1

Prasītāja, International Management, Group2014. gada 17. jūnijā tika informēta, ka Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (turpmāk tekstā – “OLAF”) veiks izmeklēšanu par “iespējamiem pārkāpumiem Eiropas [Savienības] līdzekļu piešķiršanā [tai par labu] saistībā ar tās juridisko raksturu, kura attiecas tostarp uz Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, [(OV 2002, L 248, 1. lpp.)] 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu”.

2

OLAF izmeklēšanas kontekstā faktu kopsavilkuma posmā, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic [OLAF], un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999, 9. panta 4. punktā, starp OLAF un prasītājas pārstāvi notika saruna, kurai sekoja vēstuļu apmaiņa un lūgums par piekļuvi dažiem dokumentiem, kas bija minēti minētajā faktu kopsavilkumā un kam piekļuvi OLAF bija atteicis saskaņā ar iepriekš minēto regulu.

3

2014. gada 30. oktobrī, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 2. panta 1. punktu (OV 2001, L 145, 43. lpp.), prasītāja lūdza piekļuvi šādiem dokumentiem:

4

2014. gada 27. novembrīOLAF atteica prasītājai piekļuvi visiem pieprasītajiem dokumentiem ar pamatojumu, ka to publiskošana apdraudētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem piešķirto aizsardzību.

5

2014. gada 11. decembrī prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem (turpmāk tekstā ‑ “atkārtots pieteikums”).

6

OLAF izmeklēšana ar atsauces numuru OF/2011/1002, kurā ietilpst iepriekš 3. punktā minētie dokumenti, kas prasītājas sākotnējā pieteikumā bija norādīti a) un c)‑f) punktā, tika pabeigta 2014. gada 12. decembrī, un 2014. gada 15. decembrīOLAF nosūtīja Eiropas Komisijai nobeiguma ziņojumu.

7

2015. gada 6. februārī OLAF pieņēma lēmumu THOR/C4/LL/el/(S) (2015) 4287, ar kuru tas noraidīja atkārtoto pieteikumu (turpmāk tekstā ‑ “apstrīdētais lēmums”), norādot, ka uz visiem pieprasītajiem dokumentiem attiecas vai nu pašreizējā izmeklēšana, vai izmeklēšana, kas ir pabeigta, taču attiecībā uz to vēl nav beidzies saprātīgs termiņš, kurā Eiropas Savienības kompetentajām iestādēm vai valsts iestādēm ir jāreaģē, tā ka to publiskošana varētu apdraudēt minēto izmeklēšanu mērķu aizsardzību.

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 2. martā, prasītāja cēla šo prasību.

9

Atsevišķā dokumentā, kas datēts ar šo pašu datumu, prasītāja lūdza izskatīt lietu paātrinātā procesā atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam.

10

2015. gada 24. aprīlī Komisija iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā.

11

Ar 2015. gada 5. maija lēmumu Vispārējā tiesa (astotā palāta) noraidīja pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.

12

Replikas raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 24. augustā.

13

Atbildes raksts uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 27. oktobrī.

14

2015. gada 27. novembrī Vispārējās tiesas kanceleja paziņoja lietas dalībniekiem par procedūras rakstveida daļas pabeigšanu. Lietas dalībnieki Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 2. punktā paredzētajā termiņā neiesniedza pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu.

15

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

16

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka, atsaucoties uz vispārēju prezumpciju par pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzības piemērojamību, Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu; ar otro pamatu tiek apgalvots, ka pastāvot sevišķas sabiedrības intereses saistībā ar pieprasīto dokumentu publiskošanu; ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka neesot norādīts pamatojums attiecībā uz privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību, un ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts labas pārvaldības princips.

18

Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka, pamatojoties uz vispārēju prezumpciju, kas piemērojama pieprasītajiem dokumentiem, Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā ziņā prasītāja atgādina, ka pamatojums, kas ļauj piemērot vispārēju prezumpciju, esot tāds, ka tie paši apsvērumi attiecoties uz tāda paša rakstura dokumentiem. Tomēr no apstrīdētajā lēmumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka atšķirīgi apsvērumi attiecoties uz dažādu tipu dokumentiem. Turklāt lietā aplūkotā izmeklēšana šobrīd esot pabeigta. Turklāt OLAF pieeja, kas nozīmē vispārēju prezumpciju piemērot attiecībā uz visiem dokumentiem, esot pretrunā Regulas Nr. 1049/2001 mērķiem.

19

Turklāt šajā lietā nekāda vispārēja prezumpcija, lai arī kāda tā būtu, neesot uzskatāma par piemērojamu, ņemot vērā vai nu tiesību aktus, vai pastāvošo judikatūru, un Komisijas noteiktā analoģija ar citu judikatūrā atzītu vispārēju prezumpciju neesot efektīva.

20

Komisija uzsver, ka prasītājas argumenti, šķiet, ietver iebildumus pēc būtības, kam nav nekāda sakara ar pienākumu norādīt pamatojumu. Proti, apstrīdētais lēmums esot pietiekami pamatots gan attiecībā uz pastāvīgo judikatūru par piekļuvi OLAF izmeklēšanas lietām, gan uz tās judikatūras piemērojamību, kas attiecas uz “normatīvajos aktos paredzētu” vispārēju prezumpciju saistībā ar šajās lietās esošajiem dokumentiem. Vispārējā prezumpcija, ko OLAF nesen ir piemērojis, tiekot balstīta uz šajā jautājumā iedibinātas pastāvīgās judikatūras piemērošanu pēc analoģijas. Komisijas skatījumā OLAF dokumentos attiecībā uz izmeklēšanām, ko tas veic, būtu jāietver tāda paša rakstura vispārējas prezumpcijas gadījums, kā gadījumos, attiecībā uz kuriem vispārēja prezumpcija judikatūrā jau ir tikusi atzīta. Šādas prezumpcijas atzīšanu pamato nepieciešamība saglabāt Savienības likumdevēja pieņemtā nozaru tiesiskā regulējuma lietderīgo iedarbību, kurš izslēdz piekļuves tiesības lietai vai aizsargā lietā esošo dokumentu konfidencialitāti, lai izvairītos, ka kārtība, kas regulē publisku piekļuvi dokumentiem, tiktu izmantota, lai apietu vai sagrautu nozaru noteikumus.

21

Komisija šajā ziņā ierosina, lai tāpat kā lietās konkurences tiesību jomā piekļuves aizlieguma vispārēja prezumpcija izrietētu no nozaru tiesību aktu normām (Regula Nr. 883/2013), kurās paredzēti stingri noteikumi par izmeklēšanas gaitā iegūtās informācijas apstrādes konfidencialitāti (minētās regulas 10. pants un vispārīgāk – 3.–16. pants) un kuras izslēdz tiesības piekļūt lietai. Ja plaša sabiedrība un it īpaši personas, uz kurām attiecas izmeklēšana, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, varētu iegūt piekļuvi lietai, tad tas nekavējoties apdraudētu nozares tiesisko regulējumu un ar to tiktu būtiski kaitēts izmeklēšanu efektivitātei. Turklāt Regulā Nr. 883/2013 paredzētā informācijas konfidencialitāte atbilstot ļoti specifiskam mērķim, proti – pirmkārt, nodrošināt labu izmeklēšanas norisi sabiedrības interesēs un, otrkārt, aizsargāt iesaistīto personu likumīgās intereses tā, ka informācija, kuru tās paziņo Komisijai, tiek izmantota vienīgi izmeklēšanas mērķiem. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka vispārēja prezumpcija būtu jāpiemēro ne tikai pirms, bet arī pēc izmeklēšanas un tās turpmāko darbību galīgas pabeigšanas.

22

Vispirms ir jāatgādina par izskatāmajā lietā piemērojamo tiesisko regulējumu, kā arī par judikatūras principiem, kas izstrādāti attiecībā uz piekļuvi dokumentiem.

23

Pirmkārt, pamatojoties uz LESD 15. panta 3. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantu, ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, kas tiek noteikti saskaņā ar šo punktu. It īpaši, pamatojoties uz šā punkta otro daļu, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz minētos principus un nosacījumus.

24

Otrkārt, ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru saistībā ar Komisijas administratīvo darbību netiek prasīta tāda paša apjoma piekļuve dokumentiem kā saistībā ar Savienības iestādes likumdošanas darbību (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 91. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 60. punkts).

25

Treškārt, Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir piešķirt sabiedrībai pēc iespējas plašākas tiesības uz publisku pieeju dokumentiem, kas ir iestāžu rīcībā (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 61. punkts). No šīs regulas, īpaši tās 4. panta, kurā ir paredzēta šajā ziņā noteiktu izņēmumu kārtība, izriet, ka šīs piekļuves tiesības tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 62. punkts; 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 51. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts).

26

Ceturtkārt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, iestādes atsaka piekļuvi dokumentam gadījumā, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzībai, ja vien dokumenta publiskošanu neattaisno sevišķas sabiedrības intereses.

27

Piektkārt, ir taisnība, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentam, kuru tai lūdz publiskot, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā minētajā pantā paredzētais izņēmums (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Suède un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 49. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts).

28

Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgā Savienības iestāde šajā ziņā var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, uz līdzīgiem vispārīgiem apsvērumiem, kas var attiekties uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Suède un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 50. punkts; skat. arī spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi Tiesa piecos konkrētos gadījumos ir atzinusi, ka pastāv vispārējas prezumpcijas par piekļuves atteikumu dokumentiem, proti, attiecībā uz administratīvās lietas dokumentiem saistībā ar valsts atbalsta pārbaudes procedūru (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 61. punkts), dokumentiem, ar kuriem ir apmainījusies Komisija un [par koncentrāciju] paziņojušie lietas dalībnieki vai trešās personas uzņēmumu koncentrācijas darbību kontroles procedūrā (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 123. punkts, un Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 64. punkts), procesuālajiem rakstiem, kurus iestāde iesniegusi tiesvedībā (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Suède u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 94. punkts), ar dokumentiem, kas saistīti ar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, šīs procedūras pirmstiesas stadijā (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 65. punkts), kā arī dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 93. punkts).

30

Vispārējā tiesa ir atzinusi vispārēju prezumpciju esamību vēl četrās situācijās, proti, attiecībā uz pretendentu piedāvājumiem publiskā iepirkuma procedūrā, ja piekļuves pieteikumu ir iesniedzis cits pretendents (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 101. punkts), dokumentiem saistībā ar “EU Pilot” procedūru (spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2014:816, 63. punkts), dokumentiem, kurus dalībvalstu konkurences iestādes saskaņā ar 11. panta 4. punktu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), ir nodevušas Komisijai (spriedums, 2015. gada 12. maijs, Unión de Almacenistas de Hierros de España/Komisija, T‑623/13, EU:T:2015:268, 64. punkts), kā arī dokumentiem saistībā ar ietekmes novērtējuma sagatavošanu, ko veic Komisija, lai izstrādātu politikas priekšlikumu (spriedums, 2015. gada 13. novembris, ClientEarth/Komisija, T‑424/14 un T 425/14, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2015:848, 97. punkts).

31

Neņemot vērā faktu, ka Tiesa vairumā iepriekš 29. punktā minēto lietu ir pārbaudījusi saiknes starp Regulu Nr. 1049/2001 un pārējo tiesisko regulējumu, kurā ir ietverta īpaša piekļuves kārtība, un noteikusi, ka ir jānodrošina katras šādas regulas saskaņota piemērošana, tomēr no šīs judikatūras izriet, ka saikne starp divām regulām nav vienīgais kritērijs, lai pamatotu šādas vispārējas prezumpcijas piemērošanu.

32

Proti, no iepriekš 29. punktā minētās judikatūras izriet, ka ratio legis, kas ir šādas vispārējas prezumpcijas piemērošanas pamatā, ir saistīts ar absolūtu nepieciešamību nodrošināt pareizu attiecīgo procedūru darbību un garantēt, ka to mērķi netiek apdraudēti. Tādējādi vispārēja prezumpcija var tikt atzīta, pamatojoties uz to, ka piekļuve ar noteiktiem procesiem saistītiem dokumentiem nav savietojama ar šo procesu pareizu norisi, un pamatojoties uz risku, ka tiem tiks nodarīts kaitējums, pieņemot, ka vispārējas prezumpcijas ļauj nodrošināt procesa norises integritāti, ierobežojot trešo personu iejaukšanos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2014:816, 57. un 58. punkts, un ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:528, 66., 68., 74. un 76. punkts). Tādu īpašu noteikumu piemērošana, kuri paredzēti tiesību aktā, kas attiecas uz Savienības iestādē notiekošu procesu, kura vajadzībām pieprasītie dokumenti ir tikuši sagatavoti, ir viens no kritērijiem, kas var attaisnot vispārējas prezumpcijas atzīšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, McCullough/Cedefop, T‑496/13, EU:T:2015:374, 91. punkts un tajā minētā judikatūra, un ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, Krājums, EU:C:2013:325, 75. punkts).

33

Minētajās lietās Tiesas sniegtā argumentācija ir piemērojama arī attiecībā uz OLAF izmeklēšanas darbībām. Citiem vārdiem, vispārēja piekļuve, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, OLAF lietā ietilpstošiem dokumentiem, kamēr vēl notiek OLAF izmeklēšanas procedūra, principā apdraudētu pareizu izmeklēšanas norisi. Tāpat ir arī gadījumā, kad OLAF izmeklēšanu ir tikko pabeidzis (skat. iepriekš 35. punktu).

34

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka uz OLAF izmeklēšanas procedūru attiecas īpaši noteikumi par piekļuvi šādā izmeklēšanā iegūtai vai sagatavotai informācijai un par šīs informācijas apstrādi. Pamatojoties uz Regulu Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic OLAF, šim birojam juridiski ir pienākums izmeklēšanu gaitā iegūto informāciju apstrādāt kā konfidenciālu informāciju, un atbilstoši minētās regulas 10. pantam tā ir dienesta noslēpums. Ir arī jānorāda, ka, personai, uz kuru attiecas OLAF izmeklēšana, abstrahējoties no tās tiesībām saņemt pārskatu par savām pārrunām ar OLAF (lai to apstiprinātu vai sniegtu apsvērumus), saskaņā ar minētās regulas 9. pantu nav paredzēta nekāda piekļuve dokumentiem. Proti, piekļuve OLAF dokumentiem faktiski ir uzraudzības procedūras laikā. OLAF galīgais ieteikums tiks iesniegts kompetentajām Savienības iestādēm vai valsts iestādēm. Ja šīs iestādes saistībā ar personu, uz kuru attiecas izmeklēšana (izskatāmajā lietā – prasītāju), paredz noteikt sankciju, tām ir jādod šai personai iespēja īstenot savas tiesības uz aizstāvību atbilstoši piemērojamam administratīvajam procesam vai kriminālprocesam.

35

Turklāt attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par izmeklēšanas darbību no judikatūras izriet, ka OLAF izmeklēšanas aizsardzība attiecas uz turpmākajām darbībām pēc izmeklēšanas ar nosacījumu, ka tās tiek veiktas atbilstošā termiņā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 108.–113. punkts). Proti, saskaņā ar šo judikatūru, ja atbilstošais termiņš, lai lemtu par rīcību pēc tam, kad OLAF ir nodevis informāciju kompetentajām iestādēm, vēl nav beidzies, tad piešķirt piekļuvi, pat daļēju, OLAF izmeklēšanas lietai nozīmētu, ka var tikt apdraudēta šo pierādījumu efektīva izmantošana, ko veic valsts iestādes, ņemot vērā, ka iesaistītās personas, kuras tiek turētas aizdomās par pārkāpuma izdarīšanu, varētu rīkoties tā, lai traucētu tādu dažādu procedūru vai izmeklēšanas pareizu norisi, par kuru sākšanu šīs iestādes varētu lemt. Tāpat ir jāpiebilst, ka OLAF izmeklēšanas, kā arī varbūtējas vēlākas procedūras ir atkarīgas no tā, vai ir informētāji un liecinieki, kas sniedz informāciju. Varbūtēja iespēja spriest par šo personu publiskoto informāciju, paskaidrojumiem vai pieņēmumiem varētu veicināt to, ka to nodotā informācija tiek cenzēta vai ka sensitīva informācija netiek sniegta, kā rezultātā tiktu apdraudēta Savienības politikas efektivitāte krāpšanas apkarošanas jomā.

36

Rezumējot, OLAF piemērojamais tiesiskais regulējums principā izslēdz, ka attiecīgajām personām ir tiesības piekļūt OLAF lietai. Tikai tad, ja iestādes, kuras ir galīgā ziņojuma adresāti, plāno pieņemt attiecīgajām personām nelabvēlīgus aktus, šīm iestādēm atbilstoši procesuālajām tiesību normām, kuras tām ir piemērojamas, ir jādod piekļuve OLAF galīgajam ziņojumam, lai ļautu šīm personām izmantot savas tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to plašai sabiedrībai piešķirot piekļuvi OLAF lietām vai OLAF galīgajiem ziņojumiem, tiktu būtiski pavājināta ar Regulu Nr. 883/2013 ieviestā kārtība.

37

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, ir jāatzīst, ka pastāv vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru administratīvas lietas dokumentu publiskošana principā apdraudētu OLAF izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

38

Tomēr šī vispārējā prezumpcija neizslēdz minēto ieinteresēto personu tiesības pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam (spriedumi, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 62. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 100. punkts).

39

Turpretim prasību pārbaudīt, vai attiecīgā vispārējā prezumpcija patiešām ir piemērojama, nevar interpretēt tādējādi, ka attiecīgajai iestādei šajā gadījumā ir individuāli jāpārbauda visi pieprasītie dokumenti. Šāda prasība atņemtu šai vispārējai prezumpcijai tās lietderīgo iedarbību, proti, ļautu attiecīgajai iestādei uz pieteikumu par vispārēju piekļuvi arī atbildēt vispārīgā veidā (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 68. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 101. punkts).

40

Ņemot vērā iepriekš atgādinātos judikatūras principus, ir jāpārbauda, vai OLAF ir pieļāvis kļūdu Regulas Nr. 1049/2003 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma piemērošanā.

41

Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka nav strīda par to, ka prasītājas iesniegtais pieteikums par piekļuvi attiecas uz OLAF izmeklēšanas dokumentiem.

42

No apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītāja nav apstrīdējusi, ka iepriekš 3. punktā minētie dokumenti, kas ietverti prasītājas sākotnējā pieteikuma a) un c)–f) apakšpunktā, ir attiecībā uz prasītāju veiktās OLAF izmeklēšanas OF/2011/1002 daļa, ka šī izmeklēšana ir pabeigta 2014. gada 12. decembrī un ka šie prasītājas sākotnējā pieteikuma b) apakšpunktā ietvertie dokumenti attiecas uz vairākām vēl notiekošām izmeklēšanām.

43

OLAF skatījumā – tā kā izmeklēšana OF/2011/1002 tika pabeigta 2014. gada 12. decembrī, balstoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru uz izmeklēšanu dokumentiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums, gadījumā, kad ir pabeigtas atsevišķas izmeklēšanas, kuru rezultātā ir sagatavoti galīgie ziņojumi, taču kad atbilstošais termiņš procedūras turpmākajām darbībām vēl nav beidzies, – izskatāmajā lietā vēl nav beidzies šis termiņš, lai lemtu par kompetentajai iestādei nodotās informācijas turpmāko virzību. OLAF arī paskaidro, ka dokumenti, uz kuriem attiecas vispārēja prezumpcija, kura ir piemērojama pirms un pēc izmeklēšanas pabeigšanas, pamatojoties uz vajadzību aizsargāt informācijas konfidencialitāti un nodrošināt informētāju sadarbību. Šajā ziņā birojs ir norādījis uz izmeklēšanām, kā arī uz turpmākajām procedūrām, kas lielā mērā ir atkarīgas no informētāju, kuri ir trešās puses, un liecinieku sniegtās informācijas un viņu gribas sniegt šo informāciju, un uz to, ka, ja šādu informāciju neaizsargātu ar konfidencialitāti, varētu tikt apšaubīta minēto lietas dalībnieku līdzdarbošanās izmeklēšanas sekmēšanā. Šādā pašā kontekstā birojs ir norādījis uz spēkā esošajiem īpašajiem nozaru noteikumiem, ar ko regulē OLAF veiktās izmeklēšanas, un uz Regulas Nr. 883/2013 10. pantā paredzēto pienākumu ievērot konfidencialitāti.

44

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem judikatūras principiem, ir jāuzskata, ka OLAF ir pamatoti piemērojis vispārēju prezumpciju par tādu dokumentu konfidencialitāti, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana.

45

Šajā ziņā nevar tikt atbalstīts prasītājas arguments, ka šāda prezumpcija nevarot tikt piemērota dokumentiem pabeigtā izmeklēšanas procedūrā.

46

Kā jau norādīts iepriekš, pēc tam, kad OLAF ir pabeidzis izmeklēšanu un ir sagatavojis galīgo ziņojumu, kompetentajai iestādei vēl ir jālemj par pārraudzības procedūru. Tātad vispārēja prezumpcija attiecas arī uz procedūru, kas jau ir pabeigta, jo aizsargātās sabiedrības intereses var tikt aizskartas arī pēc OLAF procedūras pabeigšanas.

47

Turklāt ir jākonstatē, ka, tā kā izmeklēšana tika pabeigta 2014. gada 12. decembrī un galīgo ziņojumu par to OLAF saskaņā ar Regulas Nr. 883/2012 11. panta 3. punktu Komisijai nosūtīja 2014. gada 15. decembrī, saprātīgs termiņš turpmākajām darbībām, kā uz to OLAF arī ir pamatoti norādījis apstrīdētajā lēmumā, minētā lēmuma pieņemšanas dienā vēl nebija beidzies.

48

Prasītāja arī nevar izvirzīt argumentu, kas izriet no lietas, kurā tika taisīts 2014. gada 21. maija spriedums Catinis/Komisija (T‑447/11, EU:T:2014:267), lai atsauktos uz faktu, ka vispārēja prezumpcija nav piemērojama un ka šī iemesla dēļ OLAF nav atbrīvots no pienākuma sniegt pamatojumu. Minētajā lietā OLAF nebija atsaucies uz piekļuves aizlieguma vispārēju prezumpciju, bet gan veicis lūgto dokumentu individuālu un konkrētu pārbaudi. Līdz ar to Vispārējā tiesa nepārbaudīja, vai šāda prezumpcija varētu tikt piemērota.

49

Visbeidzot, nav nozīmes argumentam, saskaņā ar kuru Komisijas 2008. gadā formulētās nostājas par Regulas Nr. 1049/2001 pārskatīšanu “mērķis ir ietvert piekļuves aizlieguma vispārēju prezumpciju”, nenorādot uz OLAF izmeklēšanas uzdevumiem, tāpat kā argumentam, saskaņā ar kuru Komisijas lūgums Vispārējai tiesai atzīt vispārēju prezumpciju, kas piemērojama OLAF lietām, nozīmētu, ka Komisijai būtu jālūdz Vispārējā tiesa pārkāpt LES 17. panta 2. punktu, kas dod Komisijai pilnvaras izstrādāt leģislatīvus priekšlikumus, un LES 14. pantu, kas Parlamentam un Padomei piešķir likumdošanas funkcijas. Dokumentu piekļuves jomā vispārējas prezumpcijas piemērošana ir tikusi nostiprināta judikatūrā vairākās nozarēs, tā lai šāda prezumpcija netiktu apšaubīta, ņemot vērā LES 14. pantu un 17. panta 2. punktu. Tādējādi nav pamata apstiprināt, ka šīs prezumpcijas ekstrapolācija attiecībā uz OLAF izmeklēšanas lietām šajā ziņā varētu radīt grūtības. Jebkurā gadījumā Komisijas priekšlikums nav ticis pieņemts.

50

Noslēgumā, attiecībā uz apgalvoto LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un ņemot vērā iepriekš 23.–40. punktā minētos no judikatūras izrietošos principus, ir jāsecina, un tas izriet arī no iepriekš minētā 43. punkta, ka OLAF ir izpildījis minēto pienākumu.

51

Saistībā ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka pastāvot sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno pieprasīto dokumentu publiskošanu, ņemot vērā, ka tie tiek izplatīti trešajām personām, tajā skaitā tādām nepilnvarotām trešajām personām kā vācu žurnāls Der Spiegel. Tas, ka tiek veikta iekšēja izmeklēšana attiecībā uz izplatīšanu trešajām personām, kuras nav pilnvarotas, neesot pietiekami, lai Komisiju atbrīvotu no atbildības par informācijas noplūdi. Prasītājas skatījumā piekļuve pieprasītajiem dokumentiem tai būtu nepieciešama, lai dotu tai iespēju atspēkot sevišķi nopietnus apgalvojumus, kurus, it īpaši Der Spiegel, izteicis pret viņu. Prasītājai esot leģitīmas intereses attiecībā uz to, lai tai tiktu ļauts aizstāvēties arī publiski. Proti, šāda aizsardzība, kas normalizē līdzsvaru, veicot OLAF izmeklēšanas uzdevumus, esot iespējama vienīgi, izmantojot dokumentus, kuriem līdz šim prasītāja nav varējusi piekļūt.

52

Pirmkārt, Komisija uzsver, ka OLAF galīgā ziņojuma jebkāda publiskošana būtu radusies vienīgi sakarā ar neatļautu informācijas noplūdi. Šāda neatļauta informācijas noplūde ir faktisks apstāklis, kas attiecībā uz pieprasīto dokumentu publiskošanu nevar ietekmēt sevišķu sabiedrības interešu esamības novērtējumu. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītājai kā OLAF izmeklēšanā iesaistītajai personai ir vienīgi privātas intereses attiecībā uz šo publiskošanu. Šāda tipa sevišķas intereses, kuras netiek dalītas ar pārējiem pilsoņiem, nevar būt sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē. Visbeidzot, Komisija norāda, ka prasītājai ir pienākums pierādīt, ka attiecībā uz pieprasīto dokumentu publiskošanu pastāv sevišķas sabiedrības intereses. Izņemot aptuvenu un vispārēju atsauci uz prasītājas tiesībām uz aizstāvību, atkārtotajā pieteikumā nav minēts gandrīz nekas attiecībā uz sevišķu sabiedrības interešu esamību saistībā ar šo publiskošanu, tā lai neitralizētu piekļuves aizlieguma vispārēju prezumpciju. Atbildē uz repliku Komisija piebilst, ka nepieciešamība aizstāvēties pret preses formulētiem “smagiem pārmetumiem” ir arī vienīgi privātas intereses, nevis sevišķas sabiedrības intereses.

53

Jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajam ievilkumam tajā paredzētie izņēmumi netiek piemēroti, ja attiecīgā dokumenta publiskošanu attaisno sevišķas sabiedrības intereses.

54

Jānorāda, ka attiecībā uz vajadzību panākt pieprasīto dokumentu publiskošanu saskaņā ar sevišķām interesēm, lai būtu iespējams labāk aizstāvēties pret apgalvojumiem, kas tikuši izteikti pēc raksta publicēšanas žurnālā Der Spiegel, ar šo argumentu būtībā netiek pierādīta tādu sabiedrības interešu esamība, kuras pamato pieprasīto dokumentu publiskošanu un varētu būt svarīgākas par konfidencialitātes aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta izpratnē. Ņemot vērā LESD 15. pantā un Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 1. un 2. apsvērumā nostiprināto piekļuves dokumentiem vispārējo principu, šīm jābūt objektīva un vispārēja rakstura interesēm un tās nedrīkst tikt jauktas ar īpašām vai privātām interesēm.

55

Proti, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktu, tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir “ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī”. No tā izriet, ka šīs regulas mērķis ir nodrošināt piekļuvi visiem publiskiem dokumentiem un ne tikai pieteicēja piekļuvi dokumentiem, kas uz viņu attiecas (spriedums, 2005. gada 26. aprīlis, Sison/Padome, T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03, EU:T:2005:143, 50. punkts).

56

Tādēļ īpašās intereses, kuras pieteikuma iesniedzējs var izvirzīt attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kas uz viņu attiecas individuāli, vispārēji nevar būt izšķirošas gan novērtējumā par sevišķu sabiedrības interešu esamību, gan interešu izsvēršanā saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 26. aprīlis, Sison/Padome, T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03, EU:T:2005:143, 52. punkts; 2014. gada 20. marts, Reagens/Komisija, T‑181/10, EU:T:2014:139, 144. punkts, un 2014. gada 21. maijs, Catinis/Komisija, T‑447/11, EU:T:2014:267, 61.–64. punkts).

57

Tādējādi, pat pieņemot, ka pieprasītie dokumenti izrādās vajadzīgi prasītājas aizstāvībai prasības tiesvedībā, šāds apstāklis nav atbilstošs, lai novērtētu sabiedrības interešu līdzsvaru. Tas pats ir attiecināms uz argumentu, saskaņā ar kuru piekļuve pieprasītajiem dokumentiem esot nepieciešama, lai ļautu prasītājai labāk aizstāvēties pret Vācijas presē publicētajiem apgalvojumiem.

58

Jākonstatē, ka, neskaitot šīs privātās intereses, no kurām viena ir tikusi norādīta atkārtotajā pieteikumā un attiecas uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu OLAF izmeklēšanā, un otra, uz kuru ir ticis norādīts šajā tiesvedībā un kura attiecas uz prasītājas interesēm labāk aizstāvēties pret žurnālā Der Spiegel publicētajiem apgalvojumiem, prasītāja nav atsaukusies uz citiem argumentiem, kas pamato sevišķas sabiedrības intereses.

59

Turklāt tikai fakts, ka kāda OLAF konfidenciālās lietas daļa varētu būt bijusi nelikumīgi publiskota, nepamato ar attiecīgās personas lietu saistītās OLAF izmeklēšanas regulējošo konfidencialitātes noteikumu neievērošanu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2003. gada 18. decembris, Goméz-Reino/Komisija, T‑215/02, EU:T:2003:352, 65. punkts).

60

Tātad, ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats nevar tikt apmierināts.

61

Saistībā ar trešo pamatu prasītāja uzskata, ka attiecībā uz aplūkoto dokumentu raksturu ir maz ticams, ka privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzība būtu apdraudēta. Turklāt OLAF neesot paskaidrojis, kāpēc tas nevarot piešķirt daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, ievērojot privātās dzīves un individuālo personas datu neaizskaramību.

62

Komisija iebilst, ka apstrīdētajā lēmumā personas datu aizsardzībai veltītais punkts ir ticis pievienots skaidrības labad, ciktāl pieprasītajos dokumentos ir bijuši ietverti arī dati, kas bija aizsargāti, pamatojoties uz citu izņēmumu. Tomēr, tā kā apstrīdētais lēmums galvenokārt balstoties uz vispārējas prezumpcijas piemērošanu, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma punkta, kas atrodas pirms personas datu aizsardzībai veltītā punkta un kas ļauj nepubliskot visus pieprasītos dokumentus un necensties noteikt, vai daļēja piekļuve būtu jāpiešķir, tad šis pamats esot neefektīvs.

63

Izskatāmajā lietā, tāpat kā Komisijai, ir jākonstatē, ka, tā kā apstrīdētais lēmums jau ir tiesiski pamatots ar tajā ietvertajiem pamatiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, šis pamats ir jānoraida kā jebkurā gadījumā neefektīvs.

64

Prasītāja uzskata, ka, nepārbaudot visus lietas atbilstošos jautājumus un balstoties uz šķietamo vispārējas prezumpcijas pastāvēšanu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, OLAF esot pārkāpis Pamattiesību hartas 41. pantā nostiprināto labas pārvaldības principu. Labas pārvaldības princips esot pārkāpts arī tādējādi, ka OLAF galīgais ziņojums ir ticis izpausts dažādām personām, tajā skaitā Der Spiegel publicētā raksta autoram, kā arī kādam Eiropas Parlamenta deputātam. Atteikums dot piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, kuri prasītājai ļautu aizstāvēties pret trešo personu apgalvojumiem, kas izteikti, pamatojoties uz nopludināto informāciju, arī nav taisnīgs.

65

Komisija iebilst, ka OLAF esot apsvēris visus jautājumus, kuri tam bija jāpārbauda, lai pieņemtu savu lēmumu un sniegtu šajā ziņā nepieciešamo pamatojumu, balstoties uz vispārējas prezumpcijas pastāvēšanu attiecībā uz dokumentiem, kuri ir saistīti ar tā izmeklēšanas darbībām. Šī iemesla dēļa Komisija nesaskata, kādā veidā labas pārvaldības princips būtu pārkāpts. Tā vēlreiz atgādina, ka OLAF galīgā ziņojuma šķietamā publiskošana dažādām personām, ja tas tā ir noticis, esot neatļauta informācijas noplūde un ka par šīs noplūdes apstākļiem notiek izmeklēšana.

66

Ir jānorāda, ka, piemērojot vispārēju prezumpciju, OLAF nav pārkāpis labas pārvaldības principu. Kā tas jau ir ticis konstatēts saistībā ar pirmo pamatu, apstrīdētajā lēmumā OLAF ir paskaidrojis iemeslu, kādēļ būtu piemērojama prezumpcija, kura attiecas uz visiem izmeklēšanā aplūkotajiem dokumentiem, lai aizsargātu to īpašo nozaru noteikumu integritāti, kurus Savienības likumdevējs ir pieņēmis attiecībā uz OLAF darbībām.

67

Tas, ka esot bijusi neatļauta ar Regulas Nr. 883/2013 10. pantu aizsargātas informācijas noplūde, nenozīmē, ka OLAF galīgais ziņojums ir ticis publiskots un ir nodots atklātībā Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē.

68

Turklāt, lai arī ir nožēlojami, ka noplūde ir ļāvusi Vācijas presei izmantot konfidenciālu informāciju, tas pats par sevi neattaisno pieprasīto dokumentu publiskošanu saistībā ar procedūru, kas tiek veikta, pamatojoties Regulu Nr. 1049/2001.

69

No tā izriet, ka arī ceturtais pamats, kā arī visa prasība kopumā, ir jānoraida.

70

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež: