinātus iknedēļas atpūtas laikposmus, šīs regulas 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs 8. panta 6. punktā minētos regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī.

41.

Citiem vārdiem sakot, tā kā Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punktā ir skaidri paredzēti ikdienas atpūtas laikposmi un saīsināti iknedēļas atpūtas laikposmi, tas a contrario nozīmē, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī.

42.

Šādai a contrario argumentācijai ir precedents Tiesas judikatūrā par Regulu Nr. 561/2006. Piemēram, spriedumā Eurospeed ( 13 ) Tiesa uzskatīja, ka, tā kā Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir skaidri paredzēts, ka iespēja valsts kompetentajām iestādēm piemērot sodu uzņēmumam un/vai transportlīdzekļa vadītājam par šīs pašas regulas pārkāpumu pastāv, “pat ja [šis] pārkāpums ir izdarīts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī”, tas a contrario nozīmē, ka dalībvalstij katrā ziņā ir pilnvaras piemērot sodu vai nu uzņēmumam, vai transportlīdzekļa vadītājam, vai arī abiem par tās teritorijā izdarītu pārkāpumu.

43.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesību akta vai tā normas izcelsme ir noderīga, lai saskatītu tiesību akta vai atsevišķas tiesību normas pamatā esošo Savienības likumdevēja nodomu un tādējādi apstiprinātu panākto interpretāciju ( 14 ). Tas ir īpaši redzams, ja attiecīgajā Savienības tiesību normā ir veiktas izmaiņas lēmuma pieņemšanas procesa laikā, no kurām var secināt Savienības likumdevēja nodomu ( 15 ).

44.

Šajā lietā Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta izcelsme pārliecinoši pierāda Savienības likumdevēja nodomu no šīs normas tvēruma izslēgt regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus.

45.

Komisijas sākotnējā priekšlikumā, kura iznākums ir Regula Nr. 561/2006 ( 16 ), bija paredzēts: “Ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmus var pavadīt transportlīdzeklī, ja vien tajā ir piemērotas guļamvietas katram transportlīdzekļa vadītājam un ja tas neatrodas kustībā. ( 17 )”

46.

Pirmajā lasījumā Eiropas Parlaments svītroja norādi uz iknedēļas atpūtas laikposmiem šīs tiesību normas tekstā ( 18 ). Pamatojums bija: “Ikdienas atpūtas laikposmus, bet ne iknedēļas atpūtas laikposmus, var pavadīt transportlīdzeklī, kas nav kustībā. Atļaut tā pavadīt iknedēļas atpūtas laikposmus nozīmētu pasliktinājumu, salīdzinot ar pašreizējo regulējumu, un nebūtu piemēroti transportlīdzekļu vadītāju higiēnai un labklājībai. ( 19 )”

47.

Grozītajā priekšlikumā Komisija pieņēma “kompromisa risinājumu”, ierosinot, ka transportlīdzeklī var pavadīt tikai saīsinātu iknedēļas atpūtu, kas tiek pavadīta ārpus bāzes vietas ( 20 ).

48.

Kopējā nostājā Padome pieņēma šo pieeju, norādot: “kā kompromisu Padome pieņēma noteikumu par to, ka transportlīdzeklī var ņemt tikai samazinātu iknedēļas atpūtas laiku” ( 21 ).

49.

Otrajā lasījumā Parlaments atkal mainīja šo normu, lai tā attiektos tikai uz ikdienas atpūtas laikposmiem, norādot: “Ir izslēgta iespēja transportlīdzekļa vadītājam saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu pavadīt transportlīdzeklī” ( 22 ).

50.

Atzinumā par minētajiem grozījumiem Komisija joprojām “uzskat[īja], ka nedēļas atpūtas periodu var samazināt, ja transportlīdzeklis ir piemēroti aprīkots, jo pēdējo 20 gadu laikā transportlīdzekļu konstrukcija ir ievērojami uzlabota” ( 23 ).

51.

Apvienotajā tekstā, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, tika pieņemts tagadējā Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta formulējums ( 24 ).

52.

No Komisijas sākotnējā priekšlikuma noraidīšanas un vienošanās iekļaut tikai ikdienas atpūtas laikposmus un saīsinātus iknedēļas atpūtas laikposmus ārpus bāzes vietas var secināt, ka Savienības likumdevējs vēlējās izslēgt regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus no Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta tvēruma.

53.

Kā izklāstīts manos secinājumos lietā Pinckernelle ( 25 ), Savienības tiesību normas vispārējā sistēmā un kontekstā tostarp ietilpst attiecīgās tiesību normas konteksta un sistēmas pārbaude attiecībā pret citām tā paša Savienības tiesību akta un citu Savienības tiesību aktu normām, kas kādā būtiskā veidā attiecas uz aplūkojamo Savienības tiesību aktu vai ir ar to saistīti.

54.

Pirmkārt, citu Regulas Nr. 561/2006 8. panta daļu ( 26 ) un atsevišķu šīs regulas preambulas apsvērumu ( 27 ) apskate pierāda Savienības likumdevēja nodomu nošķirt terminus “regulārs iknedēļas atpūtas laikposms” un “saīsināts iknedēļas atpūtas laikposms” un vispārējo terminu “iknedēļas atpūtas laikposms”.

55.

Otrkārt, attiecībā uz saistītiem pasākumiem Igaunijas valdība apgalvo, ka tāda Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru transportlīdzekļa vadītājam var atļaut regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus pavadīt transportlīdzeklī, ir atbalstīta Direktīvā 2006/22/EK (turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/22”) ( 28 ) un atsevišķos tiesību aktos, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar šo direktīvu. Tiek apgalvots, ka tas tā ir tādēļ, ka minēto tiesību aktu pielikumos nav atsauces uz Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus pavada transportlīdzeklī.

56.

Regula Nr. 561/2006 ir viens no četriem savstarpēji saistītiem Savienības tiesību aktiem, ar ko paredzēti sociālās jomas noteikumi autotransporta nozarē un to izpilde ( 29 ). Direktīvā 2002/15/EK ( 30 ) ir izklāstīti papildu noteikumi par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi, Regula (ES) Nr. 165/2014 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 165/2014”) ( 31 ) attiecas uz tahogrāfiem (kontrolierīcēm), ko izmanto autotransportā, un Direktīvā 2006/22 ( 32 ) ir paredzēti minimālie nosacījumi šo noteikumu izpildē.

57.

Direktīvā 2006/22 bija ietverts III pielikums ar “nepilnīgu” sarakstu attiecībā uz to, kas jāuzskata par tagadējās Regulas Nr. 561/2006 un Regulas Nr. 165/2014 pārkāpumu. Šis III pielikums pēc tam tika aizstāts ar jaunu Komisijas Direktīvas 2009/5/EK ( 33 ) pielikumu, kurā izklāstītas “pamatnostādnes attiecībā uz” šo divu regulu “pārkāpumu vispārējo kopumu”, kas tika sadalīti kategorijās pēc to smaguma ( 34 ). Ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 2016/403 ( 35 ) vēlreiz ir grozīts Direktīvas 2006/22 III pielikums, mainot dažu pārkāpumu smaguma pakāpi ( 36 ).

58.

No tā izriet, ka nedz Direktīvas 2006/22, nedz turpmāko pasākumu, kas līdz šim pieņemti, pamatojoties uz minēto direktīvu, mērķis nav pilnīgi vai visaptveroši noteikt visus iespējamos Regulas Nr. 561/2006 pārkāpumus. Tāpēc, manuprāt, arguments, kas balstīts uz atsauces neesamību uz Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta pārkāpumu šajos tiesību aktos, pamatojoties uz to, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī, nav pārliecinošs.

59.

Saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 preambulas 17. apsvērumu un 1. pantu šīs regulas mērķis ir uzlabot darbinieku darba apstākļus autotransporta nozarē, uzlabot vispārējo satiksmes drošību un saskaņot konkurences apstākļus autotransporta nozarē ( 37 ).

60.

Beļģijas, Francijas un Vācijas valdības, kā arī Komisijas paskaidrojumos ir norādīts, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta interpretācija, neļaujot transportlīdzekļa vadītāja regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus pavadīt transportlīdzeklī, veicina šīs regulas mērķu sasniegšanu – uzlabot transportlīdzekļa vadītāju darba apstākļus un satiksmes drošību. To ilustrē Parlamenta pamatojums iknedēļas atpūtas laikposmu izslēgšanai sākotnējā priekšlikumā, lai neizraisītu darba apstākļu pasliktināšanu ( 38 ).

61.

Prasītāja un Igaunijas valdība apgalvo, ka šādas Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta interpretācijas rezultātā transportlīdzekļa vadītājam var būt sliktāki apstākļi nekā gadījumā, ja viņš varētu regulārus atpūtas laikposmus pavadīt transportlīdzeklī, un ka šāda prasība ir grūti pierādāma.

62.

Regulā Nr. 561/2006 nav paredzēti skaidri izstrādāti noteikumi par to, kā transportlīdzekļa vadītājs var pavadīt regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus. Tādus jautājumus, uz kādiem norādīts iepriekš, attiecīgā gadījumā var izskatīt dalībvalstis, vai tie var tikt izskatīti saistībā ar Savienības lēmumu pieņemšanas procesu. Tomēr tās nenorāda pamatojumu noteikumu, kuri reglamentē transportlīdzekļa vadītāju atpūtas laikposmus Regulā Nr. 561/2006, neievērošanai.

63.

Faktiski šis Tiesā izskatāmais jautājums tika iztirzāts kā daļa no sabiedriskās apspriešanas par Savienības sociālo tiesību aktu uzlabošanu autotransportā jomā, ko Komisija veica no 2016. gada 5. septembra līdz 2016. gada 11. decembrim ( 39 ).

64.

Ex‑post novērtējuma pētījumā par Savienības sociālajiem tiesību aktiem autotransporta jomā un to izpildi ( 40 ) tika izvērtēta Regulas Nr. 561/2006 8. panta 8. punkta ( 41 ) piemērošana dalībvalstīs. Šī pētījuma pielikumā ( 42 ) bija norādīts, ka no 24 apskatītajām dalībvalstīm ( 43 ) 19 dalībvalstīs transportlīdzekļu vadītājiem nav atļauts pavadīt regulāru iknedēļas atpūtu transportlīdzeklī ( 44 ), turpretim 8 dalībvalstīs transportlīdzekļu vadītājiem to ir atļauts darīt ( 45 ) (bet uz 3 dalībvalstīm attiecas abas atbildes) ( 46 ).

65.

No šīs salīdzinošās izpētes ir redzams, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta interpretācija tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī, atbilst dalībvalstu vairākuma izmantotajai pieejai.

66.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, secinu, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs 8. panta 6. punktā minētos regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī.

67.

Ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbild, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī, iesniedzējtiesas iesniegtajā otrajā prejudiciālajā jautājumā būtībā ir vaicāts, vai Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts, lasot tos kopsakarā ar 19. pantu, nav spēkā, jo tajos ir pārkāpts Hartas 49. pantā atspoguļotais noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips, jo šajās normās nav skaidri noteikts, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī.

68.

Prasītāja un Spānijas valdība apgalvo, ka uz otro jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. It īpaši prasītāja paskaidro, ka, tā kā par to nav skaidru noteikumu, tāda Regulas Nr. 561/2006 interpretācija, ka ar to transportlīdzekļa vadītājam ir aizliegts regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus pavadīt transportlīdzeklī, ir a contrario interpretācija, kas ir aizliegta ar likumības principu.

69.

Beļģijas, Francijas un Vācijas valdības, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija paskaidro, ka iepriekš minētie noteikumi ir spēkā, pamatojoties uz to, ka dalībvalstu ziņā ir noteikt atbilstošus sodus par Regulas Nr. 561/2006 pārkāpumiem. Tāpēc šis ir dalībvalstu, nevis Savienības tiesību jautājums.

70.

Uzskatu, ka ir jānoraida argumenti par Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta, lasot tos kopsakarā ar 19. pantu, spēkā esamības apstrīdēšanu attiecībā uz Hartas 49. pantā nostiprināto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu. Mana argumentācija ir šāda.

71.

Hartas 49. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts: “Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. ( 47 )”

72.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principā (nullum crimen, nulla poena sine lege), kas ir garantēts ar Hartas 49. pantu un ir konkrēta vispārējā tiesiskās noteiktības principa izpausme, ir prasīts, lai Savienības tiesiskajā regulējumā tiktu skaidri definēti nodarījumi un par tiem paredzētie sodi. Šī prasība ir izpildīta tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma un vajadzības gadījumā, izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība ( 48 ).

73.

Tādējādi princips, ka noziedzīgajiem nodarījumiem un sodiem ir jābūt noteiktiem likumā, nav interpretējams tādējādi, ka ar to būtu aizliegts tiesas interpretācijas ceļā pakāpeniski noskaidrot to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, ar nosacījumu, ka iznākumu ir bijis iespējams saprātīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, it īpaši ņemot vērā interpretāciju, kas tajā laikā par attiecīgo tiesību normu pastāvēja judikatūrā ( 49 ). Uzskatu, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta interpretācija tādā veidā, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī, atbilst šiem parametriem.

74.

Tādējādi es katrā ziņā uzskatu, ka tiesību aktam, kas tiek apstrīdēts, un no tā izrietošajām sekām saistībā ar Hartas piemērošanu ir jābūt skaidriem.

75.

Šajā lietā Regulā Nr. 561/2006 dalībvalstīm nav prasīts piemērot kriminālsodus tās pārkāpuma gadījumā. Dalībvalstīm drīzāk ir sniegta iespēja piemērot sodus par Regulas Nr. 561/2006 pārkāpumiem, norādot uz kriminālsodu ( 50 ).

76.

Tādējādi, ņemot vērā faktus, Hartas 49. pants nevar tikt izmantots, lai apstrīdētu Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkta, lasot tos kopsakarā ar 19. pantu, spēkā esamību ( 51 ). Tomēr apstākļos, kuros dalībvalsts ir izvēlējusies īstenot Regulu Nr. 561/2006 ar kriminālsodiem, Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecīgajai dalībvalstij ir obligāti jāievēro visas Hartas normas, tostarp 49. pants un tajā nostiprinātais noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips.

77.

Iesniedzējtiesa neizvirzīja jautājumu par apstrīdētā lēmuma 2. panta atbilstību Hartas 49. pantā atspoguļotajam noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam. Tāpēc šis jautājums ir ārpus rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietvariem šajā lietā. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai attiecīgie valsts tiesību akti atbilst noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam. Tādējādi minētā tiesa, protams, var uzdot turpmāku prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

78.

Ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbild, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus drīkst pavadīt transportlīdzeklī, iesniedzējtiesas iesniegtajā trešajā prejudiciālajā jautājumā būtībā ir vaicāts, vai ar Regulu Nr. 561/2006 ir atļauti tādi valsts noteikumi kā apstrīdētā lēmuma 2. pants, ar kuru transportlīdzekļa vadītājam tas ir aizliegts.

79.

Secinājumu III.B sadaļā esmu secinājis, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī. Ja Tiesa tā atbild uz pirmo jautājumu, tad no tā izriet, ka Tiesai nav jāatbild uz šo jautājumu.

80.

Tomēr es pakārtoti izklāstīšu savu viedokli par trešo jautājumu.

81.

Prasītāja, Igaunijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Spānijas valdība uzskata, ka šāda aizlieguma noteikšana ir Savienības likumdevēja ziņā un ka dalībvalstis nedrīkst tādu noteikt patstāvīgi. Igaunijas valdība un Komisija it īpaši uzsver, ka šāds aizliegums neietilpst ierobežotajās iespējās, kādas dalībvalstīm sniegtas saskaņā ar Regulu Nr. 561/2006, un atļauja katrai dalībvalstij pieņemt īpašus noteikumus šajā jautājumā būtu pretrunā šīs regulas mērķim saskaņot konkurences apstākļus autotransporta nozarē.

82.

Beļģijas un Vācijas valdības apgalvo, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Konkrēti Beļģijas valdība uzsver, ka tās kompetencē vēl arvien ir noteikt šādu aizliegumu, kas pamatots ar to, ka tas aizsargā svarīgas darba ņēmēju intereses, piemēram, kā pasākums pret sociālo dempingu, un nodrošina ceļu satiksmes drošību. Vācijas valdība norāda, ka dalībvalstu kompetencē ir pieņemt noteikumus, lai novērstu tādas bīstamas vai ļaunprātīgas izmantošanas situācijas, kuras saistītas ar transportlīdzekļu vadītāju atpūtas zonām vai autostāvvietām, un ka šāds aizliegums ir lietderīgs papildinājums, lai sasniegtu šīs regulas mērķus – aizsargāt transportlīdzekļu vadītājus un uzlabot ceļu satiksmes drošību.

83.

Uzskatu, ka, ja Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja transportlīdzekļa vadītājs izvēlas to darīt, viņš iknedēļas (kā arī ikdienas) atpūtas laikposmus var pavadīt transportlīdzeklī, tad dalībvalstīm nav atļauts savos tiesību aktos noteikt aizliegumu transportlīdzekļa vadītājam regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus pavadīt transportlīdzeklī. Šajos apstākļos šāds aizliegums būtu tiešā pretrunā ar šo noteikumu atbilstoši Tiesas interpretācijai, jo neļautu transportlīdzekļa vadītājam darīt kaut ko, kas ir atļauts, pamatojoties uz Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punktā paredzētajiem noteikumiem ( 52 ).

84.

Tādēļ secinu, ka, ja Tiesa nolemj, ka Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļa vadītājs regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus drīkst pavadīt transportlīdzeklī, tad tādi valsts noteikumi, ar kuriem transportlīdzekļa vadītājam ir aizliegts to darīt, piemēram, apstrīdētā lēmuma 2. pants, ir pretrunā Regulai Nr. 561/2006.

85.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Raad van State (Beļģijas Valsts padomes) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: