1

Saskaņā ar Lēmumu C(2015) 7135 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39639 – optiskie diskdziņi), (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas attiecas uz koluzīviem nolīgumiem attiecībā uz klēpjdatoru un galddatoru optisko diskdziņu iepirkumu procedūrām, kuras organizē divas datoru ražotājas sabiedrības – Sony grupa ražo preces audio, video, sakaru un informācijas tehnoloģiju jomā gan patēriņa tirgiem, gan profesionāļu tirgiem un tā ir izklaides satura, preču un pakalpojumu piegādātāja (apstrīdētā lēmuma 15. apsvērums).

2

Pirmā prasītāja Sony Corporation, kas ir atbilstoši Japānas tiesībām dibināta sabiedrība, ir grupas galvenā sabiedrība. Otrā prasītāja Sony Electronics, Inc. ir meitasuzņēmums, kas netieši pilnā apmērā pieder Sony Corporation un ir dibināta Amerikas Savienotajās Valstīs. Sony Electronics, kas ir sabiedrība, kuras darbību regulē Delavēras (Amerikas Savienotās Valstis) tiesību normas, veic pētniecības un attīstības, projektēšanas, inženierijas, tirdzniecības, tirgvedības, izplatīšanas un klientu apkalpošanas darbības (apstrīdētā lēmuma 16. apsvērums).

3

Sony Corporation un Sony Electronics (turpmāk tekstā kopā – “prasītājas” vai “Sony”) apstrīdētajā lēmumā kopā tiek sauktas par “Sony” (apstrīdētā lēmuma 17. apsvērums).

4

Sony Electronics kopā ar Sony Corporation bija juridiska persona, kas Sony vārdā piedalījās Dell organizētās iepirkuma procedūrās un turpināja to darīt līdz 2007. gada 1. aprīlim (apstrīdētā lēmuma 18. apsvērums).

5

Sony Optiarc, Inc. ir atbilstoši Japānas tiesībām dibināta sabiedrība. Tā tika izveidota 2006. gada 3. aprīlī kā Sony Corporation un NEC Corporation kopuzņēmums, ar nosaukumu Sony NEC Optiarc Inc. Katrs mātesuzņēmums veica savas attiecīgās darbības optisko diskdziņu (turpmāk teksta – “LDO”) jomā Sony NEC Optiarc ietvaros. Sony Corporation bija ieguvusi 55 % šī kopuzņēmuma akciju, kurām piesaistītas balsstiesības, un NEC Corporation – atlikušos 45 % (apstrīdētā lēmuma 19. apsvērums).

6

No 2003. gada maija līdz 2007. gada martam Lite‑On izstrādāja un ražoja LDO iekārtas, kas beigās tika pārdotas ar Sony preču zīmi, pamatojoties uz līgumiem par ienākumu sadali. Saskaņā ar šiem līgumiem Sony parasti bija jāveic pārdošana, savukārt Lite‑On bija atbildīga par jautājumiem, kas attiecās uz inženierijas kvalitāti (apstrīdētā lēmuma 26. apsvērums).

7

Konkrētais pārkāpums attiecas uz LDO, kas tiek izmantoti personālajos datoros (galddatoros un klēpjdatoros) (turpmāk tekstā – “PC”), ko ražo Dell un Hewlett Packard (turpmāk tekstā – “HP”). LDO tiek izmantoti arī daudzās citās patērētājiem paredzētās ierīcēs, piemēram kompaktdisku atskaņotājos (turpmāk tekstā – “CD”) vai digitālajos optiskajos diskos (turpmāk tekstā – “DVD”), spēļu konsolēs un citās perifērajās elektroniskajās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 28. apsvērums).

8

LDO, kuri tiek izmantoti PC, atšķiras pēc izmēra, uzlādēšanas mehānismiem (ligzdas vai paliktņa) un pēc disku, ko tie spēj nolasīt vai ierakstīt, veidiem. LDO var iedalīt divās grupās: vidējā augstuma (“half‑height”, turpmāk tekstā – “HH”) diskdziņi galddatoriem un plāni diskdziņi klēpjdatoriem. Plāno diskdziņu apakšgrupa ietver dažādu izmēru diskdziņus. Ir dažādu veidu HH un plāni diskdziņi, ņemot vērā to tehnisko funkciju (apstrīdētā lēmuma 29. apsvērums).

9

Dell un HP ir divi galvenie attiecīgo iekārtu ražotāji PC pasaules tirgū. Dell un HP izmanto klasiskās iepirkuma procedūras, kas tiek rīkotas pasaules mērogā, tostarp ik ceturkšņa sarunas par cenu pasaules mērogā un par kopējiem iegādes apjomiem no neliela skaita iepriekš atlasītiem LDO piegādātājiem. Parasti reģionālajiem jautājumiem nav nekādas ietekmes uz LDO iepirkuma procedūrām, izņemot to, kas saistīta ar pieprasījumu, ar ko var rēķināties attiecībā uz reģioniem, kuri ietekmē kopējos iegādes apjomus (apstrīdētā lēmuma 32. apsvērums).

10

Iepirkuma procedūras ietver lūgumus iesniegt piedāvājumus, lūgumus iesniegt elektroniskus piedāvājumus, sarunas tiešsaistē, elektroniskās izsoles un divpusējas sarunas (bezsaistē). Pēc iepirkuma procedūras pabeigšanas klienti piešķir apjomus LDO piegādātājiem, kuri tajā piedalījās (visiem, vai vismaz lielākajai daļai no tiem, izņemot tad, ja pastāv izslēgšanas mehānisms), ņemot vērā to piedāvāto cenu. Piemēram, uzvarējušais piedāvājums saņēma no 35–45 % no kopējā tirgū piešķirtā apjoma attiecīgajā ceturksnī, otrais labākais piedāvājums no 25–30 %, trešais 20 % u.c. Šīs klasiskās iepirkuma procedūras izmantoja klientu grupas, kuras ir atbildīgas par iepirkumu procedūrām, lai īstenotu efektīvu iepirkuma procedūru par konkurētspējīgām cenām. Šajā nolūkā tās izmantoja visas iespējamās darbības, lai veicinātu konkurenci attiecībā uz cenām starp LDO piegādātajiem (apstrīdētā lēmuma 33. apsvērums).

11

Attiecībā uz Dell – tā iepirkuma procedūras galvenokārt veica, izmantojot sarunas tiešsaistē. Šīs iepirkuma procedūras var būt paredzētas uz noteiktu laiku vai beigties pēc konkrēta laika perioda, piemēram, desmit minūtes pēc pēdējā piedāvājuma, ja neviens LDO piegādātājs neizsaka jaunu piedāvājumu. Noteiktos gadījumos sarunas tiešsaistē varēja ilgt vairākas stundas, ja iepirkuma procedūra bija dinamiskāka vai ja sarunas tiešsaistē tika pagarinātas, lai mudinātu LDO piegādātājus turpināt izteikt piedāvājumus. Turpretim, pat ja sarunu tiešsaistē ilgums netika noteikts un tas bija atkarīgs no galīgā piedāvājuma, Dell noteiktā brīdī varēja paziņot, ka sarunas tiešsaistē tiek pabeigtas. Dell varēja izlemt mainīt “pilnībā klasificējošu” procedūru uz “nepārskatāmu” procedūru. Dell varēja atcelt sarunas tiešsaistē, ja iepirkuma procedūra vai tās rezultāts tika atzīts par neapmierinošu, un tā vietā varēja veikt divpusējas sarunas. Sarunu tiešsaistē procesu pārraudzīja pasaules mēroga iegādes operatori, kas ir atbildīgi par šīm darbībām uzņēmumā Dell (apstrīdētā lēmuma 37. apsvērums).

12

Attiecībā uz HP galvenās izmantotās iepirkuma procedūras bija lūgumi iesniegt piedāvājumus un lūgumi iesniegt elektroniskus piedāvājumus. Abas procedūras tika veiktas tiešsaistē, izmantojot vienu un to pašu platformu. Pirmkārt, attiecībā uz lūgumiem iesniegt piedāvājumus tie tika izteikti ik ceturksni. Tie ietvēra sarunas tiešsaistē un divpusējās sarunas bezsaistē – sadalītas noteiktā laikposmā, parasti divās nedēļās. LDO piegādātāji tika uzaicināti uz iepirkumu procedūras kārtu, kas bija atvērta noteiktu laiku, lai iesniegtu savus piedāvājumus tiešsaistes platformā vai pa elektronisko pastu. Tiklīdz pirmā izsoļu kārta bija beigusies, HP satikās ar katru dalībnieku un uzsāka sarunas par LDO piegādātāja piedāvājumu, lai iegūtu labāko katra piegādātāja piedāvājumu, neizpaužot identitāti, vai piedāvājumu, ko iesnieguši citi LDO piegādātāji. Otrkārt, attiecībā uz lūgumiem iesniegt elektroniskus piedāvājumus tie parasti tika rīkoti reversās iepirkumu procedūras veidā. Pretendenti attiecīgi noteiktajā laikā pieslēdzas tiešsaistes platformai, un pārdošana izsolē sākas par HP noteikto cenu. Pretendenti, kas bija iesnieguši piedāvājumus, kuru cenas apmērs pakāpeniski samazinājās, tika informēti par savu vietu katru reizi, kad tika iesniegts jauns piedāvājums. Beidzoties noteiktajam laikam, LDO piegādātājs, kurš bija iesniedzis piedāvājumu ar viszemāko cenu, uzvarēja pārdošanā izsolē un citi piegādātāji tika klasificēti kā otrais un trešais atbilstoši to izteiktajiem piedāvājumiem (apstrīdētā lēmuma 41.–44. apsvērums).

13

2009. gada 14. janvārī Komisija saņēma pieteikumu, ko iesniedza Philips, par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši tās paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”). 2009. gada 29. janvārī un 2. martā šis pieteikums tika papildināts, lai tajā līdzās Philips iekļautu sabiedrību Lite‑On un to kopuzņēmumu Philips & Lite‑On Digital Solutions Corporation (turpmāk tekstā – “PLDS”) (apstrīdētā lēmuma 54. apsvērums).

14

2009. gada 29. jūnijā Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu uzņēmumiem, kas darbojās LDO nozarē (apstrīdētā lēmuma 55. apsvērums).

15

2009. gada 30. jūnijā Komisija piešķīra Philips, Lite‑On un PLDS nosacītu atbrīvojumu (apstrīdētā lēmuma 56. apsvērums).

16

2012. gada 18. jūlijā Komisija trīspadsmit LDO piegādātājiem, tostarp prasītājām, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Tā norādīja, ka šīs sabiedrības ir pārkāpušas LESD 101. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, piedaloties aizliegtā vienošanās attiecībā uz LDO no 2004. gada 5. februāra līdz 2009. gada 29. jūnijam, kas ietvēra rīcības saskaņošanu attiecībā uz iepirkumu procedūrām, ko rīko divi datoru ražotāji, proti, Dell un HP.

17

2012. gada 29. oktobrī, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, prasītājas iesniedza savus rakstveida apsvērumus.

18

2012. gada 23. novembrīDell atbildēja uz Komisijas informācijas pieprasījumu (apstrīdētā lēmuma 61. apsvērums).

19

2012. gada 29. un 30. novembrī notika mutiska uzklausīšana, kurā piedalījās visi paziņojuma par iebildumiem adresāti (apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums).

20

2012. gada 14. decembrī Komisija lūdza visiem lietas dalībniekiem iesniegt attiecīgos dokumentus, kas saņemti no Dell un HP. Visi lietas dalībnieki atbildēja uz šo lūgumu, un katram bija piekļuve atbildēm, ko iesniedza pārējie LDO piegādātāji (apstrīdētā lēmuma 62. apsvērums).

21

2015. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2015) 7135 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39639 – optiskie diskdziņi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas attiecas uz koluzīviem nolīgumiem attiecībā uz klēpjdatoru un galddatoru optisko diskdziņu iepirkumu procedūrām, kuras organizē divas datoru ražotājas sabiedrības.

22

Apstrīdētajā lēmumā Komisija pauda viedokli, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki saskaņoja savu uz konkurenci vērsto darbību vismaz no 2004. gada 23. jūnija līdz 2008. gada 25. novembrim. Tā paskaidroja, ka šī saskaņošana tika īstenota, izmantojot divpusēju paralēlu saziņas tīklu. Tā norādīja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki centās pielāgot savu tirgū esošo apjomu un nodrošināt to, lai cenas paliek augstākas, nekā tās būtu tad, ja nepastāvētu šādi divpusēji saziņas tīkli (apstrīdētā lēmuma 67. apsvērums).

23

Komisija apstrīdētajā lēmumā precizēja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku saskaņošana attiecās uz Dell un HP, kas ir divi svarīgākie attiecīgo iekārtu ražotāji pasaules PC tirgū, klientu rēķiniem. Komisija uzskata, ka papildus divpusējām sarunām ar saviem LDO piegādātajiem Dell un HP piemēroja standartizētas iepirkumu procedūras, kas notika vismaz reizi katrā ceturksnī. Tā norādīja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki izmantoja savu divpusējo saziņas tīklu, lai manipulētu konkrētās iepirkumu procedūras, radot šķēršļus klientu centieniem veicināt cenu konkurenci (apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums).

24

Komisija uzskata, ka regulāra informācijas apmaiņa jo īpaši ļāva aizliegtās vienošanās dalībniekiem iegūt precīzu informāciju par savu konkurentu nodomiem pat pirms iesaistīšanās iepirkuma procedūrā un tādējādi paredzēt to konkurences stratēģiju (apstrīdētā lēmuma 69. apsvērums).

25

Komisija piebilda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki regulāri apmainījās ar informāciju par cenām attiecībā uz konkrētu klientu kontiem, kā arī ar informāciju, kas nav saistīta ar cenām, kā ražošanas jauda un piegādes kapacitāte, krājumu stāvoklis, situācija attiecībā uz kvalifikāciju, jaunu izstrādājumu ieviešanas brīdis vai uzlabojumi. Tā norādīja, ka turklāt LDO piegādātāji uzraudzīja pabeigto iepirkuma procedūru galarezultātus, proti, klasifikāciju, cenu un iegūto apjomu (apstrīdētā lēmuma 70. apsvērums).

26

Tāpat Komisija norādīja, ka, labi zinot, ka vienošanās dalībniekiem sava saziņa attiecībās ar klientiem jāpatur noslēpumā, piegādātāji, lai cits ar citu sazinātos, izmantoja līdzekļus, kurus viņi uzskatīja par pietiekami piemērotiem, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tā precizēja, ka mēģinājums sasaukt pirmo sanāksmi, lai organizētu regulāras daudzpusējas LDO piegādātāju sanāksmes, nebija izdevies 2003. gadā pēc tam, kad tas tika atklāts klientam. Komisija uzskata, ka tā vietā esot pastāvējusi divpusēja saziņa galvenokārt tālruņa zvanu veidā un dažkārt – izmantojot elektronisko saraksti, tostarp uz privātām elektroniskā pasta adresēm (hotmail) un izmantojot tūlītējās ziņapmaiņas pakalpojumus, vai sanāksmēs galvenokārt pasaules mēroga kontu operatoru līmenī (apstrīdētā lēmuma 71. apsvērums).

27

Komisija konstatēja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki regulāri sazinājās un ka šī saziņa, galvenokārt pa telefonu, kļuva biežāka iepirkuma procedūru laikā, kad bija iespējams uzskaitīt vairākus zvanus dienā starp noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībnieku pāriem. Tā precizēja, ka parasti saziņa starp noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībnieku pāriem bija ievērojami biežāka nekā starp atsevišķiem citiem (apstrīdētā lēmuma 72. apsvērums).

28

Runājot par prasītājām uzliktā naudas soda apmēra aprēķināšanu, Komisija atsaucās uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”).

29

Vispirms, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā būtiskās atšķirības piegādātāju dalības ilgumā un lai labāk atspoguļotu aizliegtās vienošanās patieso ietekmi, bija piemēroti atsaukties uz gada vidējo rādītāju, kas aprēķināts, pamatojoties uz patieso to pārdošanas apjomu vērtību, ko īstenojuši uzņēmumi pilnos savas attiecīgās dalības pārkāpumā kalendārajos mēnešos (apstrīdētā lēmuma 527. apsvērums).

30

Kā Komisija ir paskaidrojusi, pārdošanas apjoma vērtība tika aprēķināta, pamatojoties uz to LDO pārdošanas apjomiem, kuri bija paredzēti HP un Dell EEZ esošās juridiskajās vienībās ražotiem PC (apstrīdētā lēmuma 528. apsvērums).

31

Turklāt Komisija, ņemot vērā, ka pretkonkurences rīcība attiecībā uz HP tika uzsākta vēlāk, lai ņemtu vērā aizliegtās vienošanās attīstību, uzskatīja, ka attiecīgo pārdošanas apjomu vērtības HP un Dell tika aprēķinātas atsevišķi un ka attiecīgajā laikposmā tika piemēroti divi reizināšanas koeficienti (apstrīdētā lēmuma 530. apsvērums).

32

Runājot par prasītājām, tā kā Sony dalība saziņā attiecībā uz HP nav pierādīta, Komisija noteica to atbildību tikai par saskaņošanas īstenošanu attiecībā uz Dell (apstrīdētā lēmuma 531. apsvērums).

33

Turklāt Komisija nolēma, ka, tā kā cenu koordinēšanas nolīgumi jau pēc savas būtības ir vieni no smagākajiem LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem un aizliegtā vienošanās attiecās vismaz uz EEZ, procentu likme, kas jāpiemēro saistībā ar pārkāpuma smagumu, konkrētajā gadījumā ir 16 % visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (apstrīdētā lēmuma 544. apsvērums).

34

Turklāt Komisija norādīja, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, atturošā nolūkā ir jāpievieno summa 16 % apmērā (apstrīdētā lēmuma 554. un 555. apsvērums).

35

Turklāt Komisija samazināja prasītājām uzlikto naudas soda apmēru par 3 %, lai ņemtu vērā faktu, ka tās nezināja par to vienotā un turpinātā pārkāpuma daļu, kas attiecās uz HP, lai atbilstoši un pietiekami atspoguļotu to rīcības mazāk smago raksturu (apstrīdētā lēmuma 561. apsvērums).

36

Visbeidzot Komisija uzskatīja, ka, tā kā Sony vispasaules apgrozījums finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija 59252000000 EUR, bija atbilstoši piemērot pamatsummai reizināšanas koeficientu 1,2 (apstrīdētā lēmuma 567. apsvērums).

37

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa, ciktāl tā attiecas uz prasītājām, ir izteikta šādi:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, norādītajos laikposmos piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veidoja vairāki atsevišķi pārkāpumi optisko diskdziņu tirgus nozarē attiecībā uz visu EEZ, kas ietvēra cenu saskaņošanas nolīgumus:

[..]

[..]

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu tiek noteikti šādi naudas sodi:

[..]

38

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 31. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

39

Komisija savu iebildumu rakstu iesniedza 2016. gada 25. maijā.

40

Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 91. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja Komisiju iesniegt noteiktus dokumentus saistībā ar konfidenciālajiem paziņojumiem. Komisija norādīja, ka tā nevar iesniegt šo konfidenciālo paziņojumu, kuri iesniegti tās iecietības programmas ietvaros, norakstus.

41

Ar 2018. gada 23. aprīļa rīkojumu, kas pieņemts, pirmkārt, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, saskaņā ar Reglamenta 91. panta b) apakšpunktu un 92. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa (piektā palāta) uzdeva Komisijai iesniegt minētos norakstus. Ar šiem norakstiem prasītāju advokāti varēja iepazīties Vispārējās tiesas kancelejā pirms tiesas sēdes.

42

Komisija iesniedza minētos norakstus 2018. gada 24. aprīlī, un prasītāju pārstāvji ar tiem iepazinās Vispārējās tiesas kancelejā 2018. gada 30. aprīlī.

43

Vispārējā tiesa 2018. gada 2. maija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

44

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

45

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

46

Prasības pamatojumam prasītājas izvirza divus pamatus, pirmais būtībā ietver apgalvojumu, ka pastāv LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, un otrais pakārtoti attiecas uz uzliktā naudas soda aprēķinu.

[..]

292

Ir jāatgādina, ka, lai nodrošinātu pietiekamu naudas soda preventīvu iedarbību, ir nepieciešams pielāgot tā apmēru, lai ņemtu vērā iecerēto ietekmi uz uzņēmumu, kam tas tiek uzlikts, un to, lai naudas soda apmērs nekļūtu nenozīmīgs vai, tieši pretēji, pārmērīgs, īpaši ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālo kapacitāti, ievērojot prasības, kuras pamato, pirmkārt, vajadzība nodrošināt naudas soda efektivitāti un, otrkārt, samērīguma principa ievērošana (skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, General Technic‑Otis u.c./Komisija, T‑141/07, T‑142/07, T‑145/07 un T‑146/07, EU:T:2011:363, 239. punkts un tajā minētā judikatūra).

293

Uzņēmuma lielums un kopējie resursi ir atbilstošie kritēriji, ievērojot izvirzīto mērķi, proti, nodrošināt naudas soda efektivitāti, pielāgojot tā apmēru, ņemot vērā uzņēmuma kopējos resursus un tā spēju mobilizēt līdzekļus, kas nepieciešami minētā naudas soda samaksai. Proti, naudas soda sākumsummas palielinājuma koeficienta noteikšana, lai naudas sodam nodrošinātu pietiekamu preventīvo iedarbību, vairāk ir vērsta uz to, lai garantētu naudas soda efektivitāti, nevis uz to, lai liktu apzināties pārkāpuma kaitīgumu normālai konkurencei un tātad minētā pārkāpuma smagumu (skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, General Technic‑Otis u.c./Komisija, T‑141/07, T‑142/07, T‑145/07 un T‑146/07, EU:T:2011:363, 241. punkts un tajā minētā judikatūra).

294

Šajā gadījumā prasītājas neapstrīd Sony vispasaules apgrozījuma apmēru iepriekšēja finanšu gadā pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas, proti, 59252000000 EUR, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 567. apsvērumā.

295

Vienīgais prasītāju arguments ir, ka noteiktu citu apstrīdētā lēmuma adresātu mātesuzņēmumu apgrozījums ir līdzīgs vai lielāks par Sony apgrozījumu, kura turklāt 2014. gadā cieta būtiskus zaudējumus, laikā, kad attiecīgie mātesuzņēmumi, kā Samsung, TSST mātesuzņēmums, un Hitachi, HLDS mātesuzņēmums, guva būtisku peļņu.

296

Jāuzsver, ka, lai arī Sony Corporation tika uzskatīta par atbildīgu par sava meitasuzņēmuma Sony Electronics īstenotu pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 507. un 569. punkts) tādējādi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (skat. iepriekš 3. punktu) tās kopā nosauca par “Sony”, atbildība par pārkāpumu, kurā piedalījās TSST un HLDS netika uzlikta attiecīgi Samsung un Hitachi (apstrīdētā lēmuma 11.–14. un 569. apsvērums).

297

Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā piemēroja preventīvas iedarbības koeficientu prasītājām, lai gan tā nepalielināja TSST un HLDS piemērotā naudas soda apmēru, ņemot vērā Samsung un Hitachi apgrozījumu un gūto peļņu.

298

Tādējādi šis prasītāju arguments un otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež: