1

Šī lieta attiecas uz ierobežojošajiem pasākumiem, kas ir noteikti attiecībā uz konkrētām personām, konkrētām vienībām un konkrētām struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevas (Ukraina) Neatkarības laukumā notiekošo demonstrāciju apspiešanas.

2

2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.). Tajā pašā dienā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).

3

Prasītājs Sergiy Klyuyev ir ukraiņu uzņēmējs un brālis Andriy Klyuyev, kurš ir bijušais Ukrainas prezidenta administrācijas vadītājs. Viņš ir arī Verkhovna Rada (Ukrainas parlaments) loceklis.

4

Lēmuma 2014/119 preambulas 1. un 2. apsvērumā ir noteikts:

5

Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.   Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

2.   Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām netiek tieši vai netieši darīti pieejami nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi.”

6

Šīs līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi ir noteikti turpmākajos šā paša panta punktos.

7

Saskaņā ar Lēmumu 2014/119 Regulā Nr. 208/2014 ir prasīts noteikt attiecīgos līdzekļu iesaldēšanas pasākumus un ir paredzēti līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi, kuri būtībā ir tādi paši kā minētajā lēmumā.

8

To personu vārdi, uz kurām attiecas Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014, ir atrodami identiskā sarakstā, kas iekļauts Lēmuma 2014/119 pielikumā un Regulas Nr. 208/2014 I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), un tajā tostarp norādīts pamatojums viņu iekļaušanai sarakstā.

9

Prasītāja vārds sarakstā bija norādīts ar identificējošo informāciju “uzņēmējs, [Andriy Klyuyev] kunga brālis” un šādu pamatojumu:

“Pakļauts izmeklēšanai Ukrainā par dalību noziedzīgos nodarījumos, kas saistīti ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas.”

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 12. maijā, prasītājs cēla prasību, kura ir reģistrēta ar numuru T‑341/14 un kuras priekšmets ir Lēmuma 2014/119 un Regulas Nr. 208/2014 atcelšana, ciktāl šie akti attiecas uz viņu.

11

2015. gada 29. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un Regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.).

12

Ar Lēmumu 2015/143 no 2015. gada 31. janvāra tika precizēti kritēriji to personu iekļaušanai sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana. Konkrēti, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts tika aizstāts ar šādu tekstu:

“1.   Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:

13

Ar Regulu 2015/138 Regula Nr. 208/2014 tika grozīta atbilstoši Lēmumam 2015/143.

14

Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 vēlāk tika grozīti attiecīgi ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/364 (2015. gada 5. marts) (OV 2015, L 62, 25. lpp.) un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/357 (2015. gada 5. marts), ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.). Ar Lēmumu 2015/364 tika grozīts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus līdz 2015. gada 6. jūnijam. Tādējādi ar Īstenošanas regulu 2015/357 tika aizstāts Regulas Nr. 208/2014 I pielikums.

15

Ar Lēmumu 2015/364 un Īstenošanas regulu 2015/357 prasītāja vārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošo informāciju “[Andriy Klyuyev] kunga brālis, uzņēmējs” un šādu jaunu pamatojumu:

“Persona, saistībā ar kuru Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu par iesaistīšanos nelikumīgā publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanā un amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem. Persona, kas saistīta ar sarakstā iekļautu personu [Andriy Petrovych Klyuyev], pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par nelikumīgu publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos.”

16

2015. gada 5. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/876, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 142, 30. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/869, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 142, 1. lpp.). Ar Lēmumu 2015/876, pirmkārt, tika aizstāts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz prasītāju līdz 2015. gada 6. oktobrim, un, otrkārt, ar to tika grozīts šī pēdējā lēmuma pielikums. Tādējādi ar Īstenošanas regulu 2015/869 tika grozīts Regulas Nr. 208/2014 I pielikums.

17

Ar Lēmumu 2015/876 un Īstenošanas regulu 2015/869 prasītāja vārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošo informāciju “[Andriy Klyuyev] kunga brālis, uzņēmējs” un šādu jaunu pamatojumu:

“Persona, saistībā ar kuru Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu par iesaistīšanos nelikumīgā publisko līdzekļu piesavināšanā. Persona, kas saistīta ar sarakstā iekļautu personu [Andriy Petrovych Klyuyev], pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.”

18

Ar 2015. gada 31. jūlija vēstuli Padome prasītājam nosūtīja 2015. gada 26. jūnija vēstuli [konfidenciāla informācija] ( 2 ). Šajā vēstulē Padome informēja prasītāju, ka tā plāno atstāt spēkā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz viņu, norādot viņam, kāds ir noteiktais termiņš, kurā tai var iesniegt apsvērumus šajā saistībā. Ar 2015. gada 31. augusta vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus.

19

Padome 2015. gada 5. oktobrī pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/1781, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 259, 23. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/1777, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 259, 3. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada oktobra akti”). Ar Lēmumu 2015/1781, pirmkārt, tika aizstāts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz prasītāju līdz 2016. gada 6. martam, un, otrkārt, ar to tika grozīts šī pēdējā lēmuma pielikums. Tādējādi ar Īstenošanas regulu 2015/1777 tika grozīts Regulas Nr. 208/2014 I pielikums.

20

Ar Lēmumu 2015/1781 un Īstenošanas regulu 2015/1777 prasītāja vārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošo informāciju “[Andriy Klyuyev] kunga brālis, uzņēmējs” un šādu jaunu pamatojumu:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par iesaistīšanos nelikumīgā publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanā. Persona, kas saistīta ar sarakstā iekļautu personu [Andriy Petrovych Klyuyev], pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.”

21

Ar 2015. gada 6. oktobra vēstuli Padome prasītāja advokātiem pārsūtīja 2015. oktobra aktu kopiju, viņus informējot par prasītāja vārda saglabāšanu sarakstā un sniedzot atbildi uz viņu 2015. gada 31. augusta apsvērumiem. Turklāt Padome šim sūtījumam pievienoja vēl vienu vēstuli [konfidenciāla informācija], kuras datums bija 2015. gada 3. septembris.

22

Ar 2015. gada 15. decembra vēstuli Padome prasītājam nosūtīja [konfidenciāla informācija] vēstuli, kuras datums bija 2015. gada 1. decembris, un informēja viņu par termiņu, kurā tai var iesniegt apsvērumus šajā saistībā.

23

Vispārējā tiesa ar 2016. gada 28. janvāra spriedumu Klyuyev/Padome (T‑341/14, EU:T:2016:47) atcēla Lēmumu 2014/119 un Regulu Nr. 208/2014, ciktāl šie tiesību akti attiecās uz prasītāju.

24

Padome 2016. gada 4. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/318, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2016, L 60, 76. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2016/311, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2016, L 60, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2016. gada marta akti”).

25

Ar 2016. gada marta aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tostarp attiecībā uz prasītāju tika pagarināta līdz 2017. gada 6. martam, negrozot viņa iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar to, kas bija iekļauts 2015. gada oktobra aktos.

26

Padome ar 2016. gada 7. marta vēstuli informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu atstāšanu spēkā attiecībā uz viņu. Tā arī atbildēja uz apsvērumiem, kurus prasītājs bija sniedzis iepriekšējā sarakstē, un pārsūtīja viņam 2016. gada marta aktus.

27

Ar 2016. gada 12. decembra vēstuli Padome informēja prasītāja advokātus, ka tā plāno atjaunot ierobežojošos pasākumus attiecībā pret viņu, un pielikumā pievienoja divas [konfidenciāla informācija] vēstules – vienas datums bija 2016. gada 25. jūlijs un otras datums bija 2016. gada 16. novembris (turpmāk tekstā – “2016. gada 25. jūlija un 16. novembra vēstules”), atgādinot, kāds ir termiņš apsvērumu iesniegšanai saistībā ar ierobežojošo pasākumu ikgadējo pārskatīšanu. Prasītājs šādus apsvērumus Padomei iesniedza ar 2017. gada 12. janvāra vēstuli.

28

Padome 2017. gada 3. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/381, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/374, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2017, L 58, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada marta akti”).

29

Ar 2017. gada marta aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tostarp attiecībā uz prasītāju tika pagarināta līdz 2018. gada 6. martam, negrozot viņa iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar to, kas bija iekļauts 2015. gada oktobra un 2016. gada marta aktos.

30

Padome ar 2017. gada 6. marta vēstuli informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu atstāšanu spēkā attiecībā uz viņu. Tā arī atbildēja uz apsvērumiem, kurus prasītājs bija sniedzis iepriekšējā sarakstē, un pārsūtīja viņam 2017. gada marta aktus. Tā arī norādīja termiņu, kurā tai ir iesniedzami apsvērumi, pirms tiek pieņemts lēmums par iespējamu viņa vārda saglabāšanu sarakstā.

31

Prasītājs cēla šo prasību, 2015. gada 12. decembrī iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.

32

2016. gada 9. martā Padome iesniedza iebildumu rakstu. Šajā pašā dienā tā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantu iesniedza arī pamatotu lūgumu, lai panāktu, ka atsevišķu prasības pieteikuma pielikumu saturs, kā arī iebildumu raksta pielikuma saturs netiek citēts ar šo lietu saistītajos dokumentos, kas ir publiski pieejami.

33

Replikas raksts tika iesniegts 2016. gada 29. aprīlī.

34

2016. gada 13. maijā, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, prasītājs iesniedza pirmo grozījumu rakstu, ar kuru tas lūdza atcelt arī 2016. gada marta aktus, ciktāl tie uz viņu attiecas.

35

Atbildes raksts uz repliku tika iesniegts 2016. gada 27. jūnijā.

36

Padome 2016. gada 5. jūlijā iesniedza apsvērumus par pirmo grozījumu rakstu.

37

Tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2016. gada 11. jūlijā.

38

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 26. jūlijā, prasītājs lūdza sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

39

Tā kā tika mainīts Vispārējās tiesas palātu sastāvs, tiesnesis referents tika norīkots uz sesto palātu, kurai tādējādi tika nodota šī lieta.

40

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

41

Ar 2017. gada 24. februāra vēstuli prasītājs lūdza atlikt 2017. gada 6. aprīlī paredzēto tiesas sēdi. 2017. gada 1. martā Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu un nolēma atlikt tiesas sēdi uz 2017. gada 18. maiju.

42

2017. gada 4. maijā prasītājs iesniedza otro grozījumu rakstu, ar kuru tas lūdza atcelt arī 2017. gada marta aktus, ciktāl tie uz viņu attiecas.

43

Ar vēstuli, kura Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2017. gada 8. maijā, Padome lūdza, pirmkārt, pagarināt termiņu apsvērumu iesniegšanai attiecībā uz otro grozījumu rakstu, un, otrkārt, attiecīgā gadījumā, atlikt 2017. gada 18. maijā paredzēto tiesas sēdi. 2017. gada 10. maijā Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs nolēma atlikt tiesas sēdi uz 2017. gada 28. jūniju.

44

Padome 2017. gada 14. jūnijā iesniedza apsvērumus par otro grozījumu rakstu.

45

Ar vēstuli, kura Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2017. gada 15. jūnijā, prasītājs, pamatojoties uz Reglamenta 85. panta 3. punktu, lūdza pievienot lietas materiāliem [konfidenciāla informācija] 2016. gada 5. marta lēmuma par [konfidenciāla informācija] apturēšanu kopiju.

46

Padome 2017. gada 16. jūnijā iesniedza lūgumu, kurš ir analoģisks šā sprieduma 32. punktā minētajam lūgumam un kura mērķis bija panākt to, ka otrā grozījumu raksta atsevišķu pielikumu saturs un ar šo grozījumu rakstu saistīto apsvērumu saturs netiktu citēts ar šo lietu saistītajos dokumentos, kas ir publiski pieejami.

47

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2017. gada 23. jūnijā, Padome apgalvoja, ka pierādījumu piedāvājums ir nepieņemams, jo tas esot novēlots.

48

Vispārējā tiesa 2017. gada 28. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

49

Ņemot vērā pirmos un otros prasības pieteikuma grozījumus, prasītājs lūdz Vispārējai tiesai:

50

Ņemot vērā precizējumus, kuri sniegti tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, Padome lūdz Vispārējo tiesu:

51

Prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītājs prasības pieteikumā izvirza piecus pamatus – pirmais attiecas uz juridiskā pamata neesamību, otrais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, trešais attiecas uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ceturtais – uz pienācīga pamatojuma nenorādīšanu un piektais – uz tiesību uz īpašumu un tiesību uz reputācijas aizsardzību pārkāpumu. Pirmajos prasības pieteikuma grozījumos prasītājs attiecībā uz 2016. gada marta aktiem izvirzīja pamatu, ko viņš kvalificēja kā jaunu un kas attiecās uz to tiesību pārkāpumu, kuras izriet no LES 6. panta, lasot to kopsakarā ar LES 2. un 3. pantu, kā arī no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. panta.

52

Pakārtoti, pamatojoties uz LESD 277. pantu, prasītājs izvirza iebildi par prettiesiskumu, kurā tas lūdz atzīt, ka attiecībā uz viņu nav piemērojams sarakstā iekļaušanas kritērijs, kas ir paredzēts Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā, kurš grozīts ar Lēmumu 2015/143, un Regulas Nr. 208/2014 3. panta 1. punktā, kurš grozīts ar Regulu 2015/138 (turpmāk tekstā – “attiecīgais kritērijs”), un kam neesot atbilstoša juridiska pamata vai kas esot nesamērīgs salīdzinājumā ar attiecīgo aktu mērķiem.

53

Vispirms ir jāaplūko ceturtais pamats, turpinājumā – pirmais pamats un pārējie pamati prasības pieteikumā norādītajā kārtībā, pēc tam – pamats, kas izvirzīts pirmajā prasības pieteikuma grozījumu rakstā, un, visbeidzot, iebilde par prettiesiskumu, ko prasītājs ir izvirzījis pakārtoti.

[..]

86

Prasītājs būtībā apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka attiecīgais kritērijs attiecībā uz viņu ir izpildīts. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka [konfidenciāla informācija] paziņojumi, kurus Padome ir akceptējusi, neveicot iepriekšēju pārbaudi un neņemot vērā prasītāja norādītās neprecizitātes, šajā ziņā neveido pietiekami pārliecinošu faktisko pamatu, lai gan Padomes uzdevums ir pierādīt to motīvu pamatotību, kas ir attiecināti uz prasītāju, ņemot vērā viņa iesniegtos apsvērumus un attaisnojošos pierādījumus. Viņa ieskatā, Padomei esot bijis jāveic papildu pārbaudes, kā arī jāpieprasa papildu pierādījumu iesniegšana trešās valsts iestādēm. Tas vēl jo vairāk tā esot tāpēc, ka runa ir par ierobežojošu pasākumu pagarināšanu. Turklāt neesot nekādu pierādījumu, ka prasītājs jebkādā veidā būtu “saistīts” ar savu brāli Andriy Klyuyev un ka viņš būtu identificēts kā par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos atbildīga persona. Fakts, ka viņš ir viņa ģimenes loceklis, neesot pietiekams. Papildus tam prasītājs uzsver, ka Padome uz viņu ir attiecinājusi secīgu virkni neparasti īslaicīgu ierobežojošu pasākumu, kas atklājot tās bažas par pierādījumiem, kuri ir nepieciešami, lai attaisnotu ilglaicīgākus pasākumus.

87

Vispirms, prasītāja ieskatā, 2015. gada 26. jūnija un 3. septembra vēstules attiecībā uz 2015. gada oktobra aktiem un 2015. gada 1. decembra vēstule attiecībā uz 2016. gada marta aktiem [konfidenciāla informācija] ir vienīgie Padomes sniegtie pierādījumi un tie savukārt nav pamatoti ar citiem precīziem un konkrētiem pierādījumiem. Turklāt Padome neesot arī sniegusi pierādījumus, ka šajās vēstulēs apgalvotie fakti [konfidenciāla informācija] var apdraudēt tiesiskumu Ukrainā.

88

Prasītājs apgalvo, ka atbilstoši judikatūrai, lai gan trešās valsts iestāžu veikta izmeklēšana par līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos var būt pietiekama, lai kritērijs iekļaušanai sarakstā būtu izpildīts, esot vēl nepieciešams, lai šī izmeklēšana ietilptu ar tiesu saistītā kontekstā. Šajā ziņā [konfidenciāla informācija] nevarot tikt uzskatīta par “tiesu iestādi”. Prasītājs apgalvo, ka, ja šis kritērijs būtu jāinterpretē plašāk, pirmkārt, attiecīgajai personu tiktu atņemtas būtiskas garantijas, kas izriet no tiesu iestādes iesaistīšanas, un, otrkārt, tas nozīmētu, ka Ukrainas iestādēm tiktu nodotas pilnvaras brīvi izvēlēties personas, pret kurām ir jāvērš attiecīgie ierobežojošie pasākumi. [Konfidenciāla informācija].

89

Konkrēti, lai pierādītu, ka 2015. gada 3. septembra vēstulē, kura neatšķiras no 2015. gada 26. jūnija vēstules, iekļautā informācija nav atbilstoša, prasītājs balstās uz Kijevas Universitātes tiesību zinātņu profesora juridisku atzinumu, saskaņā ar kuru pret prasītāju sāktais kriminālprocess neesot pamatots. Balstoties uz vēl vienu juridisku atzinumu, ko sniedzis cits tiesību zinātņu profesors, prasītājs arī apgalvo, ka [konfidenciāla informācija] ir [konfidenciāla informācija] ietvaros izdarījis būtiskus viņa procesuālo tiesību pārkāpumus, kas atbilstoši Ukrainas Kriminālprocesa kodeksam neļaujot viņu kvalificēt kā personu, pret kuru notiek “kriminālprocess”. Prasītāja ieskatā, šajos atzinumos ir iekļauti objektīvi un detalizēti pierādījumi, kurus Padome varēja viegli pārbaudīt.

90

Papildus tam prasītājs norāda uz vairākām neprecizitātēm un nepatiesiem apgalvojumiem, kurus izteicis [konfidenciāla informācija] saistībā ar viņu skarošajām izmeklēšanām un kuri rada šaubas par tā uzticamību. 2014. gada 11. decembra spriedumā Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) saistībā ar procesu, kurš attiecas uz prasītāja aktīvu iesaldēšanu Austrijā, netieši esot norādījusi, ka pārmetumi, kurus attiecībā uz viņu ir izteikušas Ukrainas iestādes, nav pietiekami pamatoti un šķiet esam balstīti uz pieņēmumiem. To esot apstiprinājusi 2016. gada 4. aprīļa Vīnes prokurora vēstule, kurā tika paziņots par procesa izbeigšanu attiecībā uz prasītāju.

91

Turklāt ziņojums, kurā ir aprakstīta neatkarīga izmeklēšana par prasītāja un sabiedrības, uz ko attiecas kriminālprocess, komercdarbību, atspēkojot visus [konfidenciāla informācija] izteiktos pārmetumus. Tāpat 2014. gada 28. jūlija audita ziņojumā par minētās sabiedrības finansiālajām darbībām un komercdarbību, ko Ukrainas Valsts finanšu inspekcija (VFI) veica par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 17. jūnijam, neesot minēts neviens šīs sabiedrības izdarīts normatīvo aktu pārkāpums, nedz arī kāda cita kļūdaina rīcība.

92

Turpinājumā, prasītāja ieskatā, Padome nav ņēmusi vērā faktu, ka jaunā Ukrainas valdība ir tieši apdraudējusi tiesiskumu un cilvēktiesības gan attiecībā tieši uz prasītāju, gan vispārīgi.

93

Runājot par savu konkrēto situāciju, prasītājs apgalvo, ka viņš ir politiskas vajāšanas upuris, jo Ukrainas iestādes attiecībā uz viņu ir uzsākušas nepamatotas un ļaunprātīgas izmeklēšanas un ar tām ir pārkāptas viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju. [Konfidenciāla informācija] vēstules, uz kurām Padome atsaucas, pierādot šo pārkāpumu, jo [konfidenciāla informācija] arī bija jāpiemēro šis princips un jāatturas no vajāto personu publiskas apsūdzēšanas, kā tas izriet no ECT judikatūras.

94

Prasītājs arī norāda uz dažādajiem procedūras posmiem, kas norisinājās pirms Verkhovna Rada lēmuma atcelt viņa imunitāti, un, atsaucoties it īpaši uz vēl viena tiesību zinātņu profesora atzinumu, apgalvo, pirmkārt, ka katrā imunitātes atcelšanas procedūras posmā ir pieļauti pārkāpumi, un, otrkārt, ka galīgais lēmums ir prettiesisks.

95

Runājot par vispārējo Ukrainas situāciju, viņš norāda, ka jaunā valdība ir veikusi konkrētus pasākumus, kas traucē tiesu sistēmas darbību šajā valstī un apdraud tiesiskumu. Konkrētāk runājot – kā to esot atzinis arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs cilvēktiesību uzraudzības jautājumos Ukrainā (turpmāk tekstā – “Augstais komisārs”) ziņojumā par laikposmu no 2015. gada 16. februāra līdz 15. maijam – Ukrainas tiesneši neesot neatkarīgi un viņiem tiekot izteikti draudi, kas kaitējot viņu neatkarībai, it īpaši saistībā ar procesiem pret iepriekšējās valdības amatpersonām. Līdzīgi konstatējumi esot atrodami Amerikas Savienoto Valstu Ārlietu ministrijas ziņojumā par situāciju Ukrainā 2015. gadā. Turklāt tikai fakts vien, ka Ukraina ir ECPAK dalībniece, neesot pietiekams, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu šajā valstī.

96

Prasītājs atsaucas arī uz Ukrainas 2014. gada oktobra likumu, kurš tiek saukts par “Lustrācijas likumu” un kurā ir ļauts atbrīvot no amata valsts administrācijā noteiktas personas, tai skaitā tiesnešus un prokurorus, saistībā ar viņu agrāko rīcību, it īpaši tādu, kas ir bijusi labvēlīga bijušajam prezidentam Viktor Yanukovych. Uz šā likuma būtiskajiem trūkumiem esot norādījusi Venēcijas komisija 2014. gada 16. decembra pagaidu atzinumā. Šī pati Komisija 2015. gada 23. marta atzinumā kopā ar Eiropas Padomes Cilvēktiesību ģenerāldirektorātu esot arī norādījusi uz bažām saistībā ar tiesnešu neatkarību Ukrainā.

97

Runājot par sistēmisku problēmu pastāvēšanu [konfidenciāla informācija], to esot apstiprinājusi ģenerālprokurora Viktor Shokin atkāpšanās no amata 2016. gada 19. februārī pēc spiediena, ko izdarīja prezidents Petro Porochenko saistībā ar apgalvojumiem par korupciju – šo atkāpšanos tostarp esot atzinīgi novērtējis Amerikas Savienoto Valstu viceprezidents.

98

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka Padomes pienākums veikt stingru, pilnīgu un rūpīgu pārbaudi un nodrošināt, ka jebkurš lēmums, kas attiecas uz ierobežojoša pasākuma noteikšanu, tiek pieņemts uz pietiekami pārliecinoša faktiska pamata, šajā lietā ir vēl jo būtiskāks, ņemot vērā, pirmām kārtām, Padomes rīcībā esošo termiņu, kurā var sniegt vai pārbaudīt pierādījumus un informāciju, ar ko tiek pamatota viņa vārda saglabāšana attiecīgajā sarakstā, un, otrām kārtām, pierādījumus, kurus prasītājs ir iesniedzis gan Vispārējā tiesā, gan Padomē, lai norādītu uz Padomes izmantoto pierādījumu trūkumiem.

99

Padome apstrīd prasītāja argumentus.

100

Iesākumā ir jāatgādina, ka, lai gan Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vispārējiem kritērijiem, kuri ir jāņem vērā, nosakot ierobežojošus pasākumus, Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot, vai iemesli, kas ir pamatā lēmumam par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai saglabāšanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, ir tiesiski, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir balstīts uz pietiekami pārliecinošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā ir jāizvērtē ne tikai norādīto apsvērumu abstrakta ticamība, bet arī jautājums, vai šie apsvērumi – vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatošanai, – ir pietiekami precīzi un konkrēti pamatoti (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Klyuyev/Padome, T‑340/14, EU:T:2016:496, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Atbilstoši judikatūrai Padomei, ja tā balstās uz trešās valsts iestāžu sniegtiem pierādījumiem, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus pret personām, kuras ir tās valstspiederīgās un pret kurām ir uzsākti tiesas procesi, nav pienākuma sistemātiski uzsākt pašai savas izmeklēšanas vai veikt pārbaudes papildu precizējumu iegūšanai (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 57. punkts).

102

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ĢP ir viena no augstākajām Ukrainas tieslietu iestādēm. Proti, tā šajā valstī rīkojas kā prokuratūra krimināllietās un veic pirmstiesas izmeklēšanu kriminālprocesos, kuri tostarp attiecas uz valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Yanukovych/Padome, T‑346/14, EU:T:2016:497, 45. un 111. punkts).

103

Protams, pēc analoģijas ar judikatūru, kura ir izstrādāta saistībā ar terorisma apkarošanas ietvaros noteiktajiem ierobežojošiem pasākumiem, var tikt secināts, ka šajā lietā Padomei bija rūpīgi un objektīvi jāizvērtē Ukrainas iestāžu iesniegtie pierādījumi [konfidenciāla informācija], it īpaši saistībā ar prasītāja iesniegtajiem apsvērumiem un iespējamajiem attaisnojošajiem pierādījumiem. Papildus tam, nosakot ierobežojošus pasākumus, uz Padomi attiecas pienākums ievērot Hartas 41. pantā atzīto labas pārvaldības principu, no kura atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai izriet pienākums kompetentajai institūcijai rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus būtiskos lietas apstākļus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Tomēr no judikatūras arī izriet, ka, lai novērtētu to pierādījumu raksturu, veidu un intensitāti, kādi var tikt prasīti no Padomes, ir jāņem vērā ierobežojošo pasākumu raksturs un specifiskā piemērošanas joma, kā arī to mērķis (skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Šajā ziņā, kā izriet no Lēmuma 2014/119 preambulas 1. un 2. apsvēruma, tas iekļaujas plašākā Savienības atbalsta Ukrainas iestādēm politikas kontekstā, kas ir vērsta uz to, lai stabilizētu politisko situāciju Ukrainā. Tādējādi šis lēmums atbilst KĀDP mērķiem, kas ir it īpaši definēti LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā, atbilstoši kuram Savienība īsteno starptautisko sadarbību, lai konsolidētu un atbalstītu demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

106

Šādā kontekstā ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir paredzēts iesaldēt to personu līdzekļus un aktīvus, kas ir identificētas kā atbildīgās par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Šo līdzekļu atgūšanas atvieglošana stiprina un atbalsta tiesiskumu Ukrainā (skat. šā sprieduma 76.–80. punktu).

107

No tā izriet, ka attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķis nav noteikt sodus par pārkāpumiem, ko var būt izdarījušas personas, kurām tie ir piemērojami, ne arī tās atturēt no šādu darbību veikšanas. Šo pasākumu mērķis ir vienīgi atvieglot Ukrainas iestādēm spēju konstatēt izdarīto valsts līdzekļu nelikumīgo piesavināšanos un saglabāt iespēju šīm iestādēm atgūt šādas piesavināšanās rezultātā iegūtos aktīvus. Tātad šiem pasākumiem ir vienīgi pagaidu aizsardzības raksturs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Tātad Padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi šajā lietā, balstoties uz kompetenci, kas tai ir piešķirta ar LES 21. un 29. pantu, nav krimināltiesiska rakstura. Tādējādi tie nevar tikt pielīdzināti dalībvalsts tiesas nolēmumam par līdzekļu iesaldēšanu, kas ir pieņemts notiekošā kriminālprocesā un atbilstoši šajā procesā sniegtajām garantijām. Līdz ar to prasības, kādas Padomei ir jāievēro pierādījumu jomā, uz kuriem tiek balstīta personas vārda iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, nevar būt precīzi identiskas prasībām, kādas ir jāievēro valsts tiesai iepriekš aprakstītajā gadījumā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

109

Šajā lietā Padomei ir jāpārbauda, pirmkārt, cik lielā mērā ar [konfidenciāla informācija] vēstulēm, uz kurām tā pamatojas, var tikt pierādīts – kā uz to norāda šā sprieduma 18. un 20. punktā atgādinātais prasītāja iekļaušanas attiecīgajā sarakstā pamatojums –, ka attiecībā uz prasītāju notiek Ukrainas iestāžu veikta izmeklēšana vai kriminālprocesi par faktiem, kuri var tikt kvalificēti kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās, un, otrkārt, vai šīs izmeklēšanas vai šie procesi ļauj kvalificēt prasītāja rīcību atbilstoši attiecīgajam kritērijam. Tikai tad, ja ar šīm pārbaudēm netiktu sasniegts rezultāts, Padomei saistībā ar šā sprieduma 103. punktā atgādināto no judikatūras izrietošo principu būtu jāveic papildu pārbaudes (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

110

Turklāt saistībā ar apstrīdētajos aktos paredzēto sadarbību (skat. šā sprieduma 105. punktu) Padomei principā nav jāpārbauda un pašai nav jāveic novērtējums par to pierādījumu precizitāti un atbilstību, uz kuriem Ukrainas iestādes pamatojas, lai virzītu kriminālprocesus attiecībā uz prasītāju par faktiem, kas ir kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās. Kā tas ir izklāstīts iepriekš 107. punktā, pieņemot attiecīgos aktus, Padomes mērķis nav pašai piemērot sodu par to valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, par ko Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu, bet gan saglabāt iespēju šīm iestādēm konstatēt minētās piesavināšanās nodarījumus, vienlaikus atgūstot aktīvus. Tātad šīm iestādēm saistībā ar minētajiem procesiem ir pienākums pārbaudīt pierādījumus, uz kuriem tās balstās, un attiecīgajā gadījumā izdarīt secinājumus attiecībā uz šo procesu iznākumu. Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 108. punkta, Padomes pienākumi saistībā ar attiecīgajiem aktiem nevar tikt pielīdzināti dalībvalsts tiesu iestādes pienākumiem tādā kriminālprocesā par aktīvu iesaldēšanu, kas ir uzsākts starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības ietvaros (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 66. punkts).

111

Šo interpretāciju apstiprina judikatūra, no kuras izriet, ka Padomei nav jāpārbauda pret attiecīgo personu vērstās izmeklēšanas pamatotība, bet vienīgi ir jāpārbauda lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatotība saistībā ar valsts iestāžu iesniegto dokumentu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 77. punkts).

112

Protams, Padome nevar pilnīgi visos gadījumos apstiprināt Ukrainas tiesu iestāžu konstatējumus, kas ietverti to iesniegtajos dokumentos. Šāda rīcība nebūtu atbilstoša labas pārvaldības principam, nedz arī, vispārīgi ņemot, Savienības iestādēm noteiktajam pienākumam ievērot pamattiesības, kad tās piemēro Savienības tiesības, saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu un Hartas 51. panta 1. punktu, tos piemērojot kopsakarā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 67. punkts)

113

Tomēr Padomei atkarībā no lietas apstākļiem ir jānovērtē, vai ir nepieciešams veikt papildu pārbaudes, it īpaši lūgt Ukrainas iestādēm sniegt papildu pierādījumus, ja tie, kuri jau iesniegti, izrādās nepietiekami vai nesaskanīgi. Nevar izslēgt, ka Padomes rīcībā nonākušie pierādījumi, ko ir iesniegušas vai nu pašas Ukrainas iestādes, vai kas ir iesniegti citā veidā, noved pie tā, ka rodas šaubas par šo iestāžu jau iesniegto pierādījumu pietiekamo raksturu. Turklāt saistībā ar iespēju, kas ir jāpiešķir attiecīgajām personām – iesniegt apsvērumus attiecībā uz pamatojumu, kādu Padome ir iecerējusi izmantot, lai saglabātu viņu vārdu attiecīgajā sarakstā, šīs personas var iesniegt tādus pierādījumus – attiecīgā gadījumā attaisnojošus pierādījumus –, kuri var likt Padomei veikt papildu pārbaudes. It īpaši, lai gan Padomei nav jāaizstāj Ukrainas tiesu iestāžu veiktais novērtējums ar savu novērtējumu par [konfidenciāla informācija] vēstulēs minēto kriminālprocesu pamatotību, nevar izslēgt, tostarp saistībā ar prasītāja apsvērumiem, ka šai iestādei rodas pienākums lūgt Ukrainas iestādēm skaidrojumus par pierādījumiem, uz kuriem šie procesi ir balstīti (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 68. punkts)

114

Šajā lietā vispirms jānorāda, ka nav strīda par to, ka [konfidenciāla informācija] vēstulēs, uz kurām Padome ir pamatojusies, ir aprakstīti prasītāju skarošie kriminālprocesi, attiecībā uz kuriem vispārīgi ir norādīts to uzsākšanas datums, reģistrācijas numurs un Ukrainas Kriminālkodeksa panti, kas esot pārkāpti.

115

Galvenie prasītāja pārmetumi attiecas uz to, ka [konfidenciāla informācija] 2015. gada 26. jūnija, 3. septembra un 1. decembra vēstules neietverot pietiekamu informāciju vai pietiekami precīzu informāciju.

116

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka [konfidenciāla informācija] 2015. gada 26. jūnija vēstule – kura ir viens no galvenajiem pierādījumiem, uz ko Padome ir balstījusies, lai saglabātu prasītāja vārdu sarakstā, pieņemot 2015. gada oktobra aktus, – ietver šādu informāciju:

117

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka [konfidenciāla informācija] 2015. gada 3. septembra vēstulē – kura ir otrs pierādījums, uz ko Padome ir balstījusies, lai saglabātu prasītāja vārdu sarakstā, pieņemot 2015. gada oktobra aktus, – ir ietverta līdzīga informācija un ir arī norādīts, ka [konfidenciāla informācija] (skat. šā sprieduma 82. punktu).

118

Trešām kārtām, [konfidenciāla informācija] 2015. gada 1. decembra vēstulē – kura ir galvenais pierādījums, uz ko Padome ir balstījusies, lai saglabātu prasītāja vārdu sarakstā, pieņemot 2016. gada marta aktus, – papildus 2015. gada 3. septembra vēstulē iekļautās informācijas apstiprināšanai pirmo reizi saistībā ar tiem pašiem faktiem ir atsauce uz [konfidenciāla informācija] Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa [konfidenciāla informācija] pantu.

119

No tā izriet, ka [konfidenciāla informācija] vēstulēs, kas ir minētas šā sprieduma 115.–118. punktā, ir ietverta informācija, kas skaidri ļauj saprast, pirmkārt, ka uz prasītāju attiecas izmeklēšana par it īpaši Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa [konfidenciāla informācija] panta pārkāpumu, kurā ir paredzēta atbildība par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un, otrkārt, ka [konfidenciāla informācija]. Lai gan šo pārkāpumu pamatā esošo faktu kopsavilkums ir kodolīgs un tajā nav detalizēti aprakstīti mehānismi, ar kuru starpniecību prasītājs esot piesavinājies Ukrainas valsts līdzekļus, no šīm vēstulēm pietiekami skaidri izriet, ka prasītājam pārmestie fakti attiecas uz [konfidenciāla informācija] piesavināšanos. Proti, šādas rīcības rezultātā Ukrainas valsts var zaudēt līdzekļus, un tādējādi tā atbilst valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās jēdzienam, uz kuru attiecas atbilstošais kritērijs.

120

Šajā ziņā, runājot par prasītāja argumentu, ka atbilstošais kritērijs neesot ticis izpildīts, jo viņa vārds sarakstā esot iekļauts nevis saistībā ar kriminālvajāšanu vai procesu tiesā, bet gan saistībā ar pirmstiesas izmeklēšanu, ir jānorāda, ka līdzekļu iesaldēšanas lēmuma lietderīgā iedarbība tiktu apdraudēta, ja ierobežojošu pasākumu pieņemšana tiktu pakārtota par līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos aizdomās turēto personu krimināltiesiskai notiesāšanai, jo šajā gaidīšanas laikposmā viņu rīcībā būtu nepieciešamais laiks, lai pārvietotu savus līdzekļus uz valstīm, kuras neīsteno nekādas sadarbības formas ar tās valsts iestādēm, kuras valstspiederīgie vai iedzīvotāji viņi ir (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 71. punkts). Būtu jāpiebilst, ka, līdzko tiek pierādīts, ka uz attiecīgo personu – kā šajā lietā – attiecas Ukrainas tieslietu iestāžu izmeklēšana kriminālprocesā par valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem, konkrētā stadija, kurā process atrodas, nevar tikt uzskatīta par apstākli, kas var attaisnot viņa izslēgšanu no skarto personu kategorijas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 124. punkts).

121

Ņemot vērā šā sprieduma 120. punktā minēto judikatūru un rīcības brīvību, kas ir trešās valsts tiesu iestādēm saistībā ar kriminālvajāšanas veikšanas nosacījumiem, apstāklis, ka uz prasītāju attiecas pirmstiesas izmeklēšana [konfidenciāla informācija], pats par sevi nevar likt konstatēt attiecīgo aktu prettiesiskumu, kurš izriet no tā, ka šādos apstākļos Padomei esot bijis jāpieprasa, lai Ukrainas iestādes veic papildu pārbaudes attiecībā uz konkrētajai personai pārmesto rīcību, jo – kā tas ir norādīts turpmāk – prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, kas var likt apšaubīt Ukrainas iestāžu motīvus, ar kuriem tās ir pamatojušas pret viņu izvirzītās apsūdzības par precīziem faktiem, vai pierādīt, ka viņa konkrēto situāciju būtu ietekmējušas apgalvotās problēmas saistībā ar Ukrainas tiesu sistēmu. Šajā ziņā fakts, ka Ukrainas ģenerālprokurors ir atkāpies no amata pēc apsūdzībām korupcijā, turklāt neietekmē [konfidenciāla informācija] ticamību.

122

Līdz ar to Padome nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nolemjot saglabāt prasītāja vārdu sarakstā ar 2015. gada oktobra un 2016. gada marta aktiem, pamatojoties uz informāciju, kas ir ietverta [konfidenciāla informācija] 2015. gada 26. jūnija, 3. septembra un 1. decembra vēstulēs, kuras attiecas tostarp uz valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem, kas attaisno [konfidenciāla informācija] izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju. Šajā ziņā prasītāja pārmetums, kas attiecas uz to, ka it kā neesot sniegti pierādījumi par to, ka viņš ir “saistīts” ar savu brāli Andriy Klyuyev, turklāt ir neiedarbīgs. Proti, prasītāja vārds ir iekļauts sarakstā nevis tikai ģimenes saišu ar viņa brāli dēļ, bet arī saistībā ar Ukrainas iestāžu veiktu kriminālprocesu attiecībā uz viņa personisko iesaisti faktos, kuri ir kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.

123

Šo secinājumu nevar likt apšaubīt prasītāja iesniegtie attaisnojošie pierādījumi vai citi argumenti, uz kuriem viņš atsaucas.

124

Runājot, pirmkārt, par juridiskajiem atzinumiem, kurus prasītājs ir pievienojis savam prasības pieteikumam, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, lai novērtētu, kāds pierādījuma spēks ir dokumentam, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un tostarp jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un, vērtējot pēc tā satura, jānoskaidro, vai tas šķiet saprātīgs un uzticams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 161. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā ir jānorāda – tāpat kā to dara Padome –, ka šie atzinumi ir sagatavoti prasītāja aizstāvības nolūkos un ka tāpēc tiem ir tikai ierobežots pierādījuma spēks. Katrā ziņā tie nevar likt apšaubīt apstākli [konfidenciāla informācija], ka uz prasītāju attiecas pirmstiesas izmeklēšana par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Proti, šie atzinumi būtībā skar jautājumus, kuri ir saistīti ar šīs izmeklēšanas pamatotību, kura principā ir jānovērtē Ukrainas iestādēm.

125

Otrkārt, runājot par Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) nolēmumu, ir jākonstatē – tāpat kā to dara Padome –, ka tas neattiecas uz valsts pasākumiem par līdzekļu iesaldēšanu, bet gan uz Vīnes prokuratūras 2014. gada 26. jūlija rīkojumu par tādas informācijas izpaušanu, kas attiecas uz bankas kontiem un darījumiem, pret ļoti daudzām personām, tai skaitā prasītāju, veiktas izmeklēšanas ietvaros, kuras tiek turētas aizdomās par naudas atmazgāšanas noziegumiem vai kriminālpārkāpumiem Austrijas krimināltiesību normatīvo aktu un sodu likuma izpratnē. Šis nolēmums, kurš attiecas uz citiem pārkāpumiem, kas nav saistīti ar tiem, uz kuru pamata ir noteikti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, tikai netieši skar faktus, kas ir izmeklēšanas priekšmets [konfidenciāla informācija]. No tā izriet, ka šāds nolēmums, lai gan to ir pieņēmusi dalībvalsts tiesu iestāde, nevar radīt leģitīmas šaubas par izmeklēšanas rezultātu vai [konfidenciāla informācija] nosūtītās informācijas uzticamību. Runājot par Vīnes prokuratūras 2016. gada 4. aprīļa lēmumu, kurā tika paziņots par kriminālvajāšanas izbeigšanu pret prasītāju, pietiek vien norādīt, ka tam nav nozīmes, jo tas ir pieņemts pēc 2016. gada marta aktiem. Proti, līdzekļu iesaldēšanas lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Padomes rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (spriedums, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 115. punkts).

126

Treškārt, runājot, pirmām kārtām, par 2014. gada 28. jūlija audita ziņojumu, kuru VFI sagatavoja pēc [konfidenciāla informācija] pieprasījuma un kurš attiecas uz PJSC Semiconductor Plant finansiālajām un komerciālajam darbībām, [konfidenciāla informācija], un, otrām kārtam, par 2014. gada 16. oktobra neatkarīgas izmeklēšanas ziņojumu, kurš attiecās uz prasītāja un šīs sabiedrības attiecīgo komercdarbību un kuru sagatavoja neatkarīgu izmeklētāju un advokātu grupa (turpmāk tekstā – “Pepper Hamilton ziņojums”), ir jānorāda, ka prasītājs nav precizējis, kāpēc šie abi ziņojumi būtu pretrunā informācijai, kas ir ietverta [konfidenciāla informācija], ņemot vērā faktu, ka gan ziņojums par prasītāja un sabiedrības, kuras akcionārs viņš ir, komercdarbību, gan audita ziņojums par tās komercdarbību obligāti neietver informāciju par valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās esamību. [Konfidenciāla informācija]. Otrkārt, runājot par Pepper Hamilton ziņojumu, ir jākonstatē – tāpat kā to ir darījusi Padome –, ka tas ir ticis sagatavots pēc tādas sabiedrības pieprasījuma, kuras dalībnieki ir prasītājs un viņa brālis, un ir adresēts pēdējai minētajai un ka tāpēc, ņemot vērā šā sprieduma 124. punktā atgādināto judikatūru, tam ir ierobežots pierādījuma spēks.

127

Tādējādi šie attaisnojošie pierādījumi paši par sevi nevar pamatot to, ka Padomei būtu jāveic papildu pārbaudes.

128

Ceturtkārt, runājot par it kā notikušajiem pārkāpumiem, kuri skar Verkhovna Rada lēmumu par prasītāja imunitātes atcelšanu, ir jānorāda, ka tie neietekmē viņa vārda saglabāšanas sarakstā tiesiskumu, jo parlamentārās imunitātes atcelšana nav uzskatāma par priekšnoteikumu ierobežojoša pasākuma noteikšanai attiecībā uz fizisku personu un jebkāds šāda veida pārkāpums ir jāskata Ukrainas sistēmas ietvaros.

129

Piektkārt, runājot par argumentu, ka prasītājam nav ticis izsniegts nekāds paziņojums par aizdomām atbilstoši Ukrainas Kriminālprocesa kodeksā paredzētajai kārtībai, ir jānorāda, ka prasītājs atsaucas tikai uz vienu tiesību zinātņu profesora atzinumu. Taču neatkarīgi no fakta, ka šādam atzinumam – kā norādīts šā sprieduma 124. punktā – ir ierobežots pierādījuma spēks, no tā, kā to, starp citu, savos procesuālajos rakstos atzīst arī prasītājs, izriet, ka paziņojumu par aizdomām esot skāruši tikai tīri formāli pārkāpumi.

130

Pieņemot, ka paziņojums par aizdomām faktiski ir prettiesisks, ja tā sekas ir tādas, ka [konfidenciāla informācija] ir no jauna jāveic paziņošana pareizā formā, tas nenozīmē, ka kriminālprocess, uz kuru šis paziņojums attiecas, vairs nenotiek.

131

Pieņemot arī, ka formāla trūkuma dēļ, kas ietekmē paziņojumu par aizdomām, prasītājs nevar tikt uzskatīts par aizdomās turēto Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa 42. panta izpratnē, no tā neizriet, ka uz viņu neattiecās Ukrainas iestāžu izmeklēšana atbilstošā kritērija izpratnē. Proti, apstāklis, ka prettiesiskas paziņošanas rezultātā [konfidenciāla informācija] ir jāveic jauna paziņošana, neietekmē to, ka pēdējā minētā uzskata, ka tās rīcībā ir pietiekami pierādījumi, lai prasītāju turētu aizdomās par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

132

Tādējādi prasītāja iebildums par formālajiem pārkāpumiem, kas ir pieļauti paziņojumā par pret viņu vērstajām aizdomām, ir neiedarbīgs.

133

Sestkārt, attiecībā uz apgalvoto nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, ko ir pieļāvusi it īpaši [konfidenciāla informācija], ir jānorāda, ka prasītājs tikai norāda, ka Ukrainas iestādes viņu ir aprakstījušas kā vainīgu viņam pārmestajos pārkāpumos, lai gan viņa vainu tiesa nav konstatējusi.

134

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, neraugoties uz dažiem neveikliem formulējumiem, [konfidenciāla informācija] vēstulēs vienmēr ir aprakstīts pret prasītāju notiekošais kriminālprocess, kas ļauj secināt, ka [konfidenciāla informācija] prasītājs tiek tikai turēts aizdomās par attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu un ka viņu varēs uzskatīt par vainīgu tikai tad, ja attiecīgie kriminālprocesi tiks pabeigti ar notiesājošu spriedumu, ko pasludinās tiesa. Tādējādi, aplūkoti to kontekstā, [konfidenciāla informācija] ietvertie apgalvojumi nav pretrunā nevainīguma prezumpcijas principam. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šādi apgalvojumi būtu uzskatāmi par minētā principa pārkāpumiem, pietiek vien norādīt, ka ar tiem nevar apšaubīt to kriminālprocesu tiesiskumu – un vēl jo mazāk pastāvēšanu –, kuri ir ļāvuši Padomei uzskatīt, ka prasītājs atbilst attiecīgajam kritērijam, nedz pamatot to, ka Padomei būtu jāiegūst [konfidenciāla informācija] papildu informācija.

135

Septītkārt, runājot par prasītāja argumentu, ka jaunā Ukrainas valdība pati apdraudot tiesiskumu, vispirms ir jānorāda, ka Ukraina ir Eiropas Padomes dalībvalsts kopš 1995. gada un ir ratificējusi ECPAK. Turklāt jauno Ukrainas režīmu Savienība, kā arī starptautiskā sabiedrība ir atzinusi par leģitīmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Klyuyev/Padome, T‑340/14, EU:T:2016:496, 93. punkts).

136

Šie apstākļi paši par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu to, ka jaunais Ukrainas režīms visos apstākļos ievēro tiesiskumu.

137

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Savienības tiesai, veicot ierobežojošu pasākumu pārbaudi tiesā, ir jāatzīst Padomei plaša rīcības brīvība attiecībā uz vispārējo kritēriju noteikšanu, kas norobežo to personu loku, uz kurām var tikt attiecināti šādi pasākumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts, un 2015. gada 21. aprīlis, Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 41. punkts).

138

No tā izriet, ka principā prasītājs nevar apšaubīt Padomes politisko izvēli atbalstīt jauno Ukrainas režīmu, nesniedzot neatspēkojamus pierādījumus par to, ka Ukrainas jaunās iestādes pārkāpj pamattiesības.

139

Lai gan pierādījumi, uz kuriem prasītājs atsaucas, satur kritiku un norāda uz noteiktiem trūkumiem, kas skar Ukrainas iestāžu, it īpaši tiesu iestāžu, darbību, tie tomēr neļauj uzskatīt, ka Savienība nevarētu atbalstīt jauno režīmu.

140

Šajā ziņā ir turklāt jānorāda, ka prasītāja norādītajos dokumentos minētie trūkumi šķiet krietni nebūtiskāki, skatot tos to dokumentu gaismā, kurus savos Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos min Padome un kuros ir aprakstīti jaunā režīma ieviestie uzlabojumi.

141

Proti, runājot par Venēcijas komisijas veikto “Lustrācijas likuma” izvērtējumu, ir jākonstatē, ka 2014. gada 16. decembra atzinums, uz kuru atsaucas prasītājs, ir tikai minētās komisijas pagaidu atzinums, jo no Ukrainas iestādēm nebija pieejama visa izvērtējuma veikšanai vajadzīgā informācija. Tomēr, tā kā šīs iestādes iesaistījās konstruktīvā dialogā, lai uzlabotu “Lustrācijas likumu”, un tā kā tās pēc tam piešķīra piekļuvi materiāliem, kas ir vajadzīgi, lai Venēcijas komisija varētu veikt savu uzraudzības uzdevumu, šī komisija 2015. gada 19. jūnijā pieņēma galīgo atzinumu par šo likumu. Šajā atzinumā ir norādīts, ka ir notikusi vairākkārtēja viedokļu apmaiņa un ka Ukrainas iestādes ir ierosinājušas grozījumus “Lustrācijas likumā”. Venēcijas komisija uzskata, ka minētā likuma mērķi, proti, sabiedrības aizsardzība no personām, kuras var apdraudēt jauno demokrātisko kārtību, kā arī korupcijas apkarošana, ir leģitīmi. Lai gan Venēcijas komisija norāda uz noteiktiem jautājumiem, kas ir jāuzlabo un jāuzrauga, tā arī uzsver, ka likumā jau ir veikti uzlabojumi, it īpaši pēc tās pagaidu atzinuma pieņemšanas.

142

Runājot par Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Ukrainā ziņojumiem, lai gan ziņojuma par laikposmu no 2015. gada 16. februāra līdz 2015. gada 15. maijam fragmentā, uz kuru atsaucas prasītājs, ir aprakstītas bažas saistībā ar draudiem atsevišķiem Ukrainas tiesnešiem, ir jāprecizē – tāpat kā to dara Padome –, ka šis fragments attiecas tikai uz Ukrainas austrumu apgabalu, uz neatkarības iegūšanu vērsta konflikta kontekstā, kurā draudu avots bija politiski aktīvisti, kas atbalsta Ukrainas vienotību. Papildus tam minētajā ziņojumā bija pieminēta arī tiesu sistēmas reforma, kura, lai gan tā ir nepilnīga, “ietver pozitīvus aspektus”. Turklāt vēlākajos ziņojumos, kas attiecās uz 2015. gadu un 2016. gada sākumu, ir aprakstīti pastāvīgi uzlabojumi cilvēktiesību jomā, kas ir veikti, it īpaši2015. gada 23. novembrī pieņemot pirmo valsts cilvēktiesību stratēģiju dažādās jomās, pēc Augstā komisāra, kā arī Venēcijas komisijas sniegtajiem ieteikumiem. Jāpiebilst arī – kā ir ticis norādīts Augstā komisāra ziņojumā par laikposmu no 2016. gada 16. februāra līdz 2016. gada 16. maijam –, ka Ukrainas valdība oficiāli izveidoja Valsts izmeklēšanas biroju, kas ir atbildīgs par tādu pārkāpumu izmeklēšanu, kurus ir izdarījušas augsta līmeņa amatpersonas, tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, tiesneši, Nacionālā korupcijas apkarošanas biroja darbinieki un ĢP Īpašā korupcijas apkarošanas biroja darbinieki.

143

Lai gan šis progress nenozīmē, ka Ukrainas sistēmā vairs nav nekādu trūkumu saistībā ar pamattiesību ievērošanu, tomēr Savienības tiesa, ņemot vērā Padomes plašo rīcības brīvību (skat. šā sprieduma 137. punktu), šādos apstākļos nevar uzskatīt par acīmredzami kļūdainu tās politisko izvēli atbalstīt jauno Ukrainas režīmu, pieņemot ierobežojošus pasākumus, kas piemērojami tostarp iepriekšējā režīma locekļiem, pret kuriem notiek kriminālprocesi par valsts līdzekļu piesavināšanos.

144

Astotkārt, runājot par politisko vajāšanu, kura, prasītāja ieskatā, tiekot pret viņu vērsta un kura esot pamatā pret viņu uzsāktajiem kriminālprocesiem, ir jānorāda, ka viņš tikai aprobežojas ar apgalvojumiem, kas nevar būt pietiekami, lai apšaubītu [konfidenciāla informācija] tās informācijas patiesumu, kura skar pret prasītāju izvirzītās apsūdzības par konkrētiem valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem, nedz pierādīt, ka prasītāja īpašo situāciju pret viņu notiekošo procesu gaitā būtu ietekmējušas ar Ukrainas tiesu sistēmas darbību saistītas problēmas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Yanukovych/Padome, T‑346/14, EU:T:2016:497, 113. un 114. punkts).

145

Devītkārt, attiecībā uz prasītāja argumentu par ilgo laika posmu, kas bija Padomes rīcībā, lai veiktu to pierādījumu rūpīgu un pilnīgu pārbaudi, uz kuriem tā ir balstījusies, pietiek vien norādīt – kā tas izriet arī no iepriekš minētā –, ka Padome ir izpildījusi tai uzliktos pienākumus. Proti, šo pienākumu tvērumu nenosaka laikposms, kas ir Padomes rīcībā.

146

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kopumā.

[..]

216

Otrajā grozījumu rakstā prasītājs lūdza paplašināt prasības tvērumu, lai to attiecinātu arī uz 2017. gada marta aktu atcelšanu, ciktāl tie viņu skar.

217

Lai pamatotu savu prasību par 2017. gada marta aktu atcelšanu, prasītājs izvirza sešus pamatus, proti, piecus pamatus, kurus viņš ir izvirzījis prasības par 2015. gada oktobra aktu atcelšanu pamatojumam (skat. šā sprieduma 51. punktu), un jaunu pamatu, ko viņš ir izvirzījis pirmajā grozījumu rakstā un kas attiecas uz prasību par 2016. gada aktu atcelšanu. (skat. šā sprieduma 192. punktu).

218

Vispirms ir jāizvērtē otrais pamats, kas ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

219

Atgādinājis, ka pamatojums prasītāja vārda saglabāšanai sarakstā ir identisks tam, kas atrodams 2015. gada oktobra aktos un 2016. gada marta aktos, un ka 2017. gada 6. marta vēstulē, kurā ir pamatota prasītāja vārda saglabāšana sarakstā, Padome ir apstiprinājusi, ka tā ir balstījusies tikai uz [konfidenciāla informācija], prasītājs apgalvo, ka tā neatbilst iekļaušanas sarakstā kritērijiem divu iemeslu dēļ.

220

Pirmkārt, uz prasītāju attiecoties tikai pirmstiesas izmeklēšana, kas neesot pietiekami, lai izpildītu attiecīgo kritēriju. Katrā ziņā šī izmeklēšana esot prettiesiska, jo prasītājam nekad atbilstošā veidā nav ticis izsniegts rakstveida paziņojums par aizdomām [konfidenciāla informācija]. Datumā, kurā tika pagarināta viņa iekļaušana sarakstā, uz prasītāju neattiecās neviena pirmstiesas izmeklēšana, jo izmeklēšana minētajā procesā bija oficiāli apturēta kopš 2015. gada 5. oktobra. [Konfidenciāla informācija]. Turklāt [konfidenciāla informācija] iekļautā informācija neesot uzticama. Pirmām kārtām, [konfidenciāla informācija] 2016. gada 25. jūlija vēstulē esot norādīts, ka [konfidenciāla informācija], lai gan Austrijas prokuratūra – tāpat kā Austrijas tiesas – ir atteikusies apķīlāt prasītāja aktīvus, par ko [konfidenciāla informācija] zināja un par ko Padome bija informēta. Otrām kārtām, [konfidenciāla informācija] 2016. gada 16. novembra vēstulē neesot iekļauta neviena atsauce uz [konfidenciāla informācija]. Katrā ziņā apgalvotā [konfidenciāla informācija] esamība saistībā ar pirmstiesas izmeklēšanu [konfidenciāla informācija] nevar likt apšaubīt faktu, ka šī izmeklēšana kopš 2015. gada 5. oktobra ir apturēta.

221

Otrkārt, 2016. gada 25. jūlija un 16. novembra vēstules, uz kurām Padome it kā esot balstījusi savu lēmumu saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, neesot pamatotas ne ar vienu pierādījumu un nesniedzot pietiekamas norādes par darbībām, uz kurām attiecas izmeklēšana un iespējamā prasītāja personiskā atbildība. Turklāt tās esot saturiski neprecīzas. Konkrēti, tās esot pretrunīgas attiecībā uz [konfidenciāla informācija].

222

Katrā ziņā Padome neesot pierādījusi, kā [konfidenciāla informācija] apgalvojumi var atbilst attiecīgajam kritērijam, jo tas attiecoties tikai uz tādu valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, kas var apdraudēt tiesiskumu Ukrainā, ņemot vērā piesavināto līdzekļu vai aktīvu summu vai raksturu vai arī kontekstu, kurā pārkāpums ir ticis izdarīts.

223

Šajā ziņā prasītājs uzsver, ka, neraugoties uz būtisko attaisnojošo pierādījumu skaitu, kurus viņš ir iesniedzis Padomei un kurus tai bija rūpīgi un objektīvi jāizvērtē, ņemot vērā Ukrainas politisko kontekstu un faktu, ka tā balstījās tikai uz apturētu pirmstiesas izmeklēšanu, Padome ir sistemātiski atteikusies veikt jebkādu izmeklēšanu vai papildu pārbaudes šajā ziņā.

224

Galarezultātā Padome neesot sniegusi konkrētus pierādījumus un pietiekamu informāciju, kas attaisno prasītāja vārda saglabāšanu sarakstā.

225

Padome apgalvo, ka, pirmkārt, prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā iemesli atbilst iekļaušanas sarakstā kritērijam un ir balstīti uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatu, un, otrkārt, ka tā nav pieļāvusi kļūdas vērtējumā, balstoties it īpaši uz [konfidenciāla informācija] 2016. gada 25. jūlija un 16. novembra vēstulēm.

226

Pirmkārt, Padome norāda, ka šīs vēstules [konfidenciāla informācija]. Juridiskajam atzinumam, uz kuru prasītājs balstoties, lai apgalvotu, ka paziņojums par aizdomām viņam neesot atbilstoši izsniegts, esot ierobežots pierādījuma spēks.

227

Otrkārt, fakts, ka [konfidenciāla informācija] bija oficiāli apturēta datumā, kurā prasītājs no jauna tika iekļauts sarakstā, nevarot Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa 280. panta izpratnē pierādīt, ka pret prasītāju vērstā pirmstiesas izmeklēšana ir beigusi pastāvēt.

228

Treškārt, Padome apgalvo, ka [konfidenciāla informācija] vēstulēs iekļautā informācija ir uzticama.

229

Ceturtkārt, Padome uzskata, ka [konfidenciāla informācija] vēstulēs ietvertās informācijas būtība un detalizētais raksturs bija vairāk nekā pietiekams, lai secinātu, ka 2017. gada marta aktu pieņemšanas datumā uz prasītāju attiecās kriminālprocess par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos un viņš bija saistīts ar Andriy Klyuyev, kurš pats bija iekļauts sarakstā ar tiem pašiem aktiem.

230

Piektkārt, Padome apstrīd prasītāja argumentu, ka [konfidenciāla informācija] vēstules ir “saturiski neprecīzas”. Proti, informācija, uz kuru prasītājs atsaucas, neattiecoties uz [konfidenciāla informācija]. Katrā ziņā tas, ka uz personu attiecas [konfidenciāla informācija], neesot iekļaušanas sarakstā kritērijs.

231

Sestkārt, Padomes ieskatā, no vēstulēm izriet [konfidenciāla informācija]. Līdz ar to pārkāpumi, par kuriem attiecībā uz prasītāju notiek izmeklēšana, var tikt kvalificēti kā valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīga piesavināšanās, kas var apdraudēt tiesiskumu Ukrainā.

232

Septītkārt, runājot par argumentu, ka Padome neesot izskatījusi attaisnojošos pierādījumus, tā uzsver, ka atbilstoši iedibinātai judikatūrai tai nav jāveic neatkarīgs papildu novērtējums vai padziļināta pārbaude par tiem faktiem, uz kuriem attiecas kriminālizmeklēšana attiecīgajā trešajā valstī. Pārbaude, vai izmeklēšana ir pamatota, iekļautu jautājumus, kurus var pienācīgi izvērtēt tikai valsts iestādes attiecīgo kriminālprocesu ietvaros, tai skaitā Ukrainas gadījumā – tiesvedībā ECT. Runājot konkrētāk par Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) nolēmumu, Padome norāda, ka tas attiecās uz informācijas par banku kontiem un darījumiem izpaušanu un ka šīs tiesas secinājumi nevar pierādīt, ka [konfidenciāla informācija] vēstulēs iekļautā informācija bija acīmredzami nepatiesa vai sagrozīta. Papildus tam, atzīstot, ka Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) ir nospriedusi, ka Austrijas iestādēm laikposmā no 2010. gada līdz 2014. gadam sniegtā informācija bija ļoti ierobežota, Padome tomēr uzskata, ka tas nevar pārliecinoši pierādīt, ka [konfidenciāla informācija] vēstules nebija pietiekamas to Padomes procedūru nolūkos, kuru rezultātā tika pieņemti 2017. gada marta akti. Līdz ar to neesot jāveic papildu pārbaudes šajā ziņā.

233

Iesākumā ir jāatgādina, ka attiecīgajā kritērijā, pirmām kārtām, ir noteikts, ka ierobežojošie pasākumi tiek pieņemti attiecībā uz personām, kuras ir “identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas” par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos – tas ietver personas, “saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu” par Ukrainas publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos (skat. šā sprieduma 12. punktu) –, un, otrām kārtām, ka tas ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nevis abstrakti attiecas uz jebkādu valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās darbību, bet gan uz valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgas piesavināšanās faktiem, kas var apdraudēt tiesiskuma ievērošanu Ukrainā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Klyuyev/Padome, T‑340/14, EU:T:2016:496, 91. punkts).

234

Šajā lietā prasītāja vārds ar 2017. gada marta aktiem ir saglabāts sarakstā šādu iemeslu dēļ:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par iesaistīšanos nelikumīgā publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanā. Persona, kas saistīta ar sarakstā iekļautu personu [Andriy Petrovych Klyuyev], pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.”

235

Nav strīda par to, ka attiecībā uz 2017. gada marta aktiem Padome, lemjot saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, ir balstījusies uz [konfidenciāla informācija] vēstulēm. Papildus tam Padome nav sniegusi [konfidenciāla informācija] pierādījumus saistībā ar Andriy Klyuyev – ar kuru prasītājs ir identificēts kā “saistīts” – kā personas, kura ir atbildīga par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos attiecīgā kritērija izpratnē, iekļaušanu sarakstā.

236

Tādējādi Padome nav pietiekami precīzi un konkrēti pamatojusi otro iemeslu prasītāja vārda saglabāšanai sarakstā, proti, to, ka viņš ir persona, kas attiecīgā kritērija izpratnē ir “saistīta” ar personu, uz kuru attiecas kriminālprocess par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Līdz ar to atliek izvērtēt pirmo iemeslu, kura dēļ prasītāja vārds ir saglabāts sarakstā, proti, to, ka viņš ir persona, uz kuru attiecas Ukrainas iestāžu veikts kriminālprocess saistībā ar viņa lomu valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgas piesavināšanās nodarījumā, kā arī Padomes veikto vērtējumu par tās rīcībā esošajiem pierādījumiem.

237

Šāds vērtējums ir jāveic, ņemot vērā šā sprieduma 100.–113. punktā atgādinātos no judikatūras izrietošos principus.

238

Ir jāatgādina, ka šajā lietā runa ir par lēmumu saglabāt prasītāja vārdu sarakstā un ka šajos apstākļos, ja attiecīgā persona iesniedz apsvērumus par motīvu izklāstu, Padomei ir pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt norādīto motīvu pamatotību, ņemot vērā šos apsvērumus un iespējamus attaisnojošus pierādījumus, kas tiem ir pievienoti, jo šāds pienākums ir saistīts ar pienākumu ievērot Hartas 41. pantā atzīto labas pārvaldības principu (skat. šā sprieduma 100.–113. punktu).

239

Konkrētāk runājot, Padomei, kā norādīts šā sprieduma 109. punktā, ir jāpārliecinās, pirmkārt, par to, cik lielā mērā pierādījumi, uz kuriem tā ir balstījusies, ļauj konstatēt, ka prasītāja situācija atbilst motīviem, kuru dēļ viņa vārds ir saglabāts sarakstā, un, otrkārt, vai šie pierādījumi ļauj kvalificēt prasītāja rīcību atbilstoši attiecīgajam kritērijam. Tikai tad, ja ar šīm pārbaudēm netiktu sasniegts rezultāts, Padomei saistībā ar šā sprieduma 103. punktā atgādināto no judikatūras izrietošo principu būtu jāveic papildu pārbaudes.

240

Šajā ziņā nevar izslēgt, ka Padomes rīcībā nonākušie pierādījumi, ko ir iesniegušas vai nu pašas Ukrainas iestādes, vai personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, vai kas ir iesniegti citā veidā, var novest pie tā, ka iestādei rodas šaubas par šo iestāžu jau iesniegto pierādījumu pietiekamo raksturu. Lai gan šajā lietā ir taisnība, ka Padomei nav jāaizstāj Ukrainas tiesu iestāžu veiktais novērtējums ar savu novērtējumu par [konfidenciāla informācija] vēstulēs minētās pirmstiesas izmeklēšanas pamatotību, nevar izslēgt, tostarp atbilstoši prasītāja apsvērumiem, ka šai iestādei var rasties pienākums lūgt Ukrainas iestādēm skaidrojumus par pierādījumiem, uz kuriem minētā izmeklēšana ir balstīta.

241

Šajā lietā prasītājs atzīst, ka [konfidenciāla informācija] vēstulēs tostarp ir aprakstīts kriminālprocess, kura ietvaros attiecībā uz viņu ir veikta pirmstiesas izmeklēšana. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Padome, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka [konfidenciāla informācija] sniegtā informācija saistībā ar šo procedūru varēja turpināt pamatot prasītāja vārda iekļaušanu sarakstā.

242

Iesākumā ir jāprecizē, ka jautājums nav par to, vai, ņemot vērā Padomei iesniegtos pierādījumus, tai bija jāsvītro prasītāja vārds no saraksta, bet tikai par to, vai tai bija jāņem vērā šie pierādījumi un – attiecīgā gadījumā – jāveic papildu pārbaudes vai jāpieprasa skaidrojumi no Ukrainas iestādēm. Šajā ziņā pietiek ar to, ka minētie pierādījumi var radīt leģitīmas šaubas, pirmām kārtām, par izmeklēšanas rezultātu, un, otrām kārtām, par [konfidenciāla informācija] nosūtītās informācijas uzticamību un aktualitāti.

243

Taču 2017. gada 6. marta vēstulē, kurā ir sniegta atbilde uz prasītāja 2017. gada 12. janvāra apsvērumiem, Padome ir tikai apstiprinājusi, ka tā nepiekrīt viņa viedoklim un ka tā plāno apstiprināt pret viņu vērstos ierobežojošos pasākumus. Tā turklāt nenorāda, kādi pierādījumi ir ņemti vērā, lai secinātu, ka tā nepiekrīt prasītāja viedoklim, un apstiprina, ka papildus [konfidenciāla informācija] 2016. gada 25. jūlija un 16. novembra vēstulēm, kuras jau bija prasītāja rīcībā, nav citu pierādījumu, kurus tā būtu ņēmusi vērā.

244

Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka šajās vēstulēs ir vairākas nekonsekvences un neprecizitātes. Pirmkārt, [konfidenciāla informācija] 2016. gada 25. jūlija vēstulē pirmo reizi ir norādīts – turklāt neprecizējot iemeslus –, ka [konfidenciāla informācija] ir nošķirts no [konfidenciāla informācija], lai gan šī nošķiršana ir veikta [konfidenciāla informācija], kā izriet no pašas vēstules. Otrkārt, ir jākonstatē nekonsekvence, kas pastāv starp abām [konfidenciāla informācija] vēstulēm. Treškārt, 2016. gada 25. jūlija [konfidenciāla informācija] vēstulē ir atsauce it īpaši uz [konfidenciāla informācija], lai gan Vīnes prokuratūra 2016. gada 4. aprīlī izbeidza izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju.

245

Lai gan šīs nekonsekvences pašas par sevi nevar radīt leģitīmas šaubas par izmeklēšanas rezultātu, tās tomēr var atklāt zināmas pakāpes konkrētības trūkumu [konfidenciāla informācija], kas var mazināt [konfidenciāla informācija] informācijas uzticamību, kā arī tās aktualitāti.

246

Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka 2016. gada 16. novembra vēstulē [konfidenciāla informācija].

247

Trešām kārtām, no Vīnes prokuratūras 2016. gada 4. aprīļa vēstules izriet, ka tā pēc juridiskās palīdzības [konfidenciāla informācija] pieprasījuma ietvaros iesniegto apliecinošo dokumentu izskatīšanas, balstoties arī uz Pepper Hamilton ziņojumu, uz ko tā ir tieši atsaukusies, ir uzskatījusi, ka šie dokumenti neapstiprina izteiktos pārmetumus [konfidenciāla informācija] un ka plašsaziņas līdzekļos izteiktie apgalvojumi, saskaņā ar kuriem prasītājs un viņa brālis esot izdarījuši pārkāpumus, kas Ukrainā ir sodāmi, un kuri bija pamatā lielam skaitam lietu saistībā ar aizdomām par naudas atmazgāšanu, par ko tika ziņots Austrijā, nevar tikt apstiprināti, lai gan ir veiktas vairākas pierādījumu iegūšanas darbības.

248

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība – kā to apgalvo Padome –, ka ierobežojošie pasākumi neietilpst krimināltiesību tvērumā, tomēr šajā lietā obligāts nosacījums personas vārda saglabāšanai sarakstā ir tas, ka tā ir identificēta kā atbildīga tostarp par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un persona par tādu tiek uzskatīta, ja uz to attiecas Ukrainas iestāžu veikta izmeklēšana. No tā izriet, ka, ja Padome ir bijusi informēta par faktu, ka Savienības dalībvalsts prokuratūrai ir bijušas nopietnas šaubas – kā tas ir šajā lietā – par to, ka pierādījumi, uz kuriem ir balstīta Ukrainas iestāžu veiktā izmeklēšana, kas savukārt ir pamatā Padomes lēmumam saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, ir pietiekami pamatoti, tai ir jāveic papildu pārbaudes, vēršoties pie minētajām iestādēm, vai vismaz jāpieprasa skaidrojumi no tām, lai konstatētu, vai tās rīcībā esošie pierādījumi, proti, samērā nekonkrēta informācija, kura tikai apstiprina to, ka attiecībā uz prasītāju notiek pirmstiesas izmeklēšana, vēl joprojām ir pienācīgs faktiskais pamats, lai attaisnotu prasītāja vārda saglabāšanu sarakstā.

249

Ceturtām kārtām, abās šā sprieduma 246. un 247. punktā minētajās vēstulēs, [konfidenciāla informācija] nav norādījusi, ka [konfidenciāla informācija] ir apturēta, par ko prasītājs Padomi informēja apsvērumos, kuri tai tika iesniegti 2017. gada 12. janvārī saistībā ar viņam piemēroto ierobežojošo pasākumu ikgadējo pārskatīšanu.

250

Vispirms ir jānorāda, ka Padome apgalvo, ka prasītāja pirms tiesas sēdes uz Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata iesniegtais pierādījumu piedāvājums, kurš sastāv no [konfidenciāla informācija] 2016. gada 5. marta lēmuma apturēt [konfidenciāla informācija], ir nepieņemams, jo tas esot novēlots un novēlotā iesniegšana neesot attaisnota. Taču Padome, pirmkārt, neapstrīd, ka prasītājs ierobežojošo pasākumu ikgadējās pārskatīšanas nolūkā iesniedzamo apsvērumu iesniegšanas termiņā to ir informējis par minēto apturēšanu, un, otrkārt, neapgalvo, ka tā nav ņēmusi vērā šo informāciju savā pārskatīšanā, jo tā šo informāciju būtu uzskatījusi par nepietiekami pamatotu vai ticamu. No tā izriet, ka nav jālemj par minētā dokumenta pieņemamību, jo tā izskatīšana nav nepieciešama, lai konstatētu, vai Padomei no Ukrainas iestādēm vajadzēja pieprasīt informāciju par procesa apturēšanu.

251

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība – kā to apgalvo arī Padome –, ka fakts, ka [konfidenciāla informācija] ir oficiāli apturēta, nevar pierādīt, ka attiecībā uz prasītāju veiktā pirmstiesas izmeklēšana ir izbeigta, tomēr, pirmkārt, prasītājs Padomi bija informējis [konfidenciāla informācija], ka šis process oficiāli neturpinās, un, otrkārt, šāds fakts nebija maznozīmīgs saistībā ar Padomes lēmumu turpināt piemērot ierobežojošu pasākumu, kura citādi varētu pagarināt šādu pasākumu attiecībā pret prasītāju uz nenoteiktu laiku – tas būtu pretrunā ierobežojošo pasākumu pagaidu raksturam. Papildus tam fakts, ka [konfidenciāla informācija] kopš paša sākuma ir tikai atkārtojusi to pašu informāciju par pirmstiesas izmeklēšanu, nesniedzot ziņas par tās norisi, šajā gadījumā – apturēšanu, ir mazinājis [konfidenciāla informācija] sniegtās informācijas uzticamību, kā arī tās aktualitāti.

252

No tā izriet, ka Padomei no Ukrainas valsts iestādēm bija jāpieprasa skaidrojumi par iemesliem, kuru dēļ process bija apturēts, kā arī par apturēšanas ilgumu, lai noteiktu, vai attiecīgais kritērijs šajā lietā vēl joprojām ir izpildīts.

253

No visa iepriekš minētā izriet, ka informācija par [konfidenciāla informācija], kas ir izklāstīta [konfidenciāla informācija] vēstulēs, ir nepilnīga un nekonsekventa un tam bija jāliek Padomei šaubīties par tās rīcībā esošo pierādījumu pietiekamību.

254

Savukārt apstākļi, uz kuriem prasītājs atsaucās pirms 2017. gada marta aktu pieņemšanas, jo vairāk, ja tie tiek aplūkoti kopā ar šā sprieduma 125. un 126. punktā minētajiem attaisnojošajiem pierādījumiem, proti, it īpaši Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) nolēmumu, VFI audita ziņojumu un Pepper Hamilton ziņojumu, ir pietiekami, lai Padomei radītu leģitīmas šaubas, kas pamatotu to, ka tā veic papildu pārbaudes, vēršoties valsts iestādēs.

255

Līdz ar to Padomei, ņemot vērā, pirmām kārtām, nepietiekami pārliecinošo faktisko pamatu, uz kuru tā bija balstījusies, kā arī prasītāja iesniegtos attaisnojošos pierādījumus, bija jāveic papildu pārbaudes un jāpieprasa skaidrojumi no Ukrainas iestādēm atbilstoši it īpaši šā sprieduma 113. punktā minētajai judikatūrai.

256

No visa iepriekš minētā izriet, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka tai nav nedz jāņem vērā prasītāja iesniegtie pierādījumi un tā izvirzītie argumenti, nedz jāveic papildu pārbaudes, vēršoties Ukrainas iestādēs, lai gan minētie pierādījumi un argumenti varēja radīt leģitīmas šaubas par [konfidenciāla informācija] sniegtās informācijas uzticamību.

257

Tāpēc otrais pamats, kuru prasītājs ir izvirzījis savā otrajā grozījumu rakstā, ir pamatots. Līdz ar to, nepastāvot vajadzībai izvērtēt nedz pārējos prasītāja izvirzītos pamatus, kas attiecas uz 2017. gada marta aktu atcelšanu, nedz pakārtoti izvirzīto iebildi par nepieņemamību, prasība ir jāapmierina tādā apmērā, kādā tajā ir lūgts atcelt 2017. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.

258

Pakārtoti, Padome tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ lūdz Īstenošanas regulas 2017/374 daļējas atcelšanas gadījumā Vispārējai tiesai atzīt, ka Lēmuma 2017/381 sekas paliek spēkā, līdz stājas spēkā Īstenošanas regulas 2017/374 daļēja atcelšana.

259

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta pirmo daļu apelācijai par Vispārējās tiesas spriedumu principā nav apturošas iedarbības. Tomēr saskaņā ar šo statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kas pasludina regulu par spēkā neesošu, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies termiņš apelācijas iesniegšanai, vai, ja šajā termiņā ir iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta.

260

Šajā lietā Īstenošanas regulai 2017/374 ir regulas raksturs, jo tajā ir paredzēts, ka šī regula nosaka saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs – kas atbilst regulas iedarbībai, kāda tā ir paredzēta LESD 288. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Padome/Bank Saderat Iran, C‑200/13 P, EU:C:2016:284, 121. punkts).

261

Tādējādi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa šajā lietā ir piemērojama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Padome/Bank Saderat Iran, C‑200/13 P, EU:C:2016:284, 122. punkts).

262

Visbeidzot, runājot par Lēmuma 2017/381 atcelšanas sekām laikā, ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Vispārējā tiesa, ja tā to uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā akta sekām ir jāuzskata par galīgām.

263

Šajā gadījumā atšķirība starp datumiem, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas 2017/374 atcelšana un Lēmuma 2017/381 atcelšana, varētu nopietni apdraudēt tiesisko noteiktību, jo abos šajos aktos prasītājam ir noteikti identiski pasākumi. Lēmuma 2017/381 radītās sekas līdz ar to ir atstājamas spēkā attiecībā uz prasītāju līdz brīdim, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas 2017/374 atcelšana.

264

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.

265

Tā kā šajā lietā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz prasības pieteikumā un pirmajā grozījumu rakstā izvirzītajiem atcelšanas prasījumiem, viņam ir jāpiespriež atlīdzināt ar šiem prasījumiem saistītos tiesāšanās izdevumus atbilstoši Padomes prasījumiem. Tā kā šajā lietā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz otrajā grozījumu rakstā izvirzīto 2017. gada marta aktu daļējas atcelšanas prasījumu, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar šo prasījumu saistītos tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Fakti, kas norisinājušies pēc šīs prasības celšanas

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par prasījumiem atcelt 2015. gada oktobra un 2016. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju

Par otro pamatu, kas būtībā attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā

Par prasījumiem atcelt 2017. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju

Par Lēmuma 2017/381 seku atstāšanu spēkā

Par tiesāšanās izdevumiem