1. 

Ar šo Okresný súd Dunajská Streda (Dunajskas Stredas rajona tiesa, Slovākija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai ir dota iespēja noskaidrot vairākus Direktīvas 86/653/EEK ( 2 ) 11. panta pamatjēdzienus attiecībā uz atalgojumu tirdzniecības pārstāvim situācijā, kad starp pilnvarotāju un trešo personu noslēgtais līgums daļēji nav izpildīts.

2.

Direktīvas 86/653 11. pants ir izteikts šādā redakcijā:

3.

Slovākijas Republikas tiesību sistēmā Direktīva 86/653 tika transponēta ar Obchodný zákonník (Komerclikums) Nr. 513/1991 652. un nākamajiem pantiem.

4.

Atbilstoši 652. panta 1. un 5. punktam:

“(1)   Ar tirdzniecības pārstāvja līgumu tirdzniecības pārstāvis apņemas kā uzņēmējs veikt pilnvarotāja labā darījumus, kuru mērķis ir noslēgt noteikta veida līgumus (turpmāk tekstā – “darījumi”), vai apspriest un noslēgt šos darījumus pilnvarotāja vārdā un vietā, un pilnvarotājs apņemas samaksāt tirdzniecības pārstāvim komisijas naudu.

[..]

(5)   Ja vien šajā sadaļā nav noteikts citādi, pārstāvības līgumam ir piemērojami noteikumi par starpniecības līgumu.”

5.

Turklāt Občianský zákonník (Civilkodekss) (zákon č. 40/1964 Zb.) 801. pantā paredzēts:

“(1)   Apdrošināšana izbeidzas, ja apdrošināšanas prēmija par pirmo apdrošināšanas periodu vai vienīgā apdrošināšanas prēmija nav samaksātas trīs mēnešu laikā pēc to termiņa beigu dienas.

(2)   Apdrošināšana izbeidzas, ja apdrošināšanas prēmija par nākamo apdrošināšanas periodu nav samaksāta mēneša laikā pēc apdrošinātāja izdota maksājuma atgādinājuma paziņošanas dienas, ja apdrošināšanas prēmija nav samaksāta līdz šā atgādinājuma paziņošanas dienai [..].”

6.

Apdrošināšanas sabiedrība ERGO un Alžbeta Barlíková, kuras pamatlietā ir attiecīgi prasītāja un atbildētāja, 2012. gada 13. martā parakstīja dokumentu, kas nosaukts par “Starpniecības līgumu ar piesaistītu finanšu pārstāvi” (turpmāk tekstā – “līgums”).

7.

Līgumā bija paredzēts, ka atbildētājai ir jāveic apdrošināšanas starpniecības darbība kā ERGO piesaistītai finanšu pārstāvei. “Starpniecība” līguma izpratnē izpaudās kā piedāvājuma iesniegšana apdrošināšanas līguma slēgšanai ar trešo personu (turpmāk tekstā – “klients”), apdrošināšanas līguma slēgšana ar klientu un citas darbības apdrošināšanas līguma noslēgšanai ar klientu. Barlíková bija pilnvarota noslēgt un parakstīt apdrošināšanas līgumus ERGO vārdā.

8.

Līgumā turklāt bija paredzēts, ka starpniecības darbs ir sekmīgi pabeigts, kad klients samaksā ERGO prēmiju par nolīgto apdrošināšanas polisi. Vēl atbildētājai bija aktīvi jāmeklē klienti, kā arī jāveic to analīze un informēšana.

9.

A. Barlíková bija jāsaņem komisijas nauda par jaunu apdrošināšanas līgumu noslēgšanu kā noteikti procenti no šāda līguma apdrošināšanas prēmijas summas vai no gada prēmijas. Šī komisijas nauda bija jāsamaksā A. Barlíková avansā jauna apdrošināšanas līguma noslēgšanas datumā, ja attiecīgais apdrošināšanas līgums tika uzturēts spēkā un klients noteiktā trīs vai piecu gadu laikposmā maksāja apdrošināšanas prēmiju. Ja apdrošināšanas prēmija netika maksāta par pirmajiem mēnešiem, tad tiesības uz komisijas naudu par attiecīgo apdrošināšanas līgumu izbeidzās. Ja klients jebkāda iemesla dēļ apturēja apdrošināšanas prēmijas maksāšanu vēlāk nekā trīs mēnešus pēc apdrošināšanas līguma noslēgšanas, tad komisijas nauda tika proporcionāli samazināta.

10.

A. Barlíková atrada prasītājai vairākus klientus, kuri ar šo apdrošināšanas sabiedrību noslēdza apdrošināšanas līgumus. Uz to pamata atbildētājai avansā tika samaksātas komisijas naudas. Kad daži no šiem klientiem trīs līdz sešus mēnešus pēc apdrošināšanas līguma noslēgšanas pārtrauca maksāt nolīgto apdrošināšanas prēmiju, minēto apdrošināšanas līgumu darbība izbeidzās saskaņā ar likumu pēc tam, kad ERGO bija nesekmīgi aicinājusi klientus samaksāt. Daži klienti tomēr bija pārtraukuši maksāt apdrošināšanas prēmijas tāpēc, ka “bija zaudējuši uzticību prasītājai”.

11.

Pēc apdrošināšanas līgumu izbeigšanas ERGO iesniedza atbildētājai rēķinu par atcelšanas nodevu saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem kopsummā EUR 11421,42 apmērā, kuru A. Barlíková nesamaksāja. Tāpēc ERGO uzsāka tiesvedību.

12.

A. Barlíková savos procesuālajos rakstos apgalvo, ka vairāki apdrošināšanas līgumi tika izbeigti ERGO vainas dēļ. Viņasprāt, ERGO neesot pienācīgi izturējusies pret saviem klientiem. Viņa uzsver, ka ERGO tiem arī pēc līguma noslēgšanas uzdevusi dažādus jautājumus un sūtījusi atgādinājumus, lai gan apdrošināšanas prēmija bija samaksāta. Līdz ar to klienti esot zaudējuši uzticību ERGO kā apdrošināšanas sabiedrībai un pārtraukuši maksāt apdrošināšanas prēmijas. Klienti šādu viedokli esot pauduši ERGO nosūtītajās vēstulēs.

13.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, pamatojoties uz Direktīvas 86/653 11. pantu, tirdzniecības pārstāvim ir tiesības paturēt jau samaksāto komisijas naudu tādā gadījumā kā tiesā izskatāmais.

14.

Šīs tiesvedības kontekstā ar 2015. gada 23. novembra lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesā saņemts 2016. gada 27. janvārī, Okresný súd Dunajská Streda (Dunajskas Stredas rajona tiesa) uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:

15.

Slovākijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

16.

Saskaņā ar Direktīvas 86/653 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu pasākumus, ar kuriem ir reglamentētas attiecības starp tirdzniecības pārstāvjiem un to pilnvarotājiem attiecībā uz to, lai apspriestu “preču pirkšanu vai pārdošanu” ( 3 ). Pamattiesvedībā izskatāmā lieta tomēr nav par preču, bet gan par (apdrošināšanas) pakalpojumu pārdošanu. Tātad šajā lietā nav piemērojami Direktīvas 86/653 noteikumi.

17.

Līdz ar to varētu rasties jautājums, vai vispār Tiesas jurisdikcijā ir sniegt prejudiciālu nolēmumu šādā lietā, ievērojot, ka tā, protams, neattiecas uz jomu, ko izskata Savienības likumdevējs. Patiešām, (fiziskās) preces ir pavisam kas cits nekā (nemateriālie) pakalpojumi.

18.

Tomēr Tiesa jau ir izskatījusi šo jautājumu par Direktīvu 86/653. Tiesa konsekventi uzskata, ka, ja ar valsts tiesību aktiem tiek panākti tādi paši risinājumi, kādi panākti Savienības tiesībās, lai it īpaši izvairītos no diskriminācijas vai iespējamiem konkurences izkropļojumiem, pastāv zināma Savienības interese, lai nolūkā izvairīties no turpmākām atšķirībām interpretācijā, normām vai jēdzieniem, kuri ir pārņemti no Savienības tiesībām, tiktu sniegta vienota interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tie tiek piemēroti ( 4 ).

19.

Šajā ziņā attiecībā uz Beļģijas Likumu par tirdzniecības pārstāvību Tiesa ir skaidri norādījusi, ka, “kaut arī iesniedzējtiesas uzdotais jautājums nav par preču pirkšanas vai pārdošanas līgumu, bet gan par pārstāvības līgumu saistībā ar [..] pakalpojumiem, [..] tomēr Beļģijas likumdevējs, transponējot direktīvas normas valsts tiesību sistēmā, ir vēlējies vienādu attieksmi piemērot abos minētajos gadījumos” ( 5 ).

20.

Kā uzsver Slovākijas valdība, attiecīgie valsts tiesību akti tika pieņemti, lai transponētu Direktīvu 86/653. Tādējādi Slovākijas likumdevējs paredzēja piemērot vienādu režīmu gan tiem tirdzniecības pārstāvjiem, kuri pārdod preces, gan tiem, kuri pārdod pakalpojumus.

21.

Tāpēc uzskatu, ka Tiesas jurisdikcijā ir sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

22.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirdzniecības pārstāvja tiesības uz komisijas naudu var beigties arī līguma daļējas neizpildes gadījumā.

23.

Direktīvas 86/653 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka tiesības uz komisijas naudu var beigties tikai tad, ja [un ciktāl] ir konstatēts, ka līgums starp trešo personu un pilnvarotāju netiks pildīts, un ja darījums nav veikts sakarā ar apstākļiem, kuros pilnvarotājs nav vainojams.

24.

Šajā ziņā Tiesa iepriekš ir lēmusi, ka “ar šo vienīgo [tiesību uz komisijas naudu] izbeigšanās iemeslu, kas prasa abu apstākļu (saistībā ar kuriem ir izdarīta tieša atsauce uz pilnvarotāju) iestāšanos, tiek uzsvērts pilnvarotāja lomas nozīmīgums tiesību uz komisijas naudu pastāvēšanā” ( 6 ).

25.

Jēdziens “ciktāl” norāda, ka līguma pilnīga nepildīšana ir jānošķir no daļējas nepildīšanas, jo pretējā gadījumā šis jēdziens būtu lieks.

26.

Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkts lielākajā daļā valodu redakciju ir formulēts līdzīgi ( 7 ). Tomēr dažu valodu redakcijās, tostarp slovāku valodā, nav ietverts ierobežojums “ciktāl” ( 8 ).

27.

Savienības tiesību aktu redakcijas dažādās valodās ir vienlīdz autentiskas ( 9 ). Tādējādi Savienības tiesību normas interpretācija ir saistīta ar dažādu valodu redakciju salīdzināšanu ( 10 ). Turklāt Savienības tiesību aktu teksts dažādu valodu redakcijās ir jāinterpretē vienveidīgi ( 11 ).

28.

Ņemot vērā, ka lielākajā daļā valodu redakciju direktīvas 11. panta 1. punktā ir ietverts jēdziens “ciktāl”, man šķiet diezgan skaidrs, ka Savienības likumdevējs paredzēja, ka šī tiesību norma būtu izprotama šādi. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka šis papildu jēdziens ir ietverts visās valodu redakcijās (izņemot grieķu valodu), kādas bija Direktīvas 86/653 pieņemšanas laikā.

29.

Un vēl, ja dažādu valodu redakcijās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma vispārējai jēgai un mērķim, kura sastāvdaļa tā ir ( 12 ).

30.

Kā jau iepriekš minēts, Direktīvas 86/653 11. panta 1. punktā ir aplūkota tiesību uz komisijas naudu beigšanās. Savukārt Direktīvas 86/653 7. panta 1. punktā un 10. panta 1. punktā ir attiecīgi aplūkots, kad tiesības uz komisijas naudu rodas un kad komisijas nauda pienākas. Šīs normas, tā teikt, ir tiesību beigšanās monētas otra puse.

31.

Direktīvas 10. panta 1. punktā šajā ziņā ir norādīts, ka Komisijas nauda pienākas, tiklīdz un ciktāl rodas kāds no vairākiem apstākļiem ( 13 ). Ņemot vērā, ka šajā normā, kā Vācijas valdība izsakās pārnestā nozīmē, ir “atspoguļots” Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkts, abas normas ir jāinterpretē līdztekus.

32.

Turklāt Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz atlīdzību tikai tad, ja un ciktāl ir izpildīti vairāki nosacījumi.

33.

Tiesības uz atlīdzību ir cieši saistītas ar tiesībām uz komisijas naudu, kas ir atlīdzība tirdzniecības pārstāvim par nemateriālo vērtību, ko viņš ieguvis pilnvarotājam, un pastāvīgo finansiālo labumu no tirdzniecības pārstāvja darbības.

34.

Vispārējā līmenī Direktīvas 86/653 mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus par tiesiskajām attiecībām starp tirdzniecības pārstāvības līguma pusēm ( 14 ). No šīs direktīvas preambulas otrā apsvēruma izriet, ka tās nolūks ir, inter alia, vienādot konkurences nosacījumus Savienībā, novērst ierobežojumus tirdzniecības pārstāvja profesijas veikšanai un panākt tirdzniecības darījumu drošību ( 15 ).

35.

Turklāt Tiesa daudzos gadījumos ir precizējusi, ka direktīvas mērķis it īpaši ir aizsargāt tirdzniecības pārstāvjus attiecībās ar to pilnvarotājiem un šim nolūkam inter alia tajā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem ir reglamentēta pārstāvja līgumu noslēgšana un izbeigšana (direktīvas 13.–20. pants) ( 16 ). Par Direktīvas 86/653 17.–19. pantu Tiesa ir nospriedusi, ka direktīvā ir paredzēti imperatīvi ( 17 ) noteikumi, kuros paredzētas minimālās aizsardzības prasības tirdzniecības pārstāvim ( 18 ).

36.

Turklāt saprotu, ka direktīvas sākotnējā ideja bija radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus pilnvarotājiem, kas veic savu darbību iekšējā tirgū, izmantojot tirdzniecības pārstāvju, – lai veiktu ieguldījumus un uzņēmējdarbību, pilnvarotājiem ir jāzina, kādi noteikumi viņiem ir jāievēro, maksājot kompensācijas un atlīdzības saviem tirdzniecības pārstāvjiem ( 19 ).

37.

Šajā nolūkā Direktīvā 86/653 ir paredzēta sistēma, kuras mērķis ir vienlīdzīgi līdzsvarot gan pilnvarotāja, gan tirdzniecības pārstāvja intereses.

38.

Aplūkosim tuvāk direktīvas III nodaļā ( 20 ) izveidoto atlīdzības sistēmu.

39.

Saskaņā ar Direktīvas 86/653 6. panta 1. punktu, ja šajā jautājumā starp pusēm nav noslēgts līgums, neatkarīgi no dalībvalstu obligātajiem noteikumiem par atlīdzības apjomu, tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz tādu atlīdzību, ko preču, kas ir līguma priekšmets,. tirdzniecības pārstāvis parasti saņem vietā, kur viņš veic savu darbību.

40.

Direktīvas 86/653 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka jebkuru atlīdzības daļu, kas mainās atkarībā no darījumu skaita vai vērtības, uzskata par komisijas naudu šīs direktīvas nozīmē.

41.

Saskaņā ar direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz komisijas naudu par tirdzniecības darījumiem, kas noslēgti laikā, uz kuru attiecas pārstāvja līgums, ja darījums noslēgts viņa darbības rezultātā.

42.

Direktīvas 10. pantā ir noteikti gadījumi, kad rodas šī komisijas nauda ( 21 ). Tā pirmajā punktā ir noteikts, ka komisijas nauda pienākas, tiklīdz pilnvarotājs vai trešā persona ir veikuši darījumu vai pilnvarotājam būtu jābūt to veikušam.

43.

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka izskatāmā lieta attiecas uz ilgstošām saistībām starp pilnvarotāju un trešajām personām. Tāda ir apdrošināšanas līguma būtība. Šādā situācijā, manuprāt, nebūtu iespējams pieprasīt pilnīgu neizpildi, jo tas nozīmētu, ka ilgstošu saistību gadījumā pilnvarotājam būtu sistemātiski un bez izņēmuma jāuzņemas risks, ja līgums netiktu izpildīts tā, kā bija paredzēts. Tas ir pretrunā Direktīvā 86/653 noteiktajam interešu līdzsvaram starp tirdzniecības pārstāvi un pilnvarotāju.

44.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirdzniecības pārstāvja tiesības uz komisijas naudu var izbeigties, pamatojoties arī uz daļēju līguma neizpildi.

45.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas saņemt precizējumu par jautājumu, vai tirdzniecības pārstāvja līguma noteikums, saskaņā ar kuru tirdzniecības pārstāvim ir pienākums atmaksāt proporcionālu savas komisijas naudas daļu, ja līgums starp pilnvarotāju un trešo personu nav izpildīts iecerētajā apjomā vai tirdzniecības pārstāvja līgumā noteiktajā apjomā, netiek pieļauts ar Direktīvas 86/653 11. panta 2. un 3. punktu.

46.

Saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. punktu tirdzniecības pārstāvim ir jāatmaksā jau saņemtā komisijas nauda, ja tiesības uz to ir beigušās.

47.

Protams, to var piemērot tikai tiktāl, ciktāl šīs tiesības ir beigušās.

48.

Direktīvas 11. panta 3. punktā savukārt ir paredzēts, ka nav atļautas vienošanās par atkāpēm no 11. panta 1. punkta, ja tas kaitē tirdzniecības pārstāvim.

49.

Saprotu, ka tas nozīmē, ka direktīvas 11. panta 3. punkts nav pārkāpts, ja puses nav atkāpušās no skaidriem, direktīvas 11. panta 1. punktā noteiktiem principiem, proti, ka tiesības uz komisijas naudu beidzas tikai tad, ja, pirmkārt, ir konstatēts, ka līgums starp trešo personu un pilnvarotāju netiks pildīts, un, otrkārt, tas ir sakarā ar apstākļiem, kuros pilnvarotājs nav vainojams.

50.

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild tā, ka Direktīvas 86/653 11. panta 2. un 3. punktam pretrunā nav tirdzniecības pārstāvja līguma noteikums par to, ka pārstāvim ir jāatmaksā proporcionāla savas komisijas naudas daļa, ja līgums starp pilnvarotāju un trešo personu nav izpildīts iecerētajā apjomā vai tirdzniecības pārstāvja līgumā noteiktajā apjomā. Šāds noteikums nevar novest pie rezultāta, ka no direktīvas 11. panta 1. punkta izrietošie nosacījumi tiek interpretēti par ļaunu tirdzniecības pārstāvim.

51.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai jēdziens “pilnvarotājs nav vainojams” Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkta nozīmē attiecas tikai uz juridisko pamatojumu, kas tieši izraisa līguma izbeigšanu, vai arī uz pilnvarotāja izturēšanos tiesiskajās attiecībās ar šo trešo personu.

52.

Šķiet, ka saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem saskaņotās apdrošināšanas prēmijas nemaksāšana ir tikai vēl viens veids, kā izbeigt līgumu. Tādēļ iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, kādā mērā pilnvarotāja rīcība šajā ziņā kļūst svarīga.

53.

Direktīvas 11. panta 1. punkta formulējums nav pārliecinošs, ciktāl tajā jēdzienā “nav vainojams” nav skaidras norādes, par ko tieši pilnvarotājs nav vainojams ( 22 ). Turklāt šis jēdziens direktīvā nav definēts sīkāk.

54.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un tvērumu, parasti ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi ( 23 ).

55.

Ja salīdzina Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkta un 18. panta formulējumu, redzama nedaudz atšķirīga aina.

56.

Ar 18. pantu ir noteikts, kādos gadījumos nemaksā atlīdzību vai kompensāciju, uz kuru tirdzniecības pārstāvim ir tiesības pēc pārstāvja līguma izbeigšanas. Šajā ziņā tā a) punktā ir paredzēts, ka šādu atlīdzību vai kompensāciju nemaksā, “ja pilnvarotājs ir izbeidzis pārstāvja līgumu tirdzniecības pārstāvja tāda pārkāpuma dēļ, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem attaisno tūlītēju pārstāvja līguma izbeigšanu” ( 24 ).

57.

Lai gan varētu jautāt, vai “pārkāpumam” ir tālejošākas sekas nekā “vainojamībai” ( 25 ), man šķiet, ka būtiska ir saikne ar valsts tiesību aktiem. Šāda saikne neparādās direktīvas 11. panta 1. punktā, tāpēc terminam “vainojamība” attiecībā uz pilnvarotāju šajā normā būtu jābūt plašākai nozīmei nekā terminam “pārkāpums” direktīvas 18. panta a) punktā attiecībā uz tirdzniecības pārstāvi.

58.

Turklāt mums ir vēlreiz jāaplūko direktīvas 11. panta 1. punkts, ievērojot direktīvas mērķus un ar to izveidoto sistēmu ( 26 ). Šajā ziņā jēdziens “vainojamība” ir jāinterpretē neatkarīgi.

59.

Valstu līgumtiesības, kuras ir tirdzniecības pārstāvja līguma pamatā, vispār ir ļoti atšķirīgas. Dažos gadījumos, lai līgums tiktu izbeigts, var būt pietiekami ar to, ka trešā persona tikai pārtrauc maksāt nolīgto apdrošināšanas prēmiju. Nosakot vainojamības nozīmi, ir jāņem vērā faktori, kas pārsniedz tiesiskos apstākļus, kuri tieši noved pie līguma izbeigšanas, jo bieži vien šajā pamatojumā nav nekādu norāžu par iespējamo vainojamību.

60.

Pilnvarotājs ir vainojams par riskiem, kas rodas viņa ietekmes sfērā. To var noteikt un tas ir jānosaka, ņemot vērā visus izskatāmās lietas faktus. Veicot šādu vērtējumu, valsts tiesai ir jāņem vērā attiecīgās tirdzniecības paražas.

61.

Tādēļ uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka jēdziens “pilnvarotājs nav vainojams” Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkta nozīmē attiecas ne tikai uz tiesiskajiem apstākļiem, kas tieši izraisa līguma izbeigšanu, bet arī uz pilnvarotāja izturēšanos tiesisko attiecību ar šo trešo personu kontekstā.

62.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu uz Okresný súd Dunajská Streda (Dunajskas Stredas rajona tiesa, Slovākija) jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvas 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirdzniecības pārstāvja tiesības uz komisijas naudu var beigties arī līguma daļējas neizpildes gadījumā.

Direktīvas 86/653 11. panta 2. un 3. punktam pretrunā nav tirdzniecības pārstāvja līguma noteikums par to, ka pārstāvim ir pienākums atmaksāt proporcionālu savas komisijas naudas daļu, ja līgums starp pilnvarotāju un trešo personu nav izpildīts iecerētajā vai tirdzniecības pārstāvja līgumā noteiktajā apjomā. Šāda noteikuma rezultātā nedrīkst nonākt pie tā, ka no direktīvas 11. panta 1. punkta izrietošie nosacījumi tiek interpretēti par ļaunu tirdzniecības pārstāvim.

Jēdziens “pilnvarotājs nav vainojams” Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkta nozīmē attiecas ne tikai uz tiesiskajiem apstākļiem, kas tieši izraisījuši līguma izbeigšanos, bet arī uz pilnvarotāja izturēšanos tiesisko attiecību ar šo trešo personu kontekstā.