1

Prasītāji Automobile club des avocats (ACDA), Organisation des transporteurs routiers européens (OTRE), Fédération française des motards en colère (FFMC), Fédération française de motocyclisme un Union nationale des automobile clubs ir apvienības, kuru uzdevums ir autoceļu lietotāju [tiesību] aizsardzība.

2

2014. gada 16. maijā Francijas iestādes paziņoja Eiropas Komisijai par autoceļu būvdarbu uzsākšanas plānu, kurā paredzēts pagarināt konkrētas autoceļu koncesijas kā atlīdzību par to, ka attiecīgās sabiedrības finansēs atbilstoši savai koncesijai īstenojamus darbus.

3

2014. gada 28. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 7850 final par valsts atbalstu SA.2014/N 38271 – Francija – Autoceļu būvdarbu uzsākšanas plāns (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

4

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka attiecīgais pasākums esot valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bet šo atbalstu varot atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Tādējādi tā nolēma neizvirzīt iebildumus pret minēto pasākumu. Šis lēmums tika pieņemts, ņemot vērā it īpaši saistības, ko uzņēmušās Francijas iestādes.

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 18. maijā, prasītāji cēla šo prasību.

6

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 3. augustā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.

7

2015. gada 7. septembrī Francijas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

8

Prasītāji nesniedza savus apsvērumus attiecībā uz iebildi par nepieņemamību.

9

Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

10

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

11

Iebildes par nepieņemamību atbalstam Komisija apgalvo galvenokārt, ka advokāts, kas pārstāv prasītājus, šajā lietā nevarot tikt uzskatīts par neatkarīgu trešo personu attiecībā uz vienu no tiem, jo viņš ir ACDA valdes priekšsēdētāja vietnieks. Tādējādi prasība neesot celta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajai un ceturtajai daļai un 21. panta pirmajai daļai, kā arī Reglamenta 73. panta 1. pantam.

12

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka prasītājiem un to locekļiem neesot tiesību celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo, pirmkārt, apstrīdētais lēmums viņus neskarot individuāli un, otrkārt, tas neesot reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

13

Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktu Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību vai neesamību kompetencē, neizskatot lietu pēc būtības, ja to prasa atbildētājs.

14

Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, un nolemj pieņemt lēmumu, neturpinot tiesvedību.

15

Ciktāl Komisijas galvenokārt izvirzītā argumenta, ja tas tiktu pieņemts, sekas varētu būt prasības nepieņemamība attiecībā tikai uz vienu no prasītājiem, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms pārbaudīt iebildi par nepieņemamību, ko Komisija izvirzīja pakārtoti.

16

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.

17

Tādējādi LESD 263. panta ceturtajā daļā ir nošķirti trīs gadījumi, kādos fiziskas vai juridiskas personas celta prasība atcelt tiesību aktu var tikt atzīta par pieņemamu, un ir jāpārbauda, vai viens no tiem ir izpildīts šajā lietā, lai varētu paust nostāju par Komisijas ievirzīto iebildi.

18

Ciktāl nav strīda par to, ka apstrīdētais lēmums bija adresēts Francijas iestādēm, nevis prasītājiem, šī prasība nevar būt pieņemama, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto pirmo gadījumu. Tādējādi minētās prasības pieņemamība vēl ir secīgi jāizvērtē, ņemot vērā abus pārējos šī panta ceturtajā daļā paredzētos gadījumus.

19

Šādos apstākļos šī prasība ir pieņemama saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas otro un trešo gadījumu tikai tad, ja apstrīdētais lēmums prasītājus skar tieši un individuāli vai ja apstrīdētais lēmums viņus skar tieši un ja šis pēdējais minētais ir reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

20

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziskas vai juridiskas personas var celt prasību par tiesību akta, it īpaši par Eiropas Savienības akta, kas nav tām adresēts, atcelšanu, ciktāl šis akts tās skar tieši un individuāli.

21

Saskaņā ar judikatūru personas, kurām lēmums nav adresēts, var apgalvot, ka tas skar tās individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp.).

22

Attiecībā uz individuālu skaršanu ir ticis spriests, ka var uzskatīt, ka profesionālu apvienību, kurai ir jāaizsargā tās locekļu kopējās intereses, Komisijas galīgais lēmums par valsts atbalstiem individuāli skar divos gadījumos, proti, pirmkārt, tad, ja tā var norādīt uz personīgu ieinteresētību, it īpaši tādēļ, ka ar tiesību aktu, kuru tiek lūgts atcelt, ir skarts tās kā sarunu dalībnieces statuss, vai, otrkārt, tad, ja tās locekļi vai atsevišķi no tiem var celt prasību individuālā kārtā (skat. rīkojumu, 2012. gada 29. marts, Asociación Española de Banca/Komisija, T‑236/10, EU:T:2012:176, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā lietā prasītāji ir apvienības, kurās apvienoti autoceļu izmantotāji, kuru interešu aizstāvību tās izvirza kā savu mērķi:

24

Turklāt prasītāji norādīja, ka viņi rīkojoties savā vārdā un savu locekļu interesēs.

25

Attiecībā uz sevi prasītāji tomēr nav izvirzījuši nevienu elementu, kas norādītu, ka būtu skartas viņu pašu intereses. It īpaši no lietas materiāliem neizriet, ka viņi būtu iestājušies procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Vispārējās tiesas rīcībā faktiski nav neviena elementa, kas ļautu secināt, ka minētais lēmums jebkādās sarunās būtu skāris prasītāju nostāju.

26

Tātad individuālas skaršanas esamība ir atkarīga no jautājuma, vai prasītāju locekļi ir tiesīgi prasīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

27

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāji šajā lietā neizvirza nevienu elementu ar mērķi pierādīt, ka apstrīdētais lēmums to locekļus esot individuāli nošķīris tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus.

28

Gluži pretēji, no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētais lēmums, iespējams, esot skāris prasītāju locekļus vispārēji kā ceļu un autoceļu lietotājus.

29

Proti, prasības pieteikumā prasītāji būtībā norāda, ka tarifi, ko noteikušas autoceļu sabiedrības koncesionāres, Francijā esot pārmērīgi augsti un ka [tas] skarot to locekļus kā šo satiksmes ceļu lietotājus.

30

Prasītāji it īpaši apgalvo, ka autoceļu sabiedrības koncesionāres Francijā kompensējot visu nodokļu kāpumu saistībā ar valsts nodevām vai nodokļiem, kas tām tiek piemēroti, palielinot ceļa nodevu, un vispārēji pieņemot tarifu kāpumu, kas lietotājiem izrādoties pārmērīgi augsts un nesamērīgs attiecībā pret sniegto pakalpojumu.

31

Tāpat arī prasītāji apgalvo, ka pārmērīgie ienākumi, ko Francijā no ceļa nodevām kā atlīdzību par savām piešķirtajām saistībām būvēt, finansēt un ekspluatēt autoceļu tīklu gūstot autoceļu sabiedrības koncesionāres, radot pārmērīgas kompensācijas mehānismu.

32

Prasītāji uzsver, ka ar koncesiju līgumu pagarināšanu, ko Komisija ar apstrīdēto lēmumu ir atļāvusi, šāda situācija turpināšoties.

33

Šajā ziņā ir jānorāda, ka [individuālā] skaršana, uz kuru atsaucas prasītāji, kas attiecoties uz tās locekļiem, nav atšķirīga no tās, uz kādu var atsaukties visi pārējie attiecīgie autoceļu lietotāji, it īpaši, ciktāl ceļa nodevas tarifi, ko Francijā noteikušas autoceļu sabiedrības koncesionāres, esot pārmērīgi augsti un koncesiju līgumu pagarināšanas laikposmā varot tikt paaugstināti.

34

No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums neskar prasītāju locekļus tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisku apstākļu dēļ, kas tos individuāli nošķirtu tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus.

35

No tā ir jāsecina, ka apstrīdētais lēmums prasītājus neskar individuāli un tādējādi tie neatbilst prasībai, kas ir izvirzīta kā priekšnosacījums pieņemamībai LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajā otrajā gadījumā.

36

Tādējādi nav nepieciešams noteikt, vai apstrīdētais lēmums turklāt skar prasītājus tieši.

37

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma pēdējo daļu fiziskas vai juridiskas personas var celt prasību par tāda reglamentējoša akta atcelšanu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem un tās skar tieši.

38

Jēdziens “reglamentējoš[s] akt[s], kas [..] nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir jāinterpretē, skatot šajā normā izvirzīto mērķi, proti, novērst to, ka privātpersonai būtu jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu iegūt piekļuvi tiesai. Ja reglamentējošs akts tieši ietekmē fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli, bet nav vajadzības veikt īstenošanas pasākumus, pastāvētu risks, ka šī persona nesaņems efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja tai nebūtu tiesību celt tiešu prasību Savienības tiesā, lai apstrīdētu šī reglamentējošā akta tiesiskumu. Faktiski fiziska vai juridiska persona, kas nonākusi šādā situācijā, lai arī attiecīgais akts ir to skāris tieši, varētu panākt šā tiesību akta pārbaudi tiesā, tikai pārkāpjot šajā aktā ietvertos noteikumus un atsaucoties uz šī akta noteikumu prettiesiskumu pret to ierosinātajos procesos valstu tiesās (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 27. punkts).

39

Savukārt pārbaude tiesā ir nodrošināta gadījumā, ja reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, C‑294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts; 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 93. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 28. punkts).

40

Ja minēto tiesību aktu ieviešana ir Savienības iestāžu vai struktūru ziņā, fiziskas vai juridiskas personas var celt tiešu prasību Savienības tiesās par piemērošanas aktiem, ievērojot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētos nosacījumus, un atbilstoši LESD 277. pantam savas prasības pamatošanai atsaukties uz attiecīgā pamatakta prettiesiskumu (spriedumi, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, C‑294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts; 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 93. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 29. punkts).

41

Ja reglamentējoša akta ieviešana ir dalībvalstu ziņā, fiziskas vai juridiskas personas var apstrīdēt īstenošanas valsts pasākuma spēkā esamību valsts tiesās un šīs tiesvedības ietvaros norādīt uz attiecīgā pamatakta spēkā neesamību, nepieciešamības gadījumā liekot valsts tiesām atbilstoši LESD 267. pantam vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem (spriedumi, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, C‑294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts; 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 93. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 29. punkts).

42

Šajā lietā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā Komisija nedefinē īpašas un konkrētas sekas, kādas ir attiecīgā atbalsta atzīšanai par saderīgu ar iekšējo tirgu, nedz tā saņēmējiem, nedz visām pārējām personām, kuras attiecīgais pasākums varētu jebkādā veidā skart.

43

Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka koncesijas līgumi, kas tiek slēgti starp Francijas valsti un attiecīgajām autoceļu sabiedrībām koncesionārēm, ir jāpadara par papildu vienošanās, kas apstiprināta ar dekrētu, priekšmetu, lai tajos ieviestu būvdarbu uzsākšanas plāna noteikums, proti, it īpaši īstenojamos darbus, koncesiju termiņa pagarinājumus, pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu darbu uzraudzību un pārmērīgas kompensācijas neesamības uzraudzību, kā arī to saistību uzraudzību, ko Francijas iestādes uzņēmušās pret Komisiju procedūrā, kurā attiecīgais pasākums tika pārbaudīts.

44

Tātad apstrīdētā lēmuma īpašajām un konkrētajām sekām attiecībā uz prasītājiem un to locekļiem ir jābūt iekļautām valsts tiesību aktos, kuros tādējādi ir atspoguļots minētā lēmuma īstenošanas pasākumu raksturs LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma pēdējās daļas izpratnē (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2016. gada 21. aprīlis, Royal Scandinavian Casino Århus/Komisija, C‑541/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:302, 47. punkts).

45

Saskaņā ar judikatūru dalībvalstis ir tās, kurām ir jānodrošina iespēja fiziskām vai juridiskām personām apstrīdēt Savienības akta īstenošanas valsts pasākumus valsts tiesās. Tādējādi Tiesa ir atgādinājusi, ka dalībvalstīm ir jāizveido tāda tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas nodrošina pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 100. punkts, un rīkojums, 2016. gada 21. aprīlis, Royal Scandinavian Casino Århus/Komisija, C‑541/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:302, 51. punkts).

46

Proti, saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir nepieciešami efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 101. punkts).

47

Turklāt, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ievērojot prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 102. punkts).

48

Tātad neatkarīgi no tā, vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ir jāsecina, ka šī prasība neatbilst prasībai par īstenošanas pasākumu neesamību, kas ir izvirzīta kā priekšnosacījums tās pieņemamībai, ņemot vērā šajā normā paredzēto trešo gadījumu.

49

Tādējādi, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, šīs prasība ir jānoraida kopumā kā nepieņemama, bez nepieciešamības paust nostāju par Komisijas argumentāciju, kas balstīta uz to, ka pārstāvim ir jābūt trešajai personai, kas ir neatkarīga no prasītājiem.

50

Piemērojot Reglamenta 142. panta 2. punktu, par Francijas Republikas pieteikumu par iestāšanos lietā nav jālemj.

51

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

52

Tā kā prasītājiem šis spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāsedz savi, kā arī jāatlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumi saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

53

Turklāt, piemērojot Reglamenta 144. panta 10. punktu, Francijas Republika sedz savus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

izdod rīkojumu:

Luksemburgā, 2017. gada 12. janvārī