—

šī panta 1. un 3. punktā minētais formulējums “gadījumi, uz kuriem attiecas krimināltiesības” neattiecas uz situāciju, kurā kompetentās iestādes veic pasākumu, par kādu ir runa pamatlietā, aizliedzot personai izpildīt uzraudzītā uzņēmumā vadītāja amatu vai citu amatu, kura izpildīšanai ir jāsaņem piekrišana, izdodot rīkojumu atteikties no visiem saviem amatiem, cik ātri vien iespējams, pamatojot ar to, ka šī persona vairs neatbilst šīs direktīvas 9. pantā paredzētajām profesionālās reputācijas prasībām, kas ir pasākumu daļa, kuri kompetentajām iestādēm ir jāpieņem, īstenojot savu kompetenci atbilstoši minētās direktīvas II sadaļas normām. Minētā tiesību norma, paredzot, ka pienākums glabāt dienesta noslēpumu var tikt noraidīts izņēmuma gadījumos, attiecas uz konfidenciālas informācijas nodošanu vai izmantošanu kriminālvajāšanai, kā arī sankcijām, kas ir attiecīgi veiktas vai noteiktas saskaņā ar krimināltiesībām;

—

pienākums glabāt dienesta noslēpumu, kas paredzēts minētā panta 1. punktā, skatīta kopā ar Hartas 47. un 48. pantu, ir jāgarantē un jāīsteno, ievērojot tiesības uz aizstāvību. Tādējādi kompetentajai valsts tiesai, ja kompetentā iestāde atsaucas uz minēto pienākumu, lai atteiktos paziņot tās rīcībā esošu informāciju, kas nav minēta lietā par personu, kura ir tai nelabvēlīga akta subjekts, ir jāpārbauda, vai šī informācija ir objektīvi saistīta ar iebildumiem, kas pret to izdarīti, un apstiprinošas atbildes gadījumā pirms lemšanas par katras pieprasītās informācijas paziņošanu jālīdzsvaro attiecīgās personas interese iegūt savā rīcībā informāciju, kas ir vajadzīga, lai varētu pilnībā īstenot tiesības uz aizstāvību, un interese saglabāt tās informācijas konfidencialitāti, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu.