1

2014. gada 25. maija vēlēšanās prasītājs Udo Voigt tika ievēlēts par Eiropas Parlamenta deputātu no Vācijas partijas Nationaldemokratische Partei Deutschlands (NPD) saraksta. No tā laika viņš Parlamentā darbojas pie politiskajām grupām nepiederoša deputāta statusā.

2

2015. gada 22. martā Sanktpēterburgā (Krievija) notika politisks forums “Krievijas nacionālais forums”, uz kuru U. Voigt bija uzaicinājusi Krievijas partija Rodina un kurā piedalījās Andrei Petrov, Fedor Biryukov un Alexander Sotnichenko, prasītāji lietā, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir reģistrēta ar numuru T‑452/15.

3

Saistībā ar šo forumu 2015. gada 3. jūnija elektroniskajā vēstulē U. Voigt palīgs informēja Parlamenta preses dienestu par šī deputāta nodomu 2015. gada 16. jūnijā rīkot preses konferenci “Mūsu rīcība aukstā un karstā kara Eiropā novēršanai” (turpmāk tekstā – “preses konference”). Bija paredzēts, ka šajā preses konferencē būs seši dalībnieki, proti, prasītājs, deputāts no Grieķijas, divi bijušie deputāti no Itālijas un Lielbritānijas, kā arī A. Petrov un F. Biryukov, kas abi ir Krievijas valstspiederīgie un Krievijas partijas Rodina biedri. Prasītāja palīgs šim nolūkam lūdza nodot deputāta rīcībā vienu Parlamenta zāli un tulkošanas infrastruktūru.

4

Joprojām saistībā ar forumu “Krievijas nacionālais forums” prasītāja palīgs 2015. gada 9. jūnijā lūdza par akreditāciju atbildīgajam Parlamenta Drošības ģenerāldirektorātam (ĢD) izsniegt ieejas caurlaides 21 personai, no kurām pieci ir Krievijas valstspiederīgie (turpmāk tekstā – “viesi no Krievijas”), proti, A. Petrov, F. Biryukov un A. Sotnichenko, kā arī E. N. kundze un P. E. kundze, otram paredzētajam pasākumam, proti, darba grupas sanāksmei “Tikšanās par Eiropas sadarbības tēmu”, kas arī bija plānota tā paša gada 16. jūnijā (turpmāk tekstā – “darba grupas sanāksme”).

5

Tāpat 2015. gada 9. jūnijā Drošības ĢD elektroniskā vēstulē apstiprināja akreditācijas lūguma saņemšanu. Šajā apstiprinājumā par saņemšanu bija norādīts atsauces numurs, kas pieļāva ieejas caurlaižu izņemšanu 2015. gada 16. jūnijā, un tam bija pievienots pielikums, kurā bija apstiprināts, ka pasākums ir saderīgs ar prasībām drošības jomā, bet arī precizēts, ka rīkotājs nav atbrīvots no parastās atļauju izsniegšanas procedūras.

6

Tai pašā 2015. gada 9. jūnijā preses dienests prasītāja palīgu informēja, ka tā politiskās amatpersonas viņam ir devušas norādījumu nenodot deputāta rīcībā preses konferencei prasīto aprīkojumu (turpmāk tekstā – “preses dienesta elektroniskā vēstule”). Šajā elektroniskajā vēstulē bija ietverta atsauce uz iekļuves ierobežojumiem, ko iestāde ir noteikusi Krievijas politiķiem un diplomātiem, kā arī risku, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne varētu traucēt iestādes darbību.

7

2015. gada 10. jūnijā Parlaments pieņēma Rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām (2015/2001 (INI)) (OV 2016, C 407, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “2015. gada 10. jūnija rezolūcija”), kas bija tikusi apspriesta kopš iepriekšējā gada 15. janvāra.

8

2015. gada 16. jūnijā prasītāja palīgs izņēma ieejas caurlaides, kas bija paredzētas personām, kuras deputāts bija uzaicinājis uz darba grupas sanāksmi. Tomēr priekšpusdienas gaitā Drošības ĢD Akreditāciju nodaļa elektroniskā vēstulē pēdējo minēto informēja, ka, ņemot vērā šīs sanāksmes dalībnieku sarakstu un atbilstoši no Parlamenta priekšsēdētāja biroja saņemtajiem norādījumiem, pieciem viesiem no Krievijas tiek atteikts iekļūt iestādes telpās.

9

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 31. jūlijā, prasītājs cēla šo prasību pret Parlamentu un tā priekšsēdētāju.

10

Ar 2015. gada 29. oktobra rīkojumu Voigt/Parlaments un Parlamenta priekšsēdētājs (C‑425/15, nav publicēts, EU:C:2015:741) Tiesa atzina, ka lietas izskatīšana acīmredzami nav tās kompetencē un atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 54. panta otrajai daļai nodeva to atpakaļ Vispārējai tiesai, atliekot lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

11

Ar 2016. gada 4. februāra rīkojumu Voigt/Parlamenta priekšsēdētājs un Parlaments (T‑618/15, nav publicēts, EU:T:2016:72) Vispārējā tiesa prasību, ciktāl tā bija vērsta pret Parlamenta priekšsēdētāju, noraidīja.

12

2016. gada 23. maijā prasītājs iesniedza replikas rakstu, un tā paša gada 4. jūlijā Parlaments iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

13

Visbeidzot, ar 2016. gada 6. decembra vēstuli Vispārējā tiesa paziņoja Parlamentam procesa organizatoriskos pasākumus, uz kuriem tas atbildēja tā paša gada 21. decembrī.

14

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

15

Prasības pieteikumā prasītājs turklāt lūdz Vispārējo tiesu viņam norādīt, vai tā uzskata, ka viņam būtu jāiesniedz papildu argumenti vai pierādījumi savas prasības pamatošanai.

16

Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

Dokumentā par lietas ierosināšanu prasītājs norāda, ka viņa prasība ir jāuzskata par iesniegtu galvenokārt, pamatojoties uz LESD 263. panta trešo daļu, un pakārtoti, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu. LESD 263. panta trešās daļas mērķis esot sniegt iespēju Eiropas Savienības Revīzijas palātai, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) un Reģionu komitejai izmantot savas tiesības, vēršoties pret citu iestāžu aktiem, un šāda iespēja vēl jo vairāk esot jāpiešķir parlamentāriešiem, kuriem esot augstāka demokrātiskā leģitimitāte.

18

Tiesas sēdē uz jautājumu, vai viņš uztur spēkā savu prasījumu, lai lieta tiktu izskatīta, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, prasītājs atbildēja, ka Tiesa šo jautājumu ir izlēmusi 2015. gada 29. oktobra rīkojumā Voigt/Parlamenta priekšsēdētājs un Parlaments (C‑425/15, nav publicēts, EU:C:2015:741) un ka viņš šo lēmumu akceptē. Tātad ir jāuzskata, ka prasītājs ir atteicies atsaukties uz minēto tiesību normu.

19

Katrā ziņā prasītājam ir tiesības celt prasību, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, kam piekrīt arī Parlaments.

20

Parlaments uzskata, ka prasības pieteikums neatbilst Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktam. Prasītājs savai prasībai esot norādījis divus priekšmetus, proti, atteikumu nodot viņa rīcībā zāli preses konferencei un aizliegumu viņa viesiem no Krievijas iekļūt Parlamenta ēkās. Tomēr prasības pieteikumā ietvertā argumentācija neesot viennozīmīga, jo neesot skaidrības par pamatu saistību ar vienu vai otru no šiem abiem lēmumiem.

21

Šajā lietā no prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem izriet, ka tās priekšmets ir šo abu lēmumu, proti, apstrīdēto lēmumu atcelšana.

22

Piedevām prasības pieteikumā ietvertajā I sadaļā “Līgumu pārkāpums” prasītājs ir nošķīris pirmo daļu, kas ir veltīta “atteikumam nodot rīcībā zāli”, un otro daļu, kas ir veltīta “viesiem no Krievijas izteiktajam iekļuves aizliegumam”.

23

Parlaments vērš uzmanību uz to, ka iepriekš minētajā pirmajā daļā ietvertajā argumentācijā ir netieši norādīts gan uz preses konferenci, gan darba grupas sanāksmi, lai gan no abiem apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka atteikums nodot prasītāja rīcībā Parlamenta zāli attiecās vienīgi uz preses konferenci un ka iestādes telpu izmantošana darba grupas sanāksmei netika atteikta.

24

Tomēr ir jāatgādina, ka pamats var tikt interpretēts, ņemot vērā tā būtību, un būt pieņemams, ja tas pietiekami skaidri izriet no prasības pieteikuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. septembris, Land Wien/Komisija, T‑267/10, nav publicēts, EU:T:2011:499, 18. punkts).

25

Tas, ka I sadaļas pirmajā daļā, kas attiecas uz “atteikumu nodot rīcībā” konferenču “zāli”, ir netieši norādīts uz darba grupas sanāksmi, var būt izskaidrojams ar apstākli, ka otrajā daļā, kura ir veltīta “viesiem no Krievijas izteiktajam iekļuves aizliegumam”, kas attiecas uz minēto sanāksmi, prasītājs norāda konkrēti uz “apsvērumiem, kuri ir izklāstīti [pirmajā daļā]”, tādējādi šajā pirmajā daļā ietvertie iebildumi faktiski ir kopīgi abiem apstrīdētajiem lēmumiem.

26

Parlaments piedevām norāda, ka prasības pieteikuma II sadaļā “Pilnvaru nepareiza izmantošana” prasītājs apstrīdētos lēmumus nav nekādi nošķīris. Parlaments uzskata, ka šī sadaļa nav viennozīmīga, jo prasītājs tajā iebilst pret iekļuves aizlieguma lieki apgrūtinošo raksturu un atsaucas uz preses dienesta elektronisko vēstuli, kas attiecas tikai uz atteikumu nodot viņa rīcībā zāli, lai tajā noturētu preses konferenci.

27

Tomēr no prasības pieteikuma II sadaļā “Pilnvaru nepareiza izmantošana” ietvertās argumentācijas izriet, ka prasītāja nodoms ir paust kritiku attiecībā uz abiem apstrīdētajiem lēmumiem, un tas attaisno to, ka viņš šajā sadaļā neveic nekādu nošķiršanu.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasības pieteikums nevar tikt atzīts par neskaidru un līdz ar to – nepieņemamu kopumā.

29

Visbeidzot, Parlaments pakārtoti apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa prasību kā tādu atzītu par pieņemamu, nepieņemami esot atsevišķi prasītāja paustie iebildumi viņa prasības pamatos. Šo argumentu pieņemamība tiks novērtēta, izvērtējot minētos pamatus.

30

Atbildes rakstā uz repliku Parlaments pauž šaubas attiecībā uz replikas pieņemamību. Tas apgalvo, ka tai principā būtu jāļauj prasītājam precizēt savu nostāju vai niansēt savu argumentāciju kādā svarīgā jautājumā un atbildēt uz jaunu informāciju, kas sniegta iebildumu rakstā. Tomēr šajā lietā replikas rakstā prasītājs, pirmkārt, atkārtojot jau savā prasības pieteikumā izklāstīto informāciju un, otrkārt, norādot jaunus argumentus, kuriem neesot nekādas saistības ne ar šo prasības pieteikumu, ne iebildumu rakstā izklāstītajiem argumentiem.

31

Šajā ziņā Reglamenta 83. pantā ir paredzēts, ka prasības rakstu var papildināt ar replikas rakstu. Turklāt no minētā reglamenta izpildes praktisko noteikumu 142. punkta izriet, ka, “tā kā strīda apstākļi un galvenie pamati vai iebildumi ir jau padziļināti izklāstīti [..] prasības pieteikumā [..], replikas raksta [..] mērķis ir ļaut prasītājam [..] precizēt savu nostāju vai niansēt [savu] argumentāciju kādā svarīgā jautājumā un atbildēt uz jaunu informāciju, kas sniegta iebildumu rakstā [..].”

32

Šajā lietā, pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, ir jākonstatē, ka replikas rakstā ir no aizstāvības viedokļa precizēti prasības pieteikumā ietvertie argumenti. Turklāt tas, ka replikas rakstā, iespējams, ir jauni iebildumi, kuriem nav saistības ar agrākiem procesuālajiem rakstiem, nevar padarīt šo repliku kopumā nepieņemamu, bet varētu augstākais izraisīt attiecīgo iebildumu noraidīšanu, kas būs jāpārbauda, izvērtējot pamatus.

33

Līdz ar to replika ir jāuzskata par pieņemamu.

34

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 76. panta d) un f) punktu prasītājam ir jāsniedz faktu un pamatu izklāsts un ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem kopš prasības pieteikuma iesniegšanas. Turklāt saskaņā ar šī paša reglamenta 85. panta 2. un 3. punktu puses var sniegt pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pēc pirmās procesuālo rakstu apmaiņas savas argumentācijas atbalstam tikai ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.

35

Piedevām ar Reglamenta 89. panta 3. punktu Vispārējai tiesai tiek dota iespēja, izmantojot procesa organizatoriskos pasākumus, lūgt lietas dalībniekiem sniegt plašākus paskaidrojumus par atsevišķiem strīda aspektiem vai iesniegt jebkādus materiālus, kas attiecas uz lietu. Tomēr lēmums noteikt šādus pasākumus ir Vispārējās tiesas ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. oktobris, Ripa di Meana/Parlaments, C‑360/02 P, EU:C:2004:690, 28. punkts).

36

No šīm tiesību normām izriet, ka vispārīgi prasītāja ziņā nav lūgt Vispārējai tiesai aicināt viņu sniegt papildu argumentus vai pierādījumus viņa prasības pamatošanai.

37

Katrā ziņā ir jānorāda, ka procesa organizatorisko pasākumu ietvaros ar 2016. gada 6. decembra vēstuli prasītājs tika informēts, ka tiks aicināts tiesas sēdē reaģēt uz argumentiem, kurus Parlaments tajā izvērsīs, atbildot uz iebildumiem, kas attiecas uz samērīguma principa neievērošanu, nediskriminācijas politisko uzskatu dēļ principa neievērošanu un vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu.

38

Prasības pieteikuma daļas, kas ir veltīta “prasības pamatotībai”, ievadā prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem ir “pārkāptas tiesības”, kas viņam ir kā deputātam.

39

Pieņemot, ka šis apgalvojums ir patstāvīgs pamats, tas ir jāatzīst par nepieņemamu, kā norāda Parlaments. Prasītājs nav šādu prasības pamatu pamatojis prasības pieteikumā, lai gan saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu un Reglamenta 76. panta d) punktu prasības pieteikumā ir jābūt ietvertam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem un tātad vismaz kopsavilkuma veidā, bet pietiekami skaidri ir jābūt minētiem tiesību principiem, kas, pēc prasītāja domām, nav tikuši ievēroti, kā arī galvenajiem faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem šie iebildumi ir balstīti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 15. decembris, Latino/Komisija, T‑300/97, EU:T:1999:328, 35. punkts). Tātad vienīgi abstrakta iebilduma minēšana neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu un Reglamenta prasībām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1999. gada 11. marts, Herold/Komisija, T‑257/97, EU:T:1999:55, 68. punkts, un 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑443/11, EU:T:2014:774, 66. punkts).

40

Katrā ziņā, ja attiecīgais apgalvojums nebūtu patstāvīgs pamats, bet ievada apsvērums, ar kuru tiek pieteikts pamats, kas attiecas uz “Līgumu pārkāpumu”, ir jāuzskata, ka tas sakrīt ar šo pamatu, un ir jānorāda uz tā izvērtējumu.

41

Prasības pieteikumā prasītājs izvirza divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz “Līgumu pārkāpumu” un, otrkārt, uz pilnvaru nepareizu izmantošanu.

42

Saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu, to aplūkojot šī paša līguma 256. panta 1. punkta pirmās daļas gaismā, Vispārējās tiesas kompetencē faktiski ir prasības par Līgumu pārkāpumiem.

43

Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā tomēr ir noteikts, ka prasības pieteikumā ir jāietver kopsavilkums par minētajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību, faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta (spriedums, 2016. gada 29. septembris, Bach Flower Remedies/EUIPO – Durapharma (RESCUE), T‑337/15, nav publicēts, EU:T:2016:578, 50. un 51. punkts). Tādējādi, lai gan prasītājam nav skaidri jānorāda konkrēta tiesību norma, uz kuru tas balsta savu iebildumu, tā argumentācijai tomēr ir jābūt pietiekami skaidrai, lai pretējā puse un Savienības tiesa varētu šo normu bez grūtībām identificēt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, EU:T:2006:121, 47. punkts, un 2008. gada 13. novembris, SPM/Padome un Komisija, T‑128/05, nav publicēts, EU:T:2008:494, 65. punkts).

44

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka “Līgumu pārkāpums” ir tikai vispārīgs gadījums, kad var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, ko var izskatīt Vispārējā tiesa, bet ka ar to nevar tikt identificēts prasības pamata juridiskais pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 27. novembris, Tremblay u.c./Komisija, T‑224/95, EU:T:1997:187, 80. un 81. punkts).

45

Tātad ir jāizvērtē, vai pirmais prasības pamats ir balstīts uz juridisko pamatu, kas ir konkrētāks nekā vienīgi atsaukšanās uz “Līgumu pārkāpumu”.

46

Šajā lietā no prasības pieteikuma satura un kopsavilkuma, kas tam ir pievienots un var tikt ņemts vērā, to interpretējot, izriet (spriedumi, 2007. gada 25. oktobris, Komninou u.c./Komisija, C‑167/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:633, 25. un 26. punkts, un 2016. gada 12. aprīlis, CP/Parlaments, F‑98/15, EU:F:2016:76, 16. punkts), ka prasītājs savu pirmo prasības pamatu faktiski pamato ar Parlamenta Prezidija 2005. gada 4. jūlijā pieņemto Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm (turpmāk tekstā – “Noteikumi par politisko grupu sanāksmēm”) 4. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. panta pārkāpumu. Runājot par pamatu, kas attiecas uz Hartas 21. panta pārkāpumu, viņš konkrētāk atsaucas uz diskrimināciju viņa viesu no Krievijas etniskās izcelsmes dēļ, kā arī diskriminācijas viņu pilsonības dēļ aizlieguma neievērošanu.

47

Replikas rakstā prasītājs turklāt apgalvo, ka atteikums ļaut viņa viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā ir bijusi diskriminācija viņu politisko uzskatu dēļ. Viņš tajā arī apgalvo, ka ar šo pašu atteikumu ir pieļauta vispārīgā vienlīdzības principa neievērošana, jo attiecīgajām personām esot tikusi piemērota atšķirīga attieksme nekā citiem Parlamenta apmeklētajiem un viesiem.

48

Visbeidzot, gan prasības pieteikumā, gan replikas rakstā ir ietvertas netiešas norādes uz par apstrīdēto lēmumu nesamērīgumu, par ko vispirms ir jānosaka, vai tas ir vai nav patstāvīgs pamats.

49

Šajā ziņā un pretēji tam, ko netieši apgalvo Parlaments, lai gan samērīguma princips eksistē patstāvīgi, tas var būt arī vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas aizlieguma principa sastāvdaļa. Piemēram, ir atzīts, ka diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principi ir saistīti ar prasību, lai atšķirīga attieksme būtu attaisnota, pamatojoties uz kādu objektīvu un saprātīgu kritēriju, t.i., lai tai būtu saikne ar tiesiski pieļaujamu mērķi un lai šī atšķirība būtu samērīga ar mērķi, ko ir paredzēts ar attiecīgo attieksmi sasniegt (spriedumi, 2013. gada 17. oktobris, Schaible, C‑101/12, EU:C:2013:661, 77. punkts; 1994. gada 23. marts, Huet/Revīzijas palāta, T‑8/93, EU:T:1994:35, 45. punkts, un 2003. gada 30. janvāris, C/Komisija, T‑307/00, EU:T:2003:21, 49. punkts).

50

Šajā lietā prasītājs prasības pieteikumā apgalvojumu, ka lēmums par atteikumu nodot viņa rīcībā zāli viņa preses konferencei ir nesamērīgs, ir formulējis kā iebilduma, kas attiecas uz Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. panta pārkāpumu, sekas. Tiesas sēdē prasītājs apstiprināja, ka abi iebildumi ir saistīti. Prasības pieteikumā prasītājs arī atsaucas uz lēmuma par atteikumu ļaut viņa viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā nesamērīgumu saistībā ar viņa iebildumu, kas attiecas uz jebkādas diskriminācijas viņu etniskās izcelsmes vai viņu pilsonības dēļ aizlieguma neievērošanu. Visbeidzot, replikas rakstā prasītājs norāda uz samērīguma principu argumentācijā par diskriminācijas politisko uzskatu dēļ aizlieguma neievērošanu un vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu. Tātad ir jāuzskata, ka apgalvojums par apstrīdēto lēmumu nesamērīgumu nav atsevišķs pamats.

51

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāizvērtē:

52

Prasītājs apgalvo, ka saskaņā ar Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. panta 1. punktu pie politiskajām grupām nepiederošiem deputātiem ir tiesības izmantot iestādes telpas, lai rīkotu preses konferences, pieejamo iespēju robežās un ar nosacījumu, ka šo telpu nodošana rīcībā nerada risku normālai asamblejas darba norisei. Piedevām ar šo pašu noteikumu 8. pantu konkrēti tiek pieļauts deputātiem uz savām sanāksmēm aicināt trešās personas, piemēram, žurnālistus. Tomēr Parlaments neapgalvojot, ka 2015. gada 16. jūnijā būtu bijusi pilnībā izmantota [tā] uzņemšanas spēja. Turklāt esot izslēgts, ka viena preses konference varētu traucēt Parlamenta darbu, vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītājs jau ir rīkojis līdzīgus pasākumus un tie neesot radījuši problēmas. Visbeidzot, nešķietot, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne būtu varējusi ietekmēt iestādes darbību, kā tas ir apgalvots preses dienesta elektroniskajā vēstulē.

53

Prasītājs līdz ar to apgalvo, ka, tā kā neesot objektīva iemesla, kas varētu attaisnot atteikumu nodot viņa rīcībā zāli, šis atteikums esot nesamērīgs un ar to esot pārkāptas viņa kā deputāta tiesības, jo viņš neesot varējis informēt par savu darbu Parlamentā un konkrēti – izskaidrot ES pilsoņiem, kādā ziņā 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā esot kļūdaini aprakstīts iepriekšējā gada 22. martā Sanktpēterburgā rīkotais forums “Krievijas nacionālais forums”.

54

Parlaments šos argumentus apstrīd un apgalvo, ka prasības pamats nav pamatots.

55

No Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm sistēmas, kas izriet no to nosaukuma un 1. panta 1. punkta, ir secināms, ka ar šiem noteikumiem ir regulēts veids, kādā “[Parlamenta] Ģenerālsekretariāts palīdz politisko grupu sanāksmju organizēšanā un veicina to veiksmīgu norisi”. Piemēram, minētajos noteikumos ir tostarp paredzēta kārtība, kādā politiskās grupas un to struktūrvienības izmanto Parlamenta zāles.

56

Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 8. pantā būtībā ir noteikts, ka politiskās grupas var uz savām sanāksmēm aicināt trešās personas.

57

Saskaņā ar Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. panta 1. punktu “veicot deputātu pienākumus, pie grupām nepiederoši deputāti var izmantot” arī Parlamenta zāles. Ievērojot šo tiesību normu un pie politiskajām grupām nepiederošajiem deputātiem pastāvošo iespēju pulcēties, lai gan viņi neveido parlamentāru grupu, ar šiem noteikumiem tādējādi ir regulēts veids, kādā Parlamenta Ģenerālsekretariāts palīdz sanāksmju, kurās viņi sanāk kopā, rīkošanā. Atbilstoši minēto noteikumu 4. panta 2. punktam “pie politiskajām grupām nepiederošu deputātu [..] prasības”, ar kurām tiek lūgts nodot rīcībā sēžu zāli, ir “jāiesniedz [koordinācijas vienībām]”, kas ir administratīvs pasākums, ar kura starpniecību šie deputāti var izmantot noteiktas iespējas, kas principā ir paredzētas tikai grupām.

58

Piedevām no Parlamenta atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kurus tam bija nosūtījusi Vispārējā tiesa, izriet, ka uz deputātu rīkotām preses konferencēm attiecas atšķirīgs tiesiskais regulējums, proti, Parlamenta Prezidija 2007. gada 22. oktobrī pieņemtie “Noteikumi par Eiropas Parlamenta preses konferenču zāles pienācīgu izmantošanu”.

59

No iepriekš minētā izriet, ka, pat ja ar Noteikumiem par politisko grupu sanāksmēm šīm grupām tiek sniegta iespēja aicināt uz savām sanāksmēm trešās personas, šo noteikumu mērķis nav tiesiski regulēt zāļu nodošanu rīcībā, lai tajās rīkotu preses konferences, vēl jo vairāk, ja tas notiek pēc viena deputāta individuālas iniciatīvas.

60

Šo interpretāciju apstiprina fakts, ka pats prasītājs neiesniedza pieprasījumu par zāles nodošanu rīcībā, lai tajā noturētu savu preses konferenci, atbilstoši Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. panta 2. punktam, jo viņš šo pieprasījumu adresēja tieši Parlamenta Preses nodaļai, neizmantojot pie politiskajām grupām nepiederošo deputātu koordinācijas vienības starpniecību.

61

Līdz ar to iebildums, kas attiecas uz Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. pantu, ir jānoraida, un saistībā ar šīs tiesību normas piemērošanu nav vajadzības apsvērt jautājumu par to, vai Parlamenta atteikums varēja būt attaisnojams ar [zāles] nepieejamību vai iestādes darba traucēšanas risku, vai arī par šī atteikuma nesamērīgumu.

62

Katrā ziņā, pat ja pretēji tam, kas tika konstatēts šī sprieduma 50. punktā, iebildums, kurš attiecas uz atteikuma nodot prasītāja rīcībā zāli preses konferences rīkošanai nesamērīgumu, būtu jāinterpretē kā atšķirīgs no pamata, kas attiecas uz Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. pantu, šis iebildums vienalga būtu jānoraida.

63

Preses dienesta elektroniskajā vēstulē Parlaments atteikumu nodot prasītāja rīcībā zāli viņa preses konferences noturēšanai pamatoja, ņemot vērā it īpaši risku, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne varētu traucēt iestādes darbību. Taču prasītājs tikai apstrīd šāda riska esamību, nenorādot pārliecinošus argumentus. Šajā ziņā apstāklim, ka viņš pagātnē jau ir rīkojis preses konferences un darba grupas sanāksmes, nav nozīmes, jo viņš neapgalvo, ka šie pasākumi ir notikuši ar Parlamenta atļauju, klātesot viesiem no Krievijas un līdzīgos apstākļos kā pamatlietā. Papildus minētajam no šī sprieduma 119.–122. punkta izriet, ka Parlaments šajā lietā nav pārkāpis samērīguma principu.

64

Prasītājs norāda, ka atteikums ļaut viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā “nav saderīgs ar primārajām tiesībām” iemeslu dēļ, kas jau tika minēti attiecībā uz atteikumu nodot viņa rīcībā konferenču zāli.

65

Parlaments apstrīd šī iebilduma pieņemamību, jo prasītājs nav precizējis, kā ir izpaudies šis pārkāpums.

66

Interpretējot prasības pieteikumu, prasītāja apgalvojums ir jāsaprot tādējādi, ka viņa argumentiem, kas saistībā ar atteikumu nodot viņa rīcībā konferenču zāli attiecas uz Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. panta pārkāpumu un attiecīgā gadījumā uz šī pasākuma nesamērīgumu, ir nozīme arī attiecībā uz atteikumu ļaut viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā.

67

Pat ja šis iebildums būtu pieņemams, tas tomēr ir jānoraida šī sprieduma 55.–63. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

68

Iebildums, kas attiecas uz Noteikumu par politisko grupu sanāksmēm 4. pantu, šajā lietā ir jānoraida vēl jo vairāk tāpēc, ka, pat pieņemot, ka šī tiesību norma būtu piemērojama, Parlamenta zāļu izmantošana, lai tajās noturētu darba grupas sanāksmi, kā tāda prasītājam netika atteikta, jo šeit runa ir tikai par viesu no Krievijas iekļuvi iestādes telpās.

69

Prasītājs apgalvo, ka viņa viesi no Krievijas neradīja nekādu risku normālai Parlamenta darba norisei vai tā drošībai. Tā kā neesot objektīvu iemeslu, ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta diskriminācija viņu pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ un ar to tādējādi esot pārkāpts Hartas 21. pants. Turklāt, pat pieņemot, ka noteikti Krievijas valstspiederīgie tiešām ir radījuši risku pienācīgai Parlamenta darbībai, esot bijis pietiekami iekļuves aizliegumu attiecināt tikai uz viņiem.

70

Parlaments apstrīd to, ka prasītājs varētu atsaukties uz diskriminācijas etniskās izcelsmes vai pilsonības dēļ – kuras upuri ir bijušas trešās personas, viņa viesi no Krievijas, – aizlieguma neievērošanu, un katrā ziņā uzskata, ka prasības pamats nav pamatots.

71

No judikatūras izriet, ka prasītājs nav tiesīgs celt prasību likuma vai iestāžu interesēs un, pamatojot prasību, var izvirzīt tikai iebildumus, kas attiecas uz to personīgi (spriedums, 1983. gada 30. jūnijs, Schloh/Padome, 85/82, EU:C:1983:179, 14. punkts). Taču šī prasība nevar tikt saprasta tādā nozīmē, ka Savienības tiesa iebilduma pieņemamību atzīst tikai ar nosacījumu, ka tas ir saistīts vienīgi ar paša prasītāja personisko situāciju. Faktiski prasītāja iebildumi ir pieņemami, ja ar tiem var pamatot tiesību akta atcelšanu, no kuras prasītājs var gūt labumu (skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Wils/Parlaments, F‑105/05, EU:F:2007:128, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā lietā viesu no Krievijas šķietamā diskriminācija viņu pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ hipotētiski varēja kaitēt arī prasītājam, jo viņš bija iniciējis viņu uzaicināšanu un viņam tika liegts ar viņiem Parlamentā noturēt darba grupas sanāksmi, ko viņš bija sarīkojis.

73

Tādējādi šīs lietas apstākļos prasītājam kā sanāksmes rīkotājam Parlamenta telpās, kurās viesi no Krievijas nevarēja iekļūt, varēja būt interese izvirzīt iebildumu, kas attiecas uz to, ka viņi ir diskriminēti pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ.

74

Saskaņā ar Hartas 21. panta 1. punktu ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija tostarp etniskās izcelsmes dēļ. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta arī jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

75

Tā kā prasītājs skaidri nenošķir abus diskriminācijas veidus, uz kuriem viņš atsaucas, ir jāatgādina, ka, ja vispārpiemērojamā tiesību aktā ir lietoti divi atsevišķi termini, saskaņotības un tiesiskās noteiktības apsvērumi nepieļauj tiem piešķirt vienādu nozīmi. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja šiem terminiem ikdienas valodā ir atšķirīga nozīme (spriedumi, 2013. gada 25. septembris, Marques/Komisija, F‑158/12, EU:F:2013:135, 28. punkts, un 2014. gada 14. maijs, Cocco/Komisija, F‑17/13, EU:F:2014:92, 33. punkts).

76

Piemēram, ja pilsonība ir juridiska un politiska saikne, kas pastāv starp indivīdu un suverēnu valsti, etniskās izcelsmes jēdziens izriet no idejas, ka sabiedrības grupām ir kopīga piederības izjūta vienai konkrētai nācijai vai tās pieder vienai reliģiskās pārliecības, valodas vai uz kultūru un tradīcijām, un dzīves vidi balstītai kopienai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 46. punkts).

77

Runājot par diskriminācijas etniskās izcelsmes dēļ aizliegumu, prasītājs uzver tikai viņa viesu no Krievijas pilsonību un nenorāda, ka viņi piederētu kādai konkrētai etniskajai grupai. Vēl jo vairāk, viņš nebūt nav pierādījis, ka lēmums atteikt viņa viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā būtu ticis pieņemts konkrētas etniskās piederības dēļ.

78

No minētā izriet, ka prasītājs nav pierādījis, ka būtu izpildīti Hartas 21. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi, un viņš līdz ar to nevar apgalvot, ka viņa viesi no Krievijas būtu tikuši diskriminēti īpašas etniskās piederības dēļ.

79

Runājot par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, ir jāatgādina, ka atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam tās interpretācijai ir jāņem vērā paskaidrojumi attiecībā uz to (OV 2007, C 303, 17. lpp.).

80

Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu tās 21. panta 2. punkts “atbilst [LESD] 18. panta pirmajai daļai un jāpiemēro saskaņā ar to”. Saskaņā ar Hartas 52. panta 2. punktu Hartā atzītās tiesības, kas ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar minētajos līgumos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. No minētā izriet, ka Hartas 21. panta 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tam ir tāds pats tvērums kā LESD 18. panta pirmajai daļai.

81

LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. Šī tiesību norma ir ietverta šī līguma otrajā daļā “Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība”. Tā attiecas uz situācijām, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un kurās attiecībā uz vienas dalībvalsts pilsoni tiek piemērota diskriminējoša attieksme salīdzinājumā ar citas dalībvalsts pilsoņiem vienīgi viņa pilsonības dēļ. Tātad šo pantu nav paredzēts piemērot gadījumā, kad atšķirīga attieksme, iespējams, tiek piemērota attiecībā uz dalībvalsts pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Vatsouras un Koupatantze, C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344, 51. un 52. punkts, un 2011. gada 7. aprīlis, Francesco Guarnieri & Cie, C‑291/09, EU:C:2011:217, 20. punkts).

82

Līdz ar to prasītājs nevar atsaukties uz to, ka attiecībā uz viņa viesiem no Krievijas ir ticis pārkāpts Hartas 21. panta 2. punkts.

83

Ņemot vērā iepriekš minēto, pamats, kas attiecas uz Hartas 21. panta pārkāpumu, jo ar lēmumu atteikt viņa viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā esot pieļauta diskriminācija viņu etniskās izcelsmes vai viņu pilsonības dēļ, ir jānoraida. Katrā ziņā, runājot par šī atteikuma, kurā viesi no Krievijas neesot tikuši diferencēti atkarībā no viņu radītā riska, apgalvoto nesamērīgumu, ir jānorāda uz šī sprieduma 119.–122. punktu.

84

Replikas rakstā prasītājs apgalvo, ka atteikumā ļaut viņa viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā ir izpaudusies diskriminējoša attieksme viņu politisko uzskatu dēļ. Viņš arī norāda, ka “visbeidzot [..] iekļuves aizliegums katrā ziņā ir jāvērtē ar vispārīgā vienlīdzības principa mērauklu”. Proti, šī atteikuma dēļ visiem no Krievijas esot tikusi piemērota atšķirīga attieksme nekā citiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem.

85

Parlaments apstrīd šo iebildumu pieņemamību, jo tie esot pamati, kas esot pirmo reizi un novēloti izvirzīti replikas rakstā. Turklāt iebildums, kas attiecas uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu, neesot viennozīmīgs un esot grūti saprotams.

86

Taču prasītājs apgalvo, ka, tikai izlasot lietā Petrov u.c./Parlaments (T‑452/15) iesniegto iebildumu rakstu, viņš ir apzinājies, ka pret viņa viesiem no Krievijas vērstajai diskriminācijai ir politisks pamats.

87

Saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu. Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma paplašinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 16. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, T‑72/06, nav publicēts, EU:T:2011:671, 23. un 27. punkts).

88

Pirmkārt, runājot par jebkādas diskriminācijas politisko uzskatu dēļ aizliegumu, šis aizliegums ir ietverts Hartas 21. panta 1. punktā, uz kuru prasītājs atsaucas savā prasības pieteikumā saistībā ar pamatu, kas attiecas uz “Līgumu pārkāpumu”. Tomēr šajā prasības pieteikumā prasītājs savu argumentāciju, kas ir balstīta uz šo tiesību normu, ir attiecinājis tikai uz šķietamu jebkādas diskriminācijas etniskās izcelsmes dēļ aizlieguma neievērošanu. Turklāt viņš atsaucas uz diskrimināciju pilsonības dēļ, pamatojoties uz Hartas 21. panta 2. punktu. Dokumentā par lietas ierosināšanu viņš nekur nav minējis diskriminācijas viņa viesu no Krievijas politisko uzskatu dēļ aizlieguma neievērošanu.

89

Tam, ka prasītājs prasības pieteikumā nav atsaucies uz šādu diskrimināciju, šajā lietā ir īpaša nozīme. Proti, atteikums ļaut viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā nevar tikt izolēts no tā konteksta. Konkrēti, no lietas materiāliem izriet, ka prasības celšanas brīdī prasītāja rīcībā bija preses dienesta elektroniskā vēstule, ar kuru Parlaments atteicās nodot viņa rīcībā aprīkojumu, kas bija vajadzīgs viņa preses konferencei, kura arī bija paredzēta 2015. gada 16. jūnijā. Šis atteikums ir balstīts uz diviem motīviem. Pirmām kārtām, preses dienesta elektroniskajā vēstulē ir atgādināti iekļuves ierobežojumi, ko iestāde ir noteikusi Krievijas diplomātiem, no vienas puses, un Krievijas politiķiem, konkrētāk, Gosudarstvennaya Duma Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās sapulces Valsts dome) un Soviet Federatsii Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās sapulces Federācijas padome) locekļiem, no otras puses, kā izriet no Parlamenta atbildēm uz šī sprieduma 13. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Otrām kārtām, šajā pašā elektroniskajā vēstulē ir minēts risks, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne varētu traucēt iestādes darbību. Piedevām strīdīgā atteikuma mērķis bija aizliegt viesiem no Krievijas iekļūt Parlamenta, politiskas iestādes, ēkās, lai pēc prasītāja, kas rīkojās deputāta statusā, uzaicinājuma piedalītos sanāksmē par politisku tēmu, proti, “Eiropas sadarbību”. Turklāt A. Petrov un F. Biryukov pilda svarīgus pienākumus Krievijas politiskajā partijā Rodina un A. Sotnichenko ir ticis stādīts priekšā kā universitātes starptautisko attiecību profesors. Papildus minētajam attiecīgā sanāksme bija iecerēta kā turpinājums politiskajam forumam, proti, “Krievijas nacionālajam forumam”, kurā trīs iepriekš minētās personas bija piedalījušās un attiecībā uz kuru Parlaments tikko bija izteicis kritiku 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā. Visbeidzot, tiesas sēdē prasītājs apstiprināja, ka 2015. gada 16. jūnija pasākumu, uz kuriem viņš bija uzaicinājis attiecīgās personas, mērķis bija ļaut viņiem paust savu politisko uzskatu par “Eiropas sadarbību”, lai, pirmkārt, sniegtu tādu skaidrojumu forumam “Krievijas nacionālais forums”, kas ir pretējs tam, kurš ir ietverts 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā, un, otrkārt, turpināt tajā uzsākto darbu. Šādos apstākļos tādam prasītājam, kas labi pārzina politikas jomu un ir principā rūpīgs, būtu bijis jāpievērš pienācīga uzmanība strīdīgā atteikuma kontekstam.

90

Papildus minētajam no procesuālā viedokļa prasītājs nevar atsaukties uz to, ka pret viņa viesiem no Krievijas it kā vērstās diskriminācijas politisko pamatu viņš ir atklājis, izlasot lietā Petrov u.c./Parlaments (T‑452/15) iesniegto iebildumu rakstu.

91

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka katrai lietai Vispārējā tiesā ir savi lietas materiāli, kuros tostarp ir ietverti procesuālie dokumenti un akti, ko lietas dalībnieki ir iesnieguši konkrētajā lietā, un ka ikvienas lietas materiāli ir pilnīgi patstāvīgi. Tas redzams Reglamenta izpildes praktisko noteikumu 25. punktā, saskaņā ar kuru “kādā lietā iesniegtu procesuālo dokumentu un tā pielikumus, kas pievienoti šīs lietas materiāliem, nevar ņemt vērā citas lietas izspriešanai” (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2009. gada 15. oktobris, Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, T‑459/07, EU:T:2009:403, 12. punkts, un spriedumu, 2015. gada 18. novembris, Einhell Germany u.c./Komisija, T‑73/12, EU:T:2015:865, 36. punkts).

92

Ir taisnība, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai lietas dalībnieki var brīvi izpaust savus procesuālos rakstus šajā tiesvedībā neiesaistītām trešajām personām, izņemot īpašus gadījumus, kad dokumenta izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt pareizu tiesvedības norisi. Līdzīgi arī vienas lietas dalībnieks, ievērojot šo pašu nosacījumu, var sniegt piekrišanu tam, ka procesuālo rakstu, ko tas ir iesniedzis šajā tiesvedībā, cits šīs lietas dalībnieks izmanto citā tiesvedībā (rīkojums, 2009. gada 15. oktobris, Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, T‑459/07, EU:T:2009:403, 14. punkts, un spriedums, 2015. gada 18. novembris, Einhell Germany u.c./Komisija, T‑73/12, EU:T:2015:865, 38. punkts).

93

Tomēr šajā gadījumā nav konstatēts, ka prasītājs būtu lūdzis Parlamentam atļauju izmantot šajā lietā iebildumu rakstu, ko pēdējais minētais ir iesniedzis lietā T‑452/15.

94

Tādējādi ir jākonstatē, ka atsaukšanās replikas rakstā uz diskriminācijas viesu no Krievijas politisko uzskatu dēļ aizlieguma neievērošanu nav prasības pieteikumā ietverta pamata papildinājums, kas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības gaitā, bet gan jauns pamats. Līdz ar to šis pamats ir jāuzskata par nepieņemamu, jo tas nav saistīts ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

95

Otrkārt, runājot par tāpat replikas rakstā ietverto argumentu, kas attiecas uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu, Parlaments uzskata, ka tas ir grūti saprotams, jo ar to tiek apšaubīta attieksme pret “prasītājiem” salīdzinājumā ar attieksmi, kas tiek piemērota citiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem, lai gan kā deputāts prasītājs nav līdzīgā situācijā kā viņi. Tomēr šī atsauce uz “prasītājiem” acīmredzami ir pārrakstīšanās kļūda. Savu procesuālo rakstu turpinājumā Parlaments, tiesa gan, vairs nekļūdās.

96

Piedevām attiecībā uz argumenta, kas attiecas uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu, šķietami novēloto raksturu ir jāmin, ka pamatā, kurš ir saistīts ar pilnvaru nepareizu izmantošanu, prasītājs prasības pieteikumā apgalvo tostarp, ka apstrīdētie lēmumi ir “pilnīgi patvaļīgi un diametrāli pretēji primārajās tiesībās ietvertajam diskriminācijas aizliegumam”. Tomēr šajā apgalvojumā ir ietverta atsauce uz “iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem”, t.i. viesu no Krievijas šķietamajai diskriminācijai pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ veltīto argumentāciju. Prasītājs nevienā brīdī, ceļot prasību, nav atsaucies uz vispārīgā vienlīdzības principa kā tāda neievērošanu, ņemot vērā attieksmi pret visiem pārējiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem.

97

Līdz ar to, ja prasītājs replikas rakstā ir mēģinājis paplašināt pamata, kas attiecas vienīgi uz jebkādas diskriminācijas viņa viesu no Krievijas pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ aizlieguma neievērošanu, vispārīgi atsaukdamies uz vispārīgo vienlīdzības principu, ņemot vērā attieksmi pret citiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem, uz minētā principa neievērošanu balstīts pamats ir jāuzskata par jaunu pamatu, kas neizriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības gaitā. Līdz ar to un tā kā tas nav saistīts ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, arī šis pamats ir jāuzskata par nepieņemamu.

98

Ir jāpiebilst, ka Hartas 21. pants, uz kuru tiek balstīts pamats, kas attiecas uz diskriminācijas pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ aizliegumu, ir vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 29. aprīlis, Léger, C‑528/13, EU:C:2015:288, 48. punkts) un ka gan šis princips, gan jebkādas diskriminācijas aizliegums ir divi apzīmējumi vienam un tam pašam vispārējam tiesību principam, ar kuru tiek aizliegts, no vienas puses, līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgu attieksmi un, no otras puses, atšķirīgās situācijas piemērot vienādu attieksmi, ja vien šāda attieksme nav pamatota ar objektīviem iemesliem (spriedums, 2005. gada 27. janvāris, Europe Chemi-Con (Deutschland)/Padome, C‑422/02 P, EU:C:2005:56, 33. punkts).

99

Tādējādi, ja, ņemot vērā šo judikatūru, atsaukšanā uz vispārīgo vienlīdzības principu replikas rakstā būtu jāuzskata par prasības pieteikumā ietvertā pamata, kas attiecas uz jebkādas diskriminācijas aizliegumu pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ, formulējumu, izmantojot citu terminoloģiju, attiecīgais iebildums būtu jānoraida kā nepamatots jau šī sprieduma 74. un nākamajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ.

100

Katrā ziņā pamats, kas attiecas, pirmām kārtām, uz Hartas 21. panta 1. punkta pārkāpumu, jo ar atteikumu ļaut prasītāja viesiem no Krievijas iekļūt Parlamenta telpās esot pieļauta diskriminācija viņu politisko uzskatu dēļ, un, otrām kārtām, uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu, ir nepamatots, jo no šī sprieduma 108.–122. punkta izriet, ka abu apstrīdēto lēmumu pamatā ir objektīvs un saprātīgs motīvs, kas ir saistīts ar tiesiski pieļaujamu mērķi, un tie ir samērīgi ar izvirzīto mērķi.

101

Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajos lēmumos ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana; Parlaments to apstrīd.

102

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdzienam ir ļoti konkrēta nozīme un tas attiecas uz administratīvās iestādes pilnvaru izmantošanu citam mērķim kā tas, kura dēļ tās ir tai tikušas piešķirtas. Lēmumā pilnvaru nepareiza izmantošana ir pieļauta tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām norādēm, ir redzams, ka tas ir ticis pieņemts, lai īstenotu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem ir izdarīta atsauce. Šajā ziņā nav pietiekami savu prasījumu pamatošanai atsaukties uz noteiktiem faktiem, bet vēl ir arī jāsniedz pietiekami precīzas, objektīvas un saskanīgas norādes, kas var pamatot šo faktu patiesumu vai vismaz ticamību. Ja tādu nav, iestādes apgalvojumu saturiskā pareizība nevar tikt apšaubīta. Tādējādi visaptverošs norāžu uz pilnvaru nepareizu izmantošanu izvērtējums nevar tikt balstīts uz vienkāršiem apgalvojumiem vai norādēm, kas ir nepietiekami precīzas vai arī nav ne objektīvas, ne atbilstīgas (skat. rīkojumu, 2013. gada 19. decembris, da Silva Tenreiro/Komisija, T‑32/13 P, EU:T:2013:721, 31.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).

103

Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka “iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ” apstrīdētajos lēmumus ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tie esot “pilnīgi patvaļīgi un diametrāli pretēji primārajās tiesībās ietvertajam diskriminācijas aizliegumam”.

104

Tomēr, ciktāl prasītājs balstās uz šķietamiem pārkāpumiem, pret kuriem tika iebilsts pamatos, kas attiecas uz “Līgumu pārkāpumu”, ir jāatgādina, ka, tā kā tie iepriekš šajā spriedumā tika noraidīti, šī norāde nevar tikt atzīta par pareizu.

105

Otrkārt, prasītājs atzīst, ka drošība un pienācīga Parlamenta darbība ir tiesiski pieļaujami mērķi, kas var attaisnot apstrīdētos lēmumus. Toties viņš apstrīd, ka tādi ir bijuši tajos faktiski izvirzītie mērķi.

106

Prasītājs apgalvo, ka viņa viesi no Krievijas nav apdraudējuši Parlamenta drošību un pienācīgu darbību. Lai gan šī ir vieta politisku viedokļu apmaiņai, atteikuma ļaut viņiem iekļūt Parlamentā mērķis faktiski esot bijis viņus turēt atstatus viņu politiskās pārliecības un viņu partijas piederības dēļ, kas lielākajai asamblejas daļai neesot tīkama.

107

Ir jāmin, ka, norādot šo argumentu, prasītāja nodoms ir pilnvaru nepareizas izmantošanas pierādījumu izsecināt no tā, ka nav pareizi apstrīdēto lēmumu pamatojošie motīvi.

108

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no šī sprieduma 89. punkta izriet, ka, lai gan prasītāja viesi no Krievijas nebija Krievijas Federācijas Federālās sapulces Valsts domes vai Krievijas Federācijas Federālās sapulces Federācijas padomes locekļi, apstrīdētie lēmumi bija pamatoti ar to, ka viņu klātbūtne Parlamentā varētu kaitēt iestādes kārtībai un drošībai, kā arī tās pienācīgai darbībai minētos iekļuves ierobežojumus izraisījušo notikumu vispārējā kontekstā.

109

Konkrētāk, Parlaments 2015. gada 10. jūnija rezolūcijas gaismā norāda uz politisko attiecību starp Krievijas Federāciju un Savienību īpašo kontekstu faktu norises brīdī. Tas tādējādi atsaucas uz situāciju Ukrainā un to, ka Krievijas Federācija ir publicējusi melno sarakstu, kurā ir ietverti pašreizējo un bijušo Parlamenta deputātu un Savienības ierēdņu vārdi, kas ir izraisījis to, ka Parlaments ir ierobežojis Krievijas politiķu un diplomātu iekļuvi tā infrastruktūrā.

110

Politiskajām attiecībām starp Krievijas Federāciju un Savienību tobrīd raksturīgā īpašā konteksta gaismā, no vienas puses, un ņemot vērā, kā norāda Parlaments, to, ka kļūst intensīvākas attiecības starp Eiropas partijām, kuras tiek kvalificētas kā populistiskas, un Krievijas spēkiem, kas tiek aprakstīti kā nacionālistiski, no otras puses, Parlaments uzsver, ka A. Petrov, F. Biryukov un A. Sotnichenko ir piedalījušies forumā “Krievijas nacionālais forums”, kuru asambleja nupat bija ļoti stingri nosodījusi. Parlaments arī uzsver, ka A. Petrov un F. Biryukov ir aktīvi biedri Krievijas partijā, kas tiek uzskatīta par nacionālistisku. Tas piebilst, ka A. Petrov, F. Biryukov un A. Sotnichenko galu galā bija galvenie dalībnieki, kas bija uzaicināti, pirmkārt, lai iestādes teritorijā paustu par forumu “Krievijas nacionālais forums” viedokli, kurš atšķiras no viedokļa, kas ir pausts 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā, un, otrkārt, tajā turpinātu darbu, kas bija uzsākts šajā forumā; prasītājs tiesas sēdē to apstiprināja (skat. šī sprieduma 89. punktu).

111

Taču prasītājs vērš uzmanību uz to, ka Parlamenta priekšsēdētāja “namatēva tiesības”, uz ko atsaucas Parlaments, nevar tikt izmantotas nolūkā nepieļaut sanāksmes, kuru priekšmets kaitina vairākumu, jo parlamenti tieši esot vietas politisko viedokļu apmaiņai.

112

Tomēr ar Parlamenta Reglamenta 22. pantu iestādes priekšsēdētājam ir piešķirta vajadzīgā kompetence nodrošināt vispārējo drošību Parlamenta telpās, novērst un likt pārtraukt jebkurus Parlamenta darbības pienācīgas norises traucējumus, kā arī aizsargāt iestādes cieņu. Piedevām Parlaments pamatoti apgalvo, ka tam nav pienākuma savā infrastruktūrā atbalstīt trešās valsts politiskas partijas aktivitātes. Līdz ar to Parlamentam nav pienākuma uzņemt šādas partijas biedrus vai piekritējus, lai viņi varētu tā telpās izteikties. Vispārīgāk, no LES 14. panta izriet, ka tiesības piedalīties likumdošanas un budžeta pieņemšanas, politiskās kontroles un padomdevēja funkciju izpildē Parlamentā ir vienīgi Savienības pilsoņu pārstāvjiem, kurus ievēl vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā, savukārt konkrētās tiesību normās, tādās kā LES 15. panta 6. punkta d) apakšpunkts un LESD 230. panta pirmā daļa, tiesības Parlamentā izteikties ir konkrēti garantētas Eiropadomes priekšsēdētājam un Eiropas Komisijai. Piedevām, lai gan Parlamenta Reglamenta 115. pantā ir noteikts, ka debates ir publiskas un ka arī komiteju sanāksmes parasti ir publiskas, minētā reglamenta 157. punktā ir precizēts, ka apmeklētāji sēž sēžu zāles balkonā un ievēro klusumu. Tādējādi no Līgumu un to izpildei pieņemto tiesību aktu sistēmas, kā arī vajadzības garantēt Parlamentam piešķirto pilnvaru brīvu īstenošanu izriet, ka tā nav vieta, kur ikvienam apmeklētājam ipso iure būtu tiesības izteikties.

113

Prasītājs arī apgalvo, ka tika izsniegtas viņa viesiem no Krievijas paredzētas ieejas caurlaides, tādējādi liekot viņam domāt, ka, ja ne preses konference, tad darba grupas sanāksme ar viņu piedalīšanos iestādes telpās varēs notikt. Šo caurlaižu izsniegšana pierādot, ka viņi neradīja īpašu risku, savukārt Parlamenta nostājas maiņa atklājot apstrīdēto lēmumu lieki apgrūtinošo raksturu un deputāta darba nelietderīgu sarežģīšanu, kas no tā izrietēja.

114

Tomēr, lai gan ir taisnība, ka Parlaments ar 2015. gada 9. jūnija Drošības ĢD elektronisko vēstuli apstiprināja akreditācijas lūguma grupas sanāksmei saņemšanu un ka šajā elektroniskajā vēstulē bija norādīts atsauces numurs, kas pieļāva prasītāja viesiem no Krievijas paredzēto ieejas caurlaižu izņemšanu, ir jāatgādina, ka šīs elektroniskās vēstules autors bija Drošības ĢD, toties lēmums atteikt prasītāja viesiem no Krievijas iekļūt ēkās bija balstīts uz politiskā konteksta novērtējumu, kas pārsniedz Parlamenta administratīvo dienestu kompetenci un ir vienīgi iestādes politisko struktūrvienību ziņā. Piedevām 2015. gada 9. jūnija Drošības ĢD elektroniskajā vēstulē bija ietverts pielikums, kurā bija precizēts, ka rīkotājs nav atbrīvots no iestādē spēkā esošās parastās atļauju izsniegšanas procedūras. Tādējādi šķietamā pretruna, kas izriet no atsauces numura, kurš pieļāva ieejas caurlaižu izņemšanu, piešķiršanas un galu galā atteikuma ļaut viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā, ir izskaidrojama ar atšķirīgo lomu, kas ir piešķirta administratīvajiem dienestiem un politiskajām struktūrvienībām. Līdz ar to nevar apgalvot, ka Parlaments tikai liekas apgrūtināšanas nolūkā būtu licis ticēt, ka strīdīgā sanāksme tā infrastruktūrā varēs notikt.

115

Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā priekšnoteikums tādu pasākumu noteikšanai kā atteikums ļaut personām iekļūt Parlamentā, lai novērstu jebkādu tā darba traucējumu, ir potenciālo risku novērtējums, ņemot vērā pieejamo informāciju, kas katrā ziņā ietver zināmu nenoteiktību, nešķiet, ka mērķim nodrošināt Parlamenta drošību un pienācīgu darbību nav bijis pamatotas saiknes ar tā apgalvotajiem motīviem.

116

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka ir saskatījis norādi uz pilnvaru nepareizu izmantošanu apstāklī, ka ar atteikumu iekļūt Parlamentā katrā ziņā ir pārkāpts nepieciešamais. Viņš, piemēram, vērš uzmanību uz to, ka Parlamenta priekšsēdētāja rīcībā ir drošības dienests, kas spēj novērst jebkāda veida provokācijas. Piedevām tas, ka atteikums iekļūt Parlamentā attiecās uz visiem uzaicinātajiem Krievijas valstspiederīgajiem, lai gan saskaņā ar preses dienesta elektronisko vēstuli tikai A. Petrov un F. Biryukov radīja risku iestādes drošībai un pienācīgai darbībai, esot pierādījums tam, ka šis atteikums ir sava veida “kolektīva sankcija”.

117

Tomēr ir jāatgādina, ka prasītājs nav pierādījis vai pat apgalvojis, ka ikvienam ir beznosacījuma tiesības iekļūt Parlamenta celtnēs, lai veiktu politisko propagandu vai apspriestu asamblejas politiskos mērķus. Gluži pretēji, kā tika izklāstīts šī sprieduma 112. punktā, Parlaments ir norādījis – un pret to nav iebilsts –, ka ar Savienības tiesībām ikvienam apmeklētājam ipso iure netiek piešķirtas tiesības iekļūt tā ēkās un tās izmantot, lai paustu savus uzskatus.

118

Šādos apstākļos to, ka Parlamenta priekšsēdētājs neļāva prasītāja viesiem no Krievijas iekļūt iestādes telpās, lai tajās izteiktos politiskā sanāksmē, nevis paļāvās uz drošības dienestu reaģēšanas spēju, starptautiskajā kontekstā, kas tika atgādināts šī sprieduma 109. un 110. punktā, nevar uzskatīt par norādi uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Kā Parlaments apstiprināja tiesas sēdē, tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka strīdīgā iekļuves atteikuma saistības dēļ ar attiecīgo kontekstu tam bija tikai pagaidu raksturs.

119

Lai pierādītu, ka šis atteikums faktiski ir kolektīva un nesamērīga sankcija, prasītājs turklāt nevar atsaukties uz to, ka iekļuves atteikums tika noteikts attiecībā uz “visu apmeklētāju no Krievijas grupu”, proti, arī attiecībā uz E. N. kundzi un P. E. kundzi. Atteikums ļaut šīm divām personām iekļūt Parlamentā ir izskaidrojams ar to, ka viņas, kā izriet no debatēm tiesas sēdē, bija pavadones, viena – kā F. Biryukov sieva, otra – kā tulce.

120

Visbeidzot, prasītājs tikpat veltīgi apstrīd atteikuma ļaut viesiem no Krievijas iekļūt Parlamentā kolektīvo raksturu, balstīdamies uz to, ka no dienesta elektroniskās vēstules, tieši otrādi, izrietot, ka pašam Parlamentam A. Sotnichenko īpašu risku neradīja.

121

Kā argumentu nevar izmantot apstākli, ka preses dienesta elektroniskajā vēstulē, ar kuru tika atteikts nodot prasītāja rīcībā zāli, lai tajā rīkotu viņa preses konferenci, Parlaments ir paudis uzskatu, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne izraisa risku iestādes pienācīgai darbībai, bet A. Sotnichenko gadījums nav minēts. Proti, no Parlamenta preses dienestam adresētās prasītāja palīga 2015. gada 3. jūnija elektroniskās vēstules saistībā ar šīs konferences rīkošanu izriet, ka attiecīgās personas piedalīšanās tajā nebija paredzēta.

122

Turklāt Parlaments ir norādījis, ka A. Sotnichenko tāpat kā A. Petrov un F. Biryukov bija piedalījies forumā “Krievijas nacionālais forums”, kas netiek apstrīdēts, un ka šī dalība esot pamatojusi to, ka arī viņam tika atteikta iekļuve iestādes telpās, lai piedalītos darba grupas sanāksmē, kontekstā, kurš ir aprakstīts šī sprieduma 109. un 110. punktā.

123

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājs nav sniedzis pietiekami precīzas, objektīvas un saskanīgas norādes, kas liktu domāt, ka Parlamenta drošība un pienācīga darbība nebija mērķis, kura dēļ faktiski tā priekšsēdētājs pieņēma apstrīdētos lēmumus. Līdz ar to pamats, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, ir jānoraida.

124

Tā kā neviens no prasības pamatiem nav pamatots, prasība ir jānoraida pilnībā.

125

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

126

Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs un Parlaments to ir prasījis, viņam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp saistībā ar tiesvedību Tiesā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež: