27.4.2015

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/56

Prasība, kas celta 2015. gada 12. februārī – Scandlines Øresund u.c./Komisija

(Lieta T-68/15)

(2015/C 138/73)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Scandlines Øresund I/S (Helsingēra [Helsingør], Dānija), HH Ferries Helsingor ApS (Helsingēra, Dānija), HH-Ferries Helsingborg AB (Helsingborja [Helsingborg], Zviedrija) (pārstāvji – M. Johansson, R. Azelius un P. Remnelid, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu; un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu, ir celta tālab, lai panāktu, ka tiek atcelts Eiropas Komisijas 2014. gada 15. oktobra saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu pieņemtais lēmums (Lietās SA.36558 un SA.38371 – Dānija, un lietā SA.36662 – Zviedrija, atbalsts, kas piešķirts Øresundsbro Konsortiet).

Prasības pamatošanai prasītājas izklāsta trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas kļūdas gan tiesību piemērošanā, gan vērtējumā:

—

pirmā pamata pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinādama, ka pieguļošās apkārtnes infrastruktūru finansēšana neietver valsts atbalstu, jo attiecīgie pasākumi nav nedz tādi, kas varētu kropļot konkurenci, nedz tādi, kas varētu iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm;

—

otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, spriežot par valsts galvojumu beznosacījuma raksturu un konsorcija ar prasījuma tiesībām nodrošinātu tiesīgumu saņemt valsts galvotu finansējumu, ka arī saistībā ar Komisijas vērtējumu jautājumā par valsts galvojumu skaitu;

—	trešajā un ceturtajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinādama, ka Zviedrijas galvojuma pasākumi ir atbalsta shēma un pastāvošs atbalsts;

—	piektajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinādama, ka valsts galvojumi attiecoties tikai uz tuneļtilta savienojuma finansēšanu;

—	pirmā pamata sestajā daļā prasītājas apgalvo, ka tā kā Komisijai nebija pietiekama pamata atzīt attiecīgos atbalsta pasākumus par saderīgiem ar iekšējo tirgu, esot pārkāpts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts;

—	sestajā daļā prasītājas piebilst, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizvērtēdama visu dažādo konsorcija labā tieši un netieši veikto atbalsta pasākumu kumulatīvo ietekmi;

—	pirmā pamata septītajā daļā prasītājas norāda, ka esot nepareizi piemērots tiesiskās paļāvības princips.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru:

—

otrais pamats ir iedalīts deviņpadsmit daļās, kurās prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktā izvērtēšana esot bijusi nepietiekama un nepilnīga un ka vairākos aspektos Komisija esot atkāpusies no savām pamatnostādnēm un saviem paziņojumiem. Šo nepilnību dēļ konstatējams, ka pastāv tādu saskanīgu pierādījumu kopums, kas liecina, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisija nebija spējīga atrisināt visas attiecīgajā lietā konstatētās nopietnās grūtības. Līdz ar to Komisija ir nepamatoti atteikusies nodrošināt prasītājām no LESD 108. panta 2. punkta izrietošās procesuālās tiesības.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu:

—

pēdējā – trešajā pamatā prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot nepienācīgi pamatots. Prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot pārliecinājusies, vai apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apgalvojumi un argumenti ir pietiekami konkrēti, lai prasītājas varētu aizstāvēt savas tiesības un Tiesa varētu īstenot tai piekrītošo kontroli. Argumentācijas nepilnības esot konstatējamas saistībā ar Komisijas vērtējumu par pieguļošās apkārtnes infrastruktūrām, valsts galvojumiem, Dānijas nodokļu priekšrocībām un Dānijas valsts aizdevumiem, kā arī galu galā apstākli, ka Komisijas secinājumi jautājumā par saderīgumu par iekšējo tirgu un tiesisko paļāvību ir balstīti uz riņķveida argumentāciju.