1

2012. gada 21. novembrī prasītāja Monster Energy Company saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) šāda grafiska apzīmējuma reģistrācijas pieteikumu:

2

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 5., 30. un 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

3

Ar 2013. gada 8. maija lēmumu pārbaudītājs noraidīja preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 7. panta 2. punktu, aplūkojot tos kopā ar grozītās Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 11. noteikumu.

4

2013. gada 8. jūlijā prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu, iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu.

5

Ar 2013. gada 11. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”) EUIPO Apelācijas pirmā padome apelācijas sūdzību noraidīja.

6

Ar 2014. gada 23. jūnija faksu prasītāja EUIPO norādīja, ka pēc lietas virzības pārbaudes tā konstatēja, ka EUIPO Apelācijas pirmā padome ir pieņēmusi pirmo lēmumu. Tomēr tā apgalvoja, ka tā nav saņēmusi paziņojumu par to. Līdz ar to tā lūdza noteikt jaunu termiņu prasības celšanai, lai eventuāli celtu prasību Vispārējā tiesā par pirmo lēmumu.

7

Tā kā netika saņemta atbilde uz 2014. gada 23. jūnija faksu, prasītāja 2014. gada 2. jūlija e-pastā atkārtoja savu lūgumu, iesniedzot sūdzību EUIPO.

8

Ar 2014. gada 10. jūlija e-pastu EUIPO Saziņas ar lietotājiem dienesta Sūdzību nodaļa prasītājai atbildēja, ka atbilstoši tam, kas izriet no sūtīšanai izmantotā faksa aparāta ziņojuma par nosūtīšanu, kurā papildus [nosūtīšanas] datumam, laikam un adresāta numuram ir arī piezīme “OK”, prasītājai pirmais lēmums ir ticis paziņots ar 2013. gada 20. decembra faksu. Tā būtībā piebilda, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir izlemt prasību par pirmo lēmumu un ka tā izvērtēšot prasības pieņemamību, ņemot vērā norādītos apstākļus un iesniegtos pierādījumus.

9

Ar 2014. gada 15. jūlija faksu Apelācijas padomes kanceleja apstiprināja prasītājai faksa aparāta, kas tika izmantots pirmā lēmuma sūtīšanai, izsniegtā ziņojuma par nosūtīšanu saturu un norādīja, ka EUIPO nevar piešķirt jaunu termiņu prasības celšanai.

10

Turpmākajās nedēļās notika prasītājas un EUIPO dienestu sarakste un visbeidzot prasītāja uzsāka divas procesuālas darbības vienlaicīgi.

11

Pirmkārt, tā cēla prasību Vispārējā tiesā par pirmo lēmumu, iesniedzot prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. augustā un reģistrēts ar numuru T‑633/14.

12

Otrkārt, tajā pašā dienā tā iesniedza EUIPO lūgumu par restitutio in integrum Regulas Nr. 207/2009 81. panta izpratnē.

13

Lai atgūtu savas tiesības apstrīdēt pirmo lēmumu Vispārējā tiesā un lai tās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums saglabātos ierakstīts EUIPO reģistrā tiesvedības laikā Eiropas Savienības tiesā, prasītāja šajā lūgumā norāda uz apstākļiem un starpgadījumiem, kuru dēļ – neraugoties uz visu rūpību, kuru tā esot ievērojusi – par šo lēmumu tā uzzinājusi tikai 2014. gada 17. jūnijā. Tā neesot saņēmusi 2013. gada 20. decembra paziņojumu par pirmo lēmumu. EUIPO tādējādi būtu jānosaka, ka termiņa prasības celšanai Vispārējā tiesā ievērošana bija jāizvērtē, par [termiņa] sākumu uzskatot 2014. gada 17. jūniju, kā arī atkārtoti jāieraksta savā reģistrā prasītājas iesniegtais Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums.

14

Apelācijas padomju kanceleja 2014. gada 29. augusta vēstulē norādīja, ka lūgums par restitutio in integrum nevar tikt apmierināts, jo Regulas Nr. 207/2009 81. pants attiecas tikai uz termiņiem, kas piemērojami attiecībā uz EUIPO, un nevis uz termiņiem, kas piemērojami attiecībā uz Vispārējo tiesu, ka izmantotā faksa aparāta ziņojums par nosūtīšanu apliecina pirmā lēmuma saņemšanu 2013. gada 20. decembrī un ka vienīgi Vispārējā tiesa, kurā pēc tam tikusi celta prasība, var izlemt šo prasību.

15

2014. gada 28. oktobrī prasītāja EUIPO iesniedza apelācijas sūdzību par Apelācijas padomju kancelejas 2014. gada 29. augusta vēstuli. Šī apelācijas sūdzība 2014. gada 31. decembrī tika papildināta ar papildu motīvu izklāstu, kurā papildus [Apelācijas padomju] kancelejas vēstules atcelšanai prasītāja lūdza atkārtoti izlemt tās lūgumu par restitutio in integrum.

16

Procedūra turpinājās, līdz EUIPO Apelācijas otrā padome 2015. gada 17. jūlijā pieņēma lēmumu, ar kuru noraidīja tai iesniegto prasītājas apelācijas sūdzību kā nepieņemamu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums prasītājai tika paziņots 2015. gada 5. augustā.

17

Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome atgādināja vairākas Regulas Nr. 207/2009 normas attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem saistībā ar EUIPO instanču lēmumiem, proti, minētās regulas 58. panta 1. punktu un 65. panta 1. un 5. punktu. Tā arī atgādināja šīs pašas regulas 81. panta 1. punkta saturu, kurā noteikta procedūras saistībā ar restitutio in integrum vispārējā piemērošanas joma.

18

Turpinājumā tā norādīja, ka Apelācijas padomju kancelejas 2014. gada 29. augusta vēstule nav uzskatāma par lēmumu, kuru pieņēmusi EUIPO pirmās instances nodaļa un par kuru var iesniegt apelācijas sūdzību, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58. pantu, un līdz ar to apelācijas sūdzība ir nepieņemama.

19

Apelācijas padome arī piebilda, ka katrā ziņā šajā lietā nav piemērojams Regulas Nr. 207/2009 81. panta 1. punkts. Būtībā uzsverot, ka tas attiecas uz gadījumiem, kuros nav bijis iespējams iekļauties “Biroja noteiktajā” termiņā, un ka prasītāja lūdz atjaunot tās tiesības attiecībā uz termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, proti, saistībā ar procedūru, kura nenotiek EUIPO, Apelācijas padome uzskatīja, ka tās kompetencē nav lemt par šo lūgumu. Tā šajā ziņā noraidīja prasītājas interpretāciju, atbilstoši kurai šajā tiesību normā norādītais termiņš ir jāsaprot kā termiņš “attiecībā uz”EUIPO vai “saistībā ar”EUIPO, citiem vārdiem, [kā termiņš,] ko aprēķina attiecībā uz katru EUIPO aktu.

20

Apelācijas padome arī piebilda, ka prasītājas prasība pret pirmo lēmumu ir izskatīšanas stadijā Vispārējā tiesā un ka tas apstiprina to, ka Apelācijas padomei nav kompetences lemt par lūgumu par restitutio in integrum.

21

Ar 2015. gada 9. septembra rīkojumu Monster Energy/ITSB (Miera simbola attēls) (T‑633/14, nav publicēts, EU:T:2015:658), Vispārējā tiesa noraidīja prasību par pirmo lēmumu kā acīmredzami nepieņemamu tās novēlotā rakstura dēļ. Par šo Vispārējās tiesas rīkojumu Tiesā tika iesniegta apelācijas sūdzība. Tiesa ar 2016. gada 4. maija rīkojumu Monster Energy/EUIPO (C‑602/15 P) apelācijas sūdzību noraidīja.

22

Šajos apstākļos prasītāja 2015. gada 5. oktobrī cēla šo prasību.

23

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus. Pirmkārt, Apelācijas padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 58. pantu, uzskatot, ka Apelācijas padomju kancelejas 2014. gada 29. augusta vēstule nevar tikt apstrīdēta, pamatojoties uz šo tiesību normu. Otrkārt, tā esot pārkāpusi šīs regulas 65. panta 5. punktu, apgalvojot, ka pirmā lēmuma paziņošanas datums, kas jāņem vērā, lai aprēķinātu termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, ir 2013. gada 20. decembris. Treškārt, tā esot arī pārkāpusi minētās regulas 81. pantu, uzskatot, ka šis pants nav piemērojams gadījumā, kad tai lūgts atjaunot termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, un līdz ar to neatzīstot sevi par kompetentu to piemērot šajā lietā. Visbeidzot un ceturtkārt, tā neesot lēmusi par lūgumu un esot pārkāpusi šīs pašas regulas 75. pantu, nepieņemot lēmumu un tātad šajā ziņā nepamatojot apstrīdēto lēmumu par otro lūgumu, kas atgādināts iepriekš 13. pantā, ir ietverts lūgumā par restitutio in integrum un atkārtots tās papildu motīvu izklāstā, kurš nosūtīts Apelācijas padomei, proti, lūgumu par atkārtotu tās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma ierakstīšanu EUIPO reģistrā tās apelācijas sūdzības izskatīšanas Savienības tiesā laikā.

26

Vispirms ir jāpārbauda pēdējais pamats saistībā ar to, ka nav lemts [par lūgumu] un nav sniegts apstrīdētā lēmuma pamatojums.

27

Prasītāja EUIPO iesniedza savu lūgumu par restitutio in integrum attiecībā uz termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, izklāstot, ka, ja šis termiņš netiek atjaunots no 2014. gada 17. jūnija, tā zaudēšot ne tikai tiesības prasības celšanai Savienības tiesā, bet arī tiesības saglabāt Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Tā saistībā ar minētajā lūgumā ietvertajiem prasījumiem skaidri lūdza, lai tiktu noteikts, ka termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā atjauno no 2014. gada 17. jūnija, un lai tās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums atkārtoti tiktu ierakstīts EUIPO reģistrā tās prasības izskatīšanas Savienības tiesā laikposmā. Tā atkārtoja šos apsvērumus un lūgumus papildu motīvu izklāstā, kas iesniegts Apelācijas padomē.

28

Savā prasībā Vispārējā tiesā prasītāja uzsver, ka Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā nav lēmusi par tās lūgumu saistībā ar otrajām tiesībām, kas norādītas iepriekš 27. punktā, attiecībā uz tās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma atkārtotu ierakstīšanu EUIPO reģistrā uz laiku, kamēr tās prasība tiek izskatīta Savienības tiesā. Vēl jo vairāk, apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā neesot ietverts nekāds pamatojums, un tas esot būtisks procedūras noteikumu pārkāpums, kas prasītājai šajā ziņā liedz efektīvi aizstāvēt savas tiesības. Tā lūdz Vispārējo tiesu izlemt par minēto lūgumu, piebilstot, ka izvirzītā pamatojuma neesamība kaitē arī Vispārējās tiesas spējai pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

29

Tas, ka nav lemts par kādu lūgumu, var būt pamats, lai vismaz daļēji atceltu Apelācijas padomes lēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 2. jūlijs, SAT.1/ITSB (SAT.2),T‑323/00, EU:T:2002:172, 19. punkts).

30

Šajā ziņā, kā atgādināts iepriekš 27. punktā, prasītāja lūdza EUIPO atkārtoti ierakstīt EUIPO reģistrā tās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu uz laiku, kamēr tās prasība tiek izskatīta Savienības tiesā, saistībā ar tās lūgumu par restitutio in integrum attiecībā uz termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, un tātad šo atkārtotas ierakstīšanas lūgumu ir sasaistījusi ar tās lūgumu attiecībā uz šo termiņu.

31

Tā kā Apelācijas padome apstiprināja Apelācijas padomju kancelejas nostāju, saskaņā ar kuru procedūra par restitutio in integrum nevar attiekties uz termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, lūgums par Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu atkārtotu ierakstīšanu EUIPO reģistrā, kas saistīts ar lūgumu atjaunot termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā no 2014. gada 17. jūnija, arī noteikti ir ticis noraidīts. Tātad nav konstatējams, ka Apelācijas padome nav lēmusi atbilstoši lūguma par restitutio in integrum ietvaram, saistībā ar kuru tai tika iesniegts lūgums par atkārtotu ierakstīšanu.

32

Šis konstatējums nav pretrunā EUIPO atbildes rakstā izklāstītajam faktam, ka prasītājas iesniegtajam Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumam reģistrā pašlaik ir statuss “apelācijas sūdzība ir izskatīšanas stadijā”, nevis “noraidīts lūgums”. Proti, EUIPO neatkarīgi no lūguma par restitutio in integrum ietvara ir konstatējis, ka atteikums reģistrēt konkrēto preču zīmi ir prasības Savienības tiesā priekšmets, un no tā ir secinājis, ka reģistrācijas pieteikumam ir jābūt ierakstītam reģistrā ar statusu “apelācijas sūdzība ir izskatīšanas stadijā”.

33

Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 75. pantam EUIPO lēmumos ir jānorāda pamatojums. Šis pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet arī no LESD 296. panta, ir ticis aplūkots pastāvīgajā judikatūrā, saskaņā ar kuru skaidri un nepārprotami jābūt norādītai apstrīdētā tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ļautu, pirmkārt, ieinteresētajām personām faktiski īstenot to tiesības lūgt apstrīdētā akta pārbaudi tiesā un, otrkārt, Savienības tiesai veikt tās kontroli par lēmuma tiesiskumu. Tomēr nav prasīts, lai pamatojumā tiktu minēti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi. Proti, jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 1996. gada 29. februāris, Komisija/Padome, C‑122/94, EU:C:1996:68, 29. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Gugler France/ITSB – Gugler (GUGLER), T‑674/13, nav publicēts, EU:T:2016:44, 52. punkts). Tāpat prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp akta satura un izvirzīto motīvu rakstura, kas nozīmē, ka tajā noteikti nav skaidri jānorāda nostāja par visiem ieinteresēto personu izvirzītajiem vai lūgtajiem apstākļiem (spriedums, 2000. gada 30. marts, VBA/Florimex u.c.,C‑265/97 P, EU:C:2000:170, 93. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus, 2000. gada 30. novembris, Industrie des poudres sphériques/Komisija, T‑5/97, EU:T:2000:278, 199. punkts, un 2010. gada 9. decembris, Tresplain Investments/ITSB – Hoo Hing (“Golden Elephant Brand)”, T‑303/08, EU:T:2010:505, 46. punkts).

34

Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts pamatojums, kas atbilst iepriekš 33. punktā atgādinātajām prasībām un kas ļāva saprast Apelācijas padomes argumentāciju un izdarīt tās kopsavilkumu, kāds tas norādīts iepriekš 17.–20. punktā. Ja Apelācijas padome nav atsevišķi pamatojusi lūguma – kas ietverts lūgumā par restitutio in integrum un ir atkārtots prasītājas papildu motīvu izklāstā, proti, atkārtoti ierakstīt EUIPO reģistrā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu – noraidīšanu, tas tā ir arī tāpēc, ka tai iesniegto lūgumu par restitutio in integrum un apelācijas sūdzību tā noraidīja kopumā kā tādus, kas iesniegti instancēs, kuras nav kompetentas, un tādēļ nebija nepieciešams vienu un to pašu paskaidrojumu atkārtot par katru no pieteikumos ietvertajiem lūgumiem.

35

Pamats saistībā ar to, ka nav lemts [par lūgumu] un nav norādīts pamatojums, tātad ir jānoraida. Turpinājumā ir jāizskata trešais atcelšanas pamats.

36

Pēc prasītājas domām, Apelācijas padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 81. pantu attiecībā uz procedūru saistībā ar restitutio in integrum, uzskatot, ka tas nav piemērojams gadījumā, kad tiek lūgts atjaunot termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, un secinot, ka tās kompetencē nav piemērot šo tiesību normu konkrētajā lietā.

37

Regulas Nr. 207/2009 81. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieteikuma par [Eiropas Savienības] preču zīmi iesniedzējam vai tās īpašniekam, vai kādai pusei lietas izskatīšanas procesā Birojā, kura, neskatoties uz to, ka ir veikti visi nepieciešamie pasākumi atbilstoši apstākļiem, nav spējusi iekļauties Biroja noteiktajā termiņā [termiņā, kas attiecas uz Biroju], pēc tās lūguma atjauno tās tiesības, ja, attiecīgo termiņu neievērojot, atbilstoši šī regulas noteikumiem rodas tiešas sekas, kas izraisa kādu tiesību vai atlīdzības iespējas [tiesību aizsardzības līdzekļa] zaudējumu.”

38

Prasītāja apgalvo, ka norādot “Biroja noteiktajā termiņā”, likumdevējs ir vēlējies paredzēt termiņu “attiecībā uz”EUIPO vai “saistībā ar”EUIPO. Tam, ka tiek zaudēta iespēja par Apelācijas padomes lēmumu celt prasību Vispārējā tiesā, ja nav ievērots termiņš prasības celšanai, tādējādi būtu jāvar būt procedūras saistībā ar restitutio in integrum priekšmetam, jo uz EUIPO šis termiņš attiecas kā uz lēmuma, kas var tikt apstrīdēts, izdevēju iestādi un kā iespējamo lietas dalībnieku tiesvedībā Vispārējā tiesā.

39

Prasītāja faktiski uzskata, ka izteicieniem “kas attiecas uz”, “saistībā ar” un “attiecībā uz” ir vienāda nozīme. Tā uzsver, ka Regulā Nr. 207/2009 paredzētais konkrētā termiņa sākums ir noteikts ar EUIPO lēmumu. Tā, atsaucoties uz šīs regulas 64. panta 3. punktu, arī uzsver, ka, ja nav celta prasība Vispārējā tiesā, šī termiņa beigas izraisa minētā lēmuma stāšanos spēkā. Tā vēl arī norāda, ka šīs pašas regulas 81. panta 5. punktā, kurā ir paredzēti ierobežojumi procedūras saistībā ar restitutio in integrum piemērošanas jomai, nav minēts šīs regulas 65. pants, kurā reglamentēta prasību celšana Savienības tiesā un tostarp noteikts termiņš prasības celšanai. Tātad tās ieskatā EUIPO termiņš prasības celšanai Vispārējā tiesā ir saistošs dažādu iemeslu dēļ un šī termiņa neievērošana var būt lūguma par restitution in integrum priekšmets.

40

Tomēr ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 207/2009 preambulas 12. apsvērumā ir norādīts:

“[..] ir būtiski, saglabājot Kopienas esošo institucionālo struktūru un pilnvaru līdzsvaru, paredzēt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi), kas ir neatkarīgs attiecībā uz tehniskajiem jautājumiem un ar juridisku, administratīvu un finansiālu autonomiju. Šim nolūkam nepieciešams un ir lietderīgi, lai minētais birojs būtu Kopienas institūcija ar juridisku [juridiskas personas] statusu un izmantotu īstenošanas pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šo regulu, kā arī tai būtu jādarbojas Kopienas tiesību aktu ietvaros, nenovirzoties no Kopienas iestāžu kompetences.”

41

Tādējādi, kā norāda EUIPO, atzīt vienai no savām instancēm iespēju apmierināt lūgumu par restituito in integrum attiecībā uz termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā izraisītu to, ka tā sev piedēvē Vispārējās tiesas kompetenci, kas ir vienīgā kompetentā tiesa – neskarot Tiesas veiktu pārbaudi –, lai izvērtētu tajā celtās prasības pieņemamību atbilstoši LESD 256. un 263. pantam.

42

Šajā ziņā šo pantu noteikumos ir paredzēts, ka Vispārējā tiesa pārbauda, cik likumīgi ir Savienības struktūru akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām, ja ir ievēroti pieņemamības nosacījumi, kas it īpaši saistīti ar to, ka prasība ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas prasītājam kļuvis zināms. Pieņemamība ir viens no prasības vērtējuma elementiem, kas ietilpst tiesas kompetencē, un tā tas vēl jo vairāk ir tad, kad tai ir jāizvērtē tā pēc savas ierosmes, kā atgādinājusi Tiesa, tostarp 1981. gada 26. februāra rīkojumā Farrall/Komisija (10/81, EU:C:1981:60) vai 1986. gada 23. aprīļa spriedumā Les Verts/Parlaments (294/83, EU:C:1986:166, 19. punkts).

43

Protams, LESD 263. panta piektajā daļā ir noteikts, ka tiesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas un juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām. Tomēr konkrētajā gadījumā Regulas Nr. 207/2009 65. panta 5. punkts, kurā norādīts, ka prasību par Apelācijas padomes lēmumu Tiesā ceļ divu mēnešu laikā no Apelācijas padomes lēmuma izziņošanas brīža, pilnībā atbilst vispārējai kārtībai, kāda paredzēta LESD 263. pantā attiecībā uz tiesas kompetenci izvērtēt termiņa prasības celšanai ievērošanu.

44

Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja ir vērsusies Vispārējā tiesā pēc tam, kad tā bija iepazinusies ar pirmo lēmumu, un ka saistībā ar to Vispārējā tiesa jau bija izlēmusi jautājumu attiecībā uz tajā celtās prasības par šo lēmumu termiņa ievērošanu. Tā atzina prasību par novēlotu un līdz ar to nepieņemamu. Attiecīgā gadījumā, tā kā tika iesniegta apelācijas sūdzība, šāds vērtējums varētu tikt pārskatīts, bet katrā ziņā tas būtu bijis jādara Savienības tiesām, nevis EUIPO. Pat pieņemot, ka EUIPO Apelācijas padome būtu apmierinājusi lūgumu par restitutio in integrum, tas nekādi nebūtu saistošs Vispārējai tiesai, vērtējot, vai tajā celtā prasība par pirmo lēmumu ir vai nav novēlota.

45

Tātad tas nav Regulas Nr. 207/2009 81. pants par restitutio in integrum, kas ir piemērojams apstākļos, kad Vispārējā tiesā celto prasību par EUIPO Apelācijas padomes lēmumu tiesa var uzskatīt par novēlotu, bet gan tās ir tiesā piemērojamās normas, proti, papildus LESD 263. pantam Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otrā daļa, saskaņā ar kuru “termiņam beidzoties, attiecīgā persona nezaudē savas tiesības, ja pierāda, ka pastāvējuši neparedzēti apstākļi vai force majeure”.

46

Tiesvedība turklāt sākotnēji neiedalās divās daļās, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 207/2009 81. pantā, ar, pirmkārt, prasības iesniegšanu un, otrkārt, lūguma par restitutio in integrum iesniegšanu, attiecībā uz kuru tiesa spriestu atsevišķi, lai izvērtētu prasības pieņemamību, ņemot vērā termiņa minētās prasības celšanai ievērošanu. Faktiski prasības pieņemamību principā izvērtē pašas uzsāktās tiesvedības ietvaros pēc prasības celšanas un tikai tad, kad tiesā ir izvirzīta iebilde par nepieņemamību, lūdzot, lai tā šajā ziņā izlemj lietu, neuzsākot debates pēc būtības, vai lai tā šajā ziņā pēc savas ierosmes izvirza absolūtu šķērsli tiesas procesam, tā var ar atsevišķu lēmumu lemt par pieņemamību un vēlāk, kad tā tomēr konstatē prasības pieņemamību, lemt pēc būtības.

47

Līdz ar to prasītājas argumenti, kas balstīti uz vārdu krājuma apsvērumiem un apstākli, ka EUIPO termiņš prasības celšanai Vispārējā tiesā ir saistošs dažādu iemeslu dēļ, nevar tikt atbalstīti.

48

Regulas Nr. 207/2009 81. panta procesuālie noteikumi paši par sevi pilnībā atbilst LESD 256. un 263. panta interpretācijai, kas izklāstīta iepriekš 41.–47. punktā.

49

Proti, Regulas Nr. 207/2009 81. pants ietver 2. punktu, kurā precizēts, ka nepaveiktā darbība ir jāizpilda lūguma par restitutio in integrum iesniegšanas termiņā, proti, divu mēnešu laikā no brīža, kad ir novērsts cēlonis attiecībā uz neiekļaušanos termiņā. Šī paša panta 4. punktā ir norādīts, ka “par lūgumu lemj instance, kas ir kompetenta lemt par neveikto darbību”. Nepaveiktā darbība ir darbība, kas bija jāizpilda termiņā, par kura atjaunošanu iesniegts lūgums, un kuras mērķis ir iegūt tiesības vai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli.

50

Konkrētajā gadījumā attiecībā uz prasību Vispārējā tiesā par EUIPO Apelācijas padomes lēmumu – pat ja bija jāpiemēro Regulas Nr. 207/2009 81. pants, tas nozīmē, ka, ņemot vērā šī panta 2. un 4. punktu, nepaveiktā darbība, proti, prasība bija jāceļ divu mēnešu laikā kopš brīža, kad novērsts cēlonis attiecībā uz neiekļaušanos termiņā, kas neļāva to celt agrāk, vai arī šajā pašā termiņā kompetentajā instancē, proti, Vispārējā tiesā, bija jāiesniedz lūgums par restitutio in integrum, lai tā lemtu par šo lūgumu. Tas neatbilst prasītājas vēlamajai interpretācijai un it īpaši apstiprina, ka neviens EUIPO dienests vai instance nevarētu pieņemt lēmumu.

51

Turklāt iepriekš 45. punktā norādīto secinājumu nevar atspēkot prasītājas uzsvērtais apstāklis, ka Regulas Nr. 207/2009 81. panta 5. punktā, kurā paredzēti izņēmumi šī panta piemērošanai attiecībā uz noteiktiem termiņiem saistībā ar procesiem EUIPO, nav norādīts termiņš prasības celšanai Vispārējā tiesā, kas pārņemts minētās regulas 65. pantā. Šī neesamība ir izskaidrojama ar to, ka Regulas Nr. 207/2009 81. pants nav piemērojams attiecībā uz visām Savienības tiesā ierosinātajām tiesvedībām. Protams, kā uzsver arī prasītāja, šīs pašas regulas 82. pantā ar nosaukumu “Procesa turpināšana”, kurā reglamentēti pārējie gadījumi, kad netiek ievēroti termiņi, “kas attiecas uz”EUIPO, kuri var tikt koriģēti, 2. punktā kā viena no normām, kurās paredzēts termiņš un kura ir izslēgta no šī 2. punkta piemērošanas jomas, tieši pretēji, ir skaidri norādīts minētās regulas 65. pants. Tomēr šis saskaņotības trūkums Regulas Nr. 207/2009 81. un 82. panta izklāstā, gluži pretēji, neliedz secināt, ka abu veidu gadījumos normas par termiņiem, “kas attiecas uz”EUIPO, nevar attiekties uz termiņiem prasības celšanai Savienības tiesā.

52

Tātad Apelācijas padome tāpat kā Apelācijas padomju kanceleja pamatoti ir atzinusi, ka tās kompetencē neietilpst prasītājas iesniegtā lūguma par restitutio in integrum izskatīšana un tātad trešais pamats ir jānoraida.

53

Iepriekš 52. punktā izdarītais konstatējums ir pietiekams, lai noraidītu prasību, tostarp prasījumus par lietas nodošanu atpakaļ EUIPO, nepārbaudot divus pārējos prasītājas izvirzītos pamatus, kuriem nav nozīmes, ciktāl tie gadījumā, ja būtu pamatoti, nevar būt pamats apstrīdētā akta atcelšanai.

54

Proti, Apelācijas padome ir noraidījusi apelācijas sūdzību par Apelācijas padomju kancelejas 2014. gada 29. augusta vēstuli kā nepieņemamu. Šajā ziņā pietiek, ja viens no nepieņemamības pamatiem, uz kuru atsaucās Apelācijas padome, ir pamatots, lai, kā konstatēts iepriekš 52. punktā, šī prasība par apstrīdēto lēmumu nevarētu tikt apmierināta (skat. pēc analoģijas attiecībā uz vairākiem iemesliem, kas pamato Komisijas lēmumu, spriedumus, 1990. gada 6. novembris, Itālija/Komisija, C‑86/89, EU:C:1990:373, 20. punkts, un 2005. gada 14. decembris, General Electric/Komisija, T‑210/01, EU:T:2005:456, 42. un 43. punkts, vai – attiecībā uz vairākiem Vispārējās tiesas vērā ņemtajiem prettiesiskuma pamatiem – spriedumu, 1993. gada 18. marts, Parlaments/Frederiksen, C‑35/92 P, EU:C:1993:104, 31. punkts, vai arī – attiecībā uz vairākiem iemesliem, balstoties uz kuriem, Vispārējā tiesa var noraidīt prasību – rīkojumu, 1994. gada 24. janvāris, Boessen/CES, C‑275/93 P, EU:C:1994:20, 25. un 26. punkts).

55

It īpaši attiecībā uz prasītājas otro pamatu, saskaņā ar kuru Apelācijas padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 65. panta 5. punktu, apstiprinot, ka pirmā lēmuma paziņošanas datums, kas jāņem vērā, lai aprēķinātu termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, ir 2013. gada 20. decembris, EUIPO būtībā pamatoti norāda, ka šim pamatam nav nozīmes attiecībā uz Apelācijas padomes argumentāciju, balstoties uz kuru, lūgums par restitutio in integrum noraidīts tā nepieņemamības dēļ.

56

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījusi puse, kurai nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EUIPO prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež: