—

P. Dumitraș un M. Dumitraş – savā vārdā,

—

Rumānijas valdības vārdā – R. Radu, kā arī A. Wellman un L. Liţu, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Di Matteo, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Gheorghiu un D. Roussanov, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 1. panta 1. punktu un 2. panta b) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp P. Dumitraş un M. Dumitraş, no vienas puses, un BRD Groupe Société Générale – Sucursala Judeţeană Satu Mare (BRD Groupe Société Générale Satu Mares departamenta filiāle; turpmāk tekstā – “BRD Groupe Société Générale”), no otras puses, par trīs aizdevuma līgumiem un nekustamā īpašuma garantijas līgumu.

3

Direktīvas 93/13 preambulas desmitajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā efektīvāku patērētāju aizsardzību var panākt, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā; tā kā šos tiesību aktus būtu jāattiecina uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; tā kā tā rezultātā, cita starpā, no šīs direktīvas būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos [..]”.

4

Saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 1. punktu:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā jēdzieni “patērētājs” un “pārdevējs vai piegādātājs” ir definēti šādi:

“Šajā direktīvā:

[..]

6

Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

7

Direktīva 93/13 Rumānijas tiesību sistēmā tika transponēta ar 2000. gada 10. novembraLegea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între comercianţi şi consumatori (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp komersantiem un patērētājiem), redakcijā, kas ir pārpublicēta (2008. gada 18. aprīļaMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 305) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 193/2000”).

8

Saskaņā ar Likuma Nr. 193/2000 1. panta 1.–3. punktu:

“(1)   Visos līgumos, kas preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas nolūkā noslēgti starp komersantu un patērētāju, jābūt ietvertiem līguma noteikumiem, kas ir skaidri, nepārprotami un ir saprotami arī bez specifiskām zināšanām.

(2)   Šaubu par līguma noteikumu interpretāciju gadījumā līguma noteikumi ir interpretējami par labu patērētājam.

(3)   Komersantam ir aizliegts iekļaut negodīgus noteikumus ar patērētājiem noslēgtajos līgumos.”

9

Likuma Nr. 193/2000 2. panta 1. un 2. punktā jēdzieni “patērētājs” un “komersants” ir definēti šādi:

“(1)   “Patērētājs” ir jebkura fiziska persona vai fizisku personu grupa, kas veido apvienību, kura līgumos, uz ko attiecas šis likums, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās saimnieciskās, ražošanas, amatniecības darbības vai profesijas.

(2)   “Komersants” ir jebkura fiziska persona vai atļauju saņēmusi juridiska persona, kura šī likuma aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās saimniecisko, ražošanas, amatniecības darbību vai profesiju, kā arī jebkura cita persona, kas šajos pašos nolūkos darbojas attiecīgās personas vārdā un uzdevumā.”

10

Civilkodeksa 1128. pantā ir paredzēts:

“Pārjaunojums notiek trīs veidos:

11

Saskaņā ar Civilkodeksa 1132. pantu:

“Veicot deleģējumu, kurā parādnieks aizdevējam piedāvā jaunu parādnieku, kas uzņemas saistības pret aizdevēju, pārjaunojums nenotiek, ja aizdevējs skaidri neapliecina savu piekrišanu atbrīvot no parāda savu parādnieku, kas veicis deleģējumu.”

12

Civilkodeksa 1135. pantā ir noteikts:

“Ja pārjaunojums notiek, sākotnējo parādnieku aizstājot ar jaunu parādnieku, aizdevuma priekšrocības un sākotnējās hipotēkas nevar tikt attiecinātas uz jaunā parādnieka īpašumu.”

13

Laikposmā no 2005. gada līdz 2008. gadam BRD Groupe Société Générale kā aizdevēja un SC Lanca SRL kā aizdevuma ņēmēja noslēdza trīs aizdevuma līgumus.

14

P. Dumitraş, direktors un vienīgais Lanca dalībnieks, un M. Dumitraş, galvojot par saistībām, kas izrietēja no šiem līgumiem, parakstīja hipotekāro saistību aktu par labu BRD Groupe Société Générale.

15

2009. gada 30. jūlijāBRD Groupe Société Générale kā aizdevēja un SC Lanca Construcţii SRL kā aizdevuma ņēmēja, kā arī Lanca kā kopparādniece noslēdza trīs aizdevuma līgumus – Nr. 54/30. 07. 2009, Nr. 55/30. 07. 2009 un Nr. 56/30. 07. 2009 – par trīs aizdevuma līgumu, kas agrāk bija noslēgti starp BRD Groupe Société Générale un Lanca, refinansēšanu un noteikumu pārskatīšanu.

16

Šajā pašā dienā ar notariālu aktu, kas apliecināts ar Nr. 1017 un kura nosaukums ir “Pirkuma līgums ar subjektīvo pārjaunojumu – absolūto deleģējumu”, Lanca, deleģējošās sabiedrības, vietā stājās SC Lanca Construcţii, deleģējuma saņēmēja sabiedrība, kā saistību, kas izriet no līgumiem, kuri sākotnēji tika noslēgti ar BRD Groupe Société Générale, parādniece minētajai BRD Groupe Société Générale un ar šīs pēdējās minētās piekrišanu tika atzīta par deleģējuma piešķīrēju sabiedrību.

17

Tāpat no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, pirmkārt, ka nedz P. Dumitraş, nedz M. Dumitraş nebija Lanca Construcţii direktori, otrkārt, ka viņi uzņēmās garantēt šīs pēdējās minētās saistības pēc pārjaunojuma kā hipotekārā galvojuma devēji, treškārt, ka šajā nolūkā viņi kā hipotekārā galvojuma devēji savā vārdā 2009. gada 30. jūlijā parakstīja trīs aizdevuma līgumus, ceturtkārt, ka Lanca nebija nekādu saistību pret BRD Groupe Société Générale saistībā ar sākotnēji parakstītajiem aizdevuma līgumiem.

18

2013. gada 6. decembrīP. un M. Dumitraş cēla iesniedzējtiesā prasību pret BRD Groupe Société Générale, lūdzot konstatēt, ka daži 2009. gada 30. jūlijā noslēgtā aizdevuma līguma noteikumi par komisijas maksu iekasēšanu ir pilnīgi spēkā neesoši šo noteikumu negodīguma dēļ.

19

Tiesvedībā pamatlietā BRD Groupe Société Générale it īpaši izvirzīja iebildi par nepieņemamību, jo, tā kā P. un M. Dumitraş bija rīkojušies tikai ar mērķi, kas nav saistīts ar viņu saimniecisko darbību, viņi nevarēja atsaukties uz patērētāju statusu Likuma Nr. 193/2000 2. panta izpratnē.

20

Šajos apstākļos Judecătoria Satu Mare (Satu Mares pirmās instances tiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 99. pantam, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

22

Šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāpiemēro šis noteikums.

23

Ar saviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 1. panta 1. punkts un 2. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo direktīvu var piemērot nekustamā īpašuma garantijas līgumam, kas noslēgts starp fiziskām personām un tādu kredītiestādi kā BRD Groupe Société Générale, lai garantētu saistības, kuras tāda komercsabiedrība kā Lanca Construcţii ir uzņēmusies pret šo iestādi aizdevuma līguma ietvaros, ja šīm fiziskām personām nav nekādas profesionāla rakstura saiknes ar minēto sabiedrību, bet tās bija hipotekārā galvojuma sniedzējas trim aizdevuma līgumiem, kas agrāk bija noslēgti starp minēto kredītiestādi un citu komercsabiedrību, tādu kā Lanca, un ka viena no personām bija šīs pēdējās minētās sabiedrības direktors un vienīgais dalībnieks, kas, veicot pārjaunojumu, savas saistības nodeva jaunai sabiedrībai parādniecei – Lanca Construcţii.

24

Sākumā ir jāuzsver, ka atbildi šiem jautājumiem var skaidri izsecināt no Tiesas judikatūras, it īpaši 2015. gada 19. novembra rīkojuma Tarcău (C‑74/15, EU:C:2015:772).

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīva 93/13, kā izriet no tās 1. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta, ir piemērojama noteikumiem “līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”, par kuriem “nebija atsevišķas apspriešanās” (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Kā norādīts Direktīvas 93/13 preambulas desmitajā apsvērumā, vienveidīgas normas par negodīgiem noteikumiem būtu jāpiemēro “visiem līgumiem”, kuri noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem un kas definēti minētās direktīvas 2. panta b) un c) punktā (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tādēļ, ievērojot Direktīvas 93/13 preambulas desmitajā apsvērumā uzskaitītos izņēmumus, līguma priekšmetam nav nozīmes, lai definētu šīs direktīvas piemērošanas jomu (skat. rīkojumu, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tādējādi, atsaucoties uz līgumslēdzēju statusu – atkarībā no tā, vai tie šo līgumu slēdz profesionālās darbības ietvaros vai ne, – Direktīvā 93/13 ir definēti līgumi, kuriem tā ir piemērojama (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šis kritērijs atbilst idejai, uz kuras ir balstīta ar šo direktīvu ieviestā aizsardzības sistēma, proti, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni, situācijā, kas tam liek piekrist pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šī aizsardzība ir sevišķi nozīmīga tāda garantijas vai galvojuma līguma gadījumā, kas noslēgts starp bankas iestādi un patērētāju. Proti, šāds līgums ir balstīts uz garanta vai galvotāja personisko apņemšanos samaksāt parādu, ko ir uzņēmusies kāda trešā persona. Šī apņemšanās tam, kas to uzņemas, rada apgrūtinošus pienākumus, kuru rezultātā tā paša īpašumu skar finansiāls risks, ko bieži ir grūti novērtēt (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 25. punkts).

31

Attiecībā uz jautājumu par to, vai fiziska persona, kura uzņemas garantēt saistības, ko komercsabiedrība ir uzņēmusies attiecībā pret bankas iestādi aizdevuma līguma ietvaros, var tikt uzskatīta par “patērētāju” Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē, ir jānorāda, ka garantijas vai galvojuma līgums, ja saistībā ar tā priekšmetu tas var tikt aprakstīts kā papildinošs līgums attiecībā pret galveno līgumu, no kura izriet parāds, kas tajā tiek garantēts (šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 17. marts, Dietzinger, C‑45/96, EU:C:1998:111, 18. punkts), no līgumslēdzēju pušu viedokļa ir atsevišķs līgums, jo to ir noslēgušas citas personas, nevis galvenā līguma puses. Tādējādi tieši saistībā ar garantijas vai galvojuma līguma pusēm ir jāizvērtē statuss, kādā tās ir rīkojušās (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 26. punkts).

32

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdzienam “patērētājs” Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē ir objektīvs raksturs. Tas ir jānosaka, ņemot vērā funkcionālu kritēriju, kas paredz izvērtēt, vai attiecīgās līgumiskās attiecības iekļaujas tādas darbības ietvaros, kura ir ārpus profesijas (skat. rīkojumu, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Valsts tiesai, kas izskata strīdu par līgumu, kurš varētu būt minētās direktīvas piemērošanas jomā, ņemot vērā visus lietas apstākļus un visus pierādījumus, ir jāpārbauda, vai attiecīgais līgumslēdzējs var tikt kvalificēts kā “patērētājs” minētās direktīvas izpratnē (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tādējādi tādas fiziskas personas gadījumā, kura ir garantējusi komercsabiedrības saistību izpildi, valsts tiesai ir jānosaka, vai šī persona ir rīkojusies savas profesionālās darbības ietvaros vai sakarā ar funkcionālām saiknēm, kas tai ir ar šo sabiedrību, tādām kā tās vadīšana vai ievērojama dalība tās pamatkapitālā, vai arī tā ir rīkojusies privātos nolūkos (rīkojums, 2015. gada 19. novembris, Tarcău, C‑74/15, EU:C:2015:772, 29. punkts).

35

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka laikposmā no 2005. gada līdz 2008. gadam, kad tika noslēgti trīs aizdevuma līgumi starp BRD Groupe Société Générale kā aizdevēju, no vienas puses, un Lanca kā aizdevuma ņēmēju, no otras puses, P. Dumitraş, kas rīkojās kā šo līgumu hipotekārā galvojuma devējs, bija šīs pēdējās minētās sabiedrības direktors un vienīgais dalībnieks.

36

Tādējādi, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, no tā izriet, ka šo līgumu noslēgšanas brīdī P. Dumitraş ir rīkojies ciešas funkcionālas saiknes ar Lanca dēļ un tādējādi šajā ziņā viņu nevar kvalificēt kā “patērētāju” Direktīvas 93/13 2. panta b) apakšpunkta izpratnē.

37

Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, 2009. gada 30. jūlijāLanca Construcţii noslēdza ar BRD Groupe Société Générale trīs aizdevuma līgumus par trīs aizdevuma līgumu, kurus bija parakstījusi Lanca laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam, refinansēšanu un noteikumu pārskatīšanu. Otrkārt, veicot pārjaunojumu, Lanca Construcţii stājās Lanca vietā kā parādniece attiecībā uz saistībām, kuras pēdējā minētā bija uzņēmusies attiecībā uz BRD Groupe Société Générale. Ar šo pārjaunojumu Lanca tika atbrīvota no visām saistībām attiecībā pret BRD Groupe Société Générale saistībā ar iepriekš piešķirtajiem aizdevumiem.

38

Turklāt nav strīda, ka nedz P. Dumitraş, nedz M. Dumitraş nebija Lanca Construcţii direktori un ka pēc pārjaunojuma viņi kā hipotekārā galvojuma devēji apņēmās nodrošināt šīs pēdējās minētās saistību izpildi. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka prasītājiem pamatlietā piederēja būtiska minētās sabiedrības kapitāla daļa.

39

Tādējādi, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic tiesai, no tā izriet, ka aizdevuma līgumu un nekustamā īpašuma garantijas līguma noslēgšanas brīdī 2009. gada 30. jūlijāP. un M. Dumitraş nerīkojās ciešas funkcionālas saiknes ar Lanca Construcţii dēļ. Tāpat iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai P. un M. Dumitraş kā šīs sabiedrības hipotekārā galvojuma devēji ir rīkojušies nolūkā, kas neietilpst viņu profesionālajā darbībā, un, ja tas tā nebija, ir jāizdara visi lietderīgie secinājumi, lai, iespējams, viņus kvalificētu kā “patērētājus” Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē. Tā tas būtu it īpaši gadījumā, ja P. Dumitraş kā hipotekārā galvojuma devējs būtu rīkojies viņa ciešas funkcionālas saiknes ar Lanca dēļ, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

40

Šādos apstākļos uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 1. panta 1. punkts un 2. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo direktīvu var piemērot nekustamā īpašuma līgumam, kurš noslēgts starp fiziskām personām un kredītiestādi, lai garantētu saistības, ko komercsabiedrība ir uzņēmusies attiecībā pret minēto iestādi aizdevuma līguma ietvaros, ja šīs fiziskās personas ir rīkojušās nolūkos, kuri nav saistīti ar to profesionālo darbību, un ja tām nav funkcionāla rakstura saiknes ar minēto sabiedrību, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) izdod rīkojumu:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1. panta 1. punkts un 2. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo direktīvu piemēro nekustamā īpašuma garantijas līgumam, kurš noslēgts starp fiziskajām personām un kredītiestādi, lai garantētu saistības, ko komercsabiedrība ir uzņēmusies attiecībā pret minēto iestādi aizdevuma līguma ietvaros, ja šīs fiziskās personas ir rīkojušās nolūkos, kuri nav saistīti ar to profesionālo darbību, un ja tām nav funkcionāla rakstura saiknes ar minēto sabiedrību, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.