1.

Izskatāmās lietas priekšmets ir Cour de cassation [Kasācijas tiesas] (Francija) iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Regulas (EK) Nr. 1889/2005 par skaidras naudas kontroli, kuru ieved Kopienas teritorijā vai izved no tās ( 2 ), 3. panta 1. punkta un Regulas (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) ( 3 ), 4. panta 1. punktu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Oussama El Dakkak un Intercontinental SARL, no vienas puses, un administration des douanes et droits indirects [Muitas un netiešo nodokļu administrāciju] (Francija), no otras puses, saistībā ar to prasībām par kaitējuma atlīdzināšanu, kas tiem esot nodarīts sakarā ar to, ka šī administrācija ir izņēmusi skaidru naudu, ko O. El Dakkak pārvadāja, esot tranzītā Ruasī Šarla de Golla [Roissy-Charles‑de‑Gaulle] (Francija) lidostā, pamatojoties uz to, ka viņš šo naudu nebija deklarējis.

3.

Šīs lietas būtiskais jautājums ir par to, vai Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punktā paredzētais “jebkuras fiziskās personas, kura iebrauc [Eiropas Savienībā] vai izbrauc no tās un kurai ir skaidra nauda EUR 10000 apmērā vai vairāk,” pienākums deklarēt pārvadājamo summu ieceļošanas vai izceļošanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir piemērojams arī pasažieriem, kuri, ielidojot no trešajām valstīm, pēc izkāpšanas paliek dalībvalsts lidostas starptautiskajā tranzīta zonā līdz iekāpšanai lidojumam uz citu trešo valsti.

4.

Intercontinental uzdeva O. El Dakkak pārvest ASV dolārus (USD) no Kotonū [Cotonou] (Benina) uz Beirūtu [Beirut] (Libāna), izmantojot tranzīta lidojumu caur Ruasī Šarla de Golla lidostu ( 4 ).

5.

2010. gada 9. decembrīO. El Dakkak tranzīta laikā šajā lidostā pie iekāpšanas vārtiem ceļā uz Beirūtu viņu pārbaudīja muitas darbinieki. No lietas materiāliem izriet, ka šīs pārbaudes laikā O. El Dakkak paziņoja, ka viņam ir skaidra nauda un uzrādīja Beninas muitas dienestā aizpildītu deklarāciju. Muitas darbinieki aicināja viņu doties tiem līdzi un, saskaitot skaidro naudu, tika konstatēts, ka viņam skaidrā naudā ir gan USD 1607650, gan EUR 3900 ( 5 ).

6.

O. El Dakkak aizturēja muita, bet pēc tam izmeklēšanas tiesnesis veica pārbaudi saistībā ar code des douanes [Muitas kodeksa] 464. pantā paredzētā deklarēšanas pienākuma neizpildi ( 6 ) un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Viņa pārvadātās naudas summas tika nodotas glabāšanā, pamatojoties uz Muitas kodeksa 465. panta II punktu ( 7 ), bet pēc tam Muitas un netiešo nodokļu administrācija tās aizzīmogoja.

7.

Ar 2011. gada 11. maija spriedumu chambre d’instruction de la cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesas Krimināllietu kolēģija] (Francija) atzina procesu kopumā par spēkā neesošu sakarā ar pārkāpumu un uzdeva atdot atpakaļ aizzīmogotos naudas līdzekļus. No lietas materiāliem izriet, ka šī atzīšana par spēkā neesošu tika pamatota ar to, ka muitas darbinieki bija aizturējuši O. El Dakkak uz 7 stundām un 45 minūtēm pilnīgi nelikumīgi, turklāt šāds ilgums nebija nepieciešams, to, ka šis sākotnējais process bijis nelikumīgs, un to, ka tā atzīšana par spēkā neesošu ir pamats par spēkā neesošiem atzīt visus vēlākos aktus, kam ar to nepārprotami ir saistība.

8.

Ar 2012. gada 2. aprīļa vēstuli kompetentā administrācija norādīja O. El Dakkak, ka tā veiks izņemto euro un izņemtajiem ASV dolāriem atbilstošās summas euro, kā arī procentuālas daļas no atlaides par apkalpošanas izmaksām atmaksu.

9.

O. El Dakkak un Intercontinental cēla prasību tribunal d’instance Aulnay-sous-Bois [Olnesubuā pirmās instances tiesā] (Francija) un pēc tam cour d’appel de Paris par tiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, uzsverot, ka Muitas un netiešo nodokļu administrācijai nebija pamata konstatēt O. El Dakkak deklarēšanas pienākuma pārkāpumu, jo šim pēdējam tāda pienākuma nebija.

10.

No lietas materiāliem izriet, ka cour d’appel de Paris O. El Dakkak apgalvoja, ka Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punktā un to transponējošajās Francijas tiesību normās paredzētais deklarēšanas pienākums attiecas vienīgi uz personām, kuras šķērso Savienības ārējās robežas. Atsaucoties uz Regulas Nr. 562/2006 4. panta formulējumu, O. El Dakkak uzsvēra, ka tāda šķērsošana notiek vienīgi gadījumā, kad persona ierodas robežšķērsošanas punktā un šķērso to, un ka, tā kā Francijas atzītais robežšķērsošanas punkts Ruasī Šarla de Golla lidostā atrodas pie izejas no starptautiskās tranzīta zonas, persona, kura paliek šajā zonā, nevienā brīdī nešķērso šo punktu un tādējādi nenokļūst Savienības teritorijā.

11.

Tā kā ar 2014. gada 25. marta spriedumu cour d’appel de Paris šajā daļā noraidīja O. El Dakkak apelācijas sūdzību, viņš iesniedza kasācijas sūdzību.

12.

Šajos apstākļos Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

13.

Ar savu prejudiciālo jautājumu Cour de cassation būtībā vēlas noskaidrot, vai pasažieris, kurš uzturas dalībvalsts lidostas starptautiskajā tranzīta zonā – proti, zonā, kura atrodas starp iekāpšanas un izkāpšanas vārtiem un migrācijas un muitas kontroles posteņiem –, pēc tam, kad viņš ir izkāpis pēc lidojuma no trešās valsts, un pirms iekāpšanas lidojumam uz citu trešo valsti, ir šķērsojis Savienības ārējo robežu Regulas Nr. 562/2006 izpratnē un vai tādēļ uz viņu attiecas Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punktā paredzētais deklarēšanas pienākums.

14.

Iesniedzējtiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka jēdziens “iebraukšana Savienībā” Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā Regulas Nr. 562/2006 4. panta 1. punktā paredzēto jēdzienu “robežu šķērsošana”.

15.

Tāpat kā Francijas valdība, es uzskatu, ka šis pieņēmums ir kļūdains.

16.

Regula Nr. 562/2006 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 62. pantu, it īpaši tā 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu, kuros Eiropas Savienības Padome bija pilnvarota veikt pasākumus, lai, pirmkārt, panāktu, ka, šķērsojot Savienības iekšējās robežas, nenotiek nekāda personu pārbaude, un, otrkārt, paredzētu noteikumus un nosacījumus, kādiem jāatbilst to personu pārbaudēm, kuras šķērso dalībvalstu ārējās robežas. Savukārt Regula Nr. 1889/2005 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu, kurā bija runa par pasākumiem, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību, un uz EKL 135. pantu par sadarbību muitas jomā.

17.

Lai arī abi šie tiesību akti veicina viena un tā paša EKL 14. pantā nostiprinātā mērķa īstenošanu, proti, telpas bez iekšējām robežām izveidošanu, kurā ir nodrošināta personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite, atbilstoši šo tiesību aktu attiecīgajiem juridiskajiem pamatiem tiem ir divi atšķirīgi regulējuma priekšmeti un sasniedzamie mērķi – pirmajā ir definēti kopīgie noteikumi personu pārvietošanās pār robežām jomā, kas paredzēti, lai konsolidētu un attīstītu Šengenas acquis ( 8 ), bet ar otro ir izveidota Savienībā ievedamās un no tās izvedamās skaidrās naudas kontroles sistēma, lai izpildītu Direktīvu 91/308 par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai ( 9 ).

18.

Līdz ar to Regulā Nr. 1889/2005 lietotie jēdzieni nav jāinterpretē saistībā ar Regulā Nr. 562/2006 ietvertajiem. Tātad izskatāmajā lietā Tiesai nav jālemj par to, kā interpretēt jēdzienu “robežu šķērsošana” Regulas Nr. 562/2006 izpratnē.

19.

No minētā izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka ar to būtībā tiek vaicāts, vai tādos apstākļos kā pamatlietā Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punktā paredzētais deklarēšanas pienākums ir attiecināms arī uz trešās valsts valstspiederīgo un vai jēdziens “iebraukšana Savienībā” šīs tiesību normas izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā tās formulējumu, uzbūvi un mērķi, kā arī tiesību akta, kurā tā ir ietverta, sistēmu un mērķus.

20.

Ja ņem vērā vienīgi šajā tiesību normā lietoto jēdzienu parasto nozīmi, minētais jēdziens attiecībā uz fizisku personu šķiet apzīmējam pārvietošanās faktu no teritorijas, kas nav daļa no Savienības telpas, uz teritoriju, kas ir daļa no tās.

21.

Tā kā saistībā ar šo lietu ir jāuzskata, ka Savienības telpu norobežo Līgumu teritoriālā piemērošanas joma, kas ir definēta LES 52. pantā un LESD 355. pantā ( 10 ), šāda pārvietošanās notiek, kad šī persona fiziski šķērso kādas dalībvalsts ģeogrāfisko robežu, iekļūstot tādā tās teritorijā, kurā ir piemērojami Līgumi. Balstoties uz šādu interpretāciju, tāda persona kā O. El Dakkak, kad tā ir izkāpusi no gaisa kuģa, kas ieradies no trešās valsts, ierodas lidostas, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā (kāda precizēta iepriekš), starptautiskajā tranzīta zonā un tajā uzturas līdz iekāpšanai lidojumam uz trešo valsti, ir jāuzskata par iebraukušu Savienībā konkrētās tiesību normas izpratnē, pat ja viņa nav šķērsojusi robežkontroles punktu.

22.

Tomēr jēdziens “iebraukšana Savienībā” var apzīmēt arī no ģeogrāfiskās robežas šķērsošanas atšķirīgu juridisku jēdzienu. Kā to savu secinājumu lietā Komisija/Padome (C‑170/96, EU:C:1998:43) 24. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts N. Fennelijs [N. Fennelly], ir jānošķir divi robežas šķērsošanas aspekti. Pirmais ir iebraukšana kādas valsts teritorijā fiziskā nozīmē, obligāti nešķērsojot robežkontroles punktu, bet otrs ir iebraukšana teritorijā, likumīgi šķērsojot robežkontroles punktu.

23.

Tādējādi varētu uzskatīt, ka persona, kura ir šķērsojusi kādas dalībvalsts ģeogrāfisko robežu, iebrauc Savienībā tikai tajā brīdī, kad tā, šķērsojot robežkontroles punktu, saņem atļauju šajā sakarā. Sekojot šādai interpretācijai, tāda persona, kura ir O. El Dakkak situācijā, nevarētu tikt uzskatīta par iebraukušu Savienībā konkrētās tiesību normas izpratnē.

24.

Kura no šīm divām interpretācijām ir jāizvēlas?

25.

Papildus Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punkta formulējumam par labu pirmajai interpretācijai liecina tas, ka no šajā pantā paredzētā deklarēšanas pienākuma piemērošanas jomas šajā regulā nav tieši izslēgtas lidostu tranzīta zonas.

26.

Lidostu starptautiskās tranzīta zonas ir daļa no tās valsts teritorijas, kurā šīs zonas atrodas, un, pat atzīstot, ka tām piemīt īpašs juridiskais statuss, tās nav “beztiesiskuma” zonas, un juridiski un administratīvi tās atrodas šīs valsts kontrolē. Šajā ziņā var būt interesanti norādīt, ka imigrācijas jomā šādi nosauktām “uzgaidīšanas zonām” ( 11 ), kuras ietver lidostas starptautiskās tranzīta zonas, Francijas Republika ar juridisku fikciju atzīst zināmu ekstrateritorialitātes statusu ( 12 ). Tomēr, kā to ir precizējusi Cour de cassation, tas nenozīmē, ka persona, kura atrodas kādā no šīm zonām, faktiski neatrodas Francijas teritorijā un ka attiecībā uz to nevar tikt piemērotas Francijas tiesību normas ( 13 ).

27.

Kā to savos rakstveida apsvērumos atgādina Francijas valdība, starptautisko tranzīta zonu neekstrateritoriālo raksturu, starp citu, ir uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā, kurā tika taisīts 1996. gada 25. jūnija spriedums Amuur pret Franciju (ECLI:CE:ECHR:1996:0625JUD001977692, 52. punkts), kurā šai tiesai bija jārisina jautājums par zināma skaita patvēruma meklētāju no Somālijas “paturēšanas” Ruasī Šarla de Golla lidostas “uzgaidīšanas zonā” saderību ar 5. pantu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī. Par labu šo tranzīta zonu neekstrateritorialitātei, starp citu, izsakās arī Francijas valdība izskatāmajā lietā, kura uzsver Ruasī Šarla de Golla lidostas starptautiskās tranzīta zonas piederību Francijas teritorijai, kā arī to, ka šajā zonā darbojas Francijas un Savienības tiesības.

28.

Savukārt Regulas Nr. 1889/2005 sagatavošanas darbi sniedz vien ļoti nedaudz norāžu šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzētā deklarēšanas pienākuma piemērošanas jomas interpretēšanai.

29.

Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu ar muitas iestāžu sadarbību (turpmāk tekstā – “regulas priekšlikums”) ( 14 ), kas sākotnēji bija pamatots vienīgi ar EKL 135. pantu, 1. pantā bija paredzēts, ka deklarēšanas pienākums attiecas uz ikvienu fizisko personu, kura iebrauc vai izbrauc no “Kopienas muitas teritorijas” ( 15 ), tostarp šīs teritorijas daļām, kurās nebija piemērojama Direktīva 91/308, kurai, kā tas detalizētāk tiks aplūkots vēlāk, Regula Nr. 1889/2005 ir papildinājums. Saskaņā ar regulas priekšlikuma 2. pantu ar “Kopienas muitas teritoriju” šā priekšlikuma izpratnē tika saprasta Padomes Regulas (EEK) 2913/92 ( 16 ) 3. panta 1. punktā norādītā dalībvalstu teritorija.

30.

Tādējādi norāde uz Savienības muitas teritoriju ļauj uzskatīt, ka Komisija drīzāk domāja par ārējo robežu šķērsošanas ģeogrāfisko aspektu un ka regulas priekšlikumu, vismaz sākotnēji, bija paredzēts attiecināt arī uz situācijām, kad konkrētā persona šķērso kādas dalībvalsts lidostas starptautisko tranzīta zonu. Savā regulas priekšlikumam pievienotajā ziņojumā Padomei ( 17 ) Komisija turklāt precizēja, ka Savienības muitas teritorijā, kā arī teritorijas daļās, uz kurām neattiecas Direktīva 91/308, “skaidras naudas aprite principā ir pakļauta deklarēšanas pienākumam”.

31.

Tomēr Regulas Nr. 1889/2005 apstiprināšanas procedūras gaitā Padome ar grozījumu pielāgoja šā tiesību akta ģeogrāfisko piemērošanas jomu. Grozījuma priekšlikumam pievienotajos paskaidrojumos tā cita starpā norādīja, ka “pārskatāmības labad ceļotājiem un lai atvieglotu regulas piemērošanu no kompetento iestāžu puses, skaidrās naudas aprites kontrole būtu jāveic brīdī, kad fiziskā persona iebrauc Kopienas teritorijā vai izbrauc no tās” ( 18 ).

32.

Ja saprotam iemeslus, kas ir saistīti ar pārskatāmību, uz ko ir pamatojusies Padome – ciktāl jēdziens “iebraukšana Kopienā” ar tūlītējo norādi uz tajā laikā piemērojamo EKL 299. pantu ir daudz vieglāk saprotams nekā jēdziens “Kopienas muitas teritorija”, turklāt skatot to kopsakarā ar regulas priekšlikuma 1. panta 1. punkta otrajā daļā sniegtajiem precizējumiem –, pavisam noteikti ir vēl grūtāk identificēt piemērošanas grūtības, ar kādām saskaņā ar Padomes norādīto “kompetentās iestādes” būtu saskārušās, ja Komisijas redakcija būtu tikusi pieņemta negrozīta. Proti, tā kā regulas priekšlikumā paredzētās kontroles galvenokārt ir jāveic dalībvalstu muitas iestādēm, kuras, kā tas ir jāpieņem, labi pārzina Savienības muitas tiesību jēdzienus, šķiet loģiski uzskatīt, ka Padome neatsaucās uz uzdevumu identificēt ar deklarēšanas pienākumu skartās teritorijas. Vai tā apsvēra grūtības, ar kādām šīs iestādes varētu saskarties, lai nodrošinātu tranzīta pasažieru kontroli, kuri arī bija jāuzskata par tādiem, uz kuriem attiecas regulas priekšlikumā paredzētais deklarēšanas pienākums? Sagatavošanas darbi neļauj to apstiprināt – nedz arī, starp citu, to noliegt –, bet, ja tas tā būtu bijis, loģiski būtu bijis sagaidīt, ka galīgajā Regulas Nr. 1889/2005 redakcijā šādi pasažieri būtu tieši izslēgti no deklarēšanas pienākuma, kas tomēr tā nav noticis.

33.

Turklāt regulas priekšlikuma ģeogrāfiskās piemērošanas jomas grozīšana atbilda Padomes rūpēm nodrošināt ģeogrāfiski paralēlu Direktīvas 91/308 un topošās regulas piemērošanu.

34.

Proti, šie divi tiesību akti ir cieši saistīti.

35.

Par Regulas Nr. 1889/2005 pieņemšanu tika izlemts, pamatojoties uz “Moneypenny” ziņojumā ( 19 ) ietvertajiem rezultātiem, ar kuru bija paredzēts novērtēt skaidras naudas pārrobežu aprites ietekmi uz saskaņā ar Direktīvu 91/308 veikto kontroļu efektivitāti. It īpaši no šīs regulas preambulas 2. apsvēruma, kā arī no tās 1. panta 1. punkta izriet, ka tās mērķis ir papildināt minētās direktīvas normas, paredzot saskaņotus noteikumus tādas skaidras naudas aprites kontrolei, kas tiek ievesta Savienībā vai izvesta no tās ( 20 ).

36.

Tādējādi elementus, kas varētu palīdzēt noskaidrot Regulas Nr. 1889/2005 3. pantā ietvertā deklarēšanas pienākuma apjomu, var izsecināt no saistības starp abiem šiem tiesību aktiem.

37.

Ar Direktīvu 91/308, kas tika pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 57. panta 2. punkta pirmo un trešo teikumu un 100.A pantu, kredītiestādēm, finanšu institūcijām un atsevišķām fiziskajām un juridiskajām personām tika noteikti pienākumi saistībā ar pakalpojumu sniedzēju veikto darījumu kontrolēm, ja darījumu summa pārsniedz EUR 15000. Tās galvenais mērķis bija novērst finanšu sistēmas izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai, kas varētu apdraudēt šīs sistēmas stabilitāti un uzticamību un veicināt organizētās noziedzības attīstību vispārīgi un it īpaši narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību ( 21 ). Ar to tika paredzēts koordinēt dalībvalstu rīcību šajā jomā, lai novērstu risku, ka tiek īstenoti iekšējā tirgus mērķiem neatbilstoši valstu pasākumi, kā arī lai panāktu lielāku efektivitāti cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas bieži notiek starptautiskā kontekstā ( 22 ).

38.

Šajā direktīvā paredzētie pasākumi, tāpat kā tie, kas pašlaik ir paredzēti Direktīvā 2015/849 ( 23 ) un pirms tās – Direktīvā 2005/60 ( 24 ), iekļaujas starptautiskās sadarbības kontekstā ( 25 ).

39.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2013. gada 25. aprīļa spriedumā Jyske Bank Gibraltar (C‑212/11, EU:C:2013:270) Tiesa atzīmēja, ka, lai arī Direktīvā 2005/60, ar kuru tika aizstāta Direktīva 91/308, bija paredzēts nodrošināt arī pareizu iekšējā tirgus darbību, tās galvenais mērķis tomēr bija nepieļaut finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai, kā tas it īpaši izrietēja no fakta, ka tā, tāpat kā Direktīva 91/308, tika pieņemta starptautiskā kontekstā, lai Savienībā piemērotu un padarītu saistošas Finanšu rīcības darba grupas (FATF) ieteikumus ( 26 ).

40.

Regulai Nr. 1889/2005, ar kuru ir paredzēts papildināt Direktīvu 91/308, ir tāds pats mērķis. Turklāt, tāpat kā šī direktīva, šī regula, kā tas izriet no tās preambulas 4. apsvēruma, tika pieņemta, lai īstenotu FATF ieteikumu – 2004. gada 22. oktobra IX speciālo ieteikumu attiecībā uz līdzekļu pārvadātājiem, kas pēc pārskatīšanas 2012. gadā kļuva par 32. ieteikumu ( 27 ).

41.

Saskaņā ar šo ieteikumu “valstīs būtu jābūt noteiktiem pasākumiem, kā fiksēt skaidras naudas un finanšu instrumentu fizisku pārrobežu pārvadāšanu, tostarp deklarēšanas un/vai paziņošanas sistēmai”, un “būtu jānodrošina, ka to kompetentajām iestādēm ir tiesības bloķēt vai aizturēt skaidru naudu vai finanšu instrumentus, par kuriem pastāv aizdomas, ka tie ir saistīti ar terorisma finansēšanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai tās pamatā esošiem pārkāpumiem, vai attiecībā uz ko ir iesniegta nepatiesa deklarācija vai paziņojums” ( 28 ).

42.

Vienā no minētā ieteikuma paskaidrojošajām piezīmēm ir precizēts, ka tas ir ticis sagatavots ar mērķi “nodrošināt, ka teroristi un citi noziedznieki nevar finansēt savas darbības vai legalizēt savas kriminālās darbības rezultātā iegūtos līdzekļus, izmantojot skaidras naudas vai finanšu instrumentu fizisku pārrobežu transportēšanu” ( 29 ). Šajā pašā piezīmē frāze “fiziska pārrobežu transportēšana” ir definēta kā “ikviena skaidras naudas vai finanšu instrumentu fiziska ievešana vai izvešana no vienas valsts uz citu” ( 30 ).

43.

Tātad konkrētais ieteikums šķiet norādām uz plašu “iebraukšanas” un “izbraukšanas” jēdzienu, kas ļauj uzskatīt, ka šajā ieteikumā piedāvātā deklarēšanas vai paziņošanas sistēma ir jāpiemēro, tiklīdz skaidra nauda vai finanšu instrumenti šķērso valsts ģeogrāfisko robežu. Tomēr FATF dokumenti nešķiet sniedzam kādu tiešu norādi par mūs interesējošo jautājumu. Naudas pārrobežu aprites kontroles nosacījumiem lidostu starptautiskajās tranzīta zonās uzmanība nav pievērsta arī 2010. gada dokumentā “Jaunākā labākā starptautiskā prakse – skaidras naudas un finanšu instrumentu nelikumīgas pārrobežu aprites fiksēšana un prevencija”, kurā ir paredzēts sniegt vērtējumu par valstu sastaptajām grūtībām IX speciālā ieteikuma piemērošanā, ilustrējot iespējamos risinājumus ( 31 ).

44.

Tādējādi, un kā to norāda Francijas valdība, starptautiskās sadarbības cīņā pret naudas atmazgāšanu un pārrobežu noziedzību konteksts, kurā iekļaujas Regula Nr. 1889/2005, liecina par labu plašai iebraukšanas Savienībā jēdziena interpretācijai šīs regulas 3. panta 1. punkta izpratnē un pret šajā pantā nostiprinātā deklarēšanas pienākuma piemērošanas jomas ierobežošanu vienīgi ar tās naudas pārrobežu apriti, kuru ir paredzēts laist Savienības finanšu apritē.

45.

Proti, nav noliedzams, ka deklarēšanas pienākuma attiecināšana arī uz lidostu tranzīta pasažieriem veicina iepriekš minēto mērķu sasniegšanu starptautiskā līmenī, jo šāds pienākums vienlaikus ir gan atturošs pasākums, gan – kopā ar to pavadošajām kontrolēm – pasākums aizdomīgas aprites konstatēšanai ( 32 ).

46.

Šajā brīdī ir jāizvērtē, vai Starptautiskās Civilās aviācijas konvencija, kas parakstīta 1944. gada 7. decembrī Čikāgā (ASV) ( 33 ), pieļauj tādu plašu interpretāciju.

47.

Savienība nav šīs konvencijas dalībniece, un, kā tas ir precizēts 2011. gada 21. decembra spriedumā Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864, 57.–71. punkts), tā Savienībai nav saistoša.

48.

Tomēr minēto konvenciju ir ratificējušas visas Savienības dalībvalstis, un līdz ar to tā ir jāņem vērā, interpretējot Savienības tiesību normas ( 34 ). Tas pats attiecas uz šīs konvencijas pielikumiem, kuros ir ietverti standarti un ieteicamā prakse (Standards and Recommended Practices – SARP) ( 35 ), kurus Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) ( 36 ) Padome ir pieņēmusi saskaņā ar šīs konvencijas 54. panta l) punktu ( 37 ) un kuri lielākā vai mazākā mērā ir saistoši līgumslēdzējām valstīm ( 38 ).

49.

Saskaņā ar Čikāgas konvencijas 22. pantu “visas līgumslēdzējas valstis vienojas veikt visus no tām atkarīgos pasākumus [..], lai atvieglotu un paātrinātu pārvietošanos ar gaisa kuģiem starp līgumslēdzēju valstu teritorijām un lai nepieļautu nevajadzīgu gaisa kuģu, apkalpes, pasažieru un kravas aizkavēšanu, jo īpaši, piemērojot tiesību aktus par imigrāciju, karantīnu, muitu un pārvadājumu atļaujām”. Savukārt šīs konvencijas 23. pantā ir precizēts, ka katra līgumslēdzēja valsts apņemas, “ciktāl tā uzskata to par īstenojamu, paredzēt muitas un imigrācijas procedūras, kas skar starptautisko gaisa navigāciju, saskaņā ar praksi, kas var tikt noteikta vai ieteikta atbilstoši šai Konvencijai”.

50.

Čikāgas konvencijas 9. pielikums (Standarti un ieteicamā prakse – Pārvadājumu atvieglošanas pasākumi, turpmāk tekstā – “9. pielikums”) ( 39 ) tika pieņemts, lai precizētu pienākumus, kādi līgumslēdzējām valstīm izriet no iepriekš minētajiem konvencijas pantiem. Šā pielikuma mērķis ir panākt robežkontroles procesa efektīvu vadību, cenšoties nodrošināt atbilstošu līdzsvaru starp drošību un procedūru vienkāršošanu.

51.

Kā to ir atgādinājusi Francijas valdība, saskaņā ar minētā pielikuma 3. nodaļas L apakšnodaļas 3.57. punktu līgumslēdzējas valstis, tostarp izveidojot tiešā tranzīta zonas, nodrošina iespēju tiem pasažieriem un to bagāžai, kas ierodas no citas valsts un ar to pašu vai citu lidojumu tajā pašā dienā un no tās pašas lidostas turpina ceļu uz trešo valsti, īslaicīgi uzturēties ielidošanas lidostā, neveicot iebraukšanas robežkontroles formalitātes iekļūšanai tranzīta valstī. I nodaļas A apakšnodaļā “tiešā tranzīta zona” ir definēta kā starptautiskā lidostā vai tās tuvumā izveidota īpaša zona, kas atrodas kompetento valsts iestāžu tiešā uzraudzībā vai kontrolē, kurā pasažieri var uzturēties tranzīta vai pārsēšanās laikā, nelūdzot atļauju ieceļošanai konkrētajā valstī.

52.

Tādējādi no iepriekš minētajā 3.57. punktā ietvertās normas teksta izriet, ka tā norāda uz ar imigrācijas kontroli saistītajām formalitātēm, kas paredzētas, lai pārbaudītu tādu dokumentu esamību, kas atļauj ieceļot līgumslēdzējas valsts teritorijā. Starp citu, to apstiprina nākamā norma (3. nodaļas L apakšnodaļas 3.58. punkts), kurā ir paredzēts līgumslēdzēju valstu pienākums līdz minimumam ierobežot prasību pasažieriem, kuri uzturas tiešā tranzīta zonā, uzrādīt tiešā tranzīta vīzas ( 40 ).

53.

Protams, vispārīgāk 9. pielikumā ir paredzēts maksimāli samazināt formalitātes un kontroles, kādām tiek pakļauti tranzīta pasažieri, bet tajā pašā laikā tiem pastāv ne vien deklarēšanas pienākums, kas principā ir aktīva rīcība, bet šā pienākuma ievērošanas pārbaude arī var likt kompetentajām iestādēm pakļaut personas, to bagāžu un transportlīdzekļus kontroles pasākumiem, kā tas paredzēts Regulas Nr. 1889/2005 4. panta 1. punktā.

54.

Tomēr, pirmkārt, kā to savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Francijas valdība, saskaņā ar 9. pielikuma 3. nodaļas B apakšnodaļas 1.5. punktu tā noteikumi neliedz piemērot valsts tiesības, ciktāl ir runa par tādu kontroļu veikšanu, kas tiek uzskatītas par “nepieciešamām” ( 41 ), otrkārt, ICAO ietvaros īstenotā atvieglošanas politika arī paredz saskaņot 9. pielikuma mērķus ar citiem mērķiem, tostarp cīņu pret narkotisko vielu nelikumīgu starptautisko pārvadāšanu – kas ir ar Regulā Nr. 1889/2005 paredzētajiem pasākumiem sasniedzamo mērķu skaitā –, lai rastu atbilstošu līdzsvaru starp drošības un vienkāršošanas prasībām.

55.

Tādējādi tāds deklarēšanas pienākums kā Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punktā paredzētais, kas tiek attiecināts arī uz pasažieriem, kuri uzturas “tiešā tranzīta zonā”, kā tā definēta 9. pielikumā, nešķiet esam nesaderīgs ar šā 9. pielikuma 3.57. punktā ietverto standartu, ar nosacījumu, ka ar šā pienākuma izpildi saistītās formalitātes un kontroles, lai pārliecinātos par šā pienākuma ievērošanu, tranzīta pasažieriem sagādā vismazākās iespējamās grūtības un neietver risku nepamatoti kavēt gaisa satiksmi.

56.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es, balstoties uz Regulas Nr. 1889/2005 3. panta 1. punkta formulējuma gramatisku interpretāciju, kā arī ar šo tiesību aktu sasniedzamajiem mērķiem un ņemot vērā, ka no minētajā pantā paredzētā deklarēšanas pienākuma piemērošanas jomas tieši nav izslēgtas lidostu tranzīta situācijas, sliecos uzskatīt, ka šis pienākums attiecas arī uz pasažieriem, kuri uzturas lidostas, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, kurā saskaņā ar LES 52. pantu un LESD 355. pantu ir piemērojami Līgumi, starptautiskajā tranzīta zonā, pēc tam, kad tie ir izkāpuši pēc lidojuma no trešās valsts, un līdz iekāpšanai lidojumam uz trešo valsti, nešķērsojot robežkontroles punktu, lai saņemtu atļauju iebraukšanai šajā dalībvalstī.

57.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt uz Cour de cassation (Francija) uzdoto jautājumu šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Regulas (EK) Nr. 1889/2005 par skaidras naudas kontroli, kuru ieved Kopienas teritorijā vai izved no tās, 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ikvienas fiziskās personas, kura iebrauc vai izbrauc no Eiropas Savienības ar vismaz EUR 10000 skaidrā naudā, pienākums deklarēt pārvadājamo summu tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, caur kuru tā iebrauc Savienībā vai izbrauc no tās, attiecas arī uz pasažieriem, kuri uzturas lidostas, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, kurā saskaņā ar LES 52. pantu un LESD 355. pantu ir piemērojami Līgumi, starptautiskajā tranzīta zonā pēc tam, kad viņi ir izkāpuši pēc lidojuma no trešās valsts, un līdz iekāpšanai lidojumam uz trešo valsti, nešķērsojot robežkontroles punktu, lai saņemtu atļauju iebraukšanai šajā dalībvalstī.